Language of document : ECLI:EU:T:2019:883

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2019. gada 19. decembrī (*)

Privāta uzņēmuma darbinieki, kas iestādes iekšienē sniedz informātikas pakalpojumus – Atteikums piešķirt piekļuvi Komisijas telpām – Akta izdevēja kompetence

Lietā T‑504/18

XG, ko pārstāv S. Kaisergruber un A. BurghelleVernet, advokāti,

prasītājs,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv C. Ehrbar un T. Bohr, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas 2018. gada 3. jūlija lēmumu, ar kuru ir apstiprināts atteikums prasītājam piekļūt tās telpām,

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: P. Niuls [P. Nihoul], kas pilda priekšsēdētāja pienākumus (referents), tiesneši J. Svenningsens [J. Svenningsen] un U. Ēbergs [U. Öberg],

sekretāre: M. Maresko [M. Marescaux], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 8. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Kopš [konfidenciāli] (1) prasītājs XG bija nodarbināts uzņēmumā [konfidenciāli], kas pieder [konfidenciālai] grupai (turpmāk tekstā – “darba devējs”).

2        Pēc publiskā iepirkuma procedūras konsorcijs, ko veido [konfidenciāli] (“darbuzņēmējs”), noslēdza [konfidenciāli] pamatlīgumu ar Eiropas Savienību par [konfidenciālu] pakalpojumu sniegšanu Eiropas Komisijai (turpmāk tekstā – “pamatlīgums”).

3        Darba devējs norīkoja prasītāju darbā kā [konfidenciāli] Komisijas [konfidenciāli] ģenerāldirektorātā (ĢD), kura ģenerāldirekcija atradās Komisijas ēkā [konfidenciāli]. Šajā ziņā viņš saņēma atļauju, kas dod piekļuvi Komisijas ēkām.

4        Pamatlīgums tika grozīts ar 2017. gada 14. septembra papildvienošanos (“papildvienošanās pie pamatlīguma”), ar kuru pamatnolīgumā tika iekļauts īpašo nosacījumu 1.14. pants, kurā jo īpaši ir paredzēts:

“2. Saskaņā ar 3., 7. un 8. pantu Komisijas Lēmumā (ES, Euratom) 2015/443 (2015. gada 13. marts) par drošību Komisijā (OV 2015, L 72, 41. lpp.) uz vietas norīkotajiem darbiniekiem var veikt iepriekšējas pārbaudes, lai novērstu un kontrolētu riskus, kas saistīti ar Komisijas personāla, īpašuma un informācijas drošību. Turklāt saskaņā ar Beļģijas 1998. gada 11. decembra Likumu par klasifikāciju un atļaujām, sertifikātiem un drošības paziņojumiem [..] uz vietas strādājošo personu piekļuves tiesības līgumslēdzējas iestādes telpām var tikt pakļautas nosacījumam par Beļģijas iestāžu izsniegtu pozitīvu drošības atzinumu. Esošās piekļuves tiesības paliek spēkā tik ilgi, kamēr netiek izdots negatīvs drošības atzinums.

3. Lai Beļģijas iestādes varētu sniegt drošības atzinumus, darbuzņēmējam ir jāizsniedz attiecīgajam uz vietas norīkotajam personālam pievienotā veidlapa (informatīvs dokuments). Informatīvie dokumenti, pienācīgi aizpildīti un parakstīti (kuriem ir norāde “informatīvs dokuments”), tiek nosūtīti atpakaļ Komisijas Drošības direktorātam (Eiropas Komisija, HR.DS – BERL 3/190), un atjaunināts atbilstošo personas datu elektroniskais saraksts, kas norādīts pievienotajā veidlapā, tiek nosūtīts uz adresi “EC‑SECURITY‑SCREENING@ec.europa.eu” ne vēlāk kā 30 dienas pēc šīs vienošanās parakstīšanas.

4. Informatīvā dokumenta neaizpildīšanas vai atteikšanās aizpildīt gadījumā personālam var tikt liegtas piekļuves tiesības Komisijas ēkām.

[..]

6. [..] Darbuzņēmējs apņemas nosūtīt tikai tos darbiniekus, kuri norīkoti uz vietas un kuriem ir izsniegts pozitīvs drošības atzinums, uz šādām Komisijas ēkām: [konfidenciāli] [..].”

5        Pēc tam Komisija sazinājās ar darba devēju, lai tas lūdz saviem darbiniekiem, kas strādāja Komisijas ēkās, dot piekrišanu drošības atzinuma saņemšanas procedūrai.

6        2017. gada 26. oktobrī prasītājs piekrita, ka viņa lietai tiek veikta drošības pārbaude, aizpildot informatīvo dokumentu, kas ir papildvienošanās pie pamatlīguma pielikumā.

7        Ar 2018. gada 30. marta vēstuli comité interministériel pour la politique de siège (CIPS) [Starpministriju komiteja politikai par mītnes vietni] informēja prasītāju, ka Autorité nationale de sécurité (ANS) [Nacionālās drošības iestāde] ir veikusi drošības pārbaudi un ir nolēmusi izdot negatīvu drošības atzinumu (turpmāk tekstā – “negatīvs drošības atzinums”). Šis atzinums, kas pievienots vēstules pielikumā, bija pamatots ar to, ka prasītājs bija zināms policijas dienestiem saistībā ar, pirmkārt, tīšu miesas bojājumu nodarīšanu un, otrkārt, pieauguša cilvēka izvarošanu, abas šīs darbības [konfidenciāli] tikušas pastrādātas pret viņa bijušo partneri.

8        2018. gada 12. aprīlī prasītājs iesniedza Beļģijas apelācijas institūcijā, kas atbildīga par drošības atļaujām, sertifikātiem un atzinumiem (turpmāk tekstā – “apelācijas institūcija”), sūdzību par negatīvo drošības atzinumu.

9        2018. gada 24. aprīlī Eiropas Parlaments informēja Komisiju, ka prasītājam ir izsniegts negatīvs drošības atzinums.

10      2018. gada 25. aprīlī pēc tam, kad tika saņemts apstiprinājums par negatīvu drošības atzinumu, Komisija uzklausīja prasītāju viņa darba devēja klātbūtnē. Šī uzklausīšana notika pie A un B, Komisijas Drošības direktorāta nodaļas “Administratīvie pieprasījumi” ierēdņiem. Lūgts komentēt pozitīva drošības atzinuma neesamību, prasītājs jo īpaši norādīja, ka saistībā ar viņa notiesāšanu par miesas bojājumu nodarīšanu viņš ir pārsūdzējis pret viņu pasludināto spriedumu un ka saistībā ar izvarošanu attiecībā uz viņu ir izdots rīkojums par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas.

11      Pēc šīs uzklausīšanas, par kuru prasītājs saņēma protokola kopiju, viņa tiesības piekļūt Komisijas telpām tika atsauktas (turpmāk tekstā – “2018. gada 25. aprīļa lēmums”). Prasītājs to ir norādījis viņa uzklausīšanas protokolā šādi:

“Jūs man darāt zināmu, ka atsauksiet manas piekļuves tiesības pozitīva drošības atzinuma neesamības gadījumā. Tāpēc es jums atdodu divas piekļuves caurlaides [..]. Jūs man darāt zināmu, ka man ir tiesības no jauna iesniegt rakstisku un pamatotu lūgumu piešķirt piekļuvi Komisijas ēkām.”

12      Ar 2018. gada 20. jūnija lēmumu apelācijas institūcija uzskatīja, ka negatīvs drošības atzinums nav juridisks pamats un ka līdz ar to tā nav kompetenta lemt par šā atzinuma pamatotību (turpmāk tekstā – “apelācijas institūcijas lēmums”).

13      Ar 2018. gada 28. jūnija e‑pastu darba devējs informēja Komisiju par apelācijas institūcijas lēmumu, paziņojot, ka tā ir nolēmusi – ANS izsniegtajam negatīvajam drošības atzinumam “nav juridiska pamata un tāpēc tas ir jāuzskata par neesošu”.

14      Ar 2018. gada 3. jūlija vēstuli (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija informēja darba devēju, ka “tika atstāts spēkā aizliegums prasītājam piekļūt Komisijas teritorijām, pamatojoties uz Komisijas Lēmuma (ES, Euratom) 2015/443 (2015. gada 13. marts) par drošību Komisijā 3. pantu”, jo “apelācijas institūcijas n[ebija] atcēlusi ANS negatīvo atzinumu”. Šo vēstuli parakstīja C, Komisijas Informācijas drošības nodaļas, kas atrodas Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāta Drošības direktorātā, vadītājs.

15      Ar 2018. gada 24. jūlija vēstuli prasītāja juristi tostarp lūdza nosūtīt dokumentu, ar kuru Cilvēkresursu un drošības ĢD deleģēja C kompetenci pieņemt lēmumus attiecībā uz piekļuvi ēkām.

16      2018. gada 3. augustā prasītājs vērsās tribunal de première instance francophone de Bruxelles [Briseles frankofonā pirmās instances tiesa] (Beļģija) ar prasību noteikt pagaidu pasākumus, lai atceltu negatīvo drošības atzinumu.

17      Ar 2018. gada 10. augusta vēstuli Komisija prasītājam norādīja, ka tā uzskata – “lūgumi, kas izteikti viņa [2018. gada 24. jūlija] vēstulē, [vairs] nav atbilstoši”, jo īpaši ņemot vērā vēršanos tribunal de première instance francophone de Bruxelles.

18      2018. gada 6. septembrī darba devējs informēja prasītāju, ka viņa darba līgums tiks izbeigts un ka saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem, kas ir spēkā attiecībā uz darba līgumu, viņa deviņu nedēļu iepriekšējās paziņošanas termiņš sāksies 2018. gada 10. septembrī.

19      Ar 2018. gada 26. oktobra rīkojumu chambre des référés [palāta, kas izskata prasības noteikt pagaidu pasākumus] du tribunal de première instance francophone de Bruxelles apturēja ANS izsniegto atzinumu sekas attiecībā uz prasītāju un uzdeva État belge [Beļģijas valsts] lūgt ANS izsniegt jaunu drošības atzinumu.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

20      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 24. augustā, prasītājs cēla šo prasību.

21      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā dienā, prasītājs iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lūdzot apstrīdētā lēmuma piemērošanas apturēšanu.

22      2018. gada 24. augustā prasītājs saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 66. pantu pieprasīja anonimitāti. Tā viņam tika piešķirta ar 2018. gada 2. oktobra lēmumu.

23      Ar 2018. gada 11. septembra rīkojumu XG/Komisija (T‑504/18 R, nav publicēts, EU:T:2018:526) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja lūgumu apturēt apstrīdētā lēmuma izpildi.

24      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu un, veicot Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, aicināja lietas dalībniekus iesniegt dažus dokumentus, un rakstveidā uzdeva tiem jautājumus. Lietas dalībnieki izpildīja šos lūgumus noteiktajā termiņā.

25      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atzīt prasību par nepieņemamu vai katrā ziņā konstatēt, ka prasībai ir zudis priekšmets;

–        pakārtoti – noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par prasības pieņemamību

27      Komisija uzskata, ka prasība nav pieņemama divu iemeslu dēļ: pirmkārt, prasītājam, kuru atlaida darba devējs, vairs nav intereses lūgt atcelt apstrīdēto lēmumu, un, otrkārt, prasība ir celta par tiesību aktu, ar kuru ir apstiprināts lēmums, kas kļuvis galīgs.

28      Lai arī Komisija šajā ziņā nav izvirzījusi iebildi par nepieņemamību, ir jāpārbauda arī tas, vai apstrīdēto lēmumu, lai arī tas ir pieņemts līguma kontekstā, var uzskatīt par apstrīdamu aktu LESD 263. panta izpratnē.

 Par prasītāja interesi celt prasību

29      Komisija uzskata, ka prasītājs ir zaudējis interesi celt prasību tāpēc, ka, tā kā viņu atlaida darba devējs, viņš nevar gūt labumu no apstrīdētā lēmuma atcelšanas. Patiesībā viņš varēja piekļūt Komisijas telpām tikai šīs iestādes darbuzņēmēja darbinieka statusā.

30      Šajā ziņā ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru prasība atcelt tiesību aktu, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja prasītājam ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts. Šāda interese nozīmē, ka pārsūdzētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un tādējādi prasības rezultātā var rasties priekšrocības lietas dalībniekam, kurš to cēlis (skat. spriedumu, 2010. gada 18. marts, Centre de Coordination Carrefour/Komisija, T‑94/08, EU:T:2010:98, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

31      Interesei celt prasību ir jābūt esošai un pastāvošai, kā arī novērtētai attiecībā uz dienu, kurā ir celta prasība. Šai interesei tomēr ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā lieta ir jāizbeidz pirms sprieduma taisīšanas (spriedumi, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 42. punkts, un 2010. gada 18. marts, Centre de Coordination Carrefour/Komisija, T‑94/08, EU:T:2010:98, 49. punkts).

32      2018. gada 6. septembrī, proti, pēc šīs prasības celšanas, darba devējs informēja prasītāju, ka viņa darba līgums tiks izbeigts un ka saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem, kas ir spēkā attiecībā uz darba līgumu, viņa deviņu nedēļu iepriekšējās paziņošanas termiņš sāksies 2018. gada 10. septembrī.

33      Tādējādi līgums beidzās 2018. gada novembrī.

34      Tomēr nevar uzskatīt, ka prasītājam vairs nav intereses celt prasību, jo 2018. gada 24. septembrī darba devējs viņam rakstīja, norādot:

“Tiklīdz Tu būsi saņēmis pozitīvu atzinumu no drošības biroja un [konfidenciāli] ĢD būs iesniedzis lūgumu attiecībā uz Tevi, mēs atjaunosim darba līgumu starp Tevi un mūsu uzņēmumu.”

35      No šīs vēstules izriet, ka, neraugoties uz apstrīdēto lēmumu, starp prasītāju un viņa darba devēju ir saglabājusies tāda uzticības saikne – ja apstrīdētais lēmums tiktu atcelts, prasītājam būtu ļoti liela iespēja atkal tikt pieņemtam darbā.

36      Šajā ziņā Komisija nevar apgalvot, ka 2018. gada 24. septembra vēstule attiecas nevis uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu, bet gan uz pozitīva drošības atzinuma izdošanu. Apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā Komisijai ir jāizdara secinājumi no šīs atcelšanas, un nevar izslēgt, ka pat pozitīva drošības atzinuma neesamības gadījumā tā uzskatīs, ka prasītājam atkal būtu jāpiešķir piekļuve tās ēkām.

37      Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 266. pantu prasītājam ir interese lūgt atcelt iestādes aktu arī tāpēc, lai nākotnē neatkārtotos šā akta iespējamais prettiesiskums, ar nosacījumu, ka šo iespēju var paredzēt neatkarīgi no lietas apstākļiem, uz kuru pamata prasītājs ir cēlis prasību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 50.–52. punkts).

38      Šajā gadījumā, ja prasītāju darba devējs atkal pieņemtu darbā, viņa interesēs būtu, lai Komisija no jauna nepieņem lēmumu, ar kuru tiktu pieļauts tas pats prettiesiskums, kāds tiek apgalvots šajā prasībā.

39      Šo iemeslu dēļ ir jānoraida Komisijas iebilde par nepieņemamību, saskaņā ar kuru prasītājam neesot intereses celt prasību.

 Par jautājumu, vai apstrīdētajam lēmumam ir apstiprinošs raksturs

40      Pēc Komisijas domām, apstrīdētais lēmums nav apstrīdams akts LESD 263. panta izpratnē, jo tas tikai apstiprina 2018. gada 25. aprīļa lēmumu, ar kuru Komisija atsauca prasītāja piekļuves tiesības. Tā kā LESD 263. panta pēdējā daļā paredzētajā divu mēnešu termiņā par šo pēdējo minēto lēmumu nav celta prasība, tas ir kļuvis galīgs. Tādējādi prasība, kas celta par apstrīdēto lēmumu, kura vienīgais mērķis ir saglabāt šo piekļuves aizliegumu, nav pieņemama.

41      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru prasība atcelt tiesību aktu, kas ir celta par tiesību aktu, ar kuru ir vienīgi apstiprināts agrāks lēmums, kas ir kļuvis galīgs, ir nepieņemama. Akts ir uzskatāms par tādu, ar kuru ir vienīgi apstiprināts agrāks lēmums, ja tajā nav ietverti nekādi jauni apstākļi salīdzinājumā ar agrāku lēmumu un ja pirms tā pieņemšanas nav pārskatīts šā lēmuma adresāta stāvoklis (skat. spriedumu, 2001. gada 7. februāris, Inpesca/Komisija, T‑186/98, EU:T:2001:42, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

42      Tomēr tiesību akta apstiprinošs vai neapstiprinošs raksturs nevar tikt novērtēts vienīgi atkarībā no tā satura, salīdzinot ar agrāka lēmuma, kuru tas apstiprina, saturu. Apstrīdētā akta raksturs ir arī jāizvērtē, ņemot vērā tā lūguma raksturu, uz kuru ar šo aktu tiek atbildēts (skat. spriedumu, 2001. gada 7. februāris, Inpesca/Komisija, T‑186/98, EU:T:2001:42, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

43      It īpaši, ja kāds tiesību akts ir uzskatāms par atbildi uz lūgumu, kurā ir izvirzīti jauni būtiski fakti un ar kuru iestādei tiek lūgts veikt agrāka lēmuma pārskatīšanu, nevar tikt uzskatīts, ka šim aktam ir vienīgi apstiprinošs raksturs, ciktāl ar to tiek lemts par šiem faktiem un ciktāl tas salīdzinājumā ar agrāko lēmumu tādējādi ietver jaunu apstākli (spriedums, 2001. gada 7. februāris, Inpesca/Komisija, T‑186/98, EU:T:2001:42, 46. punkts).

44      Lai fakts būtu “jauns”, ir svarīgi, lai ne prasītājs, ne administrācija nezinātu vai nevarēja zināt par attiecīgo faktu, pieņemot agrāku lēmumu; šis nosacījums a fortiori ir izpildīts, ja attiecīgais fakts ir parādījies pēc agrāka lēmuma pieņemšanas (skat. spriedumu, 2001. gada 7. februāris, Inpesca/Komisija, T‑186/98, EU:T:2001:42, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

45      Lai fakts būtu “būtisks”, ir nepieciešams, lai attiecīgais fakts varētu būtiski mainīt prasītāja stāvokli, kas ir pamatā sākotnējam lūgumam, par kuru tika pieņemts agrākais lēmums, kurš ir kļuvis galīgs (skat. spriedumu, 2001. gada 7. februāris, Inpesca/Komisija, T‑186/98, EU:T:2001:42, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

46      Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka Komisija 2018. gada 25. aprīļa lēmumā, lai atsauktu prasītāja tiesības piekļūt tās telpām, it īpaši ņēma vērā negatīvo drošības atzinumu, ko viņam bija izsniegusi ANS.

47      Pēc tam prasītājs apstrīdēja šā drošības atzinuma likumību apelācijas institūcijā, kas 2018. gada 20. jūnijā nolēma, ka “[ANS] formulētajam atzinumam [nebija] juridiska pamata” un ka attiecīgi “[tai nebija] jurisdikcijas lemt par [šā] atzinuma pamatotību”.

48      Turpinājumā ar 2018. gada 28. jūnija e‑pastu darba devējs iesniedza apelācijas institūcijas lēmumu Komisijai, pamatojoties uz to, ka, viņaprāt, negatīvais drošības atzinums, ņemot vērā šo lēmumu, ir jāuzskata par neesošu.

49      Līdz ar to 2018. gada 25. aprīļa lūgums pārskatīt lēmumu tika pamatots ar apelācijas institūcijas lēmumu.

50      Tomēr apelācijas institūcijas lēmums ir jauns iepriekš 44. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, jo tas tika pieņemts 2018. gada 20. jūnijā, tātad pēc sākotnējā lēmuma, kas datēts ar 2018. gada 25. aprīli.

51      Apelācijas institūcijas lēmums ir arī būtisks. Tā kā tajā ir norādīts, ka negatīvajam drošības atzinumam nav juridiska pamata, tas var apšaubīt svarīgu faktu, ko Komisija ir ņēmusi vērā, pieņemot 2018. gada 25. aprīļa lēmumu, un likt domāt, ka šis lēmums var tikt pārskatīts.

52      Pēc tam, kad prasītāja darba devējs bija informējis par šo jauno faktu, Komisija pārskatīja prasītāja situāciju, uzskatot – ja vien apelācijas institūcija neatcels negatīvo atzinumu, piekļuves aizliegums, kas viņam tika uzlikts 2018. gada 25. aprīlī, ir jāatstāj spēkā.

53      Tādējādi ir jāuzskata, ka apstrīdētajam lēmumam nav apstiprinoša rakstura, tāpēc prasību šā pamata dēļ nevar atzīt par nepieņemamu.

 Par jautājumu, vai apstrīdēto lēmumu var nodalīt no līguma, kura ietvaros tas tika pieņemts

54      Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka LESD 263. pantā ir paredzēts – Savienības tiesas pārbauda tādu iestāžu pieņemtu aktu likumību, kuri rada tiesiskas sekas trešajām personām.

55      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šī kompetence attiecas tikai uz LESD 288. pantā minētajiem aktiem, kas iestādēm ir jāpieņem saskaņā ar LESD paredzētajiem nosacījumiem (skat. rīkojumu, 2004. gada 10. maijs, Musée Grévin/Komisija, T‑314/03 un T‑378/03, EU:T:2004:139, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

56      Turpretim iestāžu pieņemtie tiesību akti, kas iekļaujas pilnībā līgumiskā kontekstā, no kura tie nav nodalāmi, jau pēc būtības nav ietverti to LESD 288. pantā paredzēto tiesību aktu skaitā, kuru atcelšana var tikt lūgta saskaņā ar LESD 263. pantu (spriedumi, 2010. gada 17. jūnijs, CEVA/Komisija, T‑428/07 un T‑455/07, EU:T:2010:240, 52. punkts; 2014. gada 24. oktobris, Technische Universität Dresden/Komisija, T‑29/11, EU:T:2014:912, 29. punkts, un rīkojums, 2015. gada 6. janvāris, St’art u.c./Komisija, T‑36/14, nav publicēts, EU:T:2015:13, 30. punkts).

57      Šajā gadījumā prasība neapšaubāmi ietilpst līguma kontekstā.

58      Rīcības kodeksā, kas pievienots līgumam, kurš 2017. gada 8. februārī noslēgts starp prasītāju un viņa darba devēju, ir paredzēts, ka Komisijā strādājošais ārējais konsultants apņemas ievērot Komisijas drošības dienestu nosacījumus.

59      Turklāt, kā tas ir norādīts iepriekš 4. punktā, papildvienošanās pie pamatlīguma paredz, ka saskaņā ar Lēmuma 2015/443 3., 7. un 8. pantu Komisija uz vietas norīkotajiem darbiniekiem var veikt iepriekšējas pārbaudes, lai novērstu un kontrolētu riskus, kas saistīti ar Komisijas personāla, īpašuma un informācijas drošību, ka uz vietas strādājošo darbinieku piekļuves tiesības līgumslēdzējas iestādes telpām var tikt pakļautas nosacījumam par Beļģijas iestāžu izsniegtu pozitīvu drošības atzinumu, ka esošās piekļuves tiesības ir spēkā tik ilgi, kamēr nav izsniegts negatīvs drošības atzinums, un ka līgumslēdzējs apņemas nodarbināt tikai tādus darbiniekus, kuri ir norīkoti darbā uz vietas un ir saņēmuši pozitīvu drošības atzinumu attiecībā uz [piekļuvi] Komisijas ēkām, kas tajā ir uzskaitītas.

60      Tomēr saskaņā ar judikatūru akts, ko iestāde ir pieņēmusi līguma kontekstā, ir jāuzskata par nodalāmu no šā līguma, ja, no vienas puses, iestāde minēto aktu bija pieņēmusi, izmantojot pati savas pilnvaras, un, no otras puses, tas pats par sevi rada saistošas juridiskas sekas, kas var ietekmēt tā adresāta intereses, un tāpēc par to var celt prasību atcelt tiesību aktu. Šādos apstākļos prasība atcelt tiesību aktu, ko ir cēlis akta adresāts, ir jāuzskata par pieņemamu (skat. rīkojumu, 2011. gada 21. oktobris, Groupement Adriano, Jaime Ribeiro, Conduril/Komisija, T‑335/09, EU:T:2011:614, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

61      Šajā kontekstā “pašas iestādes pilnvaras” ir jāsaprot kā tādas, kas izriet no līgumiem vai sekundārajiem tiesību aktiem un ir daļa no tās publiskās varas prerogatīvām, un attiecīgi ļauj tai vienpusēji radīt vai grozīt tiesības un pienākumus attiecībā pret trešajām personām (rīkojums, 2011. gada 21. oktobris, Groupement Adriano, Jaime Ribeiro, Conduril/Komisija, T‑335/09, EU:T:2011:614, 33. punkts).

62      Šie nosacījumi šajā gadījumā ir izpildīti.

63      No vienas puses, Komisija ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz Lēmumu 2015/443, kas šai iestādei piešķir pašai savas pilnvaras, kuru mērķis tostarp ir nodrošināt drošību tās telpās.

64      No otras puses, kā Komisija uzsvēra atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumu, saglabājot aizliegumu prasītājam iekļūt Komisijas telpās, ar apstrīdēto lēmumu vienpusēji un neatkarīgi no līgumiem, kas minēti iepriekš 58. un 59. punktā, tiek radītas saistošas juridiskas sekas attiecībā uz trešās personas situāciju, kas nozīmē, ka šis lēmums ir valsts varas akts.

65      Turklāt apstrīdētā lēmuma sekas pārsniedz līguma jomu, jo tā rezultātā prasītājam tiek atņemtas jebkādas piekļuves tiesības telpām, pat kā apmeklētājam.

66      Apstrīdētais lēmums tādējādi ir no līguma nodalāms akts, kuru var pārsūdzēt saskaņā ar LESD 263. pantu.

 Par lietas būtību

67      Savas prasības pamatojumam prasītājs izvirza četrus pamatus. Pirmais pamats ir balstīts uz apstrīdētā lēmuma autora kompetences neesamību. Otrais pamats ir balstīts uz Lēmuma 2015/443 3. panta pārkāpumu un apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata neesamību. Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas pamattiesības. Ar pakārtoti izvirzīto ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts LESD 296. pants, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkts un principi par vienpusēju tiesību aktu formālu un materiālu pamatojumu.

68      Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms ir jāizskata otrais pamats, ciktāl tas ir balstīts uz Lēmuma 2015/443 3. panta pārkāpumu.

 Par otro pamatu, ciktāl tas ir balstīts uz Lēmuma 2015/443 3. panta pārkāpumu

69      Otrajā pamatā prasītājs apgalvo, ka apstrīdētajam lēmumam nav juridiska pamata, it īpaši tāpēc, ka Lēmuma 2015/443 3. pantā, uz kuru ir atsauce apstrīdētajā lēmumā, nav paredzēta iespēja atsaukt tiesības piekļūt Komisijas ēkām, bet šis pants ir uzskatāms par vispārīgu noteikumu, kurā ir atsauce uz Pamattiesību hartu, Protokolu Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā (OV 2010, C 83, 266. lpp.) un valsts tiesībām.

70      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā patiešām ir atsauce uz Lēmuma 2015/443 3. pantu.

71      Kā to ir norādījis prasītājs, Lēmuma 2015/443 3. pantā ir uzskaitīti noteikumi un principi, kas Komisijai jāievēro, īstenojot šo lēmumu, bet šis pants tai nepiešķir vajadzīgās pilnvaras pieņemt pasākumus, kas ierobežo trešo personu piekļuvi tās telpām.

72      Iebildumu rakstā Komisija apgalvoja, ka atsauce apstrīdētajā lēmumā uz Lēmuma 2015/443 3. pantu ir uzskatāma par pārrakstīšanās kļūdu un ka patiesībā apstrīdētajā lēmumā bija jābūt atsaucei uz šā paša lēmuma 12. pantu.

73      Šajā ziņā ir jākonstatē – kā norāda Komisija, Lēmuma 2015/443 12. panta 1. punkta b) apakšpunkts piešķir kompetenci darbiniekiem, kuri pilnvaroti saskaņā ar šā lēmuma 5. pantu, liegt piekļuvi Komisijas telpām.

74      Tā kā atsauce apstrīdētajā lēmumā uz Lēmuma 2015/443 3. pantu ir acīmredzama pārrakstīšanās kļūda, tā nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma pamatu vai spēkā esamību.

75      Tāpēc otrais pamats ir jānoraida tiktāl, ciktāl tas attiecas uz atsauci uz Lēmumu 2015/443.

 Par pirmo pamatu, kas ir balstīts uz apstrīdētā lēmuma autora kompetences neesamību

76      Pirmajā pamatā prasītājs apgalvo, ka C, Informācijas drošības nodaļas, kas atrodas Cilvēkresursu un drošības ĢD Drošības direktorātā, vadītājs, nebija kompetents pieņemt apstrīdēto lēmumu.

77      Šajā ziņā ir jānorāda – Lēmuma 2015/443 17. pantā ir paredzēts, ka šajā lēmumā minētos Komisijas pienākumus veic Cilvēkresursu un drošības ĢD, kuru uzrauga un par kura rīcību atbild par drošību atbildīgais Komisijas loceklis.

78      Šajā kontekstā Lēmuma 2015/443 5. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Tikai tiem darbiniekiem, kuri ir pilnvaroti, pamatojoties uz konkrētajam darbiniekam adresētu Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektora pilnvarojumu, ņemot vērā darbinieka pašreizējos pienākumus, var piešķirt tiesības īstenot vienu vai vairākus no šādiem pasākumiem:

1)      nēsāt pie jostas ieročus;

2)      veikt drošības izmeklēšanu, kā minēts 13. pantā;

3)      īstenot drošības pasākumus, kas minēti 12. pantā, kā norādīts pilnvarojumā.”

79      Lēmuma 2015/443 12. panta 1. punktā ir noteikts:

“Lai nodrošinātu drošību Komisijā un novērstu un kontrolētu riskus, darbinieki, kas pilnvaroti saskaņā ar 5. pantu, var, ievērojot 3. pantā noteiktos principus, īstenot cita starpā vienu vai vairākus šādus aizsardzības pasākumus:

[..]

b)      veikt ierobežotus pasākumus attiecībā uz personām, kas rada draudus drošībai, tostarp [..] liedzot personām uzturēties Komisijas telpās uz laiku, ko nosaka saskaņā ar kritērijiem, kas paredzēti īstenošanas noteikumos;

[..].”

80      No šiem noteikumiem izriet – lai pieņemtu tādu lēmumu, ar kuru aizliedz piekļuvi, kā, piemēram, apstrīdēto lēmumu, Komisijas ierēdnim ir jābūt Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektora piešķirtam personiskam pilnvarojumam.

81      Prasība par personisku pilnvarojumu nozīmē, ka tam ir jābūt rakstveidā, par ko liecina frāze “kā norādīts pilnvarojumā” Lēmuma 2015/443 5. panta 1. punkta 3) apakšpunktā.

82      Procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros Vispārējā tiesa Komisijai vaicāja, vai C, kas ir parakstījis apstrīdēto lēmumu, ir viens no darbiniekiem, kuriem tika piešķirts personisks pilnvarojums Lēmuma 2015/443 5. panta izpratnē.

83      No Komisijas atbildes izriet, ka C nebija piešķirts personisks pilnvarojums veikt pasākumus, kas paredzēti Lēmuma 2015/443 12. panta 1. punkta b) apakšpunktā.

84      Tāpēc ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma parakstītājs nebija pilnvarots to pieņemt saskaņā ar Lēmuma 2015/443 prasībām.

85      Iebildumu rakstā Komisija apgalvoja, ka apstrīdēto lēmumu varēja pieņemt Drošības direktorāta nodaļas vadītājs, jo šim darbiniekam, kurš pārstāvēja Komisiju saziņā ar trešajām personām drošības politikas jautājumos, bija direktorāta direktora piešķirtas paraksta tiesības.

86      Lai pierādītu apgalvoto paraksta tiesību esamību, Komisija iesniedza dokumentu, kurā bija C pienākumu apraksts. Šajā dokumentā tostarp bija noteikts, ka Cilvēkresursu un drošības ĢD Drošības direktorāta Informācijas drošības nodaļas vadītājs pārstāv Komisiju saziņā ar dalībvalstīm un trešajām valstīm, kā arī sabiedriskām un privātām organizācijām drošības politikas un citos jautājumos, kas ir šīs nodaļas kompetencē.

87      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka paraksta tiesību piešķiršana atšķiras no pilnvaru piešķiršanas ar to, ka deleģējuma piešķīrējs nevis nodod pilnvaras, bet tikai pilnvaro deleģējuma saņēmēju savā vārdā un ar savu atbildību sagatavot un parakstīt lēmumu, kura būtību ir definējis deleģējuma piešķīrējs. Turklāt paraksta tiesību piešķiršanai ir jābūt saistītai ar skaidri definētiem pārvaldības un administratīvajiem pasākumiem.

88      Šajā gadījumā, pirmkārt, ir jānorāda, ka pilnvaras, kas norādītas iepriekš 86. punktā minētajā dokumentā, ne vienmēr ietver pilnvaras noteikt aizliegumus piekļuvei Komisijas telpām.

89      Otrkārt, jākonstatē, ka šajā dokumentā esošais C pilnvaru apraksts papildus tam, ka tas nav parakstīts, tā vispārējā rakstura dēļ neatbilst prasībai, ka pasākumiem, uz kuriem attiecas paraksta tiesību piešķiršana, ir jābūt skaidri definētiem.

90      Treškārt, šāda paraksta tiesību piešķiršana nav saderīga ar Lēmumu 2015/443, kurā, lai pieņemtu ar piekļuves aizliegumu saistītu pasākumu, tiek prasīts personisks un skaidrs pilnvarojums, kuru ir piešķīris Cilvēkresursu un drošības ĢD direktors.

91      Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka C nebija kompetents pieņemt apstrīdēto lēmumu.

92      Pēc Komisijas domām, tikko konstatētās nelikumības, ja tā tiktu atzīta, rezultātā apstrīdētais lēmums būtu jāatceļ tikai tad, ja prasītājs pierādītu, ka ir cietis no tās garantijas pārkāpuma, kas viņam bija jāpiešķir; šajā gadījumā šādi pierādījumi netika iesniegti.

93      Šajā ziņā ir jāuzsver, ka gadījumā, ja strīds notiek starp iestādi un tās darbiniekiem un tiek apšaubītas garantijas, kādas darbiniekiem piešķir Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi vai labas pārvaldības norma, apstrīdētā akta autora kompetences neesamība nebūt nenozīmē tā atcelšanu, ja prasītājs nav pierādījis, ka ir cietis no garantijas pārkāpuma (šajā ziņā skat. spriedumus, 2007. gada 7. februāris, Caló/Komisija, T‑118/04 un T‑134/04, EU:T:2007:37, 67. un 68. punkts, un 2018. gada 13. decembris, Pipiliagkas/Komisija, T‑689/16, nav publicēts, EU:T:2018:925, 62. punkts).

94      Tomēr šī judikatūra nav jāpaplašina, attiecinot to arī uz attiecībām starp Komisiju un trešajām personām, it īpaši tāpēc, ka, būdamas ārpus administrācijas, pēdējās negūst labumu no garantijām, kas tiek piešķirtas Savienības ierēdņiem viņu statusa dēļ.

95      Tieši pretēji, judikatūrā ir uzsvērts, ka noteikumiem par akta autora kompetenci ir sabiedriskās kārtības raksturs, tas nozīmē, ņemot vērā to nozīmīgumu, ka pamatus, kas attiecas uz šo noteikumu pārkāpšanu, ne tikai var, bet tie arī ir jāizvirza Savienības tiesai pēc savas ierosmes, ja šī kompetence tiek apstrīdēta lietā, kuru izskata Savienības tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 17. novembris, Teeäär/ECB, T‑555/16, nav publicēts, EU:T:2017:817, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

96      Šādos apstākļos Komisijas arguments šajā jautājumā ir jānoraida, pirmais pamats ir jāapmierina un apstrīdētais lēmums jāatceļ, neesot vajadzībai pārbaudīt atlikušo otro pamatu un pārējos pamatus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

97      Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

98      Tā kā Komisijai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Komisijas 2018. gada 3. jūlija lēmumu, ar kuru tiek apstiprināts atteikums XG piekļūt tās telpām.

2)      Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Nihoul

Svenningsen

Öberg

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 19. decembrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – franču.


1      Konfidenciālie dati ir dzēsti.