Lieta T‑222/04

Itālijas Republika

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Valsts atbalsts – Tāda atbalsta shēma, ko Itālijas iestādes piešķīrušas noteiktiem sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumiem atbrīvojumu no nodokļiem un aizdevumu ar izdevīgāku procentu likmi formā – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu – Pastāvošs atbalsts vai jauns atbalsts – EKL 86. panta 2. punkts

Sprieduma kopsavilkums

1.      Valsts atbalsts – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Konkurences apdraudējums – Vērtēšanas kritēriji

(EKL 87. panta 1. punkts)

2.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Valsts intervence, atvieglojot izmaksas, kuras parasti jāmaksā no uzņēmuma budžeta

(EKL 87. panta 1. punkts)

3.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Komisijas lēmums valsts atbalsta jomā – Ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm raksturojums

(EKL 87. panta 1. punkts un 253. pants)

4.      Valsts atbalsts – Pastāvošs un jauns atbalsts – Jauna atbalsta kvalificēšana

(EKL 88. pants; Padomes Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta i) un v) apakšpunkts)

5.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākumi, lai kompensētu uzņēmumam radušās izmaksas, pildot sabiedriskos pakalpojumus – Izslēgšana

(EKL 86. panta 2. punkts un 87. panta 1. punkts)

1.      Komisijai, pārbaudot, vai atbalsts ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un faktiski izkropļo konkurenci vai rada konkurences izkropļošanas risku, nav jākonstatē šī atbalsta reālā ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un faktiska konkurences izkropļošana, bet gan vienīgi jāpārbauda, vai šis atbalsts varētu ietekmēt šo tirdzniecību un izkropļot konkurenci.

Saistībā ar atbalsta shēmu Komisija var aprobežoties ar attiecīgās shēmas īpašību izpēti, lai sava lēmuma pamatojumā novērtētu, vai saistībā ar nosacījumiem, ko šī programma paredz, tā ir tāda, kas var galvenokārt dot labumu uzņēmumiem, kuri piedalās tirdzniecībā starp dalībvalstīm.

Turklāt jebkurš atbalsts, kas piešķirts uzņēmumam, kurš savu darbību veic Kopienas tirgū, var izraisīt konkurences kropļojumus un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Nav sliekšņa vai procentuālās robežas, kuru nesasniedzot, var uzskatīt, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm netiek ietekmēta. Atbalsta salīdzinoši nelielā nozīme vai atbalsta saņēmēja uzņēmuma salīdzinoši mērenais lielums a priori neizslēdz iespēju, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm ir ietekmēta.

Saistībā ar nosacījumu par starpvalstu tirdzniecības ietekmēšanu fakts, ka uzņēmums, kas gūst labumu no valsts pasākuma, darbojas vienīgi savas valsts tirgū vai savas izcelsmes teritorijā, nav noteicošs. Būtībā starpvalstu tirdzniecību attiecīgais pasākums ietekmē, ja uzņēmumu, kas dibināti citās dalībvalstīs, iespēja sniegt savus pakalpojumus attiecīgās dalībvalsts tirgū ir samazinājusies.

(sal. ar 41.–44. un 55. punktu)

2.      Ar EKL 87. panta 1. punktu ir paredzēts pienākums noteikt, vai valsts pasākums konkrētajā juridiskajā režīmā dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai salīdzinājumā ar pārējiem, kas, ņemot vērā minētā režīma mērķi, faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā.

Valsts atbalsta jēdziens ietver visus pasākumus, kas dažādās formās atvieglo izmaksas, kuras parasti jāmaksā no uzņēmuma budžeta, un kam, lai arī tie nav uzskatāmi par subsīdijām šī jēdziena šaurā izpratnē, ir tāds pats raksturs un tādas pašas sekas.

Tāpēc trīs gadu atbrīvojums no sabiedrību ienākuma nodokļa atvieglo izmaksas, kas parasti ir jāsedz no uzņēmuma budžeta, un tādēļ piešķir finansiālu priekšrocību šāda atbrīvojuma saņēmējiem salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kas ir parasti nodokļa maksātāji.

Turklāt valsts atbalsts ir aizdevumi, ko valsts vai valsts kontrolēta struktūrvienība ir piešķīrusi uzņēmumam un kas šim uzņēmumam sniedz iespēju izmantot izdevīgākus nosacījumus, nekā tas būtu guvis kapitāla tirgū. Tāpēc tas ir likumīgi, ka Komisija kā references likmi ir pieņēmusi likmi, kas ir noteikta, lai novērtētu reģionālam mērķim paredzētas atbalsta shēmas, kas periodiski tiek publicēta Oficiālajā Vēstnesī. Runa ir par likvīdiem uzņēmumiem piemērojamām izdevīgām likmēm, kuras gadījumā, ja strīdīgā shēma tiktu paziņota, tiktu izmantotas, lai noteiktu atbalsta sastāvdaļu esamību.

(sal. ar 60., 61., 63., 67. un 70. punktu)

3.      Runājot par lēmumu valsts atbalsta jomā, Komisijai ir pienākums lēmuma pamatojumā minēt vismaz apstākļus, kādos atbalsts ir piešķirts, jo tie ļauj pierādīt, ka atbalsts var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Turpretī Komisijai nav jāpierāda jau piešķirtā atbalsta faktiskā ietekme. Ja tas tā būtu, šāda prasība dalībvalstīm, kas piešķir atbalstu, pārkāpjot EKL 88. panta 3. punktā paredzēto paziņošanas pienākumu, dotu priekšrocības salīdzinājumā ar dalībvalstīm, kas atbalstu paziņo projekta stadijā.

(sal. ar 78. punktu)

4.      Gan no EKL 88. panta tiesību normu satura, gan no to mērķiem izriet, ka par pastāvošiem atbalstiem šī panta 1. punkta nozīmē ir jāuzskata atbalsti, kas pastāvēja pirms EK līguma stāšanās spēkā un kas varēja tikt likumīgi realizēti atbilstoši EKL 88. panta 3. punktā noteiktajiem nosacījumiem, kamēr par jauniem atbalstiem, kas ir pakļauti paziņošanas pienākumam, kas izklāstīts minētajā tiesību normā, ir jāuzskata pasākumi, ar kuriem tiek noteikts vai grozīts atbalsts, un šie grozījumi var attiekties gan uz pastāvošu atbalstu, gan uz sākotnējiem projektiem, kas paziņoti Komisijai. Ja grozījums skar pašas sākotnējās shēmas būtību, tad šī shēma tiek transformēta par jaunu atbalsta shēmu. Tomēr nevar būt runas par šādu būtisku grozījumu, ja jaunais elements ir skaidri nodalāms no sākotnējās shēmas.

(sal. ar 90. un 94. punktu)

5.      Valsts intervence, kas izpaužas kā kompensācija par pakalpojumiem, kurus ir veikuši atbalsta saņēmēji, lai izpildītu sabiedrisko pakalpojumu pienākumus, tādējādi, ka šie uzņēmumi faktiski negūst labumu no finanšu priekšrocības un tādēļ minētā intervence nerada šiem uzņēmumiem labvēlīgāku konkurētspējas stāvokli salīdzinājumā ar konkurējošiem uzņēmumiem, principā nav valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. Tomēr, lai šāda kompensācija nebūtu kvalificējama par valsts atbalstu, ir jābūt kumulatīvi izpildītiem vairākiem nosacījumiem, kas noteikti spriedumā lietā Altmark. To skaitā ir nosacījums, saskaņā ar kuru kompensāciju saņēmušajam uzņēmumam faktiski ir jābūt patiešām uzticētai sabiedrisko pakalpojumu pienākumu pildīšanai un šiem pienākumiem ir jābūt skaidri definētiem, un nosacījums, ka kompensācija nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai segtu visus izdevumus vai to daļu, kas radušies sakarā ar sabiedrisko pakalpojumu pienākumu pildīšanu, ņemot vērā ar tiem saistītos ienākumus, kā arī saprātīgu peļņu par šo pienākumu veikšanu.

Nosacījums, saskaņā ar kuru kompensāciju saņēmušajam uzņēmumam patiešām ir jābūt uzticētai sabiedrisko pakalpojumu pienākumu pildīšanai, ir piemērojams arī saistībā ar atkāpi, kas paredzēta EKL 86. panta 2. punktā, kas attiecas uz uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi vai kas darbojas kā fiskāli monopoli. Abos gadījumos pasākumam jebkurā gadījumā ir jāatbilst, pirmkārt, sabiedriskā pakalpojuma definēšanas un piešķiršanas principiem un, otrkārt, samērīguma principam.

(sal. ar 108.–112. punktu)