VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2014. gada 5. septembrī (*)

Konkurence – Koncentrācija – Grāmatu izdevniecības tirgus – Lēmums, ar kuru koncentrācija atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu ar nosacījumu, ka aktīvi tiek pārdoti tālāk – Lēmums par atsavināto aktīvu ieguvēja apstiprināšanu – Lēmums, kas pieņemts pēc tam, kad Vispārējā tiesa atcēlusi sākotnējo lēmumu attiecībā uz to pašu procesu – Interese celt prasību – LESD 266. panta pārkāpums – Lēmumā par atļaujas piešķiršanu ar nosacījumiem noteikto saistību nepildīšana – Nosacījumu un pienākumu nošķiršana – Atpakaļejoša spēka aizlieguma princips – Pircēja kandidatūras novērtējums – Pircēja neatkarība no pārdevēja – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Pienākums norādīt pamatojumu

Lieta T‑471/11

Éditions Odile Jacob SAS, Parīze (Francija), ko sākotnēji pārstāvēja O. Fréget, M. Struys un L. Eskenazi, vēlāk O. Fréget, L. Eskenazi un D. Béranger un, visbeidzot, O. Fréget un L. Eskenazi, avocats,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv C. Giolito, O. Beynet un S. Noë, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Lagardère SCA, Parīze, ko pārstāv A. Winckler, F. de Bure, J.‑B. Pinçon un L. Bary, avocats,

un

Wendel, Parīze, ko pārstāv M. Trabucchi, F. Gordon un A. Gosset-Grainville, avocats,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību atcelt Komisijas 2011. gada 13. maija Lēmumu C(2011) 3503 lietā COMP.M/2978 – Lagardère/Natexis/VUP, kas tika pieņemts pēc Vispārējās tiesas 2010. gada 13. septembra sprieduma lietā Éditions Odile Jacob/Komisija (T‑452/04, Krājums, EU:T:2010:385) un ar kuru Komisija atkārtoti ir atzinusi Wendel Investissement par tādu aktīvu ieguvēju, kas atsavināti saskaņā ar saistībām, kuras noteiktas Komisijas 2004. gada 7. janvāra lēmumā par Lagardère/Natexis/VUP koncentrācijas atļaušanu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro], tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents) un L. Madise [L. Madise],

sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 6. maija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Prāvas priekšvēsture

1        Eiropas Kopienu Komisija ar 2004. gada 7. janvāra Lēmumu 2004/422/EK, ar kuru koncentrācija atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu un Eiropas Ekonomikas zonas līgumu (Lieta COMP/M.2978 – Lagardère/Natexis/VUP) (kopsavilkums OV L 125, 54. lpp.; turpmāk tekstā – “2004. gada 7. janvāra lēmums par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem”), atļāva Lagardère SCA, pirmajai personai, kas iestājusies lietā, iegādāties Vivendi Universal SA Eiropas izdevniecības daļu “Éditions”, proti, Vivendi Universal Publishing SA (turpmāk tekstā – “VUP”).

2        Šai atļaujai tika pievienoti nosacījumi, lai nodrošinātu, ka Lagardère ievēro šajā lēmumā noteiktās saistības, kuras tā uzņēmusies pret Komisiju nolūkā padarīt koncentrāciju saderīgu ar kopējo tirgu. Viena no šīm saistībām bija būtiskas VUP (pārtapusi par Editis) aktīvu daļas pārdošana vienam vai vairākiem no Lagardère neatkarīgiem pircējiem.

3        Lai nodrošinātu šo saistību izpildi, Lagardère bija jāieceļ no tās un no Editis neatkarīga pilnvarota persona, kuru atalgo Lagardère atbilstoši kārtībai, kas nekavē nedz viņas pilnvarojuma pienācīgu izpildi, nedz viņas neatkarību.

4        2004. gada 5. februārī Komisija par pilnvarotu personu apstiprināja S. biroju, kuru pārstāvēja tā priekšsēdētājs B., un apstiprināja 2004. gada 30. janvārī iesniegto projektu, kurā noteikts tā pilnvarojums.

5        2004. gada 9. februārī Lagardère par pilnvarotu personu iecēla S. biroju.

6        Lagardère sazinājās ar vairākiem uzņēmumiem, tostarp prasītāju – Éditions Odile Jacob SAS –, kas varētu iegādāties tālākpārdodamos aktīvus. Prasītāja pauda interesi par šo darījumu. Ar 2004. gada 28. aprīļa telefaksu tā paziņoja Lagardère savu pārņemšanas piedāvājumu.

7        2004. gada 28. maijā Lagardère paziņoja, ka tā ir izraudzījusies piecu iespējamo pircēju pirkšanas piedāvājumus, tostarp prasītājas piedāvājumu, bet ka ekskluzīvas tiesības tā ir piešķīrusi tikai vienam no tiem, proti, Wendel Investissement SA (pārtapusi par Wendel), otrajai personai, kas iestājusies lietā, un ka ar šo sabiedrību tā ir vienojusies par Editis aktīvu pirkšanas darījuma projektu.

8        2004. gada 4. jūnija vēstulē Lagardère lūdza Komisiju apstiprināt Wendel kā šo aktīvu ieguvēju.

9        2004. gada 5. jūlijā S. birojs iesniedza Komisijai savu kopsavilkuma ziņojumu, konstatējot Wendel kandidatūras atbilstību Lagardère saistībās noteiktajiem kritērijiem, kādi tie ir paredzēti 2004. gada 7. janvāra lēmumā par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem.

10      2004. gada 8. jūlijā prasītāja cēla Vispārējā tiesā prasību atcelt 2004. gada 7. janvāra lēmumu par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem (lieta T‑279/04).

11      Ar 2004. gada 30. jūlija Lēmumu (2004) D/203365 (turpmāk tekstā – “pirmais apstiprināšanas lēmums”), kas prasītājai tika paziņots 2004. gada 27. augustā, Komisija apstiprināja Wendel par atsavināto Editis aktīvu ieguvēju pēc tam, kad, it īpaši pamatojoties uz S. biroja ziņojumu, tā bija konstatējusi Wendel atbilstību Lagardère saistībās noteiktajiem aktīvu pārņēmēja kritērijiem.

12      Ar 2004. gada 30. septembra līgumu Lagardère nodeva Wendel atsavinātos Editis aktīvus.

13      2004. gada 8. jūlijā prasītāja cēla Vispārējā tiesā prasību atcelt pirmo apstiprināšanas lēmumu (lieta T‑452/04).

14      2008. gada 30. maijā Wendel pārdeva Spānijas grupai Planeta Editis aktīvus, kurus tai bija nodevusi Lagardère.

15      Vispārējā tiesa (sestā palāta) ar 2010. gada 13. septembra spriedumu Odile Jacob/Komisija (T‑279/04, EU:T:2010:384; turpmāk tekstā – “spriedums T‑279/04”) noraidīja prasītājas prasību atcelt 2004. gada 7. janvāra lēmumu par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem un ar tajā pašā dienā izdotu rīkojumu Éditions Odile Jacob/Komisija (T‑452/04, Krājums, EU:T:2010:385; turpmāk tekstā – “spriedums T‑452/04”) atcēla pirmo apstiprināšanas lēmumu. Vispārējā tiesa nosprieda, ka šis apstiprināšanas lēmums ticis pieņemts, pamatojoties uz tādas pilnvarotās personas ziņojumu, kas neatbilst Lagardère saistībās noteiktajam neatkarības nosacījumam.

16      Pēc sprieduma T‑452/04 (EU:T:2010:385) pasludināšanas Lagardère 2010. gada 22. novembrī iesniedza Komisijai jaunu lūgumu apstiprināt Wendel par atsavināto Editis aktīvu pārņēmēju un šim nolūkam 2010. gada 20. decembrī ierosināja jaunu pilnvarotas personas kandidatūru. Komisija jauno pilnvaroto personu apstiprināja 2011. gada 11. janvārī.

17      2010. gada 24. novembrī prasītāja iesniedza Tiesā apelācijas sūdzību par spriedumu T‑279/04 (lieta C‑551/10 P). Tajā pašā dienā Komisija un Lagardère iesniedza apelācijas sūdzību par spriedumu T‑452/04 (lietas C‑553/10 P un C‑554/10 P).

18      Prasītāja 2010. gada 17. decembrī un 2011. gada 11. martā nosūtīja vēstules Komisijai par sprieduma T‑452/04 (EU:T:2010:385) izpildi, uz kurām Komisija atbildēja ar 2011. gada 24. februāra un 18. aprīļa vēstulēm.

19      2011. gada 14. februārī un 16. martā notika sanāksmes, kurās piedalījās prasītāja un Komisija.

20      Atbildot uz prasītājas 2011. gada 25. marta vēstuli, Komisija 2011. gada 6. aprīlī aicināja prasītāju divu nedēļu laikā paust savu viedokli par jauno pilnvaroto personu un triju nedēļu laikā iesniegt savas iespējamās papildu piezīmes. Prasītāja savus apsvērumus par jaunu atļaujas piešķiršanas procedūru iesniedza jaunajai pilnvarotajai personai ar 2011. gada 20. aprīļa vēstuli un Komisijai – ar 2011. gada 27. aprīļa vēstuli.

21      Savā ziņojumā jaunā pilnvarotā persona secināja, ka 2004. gada darījuma noslēgšanas brīdī Wendel bija piemērota pircēja.

22      Ar 2011. gada 13. maija Lēmumu C(2011) 3503 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kas prasītājai tika paziņots 2011. gada 27. jūnijā, Komisija saskaņā ar 2004. gada 7. janvāra lēmumu par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem pieņēma jaunu lēmumu, par atsavināto Editis aktīvu pircēju apstiprinot Wendel ar atpakaļejošu spēku – no 2004. gada 30. jūlija.

23      Tiesa ar 2012. gada 6. novembra spriedumu Komisija un Lagardère/Éditions Odile Jacob (C‑553/10 P un C‑554/10 P, Krājums, EU:C:2012:682; turpmāk tekstā – “spriedums C‑553/10 P un C‑554/10 P”) noraidīja Komisijas un Lagardère apelācijas sūdzības par spriedumu T‑452/04 (EU:T:2010:385). Tiesa ar tajā pašā dienā pasludināto spriedumu Éditions Odile Jacob/Komisija (C‑551/10 P, Krājums, EU:C:2012:681; turpmāk tekstā – “spriedums C‑551/10 P”) noraidīja prasītājas apelācijas sūdzību par spriedumu T‑279/04 (EU:T:2010:384).

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

24      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 5. septembrī, prasītāja cēla šo prasību.

25      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā dienā, prasītāja iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu. Ar 2011. gada 24. novembra rīkojumu Éditions Odile Jacob/Komisija (T‑471/11 R, EU:T:2011:695) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu steidzamības neesamības dēļ un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlika.

26      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā dienā, prasītāja, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 76.a pantu, iesniedza pieteikumu par paātrināto tiesvedību. Ar 2011. gada 14. oktobra lēmumu Vispārējā tiesa (astotā palāta) šo pieteikumu noraidīja.

27      Ar dokumentiem, kas iesniegti 2011. gada 17. un 24. novembrī, Wendel un Lagardère atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 115. pantam lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētāja 2012. gada 3. decembra rīkojumu Lagardère un Wendel tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

28      Ar Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētāja 2011. gada 22. decembra rīkojumu tiesvedība šajā lietā tika apturēta līdz brīdim, kad tiks pasludināti spriedumi lietās C‑551/10 P, C‑553/10 P un C‑554/10 P. Tiesvedība tika atsākta 2012. gada 6. novembrī.

29      Vispārējās tiesas iztiesāšanas sastāva daļējas nomaiņas dēļ šī lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam, kurš darbojas tajā pašā palātā.

30      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (otrā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzaicināja Komisiju sniegt atbildi uz jautājumu. Komisija šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

31      Vispārējā tiesa 2014. gada 6. maija tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem.

32      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai un personām, kas iestājušās lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

33      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tiesāšanās izdevumus pagaidu noregulējuma tiesvedībā.

34      Lagardère un Wendel prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar to iestāšanos lietā.

 Juridiskais pamatojums

 Par pieņemamību

35      Lagardère un Wendel uzskata, ka prasība ir nepieņemama tāpēc, ka prasītājai nav intereses celt prasību, jo pat apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā tai nebūtu iespējas iegādāties Editis aktīvus, un ka, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību, tā varētu prasīt atlīdzināt tikai tos zaudējumus, kas tai radušies pirmā apstiprināšanas lēmuma prettiesiskuma dēļ.

36      Sākumā ir jākonstatē, ka, lai arī Komisija tiesas sēdē pauda šaubas par prasītājas interesi celt prasību, nedz iesniegtajos dokumentos, nedz tiesas sēdē tā nelūdza atzīt prasību par nepieņemamu, bet tikai lūdza prasību noraidīt pēc būtības. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta ceturto daļu, kas saskaņā ar minēto statūtu 53. panta pirmo daļu ir piemērojama tiesvedībai Vispārējā tiesā, pieteikumā par iestāšanos lietā iekļautie argumenti drīkst pamatot tikai viena lietas dalībnieka prasījumu. Turklāt saskaņā ar Reglamenta 116. panta 3. punktu personai, kas iestājusies lietā, ir jāpieņem lieta tāda, kāda tā ir iestāšanās laikā.

37      Tātad Lagardère un Wendel kā personām, kas iestājušās lietā, nav tiesību celt iebildi par prasības nepieņemamību, un tādējādi Vispārējai tiesai nav pienākuma izskatīt to minētos pamatus par nepieņemamību (spriedumi, 1993. gada 24. marts, CIRFS u.c./Komisija, C‑313/90, Krājums, EU:C:1993:111, 20.–22. punkts; 1997. gada 27. novembris, Kaysersberg/Komisija, T‑290/94, Krājums, EU:T:1997:186, 76. punkts, un 2011. gada 13. aprīlis, Vācija/Komisija, T‑576/08, Krājums, EU:T:2011:166, 38. un 39. punkts). Tāpēc Lagardère un Wendel celtās iebildes par nepieņemamību ir jānoraida.

38      Tomēr, tā kā intereses celt prasību neesamība ir absolūts šķērslis tiesas procesam, kas tiesai ir jāizskata pēc savas ierosmes (rīkojums, 1987. gada 7. oktobris, d. M./Padome un CES, 108/86, Krājums, EU:C:1987:426, 10. punkts, un spriedums, 2005. gada 14. aprīlis, Sniace/Komisija, T‑141/03, Krājums, EU:T:2005:129, 22. punkts), Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda iebildums, kuru ir izvirzījušas personas, kas iestājušās lietā (spriedums CIRFS u.c./Komisija, minēts 37. punktā, EU:C:1993:111, 23. punkts, un spriedums, 1990. gada 11. jūlijs, Neotype Techmashexport/Komisija un Padome, C‑305/86 un C‑160/87, Krājums, EU:C:1990:295, 23. punkts).

39      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru interese celt prasību ir svarīgs un būtisks jebkuras tiesvedības priekšnosacījums. Prasītājas interese celt prasību nozīmē, ka apstrīdētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas, ka prasības iznākums var sniegt labumu lietas dalībniekam, kurš cēlis prasību, un ka šo prasību pamato radusies un pastāvoša interese to atcelt (skat. spriedumu, 2009. gada 19. jūnijs, Socratec/Komisija, T‑269/03, EU:T:2009:211, 36. punkts un tajā minētā judikatūra). Ja pastāv šaubas vai iebildumi, prasītājam ir jāiesniedz pierādījumi par savu interesi celt prasību (rīkojums, 1989. gada 31. jūlijs, S./Komisija, 206/89 R, Krājums, EU:C:1989:333, 8. punkts, un spriedums Sniace/Komisija, minēts 38. punktā, EU:T:2005:129, 31. punkts). Prasītājam it īpaši ir jāpierāda personīga interese panākt apstrīdētā akta atcelšanu. Šai interesei jārodas un jāpastāv, un tā tiek novērtēta, atsaucoties uz dienu, kad prasība tika celta (skat. rīkojumu, 1999. gada 29. aprīlis, Unione provinciale degli agricoltori di Firenze u.c./Komisija, T‑78/98, Krājums, EU:T:1999:87, 30. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu, 2007. gada 20. septembris, Salvat père & fils u.c./Komisija, T‑136/05, Krājums, EU:T:2007:295, 34. punkts). Ja interese, uz kuru atsaucas prasītājs, attiecas uz tiesisko situāciju nākotnē, tam jāpierāda, ka aizskārums šajā situācijā jau ir droši paredzams. Tādējādi prasītājs nevar atsaukties uz nekonkrētām situācijām nākotnē, lai pamatotu savu interesi prasīt atcelt apstrīdēto aktu (spriedumi, 1992. gada 17. septembris, NBV un NVB/Komisija, T‑138/89, Krājums, EU:T:1992:95, 33. punkts, un Sniace/Komisija, minēts 38. punktā, EU:T:2005:129, 26. punkts).

40      Saskaņā ar judikatūru ir acīmredzami, ka Eiropas Savienības tiesas spriedums par kādas iestādes tiesību akta atcelšanu uz tā adresātiem attiecas tieši ar veidu, kā šī iestāde izpilda spriedumu, un tāpēc viņiem ir tiesības lūgt Savienības tiesai konstatēt iespējamu tādu iestādes pienākumu neizpildi, kas tai ir jāpilda saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem (šajā ziņā skat. spriedumus, 1976. gada 25. novembris, Küster/Parlaments, 30/76, Krājums, EU:C:1976:165, 8. un 9. punkts, un 1990. gada 14. februāris, Hochbaum/Komisija, T‑38/89, Krājums, EU:T:1990:14, 9. punkts). Tāpēc Savienības tiesas sprieduma, ar kuru ir atcelts kādas iestādes tiesību akts, adresātiem ir interese celt prasību strīdā par attiecīgās iestādes veiktu sprieduma izpildi pat tad, ja apstrīdētā tiesību akta tiesiskās sekas ir beigušās (spriedums, 1989. gada 28. februāris, van der Stijl un Cullington/Komisija, 341/85, 251/86, 258/86, 259/86, 262/86, 266/86, 222/87 un 232/87, Krājums, EU:C:1989:93, 15.–18. punkts). Tāpēc izskatāmajā lietā šis princips nevar tikt apstrīdēts tikai ar apstākli, kuru ir minējušas lietā iestājušās personas un saskaņā ar kuru pat apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā prasītājai nebūtu iespējams iegūt Editis īpašumā esošos aktīvus. Turklāt ir jāatgādina, ka, lai arī tikai Lagardère ir tiesības ieteikt Komisijai attiecīgo aktīvu pārņēmēju, Lagardère principā varētu ierosināt un Komisija apstiprināt par ieguvēju prasītāju, kas 2004. gadā bija iekļauta piecu potenciālo pircēju sarakstā un atbilda saistībās noteiktajiem atlases kritērijiem, ja apstrīdētais lēmums tiktu atcelts, pamatojoties uz nepieciešamību izvēlēties citu pircēju, nevis Wendel.

41      Tā kā apstrīdētā lēmuma pieņemšana ir veids, kā Komisija izpildīja spriedumu T‑452/04 (EU:T:2010:385), prasītājai ir interese celt prasību par apstrīdēto lēmumu tikai tāpēc vien, ka tā ir lietas dalībnieks tiesvedībā, kurā minētais spriedums ir taisīts.

42      Turklāt apstrīdētajam lēmumam ir tāds pats priekšmets kā pirmajam apstiprināšanas lēmumam, kuru Vispārējā tiesa atcēla ar spriedumu T‑452/04 (EU:T:2010:385) un kuru tas aizstāj. Tāpēc apstrīdētais lēmums attiecas uz prasītāju tāpat, kā uz to attiecās pirmais apstiprināšanas lēmums. Ne Vispārējā tiesa šajā lietā, ne Tiesa, lemjot par apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu, nav konstatējušas, ka prasītājai nebija intereses celt prasību par pirmo apstiprināšanas lēmumu, kuru Vispārējā tiesa atcēla.

43      Pakārtoti ir jānorāda, ka uzņēmumam ir interese panākt tāda lēmuma atcelšanu, ar kuru ar nosacījumiem ir atļauts veikt koncentrācijas darījumu, ko īsteno divi tā konkurenti un kas var ietekmēt tā komerciālo stāvokli (spriedums, 2006. gada 4. jūlijs, easyJet/Komisija, T‑177/04, Krājums, EU:T:2006:187, 41. punkts). Tāpat uzņēmumam, kas koncentrācijas darījumā bijis iekļauts tikai piecu potenciālo atsavināmo aktīvu pircēju sarakstā, ir pamatota interese panākt Komisijas lēmuma, ar kuru ir apstiprināts cits no šiem pieciem uzņēmumiem, atcelšanu, jo šis lēmums noteikti var skart tā komerciālo stāvokli, neatkarīgi no tā, vai apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā tas varētu tikt apstiprināts par attiecīgo aktīvu pārņēmēju.

44      Turklāt prasītājai ir interese lūgt atcelt tiesību aktu, kas to skar tieši, lai panāktu, ka Savienības tiesa konstatē pret to pieļautu prettiesisku rīcību, ja šāds konstatējums var būt pamats iespējamai prasībai par zaudējumu atlīdzību ar mērķi panākt adekvātu atlīdzību par zaudējumiem, ko radījis apstrīdētais tiesību akts (spriedumi, 1998. gada 31. marts, Francija u.c./Komisija, C‑68/94 un C‑30/95, Krājums, EU:C:1998:148, 74. punkts, un 2009. gada 18. marts, Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome, T‑299/05, Krājums, EU:T:2009:72, 53.–55. punkts).

45      No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītājai ir interese celt prasību par apstrīdēto lēmumu.

 Par lietas būtību

46      Prasītāja min sešus pamatus prasības atbalstam. Pirmkārt, tā apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 266. pantu, kā arī atpakaļejoša spēka aizlieguma principu. Otrkārt, tā uzskata, ka apstrīdētajam lēmumam nav juridiska pamata. Treškārt, tā pārmet Komisijai kļūdas tiesību piemērošanā un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, ņemot vērā informāciju, kas attiecas uz laikposmu pēc 2004. gada 30. jūlija, un to izmantojot selektīvi. Ceturtkārt, tā uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā un acīmredzamas kļūdas Wendel kandidatūras vērtējumā. Piektkārt, prasītāja izvirza pamatu, kas ir balstīts uz pilnvaru nepareizu izmantošanu. Visbeidzot, tā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav sniegts pamatojums.

 Par pirmo pamatu, kas ir balstīts uz LESD 266. panta un atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu

47      Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija, pieņemdama apstrīdēto lēmumu, nenovēršot visas pirmā apstiprināšanas lēmuma prettiesiskuma izraisītās sekas, lai arī Vispārējā tiesa to atcēla iekšēja tiesiskuma trūkuma, nevis procesuāla trūkuma dēļ, ir pārkāpusi LESD 266. panta noteikumus. Otrkārt, prasītāja uzskata, ka Komisija, pieņemot apstrīdēto lēmumu, esot pārkāpusi atpakaļejoša spēka aizlieguma principu.

48      Komisija un personas, kas iestājušās lietā, noraida prasītājas argumentus. Turklāt Lagardère uzskata, ka pirmais pamats ir nepieņemams, jo ar to netiekot ievērots princips non concedit venire contra factum proprium.

–       Par pirmā pamata pieņemamību

49      Lagardère uzskata, ka pirmais pamats ir nepieņemams, jo lietā, kurā pasludināts spriedums C‑553/10 P un C‑554/10 P (EU:C:2012:682), prasītāja esot apgalvojusi, ka pirmās pilnvarotās personas neatkarības neesamība bija ārēja, nevis iekšēja tiesiskuma trūkums atšķirībā no tā, ko tā apgalvo tagad Vispārējā tiesā.

50      Vispirms ir jāatgādina, ka neviens Tiesas statūtu vai Reglamenta noteikums neaizliedz lietas dalībniekam sniegt pamata juridisko kvalifikāciju, kas atšķiras no kvalifikācijas, kuru viņš ir sniedzis citā strīdā. Saskaņā ar judikatūru tiesības celt Vispārējā tiesā prasību, kas ir fiziskām vai juridiskām personām saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu, nevar tikt ierobežotas bez šajā ziņā tieši paredzēta juridiska pamata, nepārkāpjot tiesiskuma un tiesību uz aizstāvību ievērošanas pamatprincipus, kā arī tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības vērsties neatkarīgā tiesā, kas ir garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā (spriedums, 2010. gada 1. jūlijs, Knauf Gips/Komisija, C‑407/08 P, Krājums, EU:C:2010:389, 89.–91. punkts).

51      Turklāt ir jāatgādina, ka, lai arī lietas dalībnieki nosaka strīda priekšmetu, kuru nevar grozīt tiesa, tai tomēr pamati ir jāinterpretē pēc to būtības, nevis to kvalifikācijas un tādējādi ir jākvalificē prasības pieteikuma pamati un argumenti (šajā ziņā skat. spriedumus, 1961. gada 15. decembris, Fives Lille Cail u.c./Augstā iestāde, 19/60, 21/60, 2/61 un 3/61, Krājums, EU:C:1961:30; 2007. gada 20. septembris, Fachvereinigung Mineralfaserindustrie/Komisija, T‑375/03, EU:T:2007:293, 65. un 66. punkts, un 2009. gada 10. februāris, Deutsche Post un DHL International/Komisija, T‑388/03, Krājums, EU:T:2009:30, 54. punkts).

52      Visbeidzot, katrā ziņā Lagardère minētais princips non concedit venire contra factum proprium Savienības tiesībās nozīmē vienīgi neiespējamību lietas dalībniekam apelācijas tiesvedībā apstrīdēt pirmās instances tiesas atzītu faktisku vai procesuālu apstākli, kas iekļauts šajā tiesā notikušās sēdes protokolā (rīkojumi, 2007. gada 25. oktobris, Nijs/Revīzijas palāta, C‑495/06 P, Krājums‑CDL, EU:C:2007:644, 52.–56. punkts, un 2010. gada 24. jūnijs, Kronoply/Komisija, C‑117/09 P, EU:C:2010:370, 44. punkts).

53      Tādējādi, nepastāvot vajadzībai spriest par Lagardère iebildi par nepieņemamību, ir jāatzīst, ka pirmais pamats ir pieņemams.

–       Par LESD 266. panta noteikumu pārkāpumu

54      Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā, pieņemdama apstrīdēto lēmumu, nenovēršot pirmā apstiprināšanas lēmuma prettiesiskuma izraisītās sekas, esot pārkāpusi LESD 266. panta noteikumus.

55      Saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu iestādei, kura izdevusi atcelto aktu, ir jāveic pasākumi Tiesas sprieduma izpildei. Šajos noteikumos ir paredzēts kompetenču sadalījums starp tiesu un administratīvo iestādi, saskaņā ar kuru iestādei, kas ir pieņēmusi atcelto aktu, ir jānosaka pasākumi, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu atceļošo spriedumu (rīkojums, 1963. gada 13. novembris, Erba un Reynier/Komisija, 98/63 R un 99/63 R, Krājums, EU:C:1963:46, un spriedumi, 1992. gada 8. oktobris, Meskens/Parlaments, T‑84/91, Krājums, EU:T:1992:103, 73. punkts, un 2007. gada 17. aprīlis, C un F/Komisija, F‑44/06 un F‑94/06, Krājums‑CDL, EU:F:2007:66, 33. punkts).

56      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesu pasludinātiem atceļošiem spriedumiem, tiklīdz tie ir kļuvuši par galīgiem, ir res judicata absolūtais spēks. Tas attiecas ne tikai uz atceļošā tiesas sprieduma rezolutīvo daļu, bet arī uz motīviem, kuri veido rezolutīvās daļas nepieciešamo pamatojumu un tāpēc nav no tās atdalāmi (spriedumi, 1988. gada 26. aprīlis, Asteris u.c./Komisija, 97/86, 99/86, 193/86 un 215/86, Krājums, EU:C:1988:199, 27.–30. punkts; 2000. gada 3. oktobris, Industrie des poudres sphériques/Padome, C‑458/98 P, Krājums, EU:C:2000:531, 81. punkts, un 2009. gada 1. jūlijs, ThyssenKrupp Stainless/Komisija, T‑24/07, Krājums, EU:T:2009:236, 113. un 140. punkts). Tātad atceļošais spriedums nozīmē, ka atceltā tiesību akta autors pieņem jaunu tiesību aktu, ņemot vērā ne tikai sprieduma rezolutīvo daļu, bet arī motīvus, kuri ir līdz tam noveduši, un sniedz vajadzīgo pamatojumu, tādējādi rūpējoties, lai ar šo jauno tiesību aktu netiktu pieļauti tādi paši pārkāpumi, kādi tika konstatēti atceļošajā spriedumā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2003. gada 6. marts, Interporc/Komisija, C‑41/00 P, Krājums, EU:C:2003:125, 29. un 30. punkts).

57      Tomēr sprieduma res judicata spēks attiecas tikai uz tiem faktiem un tiesību jautājumiem, kuri faktiski vai obligāti tikuši izskatīti (spriedums, 1991. gada 19. februāris, Itālija/Komisija, C‑281/89, Krājums, EU:C:1991:59, 14. punkts). Turklāt atceļošajā spriedumā iekļautajam obiter dictum nepiemīt res judicata absolūtais spēks (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 29. marts, ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, C‑352/09 P, Krājums, EU:C:2011:191, 132. punkts). Tādējādi saskaņā ar LESD 266. pantu iestādei, kura izdevusi atcelto aktu, ir jāveic tikai tādi pasākumi, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu atceļošā sprieduma izpildi (spriedums Interporc/Komisija, minēts 56. punktā, EU:C:2003:125, 30. punkts).

58      Process, kura mērķis ir aizstāt atceltu aktu, ir jāatsāk tieši no tā brīža, kad prettiesiskums tika pieļauts (šajā ziņā skat. spriedumu, 1986. gada 3. jūlijs, Padome/Parlaments, 34/86, Krājums, EU:C:1986:291, 47. punkts), taču akta atcelšana ne vienmēr skar sagatavojošus tiesību aktus (spriedums, 1990. gada 13. novembris, Fédesa u.c./Komisija, C‑331/88, Krājums, EU:C:1990:391, 34. punkts). Tāda akta atcelšana, ar ko tiek izbeigts administratīvs process, kas ietver dažādus posmus, ne vienmēr izraisa visas procedūras pirms apstrīdētā akta atcelšanas anulēšanu neatkarīgi no atceļošā sprieduma motīviem, vai tie būtu saistīti ar lietas būtību vai procesu (skat. spriedumu, 1998. gada 15. oktobris, Industrie des poudres sphériques/Padome, T‑2/95, Krājums, EU:T:1998:242, 91. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpēc, lai pieņemtu aizstājošu tiesību aktu, tiesību akta autoram ir jāatsaucas uz brīdi, kad atceltais akts tika pieņemts (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 2. maijs, O2 (Germany)/Komisija, T‑328/03, Krājums, EU:T:2006:116, 47. un 48. punkts). Tomēr savā jaunajā lēmumā tas var atsaukties uz motīviem, kas atšķiras no pirmā lēmuma pamatojuma (šajā ziņā skat. spriedumu Interporc/Komisija, minēts 56. punktā, EU:C:2003:125, 28.–32. punkts). Turklāt viņam vēlreiz nav jāpauž nostāja par tiem sākotnējā lēmuma aspektiem, kas atceļošajā spriedumā netika apstrīdēti (šajā ziņā skat. spriedumu, 1997. gada 27. novembris, Tremblay u.c./Komisija, T‑224/95, Krājums, EU:T:1997:187, 53. un 72. punkts].

59      Turklāt ir jāatgādina, ka iestādei piešķirtā iespēja neatsākt visu procedūru pirms atceltā akta pieņemšanas nav pakārtota nosacījumam, ka šim aktam jābūt atceltam procesuālu trūkumu dēļ (šajā ziņā skat. spriedumus Industrie des poudres sphériques/Padome, minēts 58. punktā, EU:T:1998:242, 91. punkts, un 2008. gada 9. jūlijs, Alitalia/Komisija, T‑301/01, Krājums, EU:T:2008:262, 103. punkts).

60      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir noteikusi pasākumus, lai izpildītu spriedumu T‑452/04 (EU:T:2010:385), un šajā ziņā it īpaši ir jāpārbauda, vai Komisijai šī sprieduma motīvu dēļ, kā to apgalvo prasītāja, bija jāatceļ 2004. gada 7. janvāra lēmums par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem un vai šo motīvu dēļ bija jāatsāk procedūra no 2004. gada 9. februāra, kad Lagardère bija iecēlusi pirmo pilnvaroto personu.

61      Vispirms ir jāpārbauda sprieduma T‑452/04 (EU:T:2010:385) rezolutīvā daļa un motīvi, kuriem noteikti piemīt res judicata absolūtais spēks, jo Tiesa ir noraidījusi par to celto apelācijas sūdzību (spriedums, 2002. gada 28. februāris, Cascades/Komisija, T‑308/94, Krājums, EU:T:2002:47, 70. punkts). Jānorāda, ka Vispārējā tiesa ir atcēlusi pirmo apstiprināšanas lēmumu, apmierinot otro prasītājas izvirzīto pamatu, kas bija balstīts uz to, ka minētais lēmums ticis pieņemts, pamatojoties uz ziņojumu, kuru bija sagatavojusi pilnvarotā persona, kura nebija neatkarīga no Editis (spriedums T‑452/04, EU:T:2010:385, 65. punkts). Tomēr Vispārējā tiesa nav lēmusi par citiem prasītājas izvirzītajiem pamatiem.

62      Savos argumentos par otro pamatu prasītāja it īpaši bija norādījusi, ka pietiek tikai ar šaubu pastāvēšanu par pilnvarotās personas neatkarību, lai procedūra saistībā ar tālākpārdotajiem aktīviem un tādējādi arī pirmais apstiprināšanas lēmums kļūtu spēkā neesoši, jo pilnvarotās personas sagatavotais pārņēmēja kandidatūras novērtējuma ziņojums esot bijis Komisijas lēmuma apstiprināt vai neapstiprināt ieinteresēto personu pamata un noteicošais elements (spriedums T‑452/04, EU:T:2010:385, 71. un 72. punkts). Vispārējā tiesa pieņēma šo pamatu, uzskatot, ka, pirmkārt, Wendel kandidatūras novērtējuma ziņojumu izstrādāja pilnvarotā persona, kura attiecībā pret Éditis neatbilda Lagardère saistību 15. punktā noteiktajam neatkarības nosacījumam (spriedums T‑452/04, EU:T:2010:385, 107. punkts), un, otrkārt, pirmais apstiprināšanas lēmums šī prettiesiskuma dēļ kļuva par spēkā neesošu, jo pilnvarotās personas ziņojumam bija izšķiroša ietekme uz minēto lēmumu (spriedums T‑452/04, EU:T:2010:385, 110.–118. punkts). Tādējādi Vispārējā tiesa ir lēmusi tikai par jautājumu saistībā ar pirmās pilnvarotās personas neatkarību, tās neatkarības trūkuma ietekmi uz Wendel kandidatūras novērtējuma ziņojumu un šī trūkuma ietekmi uz pirmo apstiprināšanas lēmumu.

63      Lai arī ir taisnība, kā to uzsver prasītāja, ka Vispārējā tiesa sprieduma T‑452/04 (EU:T:2010:385) 100. punktā vienlaikus ir norādījusi, ka “sabiedrības, kurai piederēja visi Editis aktīvi, valdes locekļa funkciju īstenošana, ko veica B. [pirmā pilnvarotā persona], varēja ietekmēt neatkarību, kāda ieinteresētajai personai bija jāizrāda, izstrādājot vajadzīgo pārstrukturēšanas pasākumu ieteikumus un informējot Komisiju par šiem ieteikumiem”, šis apgalvojums neveido sprieduma rezolutīvās daļas nepieciešamo pamatojumu un tāpēc tam nav res judicata absolūtā spēka (skat. iepriekš 57. punktu). Jākonstatē, ka ne minētās pilnvarotās personas ieteikumu par nepieciešamajiem pārstrukturēšanas pasākumiem tiesiskums, ne arī visi citi pilnvarotās personas pieņemtie akti, izņemot Wendel kandidatūras novērtējuma ziņojumu, nebija strīda priekšmets lietā, kurā ir taisīts attiecīgais spriedums. Ņemot vērā prasītājas izvirzītos argumentus šajā lietā, Vispārējai tiesai bija jānovērtē tikai pirmās pilnvarotās personas neatkarība un iespējamā tās neatkarības trūkuma ietekme uz pirmo apstiprināšanas lēmumu, kas vienīgais tika apstrīdēts celtajā prasībā.

64      Turklāt ir jānorāda, ka, lai arī spriedumā C‑553/10 P un C‑554/10 P (EU:C:2012:682), kā to apgalvo prasītāja, ir norādīts, ka pilnvarotās personas neatkarība ir “saistību elements, kuram piekritusi Lagardère un kurš ir pilnībā jāievēro”, ka “šī neatkarība ir noteikta ex ante un aptver visas pilnvarotās personas darbības” (spriedums C‑553/10 P un C‑554/10 P, EU:C:2012:682, 42. punkts), ka tas, ka B. pildīja Investima 10 SAS, kas vēlāk kļuvusi par Éditis, valdes locekļa pienākumus, varēja ietekmēt tā neatkarību un ka “šī situācija vairs neļāva nodrošināt Lagardère saistību 15. punktā paredzētās neatkarīgas pilnvarotās personas pilnīgi neatkarīgu pienākumu izpildi” (spriedums C‑553/10 P un C‑554/10 P, EU:C:2012:682, 44. punkts), Tiesa tomēr nav spriedusi par citu pilnvarotās personas pieņemto aktu saturu, izņemot Wendel kandidatūras novērtējuma ziņojumu pirms tās apstiprināšanas.

65      Tādējādi, lai izpildītu spriedumu lietā T‑452/04 (EU:T:2010:385), Komisijai bija jāapstiprina jauna pilnvarotā persona, kas sagatavotu jaunu Wendel kandidatūras novērtējuma ziņojumu, atsaucoties uz brīdi, kad Lagardère lūdza Komisiju apstiprināt Wendel kandidatūru par minēto aktīvu ieguvēju, proti, 2004. gada 4. jūniju, un pēc tam jāpieņem lēmums par Wendel apstiprināšanu vai noraidīšanu, it īpaši pamatojoties uz šo jauno ziņojumu.

66      No lietas materiāliem izriet, ka, lai izpildītu spriedumu T‑452/04 (EU:T:2010:385), Komisija 2011. gada 11. janvārī apstiprināja jaunu Lagardère ieteiktu pilnvaroto personu, kas 2011. gada 12. maijā iesniedza tai savu Wendel kandidatūras novērtējuma ziņojumu, kurā, pirmkārt, šī persona izvērtēja situāciju no brīža, kad Lagardère lūdza Komisiju apstiprināt Wendel par tās aktīvu ieguvēju (proti, no 2004. gada 4. jūnija), un, otrkārt, izmaiņas atsavinātajos aktīvos, nošķirot laikposmu, kad tie piederēja Wendel (no 2004. gada jūlija līdz 2008. gada maijam), un laikposmu, kad tie bija Planeta īpašumā (kopš 2008. gada maija). Komisija 2011. gada 13. maijā pieņēma apstrīdēto lēmumu, apstiprinot ar atpakaļejošu spēku no 2004. gada 30. jūlija Wendel par atsavināto Editis aktīvu pārņēmēju. Šajā lēmumā Komisija izvērtēja situāciju, kāda pastāvēja 2004. gada 4. jūnijā, kad Lagardère iesniedza pirmo apstiprinājuma lūgumu, un savus secinājumus pamatoja, analizējot situāciju, kāda bija izveidojusies pēc minētās dienas.

67      Veicot šos pasākumus, Komisija ir ievērojusi Vispārējās tiesas res judicata. Neviens no prasītājas sniegtajiem argumentiem neļauj atspēkot šo konstatējumu.

68      Vispirms prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav novērsusi visas pirmā apstiprināšanas lēmuma prettiesiskuma izraisītās sekas. Tā uzskata, ka neatkarīgas pilnvarotās personas iecelšana bija viena no Lagardère saistībām, uz kuru pamata tika pieņemts 2004. gada 7. janvāra lēmums par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem un kuras ir neatdalāmas no šā lēmuma kopumā. Prasītāja uzskata, ka tādējādi Komisijai bija jāpieņem lēmums par piešķirtās koncentrācijas atļaujas atsaukšanu un vajadzības gadījumā jāuzliek naudas sods, pamatojoties uz Padomes 1989. gada 21. decembra Regulas (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (OV 1990, L 257, 13. lpp.) 8. panta 5. punktu un 14. panta 2. punktu. Turklāt prasītāja pārmet Komisijai, ka tā neesot varējusi nopietni ņemt vērā jaunās pilnvarotās personas ziņojumu, kas tai tika iesniegts tikai iepriekšējā dienā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, un esot likusi sagatavot jaunai pilnvarotai personai nepilnīgu un cildinošu ziņojumu.

69      Pirmkārt, ir jānorāda, ka pirmā apstiprināšanas lēmuma atcelšanai pašai par sevi nebija ietekmes uz 2004. gada 7. janvāra lēmuma par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem tiesiskumu, jo ar šo atcelšanu minētais lēmums kļuva nepiemērojams līdz brīdim, kad Komisija ieņēma nostāju par šīs atcelšanas sekām, it īpaši attiecībā uz iespējamo cita pārņēmēja apstiprināšanu. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija un personas, kas iestājušās lietā, apstāklis, ka Vispārējā tiesa un Tiesa tajā pašā dienā, kad tika pasludināts spriedums par pirmā apstiprināšanas lēmuma atcelšanu, bija pasludinājušas spriedumus, ar kuriem tika noraidīta prasība par 2004. gada 7. janvāra lēmumu par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem, neietekmēja jautājumu par to, vai Komisijai bija jāatsauc lēmums par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem.

70      Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijai bija jāpieņem lēmums, ar kuru tiktu atsaukts pieņemtais lēmums par koncentrācijas atļauju un uzlikts naudas sods.

71      Vispirms un nepastāvot vajadzībai spriest par pieņemamību, ir jānoraida personu, kas iestājušās lietā, argumenti, ka to, ka Komisija nav noteikusi citus pasākumus, izņemot apstrīdēto lēmumu, prasītāja var apstrīdēt, tikai ceļot prasību sakarā ar bezdarbību. LESD 266. pantā nav paredzēts īpašs tiesību aizsardzības līdzeklis, lai nodrošinātu Savienības tiesu spriedumu izpildi. Ja persona uzskata, ka akts, kas ir pieņemts, lai aizstātu atcelto aktu, nav saderīgs ar sprieduma motīviem un rezolutīvo daļu, tā var iesniegt jaunu prasību atcelt tiesību aktu, pamatojoties uz LESD 263. pantu. Turpretī LESD 265. pantā paredzētā prasība sakarā ar bezdarbību ir atbilstīgs līdzeklis, lai konstatētu iestādes prettiesisku atturēšanos veikt pasākumus, lai izpildītu spriedumu (spriedums, 2004. gada 19. februāris, SIC/Komisija, T‑297/01 un T‑298/01, Krājums, EU:T:2004:48, 32. punkts) vai arī lai noteiktu, vai iestādei ne tikai bija jāpieņem aizstājošs akts, bet arī jāveic citi pasākumi attiecībā uz citiem tiesību aktiem, kas netika apstrīdēti, ceļot sākotnējo prasību atcelt tiesību aktu (spriedumi Asteris u.c./Komisija, minēts 56. punktā, EU:C:1988:199, 22.–24. punkts, un 1996. gada 18. septembris, Asia Motor France u.c./Komisija, T‑387/94, Krājums, EU:T:1996:120, 40. punkts). Izskatāmajā lietā prasītājai ir tiesības Vispārējā tiesā celt prasību atcelt tiesību aktu, jo tā tieši apstrīd veidu, kādā Komisija izpildījusi Vispārējās tiesas spriedumu. Lai arī ir taisnība, ka tā ceļ iebildumu, ka Komisija nav pieņēmusi citus lēmumus un ka šī apstrīdēšana varētu attiekties uz tiesvedību saistībā ar prasību sakarā ar bezdarbību, šāds apstāklis neietekmē izskatāmā iebilduma pieņemamību, ciktāl, lai kritizētu apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, prasītāja balstās uz argumentiem par to, ka Komisijai šī lēmuma vietā būtu bijuši jāveic citi pasākumi.

72      Vēl arī jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā, kā to tiesas sēdē atzina lietas dalībnieki, bija spēkā Regula Nr. 4064/89 un ka saskaņā ar Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulas (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (OV L 24, 1. lpp.) 26. panta 2. punkta noteikumiem “Regulu (EEK) Nr. 4064/89 turpina piemērot visām koncentrācijām, kas bija vienošanās vai paziņojuma objekts vai kuru gadījumā tika iegūta kontrole šīs regulas 4. panta 1. punkta nozīmē pirms šīs regulas spēkā stāšanās”.

73      Vēl ir jāatgādina, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Regulā Nr. 4064/89 un Komisijas paziņojumā par atbilstīgiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 447/98 (OV 2001, C 68, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par korektīvajiem pasākumiem”) ir nošķirti nosacījumi un pienākumi, kas ir noteikti uzņēmumiem procedūrā saistībā ar koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem. Tādējādi, kā ir paredzēts Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punkta otrajā daļā, “savam lēmumam Komisija drīkst pievienot nosacījumus un pienākumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgie uzņēmumi atbilst saistībām, ko tie uzņēmušies attiecībā pret Komisiju ar nolūku pārveidot sākotnējo koncentrācijas plānu”. Konkrētāk, saskaņā ar Paziņojuma par korektīvajiem pasākumiem 12. punktu “prasība veikt pasākumus, kas izraisa strukturālas izmaiņas tirgū, ir nosacījums; piemēram, prasība nodalīt uzņēmumu”, bet “pasākumi, kas veicami, lai sasniegtu šo rezultātu, parasti ir pušu pienākumi, piemēram, pilnvarotā iecelšana ar neatceļamu pilnvaru pārdot uzņēmumu”.

74      Piemērojot šos noteikumus, Komisija 2004. gada 7. janvāra lēmumā par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem ir norādījusi, ka “lēmums par paziņoto darījumu ir saderīgs ar kopējo tirgu ar nosacījumu, ka paziņojuma iesniedzējs pilnībā ievēro II pielikuma 1.–3. un 10. punktā norādītās atsavināšanas saistības”, un ka “paziņojuma iesniedzējam ir pienākums pilnībā ievērot citas II pielikumā norādītās saistības” (1010. punkts).

75      Šai nosacījumu un pienākumu nošķiršanai ir svarīga nozīme, jo to neizpildei ir atšķirīgas sekas.

76      Regulas Nr. 4064/89 8. panta 5. punkta b) apakšpunktā ir skaidri noteikts, ka Komisija var atcelt savu lēmumu, ja attiecīgie uzņēmumi nepilda ar lēmumu papildus pievienotos pienākumus. Turklāt atbilstoši Regulas Nr. 4064/89 14. panta 2. punkta b) apakšpunktam Komisija var uzlikt naudas sodu uzņēmumiem, kas nepilda ar lēmumu uzliktos pienākumus. Tāpat Paziņojumā par korektīvajiem pasākumiem (12. punkts) ir paredzēts, ka, “ja attiecīgie uzņēmumi neizpilda pienākumu, Komisija var atcelt apstiprināšanas lēmumu, kas izdots saskaņā ar Apvienošanās regulas 6. panta 2. punktu vai 8. panta 2. punktu, attiecīgi rīkojoties atbilstoši 6. panta 3. punktam vai 8. panta 5. punkta b) [apakšpunktam]”, un ka “saskaņā ar [Regulas Nr. 4064/89] 14. panta 2. punkta a) [apakšpunktu] un 15. panta 2. punkta a) [apakšpunktu] pusēm attiecīgi arī var uzlikt naudas sodus vai periodiskus soda maksājumus”.

77      Savukārt attiecībā uz nosacījuma neizpildi Regulā Nr. 4064/89 īpašas sekas skaidri nav paredzētas.

78      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un ar tiesisko regulējumu, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (skat. spriedumus, 2005. gada 7. jūnijs, VEMW u.c., C‑17/03, Krājums, EU:C:2005:362, 41. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2010. gada 26. oktobris, Vācija/Komisija, T‑236/07, Krājums, EU:T:2010:451, 44. punkts).

79      Pirmkārt, ir acīmredzami, ka nosacījums, kas ir iekļauts lēmumā par koncentrācijas atļauju, kurš pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punkta noteikumiem, ir strukturāls pasākums, bez kura īstenošanas koncentrācijas darījums nevarētu tikt atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu. Tāpēc, ja šis nosacījums nav izpildīts, koncentrācijas darījums nevar tikt uzskatīts par saderīgu ar kopējo tirgu. Otrkārt, saskaņā ar šās regulas 8. panta 4. punktu un 14. panta 2. punkta c) apakšpunktu Komisija var pieprasīt veikt jebkādu piemērotu darbību, lai atjaunotu efektīvas konkurences apstākļus, un uzlikt naudas sodu uzņēmumiem, kas neīsteno noteiktos pasākumus. Tomēr pretrunā šo noteikumu mērķim būtu tas, ka Komisijai tiktu liegta iespēja tos piemērot tikai tāpēc, ka tajos konkrēti nav minēts gadījums, kad persona pārkāpj nosacījumu, kas ir jāizpilda saistībā ar koncentrācijas darījumu.

80      No iepriekšējā punktā minētajiem noteikumiem izriet, ka, ja viena puse neizpilda nosacījumu un neīsteno strukturālu pasākumu, bez kura koncentrācija nevarētu tikt atļauta, lēmums, ar kuru koncentrācija ir atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu, nav spēkā. Šī interpretācija ir apstiprināta arī Paziņojumā par korektīvajiem pasākumiem, kura 12. punktā ir noteikts, ka, ja nosacījums nav izpildīts, “situācija, kas padara koncentrāciju saderīgu ar kopējo tirgu, neīstenojas” un “lēmums par saderību vairs nav spēkā”. Minētajā paziņojumā ir precizēts, ka “šādos apstākļos Komisija saskaņā ar Apvienošanās regulas 8. panta 4. punktu var pieprasīt jebkādu piemērotu rīcību, kas nepieciešama, lai atjaunotu efektīvas konkurences nosacījumus”, un “bez tam pusēm var arī uzlikt naudas sodus, kas noteikti 14. panta 2. punkta c) [apakšpunktā]”.

81      Tāpat Zaļās grāmatas par Regulas Nr. 4064/89 pārskatīšanu (COM/2001/0745, galīgā redakcija) 223. punktā Komisija ir norādījusi, ka tā ir atsaukusies uz Regulas Nr. 4064/89 8. panta 4. punkta noteikumiem, ja puses rupji pārkāpušas nosacījumus vai pienākumus, kas tai bija ļāvuši apstiprināt darījumu, un ka nosacījuma neizpildes gadījumā šī pārkāpuma dēļ darījums automātiski kļūst prettiesisks, savukārt pienākuma neizpildes gadījumā tai esot iespēja atsaukt lēmumu, ar kuru darījums ticis atļauts.

82      Visbeidzot, Regulas Nr. 139/2004, ar ko atceļ un aizstāj Regulu Nr. 4064/89, preambulas 31. apsvērumā attiecībā uz Komisijas rīcībā esošajiem instrumentiem, lai nodrošinātu saistību īstenošanu, līdzīgi ir norādīts, ka “gadījumos, kad lēmumam, kas paziņo par koncentrācijas atbilstību kopējam tirgum, pievienotie nosacījumi nav izpildīti un apstākļi, kas padara koncentrāciju atbilstošu kopējam tirgum, neīstenojas, šādā veidā īstenoto koncentrāciju Komisija nedrīkst apstiprināt”, ka “tā rezultātā, ja koncentrācija ir īstenota, tai piemēro tādu pašu attieksmi kā pret neizziņotu koncentrāciju, kas īstenota bez apstiprināšanas”, un ka “turklāt, ja Komisija jau ir konstatējusi, ka, neievērojot nosacījumus, koncentrācija nav savienojama ar kopējo tirgu, tai ir tiesības tieši pavēlēt sadalīt koncentrāciju, lai atjaunotu situāciju, kāda bija pirms koncentrācijas īstenošanas”. Savukārt, “ja lēmumam, kas izziņo par koncentrācijas atbilstību kopējam tirgum, pievienotie nosacījumi nav izpildīti, Komisija ir tiesīga atsaukt savu lēmumu”, un “turklāt Komisija var piemērot atbilstošas finansiālās sankcijas, ja saistības vai nosacījumi nav izpildīti”.

83      No visa iepriekš minētā, it īpaši no iepriekš 76. punktā minētajiem apsvērumiem, izriet, ka Komisija, piemērojot Regulas Nr. 4064/89 8. panta 5. punkta b) apakšpunktu un 14. panta 2. punktu, ja netiek pildīts pienākums, kas ir noteikts lēmumā, ar kuru koncentrācija ir atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu, var atsaukt minēto lēmumu un uzlikt naudas sodu uzņēmumam, kas nav pildījis minēto pienākumu, bet tai nav obligāti jāīsteno šādi pasākumi.

84      Izskatāmajā lietā no 2004. gada 7. janvāra lēmuma par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem izriet, ka “lēmums par paziņoto darījumu ir saderīgs ar kopējo tirgu ar nosacījumu, ka paziņojuma iesniedzējs pilnībā ievēro II pielikuma 1.–3. un 10. punktā norādītās atsavināšanas saistības”, un ka “paziņojuma iesniedzējam ir pienākums pilnībā ievērot citas II pielikumā noteiktās saistības” (1010. punkts). Šā lēmuma rezolutīvajā daļā Komisija ir ievērojusi šo pašu nošķiršanu, 2. pantā norādot, ka 1. pants, kurā ir paziņots, ka darījums ir saderīgs ar kopējo tirgu, “ir piemērojams ar nosacījumu, ka Lagardère pilnībā ievēro II pielikuma 1.–3. un 10. punktā minētās saistības”, bet 3. pantā ir precizēts, ka “šim lēmumam ir pievienota apņemšanās, ka Lagardère pilnībā ievēros [pārējās] II pielikumā aprakstītās saistības”. Tāpēc II pielikuma 15. punktā paredzētā neatkarīgas pilnvarotās personas iecelšana bija pienākums, nevis nosacījums, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja. Tādējādi 2004. gada 7. janvāra lēmums par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem Komisijai nebija nedz jāatsauc, nedz jāuzliek naudas sods Lagardère.

85      Prasītāja pakārtoti apgalvo, ka Komisija nevarēja atsaukties uz 2004. gada 30. jūliju, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu, jo pilnvarotās personas neatkarības trūkuma dēļ visi minētās personas vai tās uzraudzībā veiktie pasākumi bija spēkā neesoši.

86      Pirmkārt, no iepriekš 58. punkta izriet, ka saskaņā ar judikatūru Komisijai bija jāatsāk procedūra tikai no brīža, kad konstatētais prettiesiskums tika pieļauts, savukārt tiesību akta atcelšana ne vienmēr skar sagatavošanas aktu tiesiskumu. Tomēr ir acīmredzami, ka prettiesiskums, kuru Vispārējā tiesa konstatēja spriedumā T‑452/04 (EU:T:2010:385), attiecās tikai uz pirmās pilnvarotās personas ziņojumu un pirmo apstiprināšanas lēmumu.

87      Otrkārt, no iepriekš 62.–64. punkta izriet, ka Vispārējai tiesai lietā, kurā ir taisīts spriedums T‑452/04 (EU:T:2010:385), bija jālemj tikai par jautājumu attiecībā uz pirmās pilnvarotās personas neatkarību un tās iespējamā neatkarības trūkuma ietekmi uz Wendel kandidatūras novērtējuma ziņojumu un pirmo apstiprināšanas lēmumu, jo prasītāja nebija apstrīdējusi visus pirmās pilnvarotās personas iepriekš pieņemtos aktus.

88      Personas, kas iestājušās lietā, arī uzsver, ka Komisija vairāk nekā astoņus gadus pēc faktu rašanās faktiski neesot varējusi atjaunot Editis aktīvu stāvokli un ka tai esot bijuši jāievēro tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības principi attiecībā pret tām un Planeta.

89      Tāpēc no visa iepriekš minētā izriet, ka Komisijai nebija jāatjauno Editis aktīvu stāvoklis, lai izpildītu spriedumu T‑452/04 (EU:T:2010:385), un tikai pilnības labad ir jāpārbauda, vai tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās noteiktības principiem pretrunā būtu, ja Komisija atsauktu 2004. gada 7. janvāra lēmumu par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem.

90      Vispirms ir jāatgādina, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, kas ir Savienības tiesību pamatprincips (spriedums, 1981. gada 5. maijs, Dürbeck, 112/80, Krājums, EU:C:1981:94, 48. punkts), ir saistīts ar tiesiskās noteiktības principu, saskaņā ar kuru tiesību normām ir jābūt skaidrām un precīzām un tām ir jānodrošina no Savienības tiesībām izrietošo situāciju un tiesisko attiecību paredzamība (spriedums, 1996. gada 15. februāris, Duff u.c., C‑63/93, Krājums, EU:C:1996:51, 20. punkts).

91      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir ikvienai personai, kurai Savienības iestāde ir radījusi pamatotas cerības (skat. spriedumu, 1987. gada 11. marts, Van den Bergh en Jurgens un Van Dijk Food Products (Lopik)/EEK, 265/85, Krājums, EU:C:1987:121, 44. punkts un tajā minētā judikatūra). Tiesības atsaukties uz tiesisko paļāvību rodas, ja ir izpildīti trīs kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, Savienības iestādei ir jābūt sniegušai ieinteresētajai personai precīzas, beznosacījumu un saskaņotas garantijas no kompetentiem un uzticamiem avotiem. Otrkārt, šīs garantijas var radīt pamatotas cerības personai, kurai tās ir adresētas. Treškārt, dotajām garantijām ir jābūt saderīgām ar piemērojamajām tiesību normām (skat. spriedumus, 2005. gada 30. jūnijs, Branco/Komisija, T‑347/03, Krājums, EU:T:2005:265, 102. punkts un tajā minētā judikatūra; 2006. gada 23. februāris, Cementbouw Handel & Industrie/Komisija, T‑282/02, Krājums, EU:T:2006:64, 77. punkts, un 2009. gada 30. jūnijs, CPEM/Komisija, T‑444/07, Krājums, EU:T:2009:227, 126. punkts).

92      Personas, kas iestājušās lietā, cenšas niansēt šo trešo nosacījumu, apgalvojot, ka uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu nevar atsaukties tikai tāds uzņēmums, kas acīmredzami ir pārkāpis spēkā esošo regulējumu. Judikatūrai, uz kuru tās atsaucas (spriedumi, 1985. gada 12. decembris, Sideradria/Komisija, 67/84, Krājums, EU:C:1985:506, 21. punkts; 1996. gada 24. aprīlis, Industrias Pesqueras Campos u.c./Komisija, T‑551/93 un no T‑231/94 līdz T‑234/94, Krājums, EU:T:1996:54, 76. punkts, un 1997. gada 19. marts, Oliveira/Komisija, T‑73/95, Krājums, EU:T:1997:39, 28. punkts), šajā lietā nav nozīmes, jo, lai novērtētu, vai iepriekšējā punktā minētajā judikatūrā norādītais nosacījums ir izpildīts, ir jānosaka nevis tas, vai personas, kas iestājušās lietās, acīmredzami ir pārkāpušas spēkā esošo regulējumu, bet tas, vai Komisija, apstiprinot Wendel par pircēju, kaut arī tās kandidatūru bija izvērtējusi pilnvarotā persona, kas nebija neatkarīga, nav pārkāpusi piemērojamās normas, proti, 2004. gada 7. janvāra lēmumā par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem paredzētās saistības. Tomēr saskaņā ar judikatūru nav svarīgi noskaidrot, vai iestāde acīmredzami ir vai nav pārkāpusi attiecīgo regulējumu. Iebildumu raksta 62. punktā Komisija pati arī ir atzinusi, ka judikatūra principā izslēdza tiesiskās paļāvības aizsardzību tādā gadījumā kā izskatāmā lieta.

93      Katrā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kaut arī ir jārūpējas par tiesiskās noteiktības prasību ievērošanu, aizsargājot privātās intereses, ir svarīgi arī tās līdzsvarot ar tiesiskuma principa prasībām, aizsargājot sabiedrības intereses, un veicināt šīs sabiedrības intereses, kad pārkāpumu nenovēršanas dēļ tiek pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips (šajā ziņā skat. spriedumus, 1961. gada 22. marts, Snupat/Augstā iestāde, 42/59 un 49/59, Krājums, EU:C:1961:5; 1962. gada 12. jūlijs, Koninklijke Nederlandsche Hoogovens en Staalfabrieken/Augstā iestāde, 14/61, Krājums, EU:C:1962:28, un 2003. gada 13. marts, José Martí Peix/Komisija, T‑125/01, Krājums, EU:T:2003:7213, 111. punkts).

94      No visa iepriekš minētā izriet, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās noteiktības principiem nebūtu pretrunā, ka Komisija, ja vien tā to uzskatītu par lietderīgu, atsauktu 2004. gada 7. janvāra lēmumu par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem.

95      Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 266. pantu tādējādi, ka, pirmkārt, tā nav varējusi nopietni ņemt vērā jaunās pilnvarotās personas ziņojumu, kas tai tika iesniegts tikai iepriekšējā dienā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, un, otrkārt, jaunā pilnvarotā persona bija sagatavojusi nepilnīgu un cildinošu ziņojumu.

96      Attiecībā uz apstākli, ka jaunā pilnvarotā persona esot iesniegusi Komisijai ziņojumu iepriekšējā dienā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, Komisija tiesas sēdē norādīja, ka jaunā pilnvarotā persona sava ziņojuma angļu valodas redakciju bija iesniegusi trīs mēnešus pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, tādējādi ļaujot tai pilnībā iepazīties ar tā saturu. Katrā ziņā no apstrīdētā lēmuma teksta izriet, ka Komisija pienācīgi bija ņēmusi vērā jaunās pilnvarotās personas ziņojumu.

97      Turklāt no Komisijas 2003. gada 2. maija pamatnostādņu par atsavināšanas saistībām un pilnvarotās personas mandātu 28. punkta izriet, ka pilnvarotās personas sagatavotais novērtējuma ziņojums ir tikai viens no elementiem, kas tiek ņemti vērā Komisijas vērtējumā; Komisijai šis viedoklis nav saistošs, un tai ir pienākums veikt nepieciešamo izpēti, lai pārliecinātos, ka pircējs atbilst atļaujas piešķiršanas kritērijiem (ģenerāladvokāta J. Mazaka [J. Mazák] secinājumi apvienotajās lietās Komisija un Lagardère/Éditions Odile Jacob, C‑553/10 P un C‑554/10 P, EU:C:2012:173, 55.–57. punkts). Vispārējā tiesa attiecībā uz EKL 82. pantu arī ir atgādinājusi, ka Komisija nevar deleģēt trešām personām izmeklēšanas un izpildes pilnvaras, kas tai piešķirtas Padomes 1962. gada 6. februāra Regulā Nr. 17, pirmā regula par [EKL 81.] un [EKL 82.] panta piemērošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) (spriedums, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija, T‑201/04, Krājums, EU:T:2007:289, 1264. punkts). Izskatāmajā lietā no apstrīdētā lēmuma 24. un 25. punkta izriet, ka Komisija ir balstījusies ne tikai uz jaunās pilnvarotās personas ziņojumu, bet arī uz virkni citas informācijas, proti, Lagardère apstiprināšanas lūgumu, Lagardère un Wendel 2004. gada 21. jūnija rakstveida atbildēm uz tās lūgumu sniegt informāciju, Wendel sniegto informāciju sanāksmē, kuru Komisija rīkoja ar Wendel, viedokļu apmaiņu, kas tai bija ar organizācijām, kuras pārstāv Editis personālu, kā arī Wendel un Lagardère atbildēm uz 2011. gadā formulētajiem lūgumiem sniegt informāciju un sanāksmēm, kas tika organizētas ar tām 2011. gadā. Tāpēc tikai apstāklis, ka jaunās pilnvarotās personas ziņojumu Komisija ir saņēmusi iepriekšējā dienā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, pieņemot, ka tas ir pierādīts, nevar padarīt lēmumu par spēkā neesošu.

98      Attiecībā uz apgalvojumu, ka jaunā pilnvarotā persona esot sagatavojusi nepilnīgu un cildinošu ziņojumu, kura vienīgais mērķis bija labot Komisijas pieļauto kļūdu, prasītāja nesniedz nevienu pierādījumu tā pamatošanai, bet tikai citē minētā ziņojuma fragmentu, kas attiecas uz pārbaudi par to aktīvu apjomu, par kuriem Lagardère un Wendel 2004. gadā bija noslēgušas darījumu, salīdzinājumā ar saistībās paredzēto aktīvu apjomu. Šajā ziņojuma fragmentā, lai arī pilnvarotā persona ir norādījusi, ka veiktā pārbaude neļāva viņai pārliecināties, vai noteiktu juridisku personu darbības tālāknodošana tikusi veikta saskaņā ar minētajām saistībām, viņa ir arī precizējusi, ka “katrā ziņā, veicot visus darījumus starp uzņēmumiem, tikuši ievēroti pienākumi saglabāt atsavināto uzņēmējdarbību, kā tas ir norādīts saistībās, un tas ir darīts tajā laikā ieceltās pilnvarotās personas uzraudzībā” (29. lpp.), un secinājusi, ka nekas neliecina, ka darījumu apjoms būtiski atšķirtos no to aktīvu apjoma, kas bija jāpārdod saskaņā ar saistībām (30. lpp.).

99      No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

–       Par atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu

100    Prasītāja apgalvo, ka Komisija, pieņemot apstrīdēto lēmumu, kas stājās spēkā 2004. gada 30. jūlijā, ir pārkāpusi atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, jo Savienības tiesību akti ar atpakaļejošu spēku var tikt pieņemti tikai izņēmuma gadījumos un saistībā ar vispārējām interesēm.

101    Komisija un personas, kas iestājušās lietā, noraida prasītājas argumentus.

102    Jāatgādina, ka atceļošs spriedums vienmēr ir ar atpakaļejošu spēku, jo prettiesiskuma konstatējums attiecas uz atceltā akta spēkā stāšanās dienu (spriedums Asteris u.c./Komisija, minēts 56. punktā, EU:C:1988:199, 30. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2008. gada 12. februāris, CELF un ministre de la Culture et de la Communication, C‑199/06, Krājums, EU:C:2008:79, 61. punkts). Tomēr šis jautājums ir jānošķir no jautājuma par atpakaļejošu spēku, kāds ir jaunajam lēmumam, kuru iestāde ir pieņēmusi, lai aizstātu atcelto aktu. Saskaņā ar judikatūru tiesiskajās situācijās tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, kas ir Savienības tiesību vispārējs princips (spriedums, 1969. gada 9. jūlijs, Portelange, 10/69, Krājums, EU:C:1969:36), pretrunā ir tas, ka tiesību akta piemērojamības laikā termiņš ir noteikts pirms tā publicēšanas dienas. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru izņēmuma kārtā tas var būt citādāk gadījumā, kad to prasa sasniedzamais mērķis un kad ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība ir atbilstoši ņemta vērā (spriedumi, 1979. gada 25. janvāris, Racke, 98/78, Krājums, EU:C:1979:14, 20. punkts; 1982. gada 30. septembris, Amylum/Padome, 108/81, Krājums, EU:C:1982:322, 4. punkts, un Fédesa u.c., minēts 58. punktā, EU:C:1990:391, 45. punkts).

103    Pretēji tam, ko apgalvo Lagardère, judikatūra nav balstīta uz individuālu lēmumu un normatīvu aktu nošķiršanu. Tā ir taisnība, ka spriedumi, kuros Tiesa atgādinājusi atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, attiecās uz direktīvām vai regulām. Tomēr šajos gadījumos Tiesa ir atsaukusies nevis tikai uz normatīviem aktiem, bet gan uz Savienības aktiem kopumā. Turklāt tā jau ir norādījusi, ka tieši attiecībā uz iespēju īstenot pasākumu ar atpakaļejošu spēku pēc atceļoša sprieduma pasludināšanas bija jāizlemj, vai tiesiskās noteiktības principam attiecībā uz attiecīgajām personām bija pretrunā attiecīgo noteikumu atkārtota iekļaušana ar atpakaļejošu spēku, neatkarīgi no tā, vai tās būtu regulas vai individuāli pasākumi (spriedums, 1982. gada 30. septembris, Roquette Frères/Padome, 110/81, Krājums, EU:C:1982:323, 21. punkts). Arī trīs Vispārējās tiesas spriedumi, kurus Lagardère ir minējusi savā iestāšanās rakstā (spriedumi O2 (Germany)/Komisija, minēts 58. punktā, EU:T:2006:116, 48. punkts; 2006. gada 27. septembris, GlaxoSmithKline Services/Komisija, T‑168/01, Krājums, EU:T:2006:265, 320. punkts, un 2008. gada 9. septembris, Bayer CropScience u.c./Komisija, T‑75/06, Krājums, EU:T:2008:317, 63. un 64. punkts), neattiecas uz jautājumu par to individuālo lēmumu ar atpakaļejošu spēku tiesiskumu, kuri pieņemti pēc prettiesisku aktu atcelšanas, bet uz jautājumu par dienu, kad aizstājošs akts ir jāpieņem, lai noteiktu attiecīgos faktus un piemērojamo tiesisko regulējumu. Attiecībā uz iepriekš 55. punktā minēto spriedumu C un F/Komisija (EU:F:2007:66), uz kuru arī atsaucas Lagardère, ir jānorāda, ka Civildienesta tiesa tajā ir atzinusi, ka attiecīgā iestāde šajā gadījumā varēja noteikt individuālu pasākumu ar atpakaļejošu spēku, liekot prasītājai pensionēties un piešķirot invaliditātes pensiju, jo Savienības tiesa bija atcēlusi iepriekšējo lēmumu nepareiza juridiskā pamata dēļ. Turpretī Civildienesta tiesa par iespēju pieņemt individuālu lēmumu ar atpakaļejošu spēku nav lēmusi vispārīgi. Turklāt šajā lietā neviena trešā persona a priori nav varējusi apgalvot, ka tās tiesisko paļāvību būtu aizskāris pieņemtais pasākums ar atpakaļejošu spēku, kas attiecās tikai uz prasītāju.

104    Tātad ir jāpārbauda, vai divi judikatūrā noteiktie kritēriji, lai atļautu pieņemt administratīvo aktu ar atpakaļejošu spēku, izskatāmajā lietā ir izpildīti.

105    Attiecībā uz pirmo kritēriju saistībā ar sasniedzamo mērķi, ņemot vērā iepriekš 102. punktā minēto judikatūru, ir jāizvērtē, vai apstrīdētajam lēmumam bija vispārējo interešu mērķis. Savukārt pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, judikatūrā nav minēta kategoriska nepieciešamība attiecībā uz vispārējo interešu esamību.

106    Izskatāmajā lietā jaunais apstiprināšanas lēmums ar atpakaļejošu spēku tika pieņemts, lai īstenotu vairākus vispārējo interešu mērķus. Proti, jaunā lēmuma mērķis bija novērst prettiesiskumu, kas bija konstatēts spriedumā T‑452/04 (EU:T:2010:385). Tas, ka iestāde ievēro tiesiskumu un res judicata spēku, acīmredzami ir vispārējo interešu mērķis. Turklāt jaunais lēmums tika pieņemts ar mērķi aizpildīt tiesību robu, kas radās, Savienības tiesai atceļot pirmo apstiprināšanas lēmumu, un tādējādi nodrošināt tiesisko noteiktību uzņēmumiem, kuriem ir piemērojama Regula Nr. 4064/89 un kuri piedalījās 2004. gada koncentrācijas darījumos, kā arī 2008. gada darījumā. No minētās regulas preambulas 7. un 17. apsvēruma izriet, ka tās galvenais mērķis ir nodrošināt efektīvu koncentrācijas kontroli un tiesisko noteiktību uzņēmumiem, kuriem tā ir piemērojama (skat. spriedumu, 2002. gada 20. novembris, Lagardère un Canal+/Komisija, T‑251/00, Krājums, EU:T:2002:278, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

107    Otrais kritērijs, kas ir saistīts ar tiesisko paļāvību un saskaņā ar kuru iestādei ir atļauts pieņemt tiesību aktu ar atpakaļejošu spēku, ir noteikts, lai pārbaudītu, ka ar individuālu administratīvu aktu ar atpakaļejošu spēku nav aizskarta nedz personu, uz kurām tas attiecas tieši, nedz trešo personu tiesiskā paļāvība.

108    Pirmkārt, lietas dalībnieki neapstrīd, ka apstrīdētais lēmums neaizskar personu, kas iestājušās lietā, vai Planeta tiesisko paļāvību. Tāpēc prasītājas argumenti, saskaņā ar kuriem trīs uzņēmumi katrā ziņā nevarētu atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, nav jāizvērtē. Otrkārt, attiecībā uz prasītāju ir jānorāda, ka pretēji tās apgalvojumam, ka “tiesiskās paļāvības par tiesas nolēmumu pienācīgu izpildi” principam nav pretrunā jauna apstiprināšanas lēmuma ar atpakaļejošu spēku pieņemšana, jo 2004. gada 7. janvāra lēmumā par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem paredzēto saistību izpilde, kuras joprojām bija saistošas Lagardère, pirmkārt, ietvēra to, ka Lagardère bija jāpiedāvā Komisijai apstiprināšanai tālāknododamo aktīvu pircējs, un, otrkārt, Komisijai bija jāpieņem lēmums par Lagardère ierosināto pircēju. Jau ir nospriests, ka ar iestādes atteikumu izpildīt Savienības tiesas spriedumu, gluži otrādi, tiek aizskarta paļāvība, kurai ir jābūt ikvienai personai attiecībā uz Savienības tiesisko sistēmu, it īpaši attiecībā uz Savienības tiesu pieņemto nolēmumu izpildi (spriedums, 2000. gada 12. decembris, Hautem/EIB, T‑11/00, Krājums, EU:T:2000:295, 51. punkts). Izskatāmajā lietā ar Komisijas atturēšanos pieņemt jaunu apstiprināšanas lēmumu varētu būt pārkāpts tiesas nolēmumu ievērošanas princips. Turklāt prasītāja nevar apgalvot, ka Komisija būtu devusi tai pamatotas cerības, ka tā tiks apstiprināta par Editis aktīvu pārņēmēju, jo tikai Lagardère bija pilnvaras ierosināt Komisijai pārņēmēju (skat. iepriekš 40. punktu).

109    Tādējādi divi judikatūrā noteiktie kritēriji, lai atļautu pieņemt administratīvu aktu ar atpakaļejošu spēku, izskatāmajā lietā ir izpildīti.

110    Visbeidzot, prasītāja uzsver, ka ne Tiesa, ne Vispārējā tiesa nav uzskatījušas, ka ir jāpielāgo laikā sprieduma T‑452/04 (EU:T:2010:385) sekas; tas savukārt nozīmējot, ka šīs tiesas neuzskatīja, ka pirmais apstiprināšanas lēmums bija jāapstiprina ar atpakaļejošu spēku.

111    Ar LESD 264. panta otrās daļas noteikumiem Savienības tiesai ir atļauts ierobežot pasludināto nolēmumu par tiesību aktu atcelšanu atpakaļejoša spēka sekas, ja tā uzskata par vajadzīgu norādīt, kuras no šā tiesību akta sekām jāuzskata par galīgām. Tādējādi tiesa pēc savas ierosmes var lemt par atceltā tiesību akta spēkā esamības turpinātību (spriedums, 2008. gada 1. aprīlis, Parlaments un Dānija/Komisija, C‑14/06 un C‑295/06, Krājums, EU:C:2008:176, 84.–86. punkts) vai to darīt pēc lietas dalībnieku lūguma. Apstāklis, ka nedz Vispārējā tiesa, nedz Tiesa nav uzskatījušas par vajadzīgu ierobežot sprieduma T‑452/04 (EU:T:2010:385) atpakaļejošo spēku, nenozīmē, ka tiesas nosprieda, ka Komisija nevarēja pieņemt jaunu apstiprināšanas lēmumu ar atpakaļejošu spēku. Proti, pirmkārt, sprieduma iedarbības laikā pielāgošana tiesai ir tikai viena no iespējām, nevis pienākums. Otrkārt, ir jāatgādina, ka Komisija ne tikai apstiprināja ar atpakaļejošu spēku pirmo apstiprināšanas lēmumu, bet arī iecēla jaunu neatkarīgu pilnvaroto personu un, pamatojoties uz tās sagatavoto ziņojumu un savu analīzi, izvērtēja, vai Wendel atbilst nosacījumiem, kas bija izvirzīti Editis aktīvu pārņēmējam 2004. gada 7. janvāra lēmumā par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem.

112    No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota. Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida kopumā.

 Par otro pamatu, kas ir balstīts uz apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata trūkumu

113    Prasītāja uzskata, ka Vispārējās tiesas konstatējuma, ka Lagardère neizpildīja dažas no tās saistībām, dēļ koncentrācijas atļauja nebija piemērojama un tādējādi apstrīdētajam lēmumam nebija juridiskā pamata. Proti, tā kā Lagardère nebija izpildījusi tās saistību 1. un 10. punktu, Komisija neesot varējusi piemērot 2004. gada 7. janvāra lēmumu par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem.

114    Komisija un personas, kas iestājušās lietā, noraida prasītājas argumentus. Savukārt Lagardère uzskata, ka otrais pamats ir nepieņemams, jo prasītāja nevarot atsaukties uz 2004. gada 7. janvāra lēmuma par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem prettiesiskumu.

–       Par otrā pamata pieņemamību

115    Lagardère uzskata, ka otrais pamats ir nepieņemams, jo pēc sprieduma C‑551/10 P (EU:C:2012:681) pasludināšanas 2004. gada 7. janvāra lēmums par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem ir kļuvis galīgs un prasītāja vairs nevar atsaukties uz tā prettiesiskumu.

116    Bez vajadzības lemt par tā pieņemamību šis arguments ir jānoraida, jo prasītāja neapgalvo, ka 2004. gada 7. janvāra lēmums par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem ir prettiesisks, atsaucoties uz tā prettiesiskumu, bet gan, ka tas ir kļuvis nepiemērojams, jo Lagardère nebija izpildījusi vienu no savām saistībām.

–       Par apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata trūkumu

117    Jāatgādina, ka Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasītājas celto prasību par 2004. gada 7. janvāra lēmumu par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem, ka Tiesa ir noraidījusi tās apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu un ka tādējādi šiem spriedumiem ir res judicata spēks. Šie noraidošie spriedumi ir kļuvuši galīgi un to vienīgās sekas ir tādas, ka nepieņemama ir jebkura jauna prasība, kurai ir tas pats priekšmets, kura ir starp tiem pašiem lietas dalībniekiem un kurai ir tas pats pamats (spriedums, 1985. gada 19. septembris, Hoogovens Groep/Komisija, 172/83 un 226/83, Krājums, EU:C:1985:355, 9. punkts). Noraidošs spriedums nenozīmē, ka apstrīdētais akts ir spēkā, bet tikai to, ka neviens no prasītāja izvirzītajiem pamatiem nebija pamatots un tas bija attiecināms arī uz absolūtiem pamatiem, kas tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes. Tāpēc uz apstrīdēto tiesību aktu attiecas likumības prezumpcija, kas ietver arī to, ka visiem Savienības tiesību subjektiem ir pienākums atzīt šī tiesību akta pilnīgu efektivitāti līdz brīdim, kad tiek pierādīts tā prettiesiskums (spriedums, 1979. gada 13. februāris, Granaria, 101/78, Krājums, EU:C:1979:38, 5. punkts). Tā kā 2004. gada 7. janvāra lēmums par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem bija ar Vispārējās tiesas spriedumu noraidītās prasības priekšmets, ko ir apstiprinājusi Tiesa, ir jāuzskata, ka uz šo aktu attiecas likumības prezumpcija.

118    Turklāt no iepriekš 73.–84. punkta izriet, ka Komisijai nebija pienākuma atsaukt 2004. gada 7. janvāra lēmumu par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem, jo Lagardère nebija izpildījusi savu pienākumu, nevis nosacījumu. Turklāt lietas materiālos nav neviena pierādījuma, ka Komisija būtu atsaukusi minēto lēmumu. Tomēr saskaņā ar 2004. gada 7. janvāra lēmuma par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem 14. punktā noteiktajām saistībām pircēja izvēle bija jāapstiprina Komisijai, kurai bija jāpārbauda, vai tas atbilst saistību 10. punktā minētajiem nosacījumiem, un Komisijai noteiktā termiņā bija jāinformē Lagardère par lēmumu par pircēja apstiprināšanu vai noraidīšanu. Šie 2004. gada 7. janvāra lēmuma par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem noteikumi ir apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats. Tāpēc Lagardère 2010. gada 22. novembrī iesniedza Komisijai jaunu lūgumu apstiprināt Wendel par atsavināto Editis aktīvu pārņēmēju, lai izpildītu saistības, kuras Lagardère bija jāpilda saskaņā ar 2004. gada 7. janvāra lēmumu par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem.

119    No visa iepriekš minētā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par trešo pamatu, kas ir balstīts uz kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, jo Komisija esot ņēmusi vērā informāciju, kas attiecās uz laikposmu pēc 2004. gada 30. jūlija, un esot to izmantojusi selektīvi

120    Prasītāja apgalvo, ka Komisija, apstrīdētajā lēmumā ņemot vērā informāciju, kas attiecās uz laikposmu pēc 2004. gada 30. jūlija, ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā un acīmredzamas kļūdas vērtējumā. Pieņemot, ka Komisija varēja ņemt vērā faktus, kas bija radušies pēc 2004. gada 30. jūlija, prasītāja arī uzskata, ka tas būtu bijis jādara objektīvi.

121    Komisija un personas, kas iestājušās lietā, noraida prasītājas argumentus.

122    Galvenokārt prasītāja pārmet Komisijai un pilnvarotajai personai, ka, izvērtējot Wendel kandidatūru, tās ir balstījušās uz faktiem, kas bija radušies pēc 2004. gada 30. jūlija.

123    Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 22. punkta izriet, ka Komisija ir norādījusi, ka tā bija ņēmusi vērā visus attiecīgos faktiskos un tiesiskos apstākļus, lai pārliecinātos, ka 2004. gada 4. jūnijā, kad Lagardère iesniedza pirmo apstiprināšanas lūgumu, Wendel izpildīja saistību 10. punktā paredzētos apstiprināšanas nosacījumus. Tā arī precizēja, ka, ņemot vērā Editis tālāknodošanu Planeta 2008. gada 30. maijā un to, ka principā tai bija jāveic uz nākotni vērsta analīze, Wendel kandidatūras novērtējumu tā bija papildinājusi ar informāciju par Editis un attiecīgo tirgu attīstību, kas attiecās uz laikposmu pēc 2004. gada 4. jūnija. Tā arī novērtēja situāciju, kas pastāvēja 2004. gada 4. jūnijā (27.–37. punkts), un pārbaudīja, vai to apstiprina attīstība, kas bija notikusi pēc šīs dienas (38.–49. punkts). Visbeidzot, pamatojoties uz 2004. gada 4. jūnija situāciju, ko apstiprināja attīstība, kas bija notikusi pēc šīs dienas, tā nolēma apstiprināt Wendel ar atpakaļejošu spēku (50. punkts).

124    Tāpat savā Komisijai iesniegtajā ziņojumā jaunā pilnvarotā persona norādīja, ka tai ticis lūgts veikt Wendel kandidatūras pārbaudi, atskatoties uz 2004. gada 30. jūliju, un papildināt šo analīzi ar pārskatu par Editis attīstību, kas bija notikusi pēc 2004. gada jūlija, kad to iegādājās Wendel, un laikposmā pēc tās pārdošanas Planeta 2008. gada maijā.

125    Saskaņā ar judikatūru pēc administratīvā akta atcelšanas minētā akta autoram ir jāpieņem jauns aizstājošs akts, atsaucoties uz dienu, kad tas tika pieņemts, un ņemot vērā tajā laikā spēkā esošos noteikumus un attiecīgos faktus (spriedums O2 (Germany)/Komisija, minēts 58. punktā, EU:T:2006:116, 47. un 48. punkts, šajā ziņā skat. arī spriedumu Bayer CropScience u.c./Komisija, minēts 103. punktā, EU:T:2008:317, 63. punkts). Tomēr savā jaunajā lēmumā tas var atsaukties uz motīviem, kas atšķiras no pirmā lēmuma pamatojuma (spriedums Interporc/Komisija, minēts 56. punktā, EU:C:2003:125, 28.–32. punkts).

126    No šīs judikatūras izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā, ņemot vērā faktus, kas tai bija zināmi 2004. gada 30. jūlijā – pirmā apstiprināšanas lēmuma pieņemšanas dienā, pamatoti ir paudusi viedokli par jautājumu, vai Wendel izpildīja saistību 10. punktā paredzētos apstiprināšanas nosacījumus.

127    Tomēr ir jāatgādina, ka, lai veiktu uzņēmumu koncentrācijas kontroli, ir jāveic konkurences situācijas, kas koncentrācijas dēļ var rasties nākotnē, prognozes analīze (spriedumi, 2002. gada 22. oktobris, Schneider Electric/Komisija, T‑310/01, Krājums, EU:T:2002:254, 443. punkts, un 2009. gada 19. jūnijs, Qualcomm/Komisija, T‑48/04, Krājums, EU:T:2009:212, 89. punkts). Tas pats attiecas uz novērtējumu par pārņēmēja dzīvotspēju un spēju uzturēt un attīstīt efektīvu konkurenci attiecīgajos tirgos, kā tas paredzēts saistību 10. punkta b) apakšpunktā.

128    Izskatāmajā lietā Komisijai a posteriori obligāti bija jāanalizē konkurences situācija, kas bija radusies koncentrācijas darījuma dēļ. Tāpēc tā pamatoti pārbaudīja, vai tās analīzi, kas tika veikta, pamatojoties uz 2004. gada 30. jūlijā zināmiem faktiem, apstiprina informācija, kas attiecās uz laikposmu pēc šīs dienas. Ja vēlākas situācijas analīzē atklātos, ka Wendel tirgū nebija rīkojusies kā konkurente, Komisijai arī būtu bijis jāizvērtē tā sekas, analizējot Lagardère jauno apstiprināšanas lūgumu.

129    Pakārtoti prasītāja pārmet Komisijai, ka informāciju, kas attiecās uz laikposmu pēc 2004. gada 30. jūlija, tā ir izmantojusi selektīvi un neobjektīvi. Tomēr no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir ņēmusi vērā, ka Wendel 2008. gada maijā bija pārdevis tālāk Editis (47.–49. punkts) un ka Editis bija otrā lielākā izdevniecība Francijā (38., 42., 43. un 45. punkts), norādot, ka šis konstatējums nav nesaderīgs ar Lagardère saistībām, it īpaši to 10. punkta b) apakšpunktu, saskaņā ar kuru ieguvējam bija jāspēj uzturēt vai attīstīt efektīvu konkurenci.

130    No visa iepriekš minētā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par ceturto pamatu, kas ir balstīts uz kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamām kļūdām Wendel kandidatūras vērtējumā

131    Prasītāja uzskata, ka, lai izvērtētu Wendel kandidatūru, Komisijai bija jāpārbauda visa informācija, kas bija pieejama apstiprināšanas lūguma iesniegšanas dienā, it īpaši – tās spēja attīstīt efektīvu konkurenci tirgū. Tā apgalvo, ka katrā ziņā Komisija nevarēja balstīties uz faktiem, kas bija radušies pēc 2004. gada 30. jūlija. Tomēr prasītāja uzskata, ka pēc 2004. gada 30. jūlija minētie fakti apstiprināja tās nostāju, jo tad, kad Wendel tikai četrus gadus vēlāk pārdeva tālāk Editis, Editis nebija atkal kļuvis par pirmo lielāko Francijas uzņēmumu frankofonās izdevējdarbības tirgū.

132    Prasītāja arī pārmet Komisijai, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nesalīdzinot Wendel iekšējo peļņas līmeni ar citu konsorciju, kurus bija atlasījusi Lagardère, iekšējo peļņas līmeni un neņemot vērā Wendel pieredzes trūkumu izdevējdarbības nozarē. Komisija arī esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, neņemot vērā kopējā Lagardère un Wendel pārvaldnieka klātbūtni, lai arī saistību 10. punktā bija paredzēts neatkarības nosacījums, un turklāt šajā jautājumā apstrīdēto lēmumu neesot pietiekami pamatojusi. Komisija arī neesot pievērsusi uzmanību tam, kā Wendel neatkarību varētu ietekmēt starp divām sabiedrībām noslēgtie pārejas nolīgumi.

133    Komisija un personas, kas iestājušās lietā, noraida prasītājas argumentus.

134    Sākumā ir jāatgādina, ka, runājot par prasītājas argumentiem attiecībā uz Komisijas iespēju balstīties uz faktiem, kas bija radušies pēc 2004. gada 30. jūlija, un attiecīgi šādu faktu neņemšanu vērā, no iepriekš 125.–128. punkta izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā, ņemot vērā faktus, kas tai bija zināmi 2004. gada 30. jūlijā, kad tika pieņemts pirmais apstiprināšanas lēmums, un papildinot savu analīzi ar informāciju, kas attiecās uz laikposmu pēc šīs dienas, pilnīgi pamatoti ir paudusi viedokli par jautājumu, vai Wendel izpildīja 10. punktā noteiktās saistības attiecībā uz apstiprināšanas nosacījumiem.

135    Lai veiktu šī pamata pārbaudi, ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar Regulā Nr. 4064/89, it īpaši tās 2. pantā par koncentrāciju novērtēšanu, noteiktajām materiālo tiesību normām Komisijai ir piešķirta noteikta novērtējuma brīvība, it īpaši attiecībā uz ekonomiska rakstura novērtējumu. Līdz ar to šīs brīvības izmantošana, kas ir būtiska koncentrācijas jomas noteikumu piemērošanai, tiesai ir jākontrolē, ņemot vērā rīcības brīvību, kas ir pamatā ekonomiskas dabas noteikumiem, kuri veido daļu no koncentrāciju regulējuma (spriedumi Francija u.c./Komisija, minēts 44. punktā, EU:C:1998:148, 223. un 224. punkts, un 2002. gada 6. jūnijs, Airtours/Komisija, T‑342/99, Krājums, EU:T:2002:146, 64. punkts).

136    Lai arī tiesa atzīst, ka Komisijai ir novērtējuma brīvība attiecībā uz ekonomikas jomu, tas tomēr nenozīmē, ka tai ir jāatturas no Komisijas veiktās ekonomiska rakstura datu interpretācijas kontroles. Tostarp tiesai ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, uzticamība un konsekvence, bet arī jākontrolē, vai šie pierādījumi veido visas atbilstošās informācijas kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus. Šāda kontrole it īpaši ir jāveic tad, kad tiek prasīta prognozes analīze (spriedumi, 2005. gada 15. februāris, Komisija/Tetra Laval, C‑12/03 P, Krājums, EU:C:2005:87, 39. punkts, un Qualcomm/Komisija, minēts 127. punktā, EU:T:2009:212, 92. punkts).

137    Tiesai attiecībā uz Komisijas izdarītajiem kompleksajiem ekonomiskas dabas vērtējumiem, īstenojot tai Regulā Nr. 4064/89 piešķirto rīcības brīvību, ir jāpārbauda vienīgi, vai ir ievērotas procesuālās normas un norādīts pamatojums, faktu pareizība, kā arī vai nav pieļautas būtiskas kļūdas vērtējumā vai ļaunprātīgi izmantotas pilnvaras. It īpaši Vispārējās tiesas ziņā nav aizstāt ekonomiskas dabas vērtējumu ar savu vērtējumu (spriedums, 2003. gada 3. aprīlis, Petrolessence un SG2R/Komisija, T‑342/00, Krājums, EU:T:2003:97, 101. punkts). Tāpat attiecībā uz nepieciešamību noteikt saistības, lai novērstu koncentrācijas radītās nopietnās šaubas, tiesai nav jāaizvieto Komisijas novērtējums ar savējo, jo tās kontrolei ir jāaprobežojas ar pārbaudi, vai Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā (spriedums easyJet/Komisija, minēts 43. punktā, EU:T:2006:187, 128. punkts). Attiecībā uz saistību izpildes novērtējumu pārbaude tiesā ir tāda pati kā attiecībā uz koncentrācijas darījumu saderību ar kopējo tirgu vai nepieciešamību prasīt uzņemties saistības, lai atļautu koncentrāciju (spriedums Petrolessence un SG2R/Komisija, minēts iepriekš, EU:T:2003:97, 101.–103. punkts).

138    Tāpēc Vispārējai tiesai izskatāmajā lietā ir jāveic ierobežota kontrole pār sarežģītiem ekonomiskiem vērtējumiem, kas bija jāveic Komisijai, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu, neaizvietojot Komisijas vērtējumu ar savējo. Turpretī attiecībā uz citiem vērtējumiem, kas Komisijai bija jāveic, lai izvērtētu Wendel kandidatūru, šī kontrole ir pilnīga.

139    Ņemot vērā šos principus, ir jāizvērtē seši argumenti, kurus prasītāja ir izvirzījusi šajā pamatā.

140    Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar saistību 10. punktu, lai uzturētu efektīvu konkurenci attiecīgajos tirgos, Lagardère apņēmās pārdot Editis aktīvus vienam vai vairākiem neatkarīgiem pircējiem, kas atbilst šādiem nosacījumiem:

“Lagardère nedrīkst būt būtiskas tiešas vai netiešas intereses attiecībā uz pircēju.

Vienam vai vairākiem pircējiem jābūt dzīvotspējīgiem, darbotiesspējīgiem un tādiem komersantiem, kuriem ir saimnieciska interese uzturēt vai attīstīt efektīvu konkurenci, tomēr šis formulējums neizslēdz a priori nevienu industriālo vai finanšu pircēju kategoriju.

Pārdodamo aktīvu iegāde nedrīkst radīt nedz jaunas konkurences problēmas, nedz draudus saistību izpildei laikus. Lagardère ir jāvar Komisijai pierādīt, ka pircējs atbilst saistību nosacījumiem un ka viens vai vairāki pārdodamie aktīvi ir atsavināti atbilstoši šīm saistībām.

Viens vai vairāki pircēji ir saņēmuši vai, vērtējot saprātīgi, var saņemt visas vajadzīgās atļaujas pārdodamo aktīvu iegādei un izmantošanai.”

141    Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka fakti, kas radušies pēc 2004. gada 30. jūlija, apstiprina tās nostāju, jo Wendel tikai četrus gadus vēlāk pārdeva tālāk Editis un Editis nebija kļuvis atkal par pirmo lielāko uzņēmumu frankofonajā izdevējdarbības tirgū. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka Wendel bija dzīvotspējīgs, kas bija spējīgs attīstīt un attīstīja efektīvu konkurenci tirgū saskaņā ar Lagardère saistību 10. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem. Proti, ir acīmredzami, ka pēc tam, kad Wendel pārņēma Editis, Editis norisinājās ievērojama darbība un izaugsme, kas ļāva Wendel 2008. gada maijā to pārdot tālāk Planeta, bet par šo tālākpārdošanu prasītāja nav apgalvojusi, ka tā būtu mazinājusi konkurenci tirgū.

142    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijai esot bijusi jāizvērtē Wendel spēja un vēlme uzturēt un attīstīt efektīvu konkurenci. No apstrīdētā lēmuma 28.–35. punkta izriet, ka Komisija veica pārbaudi attiecībā uz Lagardère saistību 10. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, pārbaudot, pirmkārt, vai Wendel ir dzīvotspējīgs uzņēmums (28. un 29. punkts) un, otrkārt, vai Wendel ir spējīga uzturēt un attīstīt Editis kā efektīvu konkurentu attiecīgajos tirgos (30.–34. punkts). Tādējādi Komisija ir ne tikai pārbaudījusi Wendel finansiālo ieguvumu no darījuma, bet arī analizējusi Editis resursus, uzsverot, ka Wendel vēlas saglabāt esošās vadības komandas, kā arī to, ka Wendel ir izstrādājusi biznesa plānu, paredzot iekšējās un ārējās izaugsmes stratēģiju. Prasītājas arguments, ka Komisija neesot pārbaudījusi Wendel spēju attīstīt efektīvu konkurenci, nav pamatots, jo Komisija ir izvērtējusi Wendel spēju uzturēt un attīstīt Editis, lai padarītu to par efektīvu konkurentu.

143    Treškārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nesalīdzinot iekšējo ienākumu līmeni, kādu prognozēja Wendel, ar iekšējo ienākumu līmeni, kuru bija paredzējuši Lagardère atlasītie konsorciji, lai arī Komisija esot salīdzinājusi Wendel piedāvājumu ar citiem piedāvājumiem attiecībā uz Editis vadības resursu saglabāšanu.

144    Jāatgādina, ka saskaņā ar saistību 13. punkta b) apakšpunktu un 14. punktu Lagardère bija jāiesniedz Komisijai saraksts ar potenciālajiem pircējiem, ar kuriem tā vēlējās sazināties, un Lagardère izvēlētais pircējs vai pircēji bija jāapstiprina Komisijai, kurai bija jāpieņem lēmums, ņemot vērā informāciju, kas bija vajadzīga, lai pārbaudītu to atbilstību saistībās noteiktajiem kritērijiem. Saskaņā ar šo saistību 20. punktu paziņojuma iesniedzēja rīkotajai pārņēmēja vai pārņēmēju atlases procedūrai bija jānorisinās Komisijas apstiprinātas pilnvarotās personas uzraudzībā, kuras pienākums bija nodrošināt Lagardère saistību pienācīgu izpildi 21. punkta g) apakšpunkta izpratnē, pat organizēt sarunas par pārņemšanu ar ieinteresētajām trešajām personām 25. punktā paredzētajā gadījumā, ja paziņojuma iesniedzējs noteiktajā termiņā neizpildītu uzņemtos pienākumus. Visbeidzot, saistību 11. punktā bija precizēts, ka Lagardère ir jāpieliek visas savas pūles, lai visus tālākpārdodamos aktīvus pārdotu vienam pircējam, vienlaikus saglabājot mērķi noteikt pēc iespējas labāku cenu. Šī atlases procedūra, kurā bija paredzēts, ka tikai Lagardère ir pilnvarota ieteikt Komisijai Editis aktīvu pārņēmēju un Komisijai tikai ir jāpārbauda, vai Lagardère izvēlētais pircējs atbilst saistībās noteiktajiem kritērijiem, lai uzturētu efektīvu konkurenci attiecīgajos tirgos, skaidri ir tikusi definēta nevis apstrīdētajā lēmumā, bet gan 2004. gada 7. janvāra lēmumā par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem, kura tiesiskumu prasītāja vairs nevar apstrīdēt, jo spriedumam T‑452/04 (EU:T:2010:385) ir res judicata spēks (spriedums Hoogovens Groep/Komisija, minēts 117. punktā, EU:C:1985:355, 9. punkts).

145    Turklāt ir jāatgādina, ka piemērojamajos koncentrācijas tiesību noteikumos nebija noteikts, ka Komisijai pašai ir jāorganizē tālākpārdodamo aktīvu pārņemšanas kandidātu atlases procedūra vai attiecīgie minētie kandidāti jāsalīdzina pēc būtības. Paziņojuma par korektīvajiem pasākumiem 21. punktā šajā ziņā arī ir noteikts, ka, “ja uzņēmuma nodalīšana ir nosacījums apstiprināšanas lēmuma pieņemšanai, pusēm ir jāatrod piemērots pircējs”. Šis punkts nav pretrunā Regulas Nr. 4064/89 noteikumiem, kuras 8. panta 2. punktā tikai ir paredzēta iespējama “attiecīgo uzņēmumu pārveidošana” attiecībā uz paziņoto koncentrāciju, lai to atzītu par saderīgu ar kopējo tirgu, nenosakot procedūru, kas ir jāievēro, lai sasniegtu šādu rezultātu. Turklāt Tiesa spriedumā C‑551/10 P (EU:C:2012:681) arī ir atgādinājusi, ka Regulas Nr. 4064/89 2. panta 2. un 3. punktā Komisijai ir noteikts uzdevums nodrošināt, ka tās kontrolei pakļauti koncentrācijas darījumi nerada vai nepastiprina dominējošo stāvokli, kura sekas būtu tādas, ka būtiski tiek traucēta efektīva konkurence kopējā tirgū vai būtiskā tā daļā, un ka tāpēc Komisijai ir jāizveido perfektas konkurences sistēma un tirgus dalībnieku vietā jāizlemj, kam ir jādarbojas tirgū (66. un 67. punkts). Tādējādi Tiesa norādīja, ka Komisijai ir tikai iespēja apstiprināt vai neapstiprināt tai piedāvāto pārņēmēju (76. punkts).

146    Attiecībā uz Komisijas veikto vērtējumu saistībā ar nepieciešamību uzņemties saistības, lai novērstu koncentrācijas radītās nopietnās šaubas, Savienības tiesa uzskata, ka tai nav jāaizstāj Komisijas vērtējums ar savējo un tāpēc apgalvojums, ka nav tikušas ņemtas vērā citas trešo personu ierosinātās saistības, pats par sevi nepierāda, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Tādējādi apstāklis, ka varētu būt tikušas pieņemtas arī citas saistības, pat ja tās varētu būt bijušas labvēlīgākas konkurencei, nevar būt pamats minētā lēmuma atcelšanai, ciktāl Komisija varēja saprātīgi secināt, ka lēmumā minētās saistības ļauj novērst nopietnas šaubas (spriedumi, 2003. gada 30. septembris, ARD/Komisija, T‑158/00, Krājums, EU:T:2003:246, 328. un 329. punkts, un easyJet/Komisija, minēts 43. punktā, EU:T:2006:187, 128. un 129. punkts). Tāpat Vispārējai tiesai izskatāmajā lietā nav jāveic Lagardère 2004. gadā iesniegto dažādo piedāvājumu salīdzinošā analīze un Komisijai nebija pienākuma salīdzināt iekšējo ienākumu līmeni, kādu prognozēja dažādi pārņēmēji, jo tai šķita, ka Wendel kandidatūra, kuru kā vienīgo ierosināja Lagardère, atbilst tās noteiktajām saistībām.

147    Visbeidzot, ir jāprecizē, ka prasītājas arguments, saskaņā ar kuru Komisija esot salīdzinājusi daudzu pārņēmēju piedāvājumus attiecībā uz konkrētu punktu, nav faktiski pamatots. No apstrīdētā lēmuma 30. punkta izriet, ka, lai novērtētu, vai Wendel ir kandidāte, kas spēj uzturēt un attīstīt Editis kā efektīvu konkurentu attiecīgajā tirgū, Komisija ir konstatējusi, ka Wendel ir apņēmusies saglabāt tās vadības un redakcijas resursus un ka Wendel ir uzsvērusi, ka šāda pieeja ļautu nodrošināt Editis attīstību labāk nekā tad, ja to iegādātos tāds tās konkurents nozarē, kas noteikti būtu pārstrukturējis vadības kontroli.

148    Ceturtkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā neesot ņēmusi vērā Wendel pieredzes trūkumu izdevējdarbības nozarē. Tomēr no saistību 10. punkta b) apakšpunkta skaidri izriet, ka tālākpārdodamo aktīvu pircējs varēja tikt izvēlēts no finanšu pircēju vidus, ko arī ir apstiprinājusi Vispārējā tiesa (spriedums T‑279/04, EU:T:2010:384, 344. un 345. punkts) un Tiesa (spriedums C‑551/10 P, EU:C:2012:681, 78. punkts), pārbaudot 2004. gada 7. janvāra lēmuma par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem tiesiskumu. Turklāt prasītājas arguments ir faktiski nepamatots, jo apstrīdētā lēmuma 30. punktā Komisija tieši ir pārbaudījusi, vai Wendel ir uzņēmējs, kas spēj uzturēt un attīstīt efektīvu konkurenci, lai arī tai nav pieredzes izdevējdarbības nozarē. Tā arī ir atgādinājusi, ka Editis saglabā vadības, redakcijas un atbalsta resursu kopumu, kas bija vajadzīgs, lai tā pati nodrošinātu savu dzīvotspēju, un ka Wendel ir apņēmusies saglabāt minētos resursus. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Lagardère savu saistību 12. punkta b) apakšpunktā bija apņēmusies nepieņemt darbā tālākpārdoto Editis aktīvu izpildkomitejas locekļus un redakcijas vadošos darbiniekus pirms noteikta termiņa izbeigšanās.

149    Piektkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir atzinusi Wendel atbilstību saistībās noteiktajam neatkarības nosacījumam, lai arī viens no šīs sabiedrības pārvaldniekiem vienlaikus bija arī Lagardère uzraudzības padomes un revīzijas komitejas loceklis.

150    Saskaņā ar Lagardère saistību 10. punktu, lai uzturētu efektīvu konkurenci attiecīgajos tirgos, Lagardère apņēmās “pārdot Editis aktīvus vienam vai vairākiem neatkarīgiem pircējiem”. 10. punkta a) apakšpunktā arī bija paredzēts, ka “Lagardère nedrīkst būt būtisku tiešu vai netiešu interešu attiecībā uz pircēju”. Vispārējā tiesa sprieduma T‑279/04 (EU:T:2010:384) 346. punktā noraidīja prasītājas izvirzīto argumentu tās devītā pamata atbalstam, kas attiecās uz to, ka Lagardère saistības neatbilda Paziņojuma par korektīvajiem pasākumiem 49. punktam. Tādējādi Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka Lagardère saistību 10. punktā minētais “vienkāršs būtisku tiešu vai netiešu interešu trūkums attiecībā uz vienu vai vairākiem pircējiem ir saderīgs ar Paziņojuma par korektīvajiem pasākumiem 49. punktā paredzēto nosacījumu par saiknes starp pārņēmēju un pusēm neesamību, jo saskaņā ar Lagardère saistību 10. punktu pārdot var tikai “vienam vai vairākiem no paziņojuma iesniedzēja neatkarīgiem pircējiem” un viena vai vairāku tālākpārdodamo aktīvu iegāde “nedrīkst radīt jaunas konkurences problēmas””.

151    Jāprecizē, ka tādējādi Vispārējā tiesa izvērtēja divus saistību 10. punktā un 10. punkta a) apakšpunktā paredzētos nosacījumus kopumā un uzskatīja, ka 10. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums par “Lagardère būtisku tiešu vai netiešu interešu trūkumu attiecībā uz vienu vai vairākiem pircējiem” ir jāpārbauda, ņemot vērā 10. punktā paredzēto pircēja vispārējo neatkarības stāvokli attiecībā uz Lagardère.

152    Izskatāmajā lietā ir jāpārbauda, vai Komisija, vērtējot Wendel kandidatūru, ir izpildījusi nosacījumu par tās neatkarību attiecībā uz Lagardère, kas ir paredzēts saistību 10. punktā un 10. punkta a) apakšpunktā, lasot tos kopsakarā ar Paziņojuma par korektīvajiem pasākumiem 49. punktu. Neatkarības nosacījums ir noteikts, lai it īpaši nodrošinātu pārņēmēja spēju rīkoties tirgū kā efektīvam un autonomam konkurentam un lai tā stratēģiju un izvēli nevarētu ietekmēt pārdevējs. Šī neatkarība var tikt vērtēta, pārbaudot, vai divas sabiedrības vienoja kapitāla, finanšu, tirdzniecības, personiskas un materiālas saites.

153    Komisija apstrīdētā lēmuma 27. punktā attiecībā uz pušu neatkarību ir norādījusi, ka “brīdī, kad 2004. gadā tika iesniegts sākotnējais apstiprināšanas lūgums, Wendel bija neatkarīga no Lagardère grupas” un ka “šīs divas sabiedrības nevienoja nedz kapitāla veidotas saites, nedz citas ekonomiskas saites”. Šo konstatējumu prasītāja nav apstrīdējusi, tā arī nav apgalvojusi, ka abas sabiedrības vienoja materiālas un finanšu saites.

154    Prasītāja pamatoti apgalvo, ka viena un tā pati persona bija dažu Lagardère un Wendel vadības vai uzraudzības struktūru locekle. Nav apstrīdēts, ka kopš 1998. gada P. bija viens no piecpadsmit Lagardère uzraudzības padomes locekļiem un šīs sabiedrības revīzijas komitejas loceklis. Turklāt no 2002. gada līdz 2005. gada 31. maijam P. bija viens no divpadsmit Wendel valdes locekļiem, viens no trijiem iecelšanas amatā un atalgojuma komitejas locekļiem un viens no pieciem revīzijas komitejas locekļiem.

155    Tomēr izskatāmās lietas apstākļos ar P. klātbūtni divu sabiedrību struktūrās nevar tikt pierādīts, ka Wendel bija no Lagardère atkarīga pārņēmēja.

156    2004. gada 30. jūlijā Lagardère bija saskaņā ar Francijas tiesībām dibināta akciju komandītsabiedrība ar divlīmeņu struktūru, kuras darbību reglamentēja Francijas Komerclikuma L 226‑1.–L 226‑14. panta noteikumi. Tādējādi to vadīja vadība, kuru kontrolēja uzraudzības padome. Būdams uzraudzības padomes loceklis, nevis vadītājs, P., kā to apgalvo Wendel, pildīja tikai sabiedrības uzraudzības un pārvaldības stratēģiskās vadības funkcijas. Turklāt, būdams revīzijas komitejas loceklis, viņš galvenokārt bija atbildīgs par finanšu un grāmatvedības jautājumiem.

157    2004. gada 30. jūlijā Wendel bija saskaņā ar Francijas tiesībām dibināta akciju sabiedrība ar vienlīmeņa struktūru, uz kuru attiecās Francijas Komerclikuma L 225‑17.–L 225‑56. panta noteikumi. To vadīja valde, kas bija atbildīga par tās darbības pamatnostādņu noteikšanu. Saskaņā ar Francijas Komerclikuma L 225‑37. panta noteikumiem valdes locekļiem bija jāievēro pienākums būt diskrētiem, kā uz to norāda Wendel, taču vienlaikus tiem bija jāievēro pienākums būt lojāliem, it īpaši saskaņā ar šī komerclikuma L 242‑6. panta noteikumiem. Turklāt P. bija arī Wendel iecelšanas amatā, atalgojuma un revīzijas komiteju loceklis un bija atbildīgs par valdes apspriežu, kas notika vismaz četras reizes gadā, sagatavošanu. Revīzijas komiteja it īpaši bija atbildīga par grāmatvedības jautājumiem, bet iecelšanas amatā un atalgojuma komitejai it īpaši bija jāiesniedz priekšlikumi par pārvaldnieku iecelšanu, valdes priekšsēdētāja un deleģētā ģenerāldirektora atalgojumu un vadības ieinteresēšanas politikas pamatnostādnēm. Tādējādi no 2004. gada pārskata izriet, ka 2004. gada 9. jūlija, 6. un 23. septembra un 22. oktobra iecelšanas amatā un atalgojuma komitejas sanāksmju dienas kārtībā bija jautājumi par piemaksām par Editis iegādi, ieguldījumiem Editis un Wendel vadības līdzdalību Editis kapitālā.

158    Turklāt 10. zemsvītras piezīmē, uz kuru ir norādīts apstrīdētā lēmuma 27. punktā un kuru Komisija bija sagatavojusi, atbildot uz Vispārējās tiesas noteikto procesa organizatorisko pasākumu, ir precizēts, ka “attiecībā uz Lagardère un Wendel personiskajām saitēm Komisija ņem vērā, ka pirms pirmā apstiprināšanas lēmuma pieņemšanas Wendel pārstāvji bija apņēmušies nodrošināt, ka [P.] vairs nebūs Wendel valdes loceklis”. Tādējādi gan no apstrīdētā lēmuma, gan no atbildēm uz jautājumiem, kurus Vispārējā tiesa bija uzdevusi tiesas sēdē, izriet, ka 2004. gada 27. jūlijā pēc Komisijas pieprasījuma Wendel bija oficiāli apņēmusies, pirmkārt, izbeigt P. pilnvaras šajā sabiedrībā gada laikā no tās kandidatūras apstiprināšanas brīža un, otrkārt, šajā posmā nodrošināt, ka viņš nepiedalīsies valdes un citu iekšējo komiteju apspriedēs par jautājumiem saistībā ar grupas izdevējdarbību un ka Wendel vadītāji vai operatīvās vadības darbinieki nesniegs viņam konfidenciālu informāciju par izdevējdarbības nozari.

159    No visiem šiem apstākļiem var secināt, ka Komisija bija centusies nodrošināt, lai P. klātbūtne Wendel nevarētu kaitēt šīs sabiedrības neatkarībai un tādējādi efektīvas konkurences uzturēšanai un attīstībai attiecīgajā tirgū. Tāpēc tikai P. klātbūtne divu sabiedrību struktūrās, neesot citiem pierādījumiem, nevarēja ļaut domāt, ka Wendel rīcību tirgū būtu ietekmējusi Lagardère un ka pārņēmēja neatkarības nosacījums nebija izpildīts.

160    Attiecībā uz prasītājas argumentiem, ka P. klātbūtne divu sabiedrību vadības un uzraudzības struktūrās esot bijusi īpaši problemātiska atsavināšanas posmā un posmā, kad Lagardère izraudzījās pārņēmēju, ir jāatgādina, ka, pirmkārt, atsavināšanas process noritēja stingrā Komisijas uzraudzībā un, otrkārt, Komisijai nebija jāievieš perfekta konkurences sistēma un uzņēmēju vietā jāizlemj, kam ir jādarbojas tirgū, jo tikai Lagardère bija atbildīga par piemērota pircēja atrašanu, kurš pēc tam bija jāapstiprina Komisijai (skat. iepriekš 144. un 145. punktu).

161    Visbeidzot, prasītājas arguments par apstrīdētā lēmuma nepietiekamo pamatojumu attiecībā uz šo konkrēto punktu ir jāpārbauda, izskatot sesto pamatu.

162    Sestkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā neesot ņēmusi vērā, kā pārejas nolīgumi starp divām sabiedrībām varētu ietekmēt Wendel neatkarību, lai izplatītu noteiktas publikācijas, jo sabiedrība Hachette, kas pilnībā piederēja Lagardère, turpināja maksāt atalgojumu Editis. Tā kā šie pārejas nolīgumi bija Lagardère saistību sastāvdaļa un tātad tika sastādīti saskaņā ar 2004. gada 7. janvāra lēmumu par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem (skat. šā lēmuma 1. pielikuma 13. un 14. punktu), šis arguments ir jānoraida, jo prasītāja nevar apstrīdēt minētā lēmuma tiesiskumu (skat. iepriekš 144. punktu).

163    Neierobežojot iepriekš 161. punktu, no visa iepriekš minētā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par piekto pamatu, kas ir balstīts uz pilnvaru nepareizu izmantošanu

164    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana, jo Komisija ir izmantojusi LESD 266. pantu, lai a posteriori apstiprinātu pirmo apstiprināšanas lēmumu, nevis lai lietu izskatītu no jauna datumā, kad tika pieļauts prettiesiskums, kuru nosodījušas Vispārējā tiesa un Tiesa.

165    Komisija un personas, kas iestājušās lietā, noraida prasītājas argumentus.

166    Saskaņā ar judikatūru (skat. spriedumu Fédesa u.c., minēts 58. punktā, EU:C:1990:391, 24. punkts) pilnvaru nepareiza izmantošana ir notikusi tad, ja Savienības iestāžu pieņemts akts ir vērsts vienīgi vai vismaz galvenokārt uz to, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuru sasniegšanu ir norādīts, vai lai izvairītos no procedūras, kas Līgumā ir īpaši paredzēta, lai nodrošinātos pret attiecīgā gadījuma apstākļiem. Savienības tiesa uzskata, ka akts nav spēkā pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ tikai tad, ja, balstoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem iepriekš norādīts (skat. spriedumu, 2004. gada 11. novembris, Ramondín u.c./Komisija, C‑186/02 P un C‑188/02 P, Krājums, EU:C:2004:702, 44. punkts un tajā minētā judikatūra). Pastāvot vairākiem mērķiem, pat ja nepamatoti argumenti mijas ar pamatotiem, lēmums tomēr nezaudē spēku pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ, ja ar to netiek pārkāpts galvenais mērķis (spriedums, 1954. gada 21. decembris, Itālija/Augstā iestāde, 2/54, Krājums, EU:C:1954:8, šajā ziņā skat. arī spriedumu, 1999. gada 8. jūlijs, Vlaamse Televisie Maatschappij/Komisija, T‑266/97, Krājums, EU:T:1999:144, 131. punkts).

167    Izskatāmajā lietā prasītāja apgalvo, ka Komisija esot apstiprinājusi pirmo apstiprināšanas lēmumu, lai apmierinātu privātās intereses, nevis dotu priekšroku vispārējām interesēm.

168    Šī pamata atbalstam tā, pirmkārt, apgalvo, ka Komisija apstrīdētajam lēmumam esot prettiesiski piešķīrusi atpakaļejošu spēku, jo tai būtu bijis jāsoda Lagardère par to, ka tā bija pārkāpusi vienu no savām saistībām. Tomēr no pirmā pamata pārbaudes izriet, ka, pirmkārt, Komisija varēja likumīgi pieņemt lēmumu ar atpakaļejošu spēku un ka, otrkārt, Komisijai nebija pienākuma atsaukt 2004. gada 7. janvāra lēmumu par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem un sodīt Lagardère. Turklāt jauna apstiprināšanas lēmuma ar atpakaļejošu spēku pieņemšanai bija vairāki vispārējo interešu mērķi, kas ir atgādināti, pārbaudot pirmo pamatu.

169    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums esot bijis paredzēts, lai tiktu izbeigta tiesvedība saistībā ar prasību, kuru 2010. gada 4. novembrī tā bija cēlusi Tribunal de commerce de Paris [Parīzes Tirdzniecības tiesā] (Francija) pret Lagardère un Wendel, tādējādi pārkāpjot 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. pantu. Tiesas sēdē prasītāja precizēja, ka šī prasība tika celta ar mērķi, lai valsts tiesa atzītu par spēkā neesošu starp Lagardère un Wendel noslēgto cesijas līgumu, pamatojoties uz to, ka tas esot bijis pretrunā sabiedrības ekonomiskajām interesēm, jo Vispārējā tiesa bija atcēlusi pirmo Wendel apstiprināšanas lēmumu.

170    Taisnība, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskata, ka tiesas sprieduma izpilde ir jāuzskata par neatņemamu procesa sastāvdaļu ECPAK 6. panta 1. punkta izpratnē, it īpaši administratīvajā tiesvedībā (ECT 1997. gada 19. marta spriedums lietā Hornsby pret Grieķiju, Recueil des arrêts et décisions 1997‑II, 40. un 41. punkts), un ka tā ir izstrādājusi judikatūru attiecībā uz likumdošanas varas iejaukšanās tiesvedībā, lai ietekmētu strīda juridisko iznākumu, aizliegumu (ECT 1994. gada 9. decembra spriedums lietā Raffineries grecques Stran un Stratis Andreadis pret Grieķiju, 49. punkts, A sērija, Nr. 301‑B, spriedums lietā Zielinski un Pradal un Gonzales u.c. pret Franciju, Nr. 24846/94 un no Nr. 34165/96 līdz Nr. 34173/96, 57. punkts, ECT 1999‑VII). Tomēr izskatāmajā lietā prasītāja nav izvirzījusi nevienu argumentu, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka apstrīdētais lēmums esot ticis pieņemts, lai izbeigtu noritošo tiesvedību valsts tiesā. Turklāt no pirmā pamata pārbaudes izriet, ka jauna apstiprināšanas lēmuma ar atpakaļejošu spēku pieņemšanas mērķis tieši bija nodrošināt, ka iestāde ievēro tiesiskumu un res judicata spēku attiecībā uz Vispārējās tiesas spriedumu.

171    No iepriekš minētā izriet, ka prasītāja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstošām un saskaņotām norādēm, nav pierādījusi, ka apstrīdētais lēmums būtu pieņemts, lai ar atpakaļejošu spēku apstiprinātu pirmo apstiprināšanas lēmumu un tādējādi apmierinātu privātās intereses, nevis dotu priekšroku vispārējām interesēm.

172    Tādējādi piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par sesto pamatu, kas ir balstīts uz pamatojuma nenorādīšanu

173    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots. Komisija it īpaši neesot sniegusi pietiekamas norādes par iemesliem, kas pamatotu lēmuma ar atpakaļejošu spēku pieņemšanu. Tāpat tā neesot norādījusi iemeslus, kas tai ļautu ņemt vērā faktus, kas bija radušies pēc 2004. gada 30. jūlija, un neesot paskaidrojusi, kāpēc Editis aktīvu tālākpārdošana Planeta 2008. gadā nav uzskatāma par saistību pārkāpumu. Visbeidzot, Komisija neesot pietiekami izklāstījusi, kāpēc kopīga Lagardère un Wendel pārvaldnieka klātbūtne būtu saderīga ar saistību 10. punktā paredzēto neatkarības prasību.

174    Komisija, ko atbalsta Lagardère un Wendel, uzskata, ka tā ir pietiekami pamatojusi apstrīdēto lēmumu.

175    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt pamatojumu apmērs ir atkarīgs no attiecīgā tiesību akta rakstura un konteksta, kādā tas ir pieņemts. Pamatojumam ir skaidri un nepārprotami jāatklāj tiesību akta izdevējas iestādes motivācija tādējādi, lai ļautu, pirmkārt, Savienības tiesai īstenot tās tiesiskuma kontroli un, otrkārt, ieinteresētajām personām saprast noteiktā pasākuma pamatojumu, lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir labi pamatots. Pamatojumam nav jāietver visi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kuriem ir nozīme, jo jautājums, vai akta pamatojums atbilst LESD 296. panta noteikumiem, ir jāvērtē, ievērojot ne tikai šī akta formulējumu, bet arī tā kontekstu un attiecīgo jomu reglamentējošo tiesību normu kopumu (spriedumi, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, Krājums, EU:C:1998:154, 63. punkts, un 2011. gada 30. novembris, Sniace/Komisija, T‑238/09, EU:T:2011:705, 37. punkts).

176    It īpaši Komisijai nav pienākuma izteikt viedokli par visiem argumentiem, ko tai paudušas ieinteresētās personas. Pietiek ar to, ka Komisija izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kam ir būtiska nozīme lēmuma uzbūvē (spriedumi, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, Krājums, EU:C:2008:375, 96. punkts, un 2010. gada 3. marts, Freistaat Sachsen/Komisija, T‑102/07 un T‑120/07, Krājums, EU:T:2010:62, 180. punkts).

177    Turklāt papildus tam lēmuma pamatojuma precizitātes pakāpe ir jāsamēro ar materiālajām iespējām un tehniskajiem apstākļiem vai termiņu, kādā tas ir jāpieņem. Tādējādi uzņēmumu koncentrācijas kontroles jomā Komisija nepārkāpj savu pienākumu norādīt pamatojumu, ja, īstenodama uzņēmumu koncentrācijas kontroles pilnvaras, tā savā lēmumā neiekļauj precīzu pamatojumu attiecībā uz vērtējumu par zināmu skaitu koncentrācijas aspektu, kas tai šķiet acīmredzami neatbilstoši, nenozīmīgi vai skaidri otršķirīgi koncentrācijas novērtēšanai (spriedums, 2009. gada 7. maijs, NVV u.c./Komisija, T‑151/05, Krājums, EU:T:2009:144, 192. punkts). Šāda prasība faktiski būtu grūti savietojama ar ātruma nosacījumu un procedūras īsajiem termiņiem, kas Komisijai ir jāievēro, pildot savas uzņēmumu koncentrācijas kontroles pilnvaras, un kas ir koncentrācijas kontroles procedūras īpašo apstākļu sastāvdaļa (spriedums, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, Krājums, EU:C:2008:392, 167. punkts). Komisijai tomēr ir jāizklāsta fakti un juridiskie apsvērumi, kam ir būtiska nozīme lēmuma uzbūvē (spriedums NVV/Komisija, minēts iepriekš, EU:T:2009:144, 194. punkts).

178    Ņemot vērā šos principus, apstrīdētā lēmuma pamatojums šķiet pietiekams.

179    Vispirms ir jāatgādina, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts prasītājai zināmā kontekstā, kuru noteica 2004. gada 7. janvāra lēmums par koncentrācijas atļauju ar nosacījumiem, kura īstenošanu nodrošina apstiprināšanas lēmums, kā arī tas, ka Vispārējā tiesa bija noraidījusi prasītājas prasību par šo lēmumu un atcēlusi pirmo apstiprināšanas lēmumu un ka Tiesa bija noraidījusi apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu. No lietas materiāliem arī izriet, ka Komisija 2011. gada 24. februārī un 18. aprīlī atbildēja uz prasītājas vēstulēm par sprieduma T‑452/04 (EU:T:2010:385) izpildi, ka 2011. gada 14. februārī un 16. martā par šo jautājumu notika sanāksmes, kurās piedalījās prasītāja un Komisija, un ka prasītāja savus apsvērumus par jauno procedūru jaunajai pilnvarotai personai atkārtoti iesniedza ar 2011. gada 20. aprīļa vēstuli, bet Komisijai – ar 2011. gada 27. aprīļa vēstuli.

180    Turklāt apstrīdētā lēmuma 15.–22. punktā skaidri un nepārprotami ir izklāstīts, kāpēc Komisija bija nolēmusi pieņemt lēmumu ar atpakaļejošu spēku un kāpēc papildus tika ņemti vērā fakti, kas bija radušies pēc 2004. gada 30. jūlija. Komisija šajos punktos īpaši centās atbildēt uz prasītājas argumentiem, kurus tā bija izvirzījusi daudzās viedokļu apmaiņās ar Komisiju, kas notika laikposmā no 2010. gada 30. septembra līdz 2011. gada 13. maijam. Attiecībā uz Editis tālākpārdošanu Planeta 2008. gadā Komisija apstrīdētā lēmuma 47. un 48. punktā arī pietiekami skaidri un nepārprotami ir izklāstījusi motīvus, kāpēc šo tālākpārdošanu tā uzskatīja par saderīgu ar Lagardère saistībām.

181    Visbeidzot, attiecībā uz saistībās paredzētā neatkarības nosacījuma vērtējuma pamatojumu no apstrīdētā lēmuma 27. punkta izriet, ka Komisija uzskatīja, ka brīdī, kad 2004. gadā tika saņemts sākotnējais apstiprināšanas lūgums, Wendel bija neatkarīga no Lagardère, jo abas sabiedrības nevienoja nedz kapitāla veidotas saites, nedz citas ekonomiskas saites. Šis pamatojums, kas ir pietiekams pats par sevi, arī ir papildināts ar precizējumu 10. zemsvītras piezīmē, kurā ir atsauce uz apstrīdētā lēmuma 27. punktu, kurā konstatēts, ka Wendel bija apņēmusies nodrošināt, ka P. – Lagardère uzraudzības padomes loceklis – nebūs tās valdes loceklis (skat. iepriekš 158. punktu).

182    Ar apstākli, ka šīs zemsvītras piezīmes saturs prasītājai tika paziņots tikai tiesvedības laikā, nevar tikt apstrīdēts iepriekš 181. punktā minētais konstatējums. Uz apstrīdētā lēmuma autora sniegtajiem precizējumiem, kas papildina jau pašu par sevi pietiekamo pamatojumu, pat ja tie var būt noderīgi tiesas veicamās lēmuma pamatojuma iekšējās pārbaudes vajadzībām, jo ļauj iestādei izskaidrot tās lēmuma pamatā esošos iemeslus, tiešā nozīmē izprastais pienākums norādīt pamatojumu neattiecas (spriedums, 2000. gada 16. novembris, Finnboard/Komisija, C‑298/98 P, Krājums, EU:C:2000:634, 46. punkts).

183    No visa iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ļauj prasītājai efektīvi apstrīdēt tā pamatotību un veikt Vispārējā tiesā tā tiesiskuma pārbaudi, kā tas arī izriet no citu pamatu pārbaudes. Tāpēc sestais pamats var tikt noraidīts kā nepamatots, un tādējādi prasība ir jānoraida kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

184    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus, ieskaitot ar pagaidu noregulējuma tiesvedībām saistītos izdevumus, kā arī Lagardère un Wendel tiesāšanās izdevumus saskaņā ar to prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Éditions Odile Jacob SAS atlīdzina tiesāšanās izdevumus, tostarp tiesāšanās izdevumus saistībā ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.

Martins Ribeiro Gervasoni Madise

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 5. septembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Prāvas priekšvēsture

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par pieņemamību

Par lietas būtību

Par pirmo pamatu, kas ir balstīts uz LESD 266. panta un atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu

– Par pirmā pamata pieņemamību

– Par LESD 266. panta noteikumu pārkāpumu

– Par atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu

Par otro pamatu, kas ir balstīts uz apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata trūkumu

– Par otrā pamata pieņemamību

– Par apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata trūkumu

Par trešo pamatu, kas ir balstīts uz kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, jo Komisija esot ņēmusi vērā informāciju, kas attiecās uz laikposmu pēc 2004. gada 30. jūlija, un esot to izmantojusi selektīvi

Par ceturto pamatu, kas ir balstīts uz kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamām kļūdām Wendel kandidatūras vērtējumā

Par piekto pamatu, kas ir balstīts uz pilnvaru nepareizu izmantošanu

Par sesto pamatu, kas ir balstīts uz pamatojuma nenorādīšanu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – franču.