Prasība, kas celta 2013. gada 2. oktobrī – Inclusion Alliance for Europe/Komisija

(lieta T-539/13)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Inclusion Alliance for Europe GEIE (Bukareste, Rumānija) (pārstāvis – S. Famiani, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt Eiropas Komisijas 2013. gada 17. jūlija lēmumu, kurā tā pieprasa samaksāt kopējo summu EUR 212 411,89 apmērā par projektu Nr. 224482 ar nosaukumu MARE (EUR 80 352,07), projektu Nr. 216820 ar nosaukumu SENIOR (EUR 53 138,40) un par projektu Nr. 225010 ar nosaukumu ECRN (EUR 78 231,42), un

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt materiālos zaudējumus un morālo kaitējumu par kopējo summu EUR 3 000 000, vai par summu, kas ir jākvantificē tiesvedības laikā, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus kopā ar procentiem un piemērot inflācijas koeficientu attiecībā uz maksājamajām summām.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja sabiedrība šajā lietā, kura ir piedalījusies trīs projektos, kas apstiprināti Kopienu Septītās pamatprogrammas pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem (2007.-2013. gads) ietvaros, apstrīd Komisijas lēmumu par piešķirtā atbalsta daļēju atmaksāšanu.

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza astoņus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Financial Guide 2010 nav piemērojams projektiem MARE un SENIOR un tos neietekmē.

Tiek apgalvots, ka Financial Guide 2010 nav atpakaļejoša spēka un ka tādējādi bija jāpiemēro Financial Guide 2007, kas bija spēkā līgumu parakstīšanas laikā.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Eiropas Komisija un par auditu atbildīgā sabiedrība atteica prasītājai tiesības tikt uzklausītai.

Šajā sakarā tiek apgalvots, ka Eiropas Komisija neesot ievērojusi līguma II pielikuma noteikumus gan attiecībā uz prasītājas tiesībām uz procesu, kas balstīts uz sacīkstes principu, gan attiecībā uz ziņojumu iesniegšanas termiņu ievērošanu.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Eiropas Komisija attiecībā pret prasītāju ir pārkāpusi sadarbības un savstarpējas uzticēšanās principu it īpaši saistībā ar sliktu pārvaldību un kaitējošu aizdomu pilnu attieksmi.Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka noteikumi, kas piemērojami MVU [mazo un vidējo uzņēmumu] projektu izmaksu atzīšanai, ir neskaidri.Šajā sakarā tiek apgalvots, ka Eiropas Komisija nav uzsvērusi riskus, kas saistīti ar grāmatvedības sistēmu kļūdu mehānismu, kas var novest pie atteikuma attiecībā uz visām projekta izmaksām.Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka nav piemērotas Starptautiskās grāmatvežu federācijas normas un spēkā esošais Eiropas tiesiskais regulējums par MVU auditu.Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka projekta izmaksas bija pieļaujamas un ka audita novērtējums nav pilnīgs.Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka par auditu atbildīgā sabiedrība savus secinājumus par atteikumu balstījusi galvenokārt uz apstākli, ka tika izmantotas vienīgi laika uzskaites

lapas.Šajā sakarā tiek apgalvots, ka auditori ir noraidījuši noteiktas ceļojuma izmaksas, jo tās nav bijušas iekļautas sākotnējā plānoš

anas dokumentā (dow), lai gan ir tikai normāli, ka projektu darba plāna detaļas tiek noteiktas katru gadu.Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka prasītājai ir likumīgas tiesības saņemt samaksu p

ar pareizi īstenotajām darbībām un par Eiropas Komisijas nepamatoto iedzīvošanos.Šajā sakarā tiek apgalvots, ka projektu MARE, SENIOR un ENCR rezultāti tika n

odoti Eiropas Komisijai paredzētajos termiņos un ka Komisija pilnībā ir akceptējusi lieliskos panāktos rezul

tātus, kurus apstiprinājis un parakstījis par šo jomu atbildīgais Eiropas Komisijas komisārs, un ka paveiktā darba izcilības dēļ ECNR tika pagarināts par sešiem mēnešiem. Visu projektu iz

maksu noraidīšana tādējādi ir pretrunā principam par likumiskajām tiesībām uz atlīdzību par veikto darbu, kas izraisa Eiropas Komisijas nepamatotu iedzīvošanos.