VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS
(apelāciju palāta)

2013. gada 4. decembrī

Lieta T‑107/11 P

Eiropas Izglītības fonds (EIF)

pret

Gisela Schuerings

Apelācija – Civildienests – Pagaidu darbinieki – Uz nenoteiktu laiku noslēgts līgums – Lēmums izbeigt līgumu – Civildienesta tiesas kompetence – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. un 47. pants – Rūpības pienākums – Dienesta interešu jēdziens – Aizliegums pārsniegt prasījuma robežas – Tiesības uz aizstāvību

Priekšmets      Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2010. gada 9. decembra spriedumu lietā F‑87/08 Schuerings/EIF, kurā lūgts atcelt šo spriedumu

Nolēmums      Atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2010. gada 9. decembra spriedumu lietā F‑87/08 Schuerings/EIF, ciktāl ar to tika atcelts Eiropas Izglītības fonda (EIF) 2007. gada 23. oktobra lēmums izbeigt uz nenoteiktu laiku noslēgto pagaidu darbinieka līgumu ar Gisela Schuerings un līdz ar to viņas prasība par zaudējumu atlīdzību tika noraidīta kā priekšlaicīga. Pārējā daļā apelācijas sūdzību noraidīt. Lietu nosūtīt Civildienesta tiesai atkārtotai izskatīšanai. Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

Kopsavilkums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Savienības tiesas kompetence – Apjoms – Aizliegums pārsniegt prasījuma robežas – Pienākums ievērot lietas dalībnieku noteiktos strīda ietvarus – Pienākums lemt, pamatojoties tikai uz lietas dalībnieku izvirzītajiem argumentiem – Neesamība

2.      Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Uz nenoteiktu laiku noslēgta līguma uzteikums – Savienības aģentūras darbības jomas sašaurināšana – Civildienesta tiesas noteikts pienākums izskatīt iespēju attiecīgo darbinieku pārcelt citā amatā – Pienākums, kas nav noteikts Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā

(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta a) punkts un 47. panta c) punkta i) apakšpunkts)

3.      Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Uz nenoteiktu laiku noslēgta līguma uzteikums – Administrācijas novērtējuma brīvība – Administrācijas rūpības pienākums – Attiecīgā darbinieka un dienesta interešu ņemšana vērā

(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. pants un 47. panta c) punkta i) apakšpunkts)

1.      Tā kā Savienības tiesa, kam iesniegta prasība atcelt tiesību aktu, nevar pārsniegt prasījuma robežas, tai nav tiesību ne pārdefinēt prasības galveno priekšmetu, ne arī pēc savas iniciatīvas izvirzīt pamatu, izņemot īpašus gadījumus, kuros sabiedrības intereses prasa tās iejaukšanos. Strīda ietvaros, ko noteikuši lietas dalībnieki, Savienības tiesa, kurai ir jālemj tikai par lietas dalībnieku lūgumu, var ņemt vērā ne tikai tos argumentus, ko lietas dalībnieki izvirzījuši savu prasījumu pamatojumam, jo citādi tā būtu spiesta savu lēmumu pamatot ar juridiski nepareiziem apsvērumiem.

(skat. 41. un 50. punktu)

Atsauce

Vispārējā tiesa: 2009. gada 5. oktobris, T‑58/08 P Komisija/Roodhuijzen, Krājums, II‑3797. lpp., 34. un 35. punkts un tajos minētā judikatūra.

2.      Norādot, ka kompetentajai iestādei pirms darbinieka, kas pieņemts darbā saskaņā ar līgumu, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku, atlaišanas atbilstoši Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 47. panta c) punkta i) apakšpunktam bija jāpārbauda, vai šo darbinieku nebija iespējams pārcelt citā pastāvošā vai drīzumā izveidojamā amatā, Civildienesta tiesa attiecībā uz šo iestādi ir noteikusi pienākumu, kas nav noteikts minētajā Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā.

Protams, nodarbinātības stabilitāte, ja līgums noslēgts uz nenoteiktu laiku, ir nozīmīgs attiecīgo darbinieku aizsardzības elements, pat ja tā pati par sevi nav vispārējs tiesību princips.

Tomēr minētās kārtības 2. panta a) punktā ir paredzēts, ka par pagaidu darbinieku uzskata darbinieku, kurš ir pieņemts darbā, lai ieņemtu amatu, kurš ir kvalificēts kā pagaidu amats, savukārt Civildienesta noteikumi ierēdņiem piešķir lielāku nodarbinātības stabilitāti, jo dienesta attiecību izbeigšanas iespējamība pret ieinteresētās personas gribu ir stingri ierobežota.

Lai arī uz nenoteiktu laiku noslēgti līgumi un uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi atšķiras no darbavietas nodrošinātības viedokļa, nevar noliegt, ka Savienības civildienesta darbinieki, kas nodarbināti saskaņā ar līgumu uz nenoteiktu laiku, nevar ignorēt savas nodarbinātības pagaidu raksturu un faktu, ka tā negarantē darbavietu.

Ar Civildienesta tiesas noteikto pienākumu iepriekš pārbaudīt iespēju pārcelt citā amatā šī tiesa ir mainījusi pagaidu darbinieka nodarbinātības raksturu, kā tas ir definēts Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā.

(skat. 81.–84. un 88. punktu)

Atsauce

Tiesa: 2005. gada 22. novembris, C‑144/04 Mangold, Krājums, I‑9981. lpp., 64. punkts.

3.      Lai gan institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, piemērojot Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 47. panta c) punkta i) apakšpunktu, ir plaša novērtējuma brīvība noteikt, vai kāds apstāklis vai īpašs fakts attaisno darbinieka ar līgumu uz nenoteiktu laiku atlaišanu, kompetentajai institūcijai ir jāņem vērā dienesta intereses, kā arī – lai tiktu ievērots tās rūpības pienākums – attiecīgā darbinieka intereses. Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, ka kompetentajai institūcijai ir plaša novērtējuma brīvība, novērtējot dienesta intereses, un līdz ar to Savienības tiesas kontrolei jāattiecas tikai uz jautājumu, vai attiecīgā institūcija, lemjot par kāda darbinieka situāciju, ir ievērojusi saprātīgas robežas un nav izmantojusi savu novērtējuma brīvību acīmredzami nepareizi, rūpības pienākums, kas atspoguļo savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvaru starp publisku iestādi un tās darbiniekiem, liek ņemt vērā visus faktorus, kas var ietekmēt tās lēmumu, un it īpaši attiecīgā darbinieka intereses.

Tomēr, izskatot prasību atcelt lēmumu, ar kuru ir uzteikts pagaidu darbinieka līgums uz nenoteiktu laiku, Civildienesta tiesa, vispirms noteikusi kompetentajai iestādei iepriekšēju pienākumu pārbaudīt iespēju pārcelt šo darbinieku citā amatā un pēc tam izsvērusi dienesta intereses un šī darbinieka intereses un norādījusi, ka dienesta intereses, kas nosaka, ka darbā pastāvošajā vai drīzumā izveidotā darbavietā ir jāpieņem vispiemērotākā persona, un darbinieka intereses ir jāizsver šīs pārbaudes laikā, tā nav ņēmusi vērā dienesta intereses, formulējot principu, atbilstoši kuram kādas aģentūras darbības jomas sašaurināšana ir uzskatāma par pieņemamu atlaišanas pamatojumu vienīgi tad, ja šai aģentūrai nav amata, kurā varētu pārcelt attiecīgo darbinieku.

Tomēr tas, ka attiecīgajā aģentūrā pastāv iekšējas atlases procedūras, kas tiek piemērotas vakanta amata vai iekšējas pārcelšanas gadījumā, var būt personāla vadības politikas sastāvdaļa, kas speciāli piemērota aģentūrai uzticēto uzdevumu īpašajam raksturam, kas dienesta interesēs nosaka darbiniekam, kuru skar šāda samazināšana, likt piedalīties šādās procedūrās, lai atrastu jaunu amatu šajā aģentūrā. Turklāt minētā darbinieka vadība, lai palīdzētu viņam atrast jaunu darbavietu aģentūrā, ievērojot minētās atlases standarta procedūras, var palīdzēt ņemt vērā attiecīgā darbinieka intereses un līdz ar to [īstenot] rūpības pienākumu.

Tāpat darbinieka un dienesta interešu izsvēršanā būtiski var būt arī tas, ka kompetentā iestāde ir izskatījusi iespēju darbinieku, kam draud atlaišana, pārcelt citā aģentūrā vai iestādē, vai arī īpašais konteksts, kādā vispārīgi darbojas Savienības aģentūras.

(skat. 91., 93., 94., 96. un 97. punktu)

Atsauce

Vispārējā tiesa: 2009. gada 8. septembris, T‑404/06 P EIF/Landgren, Krājums, II‑2841. lpp., 215. un 216. punkts.