PIRMĀS INSTANCES TIESAS RĪKOJUMS (piektā palāta)

2007. gada 12. decembrī (*)

Prasība atcelt tiesību aktu – Direktīva 2002/21/EK – Komisijas apsvērumu vēstule – Direktīvas 2002/21 7. pants – Nepārsūdzams akts – Tiešas ietekmes neesamība – Nepieņemamība

Lieta T‑109/06

Vodafone España, SA, Madride (Spānija),

Vodafone Group plc, Ņūberija [Newbury], Berkšīra [Berkshire] (Apvienotā Karaliste),

ko pārstāv Dž. Flinns [J. Flynn], QC, E. Maknaita [E. McKnight] un K. Fountoukaks‑Kiriakaks [K. Fountoukakos‑Kyriakakos], solicitors,

prasītājas,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv M. Šoters [M. Shotter] un K. Mojcesoviča [K. Mojzesowicz], pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Spānijas Karaliste, ko pārstāv M. Munjoss Peress [M. Muñoz Pérez], abogado del Estado,

persona, kas iestājusies lietā,

par lūgumu atcelt lēmumu, kas, iespējams, ir ietverts Komisijas 2006. gada 30. janvāra vēstulē, kura nosūtīta Comisión del Mercado de las Telecomunicaciones, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV L 108, 33. lpp.) 7. panta 3. punktu.

EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneses M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro] un K. Jirimēe [K. Jürimäe],

sekretārs E. Kulons [E. Coulon],

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

 Atbilstošās tiesību normas

1.     Direktīva 2002/21/EK

1        Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome 2002. gada 7. martā pieņēma Direktīvu 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV L 108, 33. lpp.). Saskaņā ar minētās direktīvas 1. panta 1. punktu ar direktīvu “izveido saskaņotus noteikumus elektronisko komunikāciju pakalpojumu, elektronisko komunikāciju tīklu, saistītu iekārtu un saistītu pakalpojumu reglamentēšanai [..], nosaka valsts pārvaldes iestāžu [valsts regulatoru] uzdevumus un izveido procedūru kopumu, lai nodrošinātu saskaņotu reglamentējošo noteikumu piemērošanu visā Kopienā”.

2        Direktīvas 2002/21 4. pantā attiecībā uz valsts regulatoru (turpmāk tekstā – “VR”) pieņemtajiem lēmumiem ir paredzētas pārsūdzības tiesības:

“1. Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts līmenī pastāv efektīvs mehānisms, saskaņā ar kuru jebkuram lietotājam vai uzņēmumam, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un/vai pakalpojumus, kuru ir ietekmējis [VR] lēmums, ir tiesības pārsūdzēt lēmumu pārsūdzības iestādē, kas ir neatkarīga no iesaistītajām pusēm. Šai iestādei, kas var būt tiesa, ir pieejama attiecīga pieredze, lai ļautu tai pildīt savas funkcijas. Dalībvalstis nodrošina to, ka tiek ņemti vērā lietas apstākļi un ka pastāv efektīva pārsūdzības kārtība. Līdz šādas pārsūdzības rezultātam [VR] lēmums paliek spēkā, ja vien pārsūdzības iestāde neizlemj citādāk.

2. Ja 1. punktā minētā pārsūdzības iestāde nav tiesu iestāde, tā vienmēr sniedz sava lēmuma rakstisku pamatojumu. Turklāt šādos gadījumos tās lēmums ir pakļauts tiesas [..] pārskatam saskaņā ar Līguma 234. pantu.”

3        Saskaņā ar Direktīvas 2002/21 5. panta 2. punktu “dalībvalstis nodrošina to, ka [VR] pēc pamatota pieprasījuma nodrošina Komisiju ar informāciju, kas vajadzīga, lai tā varētu veikt savus uzdevumus saskaņā ar Līgumu”.

4        Direktīvas 2002/21 6. pantā “Apspriešanas un caurskatāmības mehānisms” ir noteikts:

“Izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas 7. panta 6. punkts, 20. vai 21. pants, dalībvalstis nodrošina to, ka, ja [VR] saskaņā ar šo direktīvu [..] paredz pieņemt pasākumus, kuriem ir būtiska ietekme uz attiecīgo tirgu, tie ieinteresētajām personām sniedz iespēju izteikt savu viedokli par pasākumu projektu pieņemamā termiņā [..].”

5        Direktīvas 2002/21 7. panta “Iekšējā tirgus konsolidēšana elektroniskajām komunikācijām” ir noteikts:

“1. Veicot savus uzdevumus saskaņā ar šo direktīvu [..], [VR] iespēju robežās ņem vērā 8. pantā izklāstītos mērķus tiktāl, ciktāl tie attiecas uz iekšējā tirgus darbību.

2. [VR] veicina iekšējā tirgus attīstību, caurskatāmā veidā sadarbojoties savā starpā un ar Komisiju, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu konsekventu šīs direktīvas [..] noteikumu piemērošanu. Tālab tie jo īpaši cenšas vienoties par to instrumentu un tiesiskās aizsardzības līdzekļu tipiem, kas ir vislabāk piemēroti attiecīgo situāciju veidu risināšanai tirgū.

3. Papildus 6. pantā minētajai apspriedei, ja [VR] gatavojas veikt pasākumus, kas

a)      ietilpst šīs direktīvas 15. vai 16. panta [..] darbības jomā, un

b)      ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm,

tas tajā pašā laikā padara pasākumu projektu pieejamu Komisijai un [VR] citās dalībvalstīs kopā ar pamatojumu, ar ko pasākumi ir pamatoti, [..] un par to informē Komisiju un citus [VR]. [VR] un Komisija var izteikt savu viedokli [sniegt savus apsvērumus] attiecīgajam [VR] tikai viena mēneša laikā vai laikposmā, kas minēts 6. pantā, ja minētais laikposms ir garāks. Viena mēneša laikposmu pagarināt nedrīkst.

4. Ja 3. punktā minētais paredzētais pasākums ir mērķēts uz:

a)      attiecīgā tirgus noteikšanu, kas atšķiras no tiem, kas noteikti ieteikumā saskaņā ar 15. panta 1. punktu, vai

b)      izlemšanu, vai individuāli vai kopā ar citiem izraudzīties vai neizraudzīties uzņēmumu kā tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū, saskaņā ar 16. panta [..] 4. vai 5. punktu,

un ietekmēs tirdzniecību starp dalībvalstīm, un Komisija ir paziņojusi [VR], ka tā uzskata, ka pasākumu projekts radīs šķērsli vienotam tirgum, vai ja tai ir nopietnas šaubas par to savietojamību ar Kopienas tiesību aktiem un jo īpaši 8. pantā minētajiem mērķiem, tad pasākumu projektu nepieņem vēl divus mēnešus. Šo laikposmu nedrīkst pagarināt. Šajā laikposmā Komisija saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto procedūru var pieņemt lēmumu pieprasīt attiecīgajam [VR] atsaukt pasākuma projektu. Šim lēmumam pievieno sīki izstrādātu un objektīvu analīzi par to, kāpēc Komisija uzskata, ka pasākuma projektu nevajadzētu pieņemt, kopā ar īpašu priekšlikumu pasākuma projekta grozīšanai.

5. Attiecīgais [VR] iespējas robežās ņem vērā citu [VR] un Komisijas viedokli [sniegtos apsvērumus] un, izņemot 4. punktā minētajos gadījumos, var pieņemt grozīto [galīgo] pasākuma projektu, un, ja tas šo pasākumu projektu pieņem, par to paziņo Komisijai.

6. Ārkārtējos apstākļos, ja [VR] uzskata, ka ir steidzama vajadzība rīkoties, atkāpjoties no 3. un 4. punktā izklāstītās procedūras, lai nodrošinātu konkurenci un aizsargātu lietotāju intereses, tas var nekavējoties pieņemt proporcionālus un pagaidu pasākumus. Tas nekavējoties minētos pasākumus kopā ar pilnīgu pamatojumu paziņo Komisijai un citiem [VR]. [VR] lēmums šādus pasākumus padarīt par pastāvīgiem vai pagarināt laikposmu, kādā tie ir piemērojami, ir pakļauts 3. un 4. punkta noteikumiem.”

6        Saskaņā ar Direktīvas 2002/21 8. panta 2. punkta b) apakšpunktu VR “veicina konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu, elektronisko komunikāciju pakalpojumu un saistīto iekārtu un pakalpojumu nodrošināšanā, inter alia [..] nodrošinot, ka nepastāv konkurences kropļošana vai ierobežošana elektronisko komunikāciju nozarē”.

7        Direktīvas 2002/21 8. panta 3. punkta d) apakšpunktā papildus noteikts, ka “[VR] veicina iekšējā tirgus attīstību, inter alia [..] sadarbojoties savā starpā un ar Komisiju caurskatāmā veidā, lai nodrošinātu pastāvīgas [konsekventas] reglamentējošas prakses attīstību un konsekventu šīs direktīvas [..] piemērošanu”.

8        Direktīvas 2002/21 14. pantā definēts uzņēmuma ar būtisku ietekmi tirgū jēdziens. Šajā sakarā Direktīvas 2002/21 14. panta 2. punktā ir noteikts, ka “uzņēmums uzskatāms par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū, ja tas individuāli vai kopā ar citiem bauda stāvokli, kas ir līdzvērtīgs dominējošam stāvoklim, t.i., ekonomisku spēku, kas tam līdz zināmam līmenim ļauj rīkoties neatkarīgi no konkurentiem, klientiem un gala patērētājiem”. Minētajā punktā papildus noteikts, ka “[VR], izvērtējot, vai divi vai vairāki uzņēmumi kopā bauda dominējošu stāvokli tirgū, darbojas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem un iespējas robežās ņem vērā vadlīnijas par tirgus analīzi un būtiskas ietekmes tirgū novērtējumu, ko Komisija darījusi zināmu, ievērojot 15. pantu”.

9        Direktīvas 2002/21 15. pants attiecas uz tirgus noteikšanas procedūru. Saskaņā ar Direktīvas 2002/21 15. panta 1. punktu “Komisija pieņem rekomendāciju [ieteikumu] par attiecīgajiem produktu un pakalpojumu tirgiem (še turpmāk “rekomendācija [ieteikums]”)”. Turpmāk paskaidrots, ka “rekomendācijā [ieteikumā] [..] nosaka tos produktu un pakalpojumu tirgus elektronisko komunikāciju nozarē, kuru īpašības var būt tādas, kas pamato [..] reglamentējošo pienākumu uzlikšanu”, un ka “Komisija nosaka tirgus saskaņā ar konkurences tiesību principiem”. Direktīvas 2002/21 15. panta 2. punkts paredz, ka “Komisija, vēlākais, šīs direktīvas spēkā stāšanās dienā dara zināmas vadlīnijas tirgus analīzei un būtiskas ietekmes tirgū novērtēšanai (še turpmāk “vadlīnijas”), kas ir saskaņā ar konkurences tiesību principiem”. Saskaņā ar Direktīvas 2002/21 15. panta 3. punktu VR, “iespēju robežās ņemot vērā rekomendāciju [ieteikumu] un vadlīnijas, nosaka attiecīgos tirgus, kas atbilst valsts apstākļiem, jo īpaši attiecīgos ģeogrāfiskos tirgus to teritorijā, saskaņā ar konkurences tiesību principiem”, un “pirms to tirgu noteikšanas, kas atšķiras no tiem, kas noteikti rekomendācijā [ieteikumā], izpilda 6. un 7. pantā minētās procedūras”.

10      Direktīvas 16. pantā “Tirgus analīzes procedūra” ir noteikts:

“1. Cik vien iespējams drīz pēc rekomendācijas [ieteikuma] vai jebkādu tās [tā] atjauninājumu pieņemšanas [VR] veic attiecīgo tirgu analīzi, iespēju robežās ņemot vērā vadlīnijas. Dalībvalstis nodrošina, ka šī analīze attiecīgos gadījumos ir veikta sadarbībā ar valsts kompetentajām [konkurences] iestādēm.

[..]

4. Ja [VR] nosaka, ka tirgus nav efektīvi konkurētspējīgs, tas nosaka uzņēmumus, kam ir būtiska ietekme minētajā tirgū saskaņā ar 14. pantu, un [VR] šādiem uzņēmumiem uzliek atbilstīgus īpašus reglamentējošus pienākumus [..] vai patur vai groza šādus pienākumus, ja tādi jau pastāv.

5. Gadījumā, kad vairāku valstu tirgi ir noteikti ar lēmumu, kas minēts 15. panta 4. punktā, attiecīgie [VR] kopā veic tirgus analīzi, iespēju robežās ņemot vērā vadlīnijas, un izlemj par [..] reglamentējošo pienākumu saskaņotu uzlikšanu, saglabāšanu, grozīšanu vai atcelšanu.

6. Saskaņā ar šā panta [..] 4. un 5. pantu [punktu] veiktie pasākumi ir pakļauti 6. un 7. pantā minētajām procedūrām.”

2.     Ieteikums 2003/561/EK

11      Komisijas 2003. gada 23. jūlija Ieteikuma 2003/561/EK par Direktīvas 2002/21 7. pantā paredzētajiem paziņojumiem, termiņiem un apspriedēm (OV L 190, 13. lpp.) 6. punkta f) apakšpunktā ir paredzēts, ka VR savā paziņojumā par pasākuma projektu attiecīgā gadījumā norāda “[VR] iepriekš sarīkotas sabiedriskās apspriešanas rezultātus”.

12      Saskaņā ar Ieteikuma 2003/561 12. punktu:

“Ja Komisija sniedz apsvērumus saskaņā ar Direktīvas 2002/21 [..] 7. panta 3. punktu, tā attiecīgo [VR] par to informē ar elektronisku vēstuli un minētos apsvērumus publicē savā tīmekļa vietnē.”

13      Ieteikuma 2003/561 14. punktā ir paredzēts:

“Ja Komisija saskaņā ar Direktīvas 2002/21 [..] 7. panta 4. punktu uzskata, ka pasākuma projekts radīs šķērsli vienotajam tirgum, vai ja tai ir nopietnas šaubas par tā saderību ar Kopienu tiesībām, it īpaši ar Direktīvas 2002/21 [..] 8. pantā minētajiem mērķiem, vai ja tā pēc tam

a)      atsauc iepriekš a) apakšpunktā minētos iebildumus vai

b)      pieņem lēmumu, ar kuru [VR] prasa atsaukt pasākuma projektu,

tā attiecīgo [VR] par to informē ar elektronisku vēstuli un publicē paziņojumu savā tīmekļa vietnē.”

14      Ieteikuma 2003/561 16. punktā ir noteikts, ka “[VR] jebkurā brīdī var nolemt atsaukt izziņoto pasākuma projektu, un tādā gadījumā to izslēdz no [Komisijas] reģistra”.

15      Saskaņā ar Ieteikuma 2003/561 17. punktu, “ja [VR], kuram Komisija vai kāds cits [VR] ir iesniedzis apsvērumus saskaņā ar Direktīvas 2002/21 [..] 7. panta 3. punkta noteikumiem, pieņem pasākuma projektu, [VR] pēc Komisijas pieprasījuma informē Komisiju un pārējos [VR] par to, kādā veidā minētie apsvērumi iespēju robežās ņemti vērā”.

 Prāvas rašanās fakti

16      Sabiedrības Vodafone España un Vodafone Group (turpmāk tekstā kopīgi sauktas – “Vodafone”) izmanto Spānijas publisko mobilo sakaru tīklu un tajā sniedz mobilo sakaru pakalpojumus. Spānijas tirgū darbojas vēl divi citi mobilo tīklu operatori, proti, sabiedrības Telefonica un Amena. Radiofrekvenču spektra izmantošanas licence ir piešķirta sabiedrībai Xfera, kurai ir dota atļauja darboties tirgū kā ceturtajam mobilo tīklu operatoram.

17      Comisión del Mercado de las Telecomunicaciones (Spānijas Telekomunikāciju tirgus komisija, turpmāk tekstā – “CMT”), lai saņemtu apsvērumus no tirgū darbību veicošajiem uzņēmumiem, 2004. gada 10. augustā izsludināja iepriekšēju apspriešanu par mazumtirdzniecības pakalpojumiem piekļuves un mobilo tālruņu zvanu jomā.

18      CMT 2005. gada 7. jūlijā nolēma sākt procedūru ar mērķi noteikt un izanalizēt publisko mobilo telekomunikāciju tīklu piekļuves un izejošo zvanu tirgu, noteikt operatorus ar būtisku tirgus ietekmi un uzlikt īpašus pienākumus. Tā nolēma arī izsludināt publisku apspriešanu un lūgt Spānijas konkurences iestādes atzinumu. Šis lēmums 2005. gada 9. augustā tika publicēts Boletín Oficial del Estado. Valsts līmeņa apspriešana ilga no 2005. gada 9. augusta līdz 9. septembrim.

19      Spānijas konkurences iestāde 2005. gada 16. septembrī iesniedza CMT savu atzinumu par tirgus noteikšanas un analīzes procedūru attiecībā uz publisko mobilo telekomunikāciju tīklu piekļuves un izejošo zvanu nodrošināšanas tirgu.

20      Vodafone 2005. gada 23. septembrī iesniedza CMT savus apsvērumus.

21      CMT 2005. gada 6. oktobrī paziņoja, ka procedūras sarežģītības dēļ lēmuma pieņemšanas un paziņošanas termiņš tiek pagarināts par trim mēnešiem.

22      CMT un Komisija 2005. gada 28. novembrī sarīkoja “pirmspaziņošanas” sanāksmi, kuras laikā CMT iepazīstināja ar saviem iepriekšējiem secinājumiem. Komisijas dienesti par tiem uzdeva savus pirmos jautājumus.

23      Laikā no 2005. gada 13. decembra līdz 23. decembrim Vodafone Komisijai iesniedza savus iepriekšējus apsvērumus.

24      Komisija 2005. gada 30. decembrī ar numuru ES/2005/0330 reģistrēja CMT paziņojumu par pasākuma projektu, ar kuru CMT plānoja, pirmkārt, konstatēt, ka Vodafone un divām citām sabiedrībām, proti, Telefonica un Amena, Spānijas publisko mobilo telekomunikāciju tīklu piekļuves un izejošo zvanu nodrošināšanas vairumtirdzniecības tirgū kopīgi ir būtiska ietekme, kas līdzvērtīga dominējošam stāvoklim Kopienu konkurences tiesību izpratnē, un, otrkārt, uzlikt Vodafone, kā arī Telefonica un Amena pienākumu atbildēt uz saprātīgiem lūgumiem nodrošināt piekļuvi to tīkliem un piedāvāt saprātīgus piekļuves pakalpojumu nodrošināšanas nosacījumus.

25      Komisija 2006. gada 5. janvārī publicēja CMT pasākuma projektu.

26      Komisija 2006. gada 10. janvārī nosūtīja CMT informācijas pieprasījumu saskaņā ar Direktīvas 2002/21 5. panta 2. punktu. CMT atbildi tā saņēma 2006. gada 13. janvārī, bet papildu informāciju – 2006. gada 18. janvārī.

27      Vodafone 2006. gada 13. janvārī Komisijai iesniedza to apsvērumu kopiju, ko tā bija iesniegusi CMT valsts līmeņa apspriešanas ietvaros.

28      Vodafone 2006. gada 16. janvārī tikās ar Komisijas ierēdņiem saistībā ar pasākuma projektu ES/2005/0330 un tiem sniedza papildu informāciju. Papildus tam šī sabiedrība Komisijai paziņoja savus apsvērumus arī ar 2006. gada 17. janvāra faksu un 2006. gada 24. janvāra elektronisko vēstuli.

29      Vodafone 2006. gada 26. janvārī, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.), iesniedza pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, kas ir Komisijas rīcībā attiecībā uz pasākuma projektu ES/2005/0330.

30      Komisija saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu 2006. gada 30. janvārī CMT nosūtīja apsvērumu vēstuli attiecībā uz pasākuma projektu ES/2005/0330 (turpmāk tekstā – “2006. gada 30. janvāra vēstule” vai “apstrīdētais akts”).

31      Komisijas apsvērumi attiecās uz CMT konstatējumu par kolektīvu dominējošu stāvokli. Pirmais apsvērums attiecās uz konkurences apstākļiem mazumtirdzniecības tirgū. Konstatējusi, ka CMT veiktā mazumtirdzniecības tirgus dinamikas analīze pamatojas uz to, kā vidējie ieņēmumi par minūti attīstās kopumā, Komisija aicināja CMT turpmākajā tirgus analīzē mazumtirdzniecības cenu attīstību novērot pa tirgus segmentiem un/vai pa patērētāju profiliem. Komisija arī konstatēja, ka mazumtirdzniecības tirgum, šķiet, piemīt virkne tādu strukturālu īpašību, kas varētu būt pietiekams pamudinājums, lai operatori kolektīvi atteiktu piekļuvi virtuālo mobilo tīklu operatoriem.

32      Otrajā apsvērumā attiecībā uz konverģences punktu Komisija atzīmēja, ka CMT ir konstatējusi, ka pastāv caurskatāms konverģences punkts – trešām personām tiek liegta piekļuve vairumtirdzniecības tirgum. Lai gan CMT nebija konstatējusi konverģences punktu mazumtirdzniecības tirgū (kas arī nebija nepieciešams), Komisija atzina, ka, ņemot vērā visu triju tīklu operatoru komercdarbības stratēģiju tuvināšanos, būtu viegli iespējams atklāt pat niecīgas novirzes, kas būtu vērstas uz agresīvāku cenu konkurenci.

33      Trešais apsvērums attiecās uz pretpasākumu mehānismu. Attiecībā uz vairumtirdzniecības tirgu Komisija konstatēja, ka šāds mehānisms var būt ieviests, bet ka būtu varēts iesniegt vairāk pierādījumu, lai noskaidrotu, vai šis mehānisms varēja būt tiešāks un vai tas ir pietiekami stimulējošs, lai disciplinētu nepaklausīgo uzņēmumu. Attiecībā uz mazumtirdzniecības tirgu Komisija konstatēja, ka kopumā pastāv uzticami pretpasākumu mehānismi.

34      Ceturtajā apsvērumā Komisija aicināja Spānijas iestādes rast veidu, kā nodrošināt pieejamā radiofrekvenču spektra efektīvu izmantojumu, ņemot vērā, ka viens licences turētājs (Xfera) vēl nav ienācis tirgū, lai gan licenci tas ieguva jau 2000. gadā. Ja šis licences turētājs ienāktu tirgū 2006. gadā, CMT būtu cieši jāuzrauga, vai tiek ietekmēts kolektīvā dominējošā stāvokļa noturīgums. Komisija papildus norādīja, ka, ja būtu jebkādi “konkrēti pierādījumi par tādām mazumtirdzniecības tirgus attīstības tendencēm, kas nebūtu saistītas ar reglamentējošiem pasākumiem attiecīgajā tirgū un kas radītu šaubas par kolektīvā dominējošā stāvokļa noturīgumu [..], būtu jāveic attiecīgā tirgus analīze” un ka par šo analīzi Komisijai būtu jāpaziņo saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu.

35      Komisija savā 2006. gada 30. janvāra vēstulē turklāt norādīja, ka tās veiktajā CMT paziņojuma novērtējumā izšķirīga loma bijusi papildu informācijai, ko CMT iesniedza pēc Komisijas pieprasījuma. Tāpēc tā aicināja CMT tās galīgo pasākumu balstīt uz jaunāko pieejamo informāciju.

36      Visbeidzot, Komisija 2006. gada 30. janvāra vēstulē atgādināja, ka “saskaņā ar Direktīvas [2002/21] 7. panta 5. punktu CMT iespēju robežās jāņem vērā citu VR un Komisijas viedoklis” un ka tā var “pieņemt galīgo pasākuma projektu un attiecīgajā gadījumā par to paziņot Komisijai”.

37      Gan Komisija, gan CMT 2006. gada 31. janvārī attiecībā uz 2006. gada 30. janvāra vēstuli publicēja paziņojumu presei.

38      CMT 2006. gada 2. februārī pieņēma lēmumu, ar kuru tika apstiprināta publisko mobilo telekomunikāciju tīklu piekļuves un izejošo zvanu nodrošināšanas tirgus definīcija un analīze, noteikti operatori ar būtisku ietekmi tirgū un uzlikti īpaši pienākumi. Sava lēmuma 4. punktā CMT norādīja, ka saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 5. punktu tā “iespēju robežās ņem vērā Komisijas un [VR] viedokli un [ka] tā var pieņemt galīgo pasākumu projektu, par ko tai attiecīgi jāpaziņo Komisijai”. CMT lēmuma pēdējā punktā precizēts, ka “pārskatīšanas pieprasījumu var iesniegt [CMT] viena mēneša laikā no dienas, kas seko paziņojuma dienai”, un ka “pārsūdzības prasību var iesniegt tieši Augstākās tiesas Pārsūdzību palātai divu mēnešu laikā no dienas, kas seko paziņojuma dienai”.

39      Vodafone 2006. gada 7. aprīlī CMT lēmumu pārsūdzēja Tribunal Supremo (Spānijas Augstākā tiesa).

40      Komisija 2006. gada 11. maijā Vodafone nosūtīja lēmumu, ar kuru apstiprināja atteikumu piekļūt dokumentiem saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, attiecībā uz dažiem no šiem dokumentiem norādot, ka “tie ir daļa no Komisijas iekšējām apspriedēm par to, kā risināt [konkrēto] lietu, un tieši attiecas uz Komisijas lēmumu pieņemšanas procedūru”.

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

41      Vodafone cēla šo prasību ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 12. aprīlī.

42      Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā arī iesniegts 2006. gada 12. aprīlī, Vodafone, pamatojoties uz Pirmās instances tiesas reglamenta 76.a pantu, iesniedza pieteikumu par paātrinātu procesu, kas tika noraidīts ar 2006. gada 16. maija lēmumu.

43      Ar dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 28. jūnijā, Komisija atbilstoši Reglamenta 114. panta 1. punktam iesniedza iebildi par nepieņemamību.

44      Ar dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 29. jūnijā, Spānijas Karaliste lūdza iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

45      Ar 2006. gada 6. septembra rīkojumu Pirmās instances tiesas piektās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos lietā.

46      Vodafone prasības pieteikumā iekļautie prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt Komisijas lēmumu, kas ietverts tās 2006. gada 30. janvāra vēstulē;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt Vodafone tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.

47      Komisijas iebildē par nepieņemamību iekļautie prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā acīmredzami nepieņemamu;

–        piespriest Vodafone atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

48      Spānijas Karalistes iestāšanās rakstā iekļautie prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu;

–        piespriest Vodafone atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

49      Vodafone apsvērumos par iebildi par nepieņemamību iekļautie prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        noraidīt Komisijas iebildi par nepieņemamību;

–        lemt, ka lietas izskatīšana jāturpina pēc būtības;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ko radījusi tās iebilde par nepieņemamību.

 Juridiskais pamatojums

50      Atbilstoši Reglamenta 114. panta 1. punktam, ja kāds no lietas dalībniekiem to pieprasa, Pirmās instances tiesa var lemt par iebildi par nepieņemamību, nelemjot par lietas būtību. Saskaņā ar tā paša panta 3. punktu pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Pirmās instances tiesa nelemj citādi. Šajā gadījumā Pirmās instances tiesa uzskata, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju un ka nav jāsāk mutvārdu process.

51      Vispirms ir jāizvērtē, vai šajā konkrētajā gadījumā apstrīdētais akts, proti, vēstule, kas sagatavota, pamatojoties uz Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu, ir akts, par kuru var celt prasību saskaņā ar EKL 230. pantu, un pēc tam jāizvērtē, vai Vodafone ir tiesības celt prasību saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu.

1.     Par apstrīdētā akta būtību

 Lietas dalībnieku argumenti

52      Komisija un Spānijas Karaliste apgalvo, ka apstrīdētais akts nav tāds akts, par kuru var celt prasību saskaņā ar EKL 230. pantu.

53      Vodafone atgādina, ka, lai noteiktu, vai aktam ir juridiski saistoša iedarbība, kas ietekmē tā intereses, būtiski grozot tā tiesisko stāvokli, ir jāvērtē akta saturs, bet forma, kādā akti vai lēmumi ir pieņemti, principā nav svarīga attiecībā uz iespēju tos apstrīdēt, iesniedzot prasību atcelt tiesību aktu (Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedums lietā 60/81 IBM/Komisija, Recueil, 2639. lpp., 9. punkts; Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. decembra spriedums lietā T‑33/01 Infront WM/Komisija, Krājums, II‑5897. lpp., 89. punkts).

54      Vodafone apgalvo, ka, pirmkārt, no apstrīdētā akta satura un pieņemšanas konteksta izriet, ka tas ir atļaujas sniegšanas lēmums, ar ko Komisija apstiprina CMT ierosināto pasākumu un nolemj nesākt procedūras otro posmu saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 4. punktu. Šajā sakarā tā paskaidro, ka direktīvas 7. panta 3. un 4. punkts Komisijai paredz tikai divas iespējas pēc tam, kad tā ir izskatījusi tai paziņotu pasākuma projektu – vai nu Komisija uzliek attiecīgajam VR pienākumu vēl divus mēnešus nepieņemt pasākuma projektu, vai arī tā nenosaka nekādu moratoriju, tādējādi ļaujot VR pieņemt attiecīgo pasākuma projektu. Tajos gadījumos, kad Komisija nolemj nenoteikt moratoriju, tā tomēr var nolemt nosūtīt apsvērumus attiecīgajam VR, un šie apsvērumi var attiekties uz lielu skaitu dažādas nozīmes jautājumu. Tomēr iespēja izteikt lielu skaitu dažādu apsvērumu nemaina faktu, ka Komisijas izvēle būtībā ir bināra – prasīt attiecīgajam VR vēl divus mēnešus nepieņemt pasākuma projektu vai arī to neprasīt, tādējādi ļaujot tam nekavējoties pieņemt attiecīgo pasākuma projektu.

55      Vodafone atgādina, ka Komisijas loma ir nodrošināt Direktīvas 2002/21 vienveidīgu piemērošanu. Šo mērķi var sasniegt tikai tad, ja Komisijai ir pienākums izskatīt ikvienu paziņojumu un pieņemt lēmumu par ikvienu lietu. Katrā ziņā Komisija pati atzīst, ka tā pauž savu nostāju ikvienā lietā. Komisija mēneša laikā no paziņojuma dienas vai nu apstiprina pasākuma projektu, vai lemj sākt procedūras otro posmu.

56      Šajā konkrētajā gadījumā Komisija izvērtēja pasākuma projektu ES/2005/0330, lai lemtu par to, vai ir nopietnas šaubas par tā saderību ar Kopienu tiesībām, un, nolēmusi, ka tādu nav, tā apstiprināja pasākuma projektu. Komisija savu lomu šādā veidā aprakstīja ne tikai apstrīdētajā aktā, bet arī attiecīgajā 2006. gada 31. janvāra paziņojumā presei (IP/06/97) un pēc paziņojuma CMT adresētajā pieprasījumā sniegt papildu informāciju. Vodafone uzsver, ka Komisija daudzos citos paziņojumos, kuros aprakstīta Direktīvas 2002/21 7. panta procedūra, tostarp savā tīmekļa vietnē, visas vēstules saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 3. punktu kvalificējusi kā “lēmumus”. Vodafone turklāt atsaucas uz Komisijas 2006. gada 11. maija lēmumu, ar ko tika atteikta piekļuve ar pasākuma projektu ES/2005/0330 saistītajiem dokumentiem – tajā daudzkārt minēts Komisijas “lēmums” un “lēmumu pieņemšanas process”. Turklāt tā norāda, ka no Komisijas 2006. gada 6. februāra paziņojuma Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par tirgus pārskatiem saskaņā ar ES reglamentējošiem noteikumiem – Iekšējā tirgus konsolidēšana elektronisko sakaru jomā (COM (2006) 28, galīgā redakcija, 5. un 10. lpp.) – izriet, ka Komisija, kas pauž savu nostāju attiecībā uz katru paziņoto pasākumu, pārbauda, vai VR novērtējums atbilst Kopienu konkurences tiesībām un vai tas ir pietiekami pamatots ar pierādījumiem. Saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. pantu veiktās procedūras saistošais raksturs un Komisijas centrālā loma, novērtējot un pārbaudot paziņojumu iesniegušā VR secinājumus, izriet arī no Ieteikuma 2003/561 un Komisijas 2006. gada 7. februāra Memoranda 06/59 “Elektroniskie sakari – 7. panta procedūra un Komisijas loma – Biežāk uzdotie jautājumi”.

57      Vodafone, atsaucoties uz iepriekš 53. punktā minēto spriedumu lietā Infront WM/Komisija, atzīmē, ka apraksts, kādu Komisija pati sniedz par savu lomu un procedūru, ir pārliecinošs pierādījums, ka aktam ir juridiski saistoša iedarbība un ka to var apstrīdēt saskaņā ar EKL 230. pantu (iepriekš 53. punktā minētais spriedums lietā Infront WM/Komisija, 106. un 107. punkts). Turklāt, tāpat kā attiecībā uz lēmumu, kas tika pieņemts lietā Infront WM/Komisija, kuras rezultātā pasludināts iepriekš 53. punktā minētais spriedums, šajā konkrētajā lietā apstrīdētajam aktam jānosaka saistoša iedarbība, lai nodrošinātu Kopienu tiesību pareizu un vienveidīgu piemērošanu, kā paredzēts Direktīvā 2002/21. Direktīvas 7. panta procedūra var efektīvi veicināt Direktīvas 2002/21 pareizu un vienveidīgu piemērošanu tikai tādā gadījumā, ja Komisijai ir pienākums izvērtēt ikvienu tai paziņotu pasākuma projektu un lemt, vai attiecīgais pasākums nav “jāatsijā” kā nesaderīgs ar Direktīvu 2002/21 vai Kopienu tiesībām.

58      Attiecībā uz argumentu, ka 2006. gada 30. janvāra vēstulē neesot rezolutīvās daļas, Vodafone norāda, ka, nosakot, vai aktam ir juridiski saistoša iedarbība, izšķirīgs ir akta saturs, nevis tā forma (iepriekš 53. punktā minētais spriedums lietā Infront WM/Komisija, 110. punkts). Šajā sakarā tā norāda, ka Pirmās instances tiesa jau iepriekš ir spriedusi, ka attiecībā uz aktiem bez formālas rezolutīvās daļas var celt prasību (Pirmās instances tiesas 1994. gada 24. marta spriedums lietā T‑3/93 Air France/Komisija, Recueil, II‑121. lpp., 44. un turpmākie punkti).

59      Katrā ziņā Vodafone uzskata, ka apstrīdētā akta daļa, kurā Komisija citē Direktīvas 2002/21 7. panta 5. punktu, ir uzskatāma par rezolutīvo daļu, ar kuru, norādot, ka CMT var pieņemt grozīto pasākuma projektu, un tādējādi nolemjot nesākt procedūras otro posmu, Komisija likvidēja vienīgo atlikušo šķērsli, kas liedza CMT pieņemt pasākuma projektu ES/2005/0330. Apstrīdētā akta rezolutīvajā daļā citējot Direktīvas 2002/21 7. panta 5. punktu, tomēr izlaižot vārdus “izņemot 4. punktā minētajos gadījumos”, kas ir šā punkta neatņemama sastāvdaļa, Komisija nepārprotami nolēma, ka Direktīvas 2002/21 7. panta 4. punkts uz CMT ierosināto pasākumu neattiecas, jo Komisijai nav bijis nopietnu šaubu par pasākuma saderību ar Kopienu tiesībām un tā ir nolēmusi nesākt procedūras otro posmu.

60      Savos apsvērumos attiecībā uz Spānijas Karalistes iestāšanās rakstu Vodafone atgādina, ka piemērojamais tiesiskais regulējums Komisijai paredz izšķirīgu lomu Kopienu tiesību vienveidīgas piemērošanas nodrošināšanā. Direktīvas 2002/21 7. pants sasniedz šo mērķi, paredzot, ka Komisija saņem katru ierosināto pasākumu, to izvērtē un pieņem par to lēmumu saskaņā ar juridiski saistošu sistēmu. Tas, ka vēstule saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu ir juridiski saistoša, turklāt izriet no 2006. gada 20. oktobra paziņojuma presei (IP/06/1439) un no runas, ko 2006. gada 16. novembrī teica par informācijas sabiedrību atbildīgā komisāre. Šajos dokumentos Komisijas lietotais formulējums pilnībā sakrīt ar Vodafone sniegto aprakstu par Komisijas pienākumu izskatīt katru paziņojumu, pēc tam attiecīgā gadījumā lemt par padziļinātas izmeklēšanas veikšanu un, visbeidzot, uzlikt “veto” tiem pasākumiem, kuri nav saderīgi ar Kopienu tiesībām. Direktīvas 2002/21 7. panta procedūra nav kompetento iestāžu pieredzes apmaiņas vai dialoga mehānisms, bet gan juridiski saistoša atļaujas sniegšanas procedūra. Šajā sakarā Vodafone atgādina Direktīvas 2002/21 7. panta 5. punkta formulējumu, saskaņā ar kuru VR iespēju robežās jāņem vērā Komisijas sniegtie apsvērumi, kā arī Ieteikuma 2003/561 17. punkts, saskaņā ar kuru VR jāinformē Komisija par to, kādā veidā iespēju robežās ņemti vērā tās apsvērumi saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu.

61      Otrkārt, Vodafone apgalvo, ka apstrīdētais akts, ar ko tika likvidēts pēdējais šķērslis pasākuma projekta ES/2005/0330 pieņemšanai un tika noslēgta pasākuma projekta izskatīšana Kopienu līmenī, mainīja ne tikai CMT tiesisko stāvokli, dodot tai iespēju likumīgi pieņemt tās pasākuma projektu un uzliekot tai juridisku pienākumu iespēju robežās ņemt vērā Komisijas apsvērumos iztirzātos jautājumus, bet arī pašas Vodafone stāvokli, jo akts liedza šai sabiedrībai izmantot procesuālās tiesības, kas tam būtu pieejamas, ja Komisija būtu sākusi procedūras otro posmu.

62      Šajā sakarā Vodafone uzskata, ka apstrīdētais akts ir analogs vai nu aktam, ko Komisija pieņem, pamatojoties uz Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulas (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (OV L 24, 1. lpp.) 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kad tā atzīst, ka tās kompetencē nav izvērtēt koncentrācijas gadījumu, vai nu aktam, kas tiek pieņemts, pamatojoties uz minētās regulas 9. pantu, kad tā lietu nodod valsts iestādēm. Noslēdzot izskatīšanu saskaņā ar Kopienu tiesībām, abi šie akti, kas pieņemti, pamatojoties uz Regulu Nr. 139/2004, ietekmē apstrīdošās trešās personas tiesisko stāvokli, liedzot tai, pirmkārt, iespēju, ka Komisija izvērtētu attiecīgā koncentrācijas gadījuma likumību no minētās regulas viedokļa, un, otrkārt, procesuālās tiesības, ko tā būtu varējusi izmantot Komisijas administratīvā procesa ietvaros (Pirmās instances tiesas 1999. gada 4. marta spriedums lietā T‑87/96 Assicurazioni Generali un Unicredito/Komisija, Recueil, II‑203. lpp., 37.–44. punkts, un 2003. gada 3. aprīļa spriedums lietā T‑119/02 Royal Philips Electronics/Komisija, Recueil, II‑1433. lpp., 282. punkts). Minētā situācija ir līdzīga situācijai šajā konkrētajā lietā, jo ar 2006. gada 30. janvāra vēstuli, pabeidzot Direktīvas 2002/21 7. panta procedūru, noslēdzās ierosinātā pasākuma izvērtēšana Kopienu līmenī un tika dota iespēja turpināt ierosinātā pasākuma pieņemšanas procedūru valsts līmenī.

63      Vodafone papildus norāda, ka, nosakot to, vai aktu var apstrīdēt saskaņā ar EKL 230. pantu, izšķirīgas ir akta materiālās sekas, ko novērtē uz to attiecināmā tiesiskā režīma kontekstā, nevis tas, vai Komisijai ir ekskluzīva kompetence. Katrā ziņā Komisijai saskaņā ar Direktīvu 2002/21 ir ekskluzīva kompetence lemt, vai noteikt moratoriju VR paziņota pasākuma ieviešanai, sākot procedūras otro posmu. Ir jābūt iespējai šādas kompetences izmantošanu pārskatīt Kopienu tiesās. Tam, vai Komisijai ir ekskluzīva kompetence attiecībā uz visu procesu, kura rezultātā var tikt ieviesti ex ante reglamentējoši pasākumi, vai atsevišķās procesa daļās kaut kāda kompetence ir arī VR, nav nekādas nozīmes.

64      Vodafone atsaucas arī uz judikatūru valsts atbalsta jomā, saskaņā ar kuru atbilstoši EKL 88. panta 3. punktam pieņemts Komisijas lēmums nesākt procedūras otro posmu un apstiprināt kādas dalībvalsts paziņotu jauna atbalsta piešķiršanu tieši ietekmē ne tikai attiecīgo dalībvalsti, bet arī ierosināto atbalsta saņēmēju un apstrīdošās trešās personas. Šīm apstrīdošajām trešām personām tiek liegta iespēja izmantot procesuālās tiesības, ko tās būtu varējušas izmantot, piedaloties atbalsta projektu padziļinātā izvērtēšanā Komisijā (Tiesas 1993. gada 19. maija spriedums lietā C‑198/91 Cook/Komisija, Recueil, I‑2487. lpp., 23.–26. punkts; 1993. gada 15. jūnija spriedums lietā C‑225/91 Matra/Komisija, Recueil, I‑3203. lpp., 17.–20. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 10. maija spriedums lietā T‑395/04 Air One/Komisija, Krājums, II‑1343. lpp. 30. un 31. punkts).

65      Turklāt Vodafone norāda, ka tās procesuālās tiesības izriet tieši no Kopienu tiesību vispārējiem principiem. Lai procesuālās tiesības pastāvētu, nav nepieciešams, lai tās būtu tiešā veidā paredzētas Kopienu atvasināto tiesību aktā (Tiesas 1992. gada 12. februāra spriedums apvienotajās lietās C‑48/90 un C‑66/90 Nīderlande u.c./Komisija, Recueil, I‑565. lpp., 44.–51. punkts). Piemēram, valsts atbalsta jomā Tiesa to personu kategoriju, kuras var izmantot EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procesuālās tiesības, un šo tiesību saturu precizēja jau pirms tam, kad tās tika tiešā veidā noteiktas Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.) (Tiesas 1984. gada 14. novembra spriedums lietā 323/82 Intermills/Komisija, Recueil, 3809. lpp., 16. un 17. punkts). Attiecībā uz šo iedibinātā judikatūra paredz, ka valsts atbalsta jomā divu posmu procedūrās tādām personām kā Vodafone ir tiesības apstrīdēt Komisijas lēmumu, ar ko tiek noslēgts procedūras pirmais posms, lai tādējādi garantētu procesuālās tiesības, ko šīs personas varētu izmantot procedūras otrajā posmā (iepriekš 64. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Cook/Komisija, 23. punkts; iepriekš 64. punktā minētais spriedums lietā Matra/Komisija, 17. punkts, un 2005. gada 13. decembra spriedums lietā C‑78/03 P Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, Krājums, I‑10737. lpp., 35. punkts; iepriekš 64. punktā minētais spriedums lietā Air One/Komisija, 31. punkts; iepriekš 62. punktā minētais spriedums lietā Royal Philips Electronics/Komisija, 284. punkts).

66      Tādējādi Vodafone procesuālo tiesību aizsardzība valsts līmenī nenozīmē, ka tā nevarētu izmantot procesuālās tiesības Kopienu līmenī. Procedūra CMT un tā, kas sākta Kopienu līmenī saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. pantu, ir divas dažādas procedūras. Vodafone tiesības saskaņā ar Kopienu tiesību aktiem var attiekties uz papildu informāciju, kas nevarētu tikt apstrīdēta valsts līmeņa pārsūdzībā, jo uz šo informāciju CMT procedūra neattiecās. Šajā sakarā Vodafone paskaidro, ka tai nav bijis nekādas iespējas komentēt papildu informāciju, ko CMT iesniedza Komisijai ar CMT priekšsēdētāja 2006. gada 24. janvāra un ar 2006. gada 25. janvāra vēstuli, atbildot uz Komisijas pieprasījumu sniegt informāciju. Komisija pati atzīst, ka procesuālās tiesības jānodrošina arī Kopienu līmenī, lai gan tās pastāv jau valsts līmenī.

67      Vērtējot šīs prasības pieņemamību, faktam, ka Direktīvas 2002/21 4. pants paredz valsts līmeņa pārsūdzības tiesības, nav nozīmes. Komisijas izšķirīgo lomu, nodrošinot Direktīvas 2002/21 pareizu un vienveidīgu piemērošanu, kas nozīmē, ka jāizvērtē ikviens tai paziņots pasākums un jālemj par tā saderību ar Kopienu tiesībām, ir jābūt iespējai pārskatīt Kopienu tiesās neatkarīgi no valsts pasākuma pārsūdzības iespējām valsts līmenī. Tādējādi Vodafone norāda, ka tai ir tiesības pārsūdzēt Komisijas lēmumu nesākt procedūras otro posmu, pamatojoties uz to, ka, ņemot vērā CMT paziņojumā ietvertos pierādījumus, vienīgā Komisijai pieejamā iespēja bija sākt procedūras otro posmu. Pavisam cits jautājums ir par to, vai Vodafone ir arī pamatojums, lai CMT ieviesto pasākumu pārsūdzētu valsts līmenī, pamatojoties, piemēram, uz to, ka CMT savā novērtējumā ir pieļāvusi faktu novērtējuma kļūdas, kuras nebūtu acīmredzamas CMT paziņojumā Komisijai un kuras Komisija nebūtu varējusi atklāt. Vodafone turklāt vērš uzmanību uz to, ka šajā lietā ir tādi jautājumi par būtību, kuri nevarētu tikt izskatīti valsts līmeņa pārsūdzībā. Šajā sakarā tā norāda, ka divi konkrēti šajā prasībā izvirzītie pamati balstīti uz 2006. gada 30. janvāra vēstules neatbilstību attiecībā uz citām dalībvalstīm pieņemtiem lēmumiem. Tā kā valsts un Kopienu pārsūdzības mehānismiem ir atšķirīgi mērķi, šajā konkrētajā lietā nerodas nekāds forum shopping risks. Katrā ziņā tas, ka varētu pastāvēt pārsūdzības iespējas valsts tiesās, neizslēdz iespēju Kopienu iestādes pieņemta lēmuma likumību apstrīdēt tieši Kopienu tiesās, pamatojoties uz EKL 230. pantu (iepriekš 58. punktā minētais spriedums lietā Air France/Komisija, 69. punkts; iepriekš 62. punktā minētais spriedums lietā Royal Philips Electronics/Komisija, 290. punkts, un iepriekš 53. punktā minētais spriedums lietā Infront WM/Komisija, 109. punkts).

68      Visbeidzot, fakts, ka Komisijai nav tik plašu izmeklēšanas pilnvaru salīdzinājumā ar tām, kas tai paredzētas saskaņā ar Regulu Nr. 139/2004, neesot būtisks faktors, nosakot šīs konkrētās prasības pieņemamību. Šajā sakarā Vodafone atgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2002/21 5. pantu Komisijas kompetencē ir prasīt VR, lai tie Komisijai nosūta “informāciju, kas vajadzīga, lai tā varētu veikt savus uzdevumus saskaņā ar Līgumu” (tostarp informāciju, kas uzskatāma par konfidenciālu), un ka Komisija šajā lietā izmantoja minētās pilnvaras. Komisijas izmeklēšanas pilnvaras ir ierobežotas tikai tādā ziņā, ka Komisijai nav pienākuma vai tiesību pilnībā pēc būtības izvērtēt visus faktus, kuri ir VR pasākuma projekta pamatā. Komisijas loma atšķiras gan no VR lomas, gan no saskaņā ar Direktīvas 2002/21 4. pantu norīkotās valsts pārsūdzības iestādes lomas. Tomēr Komisijai, izmantojot tai pieejamo informāciju (tostarp informāciju, ko tā pieprasa saskaņā ar Direktīvas 2002/21 5. pantu), ir pienākums izvērtēt, vai pasākuma projekts radītu šķērsli iekšējam tirgum, un izlemt, vai tai ir nopietnas šaubas par pasākuma projekta saderību ar Kopienu tiesībām, un gadījumos, kad pēc padziļinātas izmeklēšanas tā uzskata, ka pasākuma projekts nav saderīgs ar Kopienu tiesībām, tai ir pienākums aizliegt attiecīgo pasākuma projektu. Lai izpildītu šo uzdevumu, Komisijai ir jāīsteno tiesiski atbilstoša uzraudzība, ievērojot VR rīcības brīvību, tomēr novēršot iespēju pieņemt tādus pasākumu projektus, kuri nav saderīgi ar Kopienu tiesībām.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

69      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru akti vai lēmumi, par kuriem var celt prasību tos atcelt, EKL 230. panta izpratnē ir pasākumi ar juridiski saistošu iedarbību, kas ietekmē prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko stāvokli. Forma, kādā akti vai lēmumi ir pieņemti, principā nav svarīga attiecībā uz iespēju tos apstrīdēt, iesniedzot prasību atcelt tiesību aktu (iepriekš 53. punktā minētais spriedums lietā IBM/Komisija, 9. punkts; Pirmās instances tiesas 2000. gada 17. februāra spriedums lietā T‑241/97 Stork Amsterdam/Komisija, Recueil, II‑309. lpp., 49. punkts). Lai noteiktu, vai apstrīdētajam aktam ir šāda iedarbība, ir jāpievēršas tā saturam (Tiesas 2000. gada 22. jūnija spriedums lietā C‑147/96 Nīderlande/Komisija, Recueil, I‑4723. lpp., 27. punkts).

70      Lai, ievērojot iepriekš minētos principus, novērtētu apstrīdētā akta juridisko būtību un noteiktu, vai tam ir juridiski saistoša iedarbība, ir jāizvērtē gan tā saturs, gan konteksts, kādā tas ticis pieņemts (šajā sakarā skat. Tiesas 1991. gada 13. jūnija rīkojumu lietā C‑50/90 Sunzest/Komisija, Recueil, I‑2917. lpp., 13. punkts).

 Par kontekstu, kādā pieņemts apstrīdētais akts

–       Par Direktīvā 2002/21 noteiktajiem VR un Komisijas uzdevumiem

71      Juridisko kontekstu, kādā pieņemts apstrīdētais akts, nosaka Direktīva 2002/21. Saskaņā ar Direktīvas 2002/21 1. panta 1. punktu ar direktīvu “izveido saskaņotus noteikumus elektronisko komunikāciju pakalpojumu, elektronisko komunikāciju tīklu, saistītu iekārtu un saistītu pakalpojumu reglamentēšanai [..], nosaka [VR] uzdevumus un izveido procedūru kopumu, lai nodrošinātu saskaņotu reglamentējošo noteikumu piemērošanu visā Kopienā”.

72      Kopienu likumdevējs vēlējās VR noteikt centrālo lomu, lai tiktu sasniegti Direktīvā 2002/21 minētie mērķi, kuru vidū, kā noteikts minētās direktīvas 8. panta 2. punktā, ir mērķis veicināt konkurenci elektronisko komunikāciju tirgos.

73      Šajā sakarā pirmām kārtām jāatzīmē formas elementi, piemēram, tas, ka izmantotais tiesību akts ir direktīva, kas adresēta vienīgi dalībvalstīm. VR centrālo lomu atspoguļo arī direktīvas struktūra, kuru veido piecas šādas nodaļas: “Darbības joma, mērķi un definīcijas” (1. nodaļa: 1. un 2. pants), “[VR]” (2. nodaļa: 3.–7. pants), “[VR] uzdevumi” (3. nodaļa: 8.–13. pants), “Vispārīgie noteikumi” (4. nodaļa: 14.–25. pants) un “Nobeiguma noteikumi” (5. nodaļa: 26.–30. pants).

74      Turpinājumā – attiecībā uz Direktīvā 2002/21 noteikto konkrēto VR kompetenci, VR cita starpā ir pienākums, pamatojoties uz konkurences tiesību principiem, noteikt elektronisko komunikāciju tirgus to teritorijā (Direktīvas 2002/21 15. panta 3. punkts), noteikt operatorus, kam ir būtiska ietekme šajos tirgos (Direktīvas 2002/21 14. pants) un noteikt reglamentējošus pienākumus, kas attiecīgā gadījumā uzliekami šiem operatoriem (Direktīvas 2002/21 16. panta 4. punkts).

75      Pildot iepriekšējā punktā minētos pienākumus, VR saņem Komisijas palīdzību. Tādējādi Direktīvas 2002/21 15. panta 1. punkts paredz, ka “Komisija pieņem ieteikumu par attiecīgajiem produktu un pakalpojumu tirgiem” un ka “ieteikumā [..] nosaka tos produktu un pakalpojumu tirgus elektronisko komunikāciju nozarē, kuru īpašības var būt tādas, kas pamato [..] reglamentējošo pienākumu uzlikšanu”. Direktīvas 2002/21 15. panta 2. punkts papildus nosaka, ka “Komisija [..] dara zināmas vadlīnijas tirgus analīzei un būtiskas ietekmes tirgū novērtēšanai [..], kas ir saskaņā ar konkurences tiesību principiem”.

76      Atbilstoši Direktīvas 2002/21 14. panta 2. punkta otrajai daļai, 15. panta 3. punktam un 16. panta 1. punktam VR “iespēju robežās ņem vērā” Komisijas ieteikumu un vadlīnijas.

77      Direktīva 2002/21 paredz tiešāku Komisijas iesaistīšanos, kā arī pārējo VR iesaistīšanos gadījumos, kad kāds VR plāno tādu “tirgu noteikšan[u], kas atšķiras no tiem, kas noteikti [Komisijas] ieteikumā” (15. panta 3. punkts). Tas pats attiecas uz gadījumiem, kuros VR – vai starptautiska tirgus gadījumā attiecīgie VR – plāno uzlikt, saglabāt vai grozīt īpašus reglamentējošus pienākumus attiecībā uz uzņēmumiem ar būtisku ietekmi tirgū, kurā nav efektīvas konkurences (16. panta 4., 5. un 6. punkts). Komisijas un pārējo VR piedalīšanās elektronisko komunikāciju iekšējā tirgus konsolidēšanas procedūrā ir aprakstīta Direktīvas 2002/21 7. pantā, un tās mērķis saskaņā ar minētās direktīvas preambulas 15. apsvērumu ir “[nodrošināt], ka lēmumiem valsts līmenī nav nelabvēlīga ietekme uz vienoto tirgu vai citiem Līguma mērķiem”. Tā ir procedūra, kuras mērķis ir nodrošināt tiesiskā regulējuma konsekventu piemērošanu.

–       Par Direktīvas 2002/21 7. pantā paredzētās procedūras norisi

78      Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punkts nosaka, ka, “ja [VR] gatavojas veikt pasākumus”, kas minēti Direktīvas 2002/21 15. vai 16. pantā un “ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm”, attiecīgajam VR “papildus 6. pantā minētajai apspriedei [ar ieinteresētajām personām]” jādara “pasākumu projekt[s] pieejam[s] Komisijai un [VR] citās dalībvalstīs kopā ar pamatojumu, ar ko pasākumi ir pamatoti”, un “par to [jā]informē Komisij[a] un cit[i] [VR]”. Šis paziņošanas pienākums, kas uzlikts attiecīgajam VR, sasaucas ar Komisijas pienākumu izvērtēt paziņoto pasākuma projektu, lai “nodrošinātu, ka lēmumiem valsts līmenī nav nelabvēlīga ietekme uz vienoto tirgu vai citiem Līguma mērķiem” (Direktīvas 2002/21 preambulas 15. apsvērums).

79      Šajā konkrētajā gadījumā uz pasākuma projektu ES/2005/0330, par ko tika paziņots Komisijai un pārējiem VR, attiecas Direktīvas 2002/21 16. panta 4. punkts. Ierosinātā pasākuma mērķis ir noteikt uzņēmumus, kam ir būtiska ietekme tirgū, un uzlikt īpašus reglamentējošus pienākumus.

80      Jānorāda, ka Direktīvas 2002/21 7. pants paredz divas iespējas, kā Komisija var reaģēt, saņemot paziņojumu par pasākuma projektu, uz kuru attiecas Direktīvas 2002/21 16. panta 4. punkts.

81      Pirmajā gadījumā, kas paredzēts Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktā, Komisija vai nu atzīst, ka pasākuma projekts neradīs šķērsli vienotajam tirgum, vai tai nerodas nopietnas šaubas par pasākuma saderību ar Kopienu tiesībām un it īpaši minētās direktīvas 8. pantā minētajiem mērķiem. Tādā gadījumā Komisija “var izteikt savu viedokli attiecīgajam [VR] tikai viena mēneša laikā”, ja, kā šajā konkrētajā gadījumā, pasākuma projekta paziņošanas brīdī Direktīvas 2002/21 6. pantā paredzētā apspriešanās ar ieinteresētajām personām jau ir pabeigta. Komisija šīs tiesvedības laikā norādīja, ka pārskatāmības labad tā izsaka savu nostāju par katru paziņojumu, attiecīgi vai nu izsakot apsvērumus, vai nosūtot vēstuli, ar kuru paziņo, ka neizsaka nekādus apsvērumus (Paziņojums COM (2006) 28, galīgā redakcija, 3. lpp.).

82      Otrajā gadījumā, kas paredzēts Direktīvas 2002/21 7. panta 4. punktā, Komisija, tieši pretēji, vai nu atzīst, ka pasākuma projekts “ietekmēs tirdzniecību starp dalībvalstīm” un “radīs šķērsli vienotam tirgum”, vai tai rodas “nopietnas šaubas par [tā] savietojamību ar Kopienas tiesību aktiem un jo īpaši 8. pantā minētajiem mērķiem”. Tādā gadījumā Komisija, ievērojot to pašu viena mēneša termiņu, attiecīgajam VR nosūta vēstuli, kurā izsaka nopietnas šaubas Direktīvas 2002/21 7. panta 4. punkta nozīmē, un saskaņā ar minēto punktu “pasākumu projektu nepieņem vēl divus mēnešus”. Šajā procedūras otrajā posmā Komisija padziļināti izvērtē attiecīgo pasākumu. Komisija norādīja, ka otrajā posmā tā aicina ieinteresētās personas iesniegt to apsvērumus, lai gan neviens noteikums to tiešā veidā neprasa.

83      No Direktīvas 2002/21 7. panta 4. punkta izriet, ka šajā papildu divu mēnešu laikposmā “Komisija [..] var pieņemt lēmumu pieprasīt attiecīgajam [VR] atsaukt pasākuma projektu”. Šim lēmumam “pievieno sīki izstrādātu un objektīvu analīzi par to, kāpēc Komisija uzskata, ka pasākuma projektu nevajadzētu pieņemt, kopā ar īpašu priekšlikumu pasākuma projekta grozīšanai”. Komisija var nonākt arī pie secinājuma, ka attiecīgais pasākums galu galā nerada problēmas attiecībā uz saderību ar Kopienu tiesībām. Tādā gadījumā tā saskaņā ar Ieteikuma 2003/561 14. punktu atsauc savus iebildumus. Tādējādi procedūras otrā posma sākšana obligāti nenoslēdzas ar Komisijas veto lēmumu.

84      Jānorāda, ka pārējo VR loma pēc pasākuma projekta paziņošanas pretēji Komisijas lomai aprobežojas ar apsvērumu izteikšanu saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu. Pārējiem VR nav pilnvaru pieprasīt paziņojumu iesniegušajam VR atsaukt tā pasākuma projektu.

–       Par Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktā paredzētās vēstules juridisko būtību

85      Šajā konkrētajā gadījumā apstrīdētais akts ir Komisijas apsvērumu vēstule, pamatojoties uz Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu.

86      Vodafone uzskata, ka apstrīdētajam aktam ir juridiski saistošā iedarbība, kas ietekmē tās intereses iepriekš 69. punktā minētās judikatūras nozīmē.

87      Pirmkārt, tā apgalvo, ka, pieņemot apstrīdēto aktu, Komisija apstiprināja pasākuma projektu ES/2005/0330 un nolēma nenoteikt Direktīvas 2002/21 7. panta 4. punktā paredzēto papildu divu mēnešu moratoriju un nesākt tajā pašā punktā paredzēto procedūras otro posmu, tādējādi liedzot tai izmantot procesuālās tiesības.

88      Šajā sakarā jāatgādina, ka Direktīvas 2002/21 8. panta 2. punkts uzliek VR pienākumu cita starpā veicināt konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu, elektronisko komunikāciju pakalpojumu un saistīto iekārtu un pakalpojumu nodrošināšanā. Pasākuma projekts ES/2005/0330, uz kuru attiecas Direktīvas 2002/21 16. panta 4. punkts, paredz sasniegt šo mērķi, uzliekot īpašus reglamentējošus pienākumus trim publisko mobilo sakaru tīklu operatoriem, kas darbojas Spānijā un kuriem, kā uzskata CMT, kopīgi ir būtiska ietekme tirgū.

89      Procedūra, kuras rezultātā VR ievieš galīgo pasākumu saskaņā ar Direktīvas 2002/21 16. panta 4. punktu, paredz, ka attiecīgais VR saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu savu pasākuma projektu paziņo Komisijai un pārējiem VR, “lai tiem būtu iespēja dot savas atsauksmes [apsvērumus]” (Direktīvas 2002/21 preambulas 15. apsvērums). Tādējādi Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punkta procedūra ir apspriešanas un sadarbības procedūra starp paziņojumu iesniegušo VR, no vienas puses, un pārējiem VR un Komisiju, no otras puses.

90      Protams, kā norādīts Direktīvas 2002/21 1. panta 1. punktā, Komisijas un pārējo VR iesaistīšanās Direktīvas 2002/21 7. panta procedūrā ir paredzēta, “lai nodrošinātu saskaņotu reglamentējošo noteikumu piemērošanu visā Kopienā”.

91      Tomēr šis apstāklis nenozīmē, ka apsvērumiem, kurus Komisija izsaka saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu, ir juridiski saistoša iedarbība.

92      Pirmkārt, lai arī, no vienas puses, ir tiesa, ka Direktīva 2002/21 Komisijai piešķir nozīmīgu lomu procedūrās, kas paredzētas, lai nodrošinātu reglamentējošo noteikumu saskaņotu piemērošanu visā Kopienā, tomēr saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 2. punktu un 8. panta 3. punkta d) apakšpunktu VR ir jānodrošina konsekventa reglamentējošo noteikumu piemērošana, pārskatāmā veidā sadarbojoties savā starpā un ar Komisiju. Tādējādi arī VR ir svarīgs pienākums konsekventas reglamentējošo noteikumu piemērošanas nodrošināšanā Kopienā, balstoties uz sadarbību ar Komisiju un pārējiem VR.

93      No otras puses, jākonstatē, ka saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu sagatavotas vēstules juridiska iedarbība ir skaidri norādīta minētā panta 5. punktā, saskaņā ar kuru paziņojumu iesniegušais VR “iespēju robežās ņem vērā citu [VR] un Komisijas viedokli”. Šis formulējums uzsver, ka saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu sagatavota vēstule nav saistoša. Jānorāda, ka Direktīvas 2002/21 7. panta 5. punkts neparedz, ka Komisijas apsvērumiem būtu augstāks spēks nekā pārējo VR apsvērumiem. Šajā sakarā Ieteikuma 2003/561 17. punkts nosaka, ka, “ja [VR], kuram Komisija vai kāds cits [VR] ir iesniedzis apsvērumus saskaņā ar Direktīvas 2002/21 [..] 7. panta 3. punkta noteikumiem, pieņem pasākuma projektu, [VR] pēc Komisijas pieprasījuma informē Komisiju un pārējos [VR] par to, kādā veidā minētie apsvērumi iespēju robežās ņemti vērā”. Tādējādi gadījumā, ja kādi VR un Komisijas apsvērumi būtu pretrunā, paziņojumu iesniegušais VR nepārkāptu Direktīvas 2002/21 7. panta 5. punktu, ja tas pēc visu apsvērumu rūpīgas izvērtēšanas izvēlētos attiecīgā VR, nevis Komisijas ierosināto pieeju.

94      Turklāt, ja, kā apgalvo Vodafone, Komisijai būtu kompetence sniegt atļauju attiecībā uz valsts pasākumu, par kuru paziņots saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu, nepietiktu ar to, ka šādā gadījumā VR iespēju robežās ņem vērā Komisijas “lēmumu”, jo saskaņā ar EKL 249. pantu šāds lēmums uzliktu saistības kopumā tiem, kam tas ir adresēts.

95      Otrkārt, tas, ka Komisija Direktīvas 2002/21 7. panta 4. punktā paredzētajos apstākļos var sākt procedūras otro posmu, kā rezultātā var tikt pieņemts veto lēmums, tomēr nenozīmē, ka Komisijas apsvērumu vēstule saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 3. punktu būtu tā, kas attiecīgajam VR dod tiesības ieviest ierosināto valsts pasākumu.

96      Šajā sakarā jāatgādina, ka pasākuma projekts ES/2005/0330, par ko CMT šajā gadījumā paziņoja Komisijai un pārējiem VR, ir pasākums, uz kuru attiecas Direktīvas 2002/21 16. panta 4. punkts. Minētais punkts tiešā veidā atļauj attiecīgajam VR ieviest attiecīgo pasākumu, jo tas paredz, ka VR, kas konstatē, ka tirgū nav efektīvas konkurences, “nosaka uzņēmumus, kam ir būtiska ietekme minētajā tirgū”, un “šādiem uzņēmumiem uzliek atbilstīgus īpašus reglamentējošus pienākumus”. Lai gan Direktīvas 2002/21 7. panta 4. punktā norādītajos apstākļos Komisija var prasīt, lai attiecīgais VR atsauc paziņota pasākuma projektu, ja šis pasākums radītu šķērsli vienotajam tirgum vai nebūtu saderīgs ar Kopienu tiesībām un it īpaši ar politikas mērķiem, kas jāievēro VR, Direktīvas 2002/21 16. panta 4. punktā tieši noteikto VR pilnvaru izmantošanai nav nepieciešama nekāda Komisijas “atļauja”. Turklāt neviens Direktīvas 2002/21 noteikums neparedz, ka fakts, ka Komisija nesāk procedūras otro posmu, būtu pielīdzināms paziņotā pasākuma projekta apstiprinājumam, pilnvarojot VR attiecīgi rīkoties.

97      Treškārt, ņemot vērā Komisijai un pārējiem VR noteikto padomdevēja lomu Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punkta procedūrā, Komisijas apsvērumu vēstule, kas sagatavota saskaņā ar minēto punktu, ir uzskatāma par Kopienu sagatavojošo aktu procedūrā, kuras rezultātā attiecīgais VR ievieš valsts pasākumu. Taču no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Kopienu iestāžu pieņemtu sagatavojošo aktu atcelšanu nevar prasīt, ceļot atsevišķu prasību (iepriekš 69. punktā minētais spriedums lietā Nīderlande/Komisija, 35. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 19. oktobra spriedums lietā T‑311/04 Buendía Sierra/Komisija, Krājums, II‑4137. lpp., 98. punkts).

98      Protams, Komisijas iesaistīšanās saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu nenoved pie galīga Kopienu akta pieņemšanas, kuru varētu tieši apstrīdēt Kopienu tiesās.

99      Tomēr, lai būtu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, pretēji Vodafone apgalvotajam, nav vajadzīgs, lai Pirmās instances tiesā tiktu celta prasība pret apsvērumu vēstuli saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu.

100    Šajā sakarā jānorāda, ka Direktīvas 2002/21 4. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu izveidot pārsūdzības mehānismu, lai VR lēmumus varētu pārsūdzēt neatkarīgā iestādē. Ir precizēts, ka gadījumā, ja pārsūdzības iestāde nav tiesu iestāde, “tās lēmums ir pakļauts tiesas pārskatam saskaņā ar Līguma 234. pantu”.

101    Tādējādi Direktīva 2002/21 paredz pilnīgu sistēmu tiesību aizsardzībai tiesā.

102    No vienas puses, tā kā Komisijas loma, kā šajā konkrētajā gadījumā, aprobežojas ar apspriešanos saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punkta procedūru, kuras rezultātā principā attiecīgais VR pieņem savu lēmumu, pārsūdzības tiesības var īstenot attiecīgajā valsts tiesā, kas saskaņā ar EKL 234. pantu var Tiesai uzdot prejudiciālus jautājumus par piemērojamā Kopienu regulējuma interpretāciju. Jānorāda, ka Vodafone pret CMT lēmumu ir cēlusi prasību Tribunal Supremo. Tā kā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar EKL 234. pantu var attiekties arī uz nesaistošiem Kopienu aktiem (šajā sakarā skat. Tiesas 1989. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑322/88 Grimaldi, Recueil, 4407. lpp., 8. punkts, un 1992. gada 8. aprīļa spriedumu lietā C‑94/91 Wagner, Recueil, I‑2765. lpp., 16. un 17. punkts), attiecīgā valsts tiesa, iesniedzot šādu lūgumu, varētu cita starpā pārbaudīt, vai Komisijas apsvērumu vēstule saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu pamatojas uz pareizu Kopienu tiesību interpretāciju.

103    No otras puses, ja Komisija izmanto savas veto tiesības saskaņā ar 7. panta 4. punktu, procedūra nenoslēdzas ar valsts lēmumu, bet gan ar tāda Kopienu akta pieņemšanu, kam ir juridiski saistošā iedarbība, un tādējādi var celt prasību Pirmās instances tiesā.

104    Otrkārt, Vodafone cenšas pierādīt saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu sagatavotas Komisijas vēstules saistošo spēku, uzsverot veto tiesības, kas Komisijai noteiktas minētās direktīvas 7. panta 4. punktā un kas it kā pierādot, ka Komisijai saskaņā ar 7. pantu ir lēmumu pieņemšanas funkcijas.

105    Šajā sakarā jāatgādina, ka Direktīvas 2002/21 7. panta 4. punkts Komisijai dod iespēju “pieņemt lēmumu pieprasīt attiecīgajam [VR] atsaukt pasākuma projektu”. Lai arī veto tiesību faktiskai izmantošanai ir juridiski saistoša iedarbība tādā ziņā, ka attiecīgais VR vairs nav tiesīgs ieviest ierosināto pasākumu, uzskatāms, ka veto tiesību neizmantošana ir pielīdzināma lēmuma nepieņemšanai, tādējādi neradot nekādu juridiski saistošu iedarbību (šajā sakarā skat. Tiesas 2004. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑27/04 Komisija/Padome, Krājums, I‑6649. lpp., 31.–34. punkts).

106    No tā izriet, ka tad, ja Komisija, kā šajā konkrētajā gadījumā, tikai izsaka apsvērumus saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu un neizmanto savas 7. panta 4. punktā paredzētās veto tiesības, Komisijas iesaistei nav nekādas juridiski saistošas iedarbības. Ja VR nolemj ieviest valsts pasākumu, šā pasākuma juridiski saistoša iedarbība ir piedēvējama attiecīgajam VR, nevis Komisijas apsvērumiem vai tam, ka nav sākta Direktīvas 2002/21 7. panta 4. punktā paredzētā procedūra.

107    Attiecībā uz šo jautājumu procedūras, kas noteiktas Direktīvas 2002/21 7. panta 3. un 4. punktā, atšķiras no procedūrām valsts atbalsta un koncentrāciju kontroles jomā, attiecībā uz kurām piemērojamais tiesiskais regulējums skaidri paredz, ka Komisijas pilnvaru neizmantošana noteiktā termiņā ir līdzvērtīga netiešam atļaujas sniegšanas lēmumam. Ja Komisija nav pieņēmusi lēmumu 25 darba dienu vai divu mēnešu laikā no attiecīgi koncentrācijas vai atbalsta pasākuma paziņošanas, attiecīgā koncentrācija vai atbalsta pasākums ir uzskatāms par saderīgu ar kopējo tirgu atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 10. panta 6. punktam un Regulas Nr. 659/1999 4. panta 6. punktam. Tomēr neviens Direktīvas 2002/21 noteikums neparedz, ka tas, ka Komisija neizmanto savas pilnvaras saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 4. punktu, būtu pielīdzināms netiešam atļaujas sniegšanas lēmumam attiecībā uz valsts pasākumu. Ja nepastāv nekādi Kopienu tiesību noteikumi, kas nosaka termiņu, pēc kura beigšanās uzskatāms, ka pieņemts netiešs lēmums, un kas nosaka šāda lēmuma saturu, Kopienu iestādes lēmuma nepieņemšana nevar tikt uzskatīta par aktu, ko var apstrīdēt saskaņā ar EKL 230. pantu (šajā sakarā skat. iepriekš 105. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Padome, 32. un 34. punkts).

108    Treškārt, Vodafone vairākkārtīgi atsaucas uz iepriekš 53. punktā minēto spriedumu lietā Infront WM/Komisija, lai pamatotu savu argumentāciju par to, ka 2006. gada 30. janvāra vēstule uzskatāma par aktu, ko var apstrīdēt saskaņā ar EKL 230. pantu.

109    Fakts, ka Pirmās instances tiesa iepriekš 53. punktā minētajā spriedumā Infront WM/Komisija prasību atzina par pieņemamu, nenozīmē, ka būtu jāsecina, ka šī konkrētā prasība ir pieņemama.

110    Vispirms jāatgādina, ka lietā Infront WM/Komisija, kurā tika taisīts iepriekš 53. punktā minētais spriedums, apstrīdētais akts bija Komisijas vēstule, pamatojoties uz 3.a pantu Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīvā 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 298, 23. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvu 97/36/EK (OV L 202, 60. lpp.). Direktīvas 89/552 mērķis bija veicināt televīzijas raidījumu brīvu apriti Kopienā, vienlaikus ņemot vērā audiovizuālo programmu specifiskās iezīmes, īpaši kultūras un socioloģiskajā ziņā. Direktīva dalībvalstīm deva iespēju veikt pasākumus, lai aizsargātu tiesības uz informāciju un nodrošinātu auditorijai plašas iespējas redzēt sabiedrībai svarīgu valsts vai cita mēroga notikumu televīzijas reportāžas. Šajā kontekstā tika paredzēts, ka dalībvalstis patur tiesības veikt ar Kopienu tiesībām saderīgus pasākumus, lai reglamentētu, kā šo valstu jurisdikcijā esošās televīzijas apraides organizācijas izmanto savas ekskluzīvās tiesības pārraidīt tāda veida notikumus. Lai dalībvalsts veiktos vai plānotos pasākumus saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 3. punktu savstarpēji atzītu pārējās dalībvalstis, par šiem pasākumiem bija jāpaziņo Komisijai. Attiecībā uz to direktīvas 3.a panta 2. punkts paredzēja, ka Komisija triju mēnešu laikā pēc paziņojuma pārbauda, vai šie valsts pasākumi atbilst Kopienu tiesībām. Komisijas šādā veidā apstiprinātie pasākumi tika publicēti Oficiālajā Vēstnesī.

111    Lietā Infront WM/Komisija, kurā tika taisīts iepriekš 53. punktā minētais spriedums, apstrīdētais akts bija Komisijas vēstule, kurā tā konstatēja, ka Apvienotās Karalistes pasākumi, kuri Komisijai bija paziņoti, pamatojoties uz Direktīvas 89/552 3.a pantu, ir saderīgi ar noteikumiem. Pirmās instances tiesa atzina, ka šī “vēstule [..] rada tiesiskas sekas attiecībā uz dalībvalstīm tiktāl, ciktāl tā paredz publicēt Oficiālajā Vēstnesī attiecīgos valsts pasākumus, jo šī publikācija iedarbina Direktīvas [89/552] 3.a panta 3. punktā paredzēto savstarpējās atzīšanas mehānismu” (95. punkts). Pirmās instances tiesa šajā sakarā uzsver, ka saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 2. un 3. punktu “paziņoto valsts pasākumu sasvstarpējā atzīšana ir atkarīga no to saderīguma ar Kopienu tiesībām pārbaudes” (101. punkts).

112    Turpretī Direktīvas 2002/21 7. pantā paredzētās procedūras gadījumā paziņojumu iesniegušajam VR nav mērķa ar savu paziņojumu panākt juridisku iedarbību pārējās dalībvalstīs. Paziņojums tiek iesniegts VR un Komisijas apspriešanas un sadarbības procedūras ietvaros ar mērķi nodrošināt tiesiskā regulējuma konsekventu piemērošanu. Komisijas apsvērumiem, kas izteikti tādā vēstulē saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu, kāda ir šajā konkrētajā lietā apstrīdētais akts, nav nekādas juridiski saistošas iedarbības ne attiecībā pret paziņojumu iesniegušo VR, ne pārējiem VR. Tie ir vienkārši apsvērumi, kuri, tāpat kā no pārējiem VR saņemtie apsvērumi, paziņojumu iesniegušajam VR iespēju robežās jāņem vērā.

113    Ceturtkārt, ir noraidāms arī Vodafone arguments, ka 2006. gada 30. janvāra vēstule ir uzskatāma par netiešu lēmumu nesākt Direktīvas 2002/21 7. panta 4. punktā paredzēto procedūras otro posmu un ka līdz ar to jābūt iespējai šo vēstuli apstrīdēt, lai tiktu nodrošinātas procesuālās tiesības, ko uzņēmums būtu varējis izmantot šajā otrajā posmā.

114    Lai gan Tiesai izņēmuma kārtā ir nācies kvalificēt procedūras sākšanas lēmumu kā aktu, ko var apstrīdēt (attiecībā uz lēmumu sākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru skat. Tiesas 2001. gada 9. oktobra spriedumu lietā C‑400/99 Itālija/Komisija, Recueil, I‑7303. lpp.), ir jākonstatē, ka līdz šim Kopienu tiesas ne reizi kā aktu, ko var apstrīdēt, nav kvalificējušas lēmumu nesākt procedūru.

115    Pat ja pieņemtu, ka ieinteresētas personas procesuālo tiesību nodrošināšana var ietekmēt to, vai lēmums nesākt konkrētu procedūru var tikt apstrīdēts, vēl ir jāizvērtē, vai Vodafone saskaņā ar Direktīvu 2002/21 ir tādas procesuālās tiesības, kas Pirmās instances tiesai būtu jānodrošina.

116    Šajā sakarā vispirms jāatgādina, ka Direktīvas 2002/21 6. pants paredz, ka, ja VR saskaņā ar minēto direktīvu paredz ieviest pasākumus, kuriem ir būtiska ietekme uz attiecīgo tirgu, tiem jāsniedz “ieinteresētajām personām [..] iespēj[a] izteikt savu viedokli par pasākumu projektu pieņemamā termiņā”.

117    Turpinājumā jānorāda, ka Direktīvas 2002/21 4. panta 1. punkts attiecībā uz VR lēmumiem nosaka efektīvas pārsūdzības tiesības valstu tiesās.

118    Tādējādi procesuālās tiesības, ko Direktīvas 2002/21 6. pants piešķir ieinteresētajām personām VR procedūras ietvaros, ir jānodrošina valstu tiesām.

119    Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punkts ieinteresētajām personām nepiešķir papildu procesuālās tiesības, jo šī procedūra nenoslēdzas ar Kopienu akta pieņemšanu ar juridiski saistošu iedarbību. Tādējādi Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punkta procedūra attiecas vienīgi uz attiecībām starp attiecīgo VR, no vienas puses, un pārējiem VR un Komisiju, kas attiecīgajam VR var iesniegt apsvērumus, no otras puses. Tomēr, lai Komisija šīs procedūras kontekstā varētu lietderīgi pieņemt savu nostāju, tā tiek informēta par ieinteresēto personu apsvērumiem, kas iesniegti valsts procedūras ietvaros. Saskaņā ar Ieteikuma 2003/561 6. punkta f) apakšpunktu paziņojuma iesniedzējs VR iesniedz Komisijai “[VR] iepriekš sarīkotas publiskas apspriešanas rezultātus”.

120    Kopienu likumdevēja pieeja, kas paredz nodrošināt ieinteresēto personu procesuālo tiesību ievērošanu valsts līmenī, ir skaidrojama ar to, ka saskaņā ar Direktīvas 2002/21 izveidoto tiesisko regulējumu pasākumus, kuri ietekmē elektronisko sakaru tirgos darbojošos uzņēmumu intereses, it īpaši direktīvas 16. pantā paredzētos pasākumus, ievieš VR, nevis Komisija.

121    Attiecībā uz procedūru, kas piemērojama, ja Komisija izsaka nopietnas šaubas par paziņotā pasākuma saderību ar Kopienu tiesībām, vispirms jākonstatē, ka Direktīvas 2002/21 7. panta 4. punktā nekas nav teikts par ieinteresēto personu iespējamo iesaistīšanos šajā procedūrā. Lai gan Komisija norāda, ka, sākot procedūras otro posmu saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 4. punktu, Komisijas tīmekļa vietnē tiek publicēts paziņojums, aicinot ieinteresētās personas izteikt savus apsvērumus piecu darba dienu laikā, šādas procedūras nesākšana neietekmē ieinteresētās personas procesuālās tiesības. Ja procedūra saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 4. punktu netiek sākta, tas nozīmē, ka galīgais lēmums attiecīgajā lietā tiks pieņemts valsts līmenī. Procesuālās tiesības, ko ieinteresētās personas var izmantot, ja Komisija tikai izsaka apsvērumus saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu, tiek nodrošinātas valstu tiesās. Līdz ar to, ja Vodafone kā savā trešajā pamatā uzskata, ka tai nav bijis iespējas iesniegt apsvērumus attiecībā uz būtiski svarīgu informāciju, proti, informāciju, kura pirmo reizi tika iesniegta Komisijas procedūras ietvaros, tā šo pamatu varētu izvirzīt valsts tiesā.

122    Tādējādi Kopienu līmenī uz procesuālo tiesību pārkāpumu nevar atsaukties, ja Komisija, kā šajā konkrētajā gadījumā, tikai izsaka nesaistošus apsvērumus saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu.

123    Judikatūrai koncentrāciju kontroles un valsts atbalsta jomā, uz ko atsaucas Vodafone, šajā konkrētajā lietā nav nekādas nozīmes.

124    Vispirms – judikatūrā, uz kuru atsaucas Vodafone, prasības mērķis nebija atcelt lēmumu par procedūras otrā posma nesākšanu. Prasības mērķis bija atcelt aktu, kam ir juridiski saistoša iedarbība un kas, kā apgalvoja katra no attiecīgajām prasītājām, pieņemts, ignorējot to procesuālās tiesības.

125    Piemēram, attiecībā uz valsts atbalsta kontroli jautājums par procesuālo tiesību ievērošanu tika izvirzīts prasībā par lēmumu necelt iebildumus, uz ko attiecas Regulas Nr. 659/1999 4. panta 3. punkts (iepriekš 64. punktā minētie spriedumi lietās Cook/Komisija un Matra/Komisija; iepriekš 64. punktā minētais spriedums lietā Air One/Komisija, 30. un 31. punkts). Tādam lēmumam ir juridiski saistoša iedarbība, jo ar to attiecīgo atbalstu tiešā veidā atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu.

126    Attiecībā uz koncentrāciju kontroli jautājums par procesuālo tiesību ievērošanu tika izvirzīts prasībā par Komisijas lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Padomes 1989. gada 21. decembra Regulas (EEK) Nr. 4064/89 (OV L 395, 1. lpp.) 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu (tagad Regulas Nr. 139/2004 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts), un ar kuru konstatē, ka paziņotais darījums nav koncentrācija (iepriekš 62. punktā minētais spriedums lietā Assicurazioni Generali un Unicredito/Komisija), vai par lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 4064/89 9. panta 1. punktu (tagad Regulas Nr. 139/2004 9. panta 1. punkts), un ar ko koncentrācijas kontrole tiek nodota valsts iestādei (iepriekš 62. punktā minētais spriedums lietā Royal Philips Electronics/Komisija). Tādiem lēmumiem arī ir juridiski saistoša iedarbība, jo to rezultātā mainās attiecīgajam darījumam piemērojamais tiesiskais regulējums, proti, EKL 81. pants un autonomā un atsevišķā procedūra, kas paredzēta Regulā Nr. 1/2003 (iepriekš 62. punktā minētais spriedums lietā Assicurazioni Generali un Unicredito/Komisija, 41. punkts), vai valsts tiesību akti koncentrāciju jomā (iepriekš 62. punktā minētais Pirmās instances tiesas spriedums lietā Royal Philips Electronics/Komisija, 282. punkts, un Pirmās instances tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑346/02 un T‑347/02 Cableuropa u.c./Komisija, Recueil, II‑4251. lpp., 59. un 60. punkts).

127    Tomēr šajā konkrētajā gadījumā ar apstrīdēto aktu netiek tiešā veidā atzīts, ka paziņotais pasākums būtu saderīgs ar Kopienu tiesībām, un tā rezultātā arī nemainās paziņotajam pasākumam piemērojamās tiesības. Direktīvas 2002/21 noteiktais tiesiskais regulējums bija piemērojams līdz pasākuma paziņošanai Komisijai, un tas joprojām ir piemērojams neatkarīgi no Komisijas nostājas, kas izteikta 2006. gada 30. janvāra vēstulē. Tādējādi apstrīdētajam aktam nav juridiski saistošas iedarbības, un līdz ar to iepriekšējā punktā minētajos spriedumos izvēlētie risinājumi nav pārņemami šajā konkrētajā lietā.

128    Pēc tam – jānorāda, ka kontrolēt tādu valsts atbalstu un koncentrācijas, kam ir Kopienu dimensija, ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē saskaņā ar attiecīgi EKL 88. panta 3. punktu (šajā sakarā skat. Tiesas 1977. gada 22. marta spriedumu lietā 78/76 Steinike & Weinlig, Recueil, 595. lpp., 9. punkts) un Regulas Nr. 139/2004 21. panta 2. punktu. Tādējādi, neskarot pārbaudi Kopienu tiesās, vienīgi Komisija var lemt par šādas koncentrācijas vai šāda valsts atbalsta saderību ar kopējo tirgu. No tā izriet, ka ieinteresētās personas var lietderīgi iesniegt savus iespējamos apsvērumus vienīgi Kopienu līmenī. Tomēr šajā konkrētajā gadījumā, ņemot vērā, ka Direktīvā 2002/21 minētos pasākumus principā ievieš valsts līmenī, nevis Komisija, pietiek ar to, ka ieinteresētās personas tiek uzklausītas valsts līmenī, vismaz gadījumos, kad Komisija tikai izsaka apsvērumus saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu. Ieinteresētajām personām nekas neliedz jautājumu par plānotā pasākuma saderību ar Kopienu tiesībām ierosināt valsts iestādēs un tiesās.

129    Tādējādi Vodafone argumenti, kas saistīti ar tās procesuālo tiesību nodrošināšanu, arī neļauj apstrīdēto aktu kvalificēt kā aktu, par kuru var celt prasību saskaņā ar EKL 230. pantu.

130    Piektkārt, Vodafone uzsver, ka Komisija dažādos dokumentos savas vēstules, kas sagatavotas saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu, aprakstījusi kā “lēmumus”. Šajā sakarā Vodafone atsaucas uz 2006. gada 31. janvāra paziņojumu presei (IP/06/97) par apstrīdēto aktu, CMT adresēto pieprasījumu sniegt papildu informāciju, 2006. gada 11. maija lēmumu, ar kuru atteikta piekļuve dokumentiem saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, Paziņojumu COM (2006) 28, galīgā redakcija (5. un 10. lpp.), Ieteikumu 2003/561, 2006. gada 7. februāra Memorandu 06/59, 2006. gada 20. oktobra paziņojumu presei (IP/06/1439) un runu, ko 2006. gada 16. novembrī teica par informācijas sabiedrību atbildīgais Komisijas loceklis.

131    Tomēr jākonstatē, ka tas, kā Komisija minētajos dokumentos, no kuriem daži bija paredzēti plašai sabiedrībai, lieto terminu “lēmums”, nav uzskatāms par EKL 249. pantā definētā juridiskā termina “lēmums” lietojumu. Komisija nevienā no iepriekšējā punktā minētajiem dokumentiem nav norādījusi, ka apsvērumiem, kurus tā izsaka saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu, būtu juridiski saistoša iedarbība vai tie būtu saistoši VR.

132    Tieši pretēji – 2006. gada 31. janvāra paziņojumā presei par apstrīdēto aktu apstiprināts, ka Komisijas apsvērumiem saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu nav juridiski saistošas iedarbības. Komisija savā paziņojumā presei uzsvēra, ka “apspriešanas mehānisms, kas noteikts 7. pantā, nav apstiprināšanas mehānisms”.

133    Katrā ziņā, pat ja iepriekš 130. punktā minētie dokumenti pierādītu, ka Komisijai ir nepareizs priekšstats par savu lomu Direktīvas 2002/21 7. panta procedūrā, kas nav pierādīts, šis apstāklis neietekmētu piemērojamo tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru Komisija atbilstoši Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktam vienīgi izsaka savus “apsvērumus”, kurus paziņojumu iesniegušais VR “iespēju robežās ņem vērā”.

134    No tā izriet, ka konteksts, kādā apstrīdētais akts tika pieņemts, liecina par to, ka tam nav juridiski saistošas iedarbības.

 Par apstrīdētā akta saturu

135    Ir jāizvērtē arī apstrīdētā akta saturs, lai noteiktu, vai, neraugoties uz piemērojamo tiesisko regulējumu, akta nolūks nebija radīt juridiski saistošu iedarbību.

136    No 2006. gada 30. janvāra vēstules satura ir konstatējams, ka Komisijai nebija nekāda nolūka vēstulei piešķirt juridiski saistošu iedarbību.

137    Piemērām, pirmajā apsvērumā, ko Komisija apstrīdētajā aktā izteica attiecībā uz konkurences apstākļiem mazumtirdzniecības tirgū, tā norādīja, ka CMT nav konstatējusi kolektīva dominējoša stāvokļa pastāvēšanu mazumtirdzniecības tirgū, un šajā sakarā atzīmēja, ka, “lai konstatētu, ka mobilās piekļuves un izejošo zvanu vairumtirdzniecības tirgū pastāv [būtiska kopīga ietekme], nav jākonstatē, ka [būtiska kopīga ietekme] pastāv mazumtirdzniecības tirgū”. Turpinājumā Komisija pievērsās “mazumtirdzniecības tirgus konkurences” apstākļiem un analizēja, vai tie ir pārliecinoši attiecībā uz konstatējumu par būtiskas kopīgas ietekmes pastāvēšanu vairumtirdzniecības tirgū. Tā komentēja “ienesīguma līmeni mazumtirdzniecības tirgū”, kas CMT jāpierāda, lai varētu konstatēt, ka pastāv stimuls vairumtirdzniecības tirgū panākt kluso vienošanos, un norādīja, ka “konstatējums par kolektīva dominējoša stāvokļa pastāvēšanu rada īpaši sarežģītus ekonomiska rakstura jautājumus”, bet pēc tam atzīmēja, ka, lai gan iesniegtie vispārīgie dati ir “vērtīgi un informatīvi, konkrētāki dati par cenu attīstību sniegtu labāku ieskatu”. Tāpēc Komisija aicināja CMT “turpmākajā tirgus analīzē” mazumtirdzniecības cenu attīstību novērot pa tirgus segmentiem un/vai pa patērētāju profiliem. Visbeidzot, tā konstatēja, ka mazumtirdzniecības tirgum, šķiet, piemīt virkne tādu strukturālu īpašību, kas varētu būt pietiekams pamudinājums, lai operatori kolektīvi atteiktu piekļuvi virtuālo mobilo tīklu operatoriem.

138    Pirmais apstrīdētā akta apsvērums CMT tiesisko stāvokli ietekmē ja nu vienīgi attiecībā uz turpmāku tirgus analīzi, ko tā veiktu. Tomēr tas nekādā veidā neietekmē CMT tiesisko stāvokli attiecībā uz tās Komisijai (un pārējiem VR) paziņotā pasākuma ieviešanu un vēl jo mazāk attiecībā uz Vodafone tiesisko stāvokli.

139    Otrajā apstrīdētā akta apsvērumā, kas attiecās uz konverģences punktu, Komisija atzīmēja, ka CMT ir konstatējusi, ka pastāv caurskatāms konverģences punkts – trešām personām tiek liegta piekļuve vairumtirdzniecības tirgum. Lai gan CMT nebija konstatējusi konverģences punktu mazumtirdzniecības tirgū – kas arī nebija nepieciešams –, Komisija apstrīdētajā aktā atzina, ka, ņemot vērā visu triju tīklu operatoru komercdarbības stratēģiju tuvināšanos, būtu viegli iespējams atklāt pat niecīgas novirzes, kas būtu vērstas uz agresīvāku cenu konkurenci.

140    Šā otrā apsvēruma saturs liecina, ka arī tā nolūks nebija radīt juridiski saistošu iedarbību.

141    Trešajā apsvērumā, kas attiecās uz pretpasākumu mehānismu, Komisija attiecībā uz vairumtirdzniecības tirgu konstatēja, ka šāds mehānisms var būt “ieviests”, bet ka “CMT būtu varējusi iesniegt vairāk pierādījumu”, lai noskaidrotu, “vai šis mehānisms varēja būt tiešāks un vai tas ir pietiekami stimulējošs, lai disciplinētu nepaklausīgo uzņēmumu”. Turpinājumā tā piebilda, ka “VR tirgus analīzē tiek aicināti izvērtēt, vai pārējie, paklausīgie mobilo sakaru operatori var viegli noslēgt līgumu ar [virtuālo mobilo tīklu operatoru], kura ienākšana tirgū un īpašā komercdarbības stratēģija varētu disciplinēt nepaklausīgo mobilo tīklu operatoru”. Komisija izvērtēja pretpasākumu mehānisma iespējas mazumtirdzniecības tirgū, ko minēja arī CMT. Komisija konstatēja, ka kopumā šajā tirgū pastāv uzticami pretpasākumu mehānismi.

142    Šis apstrīdētā akta apsvērums arī nemaina CMT tiesisko stāvokli attiecībā uz tās Komisijai (un pārējiem VR) paziņotā pasākuma ieviešanu un vēl jo mazāk attiecībā uz Vodafone tiesisko stāvokli.

143    Ceturtajā apstrīdētā akta apsvērumā, kas attiecās uz ciešu tirgus uzraudzību un ceturtā mobilo tīklu operatora ienākšanu tirgū, Komisija atzīmēja, ka Xfera vēl nav ienācis tirgū, un aicināja “Spānijas iestādes apsvērt piemērotus pasākumus, kā nodrošināt pieejamā radiofrekvenču spektra efektīvu izmantojumu”. Gadījumā, ja Xfera ienāktu tirgū 2006. gadā, Komisija aicināja CMT cieši uzraudzīt, vai tiek ietekmēts kolektīvā dominējošā stāvokļa noturīgums, un papildus norādīja, ka, ja būtu jebkādi “konkrēti pierādījumi par tādām mazumtirdzniecības tirgus attīstības tendencēm, kas nebūtu saistītas ar reglamentējošiem pasākumiem attiecīgajā tirgū un kas radītu šaubas par kolektīvā dominējošā stāvokļa noturīgumu, būtu jāveic jauna attiecīgā tirgus analīze”. Tā atgādināja, ka par šādu analīzi Komisijai būtu jāpaziņo saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu.

144    Šis apstrīdētā akta apsvērums arī nemaina CMT tiesisko stāvokli attiecībā uz tās Komisijai (un pārējiem VR) paziņotā pasākuma ieviešanu un vēl jo mazāk attiecībā uz Vodafone tiesisko stāvokli. Tas vienīgi uzliek CMT pienākumu cieši uzraudzīt ceturtā mobilo tīklu operatora ienākšanu attiecīgajā tirgū un vajadzības gadījumā veikt jaunu tirgus analīzi. Tas, ka par šādu analīzi būtu jāpaziņo Komisijai (un pārējiem VR), izriet tieši no Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punkta, kurā ir noteikts pienākums iepriekš paziņot par tirgus analīzēm, uz kurām attiecas minētās direktīvas 16. pants.

145    Visbeidzot, Komisija savu vēstuli noslēdza, uzsverot, ka tās veiktajā CMT paziņojuma novērtējumā izšķirīga loma bijusi papildu informācijai, ko CMT iesniedza paziņošanas procesā, un tā lūdza CMT “tās galīgo pasākumu balstīt uz jaunāko pieejamo informāciju”.

146    Tas vairāk atgādina ieteikumu vai padomu, nevis juridiski saistošu pienākumu. Katrā ziņā šis apsvērums neietekmē prasītāja tiesisko stāvokli.

147    Apstrīdētajā aktā Komisijas izteikto dažādo apsvērumu analīze tādējādi neliecina, ka akta nolūks būtu radīt juridiski saistošu iedarbību. Katrā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru neatkarīgi no pamatojuma, uz kuru balstās kāds akts, juridiski saistoša iedarbība var būt tikai akta rezolutīvajai daļai (Pirmās instances tiesas 1992. gada 17. septembra spriedums lietā T‑138/89 NBV un NVB/Komisija, Recueil, II‑2181. lpp., 31. punkts, un 2003. gada 19. marta spriedums lietā T‑213/00 CMA CGM u.c./Komisija, Recueil, II‑913. lpp., 186. punkts). Taču jākonstatē, ka apstrīdētajā aktā nav rezolutīvās daļas.

148    Neraugoties uz to, Vodafone apgalvoja, ka apstrīdētā akta rezolutīvā daļā ir šāds tā beigās iekļauts paziņojums: “Saskaņā ar Direktīvas [2002/21] 7. panta 5. punktu CMT iespēju robežās jāņem vērā citu VR un Komisijas viedoklis, un tā var pieņemt galīgo pasākuma projektu, un, ja tā šo pasākumu projektu pieņem, par to jāpaziņo Komisijai”. Sabiedrība kā argumentu izmanto to, ka šajā citātā izlaisti vārdi “izņemot 4. punktā minētajos gadījumos”, kuri ir Direktīvas 2002/21 7. panta 5. punktā.

149    Šajā sakarā atliek vienīgi konstatēt, ka Direktīvas 2002/21 7. panta 5. punkta citēšana tikai apstiprina, ka apstrīdētais akts nav saistošs (skat. iepriekš 93. punktu). Izlaidums, uz kuru Vodafone atsaucas, ir skaidrojams ar to, ka uz apstrīdēto aktu pilnībā attiecas 7. panta 3. punkta procedūra un ka Direktīvas 2002/21 7. panta 4. punkta nosacījumi nav izpildīti. Šajā konkrētajā gadījumā pasākums, kam būtu juridiski saistoša iedarbība, varētu būt ticis ieviests tikai tad, ja būtu sākta procedūra saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 4. punktu.

150    No tā izriet, ka ne apstrīdētā akta saturs, ne juridiskais konteksts, kādā tas tika pieņemts, neliecina par to, ka šis akts būtu uzskatāms par aktu, kam ir juridiski saistoša iedarbība. Līdz ar to tas nav tāds akts, par kuru var celt prasību saskaņā ar EKL 230. pantu. Tādējādi šī prasība ir jāatzīst par nepieņemamu.

151    Katrā ziņā Pirmās instances tiesa uzskata, ka pat gadījumā, ja apstrīdētais akts būtu bijis tāds, par kuru var celt prasību, Vodafone turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ nebūtu bijis tiesību celt prasību.

2.     Par Vodafone tiesībām celt prasību

 Lietas dalībnieku argumenti

152    Komisija un Spānijas Karaliste apgalvo, ka apstrīdētais akts Vodafone neskar tieši EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē.

153    Vodafone uzskata, ka apstrīdētais akts to skar tieši. Ņemot vērā apstrīdētā akta saturu, CMT lēmuma pieņemšana ir bijusi automātiska. Iespēja, ka CMT neņemtu vērā apstrīdēto aktu, bija tīri teorētiska, un CMT nolūks rīkoties saskaņā ar Komisijas apsvērumiem neradīja nekādas šaubas (Tiesas 1971. gada 23. novembra spriedums lietā 62/70 Bock/Komisija, Recueil, 897. lpp.; 1985. gada 17. janvāra spriedums lietā 11/82 Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija, Recueil, 207. lpp., 8.–10. punkts; 1998. gada 5. maija spriedums lietā C‑386/96 P Dreyfus/Komisija, Recueil, I‑2309. lpp., 44. punkts; iepriekš 126. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Cableuropa u.c./Komisija, 66. punkts). Tas, ka CMT plānoja īstenot ierosināto pasākumu, kolīdz tā saņemtu Komisijas apstiprinājumu, izriet no fakta, ka 2006. gada 31. janvārī, nākamajā dienā pēc tam, kad Komisija bija pieņēmusi apstrīdēto aktu, un vēl pirms CMT sanāksmes, lai ieviestu ierosināto pasākumu, CMT publicēja paziņojumu presei, kurā tā norādīja, ka, tā kā tā no Komisijas ir saņēmusi apstiprinājumu savai analīzei, tā uzliks ierosinātos reglamentējošos pienākumus, lai nodrošinātu trešām personām iespēju piekļūt triju mobilo sakaru operatoru tīkliem.

154    Attiecībā uz šo Vodafone saskata analoģiju starp šo lietu un lietu Bock/Komisija, kurā tika taisīts iepriekš 153. punktā minētais spriedums, kurā Tiesa sprieda, ka Komisijas sniegta atļauja dalībvalstij atteikt importa licences piešķiršanu tieši skar prasītāju minētajā lietā, jo Vācijas kompetentās iestādes to bija informējušas, ka noraidīs tā pieteikumu, kolīdz saņems attiecīgu atļauju no Komisijas (sprieduma 7. punkts).

155    Šajā konkrētajā lietā aplūkoto procedūru, kā apgalvo Vodafone, var salīdzināt arī ar procedūrām koncentrāciju kontroles un valsts atbalsta jomā, jo Komisijas lēmums šajās procedūrās arī neuzliek pienākumu īstenot paziņoto koncentrāciju vai valsts atbalstu, bet tikai likvidē pēdējo šķērsli paziņotā pasākuma ieviešanai, kas nenozīmē, ka Komisijas lēmumam nav tiešas ietekmes, tostarp attiecībā pret trešām personām (Pirmās instances tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedums lietā T‑177/04 easyJet/Komisija, Krājums, II‑1931. lpp., 32. punkts). Vodafone arī apgalvo, ka apstrīdētais akts tieši ietekmēja tās tiesisko stāvokli, liedzot tai izmantot procesuālās tiesības, kas tai būtu pieejamas izvērtēšanas otrajā posmā.

156    Visbeidzot, Vodafone apgalvo, ka apstrīdētais akts to ietekmē individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē, turklāt Komisija to neapstrīdot. Šajā sakarā Vodafone uzsver, ka tā ir viens no tikai trim uzņēmumiem, kas konkrēti minēti apstrīdētajā aktā, ka tam ir uzlikti ex ante kontroles pienākumi saskaņā ar Direktīvas 2002/21 16. pantu un ka tas turklāt ir ieinteresētā persona minētās direktīvas 6. panta nozīmē. Tā arī norāda, ka ir piedalījusies Komisijas administratīvajā procedūrā pasākuma projekta ES/2005/0330 izvērtēšanas pirmajā posmā, ir iesniegusi apsvērumus par pasākuma projektu un būtu bijusi tiesīga piedalīties Komisijas padziļinātajā procedūrā, ja būtu sākts procedūras otrais posms.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

157    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru privātpersonas atbilstoši EKL 230. panta ceturtajai daļai var celt prasību par aktu vai lēmumu, kuram ir juridiski saistoša iedarbība attiecībā uz tām, vienīgi tādā gadījumā, ja šis akts vai lēmums šīs personas skar gan tieši, gan individuāli (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197., 223. lpp., un 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 44. punkts; šajā sakarā skat. arī iepriekš 62. punktā minēto spriedumu lietā Royal Philips Electronics/Komisija, 272. un 291. punkts).

158    Lai varētu atzīt, ka apstrīdētais Kopienu akts tieši skar kādu fizisku vai juridisku personu, tam ir tieši jāietekmē attiecīgās personas tiesiskais stāvoklis un tā īstenošanai jābūt pilnīgi automātiskai un jāizriet vienīgi no Kopienu regulējuma bez citu starpposma noteikumu piemērošanas (iepriekš 153. punktā minētais spriedums lietā Dreyfus/Komisija, 43. punkts; iepriekš 62. punktā minētais spriedums lietā Royal Philips Electronics/Komisija, 272. punkts; Pirmās instances tiesas 2007. gada 9. janvāra rīkojums lietā T‑127/05 Lootus Teine Osaühing/Padome, Krājumā nav publicēts, 39. punkts).

159    Tā tas ir it īpaši gadījumā, ja adresāta iespējas neievērot šo aktu ir vienīgi teorētiskas un adresāta nolūks rīkoties saskaņā ar šo aktu nerada nekādas šaubas (iepriekš 153. punktā minētais spriedums lietā Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija, 8.–10. punkts, un iepriekš 153. punktā minētais spriedums lietā Dreyfus/Komisija, 44. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. septembra spriedums lietā T‑54/96 Oleifici Italiani un Fratelli Rubino/Komisija, Recueil, II‑3377. lpp., 56. punkts, un iepriekš 62. punktā minētais spriedums lietā Royal Philips Electronics/Komisija, 273. punkts).

160    Tomēr šajā konkrētajā gadījumā tas tā nav, ņemot vērā centrālo lomu, kāda Direktīvas 2002/21 mērķu sasniegšanā ir VR (skat. iepriekš 72.–74. punktu). Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punkta procedūra ir apspriešanas un sadarbības procedūra starp VR un Komisiju, kuras ietvaros apsvērumus par paziņotu pasākuma projektu saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu var izteikt ne tikai Komisija, bet arī pārējie VR. Lai gan saskaņā ar 7. panta 5. punktu CMT ir “iespēju robežās [jā]ņem vērā citu [VR] un Komisijas apsvērumi”, tai ir zināma rīcības brīvība, nosakot galīgā pasākuma saturu, tādējādi nevar uzskatīt, ka Kopienu akts, kas pieņemts, pamatojoties uz Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu, tieši ietekmē attiecīgo uzņēmumu tiesisko stāvokli.

161    Vodafone nevar apgalvot, ka iespēja, ka attiecīgais VR nepieņem pasākuma projektu pēc Komisijas apsvērumu saņemšanas, ir vienīgi teorētiska. Lai gan pastāv liela varbūtība, ka attiecīgais VR tiešām pieņem pasākuma projektu, lēmums par pasākuma ieviešanu un par tā satura noteikšanu ir vienīgi šā VR ziņā.

162    Tādējādi šajā lietā apstrīdētā akta juridiska iedarbība – ja tas būtu uzskatāms par aktu, par kuru var celt prasību – pamatā atšķiras no juridiskas iedarbības, kāda ir Komisijas lēmumam, ar kuru valsts atbalstu vai koncentrāciju atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu. Šāda lēmuma adresātam vairs nav nekādas rīcības brīvības attiecībā uz galīgā pasākuma satura noteikšanu, turpretī apsvērumu adresātam saskaņā ar Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktu šāda rīcības brīvība paliek.

163    Arī CMT situācija šajā lietā pamatā atšķiras no situācijas, kādā bija Vācijas iestādes lietā Bock/Komisija, kurā tika taisīts iepriekš 153. punktā minētais spriedums. Minētajā lietā Vācijas iestādes lūdza Komisijai atļauju atteikt importa licences piešķiršanu. Vācijas kompetentās iestādes bija informējušas prasītāju, ka noraidīs tā pieteikumu, kolīdz saņems attiecīgu atļauju no Komisijas. Tādējādi Komisijas sniegtā atļauja tieši ietekmēja prasītāja tiesisko stāvokli. Savukārt šajā konkrētajā lietā, ņemot vērā CMT rīcības brīvību attiecībā uz apstrīdētā akta īstenošanu, lai cik ierobežota tā nebūtu, ir jāuzskata, ka akts Vodafone tiesisko stāvokli neietekmēja tiešā veidā.

164    Apstiprinājumu negūst arī Vodafone arguments, ka apstrīdētais akts to skar tieši, jo tai tika liegta iespēja izmantot procesuālās tiesības, ņemot vērā lēmumu nesākt procedūras otro posmu, kas paredzēts Direktīvas 2002/21 7. panta 4. punktā.

165    Šajā sakarā jāatgādina, ka, ņemot vērā, ka Direktīvas 2002/21 16. pantā minētos pasākumus ievieš VR, minētās direktīvas 6. pants ieinteresētajām personām paredz procesuālās tiesības VR procedūras ietvaros, un saskaņā ar direktīvas 4. pantu šīs tiesības ir jānodrošina valstu tiesām. Ieinteresētās personas savus apsvērumus par pasākuma iespējamo nesaderību ar kopējo tirgu var iesniegt šīs valsts procedūras ietvaros.

166    Tādējādi šī konkrētā lieta atšķiras no lietām valsts atbalsta un koncentrāciju kontroles jomā, uz kurām Vodafone atsaucas. Tā kā Komisijai ir ekskluzīva kompetence novērtēt saderību ar kopējo tirgu tādiem koncentrācijas gadījumiem vai valsts atbalstam, kam ir Kopienu dimensija, procedūras otrā posma nesākšana ieinteresētajām personām var liegt iespēju iesniegt to apsvērumus vienīgajai kompetentajai iestādei. Tomēr šajā lietā Vodafone bija iespēja iesniegt tās apsvērumus iestādei, kurai ir kompetence pieņemt galīgo lēmumu, proti, CMT, un tā var atsaukties uz tās procesuālo tiesību pārkāpumu valsts tiesās. Tādējādi procedūras otrā posma nesākšana Vodafone neliedza iespēju izmantot procesuālās tiesības, ko tai paredz Direktīva 2002/21.

167    Līdz ar to ir jāsecina, ka apstrīdētais akts Vodafone neskar tieši EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē.

168    No tā izriet, ka pat gadījumā, ja apstrīdētais akts būtu bijis tāds, par kuru var celt prasību saskaņā ar EKL 230. pantu, Vodafone neatbilst minētā panta ceturtajā daļā noteiktajām prasībām, lai celtu prasību.

169    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, šī prasība ir jānoraida kā nepieņemama.

 Par tiesāšanās izdevumiem

170    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Vodafone spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

171    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Spānijas Karaliste savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)

izdod rīkojumu:

1)      prasību noraidīt kā nepieņemamu;

2)      Vodafone España, SA un Vodafone Group plc sedz savus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)      Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Luksemburgā, 2007. gada 12. decembrī.

Sekretārs       Priekšsēdētājs

E. Coulon       M. Vilaras

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas

1.  Direktīva 2002/21/EK

2.  Ieteikums 2003/561/EK

Prāvas rašanās fakti

Process un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

1.  Par apstrīdētā akta būtību

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par kontekstu, kādā pieņemts apstrīdētais akts

–  Par Direktīvā 2002/21 noteiktajiem VR un Komisijas uzdevumiem

–  Par Direktīvas 2002/21 7. pantā paredzētās procedūras norisi

–  Par Direktīvas 2002/21 7. panta 3. punktā paredzētās vēstules juridisko būtību

Par apstrīdētā akta saturu

2.  Par Vodafone tiesībām celt prasību

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.