ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA
[JEAN RICHARD DE LA TOUR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2023. gada 9. martā (1)
Lieta C‑142/22
OE
pret
The Minister for Justice and Equality
(Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Eiropas apcietināšanas orderis – Pamatlēmums 2002/584/TI – 27. pants – Specialitātes princips – Kriminālvajāšana par nodarījumu, kas izdarīts pirms nodošanas un kas nav nodarījums, kurš ir šīs nodošanas pamatā – Izpildes tiesu iestādes piekrišana – Spēkā neesošs Eiropas apcietināšanas orderis – Ietekme uz piekrišanas pieprasījumu – Lēmumā par nodošanu galīgi izlemts jautājums
I. Ievads
1. Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (2), kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) (3), 27. panta 2. punktā ir paredzēts specialitātes princips, saskaņā ar kuru nevar veikt nodotās personas kriminālvajāšanu, to notiesāt vai tai atņemt brīvību par nodarījumu, kas veikts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota.
2. No Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunkta izriet, ka šā panta 2. punktā paredzētais specialitātes princips nav piemērojams, ja izpildes tiesu iestāde, kas nodevusi personu, dod savu piekrišanu saskaņā ar minētā panta 4. punktu, lai veiktu šīs personas kriminālvajāšanu, to notiesātu vai tai atņemtu brīvību par nodarījumu, kas veikts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota.
3. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai pēc būtības tiek lūgts izlemt, vai konstatējums, ka Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz kuru persona ir nodota, ir izdevusi iestāde, kas nav “izsniegšanas tiesu iestāde” Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē, un kurš tātad būtu bijis jāuzskata par spēkā neesošu šī iemesla dēļ, var būt tāds, kas liedz šai izpildes tiesu iestādei sniegt piekrišanu, ja tā saņem piekrišanas pieprasījumu tam, lai izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādes veiktu kriminālvajāšanu vai notiesātu šo personu par noziedzīgu nodarījumu, ko tā ir izdarījusi pirms nodošanas, kas nav noziedzīgs nodarījums, kurš ir šīs nodošanas pamatā.
4. Šajos secinājumos piedāvāšu Tiesai atbildēt tādējādi, ka šāds Eiropas apcietināšanas ordera spēkā neesamības pamats nerada šķērsli, lai izpildes tiesu iestāde sniegtu lūgto piekrišanu.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
5. Šajā lietā nozīme ir Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 1. punktam, 6. panta 1. un 2. punktam, 8. panta 1. punktam un 27. pantam.
B. Īrijas tiesības
6. Pamatlēmums 2002/584 tika pārņemts Īrijas tiesībās ar European Arrest Warrant Act 2003 (2003. gada Likums par Eiropas apcietināšanas orderi), redakcijā ar grozījumiem.
7. Šī likuma 2. panta 1. punktā tostarp ir ietvertas šādas definīcijas:
– “tiesu iestāde” ir “tiesnesis, vai cita persona, kas saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem ir pilnvarota pildīt tādas pašas vai līdzīgas funkcijas, kādas saskaņā ar 33. pantu pilda attiecīgās valsts tiesa”. Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija) precizē, ka tas attiecas uz funkciju izdot Eiropas apcietināšanas orderus;
– “izsniegšanas tiesu iestāde” ir “izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāde, kas izsniegusi attiecīgo orderi” un
– “izsniegšanas dalībvalsts” nozīmē “dalībvalsti [..], kuras tiesu iestāde ir izdevusi šo Eiropas apcietināšanas orderi”.
8. 2003. gada Likuma par Eiropas apcietināšanas orderi 22. panta – kas tika aizstāts ar Criminal Justice (Terrorist Offences) Act 2005 [2005. gada Krimināltiesību likums (teroristu nodarījumi)] 80. pantu – 7. punktā ir noteikts:
“Attiecībā uz personu, kas saskaņā ar šo likumu nodota izsniegšanas dalībvalstij, High Court [Augstā tiesa, Īrija] var piekrist:
(a) izsniegšanas dalībvalstī uzsākt pret personu tiesvedību par noziedzīgu nodarījumu,
(b) par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izsniegšanas dalībvalstī uzlikt sodu, tostarp personas brīvības ierobežojumu, vai
(c) uzsākt tiesvedību pret personu vai aizturēt personu izsniegšanas dalībvalstī, lai izpildītu sodu vai rīkojumu par aizturēšanu saistībā ar noziedzīgu nodarījumu,
kad par to saņemts rakstisks pieprasījums no izsniegšanas dalībvalsts.”
9. 2003. gada Likuma par Eiropas apcietināšanas orderi 22. panta 8. punktā – kas tika aizstāts ar European Arrest Warrant (Application to Third Countries and Amendment) and Extradition (Amendment) Act 2012 [2012. gada Likums par Eiropas apcietināšanas orderi (piemērošana trešām valstīm un grozījumi) un izdošanu (grozījumi)] 15. pantu – ir paredzēts, ka 2003. gada Likuma par Eiropas apcietināšanas orderi 22. panta 7. punktā minētā piekrišana ir jāatsaka, ja attiecīgais noziedzīgais nodarījums ir tāds, par kuru personu nevarēja nodot saskaņā ar šī likuma 3. daļu. Šajā 3. daļā ir izklāstīti noteikumi par pamattiesībām, korespondenci, dubultu sodāmību, kriminālvajāšanu pret pieprasīto personu valstī, pamatojoties uz tām pašām iespējamām darbībām, kriminālatbildības vecumu, eksteritorialitāti un aizmugurisku tiesāšanu.
III. Pamatlietas faktiskie apstākļi un prejudiciālie jautājumi
10. 2016. gadā attiecībā uz OE tika izdoti trīs Eiropas apcietināšanas orderi, divus no tiem bija izdevusi Amsterdamas prokuratūra (Nīderlande) un trešo – Nīderlandes prokuratūras dienests. Minētie orderi bija par OE nodošanu kriminālvajāšanai saistībā ar noziedzīgiem nodarījumiem, kas bija saistīti tostarp ar naudas atmazgāšanu, vardarbību un slepkavības mēģinājumu.
11. Tā kā High Court (Augstā tiesa) noraidīja OE izvirzītos iebildumus un viņš neiesniedza apelācijas sūdzību par tās spriedumu, 2017. gadā viņš tika nodots Nīderlandes iestādēm. Ir acīmredzams, ka neviens no iebildumiem nebija par to, ka Eiropas apcietināšanas orderus bija izdevuši prokurori. OE pēc tam tika piespriests 18 gadu ilgs cietumsods, ko viņš šobrīd izcieš Nīderlandē.
12. 2019. gada 1. maijā Nīderlandes prokurors nosūtīja High Court (Augstā tiesa) – izpildes tiesu iestādei – piekrišanas pieprasījumu saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunktu un 4. punktu, lai varētu uzsākt kriminālvajāšanu pret OE par noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms viņa nodošanas un kas nebija tie nodarījumi, kuri bija viņa nodošanas pamatā. Šis pieprasījums tika iesniegts High Court (Augstā tiesa) 2019. gada 23. jūlijā. OE tika tiesāts un atzīts par vainīgu, un viņam tika piespriests mūža ieslodzījums, balstoties uz jaunām apsūdzībām, tomēr, lai šo jauno sodu varētu izpildīt, ir nepieciešams saņemt izpildes tiesu iestādes piekrišanu.
13. Minētais piekrišanas pieprasījums tomēr tika atsaukts pēc 2019. gada 27. maija sprieduma pasludināšanas lietā OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (4), no kura izriet, ka jēdziens “izsniegšanas tiesu iestāde” Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē neietver dalībvalsts prokuratūras, kurām pastāv risks, ka tās tieši vai netieši varētu tikt pakļautas izpildvaras konkrētiem rīkojumiem vai norādījumiem, tām pieņemot lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu.
14. Pēc tam High Court (Augstā tiesa) tika iesniegts jauns piekrišanas pieprasījums, ko bija iesniedzis Amsterdamas izmeklētājtiesnesis.
15. OE iebilda High Court (Augstā tiesa) pret šo piekrišanas pieprasījumu, apgalvojot, ka iestādes, kas bija izsniegušas Eiropas apcietināšanas orderus, nav “izsniegšanas tiesu iestādes” Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē. Šajā nozīmē ir jāprecizē, ka OE neapstrīd viņa nodošanu Nīderlandes iestādēm saskaņā ar šiem Eiropas apcietināšanas orderiem, bet viņš uzskata, ka nevar sniegt piekrišanu kriminālvajāšanai par citiem noziedzīgiem nodarījumiem, nevis tiem, kas bija viņa nodošanas pamatā, ja sākotnējos Eiropas apcietināšanas orderus izsniegšanas tiesu iestāde nav likumīgi izsniegusi.
16. High Court (Augstā tiesa) savukārt uzskatīja, ka lēmumam par viņa nodošanu ir res judicata raksturs, un noraidīja OE prasību. OE iesniedza apelācijas sūdzību Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Īrija).
17. Pa to laiku, 2020. gada 24. novembrī, Tiesa par Nīderlandes prokuratūru pasludināja spriedumu Openbaar Ministerie (Dokumentu viltošana) (5), saskaņā ar kuru Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 2. punkts, kā arī 27. panta 3. punkta g) apakšpunkts un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts prokurors, kurš – lai arī piedalās tiesu varas īstenošanā – savu lēmumpieņemšanas pilnvaru izmantošanas gaitā var saņemt konkrētu norādījumu no izpildvaras, nav “izpildes tiesu iestāde” šo tiesību normu izpratnē (6).
18. Court of Appeal (Apelācijas tiesa) noraidīja OE apelācijas sūdzību, jo atbilstoši Minister for Justice and Equality (Tieslietu un vienlīdzības ministrija, Īrija, turpmāk tekstā – “ministrija”) sniegtajiem argumentiem uzskatīja, ka ir jāpiemēro valsts procesuālo tiesību norma par estoppel principu, kas liedza gan tieši apstrīdēt High Court (Augstā tiesa) izdoto rīkojumu par nodošanu, gan arī iesniegt blakussūdzību par šo rīkojumu (7). Šajā nozīmē Court of Appeal (Apelācijas tiesa) ir pamatojusies uz Tiesas judikatūru, kurā ir uzsvērta tāda principa nozīme, atbilstoši kuram nevar pārsūdzēt galīgā spēkā stājušos nolēmumus, pēc tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanas vai pārsūdzības termiņu beigām, ja vien tas nav pretrunā līdzvērtības un efektivitātes principiem, kuru pārkāpums nav apgalvots pamatlietā (8).
19. 2021. gada 22. septembrī Supreme Court (Augstākā tiesa) pieņēma izskatīšanā kasācijas sūdzību.
20. Ka norādījusi šī tiesa, OE atzīst, ka saskaņā ar Īrijas tiesībām lēmums noteikt viņa nodošanu 2017. gadā ir ieguvis res judicata spēku un ka Savienības tiesībās nav prasīta šī lēmuma pārsūdzība. Viņa galvenais iebildums pret piekrišanas sniegšanu balstās uz tiesiskajiem nosacījumiem, uz kuriem ir balstīta piekrišanas procedūra. Tik tiešām, saskaņā ar 2003. gada likuma par Eiropas apcietināšanas orderi 22. panta 7. punktu piekrišanas pieprasījumu ir jāiesniedz “izsniegšanas valstij”, kura ir definēta kā valsts, kuras “tiesu iestāde” ir izsniegusi sākotnējo Eiropas apcietināšanas orderi. OE apgalvo: tā kā prokurori, kas izdeva sākotnējos Eiropas apcietināšanas orderus, nav “tiesu iestādes” atbilstoši Savienības tiesībām, no tā attiecīgi izriet, ka Nīderlandes Karalisti nevar uzskatīt par “izsniegšanas valsti”.
21. Turpretī ministrija turpina apgalvot iesniedzējtiesā, ka ikviens jautājums, kas joprojām varēja rasties saistībā ar iespēju Nīderlandes prokuroriem rīkoties kā Eiropas apcietināšanas orderu izsniegšanas tiesu iestādei, ir jāuzskata par tādu, kuru ir galīgi izlēmusi High Court (Augstā tiesa) 2017. gada nodošanas rīkojumā un ka šim galīgajam lēmumam ir piemērojams estoppel princips, tādējādi šo lēmumu šajā aspektā vairs nevar pārsūdzēt.
22. Iesniedzējtiesas ieskatā atbilde uz jautājumu, vai OE būtu jāļauj saistībā ar piekrišanas pieprasījumu, kurš iesniegts saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunktu un 4. punktu, izvirzīt argumentu, kas balstīts uz apstākli, ka sākotnējos Eiropas apcietināšanas orderus nav izdevusi “izsniegšanas tiesu iestāde” šī pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē, ir atkarīga no pareizas juridiskās kvalifikācijas par to, kādas ir attiecības starp nodošanas procedūru un piekrišanas procedūru.
23. Tik tiešām, iesniedzējtiesa uzskata, ka gadījumā, ja šīs procedūras ir jāuzskata par nošķirtām un autonomām tādējādi, ka jebkādi iebildumi, kurus ieinteresētā persona varētu izvirzīt saistībā ar nodošanas pieprasījumu, var tikt izvirzīti kā jauni vai papildu argumenti saistībā ar piekrišanas pieprasījumu, tad estoppel princips nav piemērojams.
24. Turpretī, ja šīs procedūras ir uzskatāmas par tādām, kas ir tik cieši saistītas, ka jautājums, kas jau katrā ziņā ir izlemts saistībā ar piekrišanas lēmumu, ir jāuzskata par tādu, kas ir izlemts arī saistībā ar piekrišanas lēmumu, OE šajā stadijā nevarēs izvirzīt argumentu par izsniegšanas tiesu iestādes statusu.
25. Šādos apstākļos Supreme Court (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai Pamatlēmuma [2002/584] 27. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka lēmums par personas nodošanu rada tādas tiesiskās attiecības starp personu, izpildes dalībvalsti un pieprasītāju dalībvalsti, ka jebkurš jautājums, kas ar šo lēmumu tiek uzskatīts par galīgi izlemtu, ir uzskatāms par izlemtu arī procedūrā par piekrišanas saņemšanu turpmākai kriminālvajāšanai vai sodīšanai par citiem nodarījumiem?
2) Noraidošas atbildes uz pirmo jautājumu gadījumā, vai ar valsts procesuālo normu tiek pārkāpts efektivitātes princips, ja tā darbojas tā, ka attiecīgajai personai saistībā ar pieteikumu par piekrišanu tiek liegts atsaukties uz attiecīgo [Tiesas] spriedumu, kas pasludināts laikā pēc rīkojuma par nodošanu?”
26. Iesniedzējtiesa lūdza, lai šai lietai tiktu piemērota paātrinātā prejudiciālā nolēmuma tiesvedība, kas paredzēta Tiesas Reglamenta 105. pantā, vai steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība, kas paredzēta šī reglamenta 107. pantā.
27. Ar 2022. gada 15. marta lēmumu otrā palāta nolēma neapmierināt iesniedzējtiesas lūgumu piemērot šai lietai steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību. Ar 2022. gada 23. marta lēmumu Tiesas priekšsēdētājs noraidīja iesniedzējtiesas lūgumu piemērot minētajai lietai paātrināto prejudiciālā nolēmuma tiesvedību.
28. OE, ministrija un Īrijas valdība, Ungārijas, Nīderlandes un Polijas valdība, kā arī Eiropas Komisija ir iesniegusi rakstveida apsvērumus.
29. 2022. gada 14. decembra tiesas sēdē OE, ministrija un Īrijas valdība, Nīderlandes valdība, kā arī Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Tiesas jautājumiem, uz kuriem jāatbild mutiski.
IV. Juridiskā analīze
30. Kā izriet no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu, prejudiciālo jautājumu pamatā ir jautājums par attiecībām starp nodošanas procedūru un vēlāko pieteikumu, kurš vērsts uz to, lai saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunktu un 4. punktu no izpildes tiesu iestādes saņemtu piekrišanu, lai pret jau nodotu personu varētu vērst kriminālvajāšanu, viņu notiesāt vai atņemt brīvību par noziedzīgu nodarījumu, ko tā ir izdarījusi pirms nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota.
31. Konkrētāk – iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Eiropas apcietināšanas ordera spēkā neesamība tādēļ, ka to nav izdevusi “izsniegšanas tiesu iestāde” šī pamatlēmuma 6. panta 1. punkta nozīmē, var būt šķērslis tam, ka izpildes tiesu iestāde sniegtu lūgto piekrišanu.
32. Tomēr šī jautājuma, kas ir radies saistībā ar strīdu par to, kāda atbilde ir jāsniedz uz piekrišanas pieprasījumu, pārbaude pēc būtības, šķiet, šajā lietā ir atkarīga no valsts procesuālajām tiesībām saistībā ar to, vai estoppel princips ir piemērojams pamatlietas apstākļiem.
33. Manuprāt, pamatlietas risinājumam nav nepieciešams, lai Tiesa lemtu par šīs valsts procesuālās tiesību normas piemērošanas saderību ar Savienības tiesībām apstākļos, kurus ir aprakstījusi iesniedzējtiesa. Tik tiešām, šis jautājums zaudē savu nozīmi, tiklīdz ir noteikts, ka neatkarīgi no ieinteresētās personas iespējas saistībā ar piekrišanas pieprasījumu izvirzīt pamatu par tāda Eiropas apcietināšanas ordera spēkā neesamību, par kuru saistībā ar tā izpildi jau ir taisīts galīgā spēkā stājies spriedums, šāda veida pamats katrā ziņā nav tāds, ar ko var pamatot izpildes tiesu iestādes atteikumu sniegt šādu piekrišanu.
34. Turklāt uzskatu, ka ir jāaplūko pati problēma pēc būtības, proti, Eiropas apcietināšanas ordera spēkā neesamības iespējamā ietekme uz vēlāka piekrišanas pieprasījuma saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunktu un 4. punktu pārbaudi, un, pretēji Komisijas apgalvotajam, nav jālemj par tāda OE izvirzītā argumenta pamatotību, kurš izvirzīts, lai pierādītu, ka nav “izsniegšanas valsts” 2003. gada likuma par Eiropas apcietināšanas orderi 22. panta 7. punkta izpratnē. Tik tiešām, papildus tam, ka šis arguments ir vērsts uz valsts tiesību normas interpretāciju, uzskatu, ka iesniedzējtiesas galvenās šaubas ir par attiecībām, kādas atbilstoši Savienības tiesībām pastāv starp sākotnējo nodošanu un piekrišanas pieprasījumu. Uz šīm attiecībām ir arī balstīti OE izvirzītie argumenti pamatlietā.
35. Šādā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka OE apstrīd pieprasīto piekrišanu tādēļ, ka Nīderlandes iestādēm, kas izsniegušas sākotnējos Eiropas apcietināšanas orderus, nebija “izsniegšanas tiesu iestādes” statusa Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē. Lai gan OE neapstrīd nodošanas lēmumu un tās iestādes statusu, kas iesniegusi piekrišanas pieprasījumu, viņš tomēr apgalvo, ka nevar sniegt piekrišanu, kas ir pieprasīta saskaņā ar šī pamatlēmuma 27. panta 3. punkta g) apakšpunktu un 4. punktu, ja nav likumīgi izsniegti Eiropas apcietināšanas orderi, atbilstoši kuriem tika veikta viņa nodošana. OE tātad atsaucas uz sākotnējo Eiropas apcietināšanas orderu spēkā neesamību, lai iebilstu pret to, ka izpildes tiesu iestāde sniedz lūgto piekrišanu.
36. Šī argumentācija, manuprāt, ir kļūdaina.
37. Proti, pat ja piekrišanas pieprasījums neizbēgami ir saistīts ar konkrētu iepriekš izpildītu Eiropas apcietināšanas orderi, uzskatu, ka izpildes tiesu iestādei ir jāveic atsevišķa un autonoma šī pieprasījuma pārbaude, ņemot vērā tā konkrētos apstākļus. Tādējādi pārkāpums, kas ietekmē izpildīta Eiropas apcietināšanas ordera spēkā esamību nevar būt piekrišanas pieprasījuma atteikuma pamats.
38. Šajā nozīmē ir jānorāda, ka Tiesa jau ir lēmusi, ka, līdzko pieprasītā persona ir tikusi apcietināta un pēc tam nodota izsniegšanas dalībvalstij, principā ir izsmeltas Eiropas apcietināšanas ordera tiesiskās sekas, izņemot Pamatlēmuma 2002/584 3. nodaļā skaidri paredzētās nodošanas sekas (9).
39. Šajā nodaļā paredzētās nodošanas sekas tostarp ir iespējama kriminālvajāšana par citiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuras nosacījumi ir paredzēti šī pamatlēmuma 27. pantā.
40. Saskaņā ar minētā pamatlēmuma 27. panta 2. punktā paredzēto specialitātes principu, kas ir saistīts ar izpildes dalībvalsts suverēno varu, personai, kura tika nodota, ir tiesības uz to, lai pret viņu veiktu kriminālvajāšanu, to notiesātu vai tai atņemtu brīvību tikai par nodarījumu, par kuru tā nodota (10).
41. Tiesas ieskatā, šī tiesību norma tik tiešām prasa, lai izsniegšanas dalībvalsts, kura vēlas veikt personas kriminālvajāšanu vai notiesāšanu par nodarījumu, kas izdarīts pirms nodošanas, izpildot Eiropas apcietināšanas orderi, un kas nav nodarījums, kurš ir šīs nodošanas pamatā, iegūst izpildes dalībvalsts piekrišanu, lai izvairītos no tā, ka pirmā dalībvalsts iejauktos izpildes dalībvalsts iespējamās kompetences jomās un pārsniegtu savas pilnvaras attiecībā pret apsūdzēto personu (11).
42. Šādas personas kriminālvajāšanu veikt vai to notiesāt par kādu citu noziedzīgu nodarījumu, nevis to, par kuru tā ir nodota, izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādes ir tiesīgas tikai Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punktā paredzētajos gadījumos, tostarp tad, ja ir dota piekrišana atbilstoši minētā punkta g) apakšpunktam un 4. punktam (12).
43. Tiesa ir uzsvērusi, ka specialitātes princips ir cieši saistīts ar nodošanu, kas izriet no konkrēta Eiropas apcietināšanas ordera izpildes (13). Tas nozīmē, ka šī principa ievērošanu var novērtēt vienīgi saistībā ar nodošanu, kas veikta, pamatojoties uz konkrētu Eiropas apcietināšanas orderi (14).
44. Tomēr, neraugoties uz saikni starp Pamatlēmuma 2002/584 27. panta īstenošanu un iepriekš izpildīta Eiropas apcietināšanas ordera pastāvēšanu, ir jāuzsver, ka Tiesa jau ir lēmusi, ka lēmums par šī pamatlēmuma 27. panta 4. punktā paredzētās piekrišanas došanu ir atšķirīgs no lēmuma par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi un attiecīgajai personai rada sekas, kas atšķiras no pēdējā minētā lēmuma radītajām (15).
45. Personas nodošana saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi un piekrišanas pieprasījums, lai izsniegšanas dalībvalsts iestādēm ļautu pret šo personu vērst kriminālvajāšanu vai to notiesāt par noziedzīgu nodarījumu, kas ir izdarīts pirms nodošanas, un kas nav nodarījums, kurš ir tās nodošanas pamatā, tātad ir divas nošķirtas stadijas vienā procedūrā, kas ir paredzēta, lai noziedzīgu nodarījumu izdarīšana Savienībā nepaliktu nesodīta.
46. Lai gan piekrišanas lēmums – tāpat kā lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi – var aizskart ieinteresētās personas brīvību (16), piekrišanas lēmumam tādējādi ir savs atsevišķs priekšmets, un šī iemesla dēļ tas ir jāpieņem izpildes tiesu iestādei atsevišķas un autonomas – attiecībā pret pārbaudi, kuras noslēgumā ir ticis izdots Eiropas apcietināšanas orderis, – pārbaudes noslēgumā.
47. Šī pārbaude ir jāveic saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 4. punktu, lai veiktu piekrišanas pieprasījuma novērtējumu pēc būtības.
48. Tādējādi izpildes tiesu iestādei ir jāpārbauda, vai tajā iesniegtajā piekrišanas pieprasījumā ir ietverta šī pamatlēmuma 8. panta 1. punktā minētā informācija un tulkojums, kā norādīts minētā pamatlēmuma 8. panta 2. punktā. Šai iestādei turklāt ir jāpārbauda, vai noziedzīgais nodarījums, attiecībā uz kuru ir iesniegts piekrišanas pieprasījums, ir tāds, uz kuru attiecas nodošanas pienākums saskaņā ar šo pašu pamatlēmumu.
49. Saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 4. punktā paredzēto izpildes tiesu iestādei, ņemot vērā šī pamatlēmuma 3. un 4. pantā minētos obligātas vai fakultatīvas neizpildīšanas pamatus, turklāt ir jānovērtē, vai var atļaut kriminālvajāšanas paplašināšanu attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas nav tie, ar kuriem bija pamatota attiecīgās personas nodošana.
50. Tomēr ir jākonstatē, ka nevienā no šīm tiesību normām nav paredzēts, ka pārkāpums, kas ir pieļauts sākotnējā Eiropas apcietināšanas orderī, var ļaut izpildes tiesu iestādei noraidīt tajā iesniegto piekrišanas pieprasījumu.
51. Ja tiktu nolemts citādi, manā ieskatā – tiktu apdraudēti Pamatlēmumā 2002/584 noteiktie mērķi.
52. Šajā nozīmē vēlot norādīt, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka Pamatlēmuma 2002/584 27. pants, ciktāl tajā ir paredzētas atkāpes tiesību normas no šī pamatlēmuma 1. panta 2. punktā nostiprinātā savstarpējās atzīšanas principa, nav interpretējams tādējādi, ka tiktu neitralizēts minētā pamatlēmuma mērķis, proti, veicināt un paātrināt nodošanu starp dalībvalstu tiesu iestādēm, ievērojot savstarpējo uzticēšanos, kādai ir jāpastāv starp šīm iestādēm (17).
53. Šī ātruma prasība, kas ir Pamatlēmuma 2002/584 pamatā, atspoguļojas šī pamatlēmuma 27. panta 4. punktā, kurā ir noteikts, ka lēmumu par piekrišanu kriminālvajāšanas paplašināšanai pieņem ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc pieprasījumu saņemšanas.
54. Tomēr, ja atzītu, ka pārkāpums, kas ir pieļauts sākotnējā Eiropas apcietināšanas orderī, varētu būt šķērslis tam, ka šī izpildes tiesu iestāde sniedz prasīto piekrišanu, būtu jāatzīst, ka apstākļi, kādos ir veikta nodošana, var tikt pārbaudīti vēlreiz saistībā ar piekrišanas pieprasījumu, kas iesniegts saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunktu un 4. punktu. Šāda atkārtota pārbaude aizkavētu piekrišanas lēmuma pieņemšanu, un tas būtu pretrunā ātruma prasībai, kurā ir šī pamatlēmuma pamatā. Šāda atkārtota pārbaude turklāt, manuprāt, nav saderīga ar tiesisko drošību, ciktāl ar to var apdraudēt tā tiesas nolēmuma galīgo raksturu, ar kuru ir uzdota Eiropas apcietināšanas ordera izpilde.
55. Turklāt ir jāizvēlas interpretācija, kas veicina vēl vienu Pamatlēmumā 2002/584 izvirzīto mērķi, proti, cīņu pret nesodāmību (18). Atzīt, ka izpildes tiesu iestāde var atteikties sniegt piekrišanu, kas tai lūgta saskaņā ar šī pamatlēmuma 27. panta 3. punkta g) apakšpunktu un 4. punktu, apdraudētu šo mērķi, jo izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādēm būtu liegts pret personu vērst kriminālvajāšanu, viņu notiesāt vai atņemt tai brīvību par noziedzīgu nodarījumu, kas ir izdarīts pirms nodošanas un kas nav nodarījums, kurš ir šīs nodošanas pamatā.
56. Visu šo iemeslu dēļ uzskatu, ka Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunkts un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka konstatējums, ka Eiropas apcietināšanas orderi, uz kura pamata ir nodota persona, ir izdevusi iestāde, kas nav “izsniegšanas tiesu iestāde” šī pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē, un kurš tātad būtu bijis jāuzskata par spēkā neesošu šī iemesla dēļ, nevar liegt sniegt šādu piekrišanu izpildes tiesu iestādei, kurā ir iesniegts piekrišanas pieprasījums par to, lai izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādes varētu vērst pret šo personu kriminālvajāšanu vai viņu notiesāt par noziedzīgu nodarījumu, kas ir izdarīts pirms nodošanas, un kas nav nodarījums, kurš ir šīs nodošanas pamatā.
V. Secinājumi
57. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI, 27. panta 3. punkta g) apakšpunkts un 4. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
konstatējums, ka Eiropas apcietināšanas orderi, uz kura pamata ir tikusi nodota persona, ir izdevusi iestāde, kas nav “izsniegšanas tiesu iestāde” Pamatlēmuma 2002/584, kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299, 6. panta 1. punkta izpratnē, un kurš tātad būtu bijis jāuzskata par spēkā neesošu šī iemesla dēļ, nevar liegt sniegt šādu piekrišanu izpildes tiesu iestādei, kurā ir iesniegts piekrišanas pieprasījums par to, lai izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādes varētu vērst pret šo personu kriminālvajāšanu vai viņu notiesāt par noziedzīgu nodarījumu, kas ir izdarīts pirms nodošanas un kas nav nodarījums, kurš ir šīs nodošanas pamatā.