Language of document : ECLI:EU:F:2010:87

CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(pirmā palāta)

2010. gada 9. jūlijā

Lieta F‑91/09

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Saprātīgs termiņš prasības par zaudējumu atlīdzību iesniegšanai – Nokavējums

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru L. Marcuccio lūdz īpaši, pirmkārt, atzīt par spēkā neesošu un, pakārtoti, atcelt Komisijas netiešo lēmumu, ar kuru ir noraidīts viņa 2008. gada 9. septembra lūgums atlīdzināt zaudējumus, kas viņam esot radušies Komisijas Medicīnas dienesta 2003. gada 9. decembra paziņojuma saistībā ar viņam veikto medicīnisko pārbaudi dēļ; otrkārt, atcelt un atzīt par spēkā neesošu Komisijas 2009. gada 30. jūnija lēmumu, ar kuru ir noraidīta viņa 2009. gada 16. marta sūdzība par minēto netiešo lēmumu; treškārt, piespriest Komisijai samaksāt viņam naudas summu EUR 300 000 apmērā kā atlīdzību par it kā piedzīvotajiem zaudējumiem vai arī jebkuru citu naudas summu, ko tiesa uzskatīs par pamatotu un taisnīgu šajā nolūkā, tai pieskaitot procentus atbilstoši likmei 10 % gadā ar kapitalizāciju reizi gadā, sākot no dienas, kad Komisija saņēma 2008. gada 9. septembra lūgumu

Nolēmums Prasību noraidīt daļēji kā acīmredzami nepieņemamu un daļēji kā acīmredzami nepamatotu. Prasītājs atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

Ierēdņi – Prasība – Termiņi – Institūcijai adresēts lūgums atlīdzināt zaudējumus – Saprātīga termiņa ievērošana – Vērtēšanas kritēriji

(Tiesas Statūtu 46. pants; Civildienesta noteikumu 90. pants)

Ierēdņiem vai darbiniekiem ir pienākums saprātīgā termiņā iesniegt iestādei jebkādu lūgumu ar mērķi saņemt no Savienības zaudējumu atlīdzību par kaitējumu, kura nodarīšanā tā ir vainojama, sākot no brīža, kad viņi ir uzzinājuši par situāciju, par kuru viņi sūdzas. Termiņa saprātīgais raksturs ir jānovērtē atkarībā no katras lietas apstākļiem, it īpaši no strīda nozīmīguma attiecīgajai personai, lietas sarežģītības un attiecīgo lietas dalībnieku rīcības.

Šajā ziņā ir jāņem vērā arī salīdzinošais kritērijs, ko sniedz Tiesas Statūtu 46. pantā ārpuslīgumiskās atbildības prasību jomā paredzētais piecu gadu noilguma termiņš, lai gan šis termiņš nav piemērojams strīdiem starp Savienību un tās darbiniekiem. Attiecīgajām personām, kad tās uzskata, ka tās tiek prettiesiski diskriminētas, saprātīgā termiņā, kas nedrīkst pārsniegt piecus gadus no brīža, kad tās uzzinājušas par šo situāciju, par kuru tās sūdzas, ir jāiesniedz Kopienas institūcijai lūgums veikt atbilstošus pasākumus, lai novērstu šo stāvokli un to izbeigtu.

Tomēr piecu gadu laikposms nav stingrs un neaizskarams termiņš, kurā būtu jāpieņem ikviena prasība neatkarīgi no tā, cik ilgā laikā prasītājs pārvaldes iestādei savu prasību ir iesniedzis un kādi ir lietas apstākļi.

(skat. 32.–35. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1975. gada 22. oktobris, 9/75 Meyer‑Burckhardt/Komisija, Recueil, 1171. lpp., 7., 10. un 11. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2004. gada 5. oktobris, T‑45/01 Sanders u.c./Komisija, Krājums, II‑3315. lpp., 62. punkts; 2004. gada 5. oktobris, T‑144/02 Eagle u.c./Komisija, Krājums, II‑3381. lpp., 60., 65. un 66. punkts un tajos minētā judikatūra, kā arī 71. punkts; 2009. gada 26. jūnijs, T‑114/08 P Marcuccio/Komisija, Krājums‑CDL, I‑B‑1‑53. un II‑B‑1‑313. lpp., 28. punkts.

Civildienesta tiesa: 2007. gada 1. februāris, F‑125/05 Tsarnavas/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑43. un II‑A‑1‑231. lpp., 71., 76. un 77. punkts.