Apelācijas sūdzība, ko 2023. gada 14. septembrī Aldo D’Agostino iesniedzis par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2023. gada 25. jūlija rīkojumu lietā T-90/23 Aldo D’Agostino/Eiropas Centrālā banka (ECB)
(Lieta C-571/23 P)
Tiesvedības valoda – itāļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Aldo D’Agostino (pārstāve: M. De Siena, advokāte)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Centrālā banka
Prasījumi
Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz atcelt Vispārējās tiesas 2023. gada 25. jūlija rīkojumu lietā T-90/23 par prasības, ko Aldo D’Agostino cēlis pret Eiropas Centrālo banku, noraidīšanu un līdz ar to apmierināt prasībā pirmajā instancē izvirzītos prasījumus. Tādējādi viņš lūdz Tiesu:
I. atzīt, ka Eiropas Centrālajai bankai, ko pārstāv tās prezidente Christine Lagarde, ir ārpuslīgumiska atbildība par to, ka:
I.a) tā ir radījusi Aldo D’Agostino turēto vērtspapīru ar nosaukumu SI FTSE.COPERP vērtības samazināšanos – kā norādīts pirmajā instancē – samazinājums 841 809,34 EUR apmērā, kas ir zaudējumi 99,47 % no kopējā ieguldītā kapitāla, kas atbilst 846 198,90 EUR, jo Christine Lagarde 2020. gada 12. martā, būdama ECB prezidente, ir izteikusi slaveno frāzi: “tas nav ECB uzdevums mazināt procentu likmju atšķirības atsevišķu valstu vidū”, kas provocēja būtisku vērtspapīru vērtības samazinājumu visās pasaules biržās un 16,92 % samazinājumu Milānas biržā, kas ir tāda procentuāla daļa, kura šīs biržas un arī citi biržu vēsturē visā pasaulē vēl nav bijusi sasniegta, un turklāt viņa ar šo frāzi preses konferencē informēja visu pasauli par to, ka ECB vairs nevar saglabāt aizdevumu, kuri izsniegti grūtībās nonākušām valstīm, vērtību, un tādējādi paziņoja par pilnīgu virziena maiņu monetārajai politikai, kurai ECB bija sekojusi iepriekšējā prezidenta, kura pilnvaras beidzās 2019. gada novembrī, laikā;
I.b) tā ar šo rīcību, kuras dēļ notika iepriekš minētais krasais indeksa kritums Milānas biržā, radīja apelācijas sūdzības iesniedzēja kapitāla vērtības samazinājumu;
I.c) tā ir radījusi mantiskos zaudējumus 841 809,34 EUR apmērā kā faktiskos zaudējumus un 998 683,90 EUR apmērā kā negūto peļņu;
I.d) tā kopumā ir radījusi mantiskos zaudējumus1 840 493,24 EUR apmērā;
I.e) tā ir radījusi nemantisku kaitējumu psiholoģisku ciešanu veidā apelācijas sūdzības iesniedzējam un viņa ģimenei, kā arī morālo kaitējumu, kas izpaužas kā aizskārums godam, reputācijai un personīgajai un profesionālajai identitātei 1 000 000,00 EUR apmērā;
un līdz ar to:
II) piespriest Eiropas Centrālajai bankai tās pagaidu prezidenta personā atlīdzināt mantiskos zaudējumus, kas ietver faktiskos zaudējumus un negūto peļņu, nemantisko kaitējumu un zaudējumus, kuri apelācijas sūdzības iesniedzējam Aldo D’Agostino radušies saistībā ar iespējas zaudēšanu, un ir novērtēti atbilstoši šīs apelācijas sūdzības nodaļās un iedaļās izklāstītajiem kritērijiem, ar šādu summu maksājumiem:
II.1. 1 840 493,24 EUR par mantiskajiem zaudējumiem;
II.2. 1 000 000,00 EUR par morālo kaitējumu;
II.3. un tādējādi maksājums kopumā 2 840 493,24 EUR;
II.4. summu, ko Tiesa noteiks atbilstoši savam objektīvam vērtējumam attiecībā uz iespējas zaudēšanu;
II.5 nokavējuma procentu, sākot no 2020. gada 12. marta, tā notikuma datuma, kurā radies kaitējums, līdz faktiskai atlīdzināšanai, maksājums;
III) pakārtoti, piespriest ECB tā pašreizējā prezidenta personā atlīdzināt kā iepriekš minētos zaudējumu veidus atšķirīgas summas, kas tiks noteiktas tiesvedības laikā, apmērā, kas tiek atzīts par taisnīgu;
IV) katrā ziņā samaksāt kopējos nokavējuma procentus, sākot no 2020. gada 12. marta, tā notikuma datuma, kurā radies kaitējums, līdz faktiskai atlīdzināšanai;
V) piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, pirmkārt un visupirms, ka Vispārējā tiesa nav izteikusies par to, vai ar ECB prezidentes 2020. gada 12. marta paziņojumu tika pārkāptas prasības pieteikumā minētās tiesību normas, vienīgi norādot, ka ar šīm tiesību normām privātpersonām netiek piešķirtas tiesības, līdz ar to sniegdama kļūdainu un nepilnīgu pamatojumu.
Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Vispārējās tiesas apgalvojumus pārsūdzētā rīkojuma 15.–28. punktā, atbilstoši kuriem ECB nav ārpuslīgumiskas atbildības, jo šajā gadījumā ECB neesot pārkāpusi tiesību normas, kas piešķir tiesības privātpersonām. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tā minētās tiesību normas ir institucionālie noteikumi, kas nosaka ECB atsevišķo struktūru kompetences un piešķir tām īpašas pilnvaras. Šādi noteikumi piešķir privātpersonām tiesības, proti, it īpaši atbilstoši tiesiskās paļāvības principam individuālas tiesības attiecībā uz to, ka dažādas institūcijas darbojas, ievērojot tām ar tiesību aktiem piešķirtās institucionālās pilnvaras.
Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs gadījumā, ja ECB prezidentes pārkāptie noteikumi, kā konstatē Vispārējā tiesa, nepiešķir privātpersonai tiesības, pakārtoti apgalvo, ka nepiekrīt Vispārējās tiesas pamatojumam, jo tas liecina par LESD 340. panta šauru interpretāciju. Šajā tiesību normā, tāpat kā Codice civile (Itālijas Civilkodekss) 2043. pantā, netiek veikta nošķiršana tādējādi, ka noteikumi, ar kuriem privātpersonām tiek piešķirtas tiesības, iepretim citiem noteikumiem ir prioritāti, un līdz ar to tikai tādi noteikumi, kas ir par pamatu tiesībām uz zaudējumu atlīdzību no cietušā, ietilpst pirmajā minētajā kategorijā. Turklāt pamatojums esot pretrunā Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumā lietā T-868/16 norādītajiem principiem, kurā tika konstatēts, ka Savienības ārpuslīgumiskā atbildība var iestāties tikai tad, ja tāda atbildība ir saistīta ar nelikumīgu rīcību, kas ir zaudējumu pamatā.
Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs vēršas pret Vispārējās tiesas konstatējumu rīkojuma 32. punktā, atbilstoši kuram apelācijas sūdzības iesniedzējs savu apgalvojumu, ka ECB prezidente esot nepareizi izmantojusi savas pilnvaras, neesot norādījis atsevišķi kā argumentu prasības pieteikumā un šo argumentu esot minējis tikai kā sekas prasības pieteikumā minēto tiesību normu, ar ko privātpersonai netiek piešķirtas tiesības, pārkāpumam. Apelācijas sūdzības iesniedzējs iebilst, ka “pilnvaru izmantošana tiesību aktam neatbilstošā veidā” esot pilnvaru nepareiza izmantošana un par to var runāt tad, ja Savienības iestāde ir novirzījusies no tādiem vispārējiem principiem kā godprātība, labticība un rūpība; nav šaubu, ka ECB prezidente ar strīdīgo paziņojumu esot pārkāpusi godprātības un rūpības principus.
Piektkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Vispārējās tiesas apgalvojumu, ka neesot sniegts pierādījums par cēloņsakarību starp apstrīdēto ECB prezidentes paziņojumu un biržas indeksa kritumu, norādot, ka šis pierādījums izriet no prasības pieteikuma un tā pielikumiem. Paziņojums presei par ECB prezidentes 2020. gada 12. marta preses konferenci, Itālijas un starptautisko žurnālistu komentāri, kā arī Itālijas Republikas prezidenta paziņojumi pauž vispārējo pārliecību, ka kritums fondu biržās ir noticis tikai ECB prezidentes strīdīgā paziņojuma dēļ. Turklāt ECB prezidentes iniciatīva atvainoties un koriģēt savu paziņojumu, kā to pati atzīst, esot izsaukusi tirgos īpaši nelabvēlīgas sekas. Šis pierādījums esot arī ticis sniegts, pamatojoties uz apelācijas sūdzības iesniedzēja ieceltā zvērinātā eksperta atzinuma saturu, tā secinājumiem un pielikumiem.
Sestkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Vispārējās tiesas apgalvojumu pārsūdzētā rīkojuma 33. punktā, atbilstoši kuram atzinuma pierādījuma vērtība ir būtiski ierobežota, jo šo atzinumu ir sagatavojis apelācijas sūdzības iesniedzēja iecelts zvērināts eksperts. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka tas ir kompetentas tiesu iestādes zvērināts eksperts, kurš ir nodevis šādu zvērestu: “Es zvēru, ka man uzticētos pienākumus esmu veicis rūpīgi un apzinīgi ar vienīgo nolūku palīdzēt tiesai noskaidrot patiesību”.
____________