Language of document : ECLI:EU:T:2021:113

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta paplašinātā sastāvā)

2021. gada 3. martā (*)

Civildienests – Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Sertifikācijas procedūra – Izslēgšana no to ierēdņu galīgā saraksta, kuriem ļauts apgūt apmācības programmu – Civildienesta noteikumu 45.a pants – Prasība atcelt tiesību aktu – Paziņošana ierakstītā vēstulē – Civildienesta noteikumu 26. pants – Ierakstītas vēstules neizņemšana no tās adresāta puses – Prasības celšanas termiņa sākums – Pieņemamība – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības tikt uzklausītam – Labas pārvaldības princips – Samērīgums – Valodu lietojums

Lietā T‑723/18

João Miguel Barata, ar dzīvesvietu Everē (Beļģija), ko pārstāv G. Pandey, D. Rovetta un V. Villante, avocats,

prasītājs,

pret

Eiropas Parlamentu, ko pārstāv J. Steele un I. Terwinghe, pārstāvji,

atbildētājs,

par prasību atbilstoši LESD 270. pantam, kurā ir lūgts atcelt 2018. gada 23. jūlija lēmumu, 2017. gada 7. un 21. decembra aktus un 2018. gada 1. un 22. marta vēstules saistībā ar prasītāja kandidatūru 2017. sertifikācijas gada procedūrā, kā arī 2017. gada 22. septembra paziņojumu par konkursu,

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos], tieneši V. Valančus [V. Valančius], I. Reine, L. Trišo [L. Truchot] un M. Sampols Pukuruļs [M. Sampol Pucurul] (referents),

sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2020. gada 1. jūlija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        2017. gada 22. septembrī Eiropas Parlaments publicēja uzaicinājumu iesniegt kandidatūras (turpmāk tekstā – “paziņojums par konkursu”) 2017. sertifikācijas gadam, lai atlasītu AST funkciju grupas ierēdņus, kas var tikt iecelti AD funkciju grupas amatā. 2017. gada 27. septembrī savu kandidatūru iesniedza prasītājs – João Miguel Barata, kas ir Parlamenta ierēdnis.

2        2017. gada 7. decembrī iecēlējinstitūcija noraidīja šo kandidatūru kā nepieņemamu tādēļ, ka pieteikumam nebija pievienots obligātais pielikumu saraksts (turpmāk tekstā – “2017. gada 7. decembra tiesību akts”).

3        2017. gada 13. decembrī prasītājs lūdza vēlreiz izskatīt viņa kandidatūras lietu.

4        2017. gada 21. decembrī iecēlējinstitūcija apstiprināja 2017. gada 7. decembra tiesību aktu (turpmāk tekstā – “2017. gada 21. decembra tiesību akts”).

5        2018. gada 2. februārī prasītājs, pamatojoties uz Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 2. punktu, iesniedza sūdzību.

6        Ar 2018. gada 1. marta vēstuli (turpmāk tekstā – “2018. gada 1. marta vēstule”) iecēlējinstitūcija atkārtoja, ka prasītājs netiek pielaists dalībai 2017. gada sertifikācijas procedūrā, vienlaikus informējot viņu par iespēju to pārsūdzēt Sertifikācijas procedūras apvienotā komitejā (turpmāk tekstā – “COPAC”).

7        2018. gada 8. martā prasītājs iesniedza pārsūdzību COPAC.

8        Ar 2018. gada 22. marta vēstuli COPAC norādīja prasītājam, ka tā ir ieteikusi iecēlējinstitūcijai noraidīt šo pārsūdzību (turpmāk tekstā – “2018. gada 22. marta vēstule”).

9        2018. gada 28. martā iecēlējinstitūcija apstiprināja prasītāja kandidatūras noraidīšanu.

10      2018. gada 13. aprīlī prasītājs iesniedza sūdzību par 2018. gada 28. marta lēmumu.

11      2018. gada 16. aprīlī Parlaments publicēja izvēlēto kandidātu sarakstu.

12      2018. gada 23. jūlijā iecēlējinstitūcija noraidīja prasītāja sūdzības un apstiprināja savu lēmumu nepielaist viņu dalībai to ierēdņu atlases procedūrā, kas var tikt iecelti AD funkciju grupas amatos (turpmāk tekstā – “2018. gada 23. jūlija lēmums”). Parlaments nosūtīja šo lēmumu ierakstītā vēstulē ar parakstu par saņemšanu uz prasītāja dzīvesvietu. 2018. gada 25. jūlijā Beļģijas pasta dienests piegādāja šo vēstuli uz prasītāja dzīvesvietu un, tā kā viņa tur nebija, atstāja paziņojumu par sūtījumu. Tā kā prasītājs šo vēstuli neizņēma, Beļģijas pasta dienests to nosūtīja atpakaļ Parlamentam 2018. gada 9. augustā.

13      2018. gada 28. augustā Parlaments nosūtīja prasītājam elektroniskā pasta vēstuli, kurai bija pievienots 2018. gada 23. jūlija lēmums.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

14      Prasītājs cēla šo prasību, 2018. gada 7. decembrī iesniedzot prasības pieteikumu Vispārējās tiesas kancelejā.

15      Attiecīgi 2019. gada 25. februārī, 25. aprīlī un 7. jūnijā Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts atbildes raksts, replika un atbilde uz repliku.

16      2019. gada 9. jūlijā prasītājs iesniedza pieteikumu par tiesas sēdes rīkošanu mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

17      Tā kā Vispārējās tiesas sastāvs tika mainīts ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 18. oktobra lēmumu, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 27. panta 3. punktu, lieta tika pārdalīta jaunam tiesnesim referentam, kas ir norīkots septītajā palātā.

18      Pēc septītās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 28. pantam 2019. gada 6. decembrī nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

19      Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (septītā palāta paplašinātā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus. Lietas dalībnieki atbildēja uz šiem jautājumiem noteiktajā termiņā. Tiesas sēde, kas bija paredzēta 2020. gada 2. aprīlī, tika pārcelta uz 2020. gada 1. jūliju.

20      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt 2018. gada 23. jūlija un 2017. gada 7. decembra lēmumus, 2017. gada 21. decembra tiesību aktu, 2018. gada 1. marta vēstuli un 2018. gada 22. marta vēstuli, kā arī paziņojumu par konkursu;

–        piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

21      Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību ka nepieņemamu;

–        pakārtoti noraidīt prasību kā nepamatotu un

–        piespriest prasītājam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par pieņemamību

22      Parlaments izvirza divus nepieņemamības pamatus, kuri ir, pirmkārt, par prasības novēloto raksturu un, otrkārt, par prasības pieteikuma neatbilstību Reglamenta 76. panta d) punktam.

 Par prasības novēloto raksturu

23      Parlaments apgalvo, ka prasība ir nepieņemama, jo tā ir novēlota. Tas paskaidro, ka prasītājs tika informēts ar 2018. gada 23. jūlija lēmumu ierakstītā vēstulē ar parakstu par saņemšanu. 2018. gada 25. jūlijā Beļģijas pasta dienests piegādāja šo vēstuli uz prasītāja dzīvesvietu Briselē (Beļģijā) un, tā kā viņa tur nebija, atstāja paziņojumu par sūtījumu. Tā kā prasītājs neizņēma šo vēstuli likumīgajā glabāšanas termiņā līdz 2018. gada 9. augustam, prasības celšanas termiņš ir sācies no šīs dienas un beidzies 2018. gada 19. novembrī. Tātad 2018. gada 7. decembrī celtā prasība esot novēlota.

24      Prasītājās apstrīd to, ka 2018. gada 23. jūlija lēmuma – par kuru viņš apgalvo, ka uzzinājis par to tikai tad, ka Parlaments viņam nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli 2018. gada 28. augustā, – paziņošana pa pastu esot bijusi likumīga. Viņš apgalvo, ka prasības celšanas termiņš esot sācies pēdējā minētajā datumā un prasība tātad neesot novēlota.

25      Jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka “par jebkuru lēmumu, kas saistīts ar konkrētu personu un kas pieņemts saskaņā ar šiem Civildienesta noteikumiem, nekavējoties rakstveidā iepazīstina attiecīgo ierēdni”. Tā kā tajā nav noteikta viena vai vairākas metodes, kas ļauj paziņot individuālu lēmumu “rakstveidā”, šī norma ir jāinterpretē tādējādi, ka administrācijai šai sakarā ir vairākas iespējas, tostarp sazināties ar elektroniskiem līdzekļiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 29. novembris, WL/ERCEA, T‑493/17, nav publicēts, EU:T:2018:852, 54. punkts).

26      Proti, elektroniskie līdzekļi nav vienīgais iespējamais veids, lai paziņotu administratīvus lēmumus. Administrācija var arī izmantot ierakstītas vēstules ar parakstu par saņemšanu, jo šī metode ir tieši paredzēta Civildienesta noteikumu 26. panta trešajā daļā, saskaņā ar kuru “paziņojumu ierēdnim par jebkuru dokumentu apstiprina ar tā parakstu vai, ja tā nav, ar ierakstītu vēstuli uz pēdējo adresi, kuru ierēdnis darījis zināmu”. Pateicoties īpašajām garantijām, kas ierakstītai vēstulei ar parakstu par saņemšanu ir gan attiecībā uz ierēdni, gan attiecībā uz administrāciju, tā turklāt ir atzīta par drošu paziņošanas veidu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 29. novembris, WL/ERCEA, T‑493/17, nav publicēts, EU:T:2018:852, 61. punkts).

27      No šiem elementiem izriet, ka administrācija principā var brīvi izvēlēties metodi, kuru tā uzskata par visatbilstošāko atkarībā no lietas apstākļiem, lai paziņotu lēmumu par sūdzības noraidīšanu, jo Civildienesta noteikumi neparedz nekādu prioritāru kārtību starp dažādām iespējamām metodēm, tādām kā elektroniskie līdzekļi vai ierakstīta vēstule ar parakstu par saņemšanu.

28      Turklāt ir svarīgi atgādināt, ka Civildienesta noteikumu 91. panta 3. punktā ir paredzēts, ka prasībai jābūt iesniegtai trīs mēnešu laikā, kas sākas lēmuma – kurš pieņemts par sūdzību – paziņošanas dienā. Saskaņā ar Reglamenta 60. pantu “procesuālos termiņus pagarina, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, par fiksētu desmit dienu termiņu”.

29      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai sūdzības iesniegšanas un prasības celšanas termiņi, kas paredzēti Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā, ir absolūti un tos nevar nodot lietas dalībnieku ziņā pēc to ieskatiem, un tiesai pat pēc savas iniciatīvas ir jāpārbauda, vai tie ir ievēroti. Šie termiņi atbilst tiesiskās noteiktības prasībai un nepieciešamībai novērst jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu rīcību tiesvedībā (spriedumi, 1971. gada 7. jūlijs, Müllers/EESK, 79/70, EU:C:1971:79, 18. punkts, un 2000. gada 29. jūnijs, Politi/ETF, C‑154/99 P, EU:C:2000:354, 15. punkts).

30      Pusei, kura norāda uz prasības pieteikuma novēlotību, ir jāpierāda, no kuras dienas ir sācies termiņš šī prasības pieteikuma iesniegšanai (spriedums, 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 70. punkts; šajā nozīmē skat. spriedumus, 1980. gada 5. jūnijs, Belfiore/Komisija, 108/79, EU:C:1980:146, 7. punkts, un 2018. gada 29. novembris, WL/ERCEA, T‑493/17, nav publicēts, EU:T:2018:852, 59. punkts).

31      Attiecībā uz prasībām civildienesta jomā, kuras celtas uz LESD 270. panta pamata, pastāvīgā judikatūra ir arī tāda, ka, lai lēmums tiktu uzskatīts par pienācīgi paziņotu Civildienesta normas izpratnē, vajag ne vien, lai tas būtu paziņots tā adresātam, bet arī lai pēdējais minētais būtu varējis lietderīgi iepazīties ar tā saturu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1976. gada 15. jūnijs, Jänsch/Komisija, 5/76, EU:C:1976:92, 10. punkts, un 2018. gada 29. novembris, WL/ERCEA, T‑493/17, nav publicēts, EU:T:2018:852, 57. punkts).

32      Tāpat ir lietderīgi atgādināt, ka saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu un 297. panta 2. punkta trešo daļu datums, kas jāņem vērā, lai noteiktu prasības atcelt tiesību aktu celšanas termiņu, ir konkrētā akta paziņošanas diena, ja tajā ir norādīts adresāts. Lēmums ir pienācīgi paziņots, ja tas ir darīts zināms tā adresātam un ja šis adresāts ir varējis ar šo aktu iepazīties. Attiecībā uz šo pēdējo minēto nosacījumu Tiesa ir uzskatījusi, ka tas ir izpildīts, jo prasītājam ir bijusi iespēja iepazīties ar šī lēmuma saturu, kā arī ar pamatojumu, uz kuru tas balstīts (spriedums, 2019. gada 21. marts, EcoBat Technologies u.c./Komisija, C‑312/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:235, 25. un 26. punkts).

33      Šajā lietā nav strīda par to, ka prasītājs iepazinās ar 2018. gada 23. jūlija lēmuma saturu tikai tad, kad Parlaments viņam paziņoja šo lēmumu elektroniskā veidā 2018. gada 28. augustā. Tātad principā šis datums ir jāņem vērā, aprēķinot prasības celšanas termiņu.

34      Tomēr Parlaments iebilst, ka prasības celšanas termiņš esot sācies agrāk. Tas uzskata, ka šis sākums ir nevis datums, kad prasītājs faktiski ir iepazinies ar 2018. gada 23. jūlija lēmuma saturu, kas arī esot jāņem vērā, bet datums, kad prasītājam ir tikusi dota iespēja to izdarīt. Šajā ziņā tas apgalvo, ka gadījumā, ja paziņošana ir notikusi ar ierakstītu vēstuli pret parastu par saņemšanu, var prezumēt, ka adresātam ir tikusi dota iespēja iepazīties ar lēmuma saturu līdz brīdim, kamēr beidzas šīs vēstules glabāšanas termiņš pasta dienestā. Šī apgalvojuma pamatojumam Parlaments atsaucas uz diviem Civildienesta tiesas nolēmumiem – 2010. gada 16. decembra rīkojumu AG/Parlaments (F‑25/10, EU:F:2010:171) un 2013. gada 30. janvāra spriedumu Wahlström/Frontex (F‑87/11, EU:F:2013:10).

35      No šo Civildienesta tiesas nolēmumu pamatojuma izriet, ka tad, ja lēmums tiek paziņots ar ierakstītu vēstuli, tiek uzskatīts, ka tā adresāts ir iepazinies ar tiem līdz ar paziņojuma par saņemšanu parakstīšanu. Tomēr var būt tā, ka paziņojumu par saņemšanu tā adresāts nevar parakstīt, jo viņš neatrodas savā dzīvesvietā pasta piegādes brīdī vai viņš vienkārši neko nedara, it īpaši – neizņem vēstuli tās glabāšanas termiņa laikā. Šādā gadījumā ir jāuzskata, ka lēmums ir pienācīgi paziņots tā adresātam dienā, kad beidzas vēstules glabāšanas termiņš pasta dienestā. Proti, ja tiktu akceptēts, ka, atturoties no jebkādas darbības un tostarp neizņemot ierakstīto vēstuli minētajā termiņā, tās adresāts var likt šķēršļus lēmuma tiesiskai paziņošanai ierakstītā vēstulē, tad adresātam būtu zināma brīvība noteikt prasības celšanas termiņa sākumu, lai gan šāds termiņš nevar būt lietas dalībnieku ziņā un tam jāatbilst tiesiskās drošības un pareizas tiesvedības prasībām (rīkojums, 2010. gada 16. decembris, AG/Parlaments, F‑25/10, EU:F:2010:171, 41.–43. punkts, un spriedums, 2013. gada 30. janvāris, Wahlström/Frontex, F‑87/11, EU:F:2013:10, 38. un 39. punkts).

36      No Civildienesta tiesas judikatūras arī izriet, ka prezumpcija par to, ka adresāts ir saņēmis paziņojumu par lēmumu parastā ierakstītas vēstules glabāšanas termiņa beigās pasta iestādē, nav absolūta. Tieši pretēji, tā ir atspēkojama un pakļauta nosacījumam par paziņojuma tiesiskumu. Civildienesta tiesa faktiski ir uzskatījusi, ka šīs prezumpcijas piemērošana prasa, lai administrācija iesniegtu pierādījumu par ierakstītās vēstules paziņošanas tiesiskumu, it īpaši – sniedzot paziņojumu par sūtījuma piegādi uz adresāta norādīto adresi. Turklāt adresāts var atspēkot šo prezumpciju, pierādot, ka viņš nevarēja, it īpaši slimības vai force majeure iemeslu dēļ, kas nav atkarīgi no viņa gribas, lietderīgi iepazīties ar paziņojumu par sūtījuma piegādi (rīkojums, 2010. gada 16. decembris, AG/Parlaments, F‑25/10, EU:F:2010:171, 44. punkts).

37      Apelācijas ietvaros par pirmās instances nolēmumu par prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, Tiesa ar savu 2018. gada 21. februāra spriedumu LL/Parlaments (C‑326/16 P, EU:C:2018:83) atcēla 2016. gada 19. aprīļa rīkojumu LL/Parlaments (T‑615/15, nav publicēts, EU:T:2016:432), ar kuru Vispārējā tiesa, norādījusi, ka prasība ir celta vairāk nekā 17 mēnešus pēc apstrīdētā akta paziņošanas un ka prasītājs nav norādījis uz neparedzētu apstākļu vai force majeure pastāvēšanu, noraidīja šo prasību kā acīmredzami nepieņemamu tās novēlotības dēļ. It īpaši Tiesa noraidīja argumentāciju, ka prasības celšanas termiņš pēc neveiksmīgas paziņošanas ar ierakstītu vēstuli šajā lietā ir jāsāk skaitīt no dienas, kad beidzās Beļģijas pasta noteiktais sūtījuma glabāšanas termiņš.

38      Tiesa precizēja, ka LESD 263. panta sestās daļas un 297. panta 2. punkta trešās daļas izpratnē lēmums ir pienācīgi paziņots tad, ja to paziņo tā adresātam un pēdējais minētais ir varējis ar to iepazīties. Tā ir norādījusi, ka konkrēti LESD 297. panta 2. punkta trešajā daļā ir paredzēts tiesiskās drošības princips, no kura izriet, ka no individuāla administratīvā akta izrietošo tiesību un pienākumu ievērošana tā adresātam nevar tikt prasīta, ja šis akts šim adresātam nav pienācīgi paziņots. Pamatojoties uz šo principu, Tiesa vispirms konstatēja, ka minētā paziņotā vēstule ir nosūtīta atpakaļ tās sūtītājam, jo netika izņemta, un tad norādīja, ka adresāts ir saņēmis šo vēstuli pielikuma veidā pie Parlamenta elektroniskās vēstules. Tiesa ir norādījusi, ka šajos apstākļos paziņošana nav izdarīta tikai ar ierakstītu vēstuli vien. Tiesa uzskatīja, ka, tā kā divu mēnešu un desmit dienu termiņš attiecībā uz adresātu varēja sākties tikai no dienas, kad viņš pilnībā iepazinās ar šo lēmumu, Vispārējā tiesā celtā prasība bija pieņemama (spriedums, 2018. gada 21. februāris, LL/Parlaments, C‑326/16 P, EU:C:2018:83, 46.–56. punkts).

39      Tātad 2018. gada 21. februāra sprieduma LL/Parlaments (C‑326/16 P, EU:C:2018:83) gaismā ir jāizskata tas, vai šajā lietā ir piemērojama prezumpcija par paziņošanu, uz kuru atsaucas Parlaments. Šajā nolūkā Vispārējā tiesa uzaicināja lietas dalībniekus izteikties rakstveidā par šī sprieduma un ģenerāladvokāta secinājumu iespējamām sekām. Lietas dalībnieki rakstveidā un tiesas sēdē pauda atšķirīgas nostājas.

40      Prasītājs būtībā uzskata, ka minētais spriedums apstiprina prezumpcijas par paziņošanu esamību. Viņš uzskata – tāpat, kā to ir darījis ģenerāladvokāts M. Špunars [M. Szpunar] secinājumu 59. un 62. punktā lietā LL/Parlaments (C‑326/16 P, EU:C:2017:605) –, ka šī prezumpcija ir pretrunā tiesiskās drošības principam un pareizai tiesvedībai, kā arī tiesībām efektīvi vērsties tiesā, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā.

41      Savukārt Parlaments apgalvo, ka šajā lietā paziņošanas prezumpcijas piemērošana joprojām nav pamatota attiecībā uz būtiskajām atšķirībām, kas pastāv starp šīs lietas tiesisko un faktisko kontekstu un lietu, kurā ir taisīts 2018. gada 21. februāra spriedums LL/Parlaments (C‑326/16 P, EU:C:2018:83). Šis spriedums iekļaujas LESD 263. panta tvērumā tādējādi, ka tā piemērošanas joma neattiecas uz šo prasību, kas balstīta uz LESD 270. pantu vai Civildienesta noteikumiem. Parlaments faktiski prasa, lai, ievērojot civildienesta tiesību autonomiju, šie divi tiesvedības veidi tiktu nošķirti. Ar Civildienesta noteikumiem izveidotā un pastāvošā līdzsvara dēļ starp iecēlējinstitūcijas un civildienesta darbinieku savstarpējām tiesībām un pienākumiem, prezumpcija par paziņošanu esot pamatota un piemērota šim īpašajam kontekstam. Šajā ziņā Parlaments it paši uzstāj uz Civildienesta 20. panta mehānismu, kas ļauj administrācijai novērst jebkādus pārkāpumus paziņošanā pa pastu, jo tā ir zinājusi aktīvā ierēdņa adresi, tādēļ ka viņa pienākums bija to paziņot un uzreiz informēt administrāciju par jebkādām tās izmaiņām. Parlaments uzsver, ka lietas LL/Parlaments (C‑326/16 P, EU:C:2018:83) pamatā esošos apstākļus Civildienesta tiesa neregulēja un tātad nepiedāvāja līdzvērtīgas garantijas. Parlaments atspēko ideju, ka prezumpcija par paziņošanu neļauj ierēdņiem izmantot viņu tiesības vērsties tiesā, un uzskata, ka šī prezumpcija ir viņiem labvēlīga, jo ar to tiek atlikts sākuma brīdis.

42      Lai noteiktu, vai šajā lietā Parlaments ir pamatoti atsaucies uz prezumpciju par paziņojumu, kas ir noteikta iepriekš minētajos Civildienesta tiesas lēmumos, ir vispirms jānorāda, ka Civildienesta noteikumu 91. panta 3. punktā ir paredzēts tikai tas, ka prasības celšanas termiņš, proti, 3 mēneši, ir jāsāk skaitīt no lēmuma, kas pieņemts atbildē uz sūdzību, paziņošanas dienas. Turklāt nav strīda par to, ka nevienā normā Civildienesta noteikumos vai citos Eiropas Savienības normatīvajos instrumentos nav precizēts, ka ierakstītas vēstules neveiksmīgas paziņošanas gadījumā prasības celšanas termiņa sākums ir jāatliek līdz šīs vēstules glabāšanas termiņa beigām pasta iestādē, nevis līdz datumam, kad ir bijusi iespēja faktiski iepazīties ar šīs vēstules saturu.

43      Tā kā nepastāv teksts ar šādu normu, ir jāatsaucas uz tiesiskās drošības principu un uz Hartu, it īpaši uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesībām uz piekļuvi neatkarīgai tiesai, lai šajā lietā pārbaudītu prezumpcijas par paziņošanu tiesiskumu.

44      Šajā ziņā Hartas 47. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot šajā pantā paredzētos nosacījumus. Saskaņā ar šī paša panta otro daļu ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesību aktos noteiktā tiesā.

45      Šajā ziņā no šī panta skaidrojumiem, kas atbilstoši LES 6. panta 1. punkta trešajai daļai un Hartas 52. panta 7. punktam ir jāņem vērā tās interpretācijā, izriet, ka šī Hartas 47. panta otrā daļa atbilst Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punktam.

46      No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punkta interpretāciju, uz kuru ir jāatsaucas atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam, izriet, ka tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā nav absolūtas. Šo tiesību īstenošana ir pakļauta ierobežojumiem, proti, nosacījumiem attiecībā uz prasības pieņemamību. Tiesiskais regulējums par ievērojamo termiņu prasības celšanai ir paredzēts, lai nodrošinātu pareizu tiesvedību un it īpaši tiesiskās drošības principa ievērošanu. Lai gan ieinteresētajām personām ir jārēķinās, ka ir piemērojami attiecīgi tiesību akti, to piemērošana nedrīkst liegt šīm personām izmantot pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. februāris, pārskatīšana, Arango Jaramillo u.c./EIB, C‑334/12 RX‑II, EU:C:2013:134, 43. punkts; ECT, 2018. gada 13. marts, Kuznetsov u.c. pret Krieviju, CE:ECHR:2018:0313JUD 005635409, 40. punkts).

47      Tomēr atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai Hartas 47. panta mērķis nav grozīt Līgumos noteiktās tiesu kontroles sistēmu un it īpaši normas par procesuālajiem termiņiem, kas paredzētas Savienības tiesiskajā regulējumā (skat. rīkojumu, 2018. gada 5. jūlijs, Müller u.c./QH, C‑187/18 P(I), nav publicēts, EU:C:2018:543, 24. punkts un tajā minētā judikatūra). Savienības tiesiskā regulējuma procesuālo termiņu jomā strikta piemērošana nekādā veidā neietekmē Hartas 47. pantā garantētās tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 11. jūnijs, GMPO/Komisija, C‑575/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:448, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

48      Šajā lietā Parlamenta norādītā prezumpcija par paziņošanu nav balstīta ne uz vienu Savienības tiesiskā regulējuma normu par procesuālajiem termiņiem. Tomēr pēc sava rakstura šī prezumpcija juridiski ietekmē paziņotā akta adresātu, jo ar to tiek noteikts prasības celšanas termiņa sākumpunkts un līdz ar to – tās pieņemamība. Taču, tā kā procesuālo termiņu normu mērķis ir nodrošināt pareizu tiesvedību, novēršot jebkāda veida diskrimināciju vai patvaļīgu attieksmi, un it īpaši ievērot tiesisko drošību, šāda prezumpcija par paziņošanu pirms tās īstenošanas ir jādara zināma ieinteresētajām personām, lai tās varētu uzzināt par tās kārtību un saprātīgi paredzēt – ar pietiekamu precizitāti – to, kāda būs ietekme uz prasības celšanas termiņa aprēķinu, ja ierakstītā vēstule ar parakstu par saņemšanu netiks izņemta.

49      No tā izriet – tā kā lietās saistībā ar Civildienesta noteikumiem nav tekstuālu normu, kas precīzi un paredzami regulētu prasības celšanas termiņa sākuma aprēķināšanu gadījumā, kad ierakstīta vēstule ar parakstu par saņemšanu netiek izņemta, tas, ka iestādes šajā kontekstā ir piemērojušas Civildienesta noteikumu 26. pantu, var nebūt pietiekami, lai secinātu, ka attiecīgā persona ir varējusi iepazīties ar aplūkojamo individuālo lēmumu.

50      Proti, ir jāuzsver, ka, lai gan paziņošana ierakstītā vēstulē ir nemainīgi bijusi paredzēta Civildienesta noteikumu 26. pantā jau kopš šīs normas pieņemšanas 1962. gadā, prezumpcija par paziņošanu, uz kuru atsaucas Parlaments, ir balstīta uz valsts tiesību normu par to, ka pasta iestādes saglabā nepieprasītās ierakstītās vēstules, piemērošanu. Patiešām, ir pagājuši gandrīz sešdesmit gadi kopš Civildienesta noteikumu 26. panta pieņemšanas. Tagad Savienības iestādes, kā arī dalībvalstu pārvaldes tiek aicinātas aizvien biežāk atcerēties par to, ka tās var izmantot elektroniskos saziņas līdzekļus savās attiecībās ar administrējamām personām.

51      Tā kā pašreiz nav spēkā esošu piemērojamu tekstu un it īpaši pēc 2018. gada 21. februāra sprieduma lietā LL/Parlaments (C‑326/16 P, EU:C:2018:83) pasludināšanas, tiesiskā drošība un nepieciešamība novērst jebkāda veida diskrimināciju vai patvaļīgu attieksmi pareizā tiesvedībā neļauj šajā lietā piemērot prezumpciju par paziņošanu, uz kuru ir atsaucies Parlaments.

52      Līdz ar to Parlaments nevar apgalvot, ka 2018. gada 23. jūlija lēmuma paziņošana tiek uzskatīta par notikušu tad, kad beidzas uz prasītāja dzīvesvietu adresētās ierakstītās vēstules glabāšanas termiņš.

53      Parlaments arī paziņoja šo lēmumu ar 2018. gada 28. augusta elektroniskā pasta vēstuli, kuras saņemšanu prasītājs nekavējoties apstiprināja. Tātad Parlaments nepatiesi apgalvo, ka, aprēķinot prasības celšanas termiņu, ir jāņem vērā tikai paziņošana ar ierakstītu vēstuli, pat ja šī vēstule nav tikusi izņemta Beļģijas pasta iestādes noteiktajā termiņā. Netiek apstrīdēts, ka 2018. gada 28. augustā prasītājs pilnībā iepazinās ar 2018. gada 23. jūlija lēmumu. Tātad prasības celšanas termiņa ritējums sākās 2018. gada 28. augustā. Līdz ar to šī prasība, kas iesniegta 2018. gada 7. decembrī, nav novēlota (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 21. februāris, LL/Parlaments, C‑326/16 P, EU:C:2018:83, 53.–56. punkts). Tātad ir jānoraida Parlamenta izvirzītā iebilde par nepieņemamību, kas balstīta uz prasības novēloto raksturu.

 Par prasības pieteikuma neatbilstību Reglamenta 76. panta d) punktam

54      Parlaments apgalvo, ka prasījumu daļa, ar kuru prasītājs lūdz Vispārējai tiesai atzīt Civildienesta noteikumu 90. pantu par spēkā neesošu un nepiemērojamu šajā lietā, neesot pieņemama. Lai gan šo prasījumu var uztvert kā iebildi par prettiesiskumu, Parlaments uzsver, ka tas netiek izvērsts tālāk prasības pieteikumā. Līdz ar to Parlaments uzskata, ka šī iebilde par prettiesiskumu ir jāatzīst par nepieņemamu atbilstoši Reglamenta 76. panta d) punktam. Parlaments apstrīd arī prasītāja izvirzītā ceturtā pamata pieņemamību, kurš ir par Savienības valodu lietojuma pārkāpumu.

55      Šai ziņā ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu, kas atbilstoši minēto statūtu 53. panta pirmajai daļai ir piemērojama tiesvedībā Vispārējā tiesā, un saskaņā ar Reglamenta 76. panta d) punktu ikvienā prasības pieteikumā ir jābūt norādītam “strīda priekšmetam un kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem”. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai garantētu tiesisko drošību un pareizu tiesvedību, šim prasītāja pamatu izklāstam kopsavilkuma veidā ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un kompetentajai tiesai lemt par prasību (skat. rīkojumu, 2019. gada 25. septembris, EM Research Organization/EUIPO, C‑728/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:781, 8. punkts un tajā minētā judikatūra). Tikai pamatu abstrakts uzskaitījums prasības pieteikumā vien neatbilst šīm prasībām.

56      Šajā lietā jākonstatē, ka prasības pieteikuma 61.–67. punktā ir ietverts juridiskās argumentācijas izklāsts, ar kuru prasītājs savā ceturtajā pamatā par Savienības valodu lietojuma un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu apstrīd Paziņojuma par konkursu tiesiskumu saistībā ar Padomes Regulu Nr. 1 (1958. gada 15. aprīlis), ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas (OV 1958, 17, 385. lpp.), kas grozīta ar Padomes 2013. gada 13. maija Regulu (ES) Nr. 517/2013, ar ko pielāgo dažas regulas un lēmumus brīvas preču aprites, personu pārvietošanās brīvības, uzņēmējdarbības tiesību, konkurences politikas, lauksaimniecības, pārtikas nekaitīguma, veterinārijas un fitosanitārijas politikas, transporta politikas, enerģētikas, nodokļu, statistikas, Eiropas komunikāciju tīklu, tiesu iestāžu un pamattiesību, tiesiskuma, brīvības un drošības, vides, muitas savienības, ārējo attiecību, ārpolitikas, drošības un aizsardzības politikas un iestāžu jomā saistībā ar Horvātijas Republikas pievienošanos (OV 2013, L 158, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1). Šāds izklāsts ir pietiekami skaidrs un precīzs, lai Parlaments varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Vispārējā tiesa varētu veikt pārbaudi. Tātad ceturtais pamats ir jāatzīst par pieņemamu.

57      Attiecībā uz iebildi par Civildienesta noteikumu 90. panta prettiesiskumu jākonstatē, ka prasības pieteikuma ievaddaļā ir definēts prasības priekšmets teikumā, kurā ir uzskaitīti akti, kuru atcelšana tiek prasīta, proti, 2017. gada 7. decembra un 2017. gada 21. decembra akti, 2018. gada 1. marta un 2018. gada 22. marta vēstules, 2018. gada 23. jūlija lēmums, kā arī paziņojums par konkursu.

58      Pēc šī uzskaitījuma prasības pieteikumā ir ietverts šāds teikums: “Vispirms šajā lietā atbilstoši LESD 277. pantam attiecīgajā gadījumā ir jāatzīst Civildienesta noteikumu 90. pants par spēkā neesošu un nepiemērojamu.”

59      Šis lūgums nav nekādā veidā argumentēts, nedz pamatojoties uz tiesībām, nedz faktiem, kas ir izvērsti tālāk prasības pieteikumā. Tādējādi prasības pieteikumā nav izklāstīti būtiskie fakti un tiesību elementi, uz kuriem ir balstīts pieteikums par Civildienesta noteikumu 90. panta atzīšanu par prettiesisku izņēmuma kārtā.

60      Lai atspēkotu Parlamenta argumentāciju par Reglamenta 76. panta d) punkta pārkāpumu, prasītājs savas replikas 19.–23. punktā izklāsta vairākus argumentus, kas pierādot Civildienesta noteikumu 90. panta prettiesiskumu.

61      Tomēr prasītājs nav sniedzis nekādu attaisnojumu, lai paskaidrotu šādas argumentācijas novēlotu iesniegšanu.

62      Šādos apstākļos, tā kā prasības pieteikumā nav sniegti argumenti iebildes par Civildienesta noteikumu 90. panta prettiesiskumu atbalstam, ir jākonstatē, ka tas neatbilst Reglamenta 76. panta d) punktā paredzētajiem nosacījumiem. Tātad prasība atzīt Civildienesta noteikumu 90. pantu par nepiemērojamu ir jāatzīst par nepieņemamu.

 Par lietas būtību

63      Savas prasības pamatojumam prasītājs norāda četrus pamatus: pirmais – par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu; otrais – par samērīguma un labas pārvaldības principu, kā arī tiesību uz aizstāvību, tiesību tikt uzklausītam un Hartas 41. panta pārkāpumu; trešais – par tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu un ceturtais – par Regulas Nr. 1 un vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu pārkāpumu. Vispārējā tiesa uzskata, ka šie pamati jāpārgrupē, lai secīgi izskatītu iebildumus par: pirmkārt, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, otrkārt, tiesību tikt uzklausītam, tiesību uz aizstāvību un Hartas 41. panta pārkāpumu, treškārt, labas pārvaldības un samērīguma principu pārkāpumu un ceturtkārt, Savienības valodu lietojuma un vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu pārkāpumu.

 Par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

64      Prasītājs apgalvo, ka 2018. gada 23. jūlija lēmumā, kā arī iepriekšējā lēmumā ir sniegts acīmredzami nepietiekams pamatojums. Parlaments neesot paskaidrojis, kāpēc viņam netika pateikts, ka viņa kandidatūras pieteikumā trūkst pielikumu saraksta, lai gan kandidatūru iesniegšanas termiņš vēl nebija beidzies. Ja Parlamenta dienestiem bija pieeja viņa novērtējuma skalai, prasītājs lūdz Vispārējai tiesai izdot rīkojumu Parlamentam izsniegt šos dokumentus.

65      Parlaments apstrīd šo apgalvojumu.

66      Vispārējā tiesa atgādina, ka tostarp Civildienesta noteikumu 25. pantā paredzētā pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, lai novērtētu, vai akts ir pamatots vai arī tajā, iespējams, ir pieļauts pārkāpums, kas ļauj apstrīdēt tā tiesiskumu, un, otrkārt, ļaut šai tiesai veikt kontroli šajā sakarā (spriedumi, 1981. gada 26. novembris, Michel/Parlaments, 195/80, EU:C:1981:284, 22. punkts, un 2008. gada 28. februāris, Neirinck/Komisija, C‑17/07 P, EU:C:2008:134, 50. punkts).

67      Akts ir pietiekami pamatots, ja tas tiek izdots attiecīgajam ierēdnim zināmā kontekstā, kas viņam ļauj saprast tā tvērumu (spriedumi, 1983. gada 1. jūnijs, Seton/Komisija, 36/81, 37/81 un 218/81, EU:C:1983:152, 48. punkts; 1996. gada 12. novembris, Ojha/Komisija, C‑294/95 P, EU:C:1996:434, 18. punkts, un rīkojums, 2006. gada 14. decembris, Meister/ITSB, C‑12/05 P, EU:C:2006:779, 89. punkts).

68      Turklāt pienākums norādīt lēmumu pamatojumu ir būtiska formāla prasība, kas ir jānošķir no jautājuma par motivācijas pamatotību, jo tas attiecas uz strīdīgā tiesību akta tiesiskumu pēc būtības. Proti, akta pamatojumu veido formāla to pamatu izklāstīšana, uz kuriem tas ir balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tās ietekmē lēmuma tiesiskumu pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus (skat. spriedumu, 2015. gada 17. decembris, Itālija/Komisija, T‑295/13, nav publicēts, EU:T:2015:997, 122. punkts un tajā minētā judikatūra).

69      Šajā lietā pamatojums, kas ir novedis pie prasītāja kandidatūras noraidīšanas, viņam tika paziņots ar 2017. gada 7. decembra aktu, un viņa sūdzības noraidījuma pamatojums tika norādīts 2018. gada 23. jūlija lēmumā. Šajā lēmumā ir skaidri teikts, ka šis noraidījums ir pamatots ar prasītāja pielikumu saraksta trūkumu. Šai ziņā šajā lēmumā ir atsauce uz paziņojuma par konkursu 5.3. punktu un prasītāja parakstītās deklarācijas otro daļu, kurā ir apstiprināts, ka tas ir bijis informēts par faktu, ka viņa kandidatūrai bija jāpievieno minētais saraksts, citādi tā tiks noraidīta. Šie pamati ir izklāstīti skaidrā, precīzā un nepārprotamā veidā, kas ļauj prasītājam saprast to tvērumu un novērtēt iespēju celt prasību Vispārējā tiesā un tai veikt šī lēmuma tiesiskuma kontroli. Līdz ar to prasītāja iebildums par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jānoraida kā nepamatots, un nav vajadzības izdot rīkojumu par izmeklēšanas pasākumiem.

 Par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu

70      Prasītājs apgalvo, ka Parlaments ir pārkāpis tiesību uz aizstāvību ievērošanas un tiesību tikt uzklausītam principus, kas ir noteikti Savienības primārajās tiesībās un Hartas 41. pantā. Parlamentam bija jādod viņam tiesības izteikt savu viedokli rakstveidā, pirms tas atzīst viņa kandidatūru par nepieņemamu, un ļaut viņam sniegt komentārus rakstveidā par pamatojumu, kas sniegts viņa sūdzības noraidījumam. Tādējādi prasītājs varēja mēģināt pārliecināt Parlamentu pārbaudīt viņa lietu tādā veidā, lai pārliecinātos, ka tajā ir iekļauti visi atbilstošie dokumenti, un pierādīt visas pieļautās neprecizitātes viņa novērtējumā.

71      Parlaments atspēko šo argumentāciju.

72      Kas attiecas uz iespēju izteikties rakstveidā pirms 2018. gada 23. jūlija lēmuma pieņemšanas, ir jāatgādina, ka tiesības tikt uzklausītam jebkurā procedūrā, kuras ir paredzētas Hartas 41. panta 2. punktā un ir neatņemama tiesību uz aizstāvību sastāvdaļa – tomēr nebūdamas tik plašas kā pēdējās minētās –, garantē ikvienai personai iespēju lietderīgi un efektīvi darīt zināmu savu viedokli administratīvajā procesā un pirms tiek pieņemts jebkāds lēmums, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās intereses (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 11. decembris, Boudjlida, C‑249/13, EU:C:2014:2431, 34. un 36. punkts; 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑584/16, EU:T:2017:282, 149. un 150. punkts, un 2018. gada 14. decembris, UC/Parlaments, T‑572/17, nav publicēts, EU:T:2018:975, 86. punkts).

73      Tas, vai tiesības tikt uzklausītam ir pārkāptas, ir jāizvērtē, ievērojot it īpaši tiesību normas, ka regulē šo jomu (skat. spriedumus, 2017. gada 9. februāris, M, C‑560/14, EU:C:2017:101, 33. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑584/16, EU:T:2017:282, 154. punkts).

74      Tomēr persona, kas iesniegusi sūdzību par tai nelabvēlīgu lēmumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam, principā nevar lietderīgi norādīt, ka tā nav tikusi uzklausīta pirmstiesas procedūrā, ciktāl pašas sūdzības priekšmets ir ļaut ieinteresētajai personai sniegt savus apsvērumus (spriedums, 2018. gada 14. decembris, UC/Parlaments, T‑572/17, nav publicēts, EU:T:2018:975, 90. punkts; šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 26. septembris, Barata/Parlaments, C‑71/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:793, 49. punkts, un spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, Barata/Parlaments, T‑81/18, nav publicēts, EU:T:2020:137, 109. punkts).

75      Līdz ar to arguments, ar kuru prasītājs pārmet Parlamentam, ka tas nav ticis uzaicināts izteikties rakstveidā pirms viņa kandidatūras atzīšanas par nepieņemamu un formulēt savus apsvērumus par sūdzības noraidīšanas pamatiem pirms 2018. gada 23. jūlija lēmuma pieņemšanas, nav juridiski pamatots.

76      Turklāt no iepriekš izklāstītās strīda priekšvēstures izriet, ka prasītājs ir lūdzis no jauna izskatīt viņa kandidatūru, iesniedzis divas sūdzības un vērsies ar prasību COPAC. Tādējādi prasītājs pēc 2017. gada 7. decembra akta pieņemšanas, ar ko viņa kandidatūra tika noraidīta kā nepieņemama, ir izmantojis tiesības aizstāvēt savas intereses visās pirmstiesas procedūras stadijās. Ievērojot šos elementus, prasītājs nevar pamatoti apgalvot, ka viņam nav bijusi iespēja izteikties rakstveidā par viņa kandidatūras noraidīšanas pamatojumu pirms tās atzīšanas par nepieņemamu un pirms 2018. gada 23. jūlija lēmuma pieņemšanas.

77      Līdz ar to prasītāja iebildums par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu ir jānoraida.

 Par labas pārvaldības un samērīguma principu pārkāpumu

78      Prasītājs būtībā kritizē pārmērīgo formālismu, ar kādu Parlaments ir noraidījis viņa kandidatūru tikai tāpēc, ka nebija pievienots pielikumu saraksts. Pirmkārt, prasītājs pārmet Parlamentam, ka tas esot pārkāpis labas pārvaldības principu, nebrīdinot un neļaujot viņam papildināt savu kandidatūras pieteikumu, lai iesniegtu pielikumu sarakstu pirms galējā kandidatūras iesniegšanas termiņa, un nedodot viņam iespēju izlabot savu kandidatūras pieteikumu pēc šī datuma. Otrkārt, prasītājs pārmet Parlamentam samērīguma principa pārkāpšanu un tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, atzīstot viņa kandidatūru par nepieņemamu tikai formāla iemesla dēļ. Esot absurdi uzskatīt, ka tas, ka viņam tiktu atļauts labot savas kandidatūras pieteikumu, varētu kaitēt vienlīdzīgai attieksmei pret kandidātiem.

79      Parlaments apstrīd šo argumentāciju.

80      Rūpības pienākums un labas pārvaldības princips atspoguļo līdzsvarotību starp tiesībām un savstarpējiem pienākumiem, kurš Civildienesta noteikumos ir izveidots attiecībās starp valsts pārvaldes iestādi un civildienesta darbiniekiem, un tas tostarp nozīmē, ka tad, ja iestāde pieņem lēmumu par ierēdņa situāciju, tā ņem vērā visus elementus, kas var noteikt tās lēmumu un, to darīdama, tā ņem vērā ne tikai dienesta intereses, bet arī attiecīgā ierēdņa intereses (spriedums, 1986. gada 23. oktobris, Schwiering/Revīzijas palāta, 321/85, EU:C:1986:408, 18. punkts).

81      Konkursa procedūrās kandidātam principā ir pienākums iesniegt atlases komisijai visu informāciju un dokumentus, kuri var būt noderīgi viņa kandidatūras izvērtēšanai, lai atlases komisija varētu pārbaudīt, vai viņš atbilst paziņojumā par konkursu izvirzītajiem nosacījumiem, a fortiori, ja viņš ir saņēmis tiešu un formālu lūgumu to darīt (spriedums, 2018. gada 12. decembris, Colin/Komisija, T‑614/16, nav publicēts, EU:T:2018:914, 48. punkts; šajā nozīmē skat. spriedumu, 1989. gada 12. jūlijs, Belardinelli u.c./Tiesa, 225/87, EU:C:1989:309, 24. punkts).

82      Savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvars starp administrāciju un kandidātu vispirms prasa, lai pēdējais minētais uzmanīgi un nopietni iepazītos ar paziņojuma par konkursu noteikumiem, kam ir skaidrs, precīzs un beznosacījuma raksturs (spriedums, 1990. gada 20. jūnijs, Burban/Parlaments, T‑133/89, EU:T:1990:36, 33. punkts).

83      Kas attiecas uz administrāciju, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru konkursa atlases komisija, lai pārbaudītu, vai ir izpildīti pielaišanas nosacījumi, var ņemt vērā tikai to informāciju, kuru kandidāti ir snieguši savā kandidatūras pieteikumā un pamatojošos dokumentos, kas tiem ir jāiesniedz (spriedumi, 2002. gada 23. janvāris, Gonçalves/Parlaments, T‑386/00, EU:T:2002:12, 74. punkts, un 2004. gada 25. marts, Petrich/Komisija, T‑145/02, EU:T:2004:91, 45. punkts). Tādējādi atlases komisijai nav jāveic izpēte, lai pārbaudītu, vai kandidāts atbilst visiem paziņojumā par konkursu paredzētajiem nosacījumiem (spriedumi, 2000. gada 21. novembris, Carrasco Benítez/Komisija, T‑214/99, EU:T:2000:272, 77. punkts, un 2004. gada 25. marts, Petrich/Komisija, T‑145/02, EU:T:2004:91, 49. punkts). Atlases komisijai nepilnīgu vai neskaidru lietas materiālu gadījumā nav jāsazinās ar ieinteresētajām personām, lai noskaidrotu šos trūkumus vai neskaidrības (spriedumi, 1992. gada 21. maijs, Almeida Antunes/Parlaments, T‑54/91, EU:T:1992:65, 36. punkts, un 1997. gada 6. novembris, Wolf/Komisija, T‑101/96, EU:T:1997:171, 64. punkts).

84      Tādējādi, ja paziņojuma par konkursu skaidri formulētajos noteikumos ir paredzēts nepārprotams pienākums kandidatūras pieteikumam pievienot pamatojošus dokumentus, tad šī pienākuma neizpilde no kandidāta puses nevar nedz pilnvarot, nedz – vēl jo vairāk – noteikt pienākumu atlases komisijai vai iecēlējinstitūcijai rīkoties pretēji šim paziņojumam par konkursu (spriedumi, 1992. gada 31. marts, Burban/Parlaments, C‑255/90 P, EU:C:1992:153, 12. punkts; 2002. gada 23. janvāris, Gonçalves/Parlaments, T‑386/00, EU:T:2002:12, 74. punkts, un 2004. gada 25. marts, Petrich/Komisija, T‑145/02, EU:T:2004:91, 49. punkts). Tātad šāda veida situācijā tas, ka nav iesniegti prasītie dokumenti, ir pamatots iemesls neļaut piedalīties konkursā.

85      Savukārt, ja paziņojuma par konkursu normas ir neskaidras vai pārprotamas, administrācijai ir jāīsteno sava novērtējuma brīvība, ņemot vērā kandidāta intereses atbilstoši rūpības pienākumam un labas pārvaldības principam. Tāds ir gadījums, piemēram, kad paziņojumā par konkursu nav precizēti formas nosacījumi, kādiem ir jāatbilst pieprasītajiem pamatojošajiem dokumentiem. Tādējādi, ja paziņojuma par konkursu priekšrakstos attiecībā uz kandidatūru iesniegšanu nav noteikts, ka pienākums iesniegt pamatojošos dokumentus ir saistīts ar iegūto izglītību, bet tajos ir precizēts, ka jāiesniedz diplomi vai apliecināti mācību sertifikāti, Tiesa ir nospriedusi, ka šis precizējums ir tikai “praktisks tiem kandidātiem adresēts ieteikums, kuriem [netiek] atdoti iesniegtie dokumenti”. Šādos apstākļos atlases komisijai ir jānovērtē, vai kandidāta iesniegtie dokumenti ir vai nav pamatojoši, kas tam ļautu piedalīties konkursā (spriedums, 1978. gada 25. aprīlis, Allgayer/Parlaments, 74/77, EU:C:1978:89, 4. punkts).

86      Turklāt Tiesa ir atzinusi, ka tad, ja paziņojumā par konkursu bez citiem precizējumiem ir atsauce uz jēdzienu “pamatojošie dokumenti”, atlases komisija, interpretējusi šo jēdzienu šauri kā tādu, kas nozīmē “oriģināls vai tam atbilstoša apliecināta kopija”, nevar, nepārkāpdama iepriekš 80. un 85. punktā minētos principus, noraidīt kandidātu tāpēc, ka viņš ir iesniedzis vienkāršas fotokopijas, nedodot viņam iespēju iesniegt papildu pamatojošus dokumentus, ar kuriem varētu novērst trūkumus viņa kandidatūras pieteikumā (spriedums, 1986. gada 23. oktobris, Schwiering/Revīzijas palāta, 321/85, EU:C:1986:408, 20. punkts). Šādos apstākļos atlases komisijai būtu jāļauj kandidātam iesniegt oriģinālam atbilstošas apliecinātas fotokopijas, ar tām aizvietojot vienkāršās sākumā iesniegtās fotokopijas.

87      Ar līdzīgu pamatojumu Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka tad, ja paziņojumā par konkursu nav precizēts, ka kandidātam ir jāiesniedz dokumenti, kas pierāda pietiekamas vienas Savienības oficiālās valodas zināšanas, pretējā gadījumā viņu nepielaižot dalībai konkursā, atlases komisija nevar noraidīt kandidatūras pieteikumu, kuram ir pievienots ar zvērestu apstiprināts paziņojums par kandidāta valodu zināšanu līmeni, tādēļ ka šādam kandidatūras pieteikumam nav pievienoti pamatojošie dokumenti (spriedums, 1999. gada 19. jūlijs, Varas Carrión/Padome, T‑168/97, EU:T:1999:154, 45.–57. punkts). Tāpat Vispārējā tiesa nosprieda, ka diplomu pamatojošā dokumenta neskaidrais raksturs vien nevar ļaut atlases komisijai noraidīt kandidatūru, neņemot vērā kandidāta sniegtos paziņojumus viņa kandidatūras pieteikumā, kā arī atbilstošās šī diploma izsniedzējas dalībvalsts tiesības (skat. spriedums, 2018. gada 12. decembris, Colin/Komisija, T‑614/16, nav publicēts, EU:T:2018:914, 44.–66. punkts).

88      Šie stingri noteiktie judikatūras principi ir piemērojami tādā sertifikācijas procedūrā, kāda tiek aplūkota šajā lietā.

89      Šajā gadījumā Paziņojuma par konkursu 5.3. punktā bija prasīts, lai kandidāti iesniegtu “sarakstu, kurā ir numurēts un īsi aprakstīts katrs kandidatūras pielikumā pievienotais pamatojošais dokuments”, un skaidri paredzēts, ka šī nosacījuma neievērošanas gadījumā kandidatūra tiks noraidīta.

90      Turklāt šis nosacījums ir atgādināts kandidatūras veidlapā, kurā ir ietverts šāds paziņojums:

“2. Esmu informēts, ka mana kandidatūra tiks noraidīta, ja šajā kandidatūras veidlapā nebūs aizpildītas visas sadaļas un tā nebūs iesniegta noteiktajā termiņā, tai pievienojot visus prasītos pamatojošos dokumentus, tostarp sarakstu, kurā katrs pieteikumam pievienotais pamatojošais dokuments ir numurēts un īsi aprakstīs (paziņojuma par konkursu 5. punkts).”

91      Šis teksts ir kandidatūras veidlapas pašās beigās, un tieši aiz tā ir atstāta vieta kandidāta parakstam. Tas atrodas sadaļā “Deklarācija”, kuras virsraksts ir drukāts ar lieliem burtiem un treknrakstā, lai lasītājs to pamanītu. Prasītājs ir parakstījis šo deklarāciju.

92      No šiem elementiem izriet, ka paziņojuma par konkursu noteikumi un kandidatūras veidlapa bija skaidri, precīzi un nepārprotami. Parakstot kandidatūras veidlapu, prasītājs nevarēja ignorēt to, ka pamatojošo dokumentu saraksta neesamība izraisīs viņa kandidatūras noraidīšanu.

93      Šajos apstākļos, piemērojot iepriekš 84. punktā minēto judikatūru, Parlamentam nevarēja būt pienākums atbilstoši rūpības pienākumam vai labas pārvaldības principam brīdināt prasītāju par trūkumiem viņa kandidatūras pieteikumā vai arī aicināt tos izlabot. Pirms kandidatūras pieteikuma iesniegšanas termiņa beigām prasītājs varēja izlabot savu kandidatūras pieteikumu, aizvietojot savu sākotnējo pieteikumu ar pilnīgu lietu, kurā ietverts prasītais pielikumu saraksts. Šajā lietā, tā kā prasītājs iesniedza savu kandidatūras pieteikumu 2017. gada 27. septembrī, viņam vēl bija deviņas dienas, lai to izlabotu. Savukārt pēc pieteikumu iesniegšanas termiņa beigām, 2017. gada 6. oktobra, paziņojuma par konkursu noteikumi un vienlīdzīgas attieksmes pret kandidātiem princips neļāva Parlamentam aicināt kandidātu labot viņa kandidatūras pieteikumu, kurā nebija iekļauts prasīto pielikumu saraksts.

94      Lai atbildētu uz argumentāciju, kurā prasītājs norāda uz šādas sertifikācijas procedūru regulējošo normu interpretācijas nesamērīgo raksturu, salīdzinot kandidatūras pieteikuma noraidīšanas smagās sekas ar pielikuma saraksta neesamības tikai formālo raksturu, ir jāatgādina, ka samērīguma princips prasa, lai Savienības iestāžu akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos leģitīmos mērķus, ar to saprotot, ka tad, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un ka radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar izvirzītajiem mērķiem (rīkojums, 2006. gada 14. decembris, Meister/ITSB, C‑12/05 P, EU:C:2006:779, 68. punkts, un spriedums, 2019. gada 5. marts, Pethke/ITSB, T‑169/17, nav publicēts, EU:T:2019:135, 122. punkts).

95      Ņemot vērā, pirmkārt, plašo novērtējuma brīvību, kas ir secināma no Civildienesta noteikumu 45.a panta, ar ko ievieš sertifikācijas procedūru, un, otrkārt, plašo novērtējuma brīvību, kas atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai ir atzīta Savienības iestādēm viņu dienestu organizēšanā, it īpaši konkursu kārtības un nosacījumu noteikšanā, kā arī kandidatūru jebkurā atlases procedūrā nopelnu novērtēšanā un salīdzināšanā, Vispārējās tiesas kontrolei šajā jomā ir jāaprobežojas ar jautājumu, vai, ievērojot elementus, uz kuriem administrācija ir balstījusies, lai izveidotu savu novērtējumu, tā ir palikusi saprātīgās robežās un nav izmantojusi savas pilnvaras acīmredzami kļūdaini vai citiem mērķiem, nevis tiem, kuriem tās ir piešķirtas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 9. oktobris, Chetcuti/Komisija, C‑16/07 P, EU:C:2008:549, 76. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2003. gada 11. novembris, Faita/EESK, T‑248/02, EU:T:2003:298, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

96      Līdz ar to Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai paziņojuma par konkursu 5.3. punktā noteiktā norma, saskaņā ar kuru katram kandidatūras pieteikumam ir jāpievieno pielikumu saraksts, pretējā gadījumā tas tiks noraidīts, un uz kuras ir balstīts lēmums par noraidīšanu, atbilst iepriekš minētajiem kritērijiem.

97      Jāpārbauda, vai šai normai ir leģitīms mērķis. Parlaments savos rakstveida apsvērumos, kā arī savās debatēs tiesas sēdē būtībā apgalvoja, ka šai normai ir divi mērķi. Galvenais mērķis esot atvieglot kandidatūras pieteikumu administratīvu izskatīšanu. Pakārtotais mērķis esot pārbaudīt kandidātu spējas sekot skaidrām un nepārprotamām instrukcijām.

98      Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka konkrētās sertifikācijas procedūras mērķis bija atlasīt AST funkciju grupas ierēdņus, lai tiem ļautu piekļūt administratoru amatiem atbilstoši Civildienesta noteikumu 45.a pantā paredzētajai procedūrai. Administratīvo uzdevumu apjoms, kas ir jāveic salīdzinoši īsā laikā, lai garantētu labu sertifikācijas procedūras norisi, var leģitīmi pamatot to, ka administrācija prasa iesniegt apkopojošu sarakstu, kas ļauj pārbaudīt visu informāciju un iesniegtos dokumentus katras kandidatūras atbalstam. Turklāt, ņemot vērā pašas sertifikācijas procedūras raksturu, ir jāatzīst, ka nav nesaprātīgi gaidīt no kandidātiem, kas vēlas piekļūt administratoru amatiem, lai viņi pierādītu pietiekamu rūpību un uzmanību to instrukciju izpildē, kas izriet no skaidriem, precīziem un nepārprotamiem paziņojuma par konkursu noteikumiem.

99      Līdz ar to ir jāuzskata, ka Parlamenta norādītie mērķi, kas ir kandidatūru pieteikumu efektīva izskatīšana un kandidātu spēju pildīt skaidras, precīzas un nepārprotamas instrukcijas pārbaude, ir leģitīmi mērķi no sertifikācijas procedūras galīgā mērķa aspekta.

100    Vēl ir jāpārbauda, vai administrācijai atzītās novērtējuma brīvības sertifikācijas procedūras organizēšanā ietvaros līdzekļi, kuri izmantoti šo mērķu sasniegšanai, ir piemēroti un nepieciešami.

101    Šajā ziņā pamatojošo dokumentu apkopojošs saraksts ļauj administrācijai kopsavilkuma veidā iepazīties ar visiem dokumentiem, kas iesniegti katra kandidāta atbalstam. Parlaments šai ziņā pareizi uzstāja uz šo dokumentu dažādību tostarp no valodnieciskā viedokļa kandidātu dažādās valstspiederības dēļ. Jānorāda arī, ka šāda veida procedūra interesē lielu skaitu kandidātu. Protams, tā kā tā ir iekšēja procedūra, tā attiecas uz tādu skaitu kandidātu, kas sākumā var šķist neliels salīdzinājumā ar darbā pieņemšanas konkursiem, kuros reizēm piesakās tūkstošiem kandidātu. Tomēr potenciālais gaidāmo kandidātu skaits šādā darbā pieņemšanas procedūrā nav neievērojams. Tāpat ir jāuzsver laika ierobežojumi, kas piemīt šādai darbā pieņemšanas procedūrai. Proti, tā tika noslēgta 190 dienu laikā pēc kandidatūras pieteikumu iesniegšanas termiņa beigām, publicējot atlasīto kandidātu sarakstu.

102    Ņemot vērā lietu dažādo saturu, kandidātu skaitu un laika ierobežojumus, pienākums iesniegt pamatojošo dokumentu sarakstu var šķist kā atbilstošs pasākums sertifikācijas procedūras labas pārvaldības veicināšanai. Šāda prasība nav uzskatāma par pārmērīgu vai nesaprātīgu apgrūtinājumu kandidātiem. Paziņojumā par konkursu skaidros, precīzos un nepārprotamos vārdos kandidātu uzmanība tiek vērsta uz to, cik svarīgi ir ievērot šo pienākumu, kas nav uzskatāms par pretēju rūpības pienākumam.

103    Paredzot, ka šis saraksts ir obligāti jāsniedz, pretējā gadījumā kandidatūras pieteikums tiek noraidīts, paziņojuma par konkursu 5.3. punkts ir centiens rosināt kandidātus izpildīt šo pienākumu. Taisnība, ka tāda saraksta neesamība, kuram ir tikai administratīvs uzdevums, nav šķērslis kandidātu individuālo nopelnu novērtējumam, kā tas var būt gadījumā, kad trūkst, piemēram, izglītības vai apmācības līmeņa apliecinoša dokumenta. Tomēr, ja šādas normas nebūtu, tad kandidātam būtu mazāk ierosmes rūpīgi pārbaudīt, vai viņa kandidatūras lieta ir labā stāvoklī. Papildus tam, ka šādas normas neesamība praksē varētu izraisīt administrācijas uzdevuma izpildes apgrūtināšanu, juridiski tā padarītu par nepārprotamu iespēju labot šādu trūkumu.

104    Līdz ar to, pieņemot lēmumu par prasītāja kandidatūras noraidīšanu atbilstoši paziņojuma par konkursu 5.3. punktā noteiktajai normai, Parlaments nav izmantojis savu novērtējuma brīvību acīmredzami kļūdainā veidā vai citiem mērķiem, kas nav tie, kuriem tā ir tikusi piešķirta.

105    No iepriekš minētā izriet, ka prasītāja iebildums par labas pārvaldības un samērīguma principu pārkāpumu nav pamatots, tātad tas ir jānoraida.

 Par valodu lietojuma, kas izveidots ar Regulu Nr. 1, pārkāpumu

106    Prasītājs apgalvo, ka, neizmantojot portugāļu valodu 2018. gada 23. jūlija lēmumā, kā arī paziņojumā par 2017. gada [sertifikācijas] konkursu, Parlaments ir pārkāpis Regulas Nr. 1 noteikumus. Viņš apgalvo, ka, lai gan judikatūra pieļauj vairāku konkrētu valodu izmantošanu īpašiem un pierādītiem dienesta nolūkiem, šī iespēja ir pakļauta prasībai par iekšējā reglamenta pieņemšanu atbilstoši Regulas Nr. 1 6. pantam (spriedumi, 2012. gada 27. novembris, Itālija/Komisija, C‑566/10 P, EU:C:2012:752, un 2015. gada 24. septembris, Itālija un Spānija/Komisija, T‑124/13 un T‑191/13, EU:T:2015:690). Šāda reglamenta neesamības gadījumā nav iespējamas nekādas atkāpes no valodu lietojuma.

107    Tādējādi prasītājs esot diskriminēts salīdzinājumā ar viņa kolēģiem, kuru dzimtā valoda ir angļu, vācu vai franču. Prasītājs precizē, ka šis pamats ir jāsaprot kā iebilde par paziņojuma par konkursu prettiesiskumu, jo tieši šo aktu viņš agrākā stadijā nav varējis apstrīdēt tiešas un individuālas intereses neesamības dēļ.

108    Turklāt prasītājs apgalvo, ka, lai gan viņa sūdzība bija uzrakstīta portugāļu valodā, Parlaments uz to esot atbildējis angliski, nesniedzot tulkojumu.

109    Parlaments apstrīd šo argumentāciju.

110    Lai gan nav vajadzības spriest par to, vai, nepastāvot īpašam ierēdņiem un darbiniekiem piemērojamam tiesiskam regulējumam un šajā ziņā neesot normām iestāžu iekšējos reglamentos, attiecības starp šīm iestādēm un to ierēdņiem un darbiniekiem ir izslēgtas no Regulas Nr. 1 piemērošanas jomas, ir jāatgādina, ka saskaņā ar minētās regulas 2. pantu, kurš būtībā atbilst LESD 24. panta ceturtajai daļai un Hartas 41. panta 4. punktam, dokumentus, ko dalībvalsts jurisdikcijā esoša persona sūta Savienības iestādēm, var sagatavot jebkurā no sūtītāja izraudzītajām oficiālajām valodām, kas paredzētas šīs regulas 1. pantā, un iestādes atbilde ir jāsagatavo tajā pašā valodā. Kā būtiskam Savienības valodu daudzveidības ievērošanas elementam, par kura nozīmīgumu ir atgādināts LES 3. panta 3. punkta ceturtajā daļā, kā arī Hartas 22. pantā, šīm personām paredzētajām tiesībām izvēlēties no Savienības oficiālajām valodām to, kuru lietot saziņā ar tādām iestādēm kā Eiropas Parlaments, ir pamatprincipa raksturs (spriedums, 2019. gada 26. marts, Spānija/Parlaments, C‑377/16, EU:C:2019:249, 36. punkts).

111    Tomēr, kā izriet no Tiesas judikatūras, no Savienības pienākuma ievērot valodu daudzveidību nevar secināt, ka pastāv vispārējs tiesību princips, kas ikvienai personai nodrošina tiesības uz to, ka visiem dokumentiem, kuri var skart tās intereses, vienmēr ir jābūt sagatavotiem tās dzimtajā valodā un ka atbilstoši tam iestādēm ir jāizmanto visas oficiālās valodas jebkurā situācijā, nepieļaujot nevienu atkāpi no tā (skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Spānija/Parlaments, C‑377/16, EU:C:2019:249, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

112    It īpaši saistībā ar Savienības personāla atlases procedūrām Tiesa ir nospriedusi, ka iestādēm nevar uzlikt pienākumus, kas pārsniedz Civildienesta noteikumu 1.d pantā paredzētās prasības (skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Spānija/Parlaments, C‑377/16, EU:C:2019:249, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

113    No Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punkta un 6. punkta pirmā teikuma izriet, ka, lai gan nav izslēgts, ka ar dienesta interesēm var pamatot konkursa valodas izvēles ierobežojumu līdz noteiktam to oficiālo valodu skaitam, kuras Savienībā ir visplašāk zināmās, šādam ierobežojumam tomēr ir jābūt obligāti balstītam uz objektīviem elementiem, kurus var pārbaudīt gan konkursa kandidāti, gan Savienības tiesas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 124. punkts un tajā minētā judikatūra).

114    Konkursa paziņojumā, kas attiecas tikai uz ierēdņiem un darbiniekiem, kuri pilda amatu vienā iestādē, prasība zināt konkrētas valodas var būt attaisnojama ar to, ka tas ir iekšējais konkurss, kandidātiem ļaujot saprast pārbaudījumiem noteikto valodu attaisnojumu un Vispārējai tiesai – īstenot šo valodu izvēles pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 27. novembris, Itālija/Komisija, C‑566/10 P, EU:C:2012:752, 92. punkts, un 2005. gada 5. aprīlis, Hendrickx/Padome, T‑376/03, EU:T:2005:116, 33. un 34. punkts).

115    Šie principi ir piemērojami attiecībā arī uz aktu, kas adresēts visiem kandidātiem, kuri piedalās sertifikācijas procedūrā, kas ir rezervēta tikai ierēdņiem, kuri var pierādīt sešu gadu darba stāžu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 20. novembris, Itālija/Komisija, T‑185/05, EU:T:2008:519, 132. punkts).

116    Proti, ir jāatgādina, ka sertifikācijas procedūra ir paredzēta Civildienesta noteikumu 45.a pantā, kura 1. punktā ir noteikts, ka jebkurš AST funkciju grupas ierēdnis, sākot no 5. pakāpes, var tikt iecelts AD funkciju grupas amatā.

117    Šajā lietā no paziņojuma par konkursu izriet, ka atbilstoši Parlamenta prezidija 2005. gada 26. septembra lēmuma 4. pantam par sertifikācijas procedūras vispārējiem īstenošanas noteikumiem kandidātiem ir jābūt vismaz sešu gadu darba stāžam AST funkciju grupā. Jānorāda, ka minētā lēmuma 3. pantā ir norādīts, ka uzaicinājumos iesniegt kandidatūras saskaņā ar šo normu ir jābūt minētam, ka ir svarīgi, lai kandidātiem būtu atbilstošas vismaz vienas valodas zināšanas, kurā tiek organizēta apmācību programma un šī lēmuma 5. un 6. pantā minētie pārbaudījumi.

118    Uz šāda pamata paziņojumā par konkursu bija minēts, ka tas ir svarīgi, un uzsvērts, ka apmācību programmas un pārbaudījumi norisināsies franču un angļu valodā. Paziņojumā par konkursu bija arī norādīts, ka COPAC jāuzaicina uz interviju tie kandidāti, kuriem ir vislabākie rezultāti, lai novērtētu viņu valodnieciskās spējas franču vai angļu valodā, kas ir Civildienesta noteikumu 45.a panta 1. punktā minētajā apmācību programmā izmantojamās valodas.

119    Turklāt ir svarīgi atgādināt, ka administrācijai, kas adresē ierēdnim vai darbiniekam individuālu lēmumu, atbilstoši tās rūpības pienākumam tas ir jāsastāda valodā, kuru tas pārvalda padziļināti, lai varētu efektīvi un viegli iepazīties ar tā saturu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 23. marts, Rudolph/Komisija, T‑197/98, EU:T:2000:86, 44. un 46. punkts, un 2005. gada 5. oktobris, Rasmussen/Komisija, T‑203/03, EU:T:2005:346, 61. un 64. punkts).

120    Tas, ka administrācijas kādam no tās ierēdņiem adresētie dokumenti ir sastādīti citā valodā, kas nav šī ierēdņa dzimtā valodā, nav minētā ierēdņa tiesību pārkāpums, ja viņš pārvalda administrācijas izmantoto valodu, kas viņam ļauj efektīvi un viegli iepazīties ar attiecīgo dokumentu saturu. Tādējādi lēmuma par sūdzības noraidīšanu paziņošana valodā, kas nav nedz attiecīgā ierēdņa vai darbinieka dzimtā valoda, nedz sūdzības sastādīšanas valoda, var tikt uzskatīts par atbilstošu nosacījumam, ka ieinteresētajai personai ir jāvar lietderīgi iepazīties ar šo lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 23. marts, Rudolph/Komisija, T‑197/98, EU:T:2000:86, 44. un 45. punkts; 2001. gada 7. februāris, Bonaiti Brighina/Komisija, T‑118/99, EU:T:2001:44, 17. punkts; un 2019. gada 7. februāris, Duym/Padome, T‑549/17, nav publicēts, EU:T:2019:72, 110. punkts).

121    No Vispārējās tiesas zināšanai iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka prasītājs savā kandidatūras pieteikumā ir norādījis, ka viņam ir “ļoti labas” angļu valodas zināšanas, kas ir visaugstākā no trim piedāvātajām pēc kandidātu izvēles iespējamām kvalifikācijām. Turklāt viņš ir parakstījis deklarāciju kandidatūras pieteikuma veidlapas beigās, kas bija sastādīta angliski (skat. iepriekš šā sprieduma 90. punktu). Savu 2018. gada 2. februāra sūdzību prasītājs ir sastādījis angliski, un atbilde uz to ir 2018. gada 23. jūlija lēmums, kurā šī sūdzība tika izskatīta kopā ar 2018. gada 13. aprīļa sūdzību. Turklāt prasītājs šajā valodā ir sastādījis citus aktus sertifikācijas procedūrā, kas ir šīs tiesvedības priekšmets, it īpaši savu 2017. gada 27. septembra kandidatūras pieteikumu, kā arī 2018. gada 8. marta pārsūdzību COPAC. No lietas materiāliem arī izriet, ka savā elektroniskajā saziņā ar administrāciju prasītājs ir izmantojis angļu valodu, 2017. gada 13. decembrī lūdzot jaunu viņa kandidatūras lietas pārbaudi, kā arī 2018. gada 13. aprīlī iesniedzot sūdzību. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka prasītājs elektroniskā pasta vēstulē angļu valodā, kas 2017. gada 13. decembrī tika adresēta iecēlējinstitūcijai, skaidri paziņoja, ka viņš ir pieļāvis kļūdu, aizmirsdams pievienot viņa kandidatūru pamatojošo dokumentu sarakstu, tomēr necenšoties attaisnot šo kļūdu ar valodnieciskiem apsvērumiem, kas būtu lieguši viņam saprast paziņojuma par konkursu noteikumus.

122    Aplūkojamā sertifikācijas procedūra nav ārējs konkurss, kas būtu obligāti jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī visās oficiālajās valodās un kas būtu atvērts visiem Savienības pilsoņiem, bet gan iekšējs konkurss, kurš attiecas uz konkrētiem ierēdņiem ar darba stāžu ilgāku par sešiem gadiem. Tātad Parlaments, nepārkāpjot iepriekš atgādinātos principus, kuri regulē Savienības valodu lietojumu, drīkstēja nepublicēt paziņojumu par konkursu portugāļu valodā. Šie principi netika pārkāpti arī tad, kad šajā paziņojumā [par konkursu] Parlaments noteica prasītājam ar to sazināties citā valodā, kas nav portugāļu, un atbilstoši pārvaldīt angļu vai franču valodu. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka iebilde par prettiesiskumu saistībā ar Regulas Nr. 1 pārkāpumu ir jānoraida.

123    Tātad argumentācija, ar kuru prasītājs kritizē 2018. gada 23. jūlija lēmuma sastādīšanu angļu valodā un tulkojuma neesamību portugāļu valodā, nav pamatota un līdz ar to ir jānoraida.

124    Ņemot vērā, ka visi iebildumi pret lēmumu par prasītāja kandidatūras noraidīšanu ir jānoraida pēc būtības un ievērojot citus aktus un citas vēstules, kuru atcelšana tiek prasīta šajā lietā, un nav vajadzības spriest par to prasību par atcelšanu pieņemamību, kas vērsti pret minētajiem aktiem un vēstulēm, prasība ir jānoraida kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

125    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

126    Tā kā Parlaments ir prasījis piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā viņam spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      João Miguel Barata atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

da Silva Passos

Valančius

Reine

Truchot

 

      Sampol Pucurull

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 3. martā.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – angļu.