Lieta T‑410/03
Hoechst GmbH
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Sorbātu tirgus – Lēmums, ar kuru tiek konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Naudas sodu apmēra aprēķins – Pienākums norādīt pamatojumu – Pārkāpuma smagums un ilgums – Atbildību pastiprinoši apstākļi – Princips non bis in idem – Sadarbība administratīvajā procedūrā – Piekļuve lietas materiāliem – Procedūras ilgums
Sprieduma kopsavilkums
1. Konkurence – Administratīvais process – No Komisijas pienākuma izrietošs pārkāpums – Labas pārvaldības principa un vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un 17. pants; Komisijas Paziņojums 96/C 207/04)
2. Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Piekļuve lietas materiāliem
(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 17 19. panta 1. punkts un 20. pants)
3. Konkurence – Administratīvais process – Pārkāpumu pārtraukšana – Komisijas pilnvaras – Uzņēmumiem adresēti rīkojumi
(Padomes Regulas Nr. 17 3. panta 1. punkts)
4. Konkurence – Administratīvais process – Naudas soda noilgums – Regulas Nr. 2988/74 ārkārtēja piemērošana
(Padomes Regulas Nr. 2988/74 2. panta 1. un 3. punkts)
5. Konkurence – Naudas sodi – Lēmums, ar kuru uzliek naudas sodu – Pienākums norādīt pamatojumu – Piemērojamība
(EKL 253. pants; Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)
6. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Komisijas rīcības brīvība
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts)
7. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkts)
8. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Attiecīgo uzņēmumu iedalīšana kategorijās ar vienādu īpašu sākumsummu
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkts)
9. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Naudas soda preventīvais raksturs
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkta ceturtā un piektā daļa)
10. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma ilgums
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.B punkta pirmā un trešā daļa)
11. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums un ilgums
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A un 1.B punkts)
12. Konkurence – Administratīvais process – Paziņojums par iebildumiem – Nepieciešamais saturs – Tiesību uz aizstāvību ievērošana
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 2. punkts)
13. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Atbildību pastiprinoši apstākļi – Recidīvs
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)
14. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Naudas soda neuzlikšana vai samazināšana par apsūdzētā uzņēmuma sadarbību
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojumi 96/C 207/04 un 2002/C 45/03)
15. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Apsūdzētā uzņēmuma sadarbības ar Komisiju ņemšana vērā
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 96/C 207/04 B sadaļa)
16. Konkurence – Naudas sodi – Kopienu sankcijas un trešā valstī uzliktās sankcijas par valsts konkurences tiesību pārkāpumu
(EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunkts; Padomes Regulas Nr. 17 15. pants)
1. Piemērojot paziņojumu par naudas soda neuzlikšanu vai tā summas samazināšanu lietās par aizliegtām vienošanās, Komisija neievēroja labas pārvaldības principu un vienlīdzīgas attieksmes principu, apsolot vienam no uzņēmumiem, kas sadarbojas, ka tas tiks informēts, ja citi uzņēmumi centīsies to apsteigt sadarbības jomā, pat ja šis solījums pēc tam netika reāli īstenots.
Lai gan šī procesuālā nelikumība nevar novest pie Komisijas galīgā lēmuma atcelšanas, nozīme tam, ka šī iestāde ievēro šos principus, var pamatot to, ka Kopienu tiesa, īstenojot savu neierobežoto jurisdikciju, samazina naudas soda summu uzņēmumam, kas cietis no šīs nelikumības.
(sal. ar 136., 137., 581. un 582. punktu)
2. Tās tiesības piekļūt lietas materiāliem, kas izriet no tiesību uz aizstāvību principa ievērošanas, paredz konkurences lietās, ka Komisija attiecīgajam uzņēmumam sniedz iespēju veikt visu izmeklēšanas lietā esošo dokumentu, kas varētu attiekties uz tā aizstāvību, pārbaudi. Tas attiecas gan uz dokumentiem, kas ir apsūdzoši, gan arī uz dokumentiem, kas ir attaisnojoši pierādījumi, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju.
Komisija nevar vispārīgi atsaukties uz konfidencialitāti, lai pamatotu pilnīgu atteikumu izpaust tās lietas materiālos esošos dokumentus. Uzņēmumu un uzņēmumu asociāciju tiesības uz to komercnoslēpumu aizsardzību ir jālīdzsvaro ar tiesību piekļūt visiem lietas materiāliem garantiju.
Šajā sakarā fakts, ka ir piekļuve dokumenta, kas ir Komisijas lietas materiālos, nekonfidenciālajai versijai, kur gandrīz viss ir aizkrāsots un izsvītrots ar norādi “Komercnoslēpumi”, nesniedzot nevienu nekonfidenciālu versiju, kas būtu saprotamāka, pat ne kopsavilkumu, varētu faktiski līdzināties šī dokumenta neizpaušanai.
(sal. ar 145., 152. un 153. punktu)
3. Piemērojot Regulas Nr. 17 3. panta 1. punktu, var tikt noteikti aizliegumi turpināt atsevišķas darbības, praksi vai situācijas, kuru nelikumība ir konstatēta, kā arī nākotnē rīkoties līdzīgi. Ar šādiem pienākumiem, kas gulstas uz uzņēmumiem, nebūtu tomēr jāpārsniedz atbilstošās un nepieciešamās robežas, lai sasniegtu iecerēto mērķi. Turklāt Komisijas pilnvaras izdot rīkojumus ir jāizmanto saskaņā ar konstatētā pārkāpuma raksturu.
Fakts, ka uzņēmums, kas ir piedalījies pret konkurenci vērstās darbībās, Komisijas lēmuma, ar kuru soda šo rīcību, pieņemšanas dienā attiecīgajā tirgū vairs nedarbojas, vai tā ir izbeigta pirms lēmuma pieņemšanas, nenosaka, ka Komisija pārkāpj tai ar Regulas Nr. 17 3. panta 1. punktu piešķirtās pilnvaras, pieprasot šim uzņēmumam atturēties no visiem pret konkurenci vērstiem pasākumiem, jo rīkojums pēc sava rakstura ir preventīvs un nav atkarīgs no attiecīgā uzņēmuma situācijas lēmuma pieņemšanas brīdī.
(sal. ar 198.–200. punktu)
4. Ja saprātīga termiņa notecējums zināmos apstākļos var pamatot lēmuma atcelšanu, ar kuru konstatē konkurences noteikumu pārkāpumu, tā nav, ja tiek apstrīdēta naudas soda, kas uzlikts ar šo lēmumu, summa, tā kā Komisijas pilnvaras uzlikt naudas sodus regulē Regula Nr. 2988/74 attiecībā uz noilguma termiņiem procesuālās darbībās un sankciju piemērošanā atbilstīgi konkurences noteikumiem, kura šajā sakarā nosaka noilguma termiņu. Šī regula ir noteikusi visaptverošu regulējumu, kas detalizēti regulē termiņus, kuros Komisijai ir tiesības, neapdraudot tiesiskās drošības pamatprasību, uzlikt naudas sodus uzņēmumiem, par kuriem uzsākti procesi par Kopienu konkurences noteikumu piemērošanu. Tās 2. panta 3. punkts paredz, ka noilgums katrā ziņā iestājas, izņemot iespējamu pārtraukumu, 10 gadus pēc noilguma nepārtraukta tecējuma saskaņā ar šīs regulas 2. panta 1. punktu tādējādi, ka Komisija nevar bezgalīgi atlikt lēmumu par naudas sodu, neriskējot ar to, ka iestāsies noilgums. Tā kā ir šis regulējums, visi apsvērumi, kas saistīti ar Komisijas pienākumu izmantot savas pilnvaras uzlikt naudas sodus saprātīgā termiņā, ir jānoraida.
(sal. ar 220., 223. un 224. punktu)
5. Komisijas lēmums, ar kuru uzliek naudas sodus vairākiem uzņēmumiem par Kopienas konkurences noteikumu pārkāpumu, attiecībā uz attiecīgo uzņēmumu klasificēšanu dažādās kategorijās, lai noteiktu naudas sodu sākumsummu, ir pietiekami pamatots, ja Komisija norāda, ka ņēmusi par pamatu pasaules tirgus daļas, kas ir iegūtas, pamatojoties uz attiecīgā produkta pasaules apgrozījumu, pat ja konfidencialitātes iemeslu dēļ tā nenorāda šo apgrozījumu, bet tikai tirgus daļu amplitūdas, tā kā šie elementi ir pietiekami saprotami.
(sal. ar 258., 259., 261. un 263.–265. punktu)
6. Nosakot par Kopienas konkurences normu pārkāpumu uzliktā naudas soda summu, Komisijai ir rīcības brīvība. Saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu naudas soda summa tiek noteikta, pamatojoties uz pārkāpuma smagumu un tā ilgumu. Kā arī šī summa izriet no virknes skaitlisku vērtējumu, ko Komisija veikusi atbilstoši pamatnostādnēm. Šī summa tostarp tiek noteikta, izmantojot dažādus apstākļus, kas saistīti ar attiecīgā uzņēmuma individuālo uzvedību, tādus kā vainu pastiprinošu vai mīkstinošu apstākļu esamība.
No šī tiesiskā regulējuma nebūtu jāsecina, ka Komisijai ir jānodrošina proporcija starp šādi aprēķinātu naudas soda summu un attiecīgā produkta tirgus kopējo apjomu Eiropas Ekonomikas zonā konkrētā pārkāpuma gadā.
(sal. ar 342. punktu)
7. Trīs aspektiem, kas ņemami vērā, novērtējot pārkāpuma smagumu saskaņā ar pamatnostādnēm naudas soda apmēra noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, pārkāpuma attiecīgais raksturs, tā konkrētā ietekme uz tirgu, ja tā ir izmērāma, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apmērs, nav tāda pati nozīme kopējā pārbaudē. Pārkāpuma raksturam ir galvenā lomā, tostarp lai raksturotu pārkāpumus, ko kvalificē kā “īpaši smagus”. Šajā sakarā no ļoti smagu pārkāpumu apraksta šajās pamatnostādnēs izriet, ka nolīgumi vai saskaņotas darbības, kuru mērķis ir noteikt cenas vai piešķirt pārdošanas apjomus, ņemot vērā tikai to attiecīgo raksturu, var tikt kvalificēti kā “īpaši smagi” pārkāpumi, un nav nepieciešams, lai šādai rīcībai būtu konkrētas sekas.
(sal. ar 343. un 345. punktu)
8. Komisijas sankciju lēmums, kas adresēts dažādiem uzņēmumiem, aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kaut arī tas sagatavots viena lēmuma formā, ir jāuzskata par individuālu lēmumu virkni, kas konstatē katra uzņēmuma adresāta pārkāpumu vai pārkāpumus un uzliek tiem naudas sodus. Komisija tādējādi var pārbaudīt attiecīgo uzņēmumu situāciju atsevišķi un sadalīt tos kategorijās, lai noteiktu katra individuāla uzņēmuma ieguldījumu aizliegtās vienošanās pasākumos, pat ja aizliegtās vienošanās iekšienē visi uzņēmumi vienmēr darbojās saskaņoti.
(sal. ar 308., 360. un 365. punktu)
9. Nosakot naudas soda summu par konkurences noteikumu pārkāpumu saskaņā ar pamatnostādnēm naudas soda apmēra noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, Komisija var piemērot koeficientu sākumsummai, lai ņemtu vērā uzņēmuma lielumu un kopējos līdzekļus.
Pirmkārt, nepieciešamība nodrošināt pietiekamu naudas soda atturošo iedarbību prasa, ka naudas soda summa tiek modulēta, lai ņemtu vērā iecerēto mērķi attiecībā uz uzņēmumu, kam tas tiek uzlikts, un tas tādēļ, lai naudas sodu neuzskatītu par niecīgu vai pretēji – par pārmērīgu, it īpaši attiecībā uz attiecīgā uzņēmuma finanšu kapacitāti, saskaņā ar prasībām par, pirmkārt, nepieciešamību nodrošināt naudas soda efektivitāti un, otrkārt, samērīguma principa ievērošanu. Komisija var ņemt vērā faktu, ka sakarā ar tā kopējo apgrozījumu salīdzinājumā ar citu vienošanās dalībnieku kopējo apgrozījumu attiecīgajam uzņēmumam ir daudz vieglāk savākt līdzekļus tam uzliktā naudas soda samaksāšanai, kas, ņemot vērā naudas soda pietiekami preventīvo ietekmi, attaisnoja koeficienta piemērošanu. Ievērojot samērīguma principu, minētie resursi ir jānovērtē dienā, kad ir uzlikts naudas sods, lai pareizi sasniegtu atturošu mērķi. Šajā sakarā šo pašu iemeslu dēļ ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu naudas soda, kas noteikts 10 % apmērā no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma, augstāka robeža ir nosakāma atkarībā no apgrozījuma, kurš realizēts grāmatvedības gadā pirms lēmuma pieņemšanas.
Otrkārt, Komisija var ņemt vērā juridiski ekonomiskās infrastruktūras, kas ir uzņēmumu rīcībā, lai spētu labāk novērtēt to rīcības pārkāpuma raksturu. Tās mērķis ir sodīt lielos uzņēmumus, par kuriem tiek uzskatīts, ka tiem ir pietiekamas zināšanas un strukturālie līdzekļi, lai apzinātos to rīcības pārkāpuma raksturu un novērtētu iespējamos guvumus. Šādā gadījumā apgrozījumam, pamatojoties uz ko Komisija nosaka attiecīgā uzņēmuma lielumu un līdz ar to tā spēju noteikt savas rīcības raksturu un sekas, jāattiecas uz to situāciju pārkāpuma brīdī.
Naudas soda sākumsummas palielinājuma 100 % koeficients, lai ņemtu vērā uzņēmuma lielumu un kopējos līdzekļus, nepārsniedz ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un pamatnostādnēm noteiktos ierobežojumus.
(sal. ar 374., 379., 382. un 387. punktu)
10. Ja ir tiesa, ka pamatnostādņu naudas soda apmēra noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, 1.B punkta trešā daļa attiecībā uz ilglaicīgiem konkurences noteikumu pārkāpumiem paredz risku, ka naudas soda sākumsumma tiek “ievērojami palielināta”, šo vārdu izmantošana neļauj tomēr secināt, ka palielinājums, kas pārsniedz 100 %, par pārkāpumu, kas ir ilgāks par 10 gadiem, būtu pretrunā pamatnostādnēs paredzētajai aprēķina metodei vai pārkāptu Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta noteiktos ierobežojumus. Pat ja pamatnostādņu 1.B punkta pirmās daļas trešais ievilkums neparedz automātisku palielinājumu par 10 % par gadu ilglaicīgiem pārkāpumiem, tas šajā sakarā atstāj Komisijai rīcības brīvību, kas var noteikt šādu palielinājumu, nepārkāpjot samērīguma principu.
(sal. ar 395. un 396. punktu)
11. Pat pieņemot, ka tādi noteikti aizliegto vienošanos veidi kā vienošanās par cenām un apjomiem ir parasti noslēgti uz ilgu laiku, ir vienmēr jānošķir, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, to faktiskās darbības ilgums un to smagums, kas izriet no to atbilstošā rakstura. Līdz ar to palielinājumā par pārkāpuma ilgumu otro reizi neņem vērā pārkāpuma smagumu.
(sal. ar 397. un 398. punktu)
12. Administratīvajā procesā konkurences jomā Komisija neievēro uzņēmuma tiesības uz aizstāvību, ja tā attiecībā pret uzņēmumu norāda vainu pastiprinošu apstākli, pamatojoties uz faktiem, kas, pat ja tika aplūkoti dažādos iebildumu raksta punktos, ņemot tos visus kopumā, pēc sava apjoma un kvalifikācijas ir nepietiekami precīzi, tādējādi, ka tikai lēmumā šie fakti tiek apvienoti vienā daļā un iebildums ir skaidri redzams.
(sal. ar 424., 431. un 433. punktu)
13. Pamatnostādnes naudas soda apmēra noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, uzskata par tā paša uzņēmuma atkārtotu pārkāpumu “tāda paša veida pārkāpumu”. Šajos apstākļos, ja uzņēmums izdara tāda paša veida pārkāpumu, pat ja attiecīgā ekonomikas nozare ir cita, Komisija to var uzskatīt par vainu pastiprinošu apstākli.
Šajā sakarā Komisija nevar konstatēt uzņēmuma atkārtotu pārkāpumu, atsaucoties uz iepriekšēju lēmumu, ar ko šo uzņēmumu soda par tā paša veida pārkāpumu, ja Kopienu tiesa atcēla šo lēmumu pirms lēmuma, ar kuru konstatē atkārtotu pārkāpumu, pieņemšanas. EKL 231. pantā paredzēts, ka, ja prasība atcelt tiesību aktu ir pamatota, tiesa apstrīdēto tiesību aktu pasludina par spēkā neesošu.
Savukārt tā varēja pamatoties uz iepriekšēju lēmumu, ar kuru soda šo uzņēmumu par tā paša veida pārkāpumu, bet par to Kopienas tiesā tika celta prasība par tiesību akta atcelšanu, ja nav lūgta lēmuma izpilde. Šādam lēmumam saskaņā ar EKL 256. panta pirmo daļu bija saistošs spēks, tā kā tajā bija finansiāls pienākums attiecībā uz personām, kas nav valstis, neraugoties uz prasības atcelt tiesību aktu celšanu par šo lēmumu saskaņā ar EKL 230. pantu, jo saskaņā ar EKL 242. pantu prasības celšana Kopienu tiesā neatceļ šī akta piemērošanu.
Ja, lai konstatētu atkārtotu pārkāpumu, Komisija pamatojas uz vairākiem iepriekšējiem lēmumiem, ar ko soda attiecīgo uzņēmumu, no kuriem viens tika atcelts pirms tika pieņemts lēmums, ar kuru konstatē atkārtotu pārkāpumu, Komisijas pieļautā kļūda neapšauba atkārtota pārkāpuma kvalificēšanu, kas izriet no vairākiem iepriekšējiem pārkāpumiem, ne arī piemēroto palielinājuma likmi, ja nekas nenorāda, ka Komisijas atzinums par atkārtoti izdarītu pārkāpumu, kas izriet no vairākiem iepriekšējiem pārkāpumiem, palielināja naudas soda apmēru par smagāku atbildību pastiprinošu apstākli nekā gadījumā, ja tas būtu noteikts attiecībā tikai uz vienu iepriekšējo pārkāpumu.
(sal. ar 465., 466., 468.–470. un 474. punktu)
14. Ja attiecīgo uzņēmumu, kurus skar procedūra aizliegto vienošanos jomā, sadarbība ar Komisiju sākās pirms tika pieņemts 2002. gada paziņojums par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda samazināšanu aizliegto vienošanos gadījumos un šie uzņēmumi ir izmantojuši iepriekšējo 1996. gada paziņojumu par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda samazināšanu aizliegto vienošanos gadījumos, ir jāpiemēro vienīgi pēdējais minētais noteikums, pat ja Komisija pieņēma galīgo lēmumu pēc 2002. gada paziņojuma par sadarbību pieņemšanas, un it īpaši attiecībā uz to, kurš uzņēmums attiecīgā gadījumā varētu saņemt atbrīvojumu no naudas soda. Ir taisnība, ka šajā gadījumā sadarbības darījumu sekas rodas pēc 2002. gada paziņojuma par sadarbību pieņemšanas, attiecībā uz situācijas sekām, kas radušās saskaņā ar iepriekšējo normu, jauna norma ir nekavējoties piemērojama tikai tad, ja nav pārejas noteikumu. Taču 2002. gada paziņojuma par sadarbību 28. punktā skaidri paredzēts, ka šis paziņojums ir piemērojams no 2002. gada 14. februāra visām lietām, kurās neviens uzņēmums nav atsaucies uz 1996. gada paziņojuma par sadarbību.
Šis secinājums nebūtu turklāt jāapšauba ar atsaukšanos uz vislabvēlīgākā noteikuma principu. Turklāt un bez nepieciešamības noteikt, vai šāds princips varētu tikt piemērots Komisijas paziņojumiem par sadarbību, nav iespējams noteikt, ka 2002. gada paziņojums par sadarbību kopumā ir labvēlīgāks nekā 1996. gada paziņojums par sadarbību, kas grozīts vairākos punktos gan materiālo normu līmenī, gan procesuālo normu līmenī, tā kā atsevišķi grozījumi ir labvēlīgāki attiecīgajiem uzņēmumiem, citi savukārt tādi nav.
Visbeidzot, ir jānoraida 2002. gada paziņojuma par sadarbību piemērošana pēc analoģijas, jo šī situācija atšķiras no gadījumiem, kuros 1996. gada paziņojums par sadarbību pēc analoģijas varētu tikt piemērots procesiem, kuri sākās pirms šī paziņojuma pieņemšanas, bet kas nebija pakļauti nevienai citai tiesību normai.
(sal. ar 507.–511. punktu)
15. Pilnīgas imunitātes vai naudas soda samazinājuma piešķiršana, piemērojot 1996. gada paziņojuma par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda samazināšanu aizliegto vienošanos gadījumos B sadaļu, prasa, ka attiecīgais uzņēmums būtu bijis pirmais, kurš iesniedza izšķirošos pierādījumus, lai pierādītu aizliegtās vienošanās esamību. Šajā sakarā, lai gan šādiem pierādījumiem nav jābūt pašiem par sevi pietiekamiem, lai pierādītu aizliegtas vienošanās pastāvēšanu, tiem tomēr ir jābūt izšķirošiem šādā nolūkā. Tādējādi nav runas tikai par vienkāršiem informācijas avotiem Komisijas veiktās izmeklēšanas gaitā, bet arī apstākļiem, uz ko iespējams tieši balstīties kā uz galvenajiem pierādījumiem, pieņemot lēmumu, kurā ir konstatēts pārkāpums. Šie pierādījumi var tikt sniegti arī mutvārdos.
Komisijai ir noteikta vērtējuma brīvība, izvērtējot, vai attiecīgā sadarbība bija “izšķiroša”, lai atvieglotu tās uzdevumu konstatēt pārkāpumu un to izbeigt, līdz ar to Kopienu tiesa varētu kritizēt tikai acīmredzamu šīs vērtējuma brīvības pārkāpumu.
Komisija nepieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka uzņēmums, kas sanāksmē sniedza detalizētu aizliegtās vienošanās darbību un funkcionēšanas aprakstu, kas pamatots ar dokumentāriem pierādījumiem, kuri bija atbilstoši aizliegtās vienošanās pierādīšanai, bija pirmais 1996. gada paziņojuma par sadarbību B sadaļas izpratnē, lai gan cits uzņēmums agrākā sanāksmē sniedza mazāk detalizētu aizliegtās vienošanās atspoguļojumu, neprecīzi atspoguļojot aizliegtās vienošanās mērķi un funkcionēšanu, ko nepamatoja dokumentāri pierādījumi.
(sal. ar 552.–555., 568. un 569. punktu)
16. Principa non bis in idem piemērošana ir pakļauta trīs nosacījumiem: fakti ir vienādi, likumpārkāpējs ir viens un tas pats un aizsargātās tiesiskās intereses ir vienas un tās pašas. Šis princips tādējādi aizliedz sodīt vienu un to pašu personu vairāk nekā vienu reizi par vienu un to pašu prettiesisku rīcību, lai aizsargātu vienu un to pašu tiesisko interesi.
Sodu par konkurences noteikumu pārkāpuma jomā šis princips neattiecas uz situācijām, kurās saskaņā ar to kompetenci ir iesaistītas trešo valstu tiesību sistēmas un konkurences iestādes.
Aizliegtās vienošanās pasaules mērogā gadījumā, ko vienlaikus soda gan trešās valsts konkurences iestādes, gan Komisija, šo principu tādējādi nevar piemērot, pat ja attiecīgie fakti procesā pirmajās un otrajā sākās tajā pašā līgumu kopumā, jo aizsargātās tiesiskās intereses ir atšķirīgas. Komisijas mērķis ir saglabāt brīvu konkurenci iekšējā tirgū, kas saskaņā ar EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunktu ir Kopienas pamatmērķis, kamēr gadījumā, ja trešās valsts iestāžu uzsāktais process attiektos uz aizliegtās vienošanās piemērošanu un sekām, kas ir citas, nevis tās, kuras radušās tās teritorijā, it īpaši Eiropas Ekonomikas zonā, tā būtu acīmredzama Komisijas teritoriālās kompetences uzurpēšana.
Šo pašu iemeslu dēļ ir jānoraida apsvērumi saistībā ar taisnīgumu, kuru mērķis ir no uzliktā soda atskaitīt trešās valsts iestāžu uzlikto naudas sodu.
(sal. ar 600.–605. punktu)