VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2015. gada 13. maijā (*)

Kopienas dizainparaugs – Spēkā neesamības atzīšanas process – Reģistrēts dizainparaugs, kas attēlo dušas noteku – Agrāks dizainparaugs – Spēkā neesamības pamati – Novitāte – Individuāls raksturs – Agrāka dizainparauga redzamās iezīmes – Attiecīgie ražojumi – Regulas (EK) Nr. 6/2002 4.–7. pants, 19. pants un 25. panta 1. punkta b) apakšpunkts

Lieta T‑15/13

Group Nivelles, Gingeloma [Gingelom] (Beļģija), ko pārstāv H. Jonkhout, avocat,

prasītāja,

pret

Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko pārstāv S. Bonne un A. Folliard‑Monguiral, pārstāvji,

atbildētājs,

otra procesa ITSB Apelācijas padomē dalībniece un persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –

Easy Sanitairy Solutions BV, Losera [Losser] (Nīderlande), ko pārstāv F. Eijsvogels, advokāts,

par prasību par ITSB Apelācijas trešās padomes 2012. gada 4. oktobra lēmumu lietā R 2004/2010‑3 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp I‑drain BVBA un Easy Sanitairy Solutions BV.

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias] (referents), tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] un K. Veters [C. Wetter],

sekretāre J. Veiherte [J. Weychert], administratore,

ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 7. janvārī,

ņemot vērā ITSB atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 16. jūlijā,

ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kurā ietverti prasījumi atcelt Apelācijas padomes lēmumu jautājumā, kas nav norādīts prasības pieteikumā, kurš Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 15. jūlijā,

ņemot vērā replikas rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 30. septembrī,

ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, lūgumu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 14. novembrī, par to, lai no lietas materiāliem tiktu izņemts procesuālais raksts, kuru prasītāja iesniedza 2013. gada 30. septembrī, un personas, kas iestājusies lietā, un ITSB apsvērumi par šo lūgumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2013. gada 16. un 17. decembrī, un 2014. gada 11. novembra lēmumu, ar kuru šis lūgums noraidīts,

ņemot vērā Vispārējās tiesas rakstveida jautājumus lietas dalībniekiem,

ņemot vērā pieprasījumus par dokumentu iesniegšanu, kurus Vispārējā tiesa 2014. gada 17. novembrī nosūtīja prasītājai un personai, kas iestājusies lietā,

pēc tiesas sēdes 2014. gada 11. decembrī

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        2003. gada 28. novembrī persona, kas iestājusies lietā Easy Sanitairy Solutions BV saskaņā ar Padomes 2001. gada 12. decembra Regulu (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem (OV 2002, L 3, 1. lpp.) iesniedza Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Kopienas dizainparauga reģistrācijas pieteikumu. Šajā reģistrācijas pieteikumā bija norādīts dizainparaugs, kas attēlots šādi:

2        Apstrīdētais dizainparaugs tika reģistrēts kā Kopienas dizainparaugs ar numuru 000107834‑0025 un publicēts 2004. gada 9. marta Bulletin des dessins ou modèles communautaires [Kopienas Dizainparaugu Biļetenā] Nr. 19/2004. Atbilstoši šai reģistrācijai tas attēlo “dušas sifonu (shower drain)”.

3        2009. gada 31. martā apstrīdētā dizainparauga reģistrācija tika atjaunota. Šī atjaunošana tika publicēta 2009. gada 2. aprīļa Bulletin des dessins ou modèles communautaires Nr. 61/2009.

4        2009. gada 3. septembrī I‑drain BVBA iesniedza pieteikumu apstrīdētā dizainparauga spēkā neesamības pasludināšanai [atzīšanai] atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 52. pantam. Pamatojot šo pieteikumu, tā norādīja Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto spēkā neesamības iemeslu [pamatu]. Kā izriet no Regulas Nr. 6/2002 4. panta 1. punkta, šie [aizsardzības iegūšanas] nosacījumi tostarp attiecas uz konkrētā dizainparauga novitāti (minētās regulas 5. panta izpratnē) un individuālo būtību [raksturu] (šīs pašas regulas 6. panta izpratnē), kas novērtēti atbilstoši attiecīgās regulas 7. pantam noteiktajā brīdī, kurā tas darīts pieejams sabiedrībai.

5        Pamatojot savu pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, I‑drain iesniedza arī divus sabiedrības Blücher ražojumu katalogus (turpmāk tekstā – “Blücher katalogi”). Blücher katalogos tostarp bija ietverta šāda ilustrācija:

6        2010. gada 30. augustā prasītāja Group Nivelles apvienošanas, pievienojot [sabiedrību], rezultātā pārņēma I‑drain tiesības un pienākumus, bet I‑drain beidza pastāvēt kā juridiska persona.

7        ITSB Anulēšanas nodaļa ar 2010. gada 23. septembra lēmumu atzina apstrīdētā dizainparauga spēkā neesamību, tādējādi apmierinot pieteikumu tādā ziņā, kā to tai bija iesniegusi I‑drain.

8        Anulēšanas nodaļa ir norādījusi, ka no I‑drain argumentiem skaidri izriet, ka tās pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir balstīts uz apgalvoto apstrīdētā Kopienas dizainparauga novitātes un individuālā rakstura neesamību (Anulēšanas nodaļas lēmuma 3. punkts). Tās ieskatā, šis dizainparaugs stricto senso attēlo plāksni, tvertni un dušas sifonu un vienīgā šī dizainparauga redzamā iezīme ir minētās plāksnes augšējā daļa (Anulēšanas nodaļas lēmuma 15. punkts). Tomēr šī plāksne esot identiska iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā esošajai plāksnei un apstrīdētajam dizainparaugam neesot novitātes salīdzinājumā ar šajā dokumentā esošo dizainparaugu (Anulēšanas nodaļas lēmuma 19. punkts). Turklāt Anulēšanas nodaļa kā tādu, kam nav nozīmes, ir noraidījusi personas, kas iestājusies lietā, argumentu, saskaņā ar kuru iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā esošā plāksne tiek izmantota vidē, kas atšķiras no tās, kurā ir paredzēts izmantot attiecīgo ražojumu, uz kuru attiecas apstrīdētais dizainparaugs. Tās ieskatā, “ražojuma, kurā ir iekļauts dizainparaugs, izmantošana nav [tā] veidola elements un līdz ar to atšķirībai nav ietekmes abu konfliktējošo attēlu salīdzinājumā” (Anulēšanas nodaļas lēmuma 20. punkts).

9        2010. gada 15. oktobrī persona, kas iestājusies lietā, saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 55.–60. pantu iesniedza apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu.

10      Ar 2012. gada 4. oktobra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Apelācijas trešā padome atcēla Iebildumu nodaļas 2010. gada 23. septembra lēmumu. Būtībā tā, pretēji Anulēšanas nodaļai, ir uzskatījusi, ka apstrīdētajam Kopienas dizainparaugam piemīt novitāte Regulas Nr. 6/2002 5. panta izpratnē, jo tas nav identisks iepriekš 5. punktā atveidotās ilustrācijas centrā esošajai plāksnei, bet, salīdzinājumā ar šo plāksni, demonstrē atšķirības, kas nav ne “minimālas”, ne “objektīvi grūti novērtējamas” un līdz ar to nevar tikt uzskatītas par nenozīmīgām (apstrīdētā lēmuma 31.–33. punkts). Tā nodeva lietu atpakaļ Anulēšanas nodaļai, lai tā “izskatītu pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, kas balstīts uz Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu, aplūkotu kopsakarā ar [4. panta 1. punktu un 6. pantu]” (apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 2. punkts).

 Lietas dalībnieku prasījumi

11      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        apstiprināt, attiecīgā gadījumā iepriekš koriģējot motīvus, Anulēšanas nodaļas 2010. gada 23. septembra lēmumu.

12      ITSB prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

13      Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        atcelt apstrīdēto lēmumu citu, nevis prasītājas norādīto motīvu dēļ;

–        piespriest prasītajai, kā arī ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

14      Prasītāja savā procesuālajā rakstā, kas paredzēts Reglamenta 135. panta 3. punktā un iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 30. septembrī, uzturēja savus sākotnējos prasījumus un precizēja, ka tā papildus lūdz noraidīt personas, kas iestājusies lietā, celto “pretprasību” un piespriest “ITSB [vai] personai, kas iestājusies lietā”, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par prasītājas otrā prasījuma pieņemamību

15      ITSB norāda, ka prasītājas otrais prasījums ir nepieņemams. Tā ieskatā, prasītāja būtībā lūdz Vispārējo tiesu apstiprināt Anulēšanas nodaļas 2010. gada 23. septembra lēmumu. Tomēr no judikatūras (spriedumi, 2011. gada 27. septembris, El Jirari Bouzekri/ITSB – Nike International (“NC NICKOL”), T‑207/09, EU:T:2011:537, 15.–17. punkts, un 2012. gada 29. februāris, Certmedica International un Lehning entreprise/ITSB – Lehning entreprise un Certmedica International (“L112”), T‑77/10 un T‑78/10, EU:T:2012:95, 32. punkts) izrietot, ka Vispārējās tiesas kompetencē neietilpst apstiprinošu vai deklaratīvu spriedumu pieņemšana.

16      Persona, kas iestājusies lietā, tieši neatsaucas uz prasītājas otrā prasījuma nepieņemamību, bet norāda, ka Vispārējā tiesa nevar apstiprināt Anulēšanas nodaļas 2010. gada 23. septembra lēmumu un, ja Vispārējā tiesa atceļ apstrīdēto lēmumu, lieta ir jānodod atpakaļ Apelācijas padomei, kurai par to jālemj, ņemot vērā spriedumu, ar kuru atcelts lēmums.

17      Šiem argumentiem nevar piekrist.

18      Vispirms judikatūrai, uz kuru atsaucas ITSB, nav nozīmes lietā. Abos ITSB minētajos spriedumos runa ir par prasījuma, ar kuru lūdz, lai Vispārējā tiesa apstiprina Apelācijas padomes (un nevis zemākas ITSB instances) lēmumu daļā, kurā šis lēmums ir labvēlīgs lietas dalībniekam, kurš cēlis prasību Vispārējā tiesā. Tātad Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka no Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.) 65. panta 2. un 3. punkta (kuru saturs ir identisks Regulas Nr. 6/2002 61. panta 2. un 3. punkta saturam) izriet, ka nepieņemams ir prasījums, ar kuru prasītājs vienīgi vēlas panākt, lai tiktu apstiprināti tie pamati vai argumenti, kurus tas izvirzījis procesā Apelācijas padomē un kurus Apelācijas padome ir apmierinājusi tam par labu (spriedumi NC NICKOL, minēts 15. punktā, EU:T:2011:537, 17. punkts, un L112, minēts 15. punktā, EU:T:2012:95, 32. punkts).

19      Tā Regulas Nr. 6/2002 61. panta 1. punktā ir paredzēts, ka par Apelācijas padomes lēmumiem var celt prasības Vispārējā tiesā, 2. punktā ir paredzēts, ka prasību var celt, pamatojot to ar kompetences trūkumu, būtiskiem procedūras pārkāpumiem, Līguma, Regulas Nr. 6/2002 un jebkuras ar to piemērošanu saistītas tiesību normas pārkāpumiem, vai arī ar pilnvaru ļaunprātīgu pārsniegšanu, 3. punktā ir paredzēts, ka Vispārējās tiesas kompetencē ir apstrīdētā lēmuma atcelšana vai grozīšana un visbeidzot 4. punktā ir noteikts, ka prasību var celt jebkura lietas izskatīšanas puse, kuru padomes lēmums ietekmējis negatīvi. Turklāt no šī pēdējā minētā punkta a contrario izriet, ka procesa Apelācijas padomē dalībnieks juridiski korekti nevar celt Vispārējā tiesā prasību par minētās Apelācijas padomes lēmumu, ar kuru pilnībā apmierināti tā prasījumi.

20      Izskatāmajā lietā ar prasītājas otro prasījumu netiek lūgts, lai pilnībā vai daļēji tiktu apstiprināts apstrīdētais lēmums, kas turklāt prasītājai ir nelabvēlīgs. Ar to tiek lūgts, lai Vispārējā tiesa pati pieņem lēmumu, kuru Apelācijas padomei bija jāpieņem vai kuru tā bija varējusi pieņemt, proti, lēmumu noraidīt tai iesniegto apelācijas sūdzību un līdz ar to apstiprināt Anulēšanas nodaļas 2010. gada 23. septembra lēmumu. Citiem vārdiem runājot, ar to tiek lūgts, lai Vispārējā tiesa īsteno tiesības grozīt Apelācijas padomes lēmumu, kuras tai ir piešķirtas saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 61. panta 3. punktu. Tātad šāds prasījums ir pieņemams (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 12. maijs, Beifa Group/ITSB – Schwan-Stabilo Schwanhäußer (Rakstāmlieta), T‑148/09, Krājums, EU:T:2010:190, 40.–44. punkts).

 Par prasības pieteikuma A.9 pielikuma vienas lappuses ņemšanu vērā

21      ITSB un persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka prasītāja prasības pieteikuma A.9 pielikuma 76. lappusē ir ietvērusi dokumentu, kas nav bijis iesniegts procesā ITSB. Tāpēc tās lūdz, lai Vispārējā tiesa neņem vērā šo dokumentu.

22      Šajā ziņā ir jānorāda, ka no procesa ITSB lietas materiāliem, kas, pamatojoties uz Vispārējās tiesas reglamenta 133. panta 3. punktu, ir nosūtīti Vispārējai tiesai, izriet, ka prasības pieteikuma A.9 pielikuma 76. lappusē ietvertais dokuments nav viens no tiem dokumentiem, kurus lietas dalībnieki bija iesnieguši procesā ITSB. Ir tiesa, ka minētā pielikuma 75. lappusē ir ietverta 2009. gada 5. oktobra vēstules, ko uzņēmuma Blücher darbinieks M. F. nosūtījis sabiedrības I‑drain darbiniekam R. G., kopija, kuru prasītāja bija iekļāvusi 4. pielikumā apsvērumu rakstam, kuru tā 2010. gada 2. aprīlī iesniedza Anulēšanas nodaļā. Tomēr šī [A.9] pielikuma 76. lappusē ietvertais dokuments nav ietverts ne minētā apsvērumu raksta pielikumos, ne, vispārīgāk runājot, dažādajos dokumentos, kurus lietas dalībnieki iesnieguši procesā ITSB. Turklāt prasītājas pārstāvis, tiesas sēdē atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, apstiprināja, ka attiecīgā pielikuma 76. lappusē ietvertais dokuments nav tajā bijis procesa ITSB laikā.

23      Ir jāatgādina, ka prasības izskatīšana Vispārējā tiesā ir vērsta uz ITSB apelācijas padomju lēmumu tiesiskuma pārbaudi Regulas Nr. 6/2002 61. panta izpratnē, tāpēc Vispārējai tiesai nav atkārtoti jāpārbauda faktiskie apstākļi, ņemot vērā tai pirmo reizi iesniegtus dokumentus.

24      Tāpēc prasības pieteikuma A.9 pielikuma 76. lappusē ietvertais dokuments ir jāizslēdz no debatēm, nepārbaudot šī dokumenta pierādījumu spēku (šajā ziņā skat. spriedumu Grupo Promer Mon Graphic/ITSB – PepsiCo (Riņķveida veicināšanas ražojuma modelis) (T‑9/07, EU:T:2010:96, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

 Par personas, kas iestājusies lietā, otrā prasījuma pieņemamību

25      ITSB savos apsvērumos par personas, kas iestājusies lietā, lūgumu izņemt no lietas materiāliem Reglamenta 135. panta 3. punktā paredzēto procesuālo rakstu, kuru prasītāja iesniedza 2013. gada 30. septembrī, tostarp ir atsaucies uz personas, kas iestājusies lietā, otrā prasījuma nepieņemamību. Tas uzskata, ka personas, kas iestājusies lietā, izvirzītais prasījums atcelt apstrīdēto lēmumu ir nepieņemams tāpēc, ka runa ir par dokumentu, kurā ir apstiprināta tās argumentācija. Pamatojot savu argumentāciju, tas atsaucas uz 2008. gada 16. decembra spriedumu Budějovický Budvar/ITSB – Anheuser-Busch (“BUD”) (T‑225/06, T‑255/06, T‑257/06 un T‑309/06, Krājums, EU:T:2008:574, 150. un 151. punkts).

26      Lai gan ITSB savos apsvērumos par personas, kas iestājusies lietā, lūgumu izņemt no lietas materiāliem Reglamenta 135. panta 3. punktā paredzēto procesuālo rakstu nevar izvirzīt iebildi par personas, kas iestājusies lietā, otrā prasījuma nepieņemamību, šī iebilde ir jāizvērtē, jo tā attiecas uz jautājumu, kuru Vispārējā tiesa attiecīgā gadījumā var vērtēt pēc savas ierosmes.

27      Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši Reglamenta 134. panta 3. punktam persona, kas iestājas lietā, kura minēta šā panta 1. punktā (kurš attiecas uz procesa Apelācijas padomē dalībniekiem, kas nav prasītāji), savā atbildes rakstā uz prasības pieteikumu var lūgt atcelt vai grozīt Apelācijas padomes lēmumu punktā, kurš nav minēts [prasības] pieteikumā, un izvirzīt pamatus, kas nav ietverti [prasības] pieteikumā.

28      Pēc tam ir jānoraida atsauce uz iepriekš 25. punktā minēto spriedumu BUD (EU:T:2008:574, 150.–151. punkts). Vispārējā tiesa šajā spriedumā ir noraidījusi atsevišķus personas, kas iestājusies šajā lietā, argumentus, norādot, ka, “pieņemot, ka [attiecīgie] argumenti būtu jāsaprot kā patstāvīgs pamats, kas ir balstīts uz Reglamenta 134. panta 2. punktu, ir jāatzīmē, ka šis pamats ir nesaderīgs ar pašas personas, kas iestājusies lietā, prasījumiem [..], [kura] nav prasījusi atcelt vai grozīt minēto lēmumu saskaņā ar Reglamenta 134. panta 3. punktu” (spriedums BUD, minēts 25. punktā, EU:T:2008:574, 150. un 151. punkts). Tomēr izskatāmajā lietā persona, kas iestājusies lietā, tieši lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu.

29      Attiecībā uz ITSB argumentu, atbilstoši kuram ar apstrīdēto lēmumu “ir apstiprināta [personas, kas iestājusies lietā,] argumentācija”, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru ir jāuzskata, ka ar apelācijas padomes lēmumu ir apmierināti viena no procesa šajā padomē dalībnieka prasījumi, ja ar to ir apmierināts šī procesa dalībnieka pieteikums, pamatojoties tikai uz daļu no argumentācijas, ko izvirzījis minētais procesa dalībnieks, lai arī tā nav pārbaudījusi vai ir noraidījusi citus šī paša dalībnieka izvirzītos pamatus vai argumentus (skat. spriedumu, 2011. gada 14. decembris, Völkl/ITSB – Marker Völkl (“VÖLKL”), T‑504/09, Krājums, EU:T:2011:739, 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Savukārt ir jāuzskata, ka ar ITSB apelācijas padomes lēmumu nav apmierināti Regulas Nr. 6/2002 61. panta 4. punkta izpratnē procesa dalībnieka prasījumi, ja tā par pieteikumu, ko šis procesa dalībnieks iesniedzis ITSB, nolemj šim dalībniekam nelabvēlīgi (pēc analoģijas skat. spriedumu VÖLKL, minēts iepriekš, EU:T:2011:739, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

30      Izskatāmajā lietā Anulēšanas nodaļa ir konstatējusi, ka prasītājas pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu būtībā ir balstīts uz apgalvotu apstrīdētā Kopienas dizainparauga novitātes un individuālā rakstura neesamību. Pēc tam tā ir uzskatījusi, ka šis minētais dizainparaugs ir identisks Regulas Nr. 6/2002 5. panta 2. punkta izpratnē agrākam dizainparaugam, proti, tam, kas attēlo iepriekš 5. punktā atveidotās ilustrācijas centrā esošo plāksni.

31      Persona, kas iestājusies lietā, gan procesā Anulēšanas nodaļā savā 2010. gada 22. jūnija apsvērumu rakstā, kas iesniegts, atbildot uz iepriekš 22. punktā minētajiem prasītājas 2010. gada 2. aprīļa apsvērumiem, gan procesā Apelācijas padomē (skat. personas, kas iestājusies lietā, argumentu kopsavilkumu apstrīdētā lēmuma 14. punktā, it īpaši sadaļu “Dokumenta D1 nepamatota ņemšana vērā, ko pieļāvusi Anulēšanas nodaļa, lai noteiktu apstrīdētā dizainparauga novitāti un individuālo raksturu”, apstrīdētā lēmuma 9.–13. lpp.) tostarp ir apgalvojusi, ka iepriekš 5. punktā atveidotajā ilustrācijā, kas atveidota arī Anulēšanas nodaļas lēmuma 8. punktā, nav attēlots dušas sifons, bet vienīgi režģis, kas var tikt izmantots notekām.

32      Tāpēc persona, kas iestājusies lietā, ir norādījusi, ka iepriekš 5. punktā atveidotajā ilustrācijā un, vispārīgāk, Blücher katalogā attēlotie ražojumi ir pilnīgi atšķirīgi no ražojuma, uz kuru attiecas apstrīdētais dizainparaugs. Persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka šī iemesla dēļ minētie ražojumi nevarēja tikt ņemti vērā, lai vērtētu apstrīdētā dizainparauga novitāti un individuālo raksturu.

33      Apelācijas padome nav piekritusi šai argumentācijai. Gluži pretēji, kā to pamatoti norāda persona, kas iestājusies lietā, Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 31. punktā ir uzskatījusi, ka “agrāko dizainparaugu veido ļoti vienkāršs un taisnstūra formas dušas sifons”. Tādējādi tā netieši, bet skaidri ir noraidījusi personas, kas iestājusies lietā, argumentu, saskaņā ar kuru runa drīzāk esot par notekas režģi. Šī argumenta noraidīšana nenovēršami ir likusi noraidīt personas, kas iestājusies lietā, argumentāciju, saskaņā ar kuru Blücher katalogā esošie dizainparaugi nevar tikt ņemti vērā, lai vērtētu apstrīdētā dizainparauga novitāti un individuālo raksturu.

34      Proti, lai gan Apelācijas padome patiešām ir atcēlusi Anulēšanas nodaļas lēmumu, atzīstot iepriekš minētā dizainparauga spēka neesamību novitātes neesamības dēļ, tā vienlaikus ir nodevusi lietu atpakaļ Anulēšanai nodaļai, lai tā “izskatītu pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, kas balstīts uz [Regulas Nr. 6/2002] 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu, aplūkotu kopsakarā ar [4. panta 1. punktu un 6. pantu]”, kā ir norādīts apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 2. punktā. No atsauces uz minētās regulas 6. pantu, kas attiecas uz individuālo būtību [raksturu], izriet, ka pēc lietas nodošanas atpakaļ Anulēšanas nodaļai izskatīšanai tai ir jāanalizē jautājums par to, vai apstrīdētajam dizainparaugam ir šāds raksturs. Turklāt Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 36. punkta pēdējā teikumā skaidri ir norādījusi, ka “šai jaunajai pārbaudei ir jābalstās uz faktiem, pierādījumiem un argumentiem, kuri iesniegti procesā Anulēšanas nodaļā, kā arī jaunajiem faktiem, pierādījumiem un argumentiem, kurus abi dalībnieki iesnieguši procesā Apelācijas padomē”, un līdz ar to arī Blücher katalogiem, attiecībā uz kuriem persona, kas iestājusies lietā, vēlējusies, lai tie tiktu izslēgti no šīs pārbaudes.

35      No tā izriet, ka ar apstrīdēto lēmumu personas, kas iestājusies lietā, pieteikums ir izlemts tai nelabvēlīgi un līdz ar to ir uzskatāms, ka ar to nav apmierināti tās prasījumi Regulas Nr. 6/2002 61. panta 4. punkta izpratnē. Tātad ir pieņemami, ka persona, kas iestājusies lietā, ar savu otro prasījumu lūdz to atcelt, un ITSB argumenti par pretējo ir jānoraida (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 17. marts, Laytoncrest/ITSB – Erico (“TRENTON”), T‑171/06, Krājums, EU:T:2009:70, 21. punkts, un spriedumu VÖLKL, minēts 29. punktā, EU:T:2011:739, 28. punkts).

 Par prasītājas pirmā prasījuma pieņemamību

36      Prasītāja, pamatojot savu prasību, izvirza vienu vienīgu pamatu saistībā ar kļūdu, ko Apelācijas padome pieļāvusi, veicot apstrīdētā dizainparauga un agrāko dizainparaugu, uz kuriem tika veikta atsauce, pamatojot pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, salīdzinājumu. Tās ieskatā, šīs kļūdas rezultātā Apelācijas padome ir izdarījusi kļūdainu secinājumu, saskaņā ar kuru apstrīdētais dizainparaugs ir jauns Regulas Nr. 6/2002 5. panta izpratnē.

37      Tādējādi vispirms ir jāidentificē agrākais dizainparaugs, kuru ITSB instances ir ņēmušas vērā, analizējot pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu. Pēc tam, ciktāl dizainparauga aizsardzība Regulas Nr. 6/2002 4. panta 1. punkta izpratnē ietver ražojuma izskata [veidola] aizsardzību un ciktāl no šīs regulas preambulas 12. apsvēruma izriet, ka šī aizsardzība nebūtu jāattiecina uz tām sastāvdaļām, kas nav redzamas ražojuma parastās lietošanas laikā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 9. septembris, Biscuits Poult/ITSB – Banketbakkerij Merba (Biskvīts), T‑494/12, Krājums, EU:T:2014:757, 19. un 20. punkts, un 2014. gada 3. oktobris, Cezar/ITSB – Poli-Eco (Ieliktnis), T‑39/13, Krājums, EU:T:2014:852, 40., 51. un 52. punkts), ir jāidentificē šī agrākā dizainparauga redzamās sastāvdaļas. Visbeidzot ir jāpārbauda, vai Apelācijas padome ir pareizi veikusi apstrīdētā un agrākā dizainparauga redzamo sastāvdaļu salīdzinājumu.

38      Pirms veikt šo pārbaudi, vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 3. panta a) punktam “dizainparaugs” ir visa ražojuma vai tā daļas izskats, kas radies no paša ražojuma un/vai tā rotājumu iezīmēm, jo īpaši līnijām, kontūrām, krāsām, formas, virsmas struktūras un/vai materiāla.

39      Turklāt atbilstoši šīs regulas 4. panta 1. punktam dizainparaugs ir aizsargāts kā Kopienas dizainparaugs, ja tas ir jauns un tam ir individuāla būtība [raksturs].

40      Šajā ziņā Regulas Nr. 6/2002 5. pantā ir paredzēts šādi:

“1.      Dizainparaugu uzskata par jaunu, ja sabiedrībai nav darīts pieejams identisks dizainparaugs, šādos gadījumos:

[..]

b)      attiecībā uz reģistrētu Kopienas dizainparaugu, pirms tā datuma, kad ir aizpildīts reģistrācijas pieteikums attiecībā uz to dizainparaugu, kura aizsardzību pieprasa, vai, ja attiecina prioritāti, pirms prioritātes datuma.

2.      Dizainparaugus uzskata par identiskiem, ja to iezīmes atšķiras tikai nebūtiski.”

41      Tādējādi no Regulas Nr. 6/2002 5. panta 2. punkta izriet, ka divus dizainparaugus uzskata par identiskiem, ja to iezīmes atšķiras tikai nebūtiski, proti, ja atšķiras tādas iezīmes, kuras nebūs nekavējoties uztveramas un kuras tādējādi neradīs pat nelielas atšķirības starp minētajiem dizainparaugiem. A contrario, lai izvērtētu dizainparauga novitāti, ir jāvērtē, vai starp konfliktējošajiem dizainparaugiem pastāv atšķirības, kuras, pat ja tās ir nelielas, nav nebūtiskas (spriedums, 2013. gada 6. jūnijs, Kastenholz/ITSB – Qwatchme (Pulksteņa ciparnīca), T‑68/11, Krājums, EU:T:2013:298, 37. punkts).

42      Tāpat ir jāveic kopsavilkums par to, kas ir nolemts Anulēšanas nodaļas lēmumā un apstrīdētajā lēmumā.

43      Anulēšanas nodaļa tās lēmuma 15. punktā ir uzskatījusi, ka apstrīdētais dizainparaugs attēlo “dušas sifonu (shower drain)”, ko veido plāksne, tvertne un sifons. Šajā ziņā tā ir piebildusi: “Tvertne un sifons ir uzmontēti uz plāksnes augšējās virsmas.”

44      Atsaucoties uz apstrīdētā dizainparauga attēlu, kā tas ir atveidots iepriekš 1. punktā, var konstatēt, ka virzienā no kreisās uz labo pusi pirmajā attēlā ir redzama plāksne, uz kuras ir tvertne (uz kuru plūst ūdens), un tās centrā – sifona savienojums, otrajā attēlā ir redzama tvertnes apakšējā daļa ar tās centrā esošo sifona savienojumu un visbeidzot trešajā attēlā ir redzama plāksnes augšējā virsma.

45      Anulēšanas nodaļa tās lēmuma 16. punktā ir norādījusi, ka “parastās izmantošanas laikā, proti, kad [darbojas] duša, plāksne [ir] iekļauta grīdā, tātad tvertne un sifons nav redzami”. Balstoties uz šo apsvērumu, tā sava lēmuma 19. punktā ir secinājusi, ka “vienīgā apstrīdētā dizainparauga redzamā iezīme ir plāksnes augšējā daļa”. Tāpēc tā, uzskatot, ka šī apstrīdētā dizainparauga redzamā iezīme ir identiska “iezīmei, kas attēlota D1”, ir secinājusi par apstrīdētā dizainparauga novitātes neesamību.

46      Persona, kas iestājusies lietā, savā apelācijas sūdzībā tostarp ir norādījusi, ka Anulēšanas nodaļa kļūdaini ir uzskatījusi, ka pārklājuma plāksne pēc tās uzstādīšanas ir ražojuma, uz kuru attiecas apstrīdētais dizainparaugs, vienīgā redzamā iezīme. Tā uzskata, ka ir redzami arī plāksnes sāni un gropes, kas ir vienā un otrā plāksnes pusē. Attiecīgi Anulēšanas nodaļa neesot salīdzinājusi visas apstrīdētā dizainparauga vērā ņemamās iezīmes ar “iezīmēm, kas attēlotas D1”, tādējādi Anulēšanas nodaļas secinājums, saskaņā ar kuru minētajam dizainparaugam neesot novitātes, esot kļūdains.

47      Uzmanīga iepazīšanās ar apstrīdēto lēmumu atklāj, lai gan ir nedaudz neskaidrs formulējums, ka Apelācijas padome ir piekritusi argumentam, saskaņā ar kuru pārklājuma plāksnes augšējā daļa nav tās vienīgais elements, kas paliek redzams pēc “dušas sifona” (shower drain), uz kuru attiecas apstrīdētais dizainparaugs, uzstādīšanas. Proti, Apelācijas padome minētā lēmuma 31. punktā norāda, ka “apstrīdēto dizainparaugu veido taisnstūra formas pārklājuma plāksne, kā arī sānu gropes un dušas sifona plānās ārējās apmales, jo visi šie elementi ir redzami parastās izmantošanas laikā”.

48      Šajā ziņā ir jānorāda, ka ražojums, uz kuru attiecas apstrīdētais dizainparaugs, ir veidots, kā to pamatoti ir konstatējusi Anulēšanas nodaļa, no pārklājuma plāksnes, tvertnes un dušas sifona savienojuma. Konkrētāk, ūdens no dušas plūst uz tvertni un caur sifonu tiek novadīts uz kanalizāciju. Tvertne ir nosegta ar pārklājuma plāksni, kuras īpašā iezīme ir tās pamatīgums, proti, tās virsmā nav caurumu, kas ļautu ūdenim plūst uz tvertni. Ūdens plūšana uz tvertni tiek nodrošināta ar divām gropēm gar plāksnes vienu un otru garo sānu.

49      Pēc “dušas sifona (shower drain)”, uz kuru attiecas apstrīdētais dizainparaugs, uzstādīšanas, proti, pēc tā iekļaušanas dušas grīdā, ir redzama ne vien plāksnes augšējā daļa, bet arī – kā to apstrīdētā lēmuma 31. punktā pamatoti ir konstatējusi Apelācijas padome – divas sānu gropes, kā arī tvertnes apmales augšējā daļa. Apelācijas padome acīmredzami atsaucas uz šo pēdējo no minētajiem elementiem, kad tā norāda uz “dušas sifona (shower drain)” “plānajām ārējām apmalēm”. Turklāt šie apsvērumi pamato secinājumu, saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma 31. punkta teikums, kas citēts iepriekš 47. punktā, ir jāsaprot tādējādi, ka Apelācijas padome, tieši tāpat kā persona, kas iestājusies lietā, ir uzskatījusi, ka dušas sifona (shower drain), uz kuru attiecas apstrīdētais dizainparaugs, redzamās sastāvdaļas “parastās izmantošanas laikā”, proti, pēc tā uzstādīšanas, ir ne vien pārklājuma plāksnes augšējā daļa, bet arī citas iepriekš minētās šī ražojuma sastāvdaļas.

50      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāveic prasītājas vienīgā [prasības] pamata vērtējums.

51      Prasītāja savas prasības ietvaros neizvirza argumentus, ar kuriem varētu tikt atspēkoti iepriekš 47.–49. punktā izklāstītie apsvērumi. Tā drīzāk apstrīd Apelācijas padomes veiktā apstrīdētā dizainparauga un apstrīdētā lēmuma 31. punktā minētā “agrākā dizainparauga” salīdzinājuma noteikumus. Tās ieskatā, šis apstrīdētā lēmuma [31.] punkts liecina par Apelācijas padomes kļūdainu Anulēšanas nodaļas lēmuma 19. punkta izpratni.

52      Prasītāja norāda, ka Anulēšanas nodaļa savā lēmumā ir izmantojusi saīsinājumu “D1”, lai atsauktos uz visiem izvilkumiem no Blücher katalogiem, kas ir iekļauti lietas materiālos, nevis tikai uz vienu iepriekš 5. punktā atveidoto ilustrāciju, kas ir atveidota arī Anulēšanas nodaļas lēmuma 8. punktā. Minētā ilustrācija esot tikai viena dokumenta, kas Anulēšanas nodaļas lēmumā saukts “D1”, daļa. Turklāt, prasītājas ieskatā, Anulēšanas nodaļas konstatējums tās lēmuma 8. punktā nebija gluži pareizs, jo šajā ilustrācijā nav attēlota “noplūdes noteka”, bet vienīgi noplūdes notekas “nulles režģis”. Prasītāja paskaidro, ka ar izteicienu “nulles režģis” ir jāsaprot režģis, kas izvietots notekas tvertnē, kura ir ierīkota grīdā. Šī režģa horizontālajā virsmā neesot perforētu caurumu, tādējādi novadīšanai domātais ūdens var plūst vienīgi gar režģa sāniem.

53      Prasītāja norāda, ka iepriekš 5. punktā attēlotajā ilustrācijā attēlotais “nulles režģis” atbilst apstrīdētā dizainparauga “nulles režģim”. Abi esot izgatavoti no nerūsējošā tērauda un izskatoties kā iegarens četrstūris. Nevienam no tiem nav perforāciju to horizontālajā virsmā, tādējādi novadīšanai domātais ūdens varot plūst tikai uz notekas tvertni gar tās sāniem. Prasītāja šajā ziņā precizē, ka uz minētās ilustrācijas centrā esošās plāksnes redzamajam caurumam esot tikai viena funkcija – ļaut noņemt režģi no tvertnes, lai to iztīrītu. Prasītāja no tā secina, ka iepriekš minētajā ilustrācijā ir attēlota ne vairāk un ne mazāk kā taisnstūrveida pārklājuma plāksne, citiem vārdiem, “nulles režģis”, kas 1998. gadā izgatavots dāņu uzņēmumā Blücher un kura tipveida nosaukums ir “Spaltrost” (vācu valodā) vai “Spalterist” (dāņu valodā), kas nozīmē “režģis ar spraugām”.

54      Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda, ciktāl šī lēmuma 31. punktā ir norādīts, ka “agrāko dizainparaugu (D1) veido ļoti vienkāršs un taisnstūra formas dušas sifons (shower drain), kas sastāv no pārklājuma plāksnes, kurā ir caurums”. Tomēr esot vispārzināms fakts, ka dušas noteku neveido tikai pārklājuma plāksne, kura, kā norāda tās nosaukums, tiek izmantota, lai kaut ko pārklātu, šajā gadījumā – dušas noteku vai notekas tvertni. Tā uzskata, ka Apelācijas padome tādējādi nav ņēmusi vērā faktu, ka iepriekš 5. punktā atveidotajā ilustrācijā ir attēlots tikai pārklājuma plāksnes veidols, nevis parastās izmantošanas laikā redzamais pilnīgs dušas notekas veidols, ko veido agrākais dizainparaugs, kas iekļauts Blücher katalogos.

55      Tādējādi prasītāja norāda, ka no apstrīdētā lēmuma 7. un 31. punkta izriet, ka Apelācijas padome kļūdaini ir salīdzinājusi parastās izmantošanas laikā redzamo apstrīdētā dizainparauga veidolu vienīgi ar iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā esošo pārklājuma plāksni. Proti, no Blücher katalogu, kurus prasītāja iesniegusi procesā ITSB, konteksta varot secināt, ka šajā attēlā redzamajam “nulles režģim” būtu jāatrodas starp notekas tvertnes ārējām labajām apmalēm un ka tvertni aptverošā grīdas virsma, tvertnes ārējās labās apmales, kā arī starp tām izvietotais “nulles režģis” atrodoties vienā augstumā. Tas pats attiecoties uz apstrīdēto dizainparaugu.

56      Turklāt no Blücher katalogu konteksta izrietot, ka iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā esošā pārklājuma plāksne, tāpat kā cita veida pārklājuma plāksnes, ir paredzēta izvietot starp grīdā ierīkotās notekas tvertnes labajām apmalēm. Attiecīgo katalogu pirmajā un pēdējā lappusē esot attēlota notekas tvertne, kas šajā attēlā atšķiras ar to, ka tai neesot režģa, uz kura virsmas ir perforācijas.

57      Prasītāja uzskata, ka tad, kad iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā esošā pārklājuma plāksne ir ievietota tādā notekas tvertnē, kāda attēlota Blücher katalogos, šāda dušas notekas ierīce parastās izmantošanas laikā esot redzama veidolā, kas ietver ne tikai pārklājuma plāksni, bet arī – pretēji tam, ko ir uzskatījusi Apelācijas padome, – minētās plāksnes sānus vai malas, iegarenās spraugas gar vienu un otru plāksnes pusi, kā arī plāno notekas tvertnes ārējo apmali.

58      Līdz ar to prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome ir balstījusi savu lēmumu uz neprecīziem argumentiem, kā arī uz kļūdainu attiecīgo dizainparaugu salīdzinājumu.

59      Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas izriet no iepriekš 45.–47. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, ka Apelācijas padome pamatoti ir uzskatījusi, ka pēc dušas sifona (shower drain), ko attēlo apstrīdētais dizainparaugs, uzstādīšanas pārklājuma plāksnes horizontālā virsma nav tās vienīgā sastāvdaļa, kas paliek redzama. Anulēšanas nodaļa, kas sava lēmuma 16. punktā bija izdarījusi pretēju secinājumu, tādējādi bija pieļāvusi kļūdu, kuru Apelācijas padomei bija jāizlabo.

60      Tomēr Apelācijas padome apstrīdētajā lēmumā nav izdarījusi pareizus secinājumus attiecībā uz kļūdu, kuru tā bija konstatējusi.

61      Ir tiesa, ka Anulēšanas nodaļa, lai veiktu apstrīdētā dizainparauga novitātes vērtējumu, kļūdaini bija veikusi tikai apstrīdētajā dizainparaugā ietvertās pārklājuma plāksnes salīdzinājumu ar iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā esošo pārklājuma plāksni. Tomēr tas nenozīmē, ka ir iespējams izvērtēt apstrīdētā dizainparauga novitāti, salīdzinot visas tā sastāvdaļas, kuras paliek redzamas pēc tā uzstādīšanas, tikai ar attiecīgās ilustrācijas centrā esošo plāksni. Tas faktiski nozīmē veikt visu dušas notekas ierīces (kuru attēlo apstrīdētais dizainparaugs) redzamo elementu, no vienas puses, salīdzinājumu ar tikai vienu agrākās dušas notekas sastāvdaļu, no otras puses.

62      Šajā ziņā nav jānosaka, vai, kā to norāda prasītāja (skat. iepriekš 54. punktu), ir vispārzināms, ka dušas noteka nav veidota tikai no pārklājuma plāksnes. Pietiek konstatēt, ka katrā ziņā pierādījumu, kurus lietas dalībnieki iesnieguši procesā ITSB, pārbaude ļāva vienīgi izdarīt secinājumu, ka iepriekš 5. punktā atveidotās ilustrācijas centrā esošā pārklājuma plāksne ir tikai viena šķidrumu novadīšanas iekārtas daļa un ka līdz ar to apstrīdētā dizainparauga novitātes vērtējumam ir jāsalīdzina šīs iekārtas redzamās iezīmes pēc tās uzstādīšanas un agrākā dizainparauga, kura daļa ir minētā pārklājuma plāksne, redzamās iezīmes pēc tā uzstādīšanas.

63      Proti, pirmkārt, Blücher katalogos, kurus izvilkumu veidā iesniegusi prasītāja, iepriekš 5. punktā attēlotā ilustrācija bija ar nosaukumu “Roste für Rinnen und Aufsatzstücke”, kas nozīmē “Režģis notekām un augšējām daļām”. Tāpēc ir skaidrs, ka šīs ilustrācijas centrā esošā plāksne bija vienkārša pārklājuma plāksne, kas pilda šķidrumu novadīšanas ierīces režģa funkciju un pilnībā neattēlo šo ierīci.

64      Otrkārt, citā attiecīgo katalogu lappusē (21. lappusē), kuru prasītāja arī iesniedza procesā ITSB, bija diagramma, kas demonstrē, kā var tikt kombinēti dažādie uzņēmuma Blücher piegādātie elementi, lai izveidotu pilnīgu šķidrumu novadīšanas ierīci. Konkrēti, šajā diagrammā bija attēloti seši režģu veidi, viens no kuriem ir bez perforācijas, kuri var tikt uzmontēti uz tvertnes, kura, savukārt, var tikt uzmontēta uz sifona. Minētie režģi bija četrstūra, nevis iegarenā formā, tomēr ir acīmredzams, ka šo pašu principu var piemērot attiecībā uz atšķirīgu formu vai izmēru režģiem.

65      Šajā ziņā ir jānorāda, ka šajā diagrammā attēlotajam režģim bez perforācijas (pārklājuma plāksne) bija modeļa numurs 697.200.200.20. No šī paša kataloga 34. lappuses izriet, ka tas ir viens no pārklājuma plākšņu sērijas “Spaltrost”, ko piedāvā uzņēmums Blücher, variantiem četrstūra formā. Šajā pašā sērijā ietilpa citi modeļi (ar numuriem 697.200.075.99, 697.200.150.99 un 697.200.200.99), kuriem ir tāds pats veidols (proti, bez perforācijas uz horizontālās virsmas), bet iegarena forma. Turklāt attiecīgajā lappusē blakus šo modeļu izmēriem bija pārklājuma plāksnes, kas identiska iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā esošajai plāksnei, attēls. Tādējādi, aplūkojot šos katalogus, varēja viegli secināt, ka visi tajos attēlotie režģu (vai pārklājuma plākšņu) veidi ir kombinējami ar citām sastāvdaļām, kuras arī piedāvā uzņēmums Blücher, lai izveidotu šķidrumu novadīšanas ierīci.

66      Treškārt, kā to norāda prasītāja, Blücher katalogu pirmajā un pēdējā lappusē, kuras bija starp tiem izvilkumiem no šiem katalogiem, kurus tā iesniedza procesā ITSB, bija attēlota uzņēmuma Blücher piedāvātā iegarenas formas šķidrumu novadīšanas ierīce, kura atšķiras ar to, ka tai abos šajos attēlos ir pievienota pārklājuma plāksne, uz kuras horizontālās virsmas ir perforācijas (režģis).

67      Ceturtkārt, ir arī jānorāda, ka no prasītājas 2010. gada 2. aprīļa apsvērumu, kas iesniegtie procesā ITSB Anulēšanas nodaļā, 15. un 16. punkta skaidri izriet, ka Blücher katalogos esošās pārklājuma plāksnes bez perforācijas, tostarp iepriekš 5. punktā atveidotās ilustrācijas centrā esošā plāksne, bija tikai šķidruma novadīšanas ierīces daļa un vienas pašas neveidoja šādu ierīci.

68      Piektkārt un visbeidzot, ir jānorāda, ka persona, kas iestājusies lietā, procesā ITSB instancēs nav arī apstrīdējusi faktu, ka “Spaltrost” veida pārklājuma plāksne, ko piedāvā uzņēmums Blücher, ir paredzēta izmantot kā viena šķidrumu novadīšanas ierīces daļa. Gluži pretēji, savu 2010. gada 27. jūnija apsvērumu procesā Anulēšanas nodaļā 11. pielikumā persona, kas iestājusies lietā, ir iesniegusi izvilkumus no cita uzņēmuma Blücher kataloga, kurā iekļauts tādas pārklājuma plāksnes attēls, kāda ir iepriekš 5. punktā atveidotās ilustrācijas centrā, kura ir novietota uz tvertnes, zem kuras atrodas notekas sifons. Turklāt tā ir atgādinājusi šo faktu savā atbildes rakstā.

69      Protams, ir tiesa, ka persona, kas iestājusies lietā, iesniedza šo dokumentu, lai pamatotu savu argumentu (kas turklāt tika atkārtots tiesvedībā Vispārējā tiesā), saskaņā ar kuru attiecīgā uzņēmuma Blücher pārklājuma plāksne un šķidrumu novadīšanas ierīces, uz kurām tā var tikt izmantota, nav paredzētas, lai tiktu izmantotas dušā, bet gan rūpnieciskai izmantošanai. Tajā pašā lappusē, kurā šis attēls, esošais teksts, proti, izvilkumā no kataloga, kuru persona, kas iestājusies lietā, iesniedza procesā ITSB, skaidri rāda, ka runa ir par šķidrumu novadīšanas ierīcēm, kuras tiek izmantotas pārtikas ražošanas nozarē.

70      Tomēr tas nekādi negroza no šī paša attēla skaidri izrietošo faktu, ka iepriekš 5. punktā atveidotās ilustrācijas centrā esošā pārklājuma plāksne vien nebija šķidrumu novadīšanas ierīce (vai dušas sifons, kā, šķiet, ir uzskatījusi Apelācijas padome), bet ka tā bija vienīgi šādas ierīces daļa. Tāpēc no tā izriet, ka Apelācijas padome, lai vērtētu apstrīdētā dizainparauga novitāti, kļūdaini ir veikusi pēc šīs ierīces uzstādīšanas redzamo iezīmju salīdzinājumu vienīgi ar šo plāksni.

71      Šie apsvērumi nav atspēkoti ar ITSB un personas, kas iestājusies lietā, argumentiem.

72      ITSB atsaucas uz 2010. gada 22. jūnija spriedumu Shenzhen Taiden/ITSB – Bosch Security Systems (Sakaru iekārtas) (T‑153/08, Krājums, EU:T:2010:248, 23. un 24. punkts). Tā ieskatā, no šī sprieduma izriet, ka, ciktāl Regulas Nr. 6/2002 6. panta 1. punktā ir norāde uz atšķirību starp kopējo iespaidu, ko rada attiecīgie dizainparaugi, Kopienas dizainparauga individuālā rakstura izvērtēšanu nevar veikt, salīdzinot īpašus elementus, kas iegūti no dažādiem agrākiem dizainparaugiem. Tāpēc esot jāsalīdzina kopējais iespaids, ko rada apstrīdētais Kopienas dizainparaugs, no vienas puses, un kopējais iespaids, ko rada katrs no agrākajiem dizainparaugiem, uz kuriem pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējs ir likumīgi atsaucies, no otras puses.

73      ITSB norāda, ka šī sprieduma motivācija, kas piemērojama attiecībā uz dizainparauga individuālo raksturu, a fortiori attiecas uz novitātes vērtējumu. Tāpēc vairāku agrāko dizainparaugu iezīmes nevar tikt kombinētas, lai apšaubītu jaunāka dizainparauga novitāti.

74      Šis arguments ir jānoraida kā balstīts uz kļūdainu prasītājas argumenta izpratni. Prasītāja nepārmet Apelācijas padomei, ka tā nav izvēlējusies īpašus dažādu agrāko dizainparaugu elementus, lai tos salīdzinātu ar apstrīdēto dizainparaugu, bet ka tā ir salīdzinājusi pilnībā visu dušas sifonu (shower drain), ko veido apstrīdētais dizainparaugs, tikai ar vienu uzņēmuma Blücher piedāvātās šķidrumu novadīšanas ierīces daļu, nevis pilnībā ar visu šo ierīci, uz kuru balstīts pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu.

75      ITSB arī norāda, ka prasītājai nav izdevies pierādīt agrākā dizainparauga esamību apstrīdētajā dizainparaugā, kuram piemīt visas apstrīdētā dizainparauga iezīmes. Tā ieskatā, prasītājas argumentācija balstās uz divu dažādu dizainparaugu kombināciju. Lai gan šie abi dizainparaugi ir darīti pieejami sabiedrībai vienos un tajos pašos katalogos (Blücher katalogi), tie abi neesot attēloti kopā. Tas uzskata, ka, pat pieņemot, ka Blücher katalogi nozīmē darīšanu pieejamu sabiedrībai Regulas Nr. 6/2002 5. panta 1. punkta izpratnē, katru no tajos esošajiem dizainparaugiem būtu individuāli jāsalīdzina ar apstrīdēto dizainparaugu.

76      Šis arguments balstās uz premisu, saskaņā ar kuru procesā ITSB nav bijis iesniegts nekāds attēls, kurā attēlota iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā esošā pārklājuma plāksne, kas ievietota iegarenas formas [šķidrumu] novadīšanas tvertnē un kas tādējādi veido pilnīgu šķidrumu novadīšanas ierīci. Pirms šī argumenta izklāsta ITSB iebildumu rakstā ir argumentācija, kas vērsta uz to, lai pamatoti pierādītu (skat. iepriekš 22. un 23. punktu), ka prasības pieteikuma A.9 pielikuma 76. lappusē ietvertais dokuments nav ņemams vērā. Tomēr no 68. punkta iepriekš izriet, ka premisa, uz kuru balstās šis ITSB arguments, ir kļūdaina, ar ko pietiek, lai to noraidītu.

77      Katrā ziņā ir jānorāda, ka vispārīgāk gadījumā, kad dizainparaugu veido vairākas sastāvdaļas, ir jāuzskata, ka tas ir darīts pieejams sabiedrībai Regulas Nr. 6/2002 5. panta 1. punkta izpratnē tad, kad visas sastāvdaļas ir darītas pieejamas sabiedrībai un ir skaidri norādīts, ka šīs sastāvdaļas ir paredzētas, lai, būdamas savstarpēji kombinētas, veidotu konkrētu ražojumu, tādējādi ļaujot identificēt šī dizainparauga formu un iezīmes.

78      Citiem vārdiem sakot, nevar atzīt, ka dizainparaugu uzskata par jaunu Regulas Nr. 6/2002 5. panta izpratnē tad, kad tas pastāv tikai kā kombinācija no sabiedrībai jau darītiem pieejamiem dizainparaugiem, attiecībā uz kuriem jau ir norādīts, ka tie ir paredzēti izmantot kopā.

79      Izskatāmajā lietā tas nozīmē, ka, tā kā iepriekš 63.–67. punktā izklāstīto iemeslu dēļ no Blücher katalogiem skaidri izrietēja, ka iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā esošā pārklājuma plāksne ir paredzēta kombinēt ar uzņēmuma Blücher piedāvātajām tvertnēm un sifoniem, kuri arī ietverti šajos katalogos, lai izveidotu pilnīgu šķidrumu novadīšanas ierīci, ITSB, lai vērtētu apstrīdētā dizainparauga novitāti, tā it īpaši bija jāsalīdzina ar šķidrumu noteku, kuru veido attiecīgā pārklājuma plāksne, kombinēta ar citiem uzņēmuma Blücher piedāvātajiem šķidrumu novadīšanas elementiem, un šādi bija jārīkojas, lai gan minētajos katalogos nav neviena šādas kombinācijas attēla.

80      ITSB arī apgalvo, ka cauruma esamība iepriekš 5. punktā atveidotās ilustrācijas centrā esošajā pārklājumā plāksnē ir papildu atšķirības elements starp šo plāksni un apstrīdēto dizainparaugu, pat ja Apelācijas padome nav minējusi šo atšķirību.

81      Arī šis arguments ir jānoraida. Pirmkārt, nevar noraidīt prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda, veicot atsauci uz šajā lēmumā neminētu elementu. Otrkārt un galvenokārt, Apelācijas padomes pieļautā kļūda saskaņā ar prasītājas argumentu, kuru Vispārējā tiesa uzskata par pamatotu, ir tajā, ka Apelācijas padome ir salīdzinājusi visu ierīci (dušas sifonu), kuru veido apstrīdētais dizainparaugs, tikai ar vienu agrākā dizainparauga sastāvdaļu. Citiem vārdiem sakot, kļūda ir pašā agrākā dizainparauga identificēšanā, kas bija jāveic šī salīdzinājuma mērķiem, nevis, kā, šķiet, tiek pieļauts ar šo ITSB argumentu, šī dizainparauga iezīmēs.

82      Persona, kas iestājusies lietā, savukārt norāda, ka tāpēc, ka prasītāja procesā ITSB galvenokārt bija apgalvojusi, ka apstrīdētajam dizainparaugam nav novitātes tikai salīdzinājumā ar iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā esošo pārklājuma plāksni, ir saprotams, ka gan Anulēšanas nodaļa, gan Apelācijas padome ir balstījušas savus lēmumus uz minētā dizainparauga salīdzinājumu tikai ar šo plāksni.

83      Arī šis arguments ir jānoraida. Ir jāatgādina, ka procesā Anulēšanas nodaļā prasītāja bija norādījusi uz vairākiem elementiem, lai pamatotu savu tēzi, saskaņā ar kuru apstrīdētajam dizainparaugam nav novitātes un individuāla rakstura. Anulēšanas nodaļa, uzskatot, ka vienīgais redzamais apstrīdētā dizainparauga elements pēc tā uzstādīšanas ir tā pārklājuma plāksne un ka tā ir identiska iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā esošajai plāksnei, ir apmierinājusi pieteikumu par [dizainparauga] spēkā neesamības atzīšanu, balstoties tikai uz šo pamatu. Tāpēc tā nav veikusi apstrīdētā dizainparauga salīdzinājumu ar citiem dizainparaugiem, kuri ir attēloti prasītājas iesniegtajos dokumentos.

84      Tā kā Apelācijas padome pamatoti ir uzskatījusi, ka citi dušas sifona, ko attēlo apstrīdētais dizainparaugs, elementi palika redzami pēc [tā] uzstādīšanas, tā nevarēja – kā jau ir norādīts – salīdzināt šo dizainparaugu tikai ar iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā esošo pārklājuma plāksni. Lai izvērtētu apstrīdētā dizainparauga novitāti, tai bija jāizpēta, vai pastāv atšķirības, kas nav nenozīmīgas visu šī dizainparauga redzamo iezīmju vidū, un visas tās atšķirības, kas nav nenozīmīgas norādītā agrākā dizainparauga redzamo iezīmju vidū, neaprobežojoties tikai ar pārklājuma plāksni, kas veido daļu no agrākā dizainparauga.

85      Persona, kas iestājusies lietā, norāda arī, ka, lai gan prasītāja procesā Apelācijas padomē ir apgalvojusi, ka ir iespējams uzstādīt tikai iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā esošo pārklājuma plāksni, ievietojot to iegarenas formas taisnstūra tvertnē, kurai ir apmale, kas pēc uzstādīšanas paliks redzama, tā nav pamatojusi šos apgalvojumus ar pierādījumiem, jo Blücher katalogos nav nevienas šādas uzstādītas ierīces attēla. Šajā kontekstā persona, kas iestājusies lietā, atgādina, ka prasības pieteikuma A.9 pielikuma 76. lappusē iekļautais dokuments, kurā ir attiecīgās pārklājuma plāksnes, kas uzstādīta iegarenas formas taisnstūra tvertnē, attēls, procesā ITSB nav ticis iesniegts un nevar tikt ņemts vērā.

86      Tomēr iepriekš 63.–70. punktā norādīto iemeslu dēļ šiem argumentiem nevar piekrist.

87      No tā izriet, ka apelācijas sūdzības vienīgais pamats ir pamatots.

88      Kā jau ir norādīts iepriekš 20. punktā, prasītāja ar savu otro prasījumu būtībā lūdz grozīt apstrīdēto lēmumu tādējādi, ka tiek noraidīta personas, kas iestājusies lietā, apelācijas sūdzība Apelācijas padomei un tiek apstiprināts Anulēšanas nodaļas lēmums, ar kuru apmierināts pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, attiecīgā gadījumā aizstājot šī iepriekš minētā lēmuma motīvus. Tāpēc ir jānosaka, kāds iznākums ir jāparedz prasītājas prasījumiem par [apstrīdētā lēmuma] grozīšanu.

 Par prasītājas otrā prasījuma pamatotību

89      Ir jānorāda, ka kontrole, kuru Vispārējā tiesa īsteno atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 61. pantam, ir ITSB apelācijas padomju lēmumu tiesiskuma kontrole un ka tā var atcelt vai grozīt lēmumu, kas ir prasības priekšmets, tikai tad, ja tā pieņemšanas brīdī tajā ir pieļauts pārkāpums, kas ir viens no šīs regulas 61. panta 2. punktā norādītajiem atcelšanas vai grozīšanas iemesliem. No tā izriet, ka Vispārējai tiesai atzītās [lēmumu] grozīšanas tiesības nepiešķir tai pilnvaras ar savu vērtējumu aizstāt apelācijas padomes vērtējumu un arī veikt vērtējumu, attiecībā uz kuru minētā padome vēl nav paudusi viedokli. Līdz ar to grozīšanas pilnvaru īstenošana principā ir īstenojama vienīgi situācijās, kurās Vispārējā tiesa pēc apelācijas padomes veiktā vērtējuma pārbaudes var, pamatojoties uz konstatētajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, noteikt, kāds lēmums apelācijas padomei bija jāpieņem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, Krājums, EU:C:2011:452, 71. un 72. punkts).

90      Izskatāmajā lietā ir skaidrs, ka jautājumu par apstrīdētā dizainparauga novitāti ir pārbaudījusi gan Anulēšanas nodaļa, gan Apelācijas padome. Tomēr jau ir norādīts, ka šo ITSB instanču veiktajā pārbaudē abos gadījumos ir pieļautas kļūdas: Anulēšanas nodaļas gadījumā tā kļūdaini ir uzskatījusi, ka pēc dušas sifona, ko attēlo apstrīdētais dizainparaugs, uzstādīšanas tā vienīgais elements, kas paliks redzams, būs pārklājuma plāksne. Attiecīgi tā ir salīdzinājusi šo plāksni ar iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā esošo plāksni, neņemot vērā pārējos pierādījumus, uz kuriem procesā Anulēšanas nodaļā atsaucās prasītāja. Savukārt Apelācijas padome ir pareizi identificējusi Anulēšanas nodaļas pieļauto kļūdu, bet tā vietā, lai salīdzinātu elementus, kas paliek redzami pēc dušas sifona, ko attēlo apstrīdētais dizainparaugs, uzstādīšanas, ar citu prasītājas norādīto agrāko dizainparaugu redzamajiem elementiem, tostarp to, kura sastāvdaļa ir iepriekš minētās ilustrācijas centrā esošā pārklājuma plāksne, Apelācijas padome kļūdaini ir salīdzinājusi tikai apstrīdēto dizainparaugu un šo minēto plāksni.

91      No tā izriet, ka apstrīdētā dizainparauga novitātes pārbaude, salīdzinot ar agrākajiem dizainparaugiem, uz kuriem atsaucas prasītāja, nav bijusi pilnīga. Līdz ar to Vispārējās tiesas pārbaude, vērtējot apstrīdētā dizainparauga novitāti salīdzinājumā ar visiem elementiem, uz kuriem prasītāja atsaukusies procesos ITSB instancēs, būtībā nozīmētu ITSB raksturīgo administratīvo un izmeklēšanas funkciju īstenošanu un šī fakta dēļ būtu pretrunā ar institucionālo līdzsvaru, uz kuru balstās princips par kompetenču sadali starp ITSB un Vispārējo tiesu. No tā izriet, ka prasītājas intereses ir pietiekami aizsargātas ar apstrīdētā lēmuma atcelšanu (šajā ziņā skat. spriedumu Rakstāmrīki, minēts 20. punktā, EU:T:2010:190, 133. punkts; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. arī spriedumu VÖLKL, minēts 29. punktā, EU:T:2011:739, 121. punkts un tajā minētā judikatūra).

92      Līdz ar to prasītājas otrais prasījums nav jāapmierina.

 Par personas, kas iestājusies lietā, otrā prasījuma pamatotību

93      Kā jau ir norādīts, persona, kas iestājusies lietā, ar savu otro prasījumu lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu cita, no prasītājas norādītajiem iemesliem atšķirīga iemesla dēļ. Pamatojot šo lūgumu, tā norāda, ka Apelācijas padome ir pārkāpusi būtiskas procesuālās normas, apstrīdētā lēmuma 31. punktā secinot, ka iepriekš 5. punktā atveidotajā ilustrācijā ir attēlots ļoti vienkāršs taisnstūra formas dušas sifons, ko veido pārklājuma plāksne, kurā ierīkots caurums. Tā uzskata, ka šāds secinājums ir pretrunā ar lietas dalībnieku apgalvojumiem procesā ITSB un tam nav norādīts pamatojums, kas padara apstrīdēto lēmumu par nepietiekami saprotamu.

94      Persona, kas iestājusies lietā, šajā ziņā paskaidro, ka iepriekš 5. punktā atveidotajā ilustrācijā ir attēloti vienīgi režģi, kas var tikt izmantoti šķidrumu notekās. Tajās ietilpst minētās ilustrācijas centrā esošā plāksne, kas stingri novietota uz horizontālas virsmas un ļauj notecēt šķidrumam vienīgi pa tās sānos esošajām gropēm.

95      Persona, kas iestājusies lietā, tomēr apgalvo, ka no izvilkumiem no Blücher katalogiem, kurus tā pati iesniegusi procesos ITSB instancēs, izriet, ka šī pārklājuma plāksne ir paredzēta rūpnieciskai izmantošanai, nevis lai to izmantotu kā dušas sifona elementu higiēnas telpā. Konkrēti, šīs plāksnes attēliem minētajā katalogā esot pievienots neliela furgona attēls, kas, kā esot paskaidrots citā šī paša kataloga lappusē, nozīmējot, ka ražojums ir paredzēts rūpnieciskai izmantošanai.

96      Prasītāja procesā Apelācijas padomē neesot argumentēti apstrīdējusi šos apgalvojumus. Tā esot vienīgi iebildusi, turklāt kļūdaini, ka šim apstāklim esot sekas attiecībā uz tās pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatotību. Tātad apstrīdētais lēmums, kurā konkrētais ražojums ir kvalificēts kā dušas sifons, neesot pamatots un esot nesaprotams.

97      Procesuālajā rakstā, kuru prasītāja iesniedza atbilstoši Reglamenta 135. panta 3. punktam, tā norāda, ka personas, kas iestājusies lietā, “izvirzītajam pamatam nevar tikt piešķirts nekāds svars” tāpēc, ka “primāri ir atbildēt uz jautājumu, vai Apelācijas padome pamatoti varēja uzskatīt, ka dokuments “D1” neattiecas uz Blücher [katalogu], kā to ir nolēmusi Anulēšanas nodaļa, bet vienīgi uz pārklājuma plāksni”, kas ir iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā. Prasītāja uzskata, ka personas, kas iestājusies lietā, izvirzītais pamats patiesībā ir vērsts uz to, lai izmantotu apstrīdētajā lēmumā esošo semantisko neskaidrību attiecībā uz to, lai noteiktu, kā ir saprotams “D1”, ar mērķi panākt, ka apstrīdētais dizainparaugs tiek salīdzināts vienīgi ar iepriekš minēto pārklājuma plāksni. Tāpēc prasītāja lūdz noraidīt šo pamatu.

98      Tā kā persona, kas iestājusies lietā, pamatojot savu otro prasījumu, atsaucas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 62. pantu ITSB lēmumos norāda iemeslus, ar kuriem tie pamatoti. Šim pamatojuma norādīšanas pienākumam ir tāds pats tvērums kā pienākumam, kas izriet no LESD 296. panta, saskaņā ar kuru akta autora argumentācijai ir jābūt skaidrai un nepārprotamai. Šim pienākumam ir divi mērķi, pirmkārt, ļaut ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā lēmuma pamatojumu, lai aizstāvētu savas tiesības, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai veikt lēmuma tiesiskuma kontroli. Tomēr apelācijas padomēm nevar pieprasīt sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un viens pēc otra norādīti visi tām paustie lietas dalībnieku argumenti. Tātad pamatojums var būt netiešs, ja vien tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ tika pieņemts apelācijas padomes lēmums, un kompetentajai tiesai – gūt pietiekamu informāciju tās kontroles īstenošanai (skat. spriedumu, 2013. gada 25. aprīlis, Bell & Ross/ITSB – KIN (Rokaspulksteņa korpuss), T‑80/10, EU:T:2013:214, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

99      Ir jāatgādina arī, ka pienākums pamatot lēmumus ir būtiska formalitāte, kas ir jānošķir no jautājuma par motivācijas pamatotību, kura attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības. Lēmuma pamatojumu veido formāla to motīvu izklāstīšana, uz kuriem balstīts šis lēmums. Ja šajos motīvos ir pieļautas kļūdas, tie skar lēmuma tiesiskumu pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus motīvus (skat. spriedumu Rokaspulksteņa korpuss, minēts 98. punktā, EU:T:2013:214, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

100    No personas, kas iestājusies lietā, argumentācijas izriet, ka tā uzskata, ka priekšmeta, kas atrodas iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā, raksturam un it īpaši tam, vai tas ir paredzēts izmantošanai kā dušas elements vai rūpnieciskai izmantošanai kā šķidrumu notekas sastāvdaļa, ir nozīme prasītājas pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu risinājumam. Proti, pieņemot, ka šajā gadījumā tas tā ir, ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā ir ietverts pietiekams pamatojums, ciktāl tā 31. punktā ir norādīts, ka runa ir par “dušas sifonu”.

101    Patiesībā persona, kas iestājusies lietā, ar savu argumentāciju tiecas apstrīdēt konkrēto Apelācijas padomes konstatējumu. To var izsecināt no personas, kas iestājusies lietā, atsauces uz argumentāciju un dokumentiem, kurus tā iesniedza procesos ITSB instancēs un kuri pierādot, ka attiecīgais ražojums esot paredzēts rūpnieciskai izmantošanai. Būtībā persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka iepriekš minētais Apelācijas padomes konstatējums ir kļūdains, jo Apelācijas padome nav ņēmusi vērā ne šo argumentāciju un šos dokumentus, ne to, ka prasītāja neko nav apstrīdējusi. Tāpēc šādi arī ir jāsaprot personas, kas iestājusies lietā, arguments, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums šajā jautājumā ir “nesaprotams”.

102    Pirms veikt attiecīgā Apelācijas padomes konstatējuma pamatotības pārbaudi, ja tas būs nepieciešams, ir jāpārbauda tā nozīme prasītājas pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatotības vērtējumā. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka persona, kas iestājusies lietā, uzstāj, ka ir pareizi jāidentificē iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā esošais ražojums, jo tā uzskata, ka, ja izrādīsies, ka tas atšķiras no tā (dušas sifons), uz kuru attiecas apstrīdētais dizainparaugs, šis apstāklis būšot pietiekams, lai tiktu noraidīts prasītājas pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu (skat. arī iepriekš 30.–35. punktu). Tāpēc ir jānosaka, vai šī iepriekš minētā premisa ir pareiza.

103    Vienīgi hipotētiska Apelācijas padomes pieļauta kļūda, nosakot ražojumu, uz kuru attiecas agrākais dizainparaugs, var būt pamats tās lēmuma atcelšanai, ko savā otrajā prasījumā lūdz persona, kas iestājusies lietā.

104    Šajā ziņā ir jānorāda, ka lietas dalībnieki procesos ITSB instancēs ir debatējuši par nozīmi, kas pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iznākumam ir izmantošanai, kāda ir paredzēta ražojumiem, uz kuriem attiecas, pirmkārt, agrākie dizainparaugi, kurus prasītāja norādījusi minētā pieteikuma pamatojumam, un, otrkārt, apstrīdētais dizainparaugs. Tā savos 2010. gada 22. jūnija apsvērumos procesā Apelācijas padomē persona, kas iestājusies lietā, ir atbalstījusi tēzi, saskaņā ar kuru prasītājas norādītie agrākie dizainparaugi, tostarp tie, kas attēloti Blücher katalogos, nevar būt pamats, lai apšaubītu apstrīdētā dizainparauga novitāti un individuālo raksturu tāpēc, ka tie attiecas uz atšķirīgiem ražojumiem, proti, šķidrumu notekām, kas paredzētas rūpnieciskai izmantošanai.

105    Pamatojot savu tēzi, prasītāja ir atsaukusies uz izvilkumu no Beniluksa valstu valdību kopējā komentāra attiecībā uz 2002. gada 20. jūnija protokolu, ar kuru tiek grozīts vienotais Beniluksa likums dizainparaugu jomā (turpmāk tekstā – “BLD”). Šī grozījuma mērķis bija pielāgot BLD Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 13. oktobra Direktīvai 98/71/EK par dizainparaugu tiesisko aizsardzību (OV L 289, 28. lpp.), kura normas attiecībā uz dizainparaugu novitāti un individuālo raksturu ir formulētas būtībā identiski atbilstošajām Regulas Nr. 6/2002 normām.

106    Konkrēti izvilkums no minētā komentāra, uz kuru atsaucas persona, kas iestājusies lietā, ir formulēts šādi:

“Dizainparaugu tiesības šobrīd aizsargā jaunu ražojuma, kuram ir lietderīga funkcija, aspektu. Šie trīs jēdzieni – aspekts, ražojums un lietderīgā funkcija – ir nenošķirami, kā to ir apstiprinājusi Nīderlandes Hoge Raad (Augstākā tiesa) savā 1995. gada 10. marta spriedumā (NJ 1995, 670, Kinderkapperstoel). Esošs ražojums, kas iegūst citu lietderīgu funkciju, nevis to, kas bija [reģistrācijas] pieteikuma priekšmets, šī iemesla dēļ var iegūt neatkarīgu aizsardzību kā dizainparaugs, pat ja ražojumam nav veikti nekādi būtiski grozījumi un tas ir ražojumu, kuram ir jauna lietderīgā funkcija, raksturojošs elements. Lai gan Direktīvā nav ietverts jēdziens “lietderīgā funkcija”, rezultāts ir tāds pats, jo aizsardzība – ar dizainparauga un ražojuma palīdzību – ir saistīta ar mērķi, un friziersalona bērnu sēdeklim ir cits mērķis nekā spēļu automašīnai.”

107    Atsauce šajā izvilkumā uz “friziersalona bērnu sēdekli”, kuram esot “cits mērķis nekā spēļu automašīnai”, norāda uz apstākļiem lietā, kas bija pamatā iepriekš 106. punktā minētajam Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstāka tiesa) 1995. gada 10. marta spriedumam. Kā izriet no šī sprieduma kopijas, kuru prasītāja iesniedza, atbildot uz Vispārējās tiesas lūgumu iesniegt dokumentus, šī lieta bija par pieteikumu reģistrēt kā dizainparaugu Beniluksa valstu teritorijā friziersalona bērnu sēdekli, kura galvenais elements ir spēļu automašīna, kas acīmredzami bija pieejama Beniluksa valstu tirgū un pazīstama attiecīgajai sabiedrības daļai. Hoge Raad nosprieda, ka ir grūti saprotams, kādēļ tas, ka ražojums ir veidots tostarp no priekšmeta ar sākotnējo lietderīgo funkciju, kura atšķiras no tās, kas ir priekšmetam, kurš jau ir pazīstams attiecīgās ražošanas un tirdzniecības nozares pārstāvjiem, liedz secināt, ka runa ir par ražojumu ar jaunu aspektu, kas var tikt aizsargāts kā reģistrēts dizainparaugs.

108    Anulēšanas nodaļa sava lēmuma 20. punktā ir noraidījusi šo personas, kas iestājusies lietā, argumentāciju kā tādu, kurai nav nozīmes. Tās ieskatā, “ražojuma, kurā iekļauts dizainparaugs, izmantošana nav [tā] veidola iezīme un līdz ar to šai atšķirībai nav nekādas ietekmes uz abu konfliktējošo dizainparaugu salīdzinājumu”.

109    Kā ir norādīts iepriekš 31. punktā, persona, kas iestājusies lietā, apelācijas sūdzībā Apelācijas padomei tomēr ir atkārtojusi savu argumentāciju, kas kopsavilkuma veidā izklāstīta iepriekš 104.–107. punktā, uzskatot, ka Anulēšanas nodaļa kļūdaini bija noraidījusi šo argumentāciju.

110    Prasītāja 2011. gada 10. maija apsvērumos procesā Apelācijas padomē ir apstrīdējusi personas, kas iestājusies lietā, argumentāciju, kas kopsavilkuma veidā izklāstīta iepriekš 104.–107. punktā. Tā it īpaši ir uzsvērusi, ka pretēji tam, kas norādīts iepriekš 105. punktā minētajā Beniluksa valstu valdību kopējā komentārā, Hoge Raad atbalstītā tēze 1995. gada 10. marta spriedumā (minēts 106. punktā) nevar tikt piemērota attiecībā uz Direktīvas 98/71 un Regulas Nr. 6/2002 normu interpretāciju. Šajā ziņā tā ir atsaukusies uz ģenerāladvokāta D. F. V. Verkades [D. F. W. Verkade] 2005. gada 4. februāra secinājumiem lietā C 04/27 HR, kuru izskatīja Hoge Raad. Atbildot uz Vispārējās tiesas lūgumu iesniegt dokumentus, tā ir iesniegusi šo secinājumu kopiju. Attiecībā uz to, vai iepriekš minētajā spriedumā atbalstītā tēze varēja tikt piemērota pēc BLD grozīšanas atbilstoši Direktīvai 98/71, ģenerāladvokāts esot norādījis, ka nevar būt runa par “acte clair” un ka, ja Hoge Raad uzskatītu, ka šim jautājumam ir nozīme tajā izskatāmās lietas risinājumam, būtu jāuzdod prejudiciāls jautājums Tiesai. Prasītāja arī ir atsaukusies uz Court of Appeal (England & Wales) [Anglijas un Velsas Apelācijas tiesa] 2008. gada 23. aprīļa spriedumu [2008] EWCA Civ 358, kas, tās ieskatā, arī pamato tās tēzi. Tā ir pievienojusi šī sprieduma kopiju saviem apsvērumiem.

111    Lietas dalībnieki vēl ir debatējuši par šo jautājumu replikas rakstā un atbildes rakstā uz repliku, kas iesniegti Apelācijas padomē. Tomēr Apelācijas padome apstrīdētajā lēmumā nav paudusi nostāju par lietas dalībnieku izvirzītajiem jautājumiem.

112    Lai noteiktu, vai atbilstoši Regulai Nr. 6/2002 ražojuma, ko attēlo dizainparaugs, raksturs var ietekmēt tā novitātes vai tā individuālā rakstura vērtējumu, ir jānorāda, kā izriet no šīs pašas regulas 3. panta a) punkta (skat. iepriekš 38. punktu), ka šajā regulā izmantotais jēdziens “dizainparaugs” nozīmē visa ražojuma vai tā daļas izskatu. No tā izriet, ka “dizainparauga aizsardzība” Regulas Nr. 6/2002 4. panta 1. punkta izpratnē ietver ražojuma izskata aizsardzību (spriedums, 2014. gada 9. septembris, Biscuits Poult/ITSB – Banketbakkerij Merba (Biskvīts), T‑494/12, Krājums, EU:T:2014:757, 19. punkts).

113    Turklāt atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 19. panta 1. punktam reģistrēts Kopienas dizainparaugs, kāds ir apstrīdētais dizainparaugs, piešķir tā īpašniekam ekskluzīvas tiesības to izmantot un neļaut trešajām personām to izmantot bez viņa piekrišanas, un izmantošana šīs normas izpratnē attiecas “jo īpaši uz tāda ražojuma, kurā dizainparaugs ir iekļauts vai kuram tas ir izmantots, izgatavošanu, piedāvāšanu, laišanu tirgū, importu, eksportu vai izmantošanu, vai šāda ražojuma glabāšanu šiem mērķiem”.

114    Ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 36. panta 2. punktu Kopienas dizainparauga reģistrācijas pieteikumā ir jābūt norādei par ražojumiem, kuros dizainparaugu ir paredzēts ietvert vai izmantot. Tomēr šī paša panta 6. punktā ir precizēts, ka atbilstoši 2. punktam norādītā informācija “neietekmē dizainparauga kā tāda aizsardzību”.

115    Ņemot vērā, konkrēti, Regulas Nr. 6/2002 36. panta 6. punktu un atsauci minētās regulas 19. panta 1. punkta otrajā teikumā uz “ražojumu”, ir jāsecina, ka reģistrēts Kopienas dizainparaugs piešķir tā īpašniekam ekskluzīvas tiesības izmantot jebkāda veida ražojumos (un ne tikai reģistrācijas pieteikumā norādītajos ražojumos) attiecīgo dizainparaugu, kā arī atbilstoši šīs pašas regulas 10. pantam jebkuru dizainparaugu, kas informētam lietotājam neatstāj atšķirīgu vispārējo iespaidu. Tāpat tas piešķir tā īpašniekam tiesības aizliegt jebkurām trešajām personām izmantot jebkāda veida ražojumos dizainparaugu, kura īpašnieks tas ir, kā arī jebkādu dizainparaugu, kas informētam lietotājam neatstāj atšķirīgu vispārējo iespaidu. Ja tas būtu citādi, 19. panta 1. punkta otrajā teikumā būtu paredzēts nevis “ražojums”, bet vienīgi reģistrācijas pieteikumā norādīts(‑i) ražojums (vai ražojumi).

116    Ņemot vērā šo secinājumu, ir arī jāsecina, ka Kopienas dizainparaugs nevar tikt uzskatīts par jaunu Regulas Nr. 6/2002 5. panta 1. punkta izpratnē, ja pirms šajā normā precizētajiem datumiem sabiedrībai ir darīts pieejams identisks dizainparaugs, pat ja bija paredzēts šo agrāko dizainparaugu iekļaut citā ražojumā vai izmantot šajā citā ražojumā. Pretējā gadījumā vēlāka šī dizainparauga Kopienas dizainparauga, kas paredzēts iekļaut citā ražojumā, nevis tajā, attiecībā uz kuru tas jau ir darīts pieejams [sabiedrībai], vai izmantot šajā citā ražojumā, reģistrācija ļautu šīs vēlākās reģistrācijas īpašniekam iepriekš 115. punktā izklāstīto iemeslu dēļ aizliegt tā izmantošanu pat attiecībā uz ražojumu, kas agrāk ir darīts pieejams [sabiedrībai]. Proti, šāds iznākums būtu paradoksāls.

117    Regulas Nr. 6/2002 7. panta 1. punkta pirmais teikums arī nevar ļaut izdarīt atšķirīgu secinājumu.

118    Regulas Nr. 6/2002 7. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka, “lai piemērotu [minētās] regulas 5. un 6. pantu, uzskata, ka dizainparaugs ir darīts pieejams sabiedrībai, ja tas ir publicēts pēc reģistrācijas vai citādi, vai izstādīts, izmantots tirdzniecībā vai citādi nodots atklātībai līdz attiecīgi [šīs regulas] 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā vai 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajam datumam, izņemot, ja par šiem notikumiem parastā uzņēmējdarbības gaitā praktiski nav varējis uzzināt to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas [Savienībā]”.

119    Regulas Nr. 6/2002 7. panta 1. punkta pirmā teikuma gramatiskā interpretācija ļauj izdarīt secinājumu, saskaņā ar kuru “attiecīgā nozare” šīs normas izpratnē var būt vienīgi tā, kurai piederīgs ražojums, kurā ir iekļauts vai kurā ir izmantots atklātībai nodotais dizainparaugs. Tādējādi atbilstoši šai normai agrākais dizainparaugs, kas iekļauts konkrētā ražojumā vai izmantots šajā ražojumā, ir uzskatāms par nodotu atklātībai, ja tas ir darīts pieejams sabiedrībai, izņemot, ja par šo notikumu parastā uzņēmējdarbības gaitā praktiski nav varējis uzzināt to personu loks, kuras ir specializējušās ar konkrēto ražojumu saistītajā attiecīgajā nozarē un darbojas Savienībā.

120    Šo secinājumu apstiprina Regulas Nr. 6/2002 sagatavošanas dokumenti. Šīs regulas 7. pantā ir pārņemts priekšlikums, kas formulēts lielā mērā analogi un ietverts Ekonomikas un sociālās komitejas atzinuma par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par Kopienas dizainparaugiem (OV 1994, C 388, 9. lpp.) 3.1.4. punktā. Pamatojot šo priekšlikumu, šī atzinuma 3.1.2. un 3.1.3. punktā ir norādīts šādi:

“3.1.2. Šādi formulēta, norma [attiecībā uz Kopienas dizainparauga novitātes vērtējumu] šķiet grūti piemērojama daudzās nozarēs un it īpaši tekstilražošanas nozarē. Viltotu preču pārdevēji bieži iegūst apliecinājumus, kuros nepatiesi apgalvots, ka apstrīdētais dizainparaugs jau ir bijis radīts trešajās valstīs.

3.1.3.            Šādos apstākļos būtu jāparedz nodošana atklātībā ieinteresēto personu lokam Eiropas Kopienā pirms atsauces datuma.”

121    Citiem vārdiem sakot, Regulas Nr. 6/2002 7. panta 1. punktā ietvertās prasības, ka agrāka dizainparauga nodošanai atklātībai ir jābūt zināmai to personu lokam, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Kopienā, mērķis ir nepieļaut iespēju, ka šķietami agrāks dizainparaugs tiek ņemts vērā šīs pašas regulas 5. un 6. panta piemērošanas mērķiem, lai gan šis dizainparaugs nav pazīstams pat to personu lokam, kuras ir specializējušās ar konkrēto ražojumu saistītajā attiecīgajā nozarē (kuras parasti var tikt uzskatītas par tādām, kurām ir daudz plašākas zināšanas par tiem esošajiem dizainparaugiem, kuri attiecīgajā nozarē ir nodoti atklātībai apstrīdētā dizainparauga reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī, nekā sabiedrībai kopumā). Turpretim iepriekš minētajam Ekonomikas un sociālās komitejas priekšlikumam norādītais pamatojums neietver pieņēmumu, saskaņā ar kuru agrākais dizainparaugs būtu pazīstams to personu lokam, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē Savienībā, bet ne to personu lokam, kuras ir specializējušās citā, ar atšķirīgiem ražojumiem saistītā nozarē.

122    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka “attiecīgā nozare” Regulas Nr. 6/2002 7. panta 1. punkta izpratnē nav tikai tā, kas ir saistīta ar ražojumu, kurā ir paredzēts iekļaut vai izmantot apstrīdēto dizainparaugu.

123    Līdz ar to agrākais dizainparaugs, kas iekļauts vai izmantots citā ražojumā, nevis tajā, uz kuru attiecas vēlākais dizainparaugs, principā ir piemērots šī vēlākā dizainparauga novitātes Regulas Nr. 6/2002 5. panta izpratnē vērtējuma mērķiem. Proti, šīs normas formulējums izslēdz to, ka dizainparaugs var tikt uzskatīts kā jauns, ja identisks dizainparaugs agrāk ir darīts pieejams sabiedrībai, neatkarīgi no tā, kāds ir ražojums, kurā šo agrāko dizainparaugu ir paredzēts iekļaut vai izmantot.

124    Tomēr ar agrāko dizainparaugu saistītajai attiecīgajai nozarei var attiecīgā gadījumā būt zināma nozīme, lai vērtētu dizainparauga individuālo raksturu Regulas Nr. 6/2002 6. panta izpratnē.

125    Regulas Nr. 1/2002 7. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“6. pants

Individuālā būtība [raksturs]

1.      Uzskata, ka dizainparaugam ir individuāla būtība [raksturs], ja vispārējais iespaids, ko tas rada informētam lietotājam, atšķiras no vispārējā iespaida, ko šādam lietotājam rada jebkurš dizainparaugs, kas ir darīts pieejams sabiedrībai, šādos gadījumos:

a)      attiecībā uz nereģistrētu Kopienas dizainparaugu, līdz tam datumam, kad dizainparaugs, kura aizsardzību pieprasa, ir pirmo reizi darīts pieejams sabiedrībai;

b)      attiecībā uz reģistrētu Kopienas dizainparaugu, līdz tam datumam, kad ir aizpildīts reģistrācijas pieteikums, vai, ja attiecina prioritāti, pirms prioritātes datuma.

2.      Novērtējot individuālo būtību [raksturu], ņem vērā dizainparauga autora radošo pieeju, izveidojot dizainparaugu.”

126    No Regulas Nr. 6/2002 6. panta izriet, ka dizainparauga individuālais raksturs ir jāvērtē atbilstoši vispārējam iespaidam, ko tas rada informētam lietotājam.

127    No judikatūras izriet, ka informēta lietotāja jēdziens jāsaprot kā starpposma jēdziens starp preču zīmju jomā piemērojamo vidusmēra patērētāja, no kura netiek prasītas nekādas specifiskas zināšanas un kurš parasti nenodarbojas ar konfliktējošu preču zīmju tiešu salīdzināšanu, jēdzienu un pazinēja, eksperta, kuram ir padziļinātas tehniskas zināšanas, jēdzienu. Tādējādi, ja informēts lietotājs nav samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs, kurš dizainparaugu parasti uztver kā vienu veselumu un neanalizē tā dažādās sastāvdaļas, viņš nav arī eksperts vai pazinējs, kas varētu detalizēti aplūkot minimālās atšķirības, kuras var pastāvēt starp konfliktējošajiem dizainparaugiem (skat. spriedumu, 2013. gada 21. novembris, El Hogar Perfecto del Siglo XXI/ITSB – Wenf International Advisers (Korķviļķis), T‑337/12, Krājums, EU:T:2013:601, 21. un 22. punkts un tajos minētā judikatūra).

128    Judikatūrā arī ir precizēts, ka “lietotāja” statuss nozīmē, ka attiecīgā persona lieto ražojumu, kas ir dizainparauga priekšmets, atbilstoši šī paša ražojuma mērķim. Turklāt īpašības vārds “informēts” norāda uz to, ka lietotājam, kas nav projektētājs vai tehnisks eksperts, ir pazīstami dažādi dizainparaugi, kas pastāv attiecīgajā nozarē, ka viņam ir noteikts zināšanu līmenis par elementiem, kas parasti ietverti šajos dizainparaugos, un ka viņš, ņemot vērā viņa ieinteresētību attiecīgajos ražojumos, to lietošanas laikā izrāda samērā augstu uzmanības līmeni (skat. spriedumu Korķviļķis, minēts 127. punktā, EU:T:2013:601, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

129    No tā izriet, ka lietotājs, kurš jāņem vērā, lai vērtētu dizainparauga individuālo raksturu Regulas Nr. 6/2002 6. panta izpratnē, ir ražojuma, kurā šis dizainparaugs ir izmantots vai kurā tas ir iekļauts, lietotājs.

130    Šajā ziņā ir arī jāatgādina Regulas Nr. 6/2002 preambulas 14. apsvēruma formulējums, saskaņā ar kuru “novērtējums attiecībā uz to, vai dizainparaugam ir individuāla iedaba [raksturs], būtu jāpamato ar to, vai informēta lietotāja vispārējais iespaids, kas radies, dizainparaugu apskatot, skaidri atšķiras no iespaida, kas viņam radies no jau esoša dizainparauga veidojuma, ņemot vērā tā ražojuma būtību, kuram dizainparaugs ir izmantots vai kurā tas ir iekļauts, un jo īpaši ņemot vērā to ražošanas nozari, kurai tas piederīgs, kā arī dizainparauga autora brīvību, izveidojot dizainparaugu”. No tā izriet arī, ka attiecīgā dizainparauga individuālā rakstura vērtējumā ir jāņem vērā ražojuma, uz kuru attiecas apstrīdētais dizainparaugs, raksturs un ražošanas nozare, kurai šis ražojums ir piederīgs.

131    Šajā ziņā nevar tikt izslēgts, ka ražojuma, kurā ir izmantots vai kurā ir iekļauts konkrētais dizainparaugs, informētam lietotājam ir pazīstami arī jau esošie dizainparaugi, kas saistīti ar citiem ražojumiem, pat ja automātiski nevar arī prezumēt šādu zināšanu esamību.

132    No tā izriet, ka šī vērtējuma mērķiem nozīmīgi ir noteikt ražojumu, kurā ir izmantots vai kurā ir iekļauts agrākais dizainparaugs, uz kuru veikta atsauce, apstrīdot individuālo raksturu Regulas Nr. 6/2002 6. panta izpratnē. Proti, nosakot attiecīgo ražojumu, varētu tikt noteikts, vai ražojuma, kurā ir izmantots vai kurā ir iekļauts vēlākais dizainparaugs, informētam lietotājam ir pazīstams agrākais dizainparaugs. Tikai tad, ja ir īstenojies šis iepriekš minētais nosacījums, agrākais dizainparaugs varētu būt šķērslis vēlāka dizainparauga individuālā rakstura atzīšanai.

133    Piemērojot iepriekš minētos apsvērumus izskatāmajai lietai, tie ļauj izdarīt secinājumu, saskaņā ar kuru, ja precīzai tā ražojuma noteikšanai, kurā ir iekļauts agrākais dizainparaugs, uz kuru veikta atsauce, pamatojot pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, nav nozīmes, vērtējot novitāti Regulas Nr. 6/2002 5. panta izpratnē, apstrīdētajam dizainparaugam tik un tā ir nozīme, vērtējot šī dizainparauga individuālo raksturu minētās regulas 6. panta izpratnē.

134    Ir jāatgādina, ka Apelācijas padome ar apstrīdēto lēmumu ir atcēlusi Anulēšanas nodaļas lēmumu un nodevusi lietu tai atpakaļ, lai tā “izskatītu pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, kas balstīts uz Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu, aplūkotu kopsakarā ar [4. panta 1. punktu un 6. pantu]” (skat. apstrīdētā lēmuma rezolutīvas daļas 2. punktu), vai, citiem vārdiem sakot, lai izvērtētu apstrīdētā dizainparauga individuālo raksturu. Līdz ar to, tā kā Apelācijas padome ir nolēmusi pati lemt par ražojuma, kurā ir iekļauts agrākais dizainparaugs, raksturu un nenodot šo jautājumu Anulēšanas nodaļas vērtējumam, tai bija jābalsta savs secinājums uz pareizu pierādījumu, kuriem ir nozīme lietā un kurus tai iesniedza lietas dalībnieki, vērtējumu. Tādēļ ir jāpārbauda šī vērtējuma pamatotība, kā to būtībā lūdz persona, kas iestājusies lietā.

135    Šajā ziņā ir jānorāda, ka nekas no ITSB lietas materiālos esošā neļauj kvalificēt iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā esošo pārklājuma plāksni kā “dušas sifonu” (shower drain) vai šāda sifona sastāvdaļu. Kā to pareizi ir norādījusi persona, kas iestājusies lietā, izvilkumos no Blücher katalogiem, kurus prasītāja iesniedza procesā ITSB, ir redzamas šķidrumu notekas un režģi (tostarp iepriekš minētā plāksne), kas var tikt izmantoti ar tām. Šādas notekas ar to režģiem vai pārklājuma plāksnēm vispārēji var tikt izmantotas dažādās vietās.

136    Kā to pamatoti norāda persona, kas iestājusies lietā, Blücher katalogos esošajai pārklājuma plāksnei, kas atrodas iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā, nav pievienots nelielā furgona attēls. No izvilkumiem no minētajiem katalogiem, kurus persona, kas iestājusies lietā, pievienojusi kā 9. pielikumu saviem 2010. gada 22. jūnija apsvērumiem procesā Anulēšanas nodaļā, izriet, ka nelielā furgona attēls norāda katra šajā kataloga piedāvātā režģa (vai plāksnes) “noslogojuma klasi”. Citiem vārdiem sakot, tā ir norāde uz maksimālo noslogojumu, kuru var izturēt attiecīgais režģis vai plāksne.

137    Kopumā Blücher katalogos eksistē piecas “noslogojuma klases”: viena, kas paredzēta “zonai, kurā uzturas ar basām kājām” (vannas istabas u.c.), viena, kas paredzēta “gājēju zonai” (tirdzniecības centri u.c.), viena, kas paredzēta “autokrāvējiem, divričiem” (vieglā rūpniecība), viena, kas paredzēta “nelieliem furgoniem, kravas automašīnām” (ražošana, rūpnīcas), un viena, kas paredzēta “lielajiem celtņiem” (smagā rūpniecība u.c.). Tādējādi ar neliela furgona attēlu norādītā “noslogojuma klase” atbilst otrajam maksimālajam noslogojumam, kuru var izturēt attiecīgais režģis vai plāksne. Priekšmeti, kas attiecas uz šo “noslogojuma klasi”, saskaņā ar sniegtajiem paskaidrojumiem ir paredzēti rūpnieciskai izmantošanai, piemēram, rūpnīcā, un var izturēt noslogojumu, ko paredz šāda izmantošana. Tomēr pretēji tam, ko, šķiet, prezumē persona, kas iestājusies lietā, tas nenozīmē, ka tie nevar tikt izmantoti arī citās vietās, tostarp dušā, kurā tiem parasti jāiztur mazāka slodze.

138    Tomēr tāpēc, ka nekas no lietas materiālos esošā nenorāda, ka iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā esošā pārklājuma plāksne bija ekskluzīvi vai galvenokārt paredzēta izmantošanai kā dušas sifona sastāvdaļa, Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 31. punktā to kļūdaini ir kvalificējusi kā “dušas sifonu”. Apelācijas padomei attiecībā uz to bija jāizmanto vispārīgāks un norādēm, kas izriet no Blücher katalogiem, atbilstošs apraksts, kvalificējot to, piemēram, kā šķidrumu notekas pārklājuma plāksni.

139    Attiecīgi ir jāpiekrīt personas, kas iestājusies lietā, argumentācijai, kas vērsta uz to, lai apšaubītu Apelācijas padomes konstatējumu, saskaņā ar kuru iepriekš 5. punktā attēlotās ilustrācijas centrā esošais priekšmets ir dušas sifons.

140    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ir pamatots gan prasītājas vienīgais prasības pamats, gan personas, kas iestājusies lietā, izvirzītais pakārtotais prasības pamats. Līdz ar to ir jāatceļ apstrīdētais lēmums, kā to lūdz gan prasītāja, gan persona, kas iestājusies lietā. Turpretim, kā tas ir norādīts iepriekš 92. punktā, ir jānoraida prasītājas prasījums, ar kuru lūdz grozīt apstrīdēto lēmumu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

141    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

142    Izskatāmajā lietā spriedums ir nelabvēlīgs ITSB un gan prasītāja, gan persona, kas iestājusies lietā, ir lūgušas tam piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Ņemot vērā faktu, ka prasītājas prasījums attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem ir ticis izvirzīts tikai pēc prasības pieteikuma iesniegšanas, ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru lietas dalībnieki drīkst izvirzīt prasījumus par tiesāšanās izdevumiem vēlāk, arī tiesas sēdē, pat tad, ja tie nebija izvirzīti prasības pieteikuma iesniegšanas laikā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 14. decembris, Mast-Jägermeister/ITSB – Licorera Zacapaneca (“VENADO” ar rāmi u.c.), T‑81/03, T‑82/03 un T‑103/03, Krājums, EU:T:2006:397, 116. punkts un tajā minētā judikatūra). Attiecīgi šis prasītājas prasījums ir pieņemams.

143    Tāpēc ITSB ir jāpiespriež atlīdzināt prasītājas un personas, kas iestājusies lietā, tiesāšanās izdevumus atbilstoši to prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelācijas trešās padomes 2012. gada 4. oktobra lēmumu lietā R 2004/2010‑3;

2)      pārējā daļā prasību noraidīt;

3)      ITSB sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Group Nivelles un Easy Sanitairy Solutions BV tiesāšanās izdevumus.

Gratsias Kancheva Wetter

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 13. maijā.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – holandiešu.