ĢENERĀLADVOKĀTA ATANASIJA RANTA [ATHANASIOS RANTOS]
SECINĀJUMI,
sniegti 2023. gada 21. septembrī (1)
Lieta C‑301/22
Peter Sweetman
pret
An Bord Pleanála,
Ireland and the Attorney General,
piedaloties
Bradán Beo Teoranta,
Galway City Council,
Environmental Protection Agency
(High Court (Augstā tiesa, Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vide – Direktīva 2000/60/EK – Sistēma Eiropas Savienības rīcībai ūdens resursu politikas jomā – 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts – Vides aizsardzības mērķi attiecībā uz virszemes ūdeņiem – Dalībvalstu pienākums neatļaut nevienu projektu, kas var izraisīt virszemes ūdenstilpes stāvokļa pasliktināšanos – 5. pants un II pielikums – Virszemes ūdenstilpju veidu raksturojums – 8. pants un V pielikums – Virszemes ūdeņu ekoloģiskā stāvokļa klasifikācija – Ezers, kura platība ir mazāka par 0,5 km2 – Pienākuma raksturot un klasificēt šīs ūdenstilpes neesamība – Dalībvalsts pienākumi tāda apsaimniekošanas projekta gadījumā, kas var ietekmēt minēto ūdenstilpi
I. Ievads
1. Vai dalībvalstij ir jāveic visu tās teritorijā esošo ezeru, kuru platība ir mazāka par 0,5 km2, raksturojums Direktīvas 2000/60/EK (2) 5. panta un II pielikuma izpratnē un pēc tam ekoloģiskā stāvokļa klasifikācija minētās direktīvas 8. panta un V pielikuma izpratnē? Ja nē, kādi pienākumi šai dalībvalstij ir saskaņā ar minēto direktīvu, lai nodrošinātu šādas ūdenstilpes aizsardzību, ja apsaimniekošanas projekts to var ietekmēt? Tādi pēc būtības ir High Court (Augstā tiesa, Īrija) uzdotie jautājumi.
2. Šie jautājumi turpina 2015. gada 1. jūlija sprieduma lietā Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland (C‑461/13, EU:C:2015:433, 50. punkts) virzienu, kurā Tiesa nosprieda, ka, ja vien netiek piešķirta atkāpe, ir jāizvairās no jebkādas ūdenstilpes stāvokļa pasliktināšanās neatkarīgi no apsaimniekošanas plānos un pasākumu programmās paredzētās ilgtermiņa plānošanas.
3. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts tiesvedībā starp Peter Sweetman (turpmāk tekstā – “prasītājs”) un An Bord Pleanála (teritorijas plānošanas aģentūra, Īrija; turpmāk tekstā – “Aģentūra”) par atļauju veikt apsaimniekošanas projektu, kas ietver ūdens ieguvi no ezera, kura platība ir 0,083 km2.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
4. Direktīvas 2000/60 1. pantā “Mērķis” ir noteikts:
“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt iekšējo virszemes ūdeņu, pārejas ūdeņu, piekrastes ūdeņu un gruntsūdeņu aizsardzību, kas:
a) novērš turpmāku ūdens ekosistēmu stāvokļa pasliktināšanos, aizsargā un nostiprina to, kā arī aizsargā sauszemes ekosistēmas un mitrzemes, kas tieši atkarīgas no ūdens ekosistēmām, ciktāl tas attiecas uz to vajadzībām pēc ūdens;
[..].”
5. Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:
“Šajā direktīvā izmanto turpmāk minētās definīcijas:
1) “Virszemes ūdeņi” ir iekšējie ūdeņi, izņemot gruntsūdeņus, pārejas ūdeņi un piekrastes ūdeņi, bet attiecībā uz to ķīmisko stāvokli – arī teritoriālie ūdeņi.
[..]
5) “Ezers” ir stāvoša iekšēja virszemes ūdenstilpe.
[..]
10) “Virszemes ūdens objekts [ūdenstilpe]” ir nošķirts un nozīmīgs virszemes ūdeņu elements, kā, piemēram, ezers, ūdenskrātuve, strauts, upe vai kanāls, vai strauta, upes vai kanāla daļa, pārejas ūdeņu vai piekrastes ūdeņu posms.
[..]
17) “Virszemes ūdeņu stāvoklis” ir vispārējs virszemes ūdens objekta stāvokļa formulējums, ko nosaka pēc tā sliktākajiem ekoloģiskās un ķīmiskās kvalitātes rādītājiem.
[..]
21) “Ekoloģiskais stāvoklis” ir ar virszemes ūdeņiem saistīto un saskaņā ar V pielikumu klasificēto ūdens ekosistēmu struktūras un darbības kvalitātes formulējums;
[..].”
6. Minētās direktīvas 4. panta ar nosaukumu “Vides aizsardzības mērķi” 1. punktā ir noteikts:
“Ieviešot praksē pasākumu programmas, kas precizētas upju baseinu apsaimniekošanas plānos:
a) attiecībā uz virszemes ūdeņiem
i) dalībvalstis īsteno vajadzīgos pasākumus, lai novērstu visu virszemes ūdens objektu [ūdenstilpju] stāvokļa pasliktināšanos, ievērojot 6. un 7. punktu un neierobežojot 8. punktu;
ii) dalībvalstis aizsargā, stiprina un atjauno visus virszemes ūdens objektus [ūdenstilpes], ievērojot iii) apakšpunktu attiecībā uz stipri pārveidotiem ūdens objektiem [ūdenstilpēm], nolūkā panākt labu virszemes ūdeņu stāvokli vēlākais 15 gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, saskaņā ar V pielikumā paredzētajiem noteikumiem, ievērojot saskaņā ar 4. punktu noteiktos pagarinājumus un ievērojot 5., 6. un 7. punktu, neierobežojot 8. punktu;
iii) dalībvalstis aizsargā, stiprina un atjauno visus mākslīgus un stipri pārveidotos ūdens objektus [ūdenstilpes], nolūkā panākt labu ekoloģisko potenciālu un labus virszemes ūdeņu ķīmiskos rādītājus vēlākais 15 gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, saskaņā ar V pielikumā paredzētajiem noteikumiem, ievērojot saskaņā ar 4. punktu noteiktos pagarinājumus un ievērojot 5., 6. un 7. punktu, neierobežojot 8. punktu;
[..]
c) attiecībā uz aizsargātiem apgabaliem
dalībvalstis panāk atbilstību jebkādiem standartiem un mērķiem vēlākais 15 gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, ja vien Kopienas tiesību aktos, saskaņā ar kuriem [tika] izveidoti atsevišķi aizsargāti apgabali, nav noteikts citādi.
[..]”
7. Tās pašas direktīvas 5. panta “Upju baseinu apgabala īpašības, cilvēku darbības ietekmes uz vidi pārskats un ūdens izmantošanas ekonomiskā analīze” 1. punktā ir noteikts:
“Visas dalībvalstis nodrošina, ka katram upju baseinu apgabalam vai starptautiska upju baseina apgabala daļai, kas atrodas tās teritorijā:
– to īpašību analīze,
– cilvēku darbības ietekmes uz virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu stāvokli pārskats, un
– ūdens izmantošanas ekonomiskā analīze
tiek veikta saskaņā ar II un III pielikumā izklāstītajām specifikācijām un to pabeidz vismaz četrus gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas.”
8. Direktīvas 2000/60 6. panta “Aizsargāto apgabalu reģistrs” 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, ka reģistra vai reģistru izveidi visiem apgabaliem, kas atrodas katrā upes baseinā, kurš apzīmēts kā tāds, kam vajadzīga īpaša aizsardzība saskaņā ar īpašiem Kopienas tiesību aktiem virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu aizsardzībai vai dzīvotņu un sugu, kas tieši atkarīgas no ūdens, saglabāšanai.
9. Šīs direktīvas 8. pantā “Virszemes ūdeņu stāvokļa, gruntsūdeņu stāvokļa un aizsargāto apgabalu monitorings” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina ūdens resursu stāvokļa monitoringa programmu izveidi, lai izveidotu saskaņotu un visaptverošu ūdens resursu stāvokļa pārskatu katrā upju baseinu apgabalā:
– virszemes ūdeņiem šādas programmas attiecas uz:
i) tecējuma ātruma apjomu un līmeni, ciktāl tas ir saistīts ar ekoloģiskās un ķīmiskās kvalitātes rādītājiem un ekoloģisko potenciālu; un
ii) ekoloģiskās un ķīmiskās kvalitātes rādītājiem un ekoloģisko potenciālu;
– [..]
– aizsargātiem apgabaliem iepriekš minētās programmas papildina ar Kopienas tiesību aktos ietvertajām specifikācijām, saskaņā ar kādām izveidoti atsevišķi aizsargāti apgabali.
2. [..] Šāds monitorings ir saskaņā ar V pielikuma prasībām.
[..]”
10. Minētās direktīvas 11. panta “Pasākumu programma” 1.–3. punktā ir noteikts:
“1. Visas dalībvalstis nodrošina, ka katrā upju baseinu apgabalā vai starptautiska upju baseina daļā, kas atrodas tās teritorijā, ņemot vērā 5. pantā paredzētās analīzes rezultātus, tiek īstenota pasākumu programma, lai sasniegtu 4. pantā noteiktos mērķus. Šādās pasākumu programmās var atsaukties uz pasākumiem, kas izriet no valstu līmenī pieņemtiem tiesību aktiem un attiecas uz visu dalībvalsts teritoriju. Attiecīgā gadījumā dalībvalsts var pieņemt pasākumus, kas piemērojami visiem upju baseinu apgabaliem un/vai starptautisku upju baseinu daļām, kas atrodas to teritorijā.
2. Visas pasākumu programmas ietver pamatpasākumus, kas precizēti 3. punktā, un vajadzības gadījumā papildpasākumus.
3. Pamatpasākumi ir izpildāmo prasību minimums, un tie ir šādi:
[..]
e) virszemes saldūdens un gruntsūdeņu ieguves, kā arī virszemes saldūdens uzkrāšanas kontroles pasākumi, tostarp ūdens ieguves reģistra vai reģistru izveide, un attiecībā uz ieguvi un uzkrāšanu iepriekšējas atļaujas ieviešana. Šīs kontroles periodiski pārskata un vajadzības gadījumā atjaunina. Dalībvalstis var no šīm kontrolēm atbrīvot tādu ieguvi vai uzkrāšanu, kam nav ievērojamas ietekmes uz ūdens resursu stāvokli;
[..].”
11. Saskaņā ar Direktīvas 2000/60 II pielikumu:
“1. Virszemes ūdeņi
1.1. Virszemes ūdenstilpju tipu raksturojums
Dalībvalstis identificē virszemes ūdenstilpju izvietojumu un robežas un veic visu šādu ūdenstilpju sākotnējo raksturojumu saskaņā ar šādu metodoloģiju. Dalībvalstis var sagrupēt virszemes ūdenstilpes šā sākotnējā raksturojuma sakarā.
i) Upes baseina apgabala virszemes ūdenstilpes definē kā tilpnes, kas attiecināmas uz kādu no še turpmāk nosauktajām virszemes ūdeņu kategorijām: upes, ezeri, pārejas ūdeņi vai piekrastes ūdeņi, vai kā mākslīgi virszemes ūdens objekti [ūdenstilpes] vai stipri pārveidoti virszemes ūdens objekti [ūdenstilpes].
ii) Katrā virszemes ūdeņu kategorijā, attiecīgās virszemes ūdenstilpes, kas atrodas upes baseina apgabalā, diferencē saskaņā ar tipu. Šos tipus nosaka, izmantojot “A sistēmu” vai “B sistēmu”, kā noteikts 1.2. punktā.
iii) Ja izmanto A sistēmu, virszemes ūdenstilpes upes baseina apgabalā vispirms diferencē atbilstoši attiecīgajiem ekoreģioniem saskaņā ar 1.2. punktā noteiktajiem ģeogrāfiskajiem apgabaliem, kas norādīti attiecīgā kartē XI pielikumā. Katrā ekoreģionā esošās ūdenstilpes pēc tam diferencē atbilstoši virszemes ūdenstilpju tipiem saskaņā ar tiem raksturlielumiem, kas norādīti tabulās A sistēmai.
iv) Ja izmanto B sistēmu, dalībvalstīm ir jāpanāk vismaz tā pati diferenciācijas pakāpe, kāda tiktu sasniegta, izmantojot A sistēmu. Attiecīgi upes baseina apgabalā esošās virszemes ūdenstilpes diferencē pēc to tipiem, izmantojot obligātos raksturlielumus un tādu izvēles raksturlielumu vai raksturlielumu kombināciju vērtības, kas ir vajadzīgas, lai nodrošinātu tipam raksturīgu bioloģisko atskaites apstākļu ticamu iegūšanu.
[..]
1.2. Ekoreģioni un virszemes ūdenstilpju tipi
[..]
1.2.2. Ezeri
A sistēma
Noteiktā tipoloģija | Raksturlielumi |
Ekoreģions | Ekoreģioni, kas parādīti XI pielikuma A kartē |
Tips | Augstuma tipoloģija augsts: > 800 m vidēji augsts: no 200 līdz 800 m zems: < 200 m Dziļuma tipoloģija, pamatojoties uz vidējo dziļumu < 3 m 3 līdz 15 m > 15 m Lieluma tipoloģija, pamatojoties uz sateces baseinu 0,5 līdz 1 km2 1 līdz 10 km2 10 līdz 100 km2 > 100 km2 Ģeoloģija kaļķaina silicītu organiska |
B sistēma
Alternatīvs raksturojums | Fizikālie un ķīmiskie faktori, kas nosaka ezera raksturlielumus, un līdz ar to populāciju struktūru un sastāvu |
Obligātie faktori | augstums platums garums dziļums ģeoloģija lielums |
Izvēles faktori | [..] |
[..]”
12. Šīs direktīvas IV pielikuma ar nosaukumu “Aizsargāti apgabali” 1. punktā ir noteikts, ka minētās direktīvas 6. pantā paredzētais aizsargājamo apgabalu reģistrs iekļauj dažādu veidu aizsargājamos apgabalus, tostarp apgabalus, kas noteikti dzīvotņu un sugu aizsardzībai un kuru ūdens stāvokļa saglabāšana vai uzlabošana ir svarīgs šīs aizsardzības faktors, tostarp attiecīgās Natura 2000 teritorijas, kas noteiktas saskaņā ar Direktīvu 92/43/EEK (3) un Direktīvu 79/409/EEK (4).
13. Šīs pašas direktīvas V pielikumā (1. punktā) attiecībā uz virszemes ūdeņu stāvokli ir precizēti kvalitātes faktori ekoloģiskās kvalitātes rādītāju klasifikācijai (1.1. punkts), it īpaši attiecībā uz ezeriem (1.1.2. punkts).
B. Īrijas tiesības
14. Direktīva 2000/60 Īrijas tiesībās tika transponēta ar dažādiem noteikumiem, tostarp European Communities (Water Policy) Regulations 2003 [2003. gada Eiropas Kopienu noteikumi (par ūdens politiku)] (5) un European Union (Water Policy) Regulations 2014 [2014. gada Eiropas Savienības noteikumi (par ūdens politiku)] (6).
III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
15. Loch an Mhuilinn ir privāts bezplūdu iekšējais ezers Goramnas [Gorumna] salā Golvejas [Galway] grāfistē (Īrija) ar platību 0,083 km2 jeb 8,3 hektāri (turpmāk tekstā – “ezers”). Environmental Protection Agency (Vides aizsardzības aģentūra, Īrija; turpmāk tekstā – “EPA”) (7) to neidentificēja kā ūdenstilpi, uz kuru attiecas Direktīva 2000/60, jo tas neatbilda šajā direktīvā paredzētajiem kritērijiem attiecībā uz platību vai atrašanās vietu aizsargātā apgabalā. Līdz ar to EPA neklasificēja ezera ekoloģisko stāvokli minētās direktīvas V pielikuma izpratnē (8).
16. Sabiedrība Bradán Beo Teoranta iesniedza Aģentūrai pieteikumu, lai saņemtu atļauju no ezera iegūt ne vairāk kā 4680 m3 saldūdens nedēļā, ne ilgāk kā 22 nedēļas gadā no maija līdz septembrim (9). Šāda ieguve bija paredzēta četras stundas dienā, ne vairāk kā četras dienas nedēļā, un iegūtais saldūdens bija paredzēts, lai tajā ielaistu slimus lašus un atbrīvotu tos no amēbiskās žaunu slimības un jūras utīm. Šie laši atradās četrās licencētās vietās, kuras uzņēmums apsaimniekoja Kilkeranas [Kilkieran] līcī, Golvejas grāfistē. Saldūdeni no ezera pa cauruļvadu sūknētu uz ierosināto uzbēruma mūri pie piekrastes ceļa, kur pa citu cauruļvadu saldūdeni novadītu uz plēvēm, kuras ar laivu vilktu uz vietām, kur laši tiktu apstrādāti (turpmāk tekstā – “apsaimniekošanas projekts”). Aģentūra ir nolēmusi piešķirt minētajai sabiedrībai lūgto atļauju.
17. Prasītājs cēla prasību par šo lēmumu High Court (Augstā tiesa, Īrija), iesniedzējtiesā, apgalvojot, ka, atļaujot īstenot apsaimniekošanas projektu, Aģentūra neesot izpildījusi tai Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punktā paredzēto pienākumu veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu šīs virszemes ūdenstilpes stāvokļa pasliktināšanos.
18. Ar 2021. gada 15. janvāra spriedumu iesniedzējtiesa atcēla lēmumu par atļaujas piešķiršanu apsaimniekošanas projektam tikai tādēļ, ka tajā nebija ievērotas Direktīvā 2000/60 paredzētās prasības. Šajā ziņā šī tiesa uzskata, ka apsaimniekošanas projekts ietekmēja ūdenstilpi, ko veido ezers. Tomēr, ņemot vērā, ka EPA nebija veikusi ezera ekoloģiskā stāvokļa klasifikāciju, Aģentūrai neesot bijis iespējams izvērtēt, vai apsaimniekošanas projekts atbilst šīs direktīvas 4. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.
19. Pēc šī sprieduma pasludināšanas Bradán Beo Teoranta nolēma lūgt EPA, kas nebija pamatlietas dalībniece un nepiedalījās lietas izskatīšanā pēc būtības, sniegt atzinumu par tās lomu Direktīvā 2000/60 paredzēto ūdenstilpju identificēšanā. Savā 2021. gada 28. janvāra atbildē (turpmāk tekstā – “EPA atbilde”), kas tika nosūtīta visām lietas dalībniecēm, EPA norādīja, ka, pēc tās domām, nav pienākuma klasificēt visu ūdenstilpju ekoloģisko stāvokli un ka tai ne iepriekš, ne pašlaik nav bijis pienākuma klasificēt ezera ekoloģisko stāvokli. Šajā ziņā EPA uzsvēra, ka saistībā ar kopējo stratēģiju Direktīvas 2000/60 īstenošanai, kurā ir iesaistīta Eiropas Komisija, visas dalībvalstis, valstis, kas pievienojas, Norvēģija un citas ieinteresētās puses un nevalstiskās organizācijas, Komisija ir izstrādājusi Vadlīnijas Nr. 2 “Ūdenstilpju identificēšana” (10) (turpmāk tekstā – “Vadlīnijas Nr. 2”). Saskaņā ar minētā dokumenta (11) 3.5. punktu dalībvalstīm ir rīcības brīvība izlemt, vai šīs direktīvas mērķus, kas attiecas uz visiem virszemes ūdeņiem, var sasniegt, kā ūdenstilpi neidentificējot katru maznozīmīgo virszemes ūdeņu elementu, bet tikai nošķirtus un nozīmīgus.
20. Savā atbildē EPA arī norādīja, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/60 5. pantu un II pielikuma 1.2.2. punktu ezeri, kuru platība ir lielāka par 0,5 km2, ir jāidentificē kā ūdenstilpes, uz kurām attiecas šī direktīva. Attiecībā uz ezeriem, kuru platība ir mazāka par šo robežvērtību, dalībvalstis varot nolemt tos noteikt par ūdenstilpēm, uz kurām attiecas minētā direktīva, jo īpaši, ja tie ir ekoloģiski nozīmīgi, ja tie ietilpst kādā no tās pašas direktīvas IV pielikumā minētajiem aizsargātiem apgabaliem vai ja tiem ir būtiska negatīva ietekme uz citām virszemes ūdenstilpēm. Šajā ziņā EPA un Īrijas upju baseinu koordinēšanas iestādes šos principus esot piemērojušas ezeru ūdenstilpju atlasei. Tādējādi visi ezeri, kuru platība ir lielāka par 0,5 km2, kā arī vismazākie ezeri, kas atrodas aizsargājamā teritorijā, tika identificēti kā ūdenstilpes, uz kurām attiecas Direktīva 2000/60 (12). Tāpat EPA uzskata, ka attiecībā uz virszemes ūdens elementiem, kas nav identificēti kā tādi, uz kuriem attiecas šī direktīva, no Vadlīniju Nr. 2 3.5. punkta izrietot, ka attiecībā uz tiem ir jāpiemēro minētās direktīvas 11. pantā paredzētie “pamatpasākumi”.
21. Iesniedzējtiesa norāda, ka EPA nostāja, saskaņā ar kuru Direktīvā 2000/60 nav prasīts, lai ezers tiktu identificēts kā ūdenstilpe, kas ietilpst tās piemērošanas jomā, tai netika darīta zināma tiesas sēdē pēc būtības, kas notika pirms 2021. gada 15. janvāra sprieduma pasludināšanas. Ņemot vērā EPA atbildi, Aģentūra iesniedza pieteikumu par pamatlietas izskatīšanas atsākšanu. Minētā tiesa 2021. gada 16. aprīlī šo pieteikumu apmierināja, atkārtoti nododot šo lietu izskatīšanai. Šajā ziņā minētā tiesa uzsver, ka EPA atbildē norādītie elementi var ietekmēt pamatlietas iznākumu un ka, ņemot vērā valsts judikatūru par High Court (Augstā tiesa) sprieduma pārskatīšanas kritērijiem, šīs lietas atkārtotas izskatīšanas slieksnis lielā mērā ir sasniegts.
22. Attiecībā uz lēmumu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa uzsver, ka pamatlietā rodas jautājums, vai visām ūdenstilpēm neatkarīgi no to lieluma ir jābūt raksturotām, piemērojot Direktīvu 2000/60, līdz ar to saistībā ar lūgumu izsniegt atļauju apsaimniekošanai, kas var ietekmēt virszemes ūdenstilpi, lietu izskatošā valsts tiesa var novērtēt šo apsaimniekošanu, atsaucoties uz jēdzieniem “pasliktināšanās” un “labs virszemes ūdeņu stāvoklis” šīs direktīvas izpratnē. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, uz 2015. gada 1. jūlija spriedumu Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland (C‑461/13, EU:C:2015:433), otrkārt, uz to, ka EPA lielā mērā balstījās uz Vadlīnijām Nr. 2 un Komisijas praksi, un, treškārt, uz Tiesas judikatūras neesamību šajā jautājumā.
23. Šādos apstākļos High Court (Augstā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) a) Vai dalībvalstīm ir jāraksturo un pēc tam jāklasificē visas ūdenstilpes neatkarīgi no to lieluma, un, jo īpaši, vai ir prasība raksturot un klasificēt visus ezerus, kuru topoloģiskā platība ir mazāka par 0,5 km2?
b) Cik lielā mērā atšķiras stāvoklis attiecībā uz aizsargājamā teritorijā esošām ūdenstilpēm, ja vispār atšķiras?
2) Ja atbilde uz 1. jautājuma a) punktu ir apstiprinoša, vai kompetentā iestāde attīstības ieceru saskaņošanas nolūkā var piešķirt apsaimniekošanas atļauju projektam, kas var ietekmēt ūdenstilpi, pirms tā ir kategorizēta un klasificēta?
3) Ja atbilde uz 1. jautājuma a) punktu ir noliedzoša, kādi ir kompetentās iestādes pienākumi, kad tā lemj par tādu pieteikumu attīstības atļaujas saņemšanai, kurš potenciāli ietekmē ūdenstilpi, kas nav raksturota un/vai klasificēta?”
24. Rakstveida apsvērumus Tiesā iesniedza prasītāja, Aģentūra, Īrijas, Francijas, Nīderlandes un Polijas valdības, kā arī Komisija.
IV. Juridiskā analīze
A. Par pirmā prejudiciālā jautājuma a) punktu
25. Ar pirmā jautājuma a) punktu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2000/60 5. un 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ir pienākums raksturot un klasificēt visus ezerus, kuru platība ir mazāka par 0,5 km2.
26. Saskaņā ar Direktīvas 2000/60 1. panta a) punktu direktīvas mērķis ir izveidot sistēmu tostarp iekšējo virszemes ūdeņu aizsardzībai, kas novērš turpmāku ūdens ekosistēmu stāvokļa pasliktināšanos, aizsargā un nostiprina to, kā arī aizsargā sauszemes ekosistēmas un mitrzemes, kas tieši atkarīgas no ūdens ekosistēmām, ciktāl tas attiecas uz to vajadzībām pēc ūdens.
27. Šajā ziņā minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikti divi atsevišķi, kaut arī cieši saistīti mērķi. No vienas puses, minētās direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā ir norādīts, ka, ieviešot praksē pasākumu programmas, kas precizētas upju baseinu apsaimniekošanas plānos attiecībā uz virszemes ūdeņiem, dalībvalstis īsteno vajadzīgos pasākumus, lai novērstu visu virszemes ūdenstilpju stāvokļa pasliktināšanos, ievērojot šī panta 6. un 7. punktu un neierobežojot minētā panta 8. punktu (pienākums novērst pasliktināšanos). No otras puses, piemērojot Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) un iii) punktu, dalībvalstis aizsargā, uzlabo un atjauno visas virszemes ūdenstilpes nolūkā panākt labu virszemes ūdeņu stāvokli vēlākais līdz 2015. gada beigām (uzlabošanas pienākums) (13).
28. Lai nodrošinātu, ka dalībvalstis īsteno šos vides mērķus, pašā direktīvā ir paredzēta virkne normu, tostarp tās, kuras ir ietvertas šīs direktīvas 3., 5., 8., 11. un 13. pantā, kā arī tās V pielikumā, ar kurām ir noteikts sīki regulēts, komplekss vairāku stadiju process, lai dalībvalstis varētu ieviest vajadzīgos pasākumus atkarībā no to teritorijās identificēto ūdens objektu specifiskajām iezīmēm un raksturīpašībām (14).
29. Konkrētāk, kā izriet no Tiesas judikatūras, lai sasniegtu Direktīvas 2000/60 4. pantā noteiktos vides aizsardzības mērķus, dalībvalstu rīcībā ir jābūt attiecīgo ūdenstilpju īpašību kopainai. Šajā nolūkā saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu (15) dalībvalstis vispirms identificē upju baseinus, iekļauj tos upju baseinu apgabalos un izraugās kompetentās iestādes. Pēc tam tās raksturo ūdenstilpes, kā tas ir paredzēts minētās direktīvas 5. panta 1. punktā un tās II (turpmāk tekstā – “II pielikums”) un III pielikumā. Saskaņā ar šo tiesību normu katra dalībvalsts nodrošina, ka katram upju baseinu apgabalam, kas atrodas tās teritorijā, to īpašību analīze, cilvēku darbības ietekmes uz virszemes ūdeņu stāvokli pētījums un ūdens izmantošanas ekonomiskā analīze tiek veikta saskaņā ar minētajā II un III pielikumā noteiktajām tehniskajām specifikācijām (16).
30. Attiecībā uz šīm tehniskajām specifikācijām II pielikuma 1. punktā ir reglamentēti virszemes ūdeņi un tā 1.1. punktā ir sīki izklāstītas prasības, kas dalībvalstīm pēc virszemes ūdenstilpju izvietojuma un robežu noteikšanas ir jāievēro, veicot visu šos ūdenstilpju sākotnējo raksturojumu (17). Šajā ziņā šī pielikuma 1.1. punkta i) apakšpunktā ir paredzēts, ka virszemes ūdenstilpes upes baseina apgabalā ir definētas kā tādas, kas attiecināmas uz vienu no turpmāk nosauktajām virszemes ūdeņu kategorijām: “upes, ezeri, pārejas ūdeņi vai piekrastes ūdeņi vai kā mākslīgi virszemes ūdens objekti, vai stipri pārveidoti virszemes ūdens objekti”. Minētā pielikuma 1.1. punkta ii) apakšpunktā ir noteikts, ka katrai virszemes ūdeņu kategorijai upes baseina apgabalā ietilpstošās ūdenstilpes tiek iedalītas tipos, kas definēti, izmantojot vienu no A vai B sistēmām, kuras ir definētas tā paša pielikuma 1.2. punktā. II pielikuma 1.1. punkta iii) apakšpunktā noteikts, ka, ja izmanto A sistēmu, virszemes ūdenstilpes upes baseina apgabalā vispirms tiek iedalītas ekoreģionos saskaņā ar minētā pielikuma 1.2. punktā noteiktajiem ģeogrāfiskajiem apgabaliem un ka ūdenstilpes katrā ekoreģionā pēc tam tiek iedalītas virszemes ūdenstilpju tipos saskaņā ar A sistēmas tabulās noteiktajiem raksturlielumiem.
31. Šajā gadījumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ezers, kura platība ir mazāka par 0,5 km2, ir jāraksturo Direktīvas 2000/60 5. panta 1. punkta un tās II pielikuma izpratnē un pēc tam jāklasificē minētās direktīvas 8. panta 1. punkta un V pielikuma izpratnē. Kā norāda minētā tiesa, papildus šāda ezera konkrētajam gadījumam rodas vispārīgāks jautājums par to, vai visās dalībvalstīs šīs direktīvas piemērošanas kontekstā ir jāapraksta un jāklasificē visas ūdenstilpes.
32. Direktīvas 2000/60 2. panta 5. punktā “ezers” ir definēts kā “stāvoša iekšēja virszemes ūdenstilpe”. Tā kā šajā definīcijā nav norādīta platība vai citi kritēriji, nav skaidrs, kā nošķirt “ezeru” no citām mazākām stāvošām ūdenstilpēm, piemēram, dīķa. Tomēr šajā lietā nav strīda par to, ka Loch an Mhuilinn ir ezers 2. panta 5. punkta izpratnē.
33. Attiecībā uz ezeriem II pielikuma 1.2.2. punktā A sistēmā ir minēta virkne raksturlielumu, kuru pamatā ir šo ūdenstilpju fiziskās īpašības, proti, “augstuma tipoloģija”, “dziļuma tipoloģija, pamatojoties uz vidējo dziļumu”, “ģeoloģija” un “lieluma tipoloģija, pamatojoties uz sateces baseinu”. Pēdējā tipoloģija ir izvērsta šādā veidā: “0,5 līdz 1 km2”, “1 līdz 10 km2”, “10 līdz 100 km2” un “> 100 km2”. Līdz ar to raksturlielums saistībā ar platību A sistēmā attiecībā uz ezeriem fiksē minimālo robežu 0,5 km2.
34. Tā kā Direktīvas 2000/60 5. panta 1. punktā ir skaidri noteikts, ka raksturošana ir jāveic saskaņā ar tehniskajām specifikācijām, kas ir noteiktas it īpaši II pielikumā, ir jākonstatē, ka šajā direktīvā nav paredzēts pienākums dalībvalstīm, piemērojot A sistēmu, raksturot ezerus, kuru platība ir mazāka par 0,5 km2.
35. Atbildot uz Tiesas rakstveida jautājumu, iesniedzējtiesa norādīja, ka Īrija virszemes ūdenstilpju raksturošanai izmanto B sistēmu, kurā nav atsauces uz skaitliskām vērtībām. Šajā ziņā no II pielikuma 1.2.2. punkta izriet, ka B sistēmas kontekstā un attiecībā uz ezeriem starp “fizikālajiem un ķīmiskajiem faktoriem, kas nosaka ezera raksturlielumus, un līdz ar to populāciju struktūru un sastāvu”, obligātie faktori ir augstums, platums, garums, dziļums, ģeoloģija un lielums. Tomēr minētā pielikuma 1.1. punkta iv) apakšpunktā ir noteikts, ka, ja tiek izmantota B sistēma, “dalībvalstīm ir jāpanāk vismaz tā pati diferenciācijas pakāpe, kāda tiktu sasniegta, izmantojot A sistēmu”, un ka tādējādi “upes baseina apgabalā esošās virszemes ūdenstilpes diferencē pēc to tipiem, izmantojot obligātos raksturlielumus un tādu izvēles raksturlielumu vai raksturlielumu kombināciju vērtības, kas ir vajadzīgas, lai nodrošinātu tipam raksturīgu bioloģisko atskaites apstākļu ticamu iegūšanu”. No šīs tiesību normas izriet, ka, tā kā A sistēmā kā atsauce ir izmantots minimālais izmērs 0,5 km2, lai raksturotu ezeru Direktīvas 2000/60 5. panta izpratnē, B sistēmas piemērošana noved pie tā, ka ezeram jābūt ar šādu platību, lai attiecīgai dalībvalstij būtu pienākums to raksturot.
36. Šo interpretāciju apstiprina Vadlīnijas Nr. 2. Protams, lai gan šis dokuments nav juridiski saistošs (18), ir interesanti atzīmēt, ka tā 3.5. punktā par “mazām virszemes ūdenstilpēm” ir norādīts, ka Direktīvas 2000/60 mērķis ir izveidot “sistēmu visu ūdeņu, tostarp iekšējo virszemes ūdeņu, pārejas ūdeņu, piekrastes ūdeņu un gruntsūdeņu aizsardzībai”, bet “virszemes ūdeņi ietver lielu skaitu ļoti maza izmēra ūdeņu, kuru apsaimniekošana var radīt milzīgu administratīvo slogu” (19). Šī dokumenta 3.5. punktā ir piebilsts, ka šajā direktīvā nav paredzēta robeža ļoti mazām “ūdenstilpēm” un ka “dalībvalstīm ir rīcības brīvība izlemt, vai direktīvas mērķus, kas attiecas uz visiem virszemes ūdeņiem, var sasniegt, kā ūdenstilpi neidentificējot katru maznozīmīgo virszemes ūdeņu elementu, bet tikai nošķirtus un nozīmīgus”, pirms tiek ierosināta iespējamā pieeja šādu ūdeņu aizsardzībai (20).
37. Šajā ziņā es piekrītu Īrijas valdības analīzei, ka šādu apgrūtinošu administratīvu pienākumu uzlikšana attiecībā uz mazām virszemes ūdenstilpēm varētu novirzīt resursus no Direktīvā 2000/60 paredzēto īpašo pienākumu izpildes saistībā ar nozīmīgām ūdenstilpēm. Līdz ar to tas, ka ezeri, kuru platība ir mazāka par 0,5 km2, nav jāraksturo minētās direktīvas 5. panta izpratnē,, pats par sevi nešķiet nesaderīgs ar šīs direktīvas mērķi novērst virszemes ūdeņu stāvokļa pasliktināšanos.
38. Pēc virszemes ūdenstilpju raksturojuma minētā 5. panta nozīmē dalībvalstīm ir jāklasificē to ekoloģiskais stāvoklis saskaņā ar Direktīvas 2000/60 8. pantu un V pielikumu. Tomēr, tā kā dalībvalstīm nav pienākuma raksturot ezerus, kuru platība ir mazāka par 0,5 km2, loģiski izriet, ka tām nav pienākuma klasificēt šādu ezeru ekoloģisko stāvokli (21). Jāpiebilst, ka šī direktīva neliedz dalībvalstīm, ja tās to uzskata par pamatotu, izmantot iespēju raksturot un klasificēt ezerus, kuru platība ir mazāka par 0,5 km2 (22).
39. Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu atbildēt uz pirmo jautājumu, ka Direktīvas 2000/60 5. un 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos dalībvalstīm nav noteikts pienākums raksturot un klasificēt visus ezerus, kuru platība ir mazāka par 0,5 km2.
B. Par pirmā prejudiciālā jautājuma b) punktu
40. Ar pirmā jautājuma b) punktu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai atbilde uz pirmā jautājuma a) punktu ir atšķirīga, ja attiecīgā ūdenstilpe atrodas aizsargājamā apgabalā Direktīvas 2000/60 izpratnē.
1. Par pieņemamību
41. Ir jāatgādina, ka tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai tās uzdotie jautājumi. Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, Tiesai principā ir par tiem jālemj. No tā izriet, ka uz valsts tiesu uzdotajiem jautājumiem ir attiecināma nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz šiem jautājumiem.(23)
42. Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka savā atbildē EPA apgalvoja, ka ezers neatbilst kritērijam par atrašanās vietu aizsargājamā teritorijā Direktīvas 2000/60 izpratnē. Atbildot uz Tiesas rakstveida jautājumu, iesniedzējtiesa precizēja, ka ezers atrodas nevis aizsargājamā teritorijā, bet ka tas ir tieši savienots ar īpašo aizsargājamo teritoriju (24) Kilkeranas līcī un salās ar tiešu plūdmaiņu savienojumu (25).
43. Attiecīgi jākonstatē, ka ezers neatrodas aizsargājamā teritorijā Direktīvas 2000/60 IV pielikuma izpratnē. Tāpēc es uzskatu, ka pirmā jautājuma b) apakšpunkts ir hipotētisks un līdz ar to nepieņemams.
2. Par lietas būtību
44. Gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka 1. jautājuma b) punkts ir pieņemams, es tostarp atgādinu, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta c) apakšpunktu attiecībā uz aizsargājamām teritorijām dalībvalstis principā nodrošina atbilstību visiem standartiem un mērķiem vēlākais 15 gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas. Minētās direktīvas 6. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina viena vai vairāku aizsargājamo teritoriju reģistru izveidi. Turklāt tās pašas direktīvas 8. panta 1. punkta trešajā ievilkumā ir noteikts, ka attiecībā uz aizsargājamām teritorijām ūdens stāvokļa monitoringa programmas papildina ar specifikācijām, kas ietvertas Savienības tiesību aktos, pamatojoties uz kuriem ir izveidota aizsargājamā teritorija.
45. Līdz ar to Direktīvā 2000/60 ir paredzēta papildu kontrole, kas piemērojama aizsargājamām teritorijām. Savukārt šajā direktīvā nav noteikumu, kas mainītu šīs direktīvas II un V pielikumā noteikto pienākumu raksturot un klasificēt virszemes ūdenstilpes, pamatojoties uz to fiziskajām īpašībām. Jāpiebilst – kā norādīts šo secinājumu 38. punktā –, ka dalībvalstīm ir iespēja raksturot un pēc tam klasificēt ezerus, kuru virsmas platība ir mazāka par 0,5 km2, ja tie atrodas aizsargājamās teritorijās (26).
46. Šādos apstākļos es uzskatu, ka atbilde uz 1. jautājuma a) punktu nav atšķirīga, ja attiecīgā ūdenstilpe atrodas aizsargājamā teritorijā Direktīvas 2000/60 izpratnē.
C. Par otro prejudiciālo jautājumu
47. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, Direktīva 2000/60 ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts kompetentā iestāde var atļaut virszemes ūdenstilpes ietekmējošu apsaimniekošanas projektu, ja šī ūdenstilpe nav raksturota un klasificēta šīs direktīvas 5. un 8. panta izpratnē.
48. Ņemot vērā uz pirmo prejudiciālo jautājumu sniegto atbildi, es uzskatu, ka uz otro jautājumu nav jāatbild.
D. Par trešo prejudiciālo jautājumu
49. Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, Direktīva 2000/60 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā kompetentajai valsts iestādei, kas lemj par lūgumu piešķirt atļauju apsaimniekošanas projektam, kurš var ietekmēt ezeru, kas nav raksturots un klasificēts šīs direktīvas 5. un 8. panta izpratnē tā nelielās platības dēļ, uzliek pienākumus nodrošināt šīs ūdenstilpes aizsardzību.
50. Kā norādīts šo secinājumu 28. punktā, Direktīvā 2000/60 ir paredzēta virkne normu, tostarp tās, kuras ir ietvertas šīs direktīvas 3., 5., 8., 11. un 13. pantā, ar kurām ir noteikts sīki regulēts, sarežģīts vairāku stadiju process, lai dalībvalstis varētu ieviest vajadzīgos pasākumus atkarībā no to teritorijās identificēto ūdenstilpju specifiskajām iezīmēm un raksturīpašībām.
51. Šajā lietā, kā izriet no piedāvātās atbildes uz pirmo jautājumu, attiecīgajai dalībvalstij nebija pienākuma raksturot un klasificēt ezeru, kā tas ir paredzēts attiecīgi šīs direktīvas 5. un 8. pantā. Līdz ar to jautājums ir par to, cik lielā mērā ir jāievēro turpmākie minētajā direktīvā paredzētā procesa posmi, kuru mērķis ir nodrošināt virszemes ūdenstilpju aizsardzību. Citiem vārdiem, vai Direktīva 2000/60 vispār neattiecas uz mazām virszemes ūdenstilpēm? Uzskatu, ka uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši.
52. Šajā ziņā ir jāatsaucas uz Tiesas vispārējo judikatūru, saskaņā ar kuru Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts paredz ne tikai ar programmatisku formulējumu noteiktus vienkārši apsaimniekošanas plānošanas mērķus, bet gan, tiklīdz ir noteikts attiecīgās ūdenstilpes ekoloģiskais stāvoklis, tam ir saistošas sekas katrā šajā direktīvā noteiktā procesa posmā. Tādējādi šajā noteikumā ir ietverti ne tikai principiāli pienākumi, bet tas attiecas arī uz konkrētiem projektiem. Līdz ar to, ja vien nav paredzēta atkāpe, ir jāizvairās no jebkādas ūdenstilpes stāvokļa pasliktināšanās neatkarīgi no apsaimniekošanas plānos un pasākumu programmās paredzētā plānojuma ilgākā termiņā. Pienākums novērst virszemes ūdenstilpju stāvokļa pasliktināšanos saglabā savu saistošo raksturu katrā no minētās direktīvas īstenošanas stadijām, un tas ir piemērojams jebkuram virszemes ūdenstilpes veidam un stāvoklim, attiecībā uz kuru ir pieņemts vai būtu bijis jāpieņem apsaimniekošanas plāns. Attiecīgajai dalībvalstij līdz ar to ir pienākums atteikt atļauju projektam, līdzko tas ir tāda veida, kas var pasliktināt attiecīgās ūdenstilpes stāvokli vai apdraudēt laba virszemes ūdenstilpes stāvokļa sasniegšanu, izņemot, ja ir jāuzskata, ka minētajam projektam ir piemērojams izņēmums saskaņā ar šīs pašas direktīvas 4. panta 7. punktu. Tas nozīmē, ka projekta atļaujas piešķiršanas procedūras laikā un tātad pirms lēmuma pieņemšanas kompetentajām iestādēm atbilstoši Direktīvas 2000/60 4. pantam ir jākontrolē, vai šim projektam var būt negatīva ietekme uz ūdeni, kas būtu pretrunā pienākumiem novērst virszemes un gruntsūdeņu ūdens objektu stāvokļa pasliktināšanos un uzlabot to (27).
53. Šī judikatūra ir daļa no klasiskā ūdenstilpju aizsardzības procesa dalībvalstīs, kas minēts šo secinājumu 50. punktā, jo īpaši attiecībā uz “ūdenstilpes ekoloģiskā stāvokļa noteikšanu” un “apsaimniekošanas plāna pieņemšanu” kā iepriekšējiem elementiem. Varētu secināt, ka tad, ja šie elementi nav konstatēti, kā tas ir pamata lietā, attiecīgā ūdenstilpe neietilpst Direktīvas 2000/60 piemērošanas jomā.
54. Tādā pašā nozīmē šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķis ir novērst visu “virszemes ūdens objektu [ūdenstilpju]” stāvokļa pasliktināšanos. Minētās direktīvas 2. panta 10. punktā “virszemes ūdens objekts [ūdenstilpe]” ir definēts kā nošķirts un “nozīmīgs” virszemes ūdeņu elements, kā, piemēram, ezers, ūdenskrātuve, strauts, upe vai kanāls, vai strauta, upes vai kanāla daļa, pārejas ūdeņu vai piekrastes ūdeņu posms. Līdz ar to šo noteikumu varētu interpretēt tādējādi, ka, it īpaši, neliels ezers nav “nozīmīga” virszemes ūdeņu daļa, kā to apgalvo Īrijas, Francijas un Nīderlandes valdības.
55. Tomēr, no vienas puses, no šo secinājumu 52. punktā minētās judikatūras izriet, ka pienākums novērst virszemes ūdenstilpju stāvokļa pasliktināšanos ir piemērojams “jebkuram virszemes ūdenstilpes veidam un stāvoklim”. Tādējādi, papildus Direktīvā 2000/60 noteiktā procesa vienkāršas ievērošanas nodrošināšanai, tās mērķis ir aizsargāt jo īpaši visus iekšējos virszemes ūdeņus. Tieši šim mērķim ir jābūt prioritāram situācijā, kad attiecīgā ūdenstilpe nav raksturota un klasificēta saskaņā ar II pielikumu tā nelielās platības dēļ.
56. No otras puses, attiecībā uz Direktīvas 2000/60 2. panta 10. punktā minēto jēdzienu “nozīmīgs elements” ir jāatsaucas uz direktīvas sagatavošanas darbiem. Tā, piemēram, 1997. gada 26. februārī iesniegtajā priekšlikumā Padomes direktīvai, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (28), Komisija minētā priekšlikuma 2. panta 7. punktā “ūdenstilpi” definēja kā “virszemes ūdeņu vai gruntsūdeņu nošķirtu un viendabīgu daļu, kā, piemēram, ūdens nesējslānis, ezers, rezervuārs, strauta, upes vai kanāla daļa, estuārs vai piekrastes ūdeņu posms” (29), un šī panta 8. punktā “nozīmīgas ūdenstilpes” definējot šādi: “Direktīvas 8. panta izpratnē “nozīmīgas ūdenstilpes” ir visi ūdeņi, kas paredzēti dzeramā ūdens ražošanai no viena avota, kas apkalpo vairāk nekā 15 mājsaimniecības”. Pieņemot Direktīvu 2000/60, šīs definīcijas netika saglabātas un šajā direktīvā jēdziens “nozīmīga” attiecībā uz virszemes ūdeņu daļu netika definēts.
57. Atbildot uz Tiesas rakstveida jautājumu par iemesliem, kas Savienības likumdevējam lika atkāpties no sākotnējā “ūdenstilpes” jēdziena, Īrijas valdība norādīja, ka sagatavošanas darbi apstiprina tās nostāju, saskaņā ar kuru šī likumdevēja nodoms bija noteikt praksē izmantojamu de minimis slieksni. Savukārt Nīderlandes valdība apgalvoja, ka jēdziens “nozīmīgs elements” attiecas uz telpisku kritēriju, proti, izmēriem. Komisija uzskatīja, ka nav nepieciešams noteikt saikni starp īpašības vārdu “nozīmīgs” un vismaz 0,5 km2 lielu platību, pamatojoties uz to, ka Direktīvas 2000/60 dažādās valodu versijās ir norādīts, ka ūdenstilpes kā “nošķirtas un nozīmīgas” noteikšana vairāk attiecas uz topoloģiskajām īpašībām, nevis uz tās lielumu kā tādu.
58. Šajā sakarā jākonstatē, ka šajā direktīvā nav ietverta tiesību norma, kas sasaistītu A sistēmas tabulās iekļautos raksturlielumus ar virszemes ūdeņu nošķirtas un “nozīmīgas” daļas jēdzienu. Attiecīgi “virszemes ūdens objektu [ūdenstilpi]”, kas definēts[-a] kā “nošķirts un nozīmīgs virszemes ūdeņu elements, kā, piemēram, ezers, ūdenskrātuve, strauts, upe vai kanāls, vai strauta, upes vai kanāla daļa, pārejas ūdeņu vai piekrastes ūdeņu posms”, var saprast – izmantojot jēdzienu “”kā, piemēram” – kā ūdens objekta veidu neatkarīgi no tā lieluma, proti, šajā gadījumā jebkuru “ezeru”. Citiem vārdiem, daļa, kas nav “nozīmīga” virszemes ūdeņu daļa, varētu būt elements, kas šajā definīcijā nav minēts, kā, piemēram, “dīķis”.
59. Jāatzīst, ka A sistēmas tabulās iekļautie raksturlielumi norāda, ka Savienības likumdevējs nav vēlējies mazos ezerus pakļaut raksturošanai un klasifikācijai Direktīvas 2000/60 5. un 8. panta nozīmē. Tomēr, kā izriet no šīs direktīvas sistēmas, šis likumdevējs ir vēlējies nodrošināt visu ūdeņu aizsardzību dalībvalstīs. Turklāt, tā kā virszemes ūdeņi ir dabiski savstarpēji saistīti, viena maza (bet ne maznozīmīga) virszemes ūdens objekta kvalitāte var ietekmēt cita, lielāka ūdens elementa kvalitāti (30). Līdz ar to ezers ar platību, kas mazāka par 0,5 km2, ir jāaizsargā atbilstoši šai direktīvai.
60. No tā izriet, kā ir norādījusi Komisija, ka gadījumā, ja kompetentā valsts iestāde saņem lūgumu piešķirt atļauju apsaimniekošanas projekta īstenošanai, pienākums novērst pasliktināšanos attiecas uz visām virszemes ūdenstilpēm, kuras varētu ietekmēt šis projekts. Līdz ar to un lai nodrošinātu šā pienākuma izpildi, uz šīm ūdenstilpēm ir jāattiecina minētās direktīvas 11. pantā minēto pasākumu programma (31). Jo īpaši, kā noteikts minētā panta 3. punkta e) apakšpunktā, šajā programmā jāietver “pamatpasākumi”, tostarp pasākumi, lai kontrolētu saldūdens ieguvi no virszemes ūdeņiem. Tomēr šāda pasākumu programma man nešķiet pietiekama, lai novērstu nelielas ūdenstilpes stāvokļa pasliktināšanos. Proti, ņemot vērā šo secinājumu 52. punktā minēto judikatūru, ir jāizvērtē attiecīgais konkrētais projekts.
61. Tādējādi es uzskatu, ka, ja tiek lūgta atļauja apsaimniekošanas projekta īstenošanai, kompetentajai valsts iestādei ir jāveic attiecīgās ūdenstilpes ad hoc stāvokļa noteikšana, lai nodrošinātu, ka projekts nepasliktina tās stāvokli. Manuprāt, dalībvalstij, pēc analoģijas piemērojot Direktīvas 2000/60 5. panta 1. punktu, ir jānodrošina, ka tiek veikts pētījums par cilvēka darbības ietekmi uz šā ūdens objekta stāvokli, kā arī ūdens izmantošanas ekonomiskā analīze. Faktiski runa ir par tādu novērtēšanas kritēriju ieviešanu, ciktāl – atbilstoši Tiesas judikatūrai – pienākums novērst ūdenstilpes stāvokļa pasliktināšanos ietver jebkādas izmaiņas, kas var apdraudēt šis direktīvas galvenā mērķa sasniegšanu (32). Protams, šāda pārbaude rada zināmas praktiskas grūtības, ja nav iepriekš veikta raksturojuma un klasifikācijas. Tomēr, lai nodrošinātu virszemes ūdeņu aizsardzību Savienībā, tas ir nepieciešams (33).
62. Tādējādi no šo secinājumu 52. punktā minētās judikatūras attiecībā uz Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu izriet, ka attiecīgai dalībvalstij ir pienākums noraidīt pieteikumu par atļaujas izsniegšanu projektam, ja šis pēdējais minētais pasliktina attiecīgās ūdenstilpes stāvokli vai apdraud virszemes ūdenstilpes laba stāvokļa sasniegšanu, izņemot, ja jāuzskata, ka uz šo projektu attiecas izņēmums atbilstoši šīs direktīvas 4. panta 7. punktam.
63. Līdz ar to uz trešo jautājumu es ierosinu atbildēt, ka Direktīva 2000/60 ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar atļaujas piešķiršanas procedūru projektam, kas attiecas uz ezeru, kurš nav raksturots un klasificēts tā nelielās platības dēļ, kompetentajām valsts iestādēm, veicot ad hoc analīzi, ir jānodrošina, ka šis projekts nevar pasliktināt šīs virszemes ūdenstilpes stāvokli minētās direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta izpratnē.
V. Secinājumi
64. Ņemot iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz High Court (Augstā tiesa, Īrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, 5. un 8. pants
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tajos nav noteikts, ka dalībvalstīm ir jāidentificē un jāklasificē visi ezeri, kuru platība ir mazāka par 0,5 km2.
2) Direktīva 2000/60
ir jāinterpretē tādējādi, ka
saistībā ar atļaujas piešķiršanas procedūru projektam, kas attiecas uz ezeru, kurš nav raksturots un klasificēts tā nelielās platības dēļ, kompetentajām valsts iestādēm, veicot ad hoc analīzi, ir jānodrošina, ka šis projekts nevar pasliktināt šīs virszemes ūdenstilpes stāvokli minētās direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta izpratnē.