Language of document : ECLI:EU:T:2020:430

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2020. gada 23. septembrī(*)

Civildienests – Pagaidu darbinieki – Veselības problēmas, kas esot saistītas ar darba apstākļiem – Pieteikums atzīt slimības arodizcelsmi – Civildienesta noteikumu 73. pants – Tiesības tikt uzklausītam – Pamattiesību hartas 41. pants – Pienākums uzklausīt ieinteresēto personu pirms sākotnējā lēmuma pieņemšanas

Lietā T‑338/19

UE, ko pārstāv S. Rodrigues un A. Champetier, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv T. Bohr un L. Vernier, pārstāvji,

atbildētāja,

prasība, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību biroja (PMO) 2018. gada 1. augusta lēmumu, ar kuru prasītājas pieteikums atzīt arodslimību atbilstoši Eiropas Savienības Civildienesta 73. pantam tika noraidīts kā nepieņemams,

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Svenningsens [J. Svenningsen], tiesneši R. Barents [R. Barents] un T. Pinne [T. Pynnä] (referente),

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāja strādāja kā pagaidu darbiniece Eiropas Rekonstrukcijas aģentūrā (ERA) astoņus gadus, no 2000. gada 1. oktobra līdz 2008. gada 31. decembrim.

2        Pēc prasības pieteikumā esošās informācijas pārmērīgi toksiskas darba vides dēļ šo astoņu gadu laikā prasītājai, kamēr viņa strādāja ERA, sākās vairākas patoloģijas un it īpaši psiholoģiski simptomi, kurus viņa visus kopā uzskata par profesionālo izdegšanu (burnout). Prasības pieteikumam pievienotie dokumenti liecina par to, ka prasītāja konsultējās ar ārstiem Īrijā un savā darba vietā, sākot no 2004. gada sākuma. Pēc tam viņa konsultējās ar psihiatru 2007. gada oktobrī un ar citu psihiatru – A – 2009. gada martā.

3        2013. gada 14. oktobrī prasītāja iesniedza lūgumu sniegt palīdzību saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 24. pantu un 90. panta 1. punktu, kas pēc analoģijas ir piemērojami līgumdarbiniekiem atbilstoši Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 81. un 117. pantam, kurā viņa apgalvoja, ka ir saskārusies ar vardarbības situāciju, kas ir kaitējusi viņas veselības stāvoklim (turpmāk tekstā – “lūgums sniegt palīdzību”). Viņa lūdza arī atlīdzināt šīs apgalvotās vardarbības dēļ iespējamo nodarīto kaitējumu, tostarp atmaksāt medicīniskos izdevumus (turpmāk tekstā – “prasība par kaitējuma atlīdzību”).

4        Ar 2016. gada 4. oktobra lēmumu Komisijas institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “IPNL”), noraidīja šo sūdzību. Saistībā ar medicīniskajiem izdevumiem IPNL uzskatīja, ka prasītājas iesniegtās ārstu izziņas nepierāda to, ka saslimšanu noteikti ir izraisījusi apgalvotā morālā vardarbība. Tāpat IPNL norādīja prasītājai, ka viņai ir jāiesniedz pieteikums atzīt slimības arodizcelsmi atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantā paredzētajiem nosacījumiem, kas ir piemērojami pēc analoģijas saskaņā ar PDNK 28. un 95. pantu, un Vispārējiem noteikumiem par Eiropas Kopienu ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem, kurus Savienības iestādes pieņēmušas 2005. gada 13. decembrī, piemērojot Civildienesta noteikumu 73. pantu (turpmāk tekstā – “Noteikumi par apdrošināšanu”). IPNL uzskata, ka prasītājai bija iespēja pēc tam lūgt atlīdzināt to mantisko un nemantisko kaitējumu, kuru nevar nosegt ar Civildienesta noteikumu sistēmas pabalstiem.

5        2017. gada 5. janvārī prasītāja atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam iesniedza sūdzību par IPNL noraidīto lūgumu sniegt palīdzību un prasību par kaitējuma atlīdzību, tostarp norādot, ka viņas apgalvoti ciestais kaitējums esot bijis saistīts ne tikai ar apgalvoto arodslimību. IPNL šo sūdzību noraidīja ar 2017. gada 26. aprīļa lēmumu, vēlreiz norādot, ka konkrētā nodarītā kaitējuma atlīdzināšana vispirms ir jālūdz atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam un Noteikumiem par apdrošināšanu.

6        Tajā pašā 2017. gada 5. janvāra vēstulē prasītāja arī lūdza IPNL saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu atlīdzināt kaitējumu, kurš tai esot nodarīts ar to, ka IPNL pārkāpusi saprātīgo termiņu sakarā ar apgalvotās vardarbības administratīvās izmeklēšanas ilgumu. Ar 2017. gada 27. aprīļa lēmumu IPNL noraidīja šo lūgumu, izmeklēšanas veikšanas termiņu pamatojot ar apstākli, ka lūgums sniegt palīdzību esot ticis iesniegts 2013. gadā un ka tas attiecies uz notikumiem, kuri notikuši laikā no 2003. līdz 2008. gadam tādā aģentūrā, kas kopš 2008. gada vairs nepastāv. Tādēļ tā noraidīja prasību par kaitējuma atlīdzību sakarā ar apgalvoto saprātīgā termiņa pārkāpumu.

7        2017. gada 25. jūlijā prasītāja iesniedza jaunu sūdzību par šī sprieduma iepriekš 6. punktā minētā lūguma noraidīšanu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam, jo esot ticis pārkāpts saprātīgs termiņš. IPNL noraidīja šo sūdzību ar 2017. gada 20. novembra lēmumu.

8        Ar prasības pieteikumu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 3. augustā, prasītāja atbilstoši LESD 270. pantam iesniedza prasību atcelt 2016. gada 4. oktobra lēmumu, ar kuru ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību un prasība par kaitējuma atlīdzību, un attiecīgajā gadījumā arī 2017. gada 26. aprīļa lēmumu, ar kuru ir noraidītas sūdzības par lūgumu sniegt palīdzību un prasību par kaitējuma atlīdzību (T‑487/17).

9        Prasītāja iesniedza citu prasību ar prasības pieteikumu, kurš iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā 2018. gada 2. martā, šoreiz par IPNL 2017. gada 20. novembra lēmumu, ar kuru ir noraidīta prasītājas sūdzība, kas tika iesniegta pret šīs iestādes atteikumu apmierināt pieteikumu par kaitējuma atlīdzību sakarā ar apgalvoto saprātīgā termiņa pārkāpumu administratīvās izmeklēšanas norisē (T‑148/18).

10      Pēc Vispārējās tiesas lēmuma atbilstoši tās Reglamenta 125.a pantam, lai pārbaudītu iespēju par izlīguma panākšanu šajos strīdos, lietas dalībnieki tika uzklausīti saistībā ar tiesneša referenta izteiktā priekšlikuma punktiem, tādējādi konstatējot, ka starp pusēm ir panākta vienošanās, tostarp arī par tiesāšanās izdevumiem, tādēļ lietas tika izslēgtas no Vispārējās tiesas reģistra (rīkojumi, 2018. gada 19. jūnijs, UE/Komisija, T‑487/17, nav publicēts, EU:T:2018:376, un 2018. gada 19. jūnijs, UE/Komisija, T‑148/18, nav publicēts, EU:T:2018:377).

11      2017. gada 3. maijā prasītājas advokāti nosūtīja Eiropas Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību biroja (PMO) dienestam “Finanses, nelaimes gadījumi un arodslimības” vēstuli, kurā lūgts atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam atzīt prasītājas slimības arodizcelsmi. Šajā vēstulē bija norādīts, ka pēc astoņiem dienesta gadiem ERA prasītāja bija sākusi ciest no vairākām patoloģijām un it īpaši – tai parādījušies psiholoģiski simptomi, kurus, aplūkojot kopā, var atzīt par profesionālo izdegšanu (burnout).

12      2017. gada 15. jūnijā prasītājas advokāti nosūtīja papildu lūgumu, kuram tie pievienoja arodslimības deklarācijas veidlapu, kas datēta ar 2017. gada 10. jūniju un kuru parakstījusi prasītāja (turpmāk tekstā kopā ar 2017. gada 3. maija pieteikumu – “pieteikums atzīt slimības arodizcelsmi”). Šajā veidlapā prasītāja norādīja, ka viņa cieš no “pēctraumatiskā stresa traucējumiem ar kairināmības līmeņa paaugstināšanos[,] ar bulīmijas epizodēm”.

13      Ar 2017. gada 20. jūnija paziņojumu PMO apstiprināja, ka ir saņēmusi pieteikumu atzīt slimības arodizcelsmi, un informēja prasītāju, ka šis pieteikums tiks izskatīts atbilstoši Noteikumu par apdrošināšanu 16. pantam, kurā ir noteikts:

“1.      Apdrošinātā persona, kas pieprasa šo noteikumu piemērošanu, pamatojoties uz arodslimību, iesniedz tās iestādes administrācijai, kurai tā pieder, deklarāciju saprātīgā laika periodā pēc slimības sākšanās vai datumā, kad [ārsts to pirmo reizi konstatējis]. Deklarāciju var iesniegt apdrošinātā persona vai, ja slimības simptomi radušies saistībā ar profesiju un tie kļūst acīmredzami pēc darba attiecību izbeigšanas, bijusī apdrošinātā persona [..]

2.      Administrācija veic izmeklēšanu, lai iegūtu visas ziņas, kas ļauj pierādīt slimības veidu, to, vai slimība ir arodslimība, kā arī apstākļus, kādos tā radusies. [..]”

14      2017. gada 20. jūnija paziņojumā PMO norādīja, ka izmeklēšana notiks, lai “savāktu visus informācijas elementus, kas ļauj noteikt patoloģijas veidu, tās iespējamo arodizcelsmi, kā arī apstākļus, kuros tā ir radusies”, un ka šī informācija vēlāk tiks nodota IPNL nozīmētajam ārstam, kurš pēc tam izmeklēs prasītāju un sniegs viņai savu slēdzienu atbilstoši Noteikumu par apdrošināšanu 18. pantam.

15      Šo noteikumu 18. pantā lēmumu pieņemšanas procedūra ir aprakstīta šādi:

“Lēmumus atzīt, ka notikumu izraisījis nelaimes gadījums [..] un ar tiem saistītos lēmumus attiecībā uz slimības atzīšanu par arodslimību [..] pieņem [IPNL], ievērojot 20. pantā paredzēto procedūru:

– pamatojoties uz iestāžu ieceltā ārsta vai ārstu sniegtajiem secinājumiem

un

– ja apdrošinātais to prasa, – pēc konsultēšanās ar 22. pantā paredzēto ārstu komisiju.”

16      Noteikumu par apdrošināšanu 20. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “[p]irms tiek pieņemts lēmums saskaņā ar 18. pantu, [IPNL] paziņo apdrošinātajai personai vai [tās tiesību pārņēmējiem] lēmuma projektu un par iestādes norīkotā ārsta [vai ārstu] atklājumiem [..]”.

17      2018. gada 29. janvārī prasītāja pēc IPNL uzaicinājuma tikai aicināta uz B – IPNL saskaņā ar Noteikumu par apdrošināšanu 16. pantu ieceltā ārsta konsultanta – veiktu medicīnisko pārbaudi, kā arī uz papildu medicīnisko pārbaudi tajā pašā dienā, ko veiks C – ārsts speciālists psihiatrijā, kuru ir uzaicinājis B.

18      2018. gada 13. februārī ārsts speciālists izdeva ziņojumu, kurā viņš tostarp secināja, ka prasītājai ir radušies psihiatriska rakstura simptomi “pēc burnout sindroma, kas ir cieši saistīts ar piedzīvoto morālo vardarbību darbā”.

19      Pēc iepazīšanās ar ārsta speciālista ziņojumu un pieminot 2018. gada 24. februāra pārbaudes datumu, iestādes ārsts konsultants 2018. gada 26. februārī konstatēja, ka pieteikums atzīt slimības arodizcelsmi jāapmierina, kā kaitējumu atzīstot “profesionālās izdegšanas sindroma rezultātā radušos vieglus pielāgošanās traucējumus”. Šajā ziņā viņš precizēja, ka prasītājai “tika diagnosticēti viegli pielāgošanās traucējumi, kas ietver kairināmību ar noteikta līmeņa disforiju un narcistisko traucējumu pazīmēm” un ka “tas varētu būt saistīts ar viņas darba pienākumu veikšanu ES iestādēs”.

20      Pēc šī ziņojuma 2018. gada 12. jūlijā IPNL nosūtīja vēstuli ārstam konsultantam, lai noskaidrotu, vai, pamatojoties uz prasītājas medicīniskajā lietā pieejamo informāciju, varēja pastāvēt medicīniska rakstura iemesli, kas attaisnotu prasītājas pieteikuma novēlotu iesniegšanu.

21      2018. gada 15. jūlijā B atbildēja uz šo lūgumu, norādot, ka medicīniskās pārbaudes laikā prasītāja paziņoja, ka viņas problēmas esot sākušās tad, kad viņa strādāja ERA 2004. gadā. Viņš pieminēja vairākas norādes par pārmērīgu darba apjomu un profesionālās izdegšanas diagnozi, kas bija prasītājas 2004., 2006 un 2017. gadā konsultēto ārstu dokumentos. Viņš savu piezīmi pabeidza ar šādu teikumu: “nav medicīniska iemesla, kas izskaidrotu novēlotu pieteikuma iesniegšanu”.

22      Ar 2018. gada 1. augusta ierakstīto vēstuli, kas adresēta prasītājas advokātiem (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību birojs (PMO) kā IPNL noraidīja pieteikumu atzīt slimības arodizcelsmi kā novēlotu un līdz ar to – nepieņemamu. Proti, IPNL uzskatīja, ka gandrīz 10 gadus pēc norādīto veselības problēmu sākšanās šis pieteikums nav iesniegts “saprātīgā termiņā”, kādu prasa Noteikumu par apdrošināšanu 16. panta 1. punkts. Turklāt PMO norādīja, ka, lai gan 2013. gadā prasītāja bija iesniegusi lūgumu sniegt palīdzību, viņa tajā brīdī varēja lūgt arī atzīt viņas arodslimību, kas būtu ļāvis iestādei saglabāt lietas izskatīšanai nepieciešamos datus, ņemot vērā it īpaši to, ka ERA beidza pastāvēt 2008. gada decembrī. IPNL paskaidroja, ka, neskatoties uz šiem iemesliem, tā tomēr nolēma uzaicināt prasītāju uz sava ārsta konsultanta medicīnisko pārbaudi, ņemot vērā, ka nevar izslēgt iespēju, ka pieteikuma atzīt slimības arodizcelsmi novēloto iesniegšanu varētu attaisnot ar medicīniska rakstura iemeslu. IPNL uzskata, ka iestādes ieceltais ārsts konsultants 2018. gada 15. jūlijā ir secinājis, ka “neviens medicīniska rakstura iemesls nepamato izmantoto laika posmu minētā pieteikuma iesniegšanai”.

23      Pēc tam prasītājas pieteikums un vairāki medicīniskie dokumenti tika nosūtīti viņas psihiatram A 2018. gada oktobra beigās.

24      2018. gada 2. novembrī prasītāja, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu, kurā viņa norādīja, pirmkārt, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izskatot viņas izvēlētā termiņa, lai iesniegtu pieteikumu atzīt slimības arodizcelsmi, saprātīgo raksturu, ņemot vērā to, ka viņa bija ļoti vāja 2013. un 2014. gadā, it īpaši viņas vecāku nāves dēļ, ka tas bija “saprātīgi sagaidāms”, ka viņa vispirms iesniegs lūgumu sniegt palīdzību, lai varētu ņemt vērā veidu, kādā viņas slimība tiek ārstēta, un ka viņa tika uzaicināta uz medicīniskām pārbaudēm, kas apliecināja, ka pieņemamības posms bija pārsniegts un ka viņas pieteikums tātad bija jāizskata. Otrkārt, viņa pārmeta Komisijai pilnvaru nepareizu izmantošanu, jo tā esot devusi mājienu, ka medicīniskās pārbaudes, kas tika veiktas 2018. gada 24. februārī un 2018. gada 15. jūlijā, esot bijušas vērstas uz to, lai pierādītu, ka pieteikums atzīt slimības arodizcelsmi ir nepieņemams, lai gan prasītāja iebilda pret medicīniskajām pārbaudēm šajos datumos. Treškārt, viņa apgalvo, ka tikušas pārkāptas viņas tiesības uz aizstāvību, jo B esot bijis viņu jāuzklausa pirms sava ziņojuma pieņemšanas 2018. gada 15. jūlijā. Taču, liedzot viņai tiesības tikt uzklausītai pie ārsta konsultanta, viņai nav bijusi iespēja tam, kā arī galu galā – IPNL, izskaidrot iemeslus, kādēļ viņa nevarēja savu pieteikumu atzīt slimības arodizcelsmi iesniegt ātrāk. Prasītāja uzskata, ka A nosūtītie medicīniskie dokumenti apliecina, ka viņai šajā ziņā netika uzdots neviens jautājums. Turklāt viņa norāda, ka B medicīniskajā ziņojumā neesot norādīts pamatojums.

25      Ar 2019. gada 5. marta lēmumu IPNL noraidīja 2018. gada 2. novembra sūdzību (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”). Attiecībā uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā IPNL izskatīja prasītājas izvirzītos trīs iebildumus. Tā uzskatīja, ka prasītājas veselības problēmas, tostarp tās, kuras norādītas pieteikuma atzīt slimības arodizcelsmi pamatojumā, bija sākušās 2004. gadā; ka prasītāja bija sākusi vairākas administratīvas procedūras saistībā ar slimību – šī pieteikuma priekšmetu; ka pieteikums atzīt slimības arodizcelsmi bija jāiesniedz, izmantojot veidlapu uz divām lapām, kas prasa pavisam nelielu piepūli no pieteikuma iesniedzēja, un ka [ārsts] B bija secinājis, ka prasītājas gadījumā nav medicīnisku iemeslu, kas varētu attaisnot šī pieteikuma novēlotu iesniegšanu. Tādējādi IPNL apstiprināja, ka tā pieteikumu atzīt slimības arodizcelsmi uzskatīja par novēloti iesniegtu, jo tas tika iesniegts vairāk kā divpadsmit gadus pēc pirmo simptomu parādīšanās un vairāk kā astoņus gadus pēc tam, kad prasītāja bija beigusi darba pienākumu pildīšanu ERA.

26      Pēc tam IPNL uzskatīja, ka pieteikumam atzīt slimības arodizcelsmi atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam nav saistības ar iespējamo lūgumu sniegt palīdzību, kas iesniegts atbilstoši šo Civildienesta noteikumu 24. pantam, un ka šos divu dažāda veida pieteikumus bija jāizskata divām dažādām struktūrvienībām. Tādējādi IPNL uzskata, ka prasītājai pieteikums par slimības arodizcelsmes atzīšanu bija jāiesniedz pēc iespējas agrāk un vismaz tajā pašā laikā, kad lūgums sniegt palīdzību. Visbeidzot IPNL uzsvēra – tas, ka tā bija uzaicinājusi prasītāju piedalīties medicīniskajās pārbaudēs pie sava ārsta konsultanta, nav ietekmējis galīgo lēmumu, kas tai bija jāpieņem administratīvās procedūras beigās.

27      Runājot par pilnvaru nepareizu izmantošanu – IPNL joprojām lēmumā par sūdzības noraidīšanu norādīja, ka prasītāja personiski tika pārbaudīta tikai 2018. gada 29. janvārī. 2018. gada 24. februāra un 2018. gada 15. jūlija “pārbaudēs”, uz kurām viņa atsaucas, esot tikai izskatīti prasītājas lietas materiāli, kas neietekmē galīgo IPNL pieņemamo lēmumu.

28      Atbildot uz trešo iebildumu, IPNL – atsaucoties uz spriedumiem, 2004. gada 29. aprīlis, Parlaments/Reynolds (C‑111/02 P, EU:C:2004:265, 57. punkts), un 2010. gada 12. maijs, Bui Van/Komisija (T‑491/08 P, EU:T:2010:191, 75. punkts) – uzskatīja – tas, ka galīgais lēmums nelabvēlīgi ietekmē ierēdni vai darbinieku, neļauj secināt, ka tā izdevējiestādei bija pienākums uzklausīt ieinteresēto personu pirms šī lēmuma pieņemšanas. Tādējādi judikatūrā tiesības tikt uzklausītam ir atzītas īpašās administratīvās procedūrās, proti, tikai tajās, kas uzsāktas pret ieinteresēto personu. Taču šajā lietā IPNL nebija pienākuma uzklausīt prasītāju pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, jo runa bija par lēmumu, kas pieņemts, atbildot uz prasītājas iesniegto lūgumu pēc viņas pašas ierosmes, un šāda veida procedūrā “pēc [prasītājas] pieprasījuma” patiesībā tā ir viņa, kurai ir jāsniedz administrācijai šī lūguma izskatīšanai atbilstošā informācija. Šādos apstākļos IPNL uzskatīja, ka prasītāja nevar atsaukties uz tiesībām tikt uzklausītai, pirms tiek pieņemts apstrīdētais lēmums. Jebkurā gadījumā, iesniedzot sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, prasītāja ir izmantojusi savas tiesības tikt uzklausītai IPNL. Visbeidzot, tā uzskata, ka prasītāja nav pierādījusi, ka tad, ja viņa būtu tikusi uzklausīta pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, viņas uzklausīšana būtu mainījusi procedūras iznākumu.

29      Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu, IPNL norāda, ka savā IPNL ziņojumā B bija atsaucies uz dažādu prasītājas ārstu ziņojumiem un bija pārbaudījis viņas veselības stāvokli sākot no 2004. gada, lai noskaidrotu, vai pastāv medicīnisks iemesls, kas varētu pamatot, to, ka pieteikums atzīt slimības arodizcelsmi tika iesniegts novēloti, 2017. gada jūnijā. Tātad pastāvēja saikne starp vairāku ārstu medicīniskajiem atzinumiem un B secinājumu. IPNL visbeidzot atgādina, ka atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam jebkurā gadījumā apstrīdētā lēmuma pamatojumu var papildināt, proti – to sniegt, vēlākais, sūdzības noraidīšanas laikā.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

30      Ar prasības pieteikumu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2019. gada 6. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību.

31      Lai aizsargātu prasītājas un citu tiesvedībā minēto personu personas datus, Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 66. pantam nolēma pēc savas ierosmes aizklāt viņu uzvārdus.

32      Pēc divkāršas procesuālo rakstu apmaiņas tiesvedības rakstveida daļa tika pabeigta 2019. gada 5. decembrī, aicinot prasītāju pēc šī datuma iesniegt prasības pieteikuma izlaboto versiju, kas tika paziņota Komisijai. Tā kā neviens no lietas dalībniekiem nav noteiktajā termiņā iesniedzis lūgumu atbilstoši Reglamenta 106. panta 2. punktam, Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka tās rīcībā ir lietas materiāli ar pietiekamu informāciju, nolēma piemērot šī Reglamenta 106. panta 3. punktu un lemt bez tiesvedības mutvārdu daļas.

33      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–      atcelt apstrīdēto lēmumu;

–      attiecīgajā gadījumā – atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu;

–      izdot rīkojumu par tai radušos tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu.

34      Komisija lūdz Vispārējo tiesu:

–      noraidīt prasību;

–      piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

 Juridiskais pamatojums

 1.      Par prasības priekšmetu

35      Pat ja prasītāja iesniegtu prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu un attiecīgajā gadījumā – prasību par sūdzību noraidošā lēmuma atcelšanu, ir jākonstatē, ka ar lēmumu noraidīt sūdzību IPNL bija papildinājusi apstrīdētā lēmuma pamatojumu, tostarp atbildot uz prasītājas sūdzībā izvirzītajiem iebildumiem. Tādējādi, ņemot vērā pirmstiesas procedūras evolutīvo raksturu, lēmumā par sūdzības noraidīšanu norādītais pamatojums ir jāņem vērā arī, pārbaudot sākotnējā nelabvēlīgā akta, proti, apstrīdētā akta, tiesiskumu, un šim pamatojumam jāsakrīt ar apstrīdētā lēmuma pamatojumu (skat. spriedumus, 2014. gada 21. maijs, Mocová/Komisija, T‑347/12 P, EU:T:2014:268, 34. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 10. jūnijs, HI u.c./Komisija, F‑133/15, EU:F:2016:127, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

36      Šajā lietā lēmums par sūdzības noraidīšanu tikai apstiprina apstrīdēto lēmumu. Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka vienīgais prasītājai nelabvēlīgais akts ir apstrīdētais lēmums, kura tiesiskums tiks pārbaudīts, ņemot vērā lēmumā par sūdzības noraidīšanu norādīto pamatojumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2019. gada 19. septembris, WI/Komisija, T‑379/18, nav publicēts, EU:T:2019:617, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

 2.      Par prasījumiem atcelt tiesību aktu

37      Prasības pamatošanai prasītāja izvirza trīs pamatus attiecīgi par:

–        acīmredzamu kļūdu termiņa, kurā tika iesniegts pieteikums atzīt slimības arodizcelsmi, saprātīguma vērtējumā;

–        pilnvaru nepareizu izmantošanu;

–        tiesību uz aizstāvību un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

38      Vispārējā tiesa uzskata par atbilstošu sākt ar trešā pamata pārbaudi, jo tas ir saistīts ar administratīvā procesa norisi un lēmuma izpratni.

 Par trešo pamatu – tiesību uz aizstāvību un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

39      Trešā pamata pirmajā daļā prasītāja norāda uz tiesībām tikt uzklausītai, kas ir noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā.

40      Prasītāja uzskata, ka apstrīdētais lēmums esot pamatots tikai ar medicīnisko ziņojumu, neveicot atbilstošu pārbaudi. Šajā ziņā tā konstatē, ka viņai nav dota iespēja izteikt savus iemeslus, kādēļ viņa nav iesniegusi pieteikumu agrāk. Šis jautājums viņai neesot ticis uzdots nedz 2018. gada 29. janvāra medicīniskās pārbaudes laikā, nedz arī, pirms B izdeva 2018. gada 15. jūlija medicīnisko ziņojumu. Viņa uzskata, ka lēmums būtu bijis citādāks, ja viņa būtu tikusi uzklausīta 2018. gada 29. janvāra medicīniskās pārbaudes laikā un pirms 2018. gada jūlija ziņojuma pieņemšanas. Prasītāja secina, ka, liedzot viņai šādu iespēju, ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts princips par tiesībām tikt uzklausītai.

41      Trešā pamata otrajā daļā prasītāja norāda, ka neesot ievērots pienākums norādīt pamatojumu, jo 2018. gada 15. jūlija medicīniskā ziņojuma secinājumam, saskaņā ar kuru “nav medicīniska rakstura iemesla, kas izskaidrotu novēlotu pieteikuma iesniegšanu”, nav sniegts nekāds medicīnisks skaidrojums, lai gan apstrīdētajā lēmumā tiekot apgalvots, ka šajā medicīniskā ziņojuma secinājumā ir ņemti vērā ārstu D, E un F ziņojumi, un līdz ar to esot ievērota prasītājas veselības stāvokļa attīstība kopš 2004. gada.

42      Komisija lūdz noraidīt pamatu kā nepamatotu, būtībā atkārtojot lēmumā par sūdzības noraidīšanu IPNL norādīto argumentāciju.

43      Šajā ziņā jāatgādina, ka Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā, kuram kopš 2009. gada 1. decembra ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, ir atzītas “ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu ietekmēt nelabvēlīgi”.

44      Pretēji Komisijas norādītajam, tiesības tikt uzklausītam ir vispārpiemērojamas (skat. spriedumu, 2013. gada 11. septembris, L/Parlaments, T‑317/10 P, EU:T:2013:413, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

45      Tādējādi šo tiesību ievērošana ir obligāta neatkarīgi no tā administratīvā procesa rakstura, kura rezultātā tiek pieņemts individuālais pasākums, ja administrācija piedāvā – atbilstoši šīs pašas normas tekstam – pieņemt šādu personai adresētu “individuālu pasākumu, kas to varētu ietekmēt nelabvēlīgi”. Saskaņā ar tiesībām tikt uzklausītam, kas jānodrošina, pat nepastāvot piemērojamam tiesiskajam regulējumam, tiek prasīts, lai attiecīgā persona varētu lietderīgi paust savu viedokli saistībā ar faktiem, kas attiecībā uz viņu var tikt izmantoti aktā, kurš tiks pieņemts (spriedums, 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑584/16, EU:T:2017:282, 150. punkts).

46      It īpaši tiesību tikt uzklausītam ievērošana nozīmē, ka ieinteresētajai personai tiek sniegta iespēja pirms tāda lēmuma pieņemšanas, kas viņu nelabvēlīgi ietekmē, lietderīgā veidā izteikt savu viedokli par faktu faktiskumu un atbilstību un par apstākļiem, uz kuru pamata šis lēmums tiks pieņemts (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 11. septembris, L/Parlaments, T‑317/10 P, EU:T:2013:413, 80. un 81. punkts, un rīkojumu, 2019. gada 17. jūnijs, BS/Parlaments, T‑593/18, nav publicēts, EU:T:2019:425, 76. un 77. punkts).

47      Runājot par Komisijas argumentāciju, kas balstīta uz 2004. gada 29. aprīļa spriedumu Parlaments/Reynolds (C‑111/02 P, EU:C:2004:265, 57. punkts) un 2010. gada 12. maija spriedumu Bui Van/Komisija (T‑491/08 P, EU:T:2010:191, 75. punkts), no šīs judikatūras izriet – apstāklis, ka lēmums ir nelabvēlīgs akts, neļauj no tā automātiski secināt, neievērojot pret ieinteresēto personu uzsāktās procedūras raksturu, ka IPNL vai iecēlējinstitūcijai – atkarībā no lietas – ir pienākums lietderīgi uzklausīt ieinteresēto personu pirms tā pieņemšanas.

48      Tomēr šajā judikatūrā aplūkotie fakti norisinājās pirms Hartas un tās 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta spēkā stāšanās, uzliekot par obligātu ievērot jebkuras personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek pieņemts individuāls pasākums, kas tās ietekmētu nelabvēlīgi. Kā jau tika uzsvērts iepriekš 44. punktā, šo tiesību ievērošana ir obligāta neatkarīgi no administratīvā procesa rakstura, kura rezultātā tiek pieņemts individuālais pasākums, pat tad, ja tas nav paredzēts piemērojamajā tiesiskajā regulējumā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2019. gada 3. jūlijs, PT/EIB, T‑573/16, EU:T:2019:481, 265. punkts, nav publicēts).

49      Šajā ziņā Komisija norāda, ka attiecībā uz IPNL pieņemamo lēmumu, atbildot uz ieinteresētās personas lūgumu, šajā lietā – atbildē uz pieteikumu atzīt slimības arodizcelsmi – tā bija prasītāja, kurai bija jāsniedz IPNL visa atbilstošā informācija, lai pierādītu, ka piemērojamā tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi ir tikuši izpildīti, tostarp, kā paredzēts Noteikumu par apdrošināšanu 16. panta 1. punktā, elementi, kas ļauj uzskatīt, ka šis lūgums bija iesniegts saprātīgā termiņā pēc saslimšanas vai pēc pirmā ar slimību saistītā medicīniskā konstatējuma dienas.

50      Pirmkārt, jākonstatē, ka šāds izņēmums nekādā veidā nav ietverts Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā, un tas jānoraida kā acīmredzami nepamatots. Kā jau tika uzsvērts iepriekš 44. un 48. punktā, tiesības tikt uzklausītam ir vispārpiemērojamas. Tāds it īpaši ir gadījums tad, ja administrācija piedāvā pieņemt lēmumu, atbildot uz lūgumu, ko persona iesniegusi pēc savas iniciatīvas.

51      Otrkārt, jāatgādina, ka Noteikumu par apdrošināšanu 16. pantā ir noteikts, ka administrācijai ir jāveic izmeklēšana, lai savāktu visus informācijas elementus, kas ļauj noteikt patoloģijas veidu, tās iespējamo arodizcelsmi, kā arī apstākļus, kādos tā ir radusies. Kā izriet no šīs normas, IPNL pieņem lēmumu tikai, pamatojoties uz pieteikuma iesniedzēja sniegto informāciju. Turklāt šo pašu noteikumu 20. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pirms lēmuma pieņemšanas atbilstoši šo noteikumu 18. pantam IPNL paziņo apdrošinātajai personai vai tās tiesību pārņēmējiem lēmuma projektu, kuram pievieno iestādes ieceltā ārsta vai ārstu secinājumus.

52      Šajā lietā jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums, tā kā ar to novēlotās iesniegšanas dēļ tika noraidīts pieteikums, kura priekšmets ir atzīt slimības arodizcelsmi, ir ietekmējis prasītāju tikpat nelabvēlīgi kā lēmums par šāda lūguma noraidīšanu tā nepamatotības dēļ. Tādējādi, pretēji IPNL apgalvotajam lēmumā par sūdzības noraidīšanu un Komisijas apgalvotajam iebildumu rakstā, šādu lēmumu par nepieņemamību nevar pieņemt, ja pirms tam nav ievērotas prasītājas tiesības tikt uzklausītai, ko garantē Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkts.

53      Komisija norāda arī, ka prasītājai bija iespēja iesniegt sūdzību par IPNL pieņemto lēmumu, tādējādi viņai no tiesību skatpunkta bija iespēja norādīt savas tiesības, iesniedzot IPNL argumentus, kas pamato termiņa, kurā ir ticis iesniegts lūgums par slimības arodizcelsmes atzīšanu, saprātīguma ievērošanu.

54      Tomēr ir jāatgādina – kā Civildienesta tiesa jau nospriedusi –, ka piekrist šādam argumentam nozīmē tikai “iztukšot” to tiesību tikt uzklausītam, kuras ir noteiktas Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā, saturu, jo šo tiesību saturs nozīmē, ka ieinteresētajai personai ir bijusi iespēja ietekmēt konkrēto lēmuma pieņemšanas procedūru, kas šajā lietā ir sākotnējā lēmuma pieņemšanas, proti, apstrīdētā lēmuma, stadijā, un nevis tikai, iesniedzot sūdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam (skat. spriedumu, 2016. gada 5. februāris, GV/EĀDD, F‑137/14, EU:F:2016:14, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

55      No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka tas, vai ir tikušas pārkāptas tiesības tikt uzklausītam, ir jāizvērtē, it īpaši ievērojot tiesību normas, kurās regulēta attiecīgā joma (spriedums, 2017. gada 9. februāris, M, C‑560/14, EU:C:2017:101, 33. punkts).

56      Attiecībā uz lēmumiem par slimības arodizcelsmes atzīšanu Noteikumu par apdrošināšanu 18. pantā tiek prasīts, lai IPNL tos pieņemtu saskaņā ar šo pašu noteikumu 20. pantā paredzētajiem noteikumiem, it īpaši, pamatojoties uz iestādes ieceltā ārsta vai ārstu izdotajiem secinājumiem. Taču saskaņā ar Noteikumu par apdrošināšanu 20. panta 1. punktu pirms lēmuma pieņemšanas atbilstoši 18. pantam IPNL paziņo apdrošinātajai personai vai tās tiesību pārņēmējiem lēmuma projektu, tam pievienojot iestādes ieceltā ārsta vai ārstu secinājumus.

57      No šīm normām izriet, ka to mērķis ir uzticēt medicīnas ekspertiem jebkādu medicīniska rakstura jautājumu galīgu izvērtēšanu. Šajā lietā pirms lēmuma pieņemšanas par nepieņemamību IPNL uzskatīja, ka ir jālūdz B viedoklis, lai varētu novērtēt, vai pastāv medicīnisks iemesls, kas pamatotu pieteikuma atzīt slimības arodizcelsmi novēlotu iesniegšanu. Turklāt IPNL pieminēja B secinājumu kā tādu, kas veido pieteikuma nepieņemamības pamatu. Pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas IPNL nepaziņoja prasītājai nedz lēmuma projektu, nedz IPNL iecelto ārstu atzinumus, un it īpaši – B secinājumu par pieteikuma atzīt slimības arodizcelsmi novēlotu iesniegšanu. Proti, tikai pēc prasītājas lūguma viņas psihiatram A –tika nosūtīti vairāki medicīniskie dokumenti 2018. gada oktobra beigās, tas ir, pēc 2018. gada 1. augusta apstrīdētā lēmuma.

58      Visbeidzot, Komisija norāda, ka saskaņā ar Savienības tiesībām tiesību uz aizstāvību, konkrētāk, tiesību tikt uzklausītam, pārkāpums izraisa attiecīgā administratīvā procesa iznākumā pieņemtā lēmuma atcelšanu tikai tad, ja šāda pārkāpuma neesamības gadījumā procesa iznākums varētu būt citādāks. Komisija uzsver, ka šajā lietā prasītājas norādītie argumenti jau bija viņas medicīniskajā lietā, un administrācija tos zināja citos administratīvajos procesos, kurus prasītāja bija iesākusi, un kas ir atgādināti iepriekš šī sprieduma 3.–7. punktā.

59      Šajā ziņā jākonstatē, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecīgā administratīvā procesa noslēgumā pieņemts lēmums var tikt atcelts tiesību tikt uzklausītam pārkāpuma dēļ tikai tad, ja šāda pārkāpuma neesamības gadījumā šī procesa iznākums varētu būt citādāks (spriedums, 2019. gada 10. janvāris, RY/Komisija, T‑160/17, EU:T:2019:1, 51. punkts).

60      Tomēr, ja šīs lietas apstākļos, kad prasītāja pat nezināja, ka ārstam konsultantam tika prasīts medicīniskais atzinums un tas tika sniegts, tiktu uzskatīts, ka IPNL noteikti būtu pieņēmusi identisku lēmumu, ja prasītājai būtu bijusi iespēja atbilstoši paust savu viedokli administratīvā procesa laikā, Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteiktās pamattiesības tikt uzklausītam zaudētu savu saturu, jo jau šo tiesību saturs vien nozīmē, ka ieinteresētajai personai ir iespēja ietekmēt attiecīgo lēmuma pieņemšanas procesu (skat. spriedumu, 2019. gada 10. janvāris, RY/Komisija, T‑160/17, EU:T:2019:1, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

61      Proti, prasītāja uzskata, ka viņas tiesību tikt uzklausītai ievērošana būtu devusi viņai iespēju konkrētāk izskaidrot savas slimības sekas un citus apstākļus, kuri tai liedza iesniegt pieteikumu agrāk, jo viņa bija pilnīgā spēku izsīkumā gan fiziski, gan garīgi, kā viņa to norādījusi arī savā prasības pieteikumā. Viņa uzsver, ka viņa neesot varējusi izteikties par iemesliem, un tādēļ pieteikums atzīt slimības arodizcelsmi netika iesniegts agrākā stadijā.

62      No šiem elementiem izriet, ka administrācija nebija informējusi prasītāju par paredzamo lēmumu un nebija viņu uzklausījusi, lai viņa varētu norādīt savus argumentus, kuru mērķis bija aizstāvēt savu situāciju, šajā gadījumā no sākotnējā lēmuma, proti, apstrīdētā lēmuma, pieņemšanas stadijas, un ne tikai sūdzības iesniegšanas laikā atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam.

63      No iepriekš minētā izriet, ka ir jāapmierina trešā pamata pirmā daļa par tādu tiesību tikt uzklausītam, kas ir garantētas ar Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktu, pārkāpumu. Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, neizskatot prasītājas izvirzītā trešā pamata otro daļu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kā arī pirmos divus pamatus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

64      Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums šajā ziņā ir labvēlīgs.

65      Tā kā Komisijai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību biroja (PMO) 2018. gada 1. augusta lēmumu, ar kuru UE pieteikums atzīt slimības arodizcelsmi atbilstoši Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 73. pantam tika noraidīts kā nepieņemams.

2)      Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Svenningsen

Barents

Pynnä

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 23. septembrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – angļu.