VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)

2011. gada 17. februārī (*)

Televīzijas apraide – Direktīvas 89/552/EEK 3.a pants – Apvienotās Karalistes pasākumi saistībā ar šīs dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem – Eiropas futbola čempionāts – Lēmums atzīt pasākumus par saderīgiem ar Kopienu tiesībām – Pamatojums – EKL 49. un 86. pants – Tiesības uz īpašumu

Lieta T‑55/08

Union des associations Européennes de football (UEFA), Niona [Nyon] (Šveice), ko pārstāv A. Bells [A. Bell], K. Līroida [K. Learoyd], solicitors, D. Andersons [D. Anderson], QC, un B. Kīns [B. Keane], solicitor,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Benjons [F. Benyon] un E. Montaguti [E. Montaguti], pārstāvji, kuriem palīdz Dž. Flinns [J. Flynn], QC, un M. Lestere [M. Lester], barrister,

atbildētāja,

ko atbalsta

Beļģijas Karaliste, ko pārstāv K. Pošē [C. Pochet], pārstāve, kurai palīdz J. Staiks [J. Stuyck], avocat,

un

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja S. Behzadi‑Spensere [S. Behzadi‑Spencer], V. Džeksone [V. Jackson], pēc tam – S. Behzadi‑Spensere un L. Sīboruts [L. Seeboruth], pārstāvji, kuriem palīdz T. de la Mare [T. de la Mare] un B. Kennelijs [B. Kennelly], barristers,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību daļēji atcelt Komisijas 2007. gada 16. oktobra Lēmumu 2007/730/EK par to Apvienotās Karalistes pasākumu saderību ar Kopienu tiesībām, kuri pieņemti saskaņā ar 3.a panta 1. punktu Padomes Direktīvā 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 295, 12. lpp.).

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] (referents), tiesneši L. Trišo [L. Truchot] un J. Švarcs [J. Schwarcz],

sekretāre K. Poheca [K. Pocheć], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 24. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

1        EKL 49. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Kā paredz še turpmāk izklāstītie noteikumi, Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.”

2        Saskaņā ar EKL 86. panta 1. punktu “attiecībā uz publiskiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kam dalībvalstis piešķīrušas īpašas vai ekskluzīvas tiesības, dalībvalstis nedz ievieš, nedz uztur spēkā tādus pasākumus, kas ir pretrunā šim Līgumam, jo īpaši noteikumiem, kas ietverti [EKL] 12. pantā un 81. līdz 89. pantā”.

3        Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīvas 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 298, 23. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 1. sēj., 224. lpp.), 3.a pantā, kas ieviests ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvu 97/36/EK, ar ko groza Direktīvu [89/552] (OV L 202, 60. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 2. sēj., 321. lpp.), ir noteikts:

“1.      Katra dalībvalsts var veikt pasākumus saskaņā ar Kopien[u] tiesību aktiem, lai nodrošinātu, ka tās jurisdikcijā esošās raidorganizācijas izņēmuma kārtā neraidītu notikumus, ko šajā dalībvalstī uzskatītu par īpaši svarīgiem sabiedrībai, tādā veidā, ka ievērojamai šīs dalībvalsts sabiedrības daļai ir liegta iespēja sekot šādiem notikumiem tiešraidē vai vēlākās reportāžās brīvā televīzijā. Ja šī raidorganizācija tā rīkojas, attiecīgā dalībvalsts izveido sarakstu ar noteiktiem notikumiem, valsts vai starptautiskiem pasākumiem, kurus tā uzskata par ļoti būtiskiem sabiedrībai. To veic skaidri un atklāti, un savlaicīgi. To veicot, attiecīgā dalībvalsts arī nosaka, vai šos pasākumus vajadzētu atspoguļot tiešraidē pilnībā vai daļēji vai vajadzības gadījumā vai objektīvu iemeslu dēļ valsts interesēs tos pilnībā vai daļēji raidīs vēlāk.

2.      Dalībvalstis steidzami informē Komisiju par jebkuriem pasākumiem, kas veikti vai kas jāveic, ievērojot 1. punktu. Trīs mēnešu laikā pēc paziņojuma Komisija pārbauda, vai šie pasākumi atbilst Kopienas tiesību aktiem, un paziņo to citām dalībvalstīm. Tā prasa Komitejas atzinumu, kas izstrādāts, ievērojot 23.a pantu [saskaņā ar 23.a pantu izveidotās Komitejas atzinumu]. Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī tā steidzami publicē informāciju par veiktajiem pasākumiem un vismaz reizi gadā dalībvalstu veikto pasākumu apvienoto sarakstu.

3.      Dalībvalstis savu tiesību sistēmā ar pienācīgiem līdzekļiem nodrošina, ka tās jurisdikcijā esošās raidorganizācijas pēc šīs direktīvas publicēšanas datuma izņēmuma kārtā neizmanto savas nopirktās ekskluzīvās tiesības un [nodrošina, lai to jurisdikcijā esošās raidorganizācijas pēc šīs direktīvas publicēšanas dienas nopirktās ekskluzīvās tiesības izmantotu tādējādi, lai] neliegtu būtiskai citas dalībvalsts sabiedrības daļai iespēju sekot līdzi notikumiem, ko šī cita dalībvalsts saskaņā ar iepriekšējiem punktiem plāno raidīt tiešraidē pilnībā vai daļēji vai arī vajadzības gadījumā vai objektīvu iemeslu dēļ valsts interesēs tos vēlāk pilnībā vai daļēji raidīs brīvā televīzijā, kā noteikusi šī cita dalībvalsts saskaņā ar 1. punktu.”

4        Direktīvas 97/36 preambulas 18.–22. apsvērums ir formulēti šādi:

“(18) tā kā ir būtiski, lai dalībvalstis varētu veikt pasākumus tiesību uz informāciju aizsardzībai un nodrošināt auditorijai plašas iespējas redzēt tādu sabiedrībai svarīgu valsts vai starptautiska mēroga notikumu kā Olimpiskās spēles, Pasaules kausa izcīņa futbolā un Eiropas futbola čempionāts televīzijas reportāžas; tā kā šajā nozīmē [tālab] dalībvalstīm saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem ir tiesības veikt pasākumus, lai panāktu, ka viņu jurisdikcijā esošajām raidorganizācijām ir ekskluzīvas tiesības [lai noteiktu, kā to jurisdikcijā esošās raidorganizācijas izmanto ekskluzīvās tiesības] translēt šādus notikumus;

(19)      tā kā Kopienā jāveic pasākumi, lai izvairītos no iespējamas juridiskās nenoteiktības un tirgus traucējumiem un lai saskaņotu televīzijas pakalpojumu brīvu cirkulāciju [apriti] nolūkā novērst iespēju apiet valsts veiktos pasākumus vispārējo likumīgo interešu aizsardzībai;

(20)      tā kā jo īpaši šajā direktīvā jāparedz noteikumi attiecībā uz raidorganizāciju veiktu tādu ekskluzīvu translācijas tiesību izmantošanu, kuras tās [varētu būt] nopirkušas attiecībā uz pasākumiem, ko par īpaši svarīgiem uzskata sabiedrība citā dalībvalstī, nevis tajā, kuras jurisdikcijā ir raidorganizācija [..];

(21)      tā kā sabiedrībai nozīmīgi notikumi šajā direktīvā atbilst [sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem šajā direktīvā būtu jāatbilst] noteiktiem kritērijiem, tas ir, tie ir ievērojami notikumi, kas interesē plašu sabiedrību Eiropas Savienībā vai attiecīgā dalībvalstī, vai arī tie ir valstiski svarīgi attiecīgajā dalībvalstī un tos iepriekš organizē pasākuma organizētājs, kuram ir likumīgas tiesības pārdot tiesības attiecībā uz šo notikumu;

(22)      tā kā šajā direktīvā “brīva televīzija” nozīmē tādu programmu pārraidi sabiedriskajā vai komerckanālā, kuras sabiedrībai pieejamas bez maksas līdzās katrā dalībvalstī visplašāk izplatītajiem apraides finansēšanas modeļiem (piemēram, televīzijas nodoklis un/vai pamata abonēšanas maksa attiecībā uz kabeļu televīziju).”

 Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

5        Prasītāja Union des associations Européennes de football (UEFA) ir Eiropas futbola vadošā organizācija. Tās pamatuzdevums ir rūpēties par Eiropas futbola attīstību, un tā rīko zināmu skaitu starptautisku futbola sacensību, tostarp Eiropas futbola čempionāta (turpmāk tekstā – “EURO”) beigu posmu, kurā 16 valstu izlases reizi četros gados sacenšas kopumā 31 spēlē. Ieņēmumi, kas gūti, pārdodot ar šīm sacensībām saistītās komerctiesības, tai ļaujot veicināt Eiropas futbola attīstību. Šajos apstākļos UEFA apgalvo, ka 64 % no tās ieņēmumiem, kas gūti, pārdodot ar EURO saistītās komerctiesības, izriet no spēļu televīzijas apraides tiesību nodošanas.

6        Ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes kultūras, plašsaziņas līdzekļu un sporta ministra (turpmāk tekstā – “ministrs”) 1998. gada 25. jūnija lēmumu saskaņā ar Broadcasting Act 1996 (1996. gada Televīzijas apraides likums) IV daļu tika izveidots šīs dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu saraksts, kas ietvēra EURO.

7        Pirms šī saraksta pieņemšanas ministrs 1997. gada jūlijā apspriedās ar 42 dažādām organizācijām par to, kādi kritēriji būtu jāņem vērā, lai novērtētu dažādu notikumu nozīmīgumu Apvienotās Karalistes sabiedrībai. Šīs procedūras noslēgumā tika pieņemts kritēriju saraksts, kas ir ietverts 1997. gada novembrī sagatavotā Kultūras, plašsaziņas līdzekļu un sporta ministrijas dokumentā, kuru ministrs piemērojot, lai izveidotu Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstu. Saskaņā ar šo dokumentu notikumu var ierakstīt sarakstā tostarp, ja tas izraisa īpašu rezonansi visā valstī, nevis tikai starp personām, kas parasti interesējas par attiecīgo sporta veidu. Saskaņā ar šo pašu dokumentu šādi kvalificēt var vissvarīgākos valsts vai starptautiskus sporta pasākumus vai arī tādus pasākumus, kuros piedalās nacionālā izlase vai Apvienotās Karalistes sportisti. Tiem šiem kritērijiem atbilstošiem notikumiem, kuri piesaista daudzus televīzijas skatītājus vai parasti tiek pārraidīti tiešraidē brīvi pieejamos televīzijas kanālos, ir lielākas iespējas tikt ierakstītiem sarakstā. Turklāt ministrs novērtējumā vērā ņemot arī citus faktorus, kas saistīti ar ietekmi uz attiecīgo sportu, piemēram, iespēju piedāvāt kāda notikuma translāciju tiešraidē pilnā apmērā, ietekmi uz ienākumiem attiecīgā sporta jomā, sekas uz televīzijas apraides tirgu un to, vai pastāv apstākļi, kas nodrošina iespēju sekot notikumam televīzijas vai radio apraides ierakstā.

8        Pēc tam ministrs saskaņā ar Broadcasting Act 1996 97. pantu uzsāka apspriešanās procedūru par konkrētiem sarakstā ierakstāmiem notikumiem. Šīs apspriešanās laikā ministrs lūdza vairāku iesaistīto organizāciju un operatoru, kā arī televīzijas apraides tiesību īpašnieku, kā, piemēram, UEFA, viedokli. Turklāt ministra izveidota konsultatīva komiteja ar nosaukumu “Advisory Group on listed events” (sarakstā ierakstāmo notikumu apspriešanas grupa) sniedza savu atzinumu par ierakstāmajiem notikumiem, ierosinot tajā ierakstīt EURO finālu, pusfinālus un spēles, kurās piedalās Apvienotās Karalistes nacionālās izlases.

9        Saskaņā ar Broadcasting Act 1996, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Television Broadcasting Regulations 2000 (2000. gada Noteikumi par televīzijas apraidi), 98. pantu televīzijas raidorganizācijas ir iedalītas divās kategorijās. Pirmajā kategorijā ir organizācijas, kas sniedz bezmaksas pakalpojumus, kurus turklāt var uztvert vismaz 95 % Apvienotās Karalistes iedzīvotāju. Otrā kategorija ietver organizācijas, kas neatbilst šiem nosacījumiem.

10      Turklāt saskaņā ar Broadcasting Act 1996, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Television Broadcasting Regulations 2000, 101. pantu tādu televīzijas raidījumu pakalpojumu sniedzējs, kuri ietilpst vienā no šīm kategorijām, drīkst tiešraidē pārraidīt visu vai daļu no sarakstā iekļautajiem pasākumiem tikai tad, ja kāds otrajā kategorijā ietilpstošs pakalpojumu sniedzējs ir ieguvis tiesības pārraidīt visu vai daļu no tā paša pasākuma tiešraidē tajā pašā vai galvenokārt tajā pašā reģionā. Ja šis nosacījums nav izpildīts, organizācijai, kas vēlas tiešraidē pārraidīt visu vai daļu no attiecīgā pasākuma, iepriekš ir jāsaņem atļauja no Office of Communications (Komunikāciju birojs).

11      Saskaņā ar Code on Sports and Other Listed and Designated Events (Sarakstā ierakstīto un norādīto sporta un citu pasākumu kodekss), 2000. gadā spēkā esošajā redakcijā, 3. pantu sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā ierakstītie pasākumi ir iedalāmi divās grupās. A grupā ir ietverti notikumi, kurus nevar pārraidīt tiešraidē ekskluzīvi, ja vien nav izpildīti noteikti kritēriji. B grupā ir ietverti notikumi, kurus var pārraidīt tiešraidē ekskluzīvi tikai tad, ja ir veikti pasākumi, lai nodrošinātu translēšanu ierakstā.

12      Saskaņā ar Code on Sports and Other Listed and Designated Events 13. pantu Office of Communications atļauju var izsniegt A grupā ietilpstošajiem pasākumiem, pie kuriem pieder EURO, ja uz to attiecošās apraides tiesības ar taisnīgiem un saprātīgiem nosacījumiem ir piešķirtas visām televīzijas raidorganizācijām un neviena organizācija, kas ietilpst otrajā kategorijā, nav izteikusi vēlmi nopirkt šīs tiesības.

13      1998. gada 25. septembra vēstulē Apvienotā Karaliste saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktu iesniedza Eiropas Kopienu Komisijai ministra izveidoto notikumu sarakstu. Pēc vēstuļu apmaiņas starp Apvienoto Karalisti un Komisiju un 2000. gada 5. maijā notikušu jaunu paziņojumu par pasākumiem Komisijas ģenerāldirektorāta (ĢD) “Izglītība un kultūra” ģenerāldirektors ar 2000. gada 28. jūlija vēstuli informēja Apvienoto Karalisti, ka Komisija neceļ iebildumus par šīs dalībvalsts pasākumiem, kas tāpēc tikšot tuvākajā laikā publicēti Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

14      2005. gada 15. decembra spriedumā lietā T‑33/01 Infront WM/Komisija (Krājums, II‑5897. lpp.) Vispārējā tiesa [tolaik – Pirmās instances tiesa] atcēla 2000. gada 28. jūlija vēstulē ietverto lēmumu, tāpēc ka tas bija lēmums EKL 249. panta izpratnē, kas bija jāpieņem pašai Komisijas locekļu kolēģijai (iepriekš minētais spriedums lietā Infront WM/Komisija, 178. punkts).

15      Izpildot iepriekš 14. punktā minēto spriedumu lietā Infront WM/Komisija, Komisija pieņēma 2007. gada 16. oktobra Lēmumu 2007/730/EK par to Apvienotās Karalistes pasākumu saderību ar Kopienu tiesībām, kuri pieņemti saskaņā ar 3.a panta 1. punktu [..] Direktīvā [89/552] (OV L 295, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

16      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir formulēta šādi:

“1. pants

Pasākumi, kas pieņemti atbilstīgi Direktīvas [89/552] 3.a panta 1. punktam un ko Apvienotā Karaliste ir paziņojusi Komisijai 2000. gada 5. maijā, un kas 2000. gada 18. novembrī ir publicēti Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī C 328, ir saderīgi ar Kopienu tiesībām.

2. pants

Pasākumus, kas izklāstīti šā lēmuma pielikumā, publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar Direktīvas [89/552] 3.a panta 2. punktu.”

17      Apstrīdētā lēmuma pamatojums it īpaši ir norādīts šajos apsvērumos:

“(4)      Apvienotās Karalistes pasākumos iekļautais to notikumu saraksts, kurus šī dalībvalsts uzskata par īpaši svarīgiem sabiedrībai, ir sastādīts skaidri un pārredzami, un [šajā dalībvalstī] šajā sakarā ir notikušas plašas apspriedes.

(5)      Komisija ir pārliecinājusies, ka Apvienotās Karalistes pasākumos uzskaitītie notikumi atbilst vismaz diviem no kritērijiem, ko uzskata par drošām pazīmēm, kas apliecina, ka notikumi ir svarīgi sabiedrībai: i) notikumam dalībvalstī ir īpaša vispārēja rezonanse, tas interesē plašu sabiedrību, nevis tikai to iedzīvotāju daļu, kas parasti interesējas par attiecīgo sporta veidu vai darbību; ii) notikumam piemīt izteikta kultūras vērtība, kas ir vispārēji atzīta dalībvalsts iedzīvotāju vidū, jo īpaši tādēļ, ka tas stiprina kultūras identitāti; iii) attiecīgajā notikumā, kas norisinās starptautisku sacensību vai turnīra kontekstā, piedalās valsts izlase, un iv) konkrēto notikumu parasti translē bezmaksas televīzijā, un tam ir plašs skatītāju loks.

(6)      Ievērojama daļa no Apvienotās Karalistes pasākumos uzskaitītajiem notikumiem, ieskaitot vasaras un ziemas Olimpiskās spēles, kā arī [Pasaules kausa izcīņas futbolā un Eiropas futbola čempionātu] finālturnīrus, kā skaidri norādīts Direktīvas [97/36] [preambulas] 18. apsvērumā, pieder pie notikumiem, ko tradicionāli uzskata par sabiedrībai īpaši svarīgiem. Šiem notikumiem visā Apvienotajā Karalistē ir īpaša vispārēja rezonanse, jo tie ir īpaši populāri plašā sabiedrībā (neatkarīgi no dalībnieku tautības), nevis tikai tajā iedzīvotāju daļā, kas parasti interesējas par sporta notikumiem.

[..]

(18)      Minētos notikumus, tostarp tos, kas tiek uzskatīti par vienu pasākumu, nevis atsevišķu notikumu sēriju [virkni], parasti translē brīvi pieejama televīzija, un tie piesaista plašu televīzijas skatītāju loku. [..]

(19)      Apvienotās Karalistes pasākumi šķiet pietiekami proporcionāli [samērīgi], lai attaisnotu atkāpšanos no EK līgumā noteiktās pakalpojumu sniegšanas brīvības, pamatojoties uz sabiedrības interešu prioritāti, proti, lai nodrošinātu plašas sabiedrības piekļuvi pārraidēm, kas atspoguļo sabiedrībai īpaši svarīgus notikumus.

(20)      Apvienotās Karalistes pasākumi ir saderīgi ar [EK līguma] konkurences [tiesību normām], jo tiesīgās raidorganizācijas, kam atļauts pārraidīt uzskaitītos notikumus, ir noteiktas, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas cīņā par šo notikumu pārraides tiesību iegūšanu pieļauj gan faktisku, gan potenciālu konkurenci. Turklāt uzskaitīto notikumu skaits nav tik neproporcionāls [nesamērīgs], lai radītu patērētājiem brīvi pieejamas televīzijas un maksas televīzijas tirgus konkurences traucējumus.

(21)      Par Apvienotās Karalistes pasākumu proporcionalitāti [samērīgumu] liecina arī fakts, ka vairākiem uzskaitītajiem pasākumiem ir paredzēts atspoguļojums bez tiešās translācijas.

[..]

(24)      No [..] sprieduma lietā [Infront WM/Komisija] izriet, ka paziņojums par to pasākumu saderību ar Kopienu tiesībām, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvas [89/552] 3.a panta 1. punktu, ir uzskatāms par lēmumu, tādēļ tas jāpieņem Komisijai. Tātad ar šo lēmumu ir jāpasludina, ka Apvienotās Karalistes paziņotie pasākumi ir saderīgi ar Kopienu tiesībām. Pasākumi, kas izklāstīti šā lēmuma pielikumā, jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar Direktīvas [89/552] 3.a panta 2. punktu.”

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

18      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 5. februārī, UEFA cēla šo prasību.

19      UEFA arī lūdza Vispārējo tiesu aicināt Komisiju procesa organizatorisko pasākumu ietvaros iesniegt vairākus dokumentus, kuri saskaņā ar tās teikto sekmētu efektīvu rakstveida procesa norisi, apstrīdēto jautājumu noskaidrošanu un tiesas kontroli, kas ir jāveic Vispārējai tiesai.

20      Ar dokumentiem, kas Vispārējā tiesā iesniegti attiecīgi 2008. gada 11. un 16. jūnijā, Apvienotā Karaliste un Beļģijas Karaliste lūdza tām atļaut iestāties šajā tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam.

21      Ar 2008. gada 29. septembra rīkojumu Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs atļāva tām iestāties lietā. Personas, kas iestājušās lietā, savus procesuālos rakstus un UEFA savus apsvērumus par tiem iesniedza noteiktajos termiņos.

22      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu un procesa organizatorisko pasākumu ietvaros rakstveidā uzdeva UEFA vienu, bet Komisijai – divus jautājumus. Uz Vispārējās tiesas jautājumiem tika atbildēts noteiktajos termiņos.

23      UEFA lūdz Vispārējo tiesu:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl ar to Kopienu tiesībās ir apstiprināta visa EURO ierakstīšana Apvienotās Karalistes valsts sarakstā;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24      Komisija lūdz Vispārējo tiesu:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest UEFA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25      Beļģijas Karaliste un Apvienotā Karaliste lūdz Vispārējo tiesu prasību noraidīt.

 Juridiskais pamatojums

 Par pieņemamību

 Lietas dalībnieku argumenti

26      Beļģijas Karaliste apgalvo, ka prasība ir nepieņemama gan tāpēc, ka apstrīdētais lēmums uz UEFA neattiecas individuāli un tieši, gan tāpēc, ka Vispārējās tiesas kompetencē nav izvērtēt valsts pasākumu likumību. Turklāt UEFA neesot par Apvienotās Karalistes veiktajiem pasākumiem cēlusi prasību valsts tiesās, tāpēc tās prasība Vispārējā tiesā esot celta pēc termiņa beigām, un iespējama apstrīdētā lēmuma atcelšana neietekmējot attiecīgo valsts tiesību aktu spēkā esamību.

27      UEFA uzskata, ka apstrīdētais lēmums uz to attiecas tieši un individuāli.

 Vispārējās tiesas vērtējums

28      Beļģijas Karalistes izvirzītie nepieņemamības iemesli attiecas uz sabiedrisko kārtību, jo tajos ir apstrīdētas UEFA tiesības celt prasību, prasības celšanas termiņa ievērošana un Vispārējās tiesas kompetence. Tāpēc Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē šie šķēršļi tiesas procesam, lai gan Beļģijas Karalistei kā personai, kas iestājusies lietā, nav tiesību tos izvirzīt saskaņā ar Tiesas Statūtu 40. panta ceturto daļu un Vispārējās tiesas Reglamenta 116. panta 3. punktu, jo Komisija prasības pieņemamību neapstrīd (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 1993. gada 24. marta spriedumu lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I‑1125. lpp., 21.–23. punkts).

29      Jautājumā, vai apstrīdētais lēmums tieši attiecas uz UEFA, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums, ka lēmumam ir tieši jāattiecas uz fizisko vai juridisko personu, kā ir paredzēts EKL 230. panta ceturtajā daļā, prasa, lai apstrīdētais Kopienu pasākums tiešā veidā ietekmētu privātpersonas juridisko situāciju un nedotu nekādu rīcības brīvību tā adresātiem, kuriem ir uzdota tā īstenošana, kas ir pilnīgi automātiska un izriet vienīgi no Kopienu tiesiskā regulējuma, pastarpināti nepiemērojot citus noteikumus (skat. Tiesas 2008. gada 13. marta spriedumu lietā C‑125/06 P Komisija/Infront WM, Krājums, I‑1451. lpp., 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

30      Šajā ziņā Broadcasting Act 1996 (skat. šī sprieduma 10. punktu) 101. pantā ir noteikts, ka neviena televīzijas raidorganizācija, kas ietilpst kādā no šī sprieduma 9. punktā aprakstītajām kategorijām, nedrīkst veikt Apvienotās Karalistes sarakstā iekļauta notikuma ekskluzīvu pārraidīšanu tiešraidē. Tikai tad, ja neviena organizācija, kas ietilpst otrajā kategorijā, nav izrādījusi interesi iegādāties šī notikuma apraides tiesības un ir izpildīti šī sprieduma 12. punktā minētie nosacījumi, Office of Communications drīkst atļaut tiesības ieguvušajai organizācijai ekskluzīvi pārraidīt attiecīgo notikumu tiešraidē.

31      No šī tiesiskā regulējuma izriet, ka EURO, kura organizētāja Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvēruma izpratnē ir UEFA, pārraides tiesību nodošana televīzijas raidorganizācijām, kas ir Apvienotās Karalistes jurisdikcijā, tā, ka citām organizācijām, kas ir šīs pašas dalībvalsts jurisdikcijā un kas ir izrādījušas interesi tās iegādāties, tiek liegta iespēja pārraidīt visu vai daļu no šī notikuma šajā valstī, nerada tiesiskas sekas, ko parasti izraisa šāds noteikums par ekskluzivitāti.

32      Lai gan šīs tiesiskās sekas tiešām izriet no Apvienotās Karalistes tiesību aktiem, nevis no apstrīdētā lēmuma, šajā pēdējā saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 3. punktu noteiktais savstarpējās atzīšanas mehānisms rada dalībvalstīm pienākumu saglabāt šīs sekas. Proti, dalībvalstīm ir jānodrošina, lai to jurisdikcijā ietilpstošās televīzijas raidorganizācijas ievērotu apstrīdētā lēmuma pielikumā konsolidētajā sarakstā iekļauto notikumu televīzijas apraides Apvienotajā Karalistē nosacījumus, kurus šī dalībvalsts ir noteikusi savos pasākumos, kas ir apstiprināti un publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Taču pienākums nodrošināt šo rezultātu tieši ietekmē tādu televīzijas raidorganizāciju tiesisko situāciju, kuras ietilpst citu dalībvalstu, nevis Apvienotās Karalistes jurisdikcijā un vēlas nopirkt sākotnēji UEFA piederējušās pārraides tiesības Apvienotajā Karalistē (šajā ziņā skat. iepriekš 29. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Infront WM, 62. un 63. punkts).

33      Tādējādi ar apstrīdēto lēmumu izveidotais savstarpējas atzīšanas mehānisms liek dalībvalstīm izslēgt tādu tiesību īstenošanu, kas aprakstītas šī sprieduma 31. punktā, to jurisdikcijā ietilpstošu televīzijas raidorganizāciju gadījumā, un tāpēc arī tiek ietekmētas UEFA sākotnējās tiesības, kad tās tiek publiski piedāvātas organizācijām, kas ietilpst nevis Apvienotās Karalistes, bet kādas citas dalībvalsts jurisdikcijā.

34      No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums tieši ietekmē UEFA tiesisko situāciju attiecībā uz tās sākotnējām tiesībām un nedod nekādu rīcības brīvību dalībvalstīm attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, kas ir automātiski noteikts un izriet tikai no Kopienu tiesiskā regulējuma neatkarīgi no valsts iestāžu šā rezultāta sasniegšanai īstenojamajos mehānismos paredzētā (šajā ziņā skat. iepriekš 29. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Infront WM, 60. un 61. punkts).

35      Apstrīdētais lēmums tātad tieši attiecas uz UEFA.

36      Jautājumā, vai uz UEFA apstrīdētais lēmums attiecas individuāli, ir jāatgādina, ka tiesību subjekti, kas nav lēmuma adresāti, var apgalvot, ka lēmums tos skar individuāli, tikai tad, ja šis lēmums tos ietekmē zināmu tiem raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādas faktiskas situācijas dēļ, kura tos atšķir no visām citām personām un tādējādi individuāli izceļ līdzīgi tam, kā būtu izcelts šāda lēmuma adresāts (skat. iepriekš 29. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Infront WM, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

37      Šajā lietā nav apstrīdēts, ka neatkarīgi no EURO pārraides tiesību juridiskā rakstura un avota tas ir notikums Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvēruma izpratnē tādā ziņā, ka to iepriekš organizē organizators, kuram ir tiesiskas pilnvaras pārdot šīs tiesības, un ka šis organizators ir UEFA. Tā kā šī situācija tāda bija arī apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, UEFA tobrīd bija ļoti viegli identificējama.

38      Tāpēc apstrīdētais lēmums uz UEFA attiecas individuāli.

39      Runājot par Beļģijas Karalistes argumentiem, ka Vispārējās tiesas kompetencē saskaņā ar EKL 230. pantu nav izvērtēt valsts pasākumu likumību un ka UEFA nav apstrīdējusi Apvienotās Karalistes pasākumus valsts tiesās, pietiek norādīt, ka savā prasībā UEFA apstrīd tostarp apstrīdētā lēmuma 1. panta, ar kuru Apvienotās Karalistes pasākumi ir atzīti par saderīgiem ar Kopienu tiesībām, likumību.

40      No tā izriet, ka kontrole, ko Vispārējai tiesai ir prasīts veikt šajā lietā, attiecas uz šī konstatējuma likumību, bet tas, ka Apvienotās Karalistes pasākumi nav apstrīdēti valsts tiesās, nekādi neietekmē prasības pieņemamību; tā turklāt ir iesniegta EKL 230. pantā paredzētajā termiņā (šajā ziņā skat. iepriekš 14. punktā minēto spriedumu lietā Infront WM/Komisija, 109. punkts).

41      Tādēļ Beļģijas Karalistes argumenti par prasības nepieņemamību ir noraidāmi.

 Par lietas būtību

42      UEFA izvirza astoņus pamatus: pirmkārt, par Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punkta noteikumu pārkāpumu, otrkārt, par pamatojuma nesniegšanu, treškārt, par Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta noteikumu pārkāpumu, ceturtkārt, par Līguma konkurences tiesību normu pārkāpumu, piektkārt, par Līguma tiesību normu par pakalpojumu sniegšanas brīvību pārkāpumu, sestkārt, par tās tiesību uz īpašumu aizskārumu, septītkārt, par samērīguma principa neievērošanu un, astotkārt, par vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu.

43      Pirms UEFA izvirzīto pamatu izvērtēšanas uzsākšanas ir jāizklāsta daži vispārīgi apsvērumi, kas ņemami vērā to pamatotības novērtējumā.

44      Vispirms jānorāda, ka Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā ir konkretizēta dalībvalstu iespēja primāru vispārējo interešu apsvērumu dēļ audiovizuālajā jomā ierobežot primārajās Kopienu tiesībās noteiktās pamatbrīvības.

45      Proti, pat ja dalībvalstu saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktu veiktie pasākumi tiek veikti nediskriminējoši attiecībā gan pret uzņēmumiem, kas ir dibināti konkrētās valsts teritorijā, gan uzņēmumiem, kas ir dibināti citās dalībvalstīs, pietiek ar to vien, ka šie pasākumi ir izdevīgi kādiem konkrētās valsts teritorijā dibinātiem uzņēmumiem, lai tos varētu uzskatīt par tādiem, kas ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību EKL 49. panta izpratnē (šajā ziņā skat. Tiesas 1997. gada 5. jūnija spriedumu lietā C‑398/95 SETTG, Recueil, I‑3091. lpp., 16. punkts, un 2007. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑250/06 United Pan‑Europe Communications Belgium u.c., Krājums, I‑11135. lpp., 37. un 38. punkts).

46      Taču šādi Līgumā garantēto pamatbrīvību ierobežojumi var tikt attaisnoti, ja tie atbilst primāriem vispārējo interešu apsvērumiem un ja vien tie ir piemēroti, lai nodrošinātu tiem izvirzītā mērķa sasniegšanu un nepārsniedz tā sasniegšanai vajadzīgo (šajā ziņā skat. iepriekš 45. punktā minēto spriedumu lietā United Pan‑Europe Communications Belgium u.c., 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

47      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka vārda brīvība, kas ir aizsargāta 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 10. pantā, ir viena no pamattiesībām, kas ir garantēta Kopienu tiesību sistēmā, un ir primārs vispārējo interešu apsvērums, kas var attaisnot šādus ierobežojumus (šajā ziņā skat. iepriekš 45. punktā minēto spriedumu lietā United Pan‑Europe Communications Belgium u.c., 41. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt saskaņā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 10. panta 1. punktu vārda brīvība ietver arī iespēju brīvi saņemt informāciju.

48      Šajā lietā, kā ir norādīts apstrīdētā lēmuma 19. apsvērumā, Apvienotās Karalistes veiktie pasākumi rada pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus. Tomēr, kā izriet no Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvēruma, Direktīvas 89/552 3.a pantā paredzētie pasākumi ir domāti, lai aizsargātu tiesības uz informāciju un nodrošinātu sabiedrībai plašas iespējas redzēt televīzijā sabiedrībai svarīgus valsts vai cita mēroga notikumus. Saskaņā ar Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvērumu sabiedrībai īpaši svarīgi notikumi ir ievērojami notikumi, kas interesē plašu sabiedrību Eiropas Savienībā vai noteiktā dalībvalstī, vai arī lielā daļā noteiktas dalībvalsts, un tos iepriekš organizē pasākuma organizētājs, kuram ir likumīgas tiesības pārdot tiesības attiecībā uz šo notikumu.

49      No tā izriet, ka, tā kā Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā paredzētie pasākumi attiecas uz sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem, tos attaisno primāri vispārējo interešu apsvērumi.

50      Turklāt, kā ir norādīts šī sprieduma 46. punktā, attiecīgajiem pasākumiem vēl ir jābūt piemērotiem, lai nodrošinātu tiem izvirzītā mērķa sasniegšanu, un tie nedrīkst pārsniegt tā sasniegšanai vajadzīgo.

51      Visbeidzot, runājot par Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvēruma piemērojamību, ir jānorāda, kā uzsvērusi Komisija, pirmkārt, ka Direktīvas 89/552 3.a pantā, uz kuru attiecas šis apsvērums, nav veikta tādu noteiktu notikumu saskaņošana, kurus dalībvalstis varētu uzskatīt par sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem. Proti, atšķirībā no šī panta versijas Eiropas Parlamenta lēmumā par Padomes kopējo nostāju Direktīvas 97/36 pieņemšanai (OV 1996, C 362, 56. lpp.), kurā bija skaidri minētas vasaras un ziemas Olimpiskās spēles un pasaules un Eiropas futbola čempionāti, šajā tiesību normā nav norādes uz konkrētiem notikumiem, kurus varētu ietvert valsts sarakstos.

52      No tā izriet, ka Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumu nevar uztvert kā tādu, kas nozīmētu, ka EURO ietveršana sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu valsts sarakstā automātiski ir saderīga ar Kopienu tiesībām. Vēl jo mazāk šo apsvērumu var saprast kā tādu, kas norādītu uz to, ka EURO vienmēr var pilnībā iekļaut šādā sarakstā neatkarīgi no intereses, kādu šīs sacensības izraisa attiecīgajā dalībvalstī.

53      Savukārt, ņemot vērā šī sprieduma 44.–49. punktā minēto, šis apsvērums netieši norāda uz to, ka, ja dalībvalsts ietver EURO spēles sarakstā, ko tā ir izvēlējusies izveidot, tās paziņojumā Komisijai nav jānorāda īpašs pamatojums, kāpēc tas ir sabiedrībai īpaši svarīgs notikums.

54      UEFA izvirzīto pamatu pamatotība ir jāizvērtē, par mērauklu izmantojot šos apsvērumus.

55      Visbeidzot, tā kā UEFA otrais pamats attiecas uz pamatojuma nesniegšanu par to, kā Komisija ir izvērtējusi Apvienotās Karalistes ievērotās procedūras skaidrību un pārskatāmību, Vispārējā tiesa šim pamatam pievērsīsies pirms pirmā pamata, ar kuru apstrīdēta šī novērtējuma pamatotība, izskatīšanas. Turklāt piekto pamatu Vispārējā tiesa izvērtēs pirms ceturtā.

 Par otro pamatu – pamatojuma nesniegšanu

–       Lietas dalībnieku argumenti

56      UEFA apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pietiekams pamatojums un tas liedz Vispārējai tiesai veikt tās kontroli. Tā kā ar apstrīdēto lēmumu ir ierobežota pakalpojumu sniegšanas brīvība, konkurence un tiesības uz īpašumu, tajā esot bijis jānorāda sīks pamatojums. Taču apstrīdētajā lēmumā neesot pietiekama pamatojuma par Apvienotās Karalistes ievērotās procedūras skaidrību un pārskatāmību, pakalpojumu sniegšanas brīvību un konkurences tiesībām.

57      Proti, no apstrīdētā lēmuma formulējuma izrietot, ka Komisija tā pieņemšanā neesot ņēmusi vērā notikumu attīstību kopš 2000. gada, tāpēc tās rīcībā neesot bijuši pietiekami pierādījumi, lai 2007. gadā pieņemtu pienācīgi pamatotu lēmumu. 2000. un 2004. gada EURO skatītāju skaits liecinot, ka spēles, kurās nepiedalījās neviena no Apvienotās Karalistes nacionālajām izlasēm, šajā valstī ir piesaistījušas tikai vienu trešdaļu no skatītājiem, kurus piesaistīja spēles, kurās piedalījās kāda šīs valsts nacionālā izlase. Neiegūstot informāciju par izmaiņām, kas notikušas pēc iepriekš 14. punktā minētā sprieduma lietā Infront WM/Komisija taisīšanas, kura dēļ bija jāpieņem lēmums par Apvienotās Karalistes sarakstu, Komisija neesot ievērojusi arī labas pārvaldības principu. Turklāt šis spriedums neesot apstiprinājis 2000. gada 28. jūlija vēstulē (skat. šī sprieduma 13. un 14. punktu) ietverto vērtējumu par Apvienotās Karalistes saraksta saderību ar Kopienu tiesībām.

58      Komisija esot vienkārši pārveidojusi savu 2000. gada 28. jūlija vēstuli lēmumā, neveicot analīzi, kas būtu pamatīgāka par īso analīzi, ko tā saskaņā ar tās pašas Vispārējā tiesā apgalvoto veikusi lietā Infront WM/Komisija, kurā taisīts iepriekš 14. punktā minētais spriedums. Neizpildot šo pamatīgas pārbaudes pienākumu, neizbēgami neesot izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, kā arī pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un konkurences tiesībām.

59      Šajā ziņā UEFA apgalvo, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojuma pamatošanai esot vienīgi norādīts uz iespēju televīzijā vērot sabiedrībai īpaši svarīgus notikumus, kas esot tikai atsaukšanās uz Direktīvas 89/552 3.a pantu, nenorādot ne lietas faktiskos, ne tiesiskos apstākļus, kas pamatotu šo atkāpi no Līguma pamatnoteikuma. Turklāt jautājumā par konkurences tiesībām apstrīdētajā lēmumā neesot pat mēģināts definēt konkrētos tirgus.

60      Visbeidzot, UEFA apgalvo, ka Komisijai esot bijis īpaši jāpamato sava izvēle rīkoties citādi, nekā tā rīkojusies attiecībā uz dalībvalstīm, kas savos attiecīgajos sarakstos ir ierakstījušas tikai dažas no EURO spēlēm.

61      Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd šī pamata pamatotību.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

62      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam atbilstoši attiecīgā dokumenta raksturam un tajā ir skaidri un nepārprotami jābūt norādītai dokumentu sagatavojušās iestādes argumentācijai, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt kontroli. Prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē atkarībā no lietas apstākļiem, tostarp dokumenta satura, izvirzīto iemeslu rakstura un interesēm, kas varētu būt tā adresātiem un citām personām, uz kurām dokuments attiecas tieši vai individuāli, saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā būtu sīki norādīti visi būtiskie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo tas, vai dokumenta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jāvērtē nevis tikai atkarībā no tā teksta, bet arī tā konteksta, kā arī visām attiecīgo jomu regulējošajām tiesību normām (Tiesas 2000. gada 30. marta spriedums lietā C‑265/97 P VBA/Florimex u.c., Recueil, I‑2061. lpp., 93. punkts).

63      Turklāt ir jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formas prasība, kas ir jānošķir no pamatojuma pamatotības, kas attiecas uz apstrīdētā akta likumību pēc būtības (skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑112/05 Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, II‑5049. lpp., 94. punkts).

64      Jautājumā, vai Apvienotajā Karalistē ievērotā procedūra atbilst skaidrības un pārskatāmības prasībām, Komisija apstrīdētā lēmuma 4. apsvērumā ir norādījusi, ka Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu saraksts ir sastādīts skaidri un pārredzami un šajā dalībvalstī ir notikušas plašas apspriedes (skat. šī sprieduma 17. punktu).

65      Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka UEFA pati ir piedalījusies minētajā procedūrā kā EURO organizators, 1997. gada 23. decembrī ministram adresētā vēstulē iesniedzot savus apsvērumus par iespējamu šo sacensību iekļaušanu Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā.

66      Otrkārt, apstrīdētā lēmuma pielikumā ir norādītas Broadcasting Act 1996 tiesību normas par sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem. Šī tiesību akta 97. pantā ir paredzēts, ka attiecīgo sarakstu ministrs izveido pēc apspriešanās tostarp ar personu, no kuras varētu tikt nopirktas televīzijas apraides tiesības uz notikumu, kas izraisa interesi visā valstī un ko ministrs ierosina ierakstīt vai neierakstīt šajā sarakstā.

67      Treškārt, no apstrīdētā lēmuma 5. apsvēruma, lasot to kopā ar tā 6. un 18. apsvērumu, izriet, ka Komisija apstiprināja EURO ierakstīšanu Apvienotās Karalistes sarakstā, tāpēc ka šīs sacensības šajā dalībvalstī izraisa īpašu rezonansi ne tikai starp personām, kas parasti seko līdzi sporta pasākumiem televīzijā, un tāpēc ka tās vienmēr ir tikušas pārraidītas brīvi pieejamos televīzijas kanālos un ir piesaistījušas daudzus televīzijas skatītājus. Šie ir vieni no kritērijiem, ko ministrs ir noteicis pirms apspriešanās par konkrētiem Apvienotās Karalistes sarakstā iekļaujamiem notikumiem procedūras (skat. šī sprieduma 7. un 8. punktu).

68      No tā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertais pamatojums ļauj UEFA izprast iemeslus, kāpēc Komisija ir secinājusi, ka ministra ievērotā procedūra, ņemot vērā sarakstā iekļaujamo notikumu izvēlei izmantotos kritērijus, apspriešanos par šo izvēli un par to atbildīgās iestādes noteikšanu, ir bijusi skaidra un pārskatāma, un Vispārējai tiesai – veikt šī secinājuma pamatotības kontroli.

69      Tiktāl, ciktāl UEFA arī vispārīgi apgalvo, ka nav norādīts pietiekams pamatojums saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvības un konkurences tiesību jomu, ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 19. un 20. apsvērumā Komisija ir norādījusi iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka Apvienotās Karalistes pasākumi nav pretrunā Kopienu tiesību noteikumiem šajās jomās (skat. šī sprieduma 17. punktu).

70      Šajā ziņā Komisija ir norādījusi, ka Apvienotās Karalistes pasākumi šķiet samērīgi un pamato atkāpi no pakalpojumu sniegšanas brīvības saskaņā ar tādu primāru vispārīgo interešu apsvērumu kā plašas sabiedrības daļas iespēja vērot televīzijā sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu. No apstrīdētā lēmuma 19. apsvēruma izriet, ka Komisija ir norādījusi iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka Līguma tiesību normas par pakalpojumu sniegšanas brīvību neliedz ierakstīt EURO Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, tā, ka tie ļauj UEFA tos izprast un apstrīdēt to pamatotību un Vispārīgajai tiesai veikt to kontroli. Proti, ņemot vērā, ka apstrīdētā lēmuma 5., 6. un 18. apsvērumā ir izklāstīti iemesli, kāpēc Komisija uzskata, ka EURO ir sabiedrībai īpaši svarīgs notikums, UEFA, kas ir sākotnējā EURO apraides tiesību turētāja, spēj novērtēt, vai pastāv faktori, kas var apstrīdēt šo vērtējumu vai pierādīt, ka visu šo spēļu ierakstīšana Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, iespējams, ir nesamērīga vai citādi neatbilstoša Kopienu tiesībām.

71      Jautājumā par konkurences tiesībām Komisija apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā ir norādījusi, ka kritēriji, kas noteikti raidorganizāciju iedalīšanai kategorijās, ir objektīvi un ka Apvienotās Karalistes pasākumi pieļauj gan faktisku, gan potenciālu konkurenci attiecīgo notikumu pārraides tiesību iegūšanā. Turklāt Komisija ir uzskatījusi, ka ierakstīto notikumu skaits nav nesamērīgs un tādēļ varētu radīt konkurences traucējumus atvasinātajos brīvi pieejamas televīzijas un maksas televīzijas tirgos.

72      Jākonstatē, ka šajā apsvērumā Komisija ir norādījusi iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka ar Apvienotās Karalistes pasākumiem netiek pārkāpti EKL 86. panta noteikumi. Turklāt no šī paša apsvēruma izriet, ka Komisija savu nostāju ir izklāstījusi, atsaucoties uz attiecīgo notikumu pārraides tiesību iegādi, kā arī atvasinātajiem bezmaksas un maksas televīzijas tirgiem. Vēl ir jāprecizē, ka apstrīdētā lēmuma mērķis nav pārbaudīt uzņēmumu rīcības likumību EKL 81. un 82. panta izpratnē un vajadzības gadījumā veikt pasākumus saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), bet gan novērtēt valsts pasākumu saderību ar EKL 86. pantu. Šajos apstākļos Komisijai saskaņā ar EKL 253. pantu noteiktais pienākums norādīt pamatojumu ir izpildīts, kad šī iestāde nepārprotami izklāsta iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka valsts tiesību akti saistībā ar uzņēmumiem, kuriem ir piešķirtas speciālas vai ekskluzīvas tiesības, nerada ar būtiskajiem Līguma noteikumiem nesaderīgus konkurences ierobežojumus.

73      Tā kā šie iemesli ir norādīti apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā, UEFA ir spējīga saprast Komisijas argumentāciju un apstrīdēt tās pamatotību Vispārējā tiesā, bet šī tiesa turklāt var veikt savu kontroli šajā ziņā.

74      Runājot par UEFA argumentiem, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav norādījusi pietiekamu pamatojumu juridiskā ziņā, jo nav ņēmusi vērā informāciju pēc 2000. gada, lai pārbaudītu ministra novērtējuma, kura rezultātā EURO tika ierakstīts Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, pareizību, ir jākonstatē, ka tie neattiecas uz apstrīdētajā lēmumā norādīto pamatojumu, bet gan uz tā iemeslu pamatotību. Proti, tā kā Komisija apstrīdētā lēmuma 5., 6. un 18. apsvērumā ir norādījusi iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka EURO pamatoti varēja ierakstīt attiecīgajā sarakstā, apstāklis, ka tā nav ņēmusi vērā informāciju, kas šajā ziņā varēja atspēkot iestādes vērtējumu, ja tas tiktu pierādīts, ietekmētu apstrīdētā lēmuma likumību pēc būtības. Šie argumenti tāpēc tiks izvērtēti trešajā pamatā.

75      Jautājumā par argumentu, ka Komisijai esot bijis īpaši jāpamato sava izvēle rīkoties citādi, nekā tā rīkojusies attiecībā uz dalībvalstīm, kas savos attiecīgajos sarakstos ir ierakstījušas tikai dažas no EURO spēlēm, jākonstatē, ka Komisijai šajā lietā šāda pienākuma nebija.

76      Šajā ziņā, tā kā Direktīvas 89/552 3.a pantā nav saskaņots, konkrēti kādus notikumus dalībvalstis var uzskatīt par sabiedrībai īpaši svarīgiem (skat. šī sprieduma 51. un 52. punktu), minētajai tiesību normai var atbilst dažādi risinājumi, ar kādiem EURO spēles tiek ierakstītas valsts sarakstā.

77      Šajos apstākļos, ja visa EURO ierakstīšana valsts sarakstā ir saderīga ar Kopienu tiesībām, nekas neliedz tādai būt arī tikai dažu no šo sacensību spēlēm ierakstīšanai. Tāpēc tas vien, ka Komisija savos lēmumos ir atzinusi, ka dažādi risinājumi ir vienlīdz saderīgi ar Kopienu tiesībām, pats par sevi nav nekas pretrunīgs un pretēji prasītājas apgalvotajam nav īpaši jāpamato.

78      Tāpēc otrais pamats ir noraidāms.

 Par pirmo pamatu – Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punkta noteikumu pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

79      UEFA atgādina, ka Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums savlaikus izveidot sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstu, ievērojot skaidru un pārskatāmu procedūru. Šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā, tā 4. apsvērumā, esot tikai noteikts, ka šis nosacījums ir izpildīts un ka Apvienotajā Karalistē ir notikušas plašas apspriedes.

80      Taču šīs apspriedes neesot bijušas pilnīgas, jo ministrs neesot ņēmis vērā UEFA tajās izteiktās piezīmes. Turklāt ministrs esot ignorējis Advisory Group on listed events (skat. šī sprieduma 8. punktu) ieteikumu spēles, kurās nepiedalās Apvienotās Karalistes nacionālās izlases, iekļaut saraksta B grupā, kā arī Office of Fair Trading (turpmāk tekstā – “OFT”; Apvienotās Karalistes Konkurences padome) ierosinājumu spēles sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā ierakstīt tikai tad, ja to prasa “svarīgas sabiedrības intereses”. Tomēr ministrs neesot norādījis iemeslus, kāpēc viņš nav ievērojis šos viedokļus, ne arī paskaidrojis, kāpēc visas EURO spēles ir jāuzskata par Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgām.

81      Turklāt nekādas apspriedes neesot notikušas jautājumā par kritērijiem raidorganizāciju iedalīšanai Broadcasting Act 1996 98. pantā (skat. šī sprieduma 9. punktu) izveidotajās kategorijās, bet šie kritēriji pastiprinot ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem noteiktos konkurences ierobežojumus un padarot raidorganizācijām, kas nav dibinātas šajā dalībvalstī, praktiski neiespējamu iegādāties ekskluzīvas sarakstā iekļauto notikumu televīzijas apraides tiesības. Raidorganizāciju iedalījums kategorijās ietekmējot arī no notikuma ierakstīšanas sarakstā izrietošo seku vērienību.

82      UEFA norāda, ka sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā Apvienotā Karaliste nav izdarījusi grozījumus kopš 1998. gada, kaut gan kopš tā laika tirgus esot pamatīgi mainījies. 1997. un 1998. gadā veiktās konsultācijas tātad nevarot uzskatīt par piemērotām Komisijas lēmuma pieņemšanai 2007. gada oktobrī.

83      Broadcasting Act 1996 neatbilstot Direktīvas 89/552 3.a panta prasībām, jo tajā ministram neesot noteikts pienākums pārbaudīt, vai, lai apmierinātu vispārējās intereses sekot televīzijā līdzi īpaši svarīgam notikumam, nepietiek ar translēšanu ierakstā. Turklāt procedūra, saskaņā ar kuru tiek izvēlēta saraksta grupa, kurā ietilpst katrs notikums, neesot ne skaidra, ne pārskatāma. Šajos apstākļos apstrīdētā lēmuma 21. apsvērumā ietvertais apgalvojums, ka Apvienotās Karalistes pasākumu samērīgumu apstiprinot tas, ka vairāku sarakstā ierakstīto notikumu gadījumā esot vajadzīga tikai to atbilstoša retranslācija, neizskaidrojot, kāpēc iekļaut visas EURO spēles saraksta A grupā ir saprātīgi un samērīgi.

84      UEFA apgalvo, ka Apvienotās Karalistes pasākumu dēļ tiekot ierobežotas ekskluzīvās tiesības, kas iegādātas kopš 1996. gada 1. oktobra, lai gan EURO šīs dalībvalsts sarakstā esot ierakstīts tikai 1998. gada 25. jūnijā. Komisija neesot izpētījusi retroaktīvu ierobežojumu noteikšanas ar EURO saistītajām tiesībām likumību, lai gan šāda rīcība nešķietot saderīga ne ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem, ne ar Direktīvas 89/552 3.a panta 3. punktu.

85      Visbeidzot, UEFA uzsver, ka ar tās iebildumiem apstrīdētā lēmuma spēkā esamība tiek apstrīdēta tiktāl, ciktāl Komisija nav secinājusi, ka valstī ievērotā procedūra nav bijusi ne skaidra, ne pārskatāma, un tas, ka Apvienotās Karalistes pasākumi nav apstrīdēti valsts tiesās, tai neliedzot izvirzīt šo pamatu.

86      Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd šī pamata pamatotību.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

87      Ievadam jāatgādina, ka Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā nav minēti konkrēti faktori, kam ir jāraksturo valstī īstenotās sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu saraksta izveides procedūras. Šajā tiesību normā dalībvalstīm ir dota zināma rīcības brīvība attiecīgo procedūru organizēšanā attiecībā uz to posmiem, iespējamu ieinteresēto personu uzklausīšanu un administratīvo kompetenču sadalījumu, tomēr precizējot, ka tām kopumā ir jābūt skaidrām un pārskatāmām.

88      Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanas ierobežojumiem ar valsts pasākumiem, kuri ir pamatoti ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, vēl ir jābūt piemērotiem, lai nodrošinātu tiem izvirzītā mērķa sasniegšanu, un tie nedrīkst pārsniegt šā mērķa sasniegšanai vajadzīgo (skat. šī sprieduma 46. punktu).

89      Tādējādi, pat ja tādu valsts tiesību aktu, uz kuriem attiecas Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punkts, mērķis ir nodrošināt tiesības uz vārda brīvību (skat. šī sprieduma 47.–59. punktu), prasībām, kas izriet no pasākumiem, kas ir paredzēti, lai īstenotu šādu politiku, katrā ziņā ir jābūt samērīgām ar minēto mērķi un to piemērošanas noteikumi nedrīkst būt nelabvēlīgi diskriminējoši attiecībā uz citu dalībvalstu valstspiederīgajiem (šajā ziņā skat. Tiesas 1989. gada 28. novembra spriedumu lietā C‑379/87 Groener, Recueil, 3967. lpp., 19. punkts, un 2003. gada 12. jūnija spriedumu lietā C‑112/00 Schmidberger, Recueil, I‑5659. lpp., 82. punkts).

90      Ņemot vērā tieši šos apstākļus, procedūrām, ko dalībvalstis ieviesušas, lai pieņemtu sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstu, ir jābūt skaidrām un pārskatāmām tādā ziņā, ka to pamatā ir jābūt objektīviem kritērijiem, kas ieinteresētajām personām ir iepriekš zināmi, lai novērstu, ka rīcības brīvība, kas dalībvalstīm ir, lai izlemtu, konkrēti kurus notikumus ierakstīt sarakstā, tiek izmantota patvaļīgi (šajā ziņā skat. iepriekš 45. punktā minēto spriedumu lietā United Pan-Europe Communications Belgium u.c., 46. punkts). Proti, lai gan patiešām notikuma ierakstīšanai sarakstā saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a pantu ir prasīts, lai tas būtu sabiedrībai īpaši svarīgs, tomēr iepriekšēja specifisku kritēriju izstrāde, ar kuru palīdzību šis svarīgums tiek novērtēts, ir būtisks faktors, lai valsts lēmumi tiktu pieņemti pārskatāmi un nepārsniedzot valsts iestādēm šajā ziņā esošo rīcības brīvību (skat. šī sprieduma 119. punktu).

91      Procedūras skaidrības un pārskatāmības prasība arī nozīmē, ka to regulējošajos noteikumos ir jānorāda, kuras iestādes kompetencē ir izveidot notikumu sarakstu, kā arī ar kādiem nosacījumiem ieinteresētās personas var formulēt savus apsvērumus.

92      Savukārt vienkārši tas, ka pastāv pierādījumi, kas var atspēkot valsts iestādes veiktu novērtējumu par konkrēta notikuma nozīmīgumu sabiedrībai, attiecas nevis uz izmantotās procedūras skaidrību un pārskatāmību, bet gan uz šī novērtējuma pamatotību. Tāpat tas tā ir tad, ja šie pierādījumi ir procedūrā piedalījušos konsultatīvu institūciju, kompetentās iestādes dienestu vai ieinteresēto personu izteikti viedokļi vai apsvērumi.

93      Tāpēc UEFA argumenti par Advisory Group on listed events un Office of Fair Trading ieteikumu un tās pašas izteikto apsvērumu neņemšanu vērā nav piemēroti, lai apstrīdētu Komisijas vērtējumu par Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu saraksta izveidošanai ministra ievērotās procedūras skaidrību un pārskatāmību (skat. šī sprieduma 6.–8. punktu).

94      Vēl Direktīvas 89/552 3.a pantā noteiktās skaidrības un pārskatāmības prasības mērķis un sekas nav likt kompetentajai valsts iestādei norādīt iemeslus, kāpēc tā nav ievērojusi tai apspriešanās gaitā izteiktos viedokļus vai apsvērumus. Tāpēc UEFA argumenti par to, ka ne ministrs, ne Komisija nav norādījuši iemeslus, kāpēc netika ievērots Advisory Group on listed events viedoklis, nav piemēroti, lai pierādītu, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda, uzskatot Apvienotajā Karalistē ievēroto procedūru par skaidru un pārskatāmu.

95      Vēl jo vairāk tā tas ir gadījumā ar EURO, kas ir minēts Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā un kuru ir pamats uzskatīt drīzāk par vienu notikumu, nevis vairāku atsevišķu “galvenajās”, “parastajās”, kā arī spēlēs, kurās piedalās nacionālā izlase, iedalītu notikumu virkni (skat. šī sprieduma 103. punktu).

96      Šajos apstākļos, ja ieinteresētā persona uzskata, ka apspriešanās gaitā izteiktie viedokļi vai apsvērumi ietver pierādījumus, kas kompetentās iestādes beigās pieņemto vērtējumu par notikuma nozīmību sabiedrībai padara par nepamatotu, tai ir iespēja, pirmkārt, valsts tiesās apstrīdēt šo vērtējumu un, otrkārt, Vispārējā tiesā apstrīdēt iespējamā Komisijas lēmuma, ar kuru apstiprināts šis vērtējums, pamatotību, kā to turklāt ir izdarījusi UEFA saistībā ar trešo pamatu.

97      Turklāt, pieņemot, ka tiktu pierādīts, ka nav notikusi apspriešanās par raidorganizāciju iedalīšanas kritērijiem, tas neliktu apšaubīt Komisijas vērtējumu par Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu saraksta pieņemšanai ministra ievērotās procedūras skaidrību un pārskatāmību. Proti, skaidrības un pārskatāmības pienākums saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktu attiecas uz konkrētā saraksta izveidošanas procedūru, nevis kārtību, kādā tiek izveidots viss tiesiskais regulējums, kas ir paredzēts tiesību uz informāciju aizsardzībai. Turklāt šī tiesiskā regulējuma saderību ar Kopienu tiesībām Komisija izvērtē atbilstoši šīs tiesību normas otrajam punktam.

98      Arī tas, vai Komisija var pamatoti izmantot informāciju, kas izriet no apspriešanās, kas notikusi pirms 1998. gada, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu 2007. gadā, attiecas nevis uz valstī ievērotās procedūras skaidrību un pārskatāmību, bet gan uz Komisijas vērtējuma par EURO ierakstīšanas Apvienotās Karalistes sarakstā pamatotību, jautājums par kuru tiks iztirzāts saistībā ar trešo pamatu.

99      Tāpat nevar piekrist UEFA argumentiem, ka Broadcasting Act 1996 ministram neesot noteikts pienākums vispirms pārbaudīt, vai sabiedrības intereses var tikt piemēroti aizsargātas, pārraidot Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgus notikumus ierakstā brīvi pieejamos kanālos. Šajā ziņā jākonstatē, ka šo argumentu pamatā ir kļūdaina Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punkta pēdējā teikuma izpratne. Proti, šajā attiecīgās tiesību normas daļā dalībvalstīm nav noteikts pienākums pārbaudīt, vai mērķis nodrošināt lielai sabiedrības daļai iespēju televīzijā vērot sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu var tikt atbilstoši aizsargāts gadījumā, ja tas tiek pārraidīts tiešraidē maksas kanālā un ierakstā brīvi pieejamā kanālā. Šis teikums dod dalībvalstīm iespēju paredzēt, ka sabiedrībai īpaši svarīgs notikums ir jāpārraida televīzijā, bet šo iespēju Apvienotā Karaliste nav izmantojusi. Proti, attiecīgie valsts tiesību akti, kā izriet arī no Code on Sports and Other Listed and Designated Events 9. panta, raidorganizācijām nerada apraides pienākumu.

100    Atbilstoši Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā dalībvalstīm nav prasīts paredzēt atšķirīgas procedūras, lai noteiktu katru no kategorijām, kurās tās var uzskatīt par lietderīgu iedalīt to sabiedrībai īpaši svarīgus notikumus. Proti, šajā tiesību normā ir prasīts, lai sarakstā ierakstītie notikumi sabiedrībai tiešām būtu īpaši svarīgi, bet tā neiejaucas dalībvalsts vērtējumā par vajadzību iedalīt šos notikumus vairākās kategorijās. Tāpēc apstāklis, ka pastāv tikai viena procedūra visa attiecīgā saraksta izveidošanai, neatspēko Komisijas vērtējumu par Apvienotajā Karalistē šim nolūkam ievērotās procedūras skaidrību un pārskatāmību. UEFA iebildumam tāpēc nevar piekrist.

101    Tādēļ Komisijai nebija apstrīdētajā lēmumā īpaši jānorāda iemesli, kāpēc bija svarīgi iekļaut visas EURO spēles Apvienotās Karalistes saraksta A grupā, un UEFA arguments par to arī ir noraidāms.

102    Jautājumā par argumentu, ka ministrs nav norādījis iemeslus, kāpēc ikviena EURO spēle ir jāuzskata par sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu, pirmkārt, ir jāatgādina, ka EURO ir minēts Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā kā sabiedrībai īpaši svarīga notikuma piemērs. Otrkārt, savā trešajā pamatā UEFA apgalvo, ka tikai tādas tā sauktās “galvenās” spēles kā atklāšanas spēle un fināls, kā arī spēles, kurās piedalās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase, šīs dalībvalsts sabiedrībai ir patiešām īpaši svarīgas.

103    Treškārt, lai gan Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā tiešām nav ieņemta nostāja jautājumā par visu vai daļas no EURO spēlēm iekļaušanu valsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā (skat. šī sprieduma 52. punktu), neviens vērā ņemams apsvērums neļauj secināt, ka principā šādi kvalificēt šīs dalībvalsts sabiedrības ieskatā un tādējādi ietvert šādā sarakstā var tikai “galvenās” spēles un spēles, kurās piedalās kāda no Apvienotās Karalistes nacionālajām izlasēm. Proti, EURO ir sacensības, ko pamatoti var uzskatīt drīzāk par vienu notikumu, nevis atsevišķu “galvenajās”, “parastajās” un spēlēs, kurās piedalās nacionālā izlase, iedalāmu notikumu virkni. Šajā ziņā ir vispārzināms, ka EURO “parasto” spēļu rezultāti izšķir komandu likteņus un tādējādi no tiem var būt atkarīga to dalība tādās “galvenajās” spēlēs, kurās piedalās nacionālā izlase. Tādējādi “parastās” spēles izšķir, kas būs tajās ietilpstošās nacionālās izlases pretinieki nākamajos sacensību posmos. Turklāt “parasto” spēļu rezultāti var pat izšķirt, vai šī nacionālā izlase piedalīsies vai nepiedalīsies nākamajā sacensību posmā.

104    Ņemot vērā īpašos apstākļus, kas ļauj EURO uzskatīt par vienu notikumu, ministram nebija sīkāk jāpamato savs vērtējums jautājumā par katru no šo sacensību spēlēm, proti, arī attiecībā uz “parastajām” spēlēm, it īpaši tāpēc, ka atbilstošā statistika neliecina, ka šīs spēles sistemātiski piesaistītu nelielu skaitu televīzijas skatītāju (skat. šī sprieduma 126.–135. punktu).

105    Turklāt arguments par Apvienotās Karalistes tiesību aktu it kā retroaktīvo stāšanos spēkā neattiecas uz šīs dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu saraksta izveidošanai ievērotās procedūras skaidrību un pārskatāmību. Tiktāl, ciktāl UEFA ar šo argumentu vēlas apgalvot, ka ir pārkāpti Direktīvas 89/552 3.a panta 3. punkta noteikumi, pietiek vien konstatēt, ka šajā tiesību normā saistībā ar savstarpējas atzīšanas mehānismu ir noteikti citu dalībvalstu, nevis tās, kura ir pieņēmusi sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstu, pienākumi. Tāpēc atsauce uz tiesībām, kas ir nopirktas pēc Direktīvas 97/36 publicēšanas, attiecas uz tiesisko regulējumu, kas ir jāpieņem citām dalībvalstīm, lai tās izpildītu savstarpējas atzīšanas pienākumus, nevis sarakstu pieņēmušās dalībvalsts, šajā gadījumā – Apvienotās Karalistes, rīcību.

106    Tāpēc UEFA argumenti nepierāda, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka šī sprieduma 7. un 8. punktā aprakstītā procedūra ir bijusi skaidra un pārskatāma.

107    Pirmais pamats tādēļ ir noraidāms.

 Par trešo pamatu – Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta noteikumu pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

108    UEFA apgalvo, ka neviens no kritērijiem, ko Komisija minējusi apstrīdētā lēmuma 5. apsvērumā (skat. šī sprieduma 17. punktu), nav izpildīts visu EURO spēļu gadījumā.

109    Jautājumā par pirmo kritēriju UEFA apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 6. apsvērumā izklāstītajā Komisijas vērtējumā, saskaņā ar kuru viss EURO izraisa īpašu rezonansi Apvienotajā Karalistē, jo tas ir ļoti populārs plašā sabiedrības daļā un ne tikai starp tiem televīzijas skatītājiem, kas parasti seko līdzi sporta pasākumiem televīzijā, ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Šī kļūda attiecoties uz visa EURO kvalifikāciju par Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu, jo pretēji Komisijas apgalvotajam EURO neatbilstot pirmajam apstrīdētā lēmuma 5. apsvērumā minētajam kritērijam.

110    Proti, no diviem pētījumiem par Apvienoto Karalisti, ko UEFA ir pasūtījusi profesionālai organizācijai, izrietot, ka starp personām, kuras “parasti neinteresē” vai “vispār neinteresē” futbols, procentuāli tikai ļoti mazu daļu interesē EURO spēles, kurās nepiedalās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase. Tādējādi 20 % no tiem, kurus “parasti neinteresē” futbols, zināmā mērā interesējot šādas spēles salīdzinājumā ar 1 %, kurus tās ļoti interesē, un 45 %, kurus interesē EURO spēles, kurās piedalās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase. Turklāt no tiem, kuri dažreiz vēro futbola spēļu translāciju televīzijā, tikai 33 % interesē spēles, kurās nepiedalās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase, salīdzinājumā ar 56 %, kuriem ir interese pretējā gadījumā, kaut gan starp tiem, kas nekad televīzijā neskatās futbolu, tikai 4 % interesējot spēles, kurās nepiedalās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase.

111    Šos rādītājus apstiprinot Apvienotās Karalistes skatītāju skaita rādītāji, saskaņā ar kuriem 2004. gada EURO spēles, kurās nepiedalījās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase, esot vidēji piesaistījušas tikai 32 % no personām, kas skatījās televīziju brīdī, kad tās norisinājās, salīdzinājumā ar vidēji 67 % televīzijas skatītāju, kurus piesaistīja spēles, kurās piedalījās kāda šīs dalībvalsts izlase. Dati par 2000. gada un 2008. gada EURO esot līdzīgi, kaut gan 1996. gada EURO grupu spēles, kurās nepiedalījās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase, vidēji piesaistīja pusi no televīzijas skatītājiem, kuri skatījās šīs dalībvalsts izlases grupas spēles. Šie dati saskaņā ar UEFA teikto apliecinot, ka EURO spēles, kurās nepiedalās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase, neizraisa īpašu rezonansi šīs dalībvalsts sabiedrībā, tāpēc esot kļūdaini secināt, ka šīs spēles interesē televīzijas skatītājus, kuri parasti neseko līdzi futbolam, un ir īpaši svarīgas Apvienotās Karalistes sabiedrībai.

112    Turklāt UEFA apgalvo, ka divas 2004. gada EURO un divas 2008. gada EURO spēles pēc Office of Communications atļaujas esot pārraidītas Apvienotās Karalistes tiesību aktos noteiktās otrās kategorijas televīzijas kanālos (skat. šī sprieduma 9. punktu) un esot piesaistījušas no 4000 līdz 739 000 televīzijas skatītāju. Taču, pēc UEFA domām, ja šīs spēles tiešām būtu īpaši svarīgas Apvienotās Karalistes sabiedrībai, BBC un ITV nebūtu lūgušas atļauju tās pārraidīt savos mazāk svarīgajos kanālos un šo spēļu skatītāju skaits nebūtu bijis tik mazs. UEFA piebilst, ka kanāli, kas pārraidīja šīs spēles, ir pieejami lielai daļai Apvienotās Karalistes skatītāju (31,6 miljoniem 2004. gadā un 50,4 miljoniem 2008. gadā), tāpēc attiecīgo skatītāju skaitu nevarot izskaidrot ar ierobežotu uztveramību.

113    Jautājumā par ceturto no kritērijiem, kurus Komisija šķietot esam izmantojusi apstrīdētā lēmuma 18. apsvērumā attiecībā uz EURO, UEFA apgalvo, ka tas esot nepiemērots, lai novērtētu notikuma svarīgumu sabiedrībai. Proti, pirms maksas televīzijas izvēršanās šim kritērijam esot atbilduši visi televīzijā pārraidītie sporta pasākumi.

114    Turklāt EURO spēles, kurās nepiedalās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase, šajā dalībvalstī parasti piesaistot ievērojami mazāku televīzijas skatītāju skaitu nekā to televīzijas skatītāju skaits, kurus piesaista spēles, kurās ir iesaistīta šāda izlase, tāpēc, izņemot “galvenās” spēles, tikai spēles, kurās ir iesaistīta šāda izlase, tiešām ir svarīgas Apvienotās Karalistes sabiedrībai kopumā. Šis apstāklis esot atzīts pat kādā Komisijas lēmumā konkurences jomā audiovizuālo pakalpojumu nozarē. Turklāt esot zīmīgi, ka EURO spēles, kurās nepiedalās kāda nacionālā izlase, neesot piesaistījušas ne populārāko 2007. gada sporta pasākumu desmitnieka, ne populārāko 2006. un 2007. gada televīzijas pārraižu simtnieka skatītāju minimālo skaitu.

115    Izteiktā interese attiecībā uz nacionālo izlasi raksturojot arī televīzijas skatītāju ieradumus citās dalībvalstīs, kā, piemēram, Vācijā, Spānijā, Francijā, Itālijā un Nīderlandē, bet Apvienotās Karalistes dati liecinot par vēl lielāku tendenci šajā ziņā, un tas tā esot arī attiecībā uz citām sporta disciplīnām. Taču, izņemot Beļģijas Karalisti un Apvienoto Karalisti, gandrīz visas dalībvalstis, kas ir izveidojušas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstus, tajos attiecībā uz EURO esot ierakstījušas tikai “galvenās” spēles un spēles, kurās piedalās attiecīgā nacionālā izlase. Tomēr Apvienotās Karalistes izvēlēto risinājumu nepamatojot nekādas objektīvas atšķirības, un Komisija to būtu varējusi konstatēt, ja tā būtu izpētījusi šo jautājumu.

116    Tādēļ, secinādama, ka EURO kopumā ir Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgs, Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Šī kļūda izpaužoties arī kā faktiska diskriminācija pret UEFA saistībā ar tiesību nodošanu EURO televīzijas apraidei Apvienotajā Karalistē. Tāpēc Komisija neesot pareizi pārbaudījusi valsts pasākumu saderību ar Kopienu tiesībām, tādējādi neizpildīdama tai Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktā noteikto pienākumu.

117    UEFA piebilst, ka, ja Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērums ir jāinterpretē kā nosakošs, ka viss EURO kopumā ir sabiedrībai īpaši svarīgs, [šis apsvērums] saskaņā ar EKL 241. pantu var tikt atzīts par prettiesisku.

118    Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd šī pamata pamatotību un uzsver, ka UEFA nevar likumīgi saskaņā ar EKL 241. pantu izvirzīt iebildi par Direktīvu 97/36. Turklāt Komisija apliecina, ka EURO kopumā atbilst apstrīdētā lēmuma 5. apsvērumā minētajam pirmajam un ceturtajam kritērijam, kā turklāt izrietot no šī lēmuma 6. un 18. apsvēruma.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

119    Vispirms ir jāatgādina, ka, nosakot, ka dalībvalstīm ir jānosaka sabiedrībai īpaši svarīgi notikumi Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvērumā minētajā izpratnē, Direktīvas 89/552 3.a pantā dalībvalstīm šajā ziņā ir piešķirta liela rīcības brīvība.

120    Turklāt, lai arī Direktīvas 89/552 3.a pantā netiek saskaņoti konkrēti notikumi, kurus dalībvalstis varētu uzskatīt par tās sabiedrībai īpaši svarīgiem (skat. šī sprieduma 51. un 52. punktu), tā kā EURO ir minēts Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā, šo sacensību spēļu ierakstīšanu notikumu sarakstā Komisija nevar uzskatīt par esošu pretrunā Kopienu tiesībām tāpēc, ka attiecīgā dalībvalsts tai nav paziņojusi īpašus iemeslus, kas pamato to īpašo svarīgumu sabiedrībai (skat. šī sprieduma 53. punktu). Tomēr iespējamu Komisijas secinājumu, ka visa EURO ierakstīšana kādas dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā ir saderīga ar Kopienu tiesībām tāpēc, ka šīs sacensības pēc to raksturiezīmēm var pamatoti uzskatīt par vienu notikumu, var apstrīdēt, pamatojoties uz konkrētiem pierādījumiem, kas liecina, ka “parastās” spēles nav tik svarīgas šīs valsts sabiedrībai.

121    Proti, kā izklāstīts šī sprieduma 51. un 52. punktā, ne Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā, ne Direktīvas 89/552 3.a pantā nav iztirzāts jautājums par to, vai EURO var pamatoti visā pilnībā iekļaut sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, neņemot vērā interesi, kādu attiecīgajā dalībvalstī izraisa tā spēles, tostarp “parastās” spēles.

122    Tādēļ spriest par Direktīvas 97/36 likumību saistībā ar visa EURO, nevis tikai tā “galveno” spēļu kvalificēšanu par sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu (skat. šī sprieduma 117. punktu) ir bezjēdzīgi, jo tās preambulas 18. apsvērumā šis jautājums nav iztirzāts. Tādējādi par jautājumu, vai UEFA šajā ziņā replikā pamatoti varēja izvirzīt iebildi saskaņā ar EKL 241. pantu, nav jālemj.

123    Turklāt, kā ir paskaidrots šī sprieduma 103. punktā, EURO drīzāk ir pamats uzskatīt par vienu notikumu, nevis atsevišķu dažādu interesi izraisošās spēlēs iedalāmu notikumu virkni, tāpēc ministra rīcība nav patvaļīga, bet gan ietilpst viņa rīcības brīvības robežās.

124    “Parasto” spēļu svarīgums turklāt izriet arī no tā vien, ka tās ir daļa no šīm sacensībām, tāpat kā tas ir gadījumā ar citiem sporta veidiem, parasti niecīgā interese par kuriem pieaug, kad tie tiek praktizēti Olimpiskajās spēlēs.

125    No tā izriet, ka, neapstrīdēdama viedokli, ka EURO svarīguma novērtējumam Apvienotās Karalistes sabiedrībā “galvenās” spēles, kurās piedalās kāda šīs dalībvalsts izlase, nav jānošķir no “parastajām” spēlēm, bet šīs sacensības jāvērtē kopumā, nevis kā atsevišķu notikumu virkne (apstrīdētā lēmuma 6. un 18. apsvērums, skat. šī sprieduma 17. punktu), Komisija nav pieļāvusi kļūdu.

126    Visbeidzot, UEFA pasūtīto pētījumu rezultāti nevis atspēko, bet gan apstiprina šo secinājumu, tāpēc argumenti, kurus tā pret to izvirza šajā pamatā, apstrīdētā lēmuma 6. un 18. apsvērumā ietverto vērtējumu neietekmē.

127    Proti, pirmkārt, ir jānorāda, ka “parasto” spēļu ierakstīšanai valsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā nav vajadzīgs, lai tās piesaistītu tādu pašu televīzijas skatītāju skaitu kā “galvenās” spēles un spēles, kurās piedalās attiecīgā nacionālā izlase, ne arī lai tās personās, kas nav futbola līdzjutēji, izraisītu tikpat lielu interesi kā “galvenās” spēles vai tajās ietilpstošās spēles, kurās piedalās nacionālā izlase.

128    Otrkārt, pretēji UEFA apgalvotajam tas, ka 21 % no Apvienotās Karalistes iedzīvotājiem, kas parasti neinteresējas par futbolu, interesējas par EURO spēlēm, kurās nepiedalās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase, salīdzinājumā ar 45 %, kas interesējas par spēlēm, kurās piedalās šāda komanda (skat. šī sprieduma 110. punktu), pierāda, ka pirmā šo spēļu kategorija personās, kas nav futbola līdzjutēji, izraisa daudz lielāku interesi nekā šajā personu lokā izraisa spēles, kas nenotiek svarīgās starptautiskās sacensībās starp nacionālajām izlasēm un kurās nepiedalās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase. Tas tāpat ir 7 % to Apvienotās Karalistes iedzīvotāju gadījumā, kurus futbols neinteresē vispār, bet kurus tomēr interesē EURO spēles, kurās nepiedalās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase, salīdzinājumā ar 17 % šī paša personu loka, kurus interesē šīs komandas spēles. Proti, pretēji tam, kā tas izrādās EURO “parasto” spēļu gadījumā, personas, kas saskaņā ar attiecīgā pētījuma premisu parasti vai vispār neinteresējas par futbolu, kā tādas neizrāda interesi par spēlēm, kas nenotiek svarīgās starptautiskās sacensībās starp nacionālajām izlasēm un kurās turklāt nepiedalās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase.

129    Šos secinājumus vēl arī apstiprina tas, ka saskaņā ar šo pašu pētījumu 33 % no Apvienotās Karalistes iedzīvotājiem, kas dažreiz skatās futbolu televīzijā, interesējas par EURO spēlēm, kurās nepiedalās kāda šīs dalībvalsts izlase, salīdzinājumā ar 56 %, kuri interesējas par spēlēm, kurās piedalās šāda komanda. Šie procentuālie dati attiecīgi pieaug līdz 36 un 55 %, ja izpētes objektu loks tiek paplašināts, tajā iekļaujot personas, kas nekad neskatās televīzijā futbolu, un liecina, ka Komisijas secinājums, ka visas EURO spēles izraisa īpašu rezonansi plašā sabiedrības daļā, nav kļūdains.

130    Runājot par UEFA sniegtajiem datiem par skatītāju skaitu attiecībā uz 2004. gada EURO, jāatzīmē, ka “parastās” spēles ir spējušas piesaistīt no 25,5 līdz 44,2 % no televīzijas skatītāju kopuma, proti, līdz 8,8 miljoniem televīzijas skatītāju, savukārt procentuālie dati par Anglijas nacionālās izlases spēlēm svārstās amplitūdā no 65,9 līdz 72,5 %, proti, līdz 20,7 miljoniem televīzijas skatītāju.

131    Dati par 2000. gada EURO rada līdzīgu priekšstatu, jo “parastās” spēles ir piesaistījušas no 25,7 līdz 49,6 % no visiem televīzijas skatītājiem, proti, līdz 9,7 miljoniem televīzijas skatītāju, bet Anglijas nacionālās izlases spēles ir piesaistījušas no 58,5 līdz 74,9 % no visiem televīzijas skatītājiem, proti, līdz 16,9 miljoniem televīzijas skatītāju.

132    Dati par 1996. gada EURO, kas ir izteikti absolūtos televīzijas skatītāju skaita aprēķinos, liecina, ka “parastās” spēles ir spējušas piesaistīt no 2,9 līdz 8,5 miljoniem televīzijas skatītāju, bet Anglijas nacionālās izlases spēles – no 8,7 līdz 23,8 miljoniem televīzijas skatītāju.

133    Jāpiebilst, ka saskaņā ar šo pašu pētījumu 2007. gada Football Association Cup (nacionālā futbola kausa izcīņa) fināls piesaistīja 10,1 miljonu televīzijas skatītāju.

134    “Parasto” spēļu dati procentos un skatītāju skaita ziņā gan absolūtā izteiksmē, gan attiecībā ar procentiem un skatītāju skaitu, kas aprēķināts tādu spēļu gadījumā, kurās ir piedalījusies Anglijas nacionālā izlase, kā arī kopā ar 2007. gada Football Association Cup finālu, apliecina, ka šīs spēles Apvienotajā Karalistē piesaista ārkārtīgi plašu skatītāju loku, kas nav izskaidrojams nekā citādi kā ar šo spēļu iekļaušanu EURO kalendārā. Šie statistikas dati tātad apliecina šī sprieduma 103. un 124. punktā izdarīto vērtējumu un apstiprina apstrīdētā lēmuma 18. apsvērumā izklāstīto viedokli, ka EURO spēles, tostarp “parastās” spēles, vienmēr ir piesaistījušas daudz televīzijas skatītāju. Tāpēc, pat pieņemot, kā norāda UEFA, ka Komisija nebūtu ņēmusi vērā jaunākus datus par 2000. gadu, ar to nepietiek, lai apstrīdētu secinājumus, ko tā ir izdarījusi uz vecāku datu pamata.

135    Šo analīzi nevar apstrīdēt ar UEFA norādi par it kā divu 2004. gada un divu 2008. gada EURO spēļu ļoti mazo skatītāju skaitu (skat. šī sprieduma 112. punktu). Proti, kā uzsver UEFA, trīs attiecīgās spēles notika vienlaikus ar citām spēlēm, kurās nepiedalījās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase un kas piesaistīja no 4,6 līdz 8,8 miljoniem televīzijas skatītāju brīvi pieejamos kanālos, kuri pieder pie pirmās šīs dalībvalsts tiesību aktos noteiktās kategorijas. No tā izriet, ka ar šo argumentu netiek pierādīts, ka spēles, kurās nepiedalās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase, principā nepiesaista daudz televīzijas skatītāju. Ceturtā spēle starp Franciju un Šveici notika vienlaikus ar Anglijas nacionālās izlases spēli, kas piesaistīja 18,2 miljonus televīzijas skatītāju, un tas lielā mērā izskaidro, kāpēc tā piesaistīja tikai 4000 televīzijas skatītāju, turklāt tādā interneta kanālā kā BBCi.

136    Argumentam, ka, ja šīs “parastās” spēles būtu īpaši svarīgas sabiedrībai, raidorganizācijām tās būtu jāpārraida savos galvenajos kanālos, nevar piekrist. Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka šo spēļu iekļaušana Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā ir pamatota ar to, ka EURO pamatoti var uzskatīt par šādu notikumu visā tā kopumā (skat. šī sprieduma 103. punktu), un, otrkārt, ka “parasto” spēļu iekļaušanai šajā sarakstā nav vajadzīgs, lai to nozīme būtu vienāda ar “galveno” spēļu vai tajās ietilpstošo spēļu, kurās piedalās nacionālā izlase, nozīmi (skat. šī sprieduma 127. punktu). Turklāt ne visām “parastajām” spēlēm obligāti ir jābūt īpaši svarīgām Apvienotās Karalistes sabiedrībai, lai EURO pamatoti varētu pilnā apmērā ierakstīt šīs dalībvalsts šādu notikumu sarakstā. Gluži pretēji, pietiek ar šī sprieduma 103. punktā aprakstīto zināmu “parasto” spēļu, kuru skaits un dalībnieki nebija precizējami saraksta sastādīšanas vai apraides tiesību iegādes laikā, iezīmi, lai pamatotu, ka EURO spēles netiek nošķirtas atkarībā no to svarīguma sabiedrībai. Tādējādi, ņemot vērā konkrēto spēļu skatītāju skaita (skat. šī sprieduma 134. un 135. punktu) izņēmuma un izskaidrojamo raksturu, tas, ka BBC vai ITV nav izvēlējušās tās pārraidīt savos galvenajos kanālos, neietekmē šī sprieduma 125. punktā norādīto secinājumu.

137    Turklāt šī sprieduma 134. punktā izdarītais secinājums nav pretrunā Komisijas 2000. gada 10. maija Lēmuma 2000/400/EK par [EKL] 81. panta piemērošanas procedūru (Lieta Nr. IV/32.150 – Eurovision, OV L 151, 18. lpp.), uz kuru norāda UEFA (skat. šī sprieduma 114. punktu), 40. apsvērumā teiktajam. Saskaņā ar šo apsvērumu starptautiski notikumi principā valsts sabiedrībai ir interesantāki par valsts notikumiem, ja tajos piedalās valsts komanda vai valsts čempions, bet starptautiskas sacensības, kurās nepiedalās neviena valsts komanda vai čempions, parasti lielu interesi neizraisa. Taču lielā vairumā EURO piedalās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase. Turklāt, pat ja izņēmuma gadījumā tas tā nav, Apvienotās Karalistes izlašu nepiedalīšanās EURO parasti tiek konstatēta ne tikai pēc šīs dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu saraksta izveidošanas, bet arī pēc televīzijas apraides tiesību nodošanas attiecībā uz attiecīgo gadu.

138    Tas, ka Apvienotā Karaliste ir rīkojusies citādi nekā citas dalībvalstis, kas savos sarakstos galvenokārt ir ierakstījušas “galvenās” spēles vai spēles, kurās piedalās to attiecīgā nacionālā izlase, neietekmē iepriekš minēto vērtējumu, kas ir ļāvis šīs sacensības kopumā pamatoti uzskatīt par Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu. Proti, tā kā Direktīvas 89/552 3.a pantā nav saskaņots, konkrēti kādus notikumus dalībvalstis var uzskatīt par sabiedrībai īpaši svarīgiem (skat. šī sprieduma 51. un 52. punktu), minētajai tiesību normai var atbilst dažādi risinājumi, ar kādiem EURO spēles tiek ierakstītas valsts sarakstā.

139    No tā izriet, ka UEFA argumentiem, ar kuriem tā vēlas pierādīt, ka apstrīdētā lēmuma 6. un 18. apsvērumā norādītie vērtējumi par īpašu rezonansi, ko EURO kopumā izraisa Apvienotās Karalistes sabiedrībā, un par televīzijas skatītāju skaitu, kādu ir piesaistījušas visas šo sacensību spēles, ir pieļauta kļūda, nevar piekrist.

140    Tas pats attiecas uz argumentu, ka pirms maksas televīzijas izveides visi notikumi tika pārraidīti bezmaksas kanālos, tāpēc kritērijam, kas uz to attiecas, neesot nozīmes. Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pat ja maksas televīzija tiešām tika izveidota pēc bezmaksas televīzijas, tas, ka kāds notikums parasti iepriekš tika pārraidīts bezmaksas kanālā, joprojām ir svarīgs kritērijs. Proti, pat pirms maksas televīzijas izveides liels skaits notikumu netika pārraidīts tā laika bezmaksas kanālos, tāpēc šo kritēriju attiecībā uz šādu notikumu nevar uzskatīt par automātiski izpildītu šodien. No Apvienotās Karalistes 1999. gada 24. marta paziņojuma Komisijai, kura saturs ir ietverts prasības pieteikumam pievienotajā dokumentā ar nosaukumu “1998. gada 23. decembra vēstules Komisijai projekts”, izriet, ka EURO Apvienotajā Karalistē parasti tika pārraidīts bezmaksas kanālos un kopš 1988. gada visas tā spēles tika pārraidītas tiešraidē. Tā kā UEFA šo informāciju nav apstrīdējusi, ir jānoraida tās arguments par to, ka EURO parasti tika pārraidīts bezmaksas kanālos.

141    Ņemot vērā, ka UEFA argumenti par to, ka, apstiprinādama ministra vērtējumu, ka viss EURO ir Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgs notikums, Komisija esot pieļāvusi kļūdas, ir noraidāmi, šis pamats ir jānoraida.

 Par piekto pamatu – Līguma tiesību normu par pakalpojumu sniegšanas brīvību pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

142    UEFA apgalvo, ka apstrīdētais lēmums, kā esot atzīts tā 19. apsvērumā, liedz citās dalībvalstis dibinātām raidorganizācijām iespēju pārraidīt EURO spēles tiešraidē Apvienotajā Karalistē un tādējādi ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību. Taču, lai gan šīs brīvības ierobežojumus tiešām var pamatot ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, tiem esot jābūt saderīgiem ar Līguma mērķiem, piemērojamiem bez diskriminācijas un samērīgiem. Pienākums to pierādīt esot personai, kas apgalvo, ka attiecīgais ierobežojums ir pamatots.

143    Šajā lietā Apvienotās Karalistes sarakstā ir ietverti tādi notikumi kā spēles, kurās nepiedalās kāda šīs dalībvalsts nacionālā izlase, kurus neesot pamata uzskatīt par sabiedrībai īpaši svarīgiem. Pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, kas izriet no šo spēļu ierakstīšanas Apvienotās Karalistes sarakstā, tāpēc neatbilstot vispārīgajām interesēm, kā arī neesot saderīgs ar Līguma mērķiem.

144    Turklāt attiecīgo ierobežojumu dēļ patiesībā tiekot diskriminēti citās dalībvalstīs, nevis Apvienotajā Karalistē dibinātas televīzijas raidorganizācijas, jo tikai trīs šīs dalībvalsts raidorganizācijas – BBC, ITV un Channel 4 – varot ietilpt pirmajā kategorijā. Tādējādi ar attiecīgajiem tiesību aktiem šie trīs operatori tiekot aizsargāti no citās dalībvalstīs dibinātu raidorganizāciju konkurences. Pieredze liecinot, ka šādas raidorganizācijas varot iekļūt Apvienotās Karalistes tirgū, iegūstot šīs dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā neietvertu futbola spēļu apraides tiesības.

145    UEFA, pamatojoties uz to, ka vairākas EURO spēles nav īpaši svarīgas šīs dalībvalsts sabiedrībai, apstrīd arī Apvienotās Karalistes veikto pasākumu samērīgumu, un tāpēc apstrīdētajā lēmumā neesot ievērots arī šis princips. Apvienotās Karalistes pasākumus par vēl nesamērīgākiem padarot prasības, kas ir noteiktas, lai raidorganizācija varētu ietilpt pirmajā raidorganizāciju kategorijā.

146    Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd šī pamata pamatotību.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

147    Kā ir atzīts apstrīdētā lēmuma 19. apsvērumā, ar apstrīdēto lēmumu saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a pantu izveidotā savstarpējās atzīšanas mehānisma dēļ tiek ierobežota EKL 49. pantā iedibinātā pakalpojumu sniegšanas brīvība kopējā tirgū.

148    Kā uzsver UEFA, lai gan šī sprieduma 9. un 10. punktā aprakstītie tiesību akti ir vienādi piemērojami abu Apvienotās Karalistes tiesību aktos paredzēto kategoriju operatoriem, šajos apstākļos ir mazāk iespējams, ka neviena pirmās kategorijas raidorganizācija, kas, visticamāk, būs dibināta šajā dalībvalstī, nebūs ieinteresēta pārraidīt EURO, tādējādi dodot iespēju konkurentiem, kas vēlas uzsākt uzņēmējdarbību šajā dalībvalstī, iegūt Office of Communications atļauju pārraidīt minēto notikumu gandrīz ekskluzīvi, nekā pretējais.

149    Tomēr šos pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus var pamatot, jo ar tiem ir paredzēts aizsargāt tiesības uz informāciju un nodrošināt sabiedrībai plašu piekļuvi sabiedrībai īpaši svarīgu valsts vai cita mēroga pasākumu televīzijas pārraidēm saskaņā ar papildu nosacījumiem, ka tie var nodrošināt tiem izvirzītā mērķa sasniegšanu un nepārsniedz tā sasniegšanai vajadzīgo (skat. šī sprieduma 44.–50. punktu).

150    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka UEFA apstrīd apstrīdētā lēmuma likumību no Līguma noteikumu par pakalpojumu sniegšanas brīvību viedokļa tiktāl, ciktāl Komisija ir apstiprinājusi spēļu, kurās nepiedalās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase, ierakstīšanu šīs dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā. Pēc UEFA domām, šīs spēles neatbilstot šai kvalifikācijai, tāpēc pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums esot nesamērīgs.

151    Jānorāda, ka šajā UEFA argumentā tiek jaukti, pirmkārt, notikuma īpašs svarīgums sabiedrībai, kas ir pirmais no izpildāmajiem nosacījumiem un primārs vispārējo interešu apsvērums, kas pamato Līgumā garantētas pamatbrīvības ierobežojumu (skat. šī sprieduma 44.–49. punktu), un, otrkārt, attiecīgā ierobežojuma samērīgums, kas ir otrais no nosacījumiem, kuram ir jāatbilst šādu brīvību ierobežojošajiem valsts tiesību aktiem, lai tie būtu saderīgi ar Kopienu tiesībām (skat. šī sprieduma 50. punktu).

152    Šajos apstākļos ir jāuzsver no šī sprieduma minētā 123.–141. punkta izrietošais, ka EURO var pamatoti uzskatīt par vienu Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu, jo spēļu, kurās nepiedalās kāda šīs dalībvalsts izlase, skatītāju skaits apstiprina, nevis atspēko apstrīdētā lēmuma 6. un 18. apsvērumā veikto vērtējumu. Tātad ir jākonstatē, ka iebildums par to, ka attiecīgās spēles nav īpaši svarīgas sabiedrībai un tāpēc Apvienotās Karalistes pasākumi esot nesamērīgi, katrā ziņā ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu. Tādēļ šis iebildums neatspēko Komisijas secinājumu, ka visu EURO spēļu ierakstīšana Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, ņemot vērā, ka šīs sacensības ir viens pasākums, ir piemērota un samērīga.

153    Tādējādi piektais pamats ir noraidāms.

 Par ceturto pamatu – Līguma tiesību normu konkurences jomā pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

154    UEFA apgalvo, ka, neizpildīdama no iepriekš 14. punktā minētā sprieduma lietā Infront WM/Komisija izrietošos norādījumus, Komisija nav izvērtējusi Apvienotās Karalistes pasākumu ietekmi uz konkurenci. Proti, no apstrīdētā lēmuma 20. apsvēruma (skat. šī sprieduma 17. punktu) izrietot, ka Komisija nav pat veikusi konkrētā tirgus vai tirgu noteikšanu. Šajā ziņā UEFA norāda, ka tādu zināmu lielāko sporta pasākumu kā EURO apraides tiesību iegāde, kā izrietot no Lēmuma 2000/400, veido atsevišķu tirgu. Taču Komisija neesot mēģinājusi noskaidrot, vai tiesības uz EURO tiešraidi pašas par sevi veido televīzijas primāro tirgu, kurā konkurē vairākas raidorganizācijas.

155    Ja tiktu atzīts, ka šāds tirgus pastāv, tieši apstrīdētais lēmums, nevis Direktīva 89/552 radītu nopietnu konkurences samazināšanos un izkropļošanu tajā. Šajā ziņā UEFA uzsver, ka ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem izveidotajā pirmajā kategorijā ietilpstošo raidorganizāciju definīcija (skat. šī sprieduma 9. punktu) praktiski ļauj tikai BBC, ITV un Channel 4 iegādāties EURO spēļu tiešraides tiesības, tāpēc visi tie konkurenti, kas pārvalda maksas kanālus, jau no sākuma tiekot izslēgti no šī tirgus.

156    Tātad ar Apvienotās Karalistes pasākumiem šīm trijām raidorganizācijām tiekot radīta privileģēta situācija, un divas no tām to esot izmantojušas, kaitējot UEFA. Šīs situācijas praktiskais rezultāts līdzinoties speciālu vai ekskluzīvu tiesību piešķiršanai EKL 86. panta 1. punkta izpratnē. Ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem ierobežotam skaitam raidorganizāciju, šajā gadījumā – tām, kas ietilpst tajos paredzētajā pirmajā kategorijā, esot piešķirta iespēja iegūt tiesības EURO tiešraidei Apvienotajā Karalistē un no šīs procedūras faktiski tiekot izslēgti maksas kanālu operatori. Šajos apstākļos esot tikai viens vienīgs potenciālais EURO spēļu apraides tiesību Apvienotajā Karalistē ieguvējs, jo BBC un ITV, vienīgie operatori, kas izrāda par to interesi, parasti iesniedzot kopēju piedāvājumu. Tādējādi Apvienotās Karalistes tiesību aktos izveidotajā pirmajā kategorijā ietilpstošo raidorganizāciju šaurās definīcijas dēļ faktiski tiekot vairotas un veicinātas no jebkādas Apvienotajā Karalistē vai citās dalībvalstīs dibinātu operatoru sāncensības pasargātu raidorganizāciju pret konkurenci vērstas darbības, ar kurām tiek kaitēts UEFA un šīs dalībvalsts patērētājiem. Katrā ziņā Apvienotās Karalistes tiesību aktos izveidotajā pirmajā kategorijā ietilpstošās raidorganizācijas atrodoties kolektīvā dominējošā stāvoklī EURO apraides tiesību iegādes tirgū šajā dalībvalstī.

157    No apstrīdētā lēmuma 20. apsvēruma izrietot, ka Komisija pirms secinājuma izdarīšanas par to, ka Apvienotās Karalistes pasākumi ir saderīgi ar Līguma tiesību normām konkurences jomā, nav ņēmusi vērā to ietekmi uz konkurenci. Komisija turklāt esot ignorējusi Office of Fair Trading ģenerāldirektora viedokli, ka jebkura notikuma ierakstīšanai sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā būtu jābūt izņēmuma pasākumam, kas tiek veikts skaidros gadījumos, it īpaši tāpēc, ka tie rada pret konkurenci vērstas sekas.

158    Komisija esot arī pieļāvusi kļūdu, apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā bezmaksas televīzijas tirgu nošķirot no maksas televīzijas tirgus, lai gan abu šo pakalpojumu veidu sniedzēji konkurējot apraides tiesību iegūšanā attiecībā uz skatītāju piesaistīšanu un reklāmu. Šo apstākli esot atzinusi Apvienotās Karalistes Konkurences padome (Competition Commission).

159    Šie trūkumi esot vēl uzskatāmāki šajā gadījumā, kad Komisija neesot ņēmusi vērā informāciju par audiovizuālo pakalpojumu tirgus attīstību pēc 2000. gada. Taču, veicot jebkāda veida analīzi konkurences jomā, esot jāņem vērā situācija brīdī, kad tiek pieņemts Komisijas lēmums.

160    Komisija tādēļ esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka Apvienotās Karalistes pasākumi ievērojami un nesamērīgi nekropļo konkurenci.

161    Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd šī pamata pamatotību.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

162    Jānorāda, ka UEFA saistībā ar šo pamatu izvirzītie argumenti ir analizējami kā divi iebildumi.

163    Pirmais iebildums ir par sekām, kas izriet no tā, ka, ņemot vērā, cik liela nozīme Apvienotās Karalistes tiesību aktos izveidotajā otrajā kategorijā ietilpstošajām raidorganizācijām ir EURO spēļu ekskluzīvai pārraidei televīzijā, tās nav ieinteresētas iegādāties neekskluzīvas apraides tiesības. Šī apstākļa dēļ saskaņā ar UEFA teikto konkurence tiek ierobežota vairākos tirgos, piemēram, minēto tiesību iegādes tirgos, reklāmas tirgos un tirgos sporta pasākumu pārraidei maksas kanālos, tādēļ ka šajos tirgos darbojošos raidorganizāciju skaits samazinās. Šajā pašā ziņā UEFA Komisijai pārmet arī, ka tā nav noteikusi šos tirgus un nav izklāstījusi savu vērtējumu par šiem ierobežojumiem.

164    Šajā ziņā jānorāda, ka attiecīgās sekas netieši izriet no Apvienotās Karalistes pasākumu radītajiem pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumiem. Taču, kā nospriests, vērtējot piekto pamatu, no visu EURO spēļu ierakstīšanas Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā izrietošie pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi ir pamatoti ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem un nav ne nepiemēroti, ne nesamērīgi. Ietekmi uz potenciālo konkurentu skaitu, kas nenovēršami rodas šo pakalpojumu sniegšanas brīvības šķēršļu rezultātā, nevar uzskatīt par pretēju Līguma pantiem konkurences jomā. Šajos apstākļos Komisijai nebija sekas jāizvērtē pamatīgāk, nekā tā to ir izdarījusi.

165    Otrais iebildums ir par it kā BBC un ITV piešķirtajām speciālajām tiesībām, kuras pieļauj vai padara iespējamu šīm raidorganizācijām esošā dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu konkrētajā tirgū, proti, saskaņā ar UEFA teikto – EURO spēļu apraides tiesību tirgū.

166    Saskaņā ar EKL 86. panta 1. punktu, kas ir valsts pasākumiem piemērojamais konkurences noteikums (Tiesas 1999. gada 16. septembra spriedums lietā C‑22/98 Becu u.c., Recueil, I‑5665. lpp., 31. punkts), dalībvalstīm patiešām ir aizliegts, nepārkāpjot EKL 12. un 81.–89. panta noteikumus, ar normatīvu vai administratīvu pasākumu palīdzību publiskiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kam tās ir piešķīrušas īpašas vai ekskluzīvas tiesības, radīt tādas situācijas, kuras tiem nevarētu rasties pašiem, rīkojoties autonomi (šajā ziņā skat. Tiesas 1991. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑18/88 GB‑Inno‑BM, Recueil, I‑5941. lpp., 20. punkts).

167    Šajā ziņā, lai gan tiešām speciālas vai ekskluzīvas tiesības šīs tiesību normas izpratnē tiek piešķirtas, kad dalībvalsts piešķir aizsardzību ierobežotam skaitam uzņēmumu un šī aizsardzība var būtiski ietekmēt citu uzņēmumu spēju veikt attiecīgo saimniecisko darbību tajā pašā teritorijā būtībā līdzvērtīgos apstākļos (Tiesas 2001. gada 25. oktobra spriedums lietā C‑475/99 Ambulanz Glöckner, Recueil, I‑8089. lpp., 24. punkts), Apvienotās Karalistes tiesību aktos šāda aizsardzība attiecīgajām raidorganizācijām nav piešķirta.

168    Tādējādi šādas tiesības ir tad, ja valsts pārvaldes iestādes piešķir monopoltiesības (Tiesas 1998. gada 12. februāra spriedums lietā C‑163/96 Raso u.c., Recueil, I‑533. lpp., 23. punkts), ja tās var apturēt konkurenta ienākšanu šo tiesību īpašnieka darbības vai blakus tirgū tādu iemeslu dēļ, kas ir saistīti ar negatīvo ietekmi, ko šāda ienākšana tirgū radītu minētā īpašnieka darbības norisei un ienesīgumam (iepriekš 167. punktā minētais spriedums lietā Ambulanz Glöckner, 7., 23. un 25. punkts) vai darba spēka vajadzībām (iepriekš 166. punktā minētais spriedums lietā C‑22/98 Becu u.c., 23. punkts), vai ja īpašniekam ar tiesību aktu, kas uz to attiecas, palīdzību tiek dotas tiesības ietekmēt tā konkurentu attiecīgās darbības izpildes nosacījumus atkarībā no savām interesēm vai sekas, kādas to darbībai ir šajā tirgū vai blakus tirgū (šajā ziņā skat. Tiesas 1991. gada 19. marta spriedumu lietā C‑202/88 Francija/Komisija, Recueil, I‑1223. lpp., 51. punkts; 1991. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑260/89 ERT, Recueil, I‑2925. lpp., 37. punkts; iepriekš 166. punktā minēto spriedumu lietā GB‑Inno‑BM, 25. punkts, un 2008. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑49/07 MOTOE, Krājums, I‑4863. lpp., 43. punkts).

169    Tomēr, nebūt neaizliedzot un nepilnvarojot BBC, ITV vai Channel 4 aizliegt jebkurai raidorganizācijai iegādāties EURO spēļu apraides tiesības vai ietekmēt to apraides nosacījumus, Apvienotās Karalistes tiesību aktos ir tikai novērsta iespēja tās pārraidīt ekskluzīvi šīs dalībvalsts teritorijā, nenošķirot šajā ziņā abu kategoriju raidorganizācijas (skat. šī sprieduma 9. un 10. punktu). Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka UEFA kļūdaini apgalvo, ka BBC un ITV ir vienīgās raidorganizācijas, kurām ir atļauts iegādāties ekskluzīvas tiesības EURO apraidei Apvienotajā Karalistē. Gluži pretēji, vispirms Broadcasting Act 1996 101. pantā noteiktais būtībā paredz ekskluzīvas pārraides aizliegumu. Turklāt, kā jau norādīts, šis ekskluzīvas pārraidīšanas aizliegums vienādi attiecas uz abu Apvienotās Karalistes tiesību aktos paredzēto kategoriju raidorganizācijām. Visbeidzot, šis aizliegums ir piemērojams vienlaikus ar Broadcasting Act 1996 99. pantu, kurā par spēkā neesošiem ir atzīti visi līgumi par sarakstā iekļautu notikumu translēšanu tiktāl, ciktāl to mērķis ir piešķirt ekskluzīvas tiesības, neņemot vērā, kas tā ir par raidorganizāciju.

170    No tā izriet, ka Apvienotās Karalistes tiesību aktos ir aizliegta visu raidorganizāciju ekskluzivitāte nevis tikai apraides posmā, bet arī apraides līgumu noslēgšanas posmā, tāpēc neviena Apvienotās Karalistes jurisdikcijā esoša raidorganizācija nevar likumīgi noslēgt līgumu par tās sarakstā iekļauta notikuma ekskluzīvu translēšanu. Šajos tiesību aktos savukārt abu tajos paredzēto kategoriju raidorganizācijām ir vienādi atļauts izteikt piedāvājumus iegādāties neekskluzīvas tiesības raidīt EURO spēles.

171    Šajos apstākļos tas, ka tikai tādas zināmas pirmās kategorijas raidorganizācijas kā BBC un ITV galu galā pēc Office of Communications atļaujas saņemšanas translē EURO Apvienotajā Karalistē, tāpēc ka to konkurenti ir ieinteresēti tikai ekskluzīvā apraidē un tāpēc neiesniedz pieteikumus vajadzīgo tiesību iegādei (skat. šī sprieduma 12. punktu), nav pielīdzināms speciālu vai ekskluzīvu tiesību piešķiršanai EKL 86. panta 1. punkta izpratnē. Šis apstāklis, pat pieņemot, ka tas būtu pierādīts, izriet no svarīguma, kāds maksas kanālus izmantojošo raidorganizāciju uzņēmējdarbības modelī tiek piešķirts ekskluzivitātei, nevis no kāda no Apvienotās Karalistes tiesību aktiem izrietoša aizlieguma, jo šo tiesību aktu noteikumi ir vienādi piemērojami abu kategoriju raidorganizācijām. No tā izriet, ka Apvienotās Karalistes pasākumi paši par sevi neietekmē maksas kanālu izmantotāju spēju attiecībā uz EURO televīzijas apraides tiesību iegādi veikt savu darbību būtībā līdzīgos nosacījumos, kādi attiecas uz BBC vai ITV.

172    Tādēļ ceturtais pamats ir noraidāms.

 Par sesto pamatu – UEFA tiesību uz īpašumu aizskārumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

173    UEFA norāda, ka tiesības uz īpašumu ir nodrošinātas Kopienu tiesību sistēmā kā to vispārīgais princips un ir ietvertas 2000. gada 7. decembrī Nicā pasludinātās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV C 364, 1. lpp.) 17. pantā. UEFA norāda, ka dalībvalstīm, īstenojot tādu tiesību normu kā Direktīvas 89/552 3.a pants, ir pienākums ievērot pamattiesības.

174    Šajā lietā, kā esot atzinušas gan Komisija, gan – lietā Infront WM/Komisija, kurā pieņemts iepriekš 14. punktā minētais spriedums, – Vispārējā tiesa, Komisijas apstiprinātais saraksts ietekmējot UEFA tiesības uz īpašumu, jo ar to esot izslēgta iespēja nodot EURO apraides tiesības ekskluzīvi, bet šis apstāklis ievērojami sašaurinot to personu loku, kuras būtu ieinteresētas šādā darījumā. Taču šis UEFA tiesību uz īpašumu ierobežojums, kuru šajā gadījumā turklāt ir atzinusi arī Komisija, neesot pamatots, jo apstrīdētajā lēmumā nav ietverta nekāda Apvienotās Karalistes pasākumu analīze no šā viedokļa.

175    Turklāt Komisija šajā lietā esot atļāvusi nevis tikai Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu spēļu, bet gan visu EURO spēļu ierakstīšanu, un tādēļ attiecīgie pasākumi neesot pēc iespējas vismazāk ierobežojoši, ņemot vērā izvirzīto mērķi.

176    Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd šī pamata pamatotību.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

177    Ir jāatgādina – starp pusēm nav strīda par to, ka UEFA ir EURO organizatore Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvēruma izpratnē, tāpēc visām personām, kas vēlas izmantot šī notikuma televīzijas apraides tiesības, tās ir jāiegādājas no tās vai no kādas citas no tās šīs tiesības ieguvušas personas.

178    Tādējādi tiktāl, ciktāl šo tiesību vērtību var ietekmēt apstrīdētā lēmuma radītās juridiskās sekas (skat. šī sprieduma 30.–34. punktu), tiek ietekmētas arī UEFA tiesības uz īpašumu.

179    Turklāt no judikatūras izriet, ka, ja dalībvalsts atsaucas uz tādām tiesību normām kā EKL 46. un 55. pants, lai pamatotu tiesisko regulējumu, kas var radīt šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai vai brīvībai veikt uzņēmējdarbību, šis Kopienu tiesībās paredzētais pamatojums ir jāinterpretē, ņemot vērā vispārējos tiesību principus, tostarp pamattiesības. Tādējādi attiecīgajam valsts tiesiskajam regulējumam šajās tiesību normās paredzētos izņēmumus var piemērot tikai tad, ja tas atbilst pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Kopienu tiesas (šajā ziņā skat. iepriekš 168. punktā minēto spriedumu lietā ERT, 43. punkts). Tāpat nevar akceptēt, ka tādām pamattiesībām kā tiesības uz īpašumu neatbilstošam valsts pasākumam (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 10. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑20/00 un C‑64/00 Booker Aquaculture un Hydro Seafood, Recueil, I‑7411. lpp., 67. punkts) varētu piemērot izņēmumus, kas ir atzīti tāpēc, ka tas atbilst tādiem primāriem vispārējo interešu apsvērumiem kā plašas sabiedrības iespēja televīzijā sekot līdzi sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem.

180    Tomēr pamattiesību uz īpašumu aizsardzības princips Kopienu tiesībās ir nevis absolūta prerogatīva, bet gan ir jāvērtē saistībā ar to funkciju sabiedrībā. Tādēļ tiesību uz īpašumu izmantošanai var piemērot ierobežojumus ar nosacījumu, ka tie patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem un salīdzinājumā ar sasniedzamo mērķi nerada nesamērīgu un nepieļaujamu iejaukšanos, kas apdraudētu šādu garantēto tiesību pašu būtību (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 12. maija spriedumu lietā C‑347/03 Regione autonoma Friuli‑Venezia Giulia un ERSA, Krājums, I‑3785. lpp., 119. punkts, un 2005. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑154/04 un C‑155/04 Alliance for Natural Health u.c., Krājums, I‑6451. lpp., 126. punkts).

181    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šī sprieduma 123.–141. punktā norādīto iemeslu dēļ un pretēji UEFA apgalvotajam EURO var pamatoti uzskatīt par vienu Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu, jo “parasto” spēļu statistikas dati apstiprina, nevis atspēko apstrīdētā lēmuma 6. un 18. apsvērumā veikto vērtējumu. Šajā kontekstā apstāklis, ka EURO, kā atzīts šī sprieduma 152. punktā, ir viens notikums, nozīmē, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka visu tā spēļu ierakstīšana Apvienotās Karalistes sarakstā ir samērīgs pasākums.

182    Tātad ir jākonstatē, ka iebildums par to, ka “parasto” spēļu ierakstīšana Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā ir nesamērīga un nepieļaujama iejaukšanās UEFA tiesībās uz īpašumu tāpēc, ka šīs spēles nav šādi notikumi, ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu.

183    Turklāt, lai gan attiecīgie tiesību akti var ietekmēt maksu, ko UEFA saņems par EURO apraides tiesību Apvienotajā Karalistē piešķiršanu, tie neatņem šo tiesību komerciālo vērtību, jo, pirmkārt, tie neuzliek UEFA pienākumu tās piešķirt ar jebkādiem nosacījumiem un, otrkārt, no slepenas un negodīgas rīcības no šo tiesību ieguvēju puses UEFA ir pasargāta gan Kopienu, gan valsts konkurences tiesībās. No tā izriet, ka, secinādama, ka Apvienotās Karalistes pasākumi ir samērīgi, Komisija nav pieļāvusi kļūdu.

184    Sestais pamats tātad ir noraidāms.

 Par septīto pamatu – samērīguma principa neievērošanu

–       Lietas dalībnieku argumenti

185    Saskaņā ar UEFA teikto Komisija nav ievērojusi EKL 5. pantā iedibināto samērīguma principu, tāpēc ka tā ir apstiprinājusi visu EURO spēļu ierakstīšanu Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, lai gan spēles, kurās nepiedalās kāda šīs dalībvalsts izlase, šim raksturojumam neatbilstot.

186    Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd UEFA apgalvojumus šajā sakarā.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

187    Jāatgādina, ka ikvienam pasākumam, kas tiek veikts primāru vispārējo interešu apsvērumu dēļ un ierobežo kādas Līgumā paredzētas pamatbrīvības izmantošanu, ir jābūt samērīgam ar tam izvirzīto mērķi (skat. šī sprieduma 46. punktu). Turklāt šajā pamatā arī tiek jaukti tie paši aspekti, kuru jaukšana ir konstatēta saistībā ar piekto pamatu (skat. šī sprieduma 151. punktu).

188    Šajā ziņā pietiek norādīt, ka šī sprieduma 123.–141. punktā izklāstīto iemeslu dēļ un pretēji UEFA apgalvotajam EURO var pamatoti uzskatīt par vienu Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu, jo šo sacensību “parasto” spēļu, kurās nepiedalās kāda šīs dalībvalsts izlase, statistikas dati apstiprina, nevis atspēko apstrīdētā lēmuma 6. un 18. apsvērumā izklāstīto vērtējumu.

189    Tāpēc iebildums par to, ka “parasto” spēļu, kurās nepiedalās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase, ierakstīšana šīs dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā ir nesamērīga rīcība, tāpēc ka šīs spēles neatbilst šim raksturojumam, katrā ziņā ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu.

190    Septītais pamats tātad ir noraidāms.

 Par astoto pamatu – vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu

–       Lietas dalībnieku argumenti

191    UEFA šajā pamatā apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir izraisījis nevienlīdzīgu jeb attiecībā pret to nelabvēlīgi diskriminējošu attieksmi saistībā ar EURO televīzijas apraides tiesību pārdošanu. Proti, apstrīdētajā lēmumā neesot norādīti objektīvi iemesli, kas pamatotu visu EURO spēļu ierakstīšanu Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, lai gan citi pasākumi, kuri acīmredzami šajā dalībvalstī izraisa daudz izteiktāku rezonansi, tomēr šajā sarakstā nav iekļauti. Tādējādi Komisija neesot rīkojusies ne konsekventi, ne racionāli, un tādēļ, ka tā nav ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu, tiekot izkropļota konkurence un kaitēts kopējā tirgus darbībai.

192    Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd šī pamata pamatotību.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

193    Vispirms jānorāda, ka vienlīdzības princips, pirmkārt, aizliedz dažādi attiekties pret līdzīgām situācijām un, otrkārt, atšķirīgi attiekties pret vienādām situācijām, ja vien šādai attieksmei nav objektīvi iemesli (Tiesas 2005. gada 27. janvāra spriedums lietā C‑422/02 P Europe Chemi‑Con (Deutschland)/Padome, Krājums, I‑791. lpp., 33. punkts).

194    Turklāt ir jāuzsver, ka Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā dalībvalstīm nav noteikts pienākums izveidot sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstu, ne arī pienākums gadījumā, ja šāds saraksts ir izveidots, tajā ierakstīt kādu notikumu, pat ja to tur varētu pamatoti iekļaut. Proti, papildus tam, ka šajā tiesību normā ir norādīts, ka visas dalībvalstis “var” veikt pasākumus tajā aprakstīto mērķu sasniegšanai, tajā ir konkretizētas dalībvalstu iespējas atkāpties no zināmiem Līguma noteikumiem, piemēram, noteikumiem, kas regulē pakalpojumu sniegšanas brīvību. Jautājumā par no vairākiem konkrētiem sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem Direktīvas 97/36 izpratnē veicamo izvēli dalībvalstīm nevar tieši vai netieši noteikt pienākumu ierakstīt to sarakstos citus notikumus, nevis tos, kurus tās izvēlas tajos iekļaut, un atkāpties no Līguma noteikumiem lielākā mērā, nekā tās to vēlas. Šajā ziņā jāpiebilst, ka Komisijas pārbaude saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktu par sarakstā ierakstīto notikumu īpašo svarīgumu sabiedrībai tiek veikta atkarībā no šos notikumus raksturojošajām, nevis citu neierakstīto notikumu raksturiezīmēm.

195    Tāpēc, ja notikums ir īpaši svarīgs dalībvalsts sabiedrībai, Komisija nepieļauj vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ja tā, veikdama pārbaudi saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktu, neiebilst pret tā ierakstīšanu attiecīgās dalībvalsts izveidotajā sarakstā, tāpēc ka cits notikums, kas, iespējams, šai sabiedrībai ir vēl svarīgāks, tajā nav iekļauts.

196    Tādējādi, pieņemot, ka ir citi notikumi Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvēruma izpratnē, kuri Apvienotās Karalistes sabiedrībai ir vēl svarīgāki nekā EURO, bet nav iekļauti ministra izveidotajā sarakstā, aktu, kura likumība tiek pārbaudīta Vispārējā tiesā, izdevusī Komisija ir ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu, piekrizdama EURO ierakstīšanai šajā sarakstā.

197    Turklāt jau ir nospriests, ka EURO var pamatoti uzskatīt par vienu Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu, jo šo sacensību “parasto” spēļu, kurās nepiedalās kāda šīs dalībvalsts izlase, statistikas dati apstiprina, nevis atspēko apstrīdētā lēmuma 6. un 18. apsvērumā izklāstīto vērtējumu (skat. šī sprieduma 123.–141. punktu).

198    Tātad pretēji UEFA apgalvotajam Komisija šajā lietā nav rīkojusies nekonsekventi un neracionāli un ir ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

199    Tādēļ astotais pamats ir noraidāms.

 Par UEFA iesniegto pieteikumu veikt procesa organizatoriskos pasākumus

200    No UEFA celto pamatu vērtējuma izriet, ka nav jāveic tās lūgtie procesa organizatoriskie pasākumi (skat. šī sprieduma 19. punktu).

201    Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka, vērtējot UEFA izvirzītos pamatus, tika nolemts, ka visi argumenti, kuru pamatojumam tā vēlas minēt faktorus, kas, iespējams, ir ietverti dokumentos, kurus tā lūdz uzrādīt, nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma likumību.

202    Šajos apstākļos gan pieteikums par procesa organizatorisko pasākumu veikšanu, gan prasība ir pilnībā jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

203    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā UEFA spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

204    Beļģijas Karaliste un Apvienotā Karaliste saskaņā ar Reglamenta 87. panta 4. punktu sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Union des associations Européennes de football (UEFA) sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)      Beļģijas Karaliste un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Forwood Truchot Schwarcz

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 17. februārī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normasII – 2

Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmumsII – 4

Process un lietas dalībnieku prasījumiII – 8

Juridiskais pamatojumsII – 9

Par pieņemamībuII – 9

Lietas dalībnieku argumentiII – 9

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 9

Par lietas būtībuII – 11

Par otro pamatu – pamatojuma nesniegšanuII – 13

– Lietas dalībnieku argumentiII – 13

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 14

Par pirmo pamatu – Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punkta noteikumu pārkāpumuII – 17

– Lietas dalībnieku argumentiII – 17

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 18

Par trešo pamatu – Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta noteikumu pārkāpumuII – 22

– Lietas dalībnieku argumentiII – 22

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 24

Par piekto pamatu – Līguma tiesību normu par pakalpojumu sniegšanas brīvību pārkāpumuII – 28

– Lietas dalībnieku argumentiII – 28

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 29

Par ceturto pamatu – Līguma tiesību normu konkurences jomā pārkāpumuII – 30

– Lietas dalībnieku argumentiII – 30

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 31

Par sesto pamatu – UEFA tiesību uz īpašumu aizskārumuII – 34

– Lietas dalībnieku argumentiII – 34

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 34

Par septīto pamatu – samērīguma principa neievērošanuII – 35

– Lietas dalībnieku argumentiII – 35

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 36

Par astoto pamatu – vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanuII – 36

– Lietas dalībnieku argumentiII – 36

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 36

Par UEFA iesniegto pieteikumu veikt procesa organizatoriskos pasākumusII – 37

Par tiesāšanās izdevumiemII – 38

* Tiesvedības valoda – angļu.