TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2019. gada 12. martā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Savienības pilsonība – LESD 20. pants – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 24. pants – Dalībvalsts un trešās valsts pilsonība – Dalībvalsts pilsonības un Savienības pilsonības zaudēšana ex lege – Sekas – Samērīgums
Lietā C‑221/17
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, kuru Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 19. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 27. aprīlī, tiesvedībā
M. G. Tjebbes,
G. J. M. Koopman,
E. Saleh Abady,
L. Duboux
pret
Minister van Buitenlandse Zaken,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], palātu priekšsēdētāji A. Prehala [A. Prechal], M. Vilars [M. Vilaras], K. Jirimēe [K. Jürimäe] un K. Likurgs [C. Lycourgos] (referents), tiesneši A. Ross [A. Rosas], E. Juhāss [E. Juhász], J. Malenovskis [J. Malenovský], E. Levits, L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] un D. Švābi [D. Šváby],
ģenerāladvokāts: P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretārs: M. A. Godisārs [M.‑A. Gaudissart], sekretāra palīgs,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 24. aprīļa tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– M. G. Tjebbes vārdā – A. van Rosmalen,
– G. J. M. Koopman un L. Duboux vārdā – E. Derksen, advocaat,
– E. Saleh Abady vārdā – N. van Bremen, advocaat,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un M. H. S. Gijzen, kā arī J. Langer, pārstāvji,
– Īrijas vārdā – M. Browne un L. Williams, kā arī A. Joyce, pārstāvji,
– Grieķijas valdības vārdā – T. Papadopoulou, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – H. Kranenborg, kā arī E. Montaguti, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2018. gada 12. jūlija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 20. un 21. panta, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. panta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp M. G. Tjebbes, G. J. M. Koopman, E. Saleh Abady un L. Duboux, no vienas puses, un Minister van Buitenlandse Zaken (ārlietu ministrs, Nīderlande) (turpmāk tekstā – “Ministrs”), no otras puses, par pēdējā minētā atteikumu izvērtēt viņu attiecīgos pieteikumus par valsts pases izsniegšanu.
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
Konvencija par bezvalstniecības samazināšanu
3 Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par bezvalstniecības samazināšanu, kas pieņemta Ņujorkā 1961. gada 30. augustā un stājusies spēkā 1975. gada 13. decembrī (turpmāk tekstā – “Konvencija par bezvalstniecības samazināšanu”), Nīderlandes Karalistē ir piemērojama kopš 1985. gada 11. augusta. Šīs konvencijas 6. pantā ir noteikts:
“Ja līgumslēdzējas valsts tiesību akti paredz, ka pilsonības zaudēšanas vai atņemšanas gadījumā to zaudē arī personas laulātais vai bērni, tad šāda pilsonības zaudēšana ir saistāma ar nosacījumu par citas pilsonības esamību vai iegūšanu.”
4 Minētās konvencijas 7. panta 3.–6. punktā ir paredzēts:
“3. Saskaņā ar šā panta 4. un 5. punkta noteikumiem līgumslēdzējas valsts pilsonis nezaudē savu pilsonību un nekļūst par bezvalstnieku, izbraucot no valsts, dzīvojot ārvalstīs, nereģistrējoties vai cita līdzīga iemesla dēļ.
4. Naturalizēta persona var zaudēt savu pilsonību, ja viņa dzīvo ārvalstīs laika posmu, ko paredz līgumslēdzējas valsts tiesību akti un kas nav īsāks par septiņiem secīgiem gadiem, ja šī persona nepaziņo kompetentajai iestādei savu nodomu saglabāt pilsonību.
5. Ja līgumslēdzējas valsts pilsonis ir dzimis ārpus tās teritorijas, šīs valsts tiesību aktos var paredzēt, ka viņa pilsonība saglabājas gadu pēc viņa pilngadības sasniegšanas, ja šajā laikā viņš apmetas uz dzīvi šajā valstī vai reģistrējas kompetentajā iestādē.
6. Izņemot šajā pantā minētos apstākļus, persona nezaudē līgumslēdzējas valsts pilsonību, ja tās zaudēšanas dēļ persona kļūtu par bezvalstnieku, neatkarīgi no tā, ka citi šīs konvencijas noteikumi šādu pilsonības zaudēšanu tieši neaizliedz.”
Konvencija par pilsonību
5 Eiropas Konvencija par pilsonību, kas pieņemta Eiropas Padomē 1997. gada 6. novembrī un kas stājusies spēkā 2000. gada 1. martā (turpmāk tekstā – “Konvencija par pilsonību”), Nīderlandes Karalistē ir piemērojama kopš 2001. gada 1. jūlija. Konvencijas par pilsonību 7. pantā ir noteikts:
“1. Līgumslēdzēja valsts nedrīkst savās iekšējās tiesībās paredzēt pilsonības zaudēšanu ex lege vai pēc līgumslēdzējas valsts iniciatīvas, izņemot šādus gadījumus:
[..]
e) nav patiesas saiknes starp līgumslēdzēju valsti un pilsoni, kurš pastāvīgi uzturas ārzemēs;
[..]
2. Līgumslēdzēja valsts var paredzēt, ka tās pilsonību zaudē tie bērni, kuru vecāki zaudē šo pilsonību, izņemot gadījumus, kuri minēti 1. punkta c) un d) apakšpunktā. Tomēr bērni nezaudē šo pilsonību, ja viens no viņu vecākiem to saglabā.
[..]” [Neoficiāls tulkojums]
Savienības tiesības
6 LESD 20. pantā ir noteikts:
“1. Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.
2. Savienības pilsoņiem ir ar Līgumiem piešķirtās tiesības un ar tiem uzliktie pienākumi. Tiem, cita starpā, ir:
a) tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā;
[..]
c) tiesības tās trešās valsts teritorijā, kurā nav pārstāvēta dalībvalsts, kuras pilsoņi viņi ir, uz jebkuras dalībvalsts diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās valsts pilsoņiem;
[..].”
7 Saskaņā ar Hartas 7. pantu ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību.
8 Hartas 24. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses.”
Nīderlandes tiesības
9 Rijkswet op het Nederlanderschap (Likums par Nīderlandes pilsonību, turpmāk tekstā – “Pilsonības likums”) 6. panta 1. punkta f) apakšpunktā ir noteikts:
“1. f) Sniedzot rakstisku paziņojumu, Nīderlandes pilsonību apstiprinājuma ceļā šā panta 3. punkta izpratnē iegūst: pilngadīgs ārvalstnieks, kuram jebkad ir bijusi Nīderlandes pilsonība [..] un kuram vismaz vienu gadu ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja un pastāvīga dzīvesvieta Nīderlandē [..], ja vien viņš nav zaudējis Nīderlandes pilsonību saskaņā ar 15. panta 1. punkta d) vai f) apakšpunktu.”
10 Šī likuma 15. pantā ir noteikts:
“1. Pilngadīga persona zaudē Nīderlandes pilsonību:
[..]
c) ja tai vienlaicīgi ir citas valsts pilsonība un pilngadības laikā, saglabājot abas pilsonības, tā desmit gadu ilgu nepārtrauktu laikposmu ir pastāvīgi dzīvojusi ārpus Nīderlandes [..] un tām teritorijām, kurām ir piemērojams [LES] [..];
[..]
3. 1. punkta c) apakšpunktā minēto laikposmu uzskata par nepārtrauktu, ja attiecīgā persona Nīderlandē [..] vai teritorijās, kurām ir piemērojams [LES], pastāvīgi uzturas mazāk par vienu gadu.
4. 1. punkta c) apakšpunktā minētais laikposms tiek pārtraukts, izsniedzot paziņojumu par Nīderlandes pilsonības faktu vai ceļošanas dokumentu, vai Nīderlandes personas apliecību Paspoortwet [Likuma par pasēm] izpratnē. No izsniegšanas dienas sākas jauns desmit gadu termiņš.”
11 Pilsonības likuma 16. pantā ir noteikts:
“1. Nepilngadīga persona zaudē Nīderlandes pilsonību:
[..]
d. ja tās tēvs vai māte zaudē Nīderlandes pilsonību saskaņā ar 15. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktu [..].
[..]
2. Nīderlandes pilsonība saskaņā ar 1. punktu netiek zaudēta:
a. ja un kamēr vienam no vecākiem ir Nīderlandes pilsonība;
[..]
e. ja nepilngadīga persona ir dzimusi valstī, kuras pilsonību tā ir ieguvusi un kur ir tās pastāvīgā dzīvesvieta šīs pilsonības iegūšanas brīdī [..]
f. ja nepilngadīgas personas pastāvīgā dzīvesvieta ir vai ir bijusi nepārtrauktus piecus gadus valstī, kuras pilsonību tā ir ieguvusi, [..]
[..].”
12 Saskaņā ar 2000. gada 21. decembra Rijkswet tot wijziging Rijkswet op het Nederlanderschap (verkrijging, verlening en verlies van het Nederlanderschap) (Likums, ar ko groza Likumu par Nīderlandes pilsonību (Nīderlandes pilsonības iegūšana, piešķiršana un zaudēšana)) IV pantu desmit gadu laikposms, kas paredzēts Pilsonības likuma 15. panta 1. punktā, nevar sākties pirms 2003. gada 1. aprīļa.
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
13 M. G. Tjebbes ir dzimusi 1984. gada 29. augustā Vankūverā (Kanāda), un viņai kopš dzimšanas ir Nīderlandes un Kanādas pilsonības. 2003. gada 9. maijā viņai tika izsniegta Nīderlandes pase. Šīs pases derīguma termiņš beidzās 2008. gada 9. maijā. 2014. gada 25. aprīlī M. G. Tjebbes Nīderlandes konsulātā Kalgari (Kanāda) iesniedza pieteikumu pases saņemšanai.
14 G. J. M. Koopman ir dzimusi 1967. gada 23. martā Hornā [Hoorn] (Nīderlande). 1985. gada 21. maijā viņa pārcēlās uz Šveici un 1988. gada 7. aprīlī apprecējās ar P. Duboux, Šveices pilsoni. G. J. M. Koopman uz laulības pamata ieguva arī Šveices pilsonību. Viņai bija 2000. gada 10. jūlijā izsniegta Nīderlandes pase, kura bija derīga līdz 2005. gada 10. jūlijam. 2014. gada 8. septembrī G. J. M. Koopman Nīderlandes Karalistes vēstniecībā Bernē (Šveice) iesniedza pieteikumu pases saņemšanai.
15 E. Saleh Abady ir dzimusi 1960. gada 25. martā Teherānā (Irāna). Kopš dzimšanas viņai ir Irānas pilsonība. Pamatojoties uz 1999. gada 3. septembra Karalisko dekrētu, viņa ieguva arī Nīderlandes pilsonību. 1999. gada 6. oktobrī viņai pēdējoreiz tika izsniegta Nīderlandes pase, kura bija derīga līdz 2004. gada 6. oktobrim. 2002. gada 3. decembrī viņas dati iedzīvotāju reģistrā vairs netika atjaunoti, jo viņa bija izceļojusi. Acīmredzot no šī datuma E. Saleh Abady pastāvīgā dzīvesvieta nepārtraukti ir bijusi Irānā. 2014. gada 29. oktobrī viņa Nīderlandes Karalistes vēstniecībā Teherānā (Irāna) iesniedza pieteikumu pases saņemšanai.
16 L. Duboux ir dzimusi 1995. gada 13. aprīlī Lozannā (Šveice). Līdz ar piedzimšanu viņa ieguva Nīderlandes pilsonību, pamatojoties uz savas mātes G. J. M. Koopman dubulto pilsonību, kā arī Šveices pilsonību, pamatojoties uz sava tēva P. Duboux Šveices pilsonību. L. Duboux nekad nav bijusi izsniegta Nīderlandes pase. Tomēr kā nepilngadīga persona viņa bija ierakstīta savas mātes pasē, kura bija izsniegta 2000. gada 10. jūlijā un bija derīga līdz 2005. gada 10. jūlijam. 2013. gada 13. aprīlī L. Duboux kļuva pilngadīga. 2014. gada 8. septembrī viņa vienlaicīgi ar savu māti Nīderlandes Karalistes vēstniecībā Bernē (Šveice) iesniedza pieteikumu pases saņemšanai.
17 Ministrs ar četriem atsevišķiem attiecīgi 2014. gada 2. maija, 2014. gada 16. septembra, 2015. gada 20. janvāra un 2015. gada 23. februāra lēmumiem atteicās izskatīt M. G. Tjebbes, G. J. M. Koopman, E. Saleh Abady un L. Duboux pieteikumus pases saņemšanai. Proti, Ministrs konstatēja, ka šīs personas ir zaudējušas Nīderlandes pilsonību ex lege atbilstoši Pilsonības likuma 15. panta 1. punkta c) apakšpunktam vai 16. panta 1. punkta d) apakšpunktam.
18 Sūdzības par šiem lēmumiem Ministrs noraidīja, un prasītājas pamatlietā cēla četras atsevišķas prasības rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande). Ar attiecīgi 2015. gada 24. aprīļa, 16. jūlija un 6. oktobra spriedumiem rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa) atzina par nepamatotām prasības, ko bija cēlušas M. G. Tjebbes, G. J. M. Koopman un E. Saleh Abady. Savukārt ar 2016. gada 4. februāra spriedumu šī tiesa atzina, ka L. Duboux celtā prasība ir pamatota, un atcēla Ministra lēmumu par viņas sūdzību, saglabājot šā lēmuma tiesiskās sekas.
19 Prasītājas pamatlietā atsevišķi iesniedza apelācijas sūdzības par šiem spriedumiem Raad van State (Valsts padome, Nīderlande).
20 Šī tiesa norāda, ka tai ir uzdots jautājums, vai Nīderlandes pilsonības ex lege zaudēšana ir saderīga ar Savienības tiesībām, it īpaši ar LESD 20. un 21. pantu, lasot tos kopsakarā ar 2010. gada 2. marta spriedumu Rottmann (C‑135/08, EU:C:2010:104). Tā šajā ziņā uzskata, ka šie panti ir piemērojami pamatlietā, pat ja šajā lietā Savienības pilsoņa statusa zaudēšana izriet no Nīderlandes pilsonības ex lege zaudēšanas, nevis no tieša individuālā lēmuma, kura dēļ tiktu atņemta pilsonība, kā tas bija lietā, kurā ticis pasludināts minētais spriedums.
21 Raad van State (Valsts padome) vēlas noskaidrot, vai ir iespējams izvērtēt, vai samērīguma principam, uz ko Tiesa atsaukusies iepriekšējā punktā minētā sprieduma 55. punktā, atbilst valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta Nīderlandes pilsonības ex lege zaudēšana, un – attiecīgajā gadījumā – kā ir jāveic šī pārbaude. Lai gan no Savienības tiesību viedokļa, lai iepriekš minēto personu gadījumos izvērtētu Nīderlandes pilsonības zaudēšanas seku samērīgumu, katrs individuālais gadījums būtu jāizvērtē atsevišķi, šī tiesa neizslēdz, ka šāds samērīguma izvērtējums – kā apgalvo Ministrs – jau var būt ietverts pašā vispārējā tiesiskajā regulējumā, proti, šajā gadījumā – Pilsonības likumā paredzētajā regulējumā.
22 Raad van State (Valsts padome) attiecībā uz pilngadīgu personu situāciju uzskata, ka pastāv pārliecinoši argumenti par Pilsonības likuma 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta atbilstību samērīguma principam un saderību ar LESD 20. un 21. pantu. Šī tiesa šajā saistībā norāda, ka šajā tiesību normā ir paredzēts būtisks desmit gadu laikposms dzīvošanai ārzemēs, pirms tiek zaudēta Nīderlandes pilsonība, un tas ļaujot pieņemt, ka ieinteresētajām personām vairs nav saiknes ar Nīderlandes Karalisti un tātad ar Eiropas Savienību vai arī tā ir ļoti vāja. Turklāt Nīderlandes pilsonību varot saglabāt pietiekami vienkārši, jo šis desmit gadu laikposms tiek pārtraukts, ja ieinteresētā persona šajā laikposmā vismaz vienu gadu nepārtraukti dzīvo Nīderlandē vai Savienībā vai arī tai tiek izsniegts paziņojums par Nīderlandes pilsonības faktu vai ceļošanas dokuments, vai Nīderlandes personas apliecība Likuma par pasēm izpratnē. Jāpiebilst, ka iesniedzējtiesa norāda, ka jebkurai personai, kas atbilst nosacījumiem, lai varētu tikt izmantota tā dēvētā “optācija” Pilsonības likuma 6. panta izpratnē, ir tiesības atgūt Nīderlandes pilsonību, to apstiprinot.
23 Turklāt Raad van State (Valsts padome) pauž provizorisku nostāju, ka Nīderlandes likumdevējs nav rīkojies patvaļīgi, pieņemot Pilsonības likuma 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu, un ka tādēļ tas nav pārkāpis Hartas 7. pantu par privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.
24 Tomēr atbilstoši Raad van State (Valsts padome) viedoklim, tā kā nav izslēgts, ka, izvērtējot, vai Nīderlandes pilsonības zaudēšanas ietekme uz attiecīgās personas situāciju ir samērīga, ir jāizskata katrs individuālais gadījums atsevišķi, nevar droši apgalvot, ka tāds vispārējs tiesiskais regulējums kā Pilsonības likumā paredzētais ir saderīgs ar LESD 20. un 21. pantu.
25 Attiecībā uz nepilngadīgu personu situāciju iesniedzējtiesa norāda, ka Pilsonības likuma 16. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir atspoguļots valsts likumdevēja piešķirtais nozīmīgums pilsonības vienotībai ģimenē. Šajā ziņā tai rodas jautājums, vai ir samērīgi atņemt nepilngadīgai personai Savienības pilsoņa statusu un ar to saistītās tiesības tikai ar nolūku saglabāt pilsonības vienotību ģimenē un kādā mērā šajā saistībā būtu jāņem vērā bērna interešu prioritāte Hartas 24. panta 2. punkta izpratnē. Tā norāda, ka nepilngadīgs bērns gandrīz nekādi nevar ietekmēt savu Nīderlandes pilsonības saglabāšanu un ka nepilngadīgai personai nav iespējams izmantot tādus izņēmuma nosacījumus kā iespēju pārtraukt noteiktus termiņus vai pieprasīt izsniegt, piemēram, paziņojumu par Nīderlandes pilsonības faktu. Tādēļ neesot skaidrs, vai Pilsonības likuma 16. panta 1. punkta d) apakšpunkts atbilst samērīguma principam.
26 Šādos apstākļos Raad van State (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai LESD 20. un 21. pants, tostarp ņemot vērā [Hartas] 7. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka sakarā ar individuālā gadījuma neizvērtēšanu atbilstoši samērīguma principam, ciktāl runa ir par pilsonības zaudēšanas sekām, ko tā rada attiecīgo personu situācijai no Savienības tiesību viedokļa, tie nepieļauj tādu tiesisko regulējumu kā tas, kas tiek izskatīts pamatlietā, atbilstoši kuram:
a) pilngadīga persona, kurai vienlaicīgi ir trešās valsts pilsonība, zaudē savas dalībvalsts pilsonību un tādējādi Savienības pilsonību ex lege, jo nepārtrauktā desmit gadu laikposmā tā ir pastāvīgi dzīvojusi ārvalstīs un ārpus [Savienības], lai gan pastāv iespējas pārtraukt šo desmit gadu termiņu,
b) nepilngadīga persona tās vecāka pilsonības zaudēšanas dēļ a) punktā minēto apsvērumu izpratnē noteiktos apstākļos zaudē savas dalībvalsts pilsonību un tādējādi Savienības pilsonību ex lege?”
Par prejudiciālo jautājumu
27 Savā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 20. un 21. pants, lasot tos Hartas 7. panta kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kurā noteiktos apstākļos ir paredzēta šīs dalībvalsts pilsonības zaudēšana ex lege tādējādi, ka personas, kurām nav vēl citas dalībvalsts pilsonības, zaudē Savienības pilsoņa statusu un ar to saistītās tiesības, lai gan atbilstoši samērīguma principam netiek individuāli izvērtēts, kā šāda zaudēšana ietekmē šo personu stāvokli, ņemot vērā Savienības tiesības.
28 Uzreiz ir jānorāda, ka, tā kā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka prasītājas pamatlietā būtu īstenojušas tiesības uz brīvu pārvietošanos Savienībā, uz jautājumu par LESD 21. pantu nav jāatbild.
29 Pēc šā precizējuma ir jākonstatē, ka Pilsonības likuma 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka pilngadīga persona zaudē Nīderlandes pilsonību, ja tai ir arī ārvalsts pilsonība un ja šīs personas pastāvīgā dzīvesvieta nepārtrauktā desmit gadu laikposmā tās pilngadības laikā, saglabājot abas pilsonības, ir bijusi ārpus Nīderlandes un teritorijām, kurām ir piemērojams LES. Turklāt šā likuma 16. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka nepilngadīga persona principā zaudē Nīderlandes pilsonību, ja tās tēvs vai māte zaudē Nīderlandes pilsonību saskaņā it īpaši ar minētā likuma 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu.
30 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka, lai gan noteikt nosacījumus pilsonības iegūšanai vai zaudēšanai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir katras dalībvalsts kompetencē, pat ja kāds jautājums ietilpst dalībvalstu kompetencē, gadījumos, kad ir piemērojamas Savienības tiesības, attiecīgajās valsts tiesību normās tās ir jāievēro (spriedums, 2010. gada 2. marts, Rottmann, C‑135/08, EU:C:2010:104, 39. un 41. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
31 LESD 20. pantā jebkurai personai, kurai ir dalībvalsts pilsonība, ir piešķirts Savienības pilsoņa statuss, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru var būt dalībvalstu valstspiederīgo pamatstatuss (spriedums, 2018. gada 8. maijs, K.A. u.c. (ģimenes atkalapvienošanās Beļģijā), C‑82/16, EU:C:2018:308, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
32 Tādējādi tādu Savienības pilsoņu situācija, kuriem, kā prasītājām pamatlietā, ir tikai vienas dalībvalsts pilsonība un kuriem, zaudējot šo pilsonību, zūd arī LESD 20. pantā piešķirtais statuss, kā arī ar to saistītās tiesības, pēc savas būtības un sekām ietilpst Savienības tiesībās. Tādējādi, īstenojot savu kompetenci pilsonības jautājumos, dalībvalstīm ir jāievēro Savienības tiesības (spriedums, 2010. gada 2. marts, Rottmann, C‑135/08, EU:C:2010:104, 42. un 45. punkts).
33 Šajā kontekstā Tiesa jau ir nospriedusi, ka dalībvalsts ir tiesīga vēlēties aizsargāt īpašās solidaritātes un lojalitātes attiecības ar saviem pilsoņiem, kā arī pilsonības saiknes pamatā esošo tiesību un pienākumu savstarpējību (spriedums, 2010. gada 2. marts, Rottmann, C‑135/08, EU:C:2010:104, 51. punkts).
34 Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, pieņemot Pilsonības likuma 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu, Nīderlandes likumdevējs plānoja ieviest sistēmu, tostarp lai novērstu nevēlamas sekas tam, ka vienai personai ir vairākas pilsonības. Turklāt Tiesai iesniegtajos apsvērumos Nīderlandes valdība precizē, ka viens no Pilsonības likuma mērķiem ir novērst, ka personas iegūst vai saglabā Nīderlandes pilsonību, lai arī tām nav vai vairs nav saiknes ar Nīderlandes Karalisti. Šā likuma 16. panta 1. punkta d) apakšpunkta mērķis savukārt ir atjaunot pilsonības vienotību ģimenē.
35 Kā secinājumu 53. un 55. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, īstenojot savu kompetenci, kas dalībvalstij ļauj noteikt pilsonības iegūšanas un zaudēšanas nosacījumus, tā var likumīgi uzskatīt, ka pilsonība atspoguļo patiesas saiknes starp valsti un tās pilsoņiem esamību, un līdz ar to šādas patiesas saiknes neesamību vai zušanu saistīt ar tās pilsonības zaudēšanu. Tāpat ir likumīgi, ka dalībvalsts vēlas aizsargāt pilsonības vienotību ģimenē.
36 Šajā saistībā tāds kritērijs kā Pilsonības likuma 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais, kurš ir balstīts uz Nīderlandes Karalistes pilsoņa pastāvīgo dzīvesvietu nepārtrauktā desmit gadu laikposmā ārpus šīs dalībvalsts un teritorijām, kurām ir piemērojams LES, var tikt uzskatīts par tādu, kas atspoguļo šīs patiesās saiknes trūkumu. Tāpat var tikt uzskatīts, ka patiesas saiknes starp nepilngadīga bērna vecākiem un Nīderlandes Karalisti neesamība – kā Nīderlandes valdība norāda saistībā ar šā likuma 16. panta 1. punkta d) apakšpunktu – principā nozīmē, ka šādas saiknes starp šo bērnu un šo dalībvalsti nav.
37 Principā dalībvalsts pilsonības zaudēšanas tiesiskums tādos gadījumos turklāt ir apstiprināts Konvencijas par bezvalstniecības samazināšanu 6. panta un 7. panta 3.–6. punkta noteikumos, kuros līdzīgās situācijās ir paredzēts, ka persona var zaudēt līgumslēdzējas valsts pilsonību, ja vien tā nekļūst par bezvalstnieku. Kļūšanas par bezvalstnieku risks šajā gadījumā pamatlietā aplūkotajās valsts tiesību normās ir novērsts, jo to piemērošana ir pakļauta nosacījumam, ka attiecīgajai personai papildus Nīderlandes pilsonībai ir citas dalībvalsts pilsonība. Tāpat Konvencijas par pilsonību 7. panta 1. punkta e) apakšpunktā un 2. punktā ir noteikts, ka līgumslēdzēja valsts var paredzēt savas pilsonības zaudēšanu, tostarp – pilngadīgas personas gadījumā – ja starp šo valsti un valstspiederīgo, kurš pastāvīgi dzīvo ārzemēs, nav patiesas saiknes, bet nepilngadīgas personas gadījumā – bērnam, kura vecāki zaudē minētās valsts pilsonību.
38 Šo tiesiskumu pastiprina fakts, ka, ja attiecīgā persona – kā norāda iesniedzējtiesa – desmit gadu laikposmā, kurš minēts Pilsonības likuma 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā, lūdz izsniegt paziņojumu par Nīderlandes pilsonības faktu, ceļošanas dokumentu vai personas apliecību saskaņā ar Likumu par pasēm, Nīderlandes likumdevējs uzskata, ka šī persona tādējādi plāno saglabāt patiesu saikni ar Nīderlandes Karalisti, par ko liecina tas, ka atbilstoši Pilsonības likuma 15. panta 4. punktam kāda no šiem dokumentiem izdošana pārtrauc šo laikposmu un tādēļ izslēdz Nīderlandes pilsonības zaudēšanu.
39 Šādos apstākļos Savienības tiesībām principā nav pretrunā, ka tādos apstākļos kā Pilsonības likuma 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 16. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētie dalībvalsts vispārējo interešu dēļ paredz tās pilsonības zaudēšanu, lai arī, to zaudējot, attiecīgā persona zaudē arī Savienības pilsoņa statusu.
40 Tomēr kompetentajām valsts iestādēm un tiesām ir jāpārbauda, vai attiecīgās dalībvalsts pilsonības zaudēšana, ja tās rezultātā zūd Savienības pilsoņa statuss un ar to saistītās tiesības, atbilst samērīguma principam saistībā ar sekām, kādas šai zaudēšanai ir uz attiecīgās personas situāciju un attiecīgajā gadījumā tās ģimenes locekļu situāciju, ņemot vērā Savienības tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 2. marts, Rottmann, C‑135/08, EU:C:2010:104, 55. un 56. punkts).
41 Dalībvalsts pilsonības zaudēšana ex lege nebūtu saderīga ar samērīguma principu, ja atbilstošajos valsts noteikumos nekādi nebūtu atļauts atsevišķi izvērtēt sekas, ko šī zaudēšana rada attiecīgajām personām, ņemot vērā Savienības tiesības.
42 Līdz ar to tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kad dalībvalsts pilsonība tiek zaudēta ex lege, izraisot arī Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, kompetentajām valsts iestādēm un tiesām ir jāvar netieši pārbaudīt, kādas sekas rada šī pilsonības zaudēšana, un attiecīgajā gadījumā ir jāatjauno ex tunc attiecīgās personas pilsonība, ja tā lūdz izsniegt ceļošanas dokumentu vai jebkādu citu dokumentu, kas apliecina tās pilsonību.
43 Turklāt iesniedzējtiesa būtībā norāda, ka atbilstoši valsts tiesībām gan Ministram, gan kompetentajām tiesām ir jāizvērtē iespēja saglabāt Nīderlandes pilsonību procedūrās, kurās tiek pieprasīta pasu atjaunošana, veicot Savienības tiesībās paredzēto pilno vērtējumu, ņemot vērā samērīguma principu.
44 Šāds vērtējums nozīmē, ka ir jāizvērtē attiecīgās personas, kā arī tās ģimenes konkrētā situācija, lai noteiktu, vai attiecīgās dalībvalsts pilsonības zaudēšana, ja tā izraisa Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, rada sekas, kas – salīdzinājumā ar valsts tiesību aktos paredzēto mērķi – nesamērīgi ietekmē tās ģimenes un profesionālās dzīves normālu attīstību Savienības tiesību aspektā. Šādas sekas nevar būt hipotētiskas vai iespējamas.
45 Šajā samērīguma vērtējumā valsts kompetentajām iestādēm un attiecīgajā gadījumā valsts tiesām it īpaši ir jāpārliecinās, ka šāda pilsonības zaudēšana atbilst Hartā garantētajām pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, un, it īpaši, tiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kas noteiktas Hartas 7. pantā, un šis pants ir jāskata kopsakarā ar Hartas 24. panta 2. punktā atzīto pienākumu ņemt vērā bērna interešu prioritāti (spriedums, 2017. gada 10. maijs, Chavez-Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 70. punkts).
46 Attiecībā uz apstākļiem saistībā ar attiecīgās personas konkrēto situāciju, kuri var būt svarīgi vērtējumam, kas kompetentajām valsts iestādēm un valsts tiesām ir jāveic šajā lietā, tostarp ir jāmin, ka tas, ka pēc Nīderlandes pilsonības un Savienības pilsoņa statusa zaudēšanas ex lege attiecīgā persona tiktu pakļauta ierobežojumiem, īstenojot savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kas attiecīgā gadījumā ietver īpašas grūtības turpināt ieceļot Nīderlandē vai citā dalībvalstī, lai tur saglabātu patiesas un regulāras saiknes ar savas ģimenes locekļiem, tur veiktu profesionālu darbību vai veiktu nepieciešamos pasākumus nolūkā veikt šādu darbību. Tāpat ir nozīme, pirmkārt, tam, ka attiecīgajai personai var nebūt iespējams atteikties no trešās valsts pilsonības un ka tādēļ tai būtu piemērojams Pilsonības likuma 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts, un, otrkārt, nozīmīgam riskam būtiski pasliktināt tās drošību vai ieceļošanas un izceļošanas brīvību, kas varētu rasties attiecīgajai personai, ņemot vērā, ka tā trešās valsts teritorijā, kurā šī persona dzīvo, nevar saņemt konsulāro iestāžu aizsardzību saskaņā ar LESD 20. panta 2. punkta c) apakšpunktu.
47 Runājot par nepilngadīgām personām, kompetentajām administratīvajām iestādēm vai tiesām, izvērtējot konkrētu gadījumu, turklāt ir jāņem vērā, ka, iespējams, pastāv apstākļi, no kuriem izriet, ka Nīderlandes pilsonības attiecīgajai nepilngadīgajai personai zaudēšana, ko Nīderlandes likumdevējs ir saistījis ar viena no šīs personas vecākiem Nīderlandes pilsonības zaudēšanu, lai saglabātu pilsonības vienotību ģimenē, neatbilst Hartas 24. pantā paredzētajai bērna interešu prioritātei to seku dēļ, kādas šāda zaudēšana rada šai nepilngadīgajai personai Savienības tiesību aspektā.
48 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 20. pants, lasot to kopsakarā ar Hartas 7. un 24. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka, izpildot noteiktus nosacījumus, personām, kurām nav vēl kādas citas dalībvalsts pilsonības, attiecīgās dalībvalsts pilsonības zaudēšana ex lege izraisa Savienības pilsoņa statusa un ar to saistīto tiesību zaudēšanu, ja vien kompetentās valsts iestādes, attiecīgajā gadījumā ietverot arī valstu tiesas, var netieši izvērtēt, kādas sekas šī pilsonības zaudēšana var radīt, un, iespējams, atjaunot attiecīgo personu pilsonību ex tunc, ja šīs personas lūdz izsniegt ceļošanas dokumentu vai jebkādu citu dokumentu, kas apliecina to pilsonību. Veicot šo pārbaudi, šīm iestādēm un tiesām ir jāpārbauda, vai attiecīgās dalībvalsts pilsonības zaudēšana, kas izraisa Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, atbilst samērīguma principam saistībā ar sekām, kādas tai ir katras attiecīgās personas situācijā un attiecīgajā gadījumā tās ģimenes locekļu situācijā, ņemot vērā Savienības tiesības.
49 Ņemot vērā atbildi uz uzdoto jautājumu, vairs nav jālemj par Nīderlandes valdības tiesas sēdē izteikto lūgumu, lai Tiesa ierobežotu sprieduma sekas laikā gadījumā, ja Nīderlandes tiesiskais regulējums tiktu atzīts par nesaderīgu ar LESD 20. pantu.
Par tiesāšanās izdevumiem
50 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
LESD 20. pants, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 24. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka, izpildot noteiktus nosacījumus, personām, kurām nav vēl kādas citas dalībvalsts pilsonības, attiecīgās dalībvalsts pilsonības zaudēšana ex lege izraisa Eiropas Savienības pilsoņa statusa un ar to saistīto tiesību zaudēšanu, ja vien kompetentās valsts iestādes, attiecīgajā gadījumā ietverot arī valstu tiesas, var netieši izvērtēt, kādas sekas šī pilsonības zaudēšana var radīt, un, iespējams, atjaunot attiecīgo personu pilsonību ex tunc, ja šīs personas lūdz izsniegt ceļošanas dokumentu vai jebkādu citu dokumentu, kas apliecina to pilsonību. Veicot šo pārbaudi, šīm iestādēm un tiesām ir jāpārbauda, vai attiecīgās dalībvalsts pilsonības zaudēšana, kas izraisa Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, atbilst samērīguma principam saistībā ar sekām, kādas tai ir katras attiecīgās personas situācijā un attiecīgajā gadījumā tās ģimenes locekļu situācijā, ņemot vērā Savienības tiesības.
[Paraksti]