VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelāciju palāta)

2015. gada 3. jūnijā

Lieta T‑658/13 P

BP

pret

Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru (FRA)

Apelācija – Civildienests – Līgumdarbinieks – Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras personāls – Uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma nepagarināšana uz nenoteiktu laiku – Tiesības tikt uzklausītam – Iecelšana amatā citā dienestā līdz līguma termiņa beigām – Faktisko apstākļu vērtējums – Pierādījumu sagrozīšana – Pienākums norādīt pamatojumu

Priekšmets      Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2013. gada 30. septembra spriedumu BP/FRA (F‑38/12, Krājums‑CDL, EU:F:2013:138), ar kuru tiek prasīts atcelt šo spriedumu

Nolēmums      Atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2013. gada 30. septembra spriedumu BP/FRA (F‑38/12, Krājums‑CDL, EU:F:2013:138), ciktāl ar to tika noraidīta prasība par Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2012. gada 27. februāra vēstulē iekļauto lēmumu nepagarināt BP kā līgumdarbinieka darba līgumu. Atcelt FRA 2012. gada 27. februāra vēstulē iekļauto lēmumu nepagarināt BP kā līgumdarbinieka darba līgumu. Pārējā daļā apelācijas sūdzību noraidīt. BP un FRA sedz savus gan saistībā ar tiesvedību Civildienesta tiesā, gan arī šajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

Ierēdņi – Līgumdarbinieki – Pieņemšana darbā – Uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma nepagarināšana – Lēmuma pieņemšana, ieinteresētajai personai iepriekš nedodot iespēju izteikties par visiem administrācijas rīcībā esošajiem faktiem – Tiesību tikt uzklausītam pārkāpums

(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 85. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 168/2007 24. panta 1. punkts)

Tiesību uz aizstāvību ievērošana jebkurā procedūrā pret personu, kuras rezultātā var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs akts, ir Savienības tiesību pamatprincips, un ir jānodrošina tā ievērošana, pat ja nav attiecīgās procedūras tiesiskā regulējuma. Šis tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips ir jāievēro vēl jo vairāk tad, ja runa ir par lēmumu par līgumdarbinieka darba līguma nepagarināšanu, kurš ir ticis pieņemts saistībā ar problemātiskām attiecībām.

Proti, tā kā atbilstoši šim principam attiecīgajai personai ir jābūt faktiskai iespējai paust savu viedokli par faktiem, kuri var tikt vērsti pret viņu pieņemamajā aktā, lēmumu par darba līguma nepagarināšana var pieņemt tikai pēc tam, kad ieinteresētajai personai ir bijusi faktiska iespēja paust savu viedokli par lēmuma projektu, to paužot rakstiski sarakstē vai intervijā, ko ierosinājusi iecēlējinstitūcija, kas pēdējai attiecīgi ir jāpierāda. Šajā ziņā ieinteresētajai personai ir jāvar izteikties, pilnībā pārzinot visus faktus, kas ir minētās institūcijas rīcībā, un it īpaši par viņa priekšnieka atzinuma par pagarināšanu, kurš ticis nodots minētajai institūcijai, saturu. Pat ja minētais atzinums ir sagatavošanas akts un tādēļ nav nelabvēlīgs akts, tas tomēr neliedz uzskatīt, ka, tā kā tas tieši ir sagatavošanas akts, tas ir viens no aktiem, pamatojoties uz kuriem iecēlējinstitūcija pieņem lēmumu par darba līguma nepagarināšanu, un tādēļ šai institūcijai pirms nostājas ieņemšanas ir jāuzklausa attiecīgā persona par šajā atzinumā iekļautajiem apsvērumiem.

(skat. 51., 52., 56., 57. un 61. punktu)

Atsauces

Tiesa: spriedumi, 1996. gada 24. oktobris, Komisija/Lisrestal u.c., C‑32/95 P, Krājums, EU:C:1996:402, 21. punkts; 2006. gada 9. novembris, Komisija/De Bry, C‑344/05 P, Krājums, EU:C:2006:710, 37. un 38. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2007. gada 6. decembris, Marcuccio/Komisija, C‑59/06 P, Krājums‑CDL, EU:C:2007:756, 46. un 47. punkts.

Vispārējā tiesa: spriedums, 2002. gada 9. jūlija, Aimone/Tiesa, T‑70/01, Krājums‑CDL, EU:T:2002:178, 36. punkts.