Prasība, kas celta 2014. gada 13. maijā – Jannatian/Padome
(lieta T-328/14)
Tiesvedības valoda – angļu
Lietas dalībnieki
Prasītājs: Mahmoud Jannatian (Tehran, Irāna) (pārstāvji – I. Smith Monnerville un S. Monnerville, lawyers)
Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome
Prasītāja prasījumi:
atcelt, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, šādus tiesību aktus: i) Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.); ii) Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmumu 2010/644/ KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 281, 81. lpp.); iii) Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 961/2010, ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007 (OV L 281, 1. lpp.); iv) Padomes 2012. gada 23. marta Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.); v) Padomes 2012. gada 23. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) Nr. 350/2012, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 110, 17. lpp.); vi) Padomes 2012. gada 2. augusta Īstenošanas regulu (ES) Nr. 709/2012, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 208, 2. lpp.); vii) Padomes 2012. gada 15. oktobra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 945/2012, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 282, 16. lpp); viii) Padomes 2012. gada 21. decembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1264/2012, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 356, 55. lpp.); ix) Padomes 2013. gada 6. jūnija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 522/2013, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 156, 3. lpp.); x) Padomes 2013. gada 26. novembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1203/2013, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 316, 1. lpp.) un xi) Padomes 2014. gada 16. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) Nr. 397/2014, ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 119, 1. lpp.);
piespriest Padomei atlīdzināt zaudējumus EUR 40 000 apmērā, kas nodarīti ar prasītāja kļūdainu iekļaušanu sarakstos;
piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Prasības pamatošanai prasītājs izvirza septiņus pamatus.
Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Padomei nav kompetences
Prasītājs norāda, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 215. pantu ierobežojoši pasākumi var tikt pieņemti vienīgi pēc Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja kopīgas iniciatīvas. Apstrīdētos lēmumus un regulas pieņēma Padome viena pati. Tādejādi tie nav spēkā kompetences neesamības dēļ.
Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu
Prasītājs uzskata, ka pamati, kas ir norādīti, lai pamatotu viņa iekļaušanu II pielikuma sarakstā, ir pārāk neprecīzi, lai būtu izpildītas judikatūrā noteiktās prasības attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu. Lai izpildītu pienākumu norādīt pamatojumu, Padomei bija jākonstatē konkrēti un specifiski elementi, kas raksturo faktisku atbalstu, ko prasītājs ir sniedzis Irānas valdībai vai Irānas darbībās, kas ir saistītas ar kodolieroču izplatīšanu. Līdz ar to apstrīdētie lēmumi un regulas nav spēkā pamatojuma trūkuma dēļ.
Ar trešo pamatu tiek apgalvots, kas nav ievērotas prasītāja pamattiesības
Prasītājs apgalvo, pirmkārt, ka, tā kā apstrīdētajos lēmumos un regulās nav norādīts pamatojums, ar tiem tiek pārkāptas viņa tiesības uz aizstāvību. Otrkārt, apstrīdēto lēmumu un regulu prettiesiskums ietekmē šo tiesvedību, jo, pirmkārt, tas liedz prasītājam iespēju sagatavot aizstāvību, un, otrkārt, ierobežo Vispārējās tiesas iespēju īstenot apstrīdēto lēmumu un regulu tiesiskuma pārbaudi. No minētā izriet, ka prasītāja tiesības uz efektīvu pārbaudi tiesā netiek ievērotas. Treškārt, tā kā prasītājam netika dota iespēja izmantot tiesības uz aizstāvību un Tiesa nevarēja veikt apstrīdēto lēmumu un regulu tiesiskuma pārbaudi aktīvu iesaldēšanas jomā – kas pēc sava rakstura ir “sevišķi ierobežojoši” –, tika noteikts nepamatos ierobežojums prasītāja īpašuma tiesībām.
4. Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka nav iesniegti pierādījumi, kas liecinātu pret prasītāju
– Prasītājs apgalvo, ka Padome neesot iesniegusi pierādījumu un informāciju, uz ko tā pamatojās, pieņemot apstrīdētos lēmumus un regulas.
5. Ar piekto pamatu tiek apgalvota faktu neprecizitāte
– Prasītājs apgalvo, ka pretēji tam, kas norādīts norādīts apstrīdētajos lēmumos un regulās, prasītājs vairs nebija Irānas Atomenerģētikas organizācijas priekšsēdētāja vietnieks tajos attiecīgajos datumos, kad viņš tika iekļauts to personu un vienību sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi. Līdz ar to Padome esot pieļāvusi kļūdu faktos, iekļaujot prasītāju sarakstā tikai tāpēc vien, ka dažādu apstrīdēto lēmumu un regulu pieņemšanas datumos viņš esot bijis Irānas Atomenerģijas organizācijas priekšsēdētāja vietnieks.
6. Ar piekto pamatu tiek apgalvota faktu neprecizitāte
– Prasītājs apgalvo, ka 20. panta b) punktu nav paredzēts per se piemērot indivīdiem, kuri ir vadošos amatos vienībā, kas ir ietverta VIII pielikuma sarakstā. Turklāt 20. panta b) apakšpunktā ir paredzēts iekļaut sarakstā tās fiziskās personas, “kuras ir iesaistītas vai tieši saistītas ar Irānas aizdomīgu kodoldarbību izplatīšanu, vai sniedz atbalstu Irānas aizdomīgu kodoldarbību izplatīšanā”. Iekļaujot prasītāju II pielikuma sarakstā bez jebkādu pierādījumu iesniegšanas par to, ka prasītājs būtu aktīvi darbojies un atbalstījis Irānas kodoldarbību laikā, kad viņš tika iekļauts II pielikuma sarakstā, Padome esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
7. Ar piekto pamatu tiek apgalvota acīmredzama kļūda faktu vērtējumā un samērīguma principa pārkāpums
– Prasītājs apgalvo, ka šajā gadījumā nekādas objektīvas intereses nevar pamatot to, ka pret personām, kuras pat īsu laika periodu ir bijušās vadošā amatā Irānas Atomenerģijas organizācijā (AEOI), tiek piemēroti tik ierobežojoši pasākumi. Turklāt, pat ja šie pasākumi būtu uzskatāmi par tādiem, kurus pamato vispārējo interešu mērķis, tie katrā ziņā joprojām būtu kritizējami no tā aspekta, cik tie ir samērīgi, salīdzinot izmantotos līdzekļus un izvirzīto mērķi.