Language of document : ECLI:EU:T:2021:609

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)

2021. gada 22. septembrī (*)

Eiropas Savienības preču zīme – Lēmumu atcelšanas vai ierakstu anulēšanas process – Tāda reģistrā veikta ieraksta anulēšana, kurā ir acīmredzama EUIPO pieļauta kļūda – Maksātnespējas procesā iesaistīta preču zīme – Ieraksta veikšana par preču zīmes nodošanu – Bankrota un līdzīgu procesu sekas attiecībā uz trešām personām – EUIPO kompetence – Pienākums ievērot pienācīgu rūpību – Regulas (ES) 2017/1001 20., 24., 27. un 103. pants – Regulas (ES) 2015/848 3., 7. un 19. pants

Lietā T‑169/20

Marina Yachting Brand Management Co. Ltd, Dublina (Īrija), ko pārstāv A. von Mühlendahl, C. Eckhartt un P. Böhner, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv M. Capostagno, pārstāve,

atbildētājs,

otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –

Industries Sportswear Co. Srl, Venēcija (Itālija), ko pārstāv P. Cervato, advokāts,

par prasību, kas celta par EUIPO Apelācijas otrās padomes 2020. gada 10. februāra lēmumu apvienotajās lietās R 252/2019‑2 un R 253/2019‑2 attiecībā uz ierakstu dzēšanas procesiem starp Industries Sportswear un Marina Yachting Brand Management,

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira], tiesneši D. Gracijs [D. Gratsias] un M. Kančeva [M. Kancheva] (referente),

sekretāre: A. Juhāsa‑Tota [A. JuhászTóth], administratore,

ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 23. martā,

ņemot vērā EUIPO atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 13. augustā,

ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 5. augustā,

pēc tiesas sēdes 2021. gada 5. maijā

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        2012. gada 10. augustā Moncler Srl iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) (aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.)).

2        Reģistrācijai pieteiktā preču zīme bija vārdisks apzīmējums “MARINA YACHTING”.

3        Preces un pakalpojumi, attiecībā uz kuriem tika iesniegts preču zīmes reģistrācijas pieteikums, ietilpst 18., 25. un 35. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām.

4        Pēc vairākkārtējas reģistrācijas pieteikuma nodošanas reģistrācijai pieteiktā preču zīme 2014. gada 28. septembrī tika reģistrēta ar numuru 11111317 uz personas, kas iestājusies lietā, Industries Sportswear Co. Srl, vārda.

5        2017. gada 13. oktobrī ar Tribunale di Venezia (Venēcijas tiesa, Itālija) spriedumu Nr. 142/2017, kas pasludināts maksātnespējas procesā Nr. 138/2017, tika atzīts personas, kas iestājusies lietā, bankrots.

6        2017. gada 18. oktobrī EUIPO reģistrā tika izdarīts ieraksts par attiecīgās preču zīmes nodošanu, ko persona, kas iestājusies lietā, veikusi par labu Spring Holdings Sarl, pamatojoties uz šo divu lietas dalībnieku kopīgā pārstāvja (turpmāk tekstā – “kopīgais pārstāvis”) pieteikumu.

7        2017. gada 25. oktobrī personas, kas iestājusies lietā, ieceltais likvidators (turpmāk tekstā – “likvidators”) informēja EUIPO, ka ir atzīts personas, kas iestājusies lietā, bankrots, iesniedzot Tribunale di Venezia (Venēcijas tiesa) 2017. gada 13. oktobra sprieduma kopiju, un ka maksātnespēja ir spēkā no šī pēdējā minētā datuma, jo šis spriedums ir ierakstīts Itālijas komercreģistrā (registro delle imprese). Likvidators arī lūdza EUIPO reģistrā izdarīt ierakstu par maksātnespējas procesu attiecībā uz personu, kas iestājusies lietā, saskaņā ar Regulas 2017/1001 24. pantu, kā arī anulēt ierakstu par attiecīgās preču zīmes nodošanu Spring Holdings saskaņā ar šīs pašas regulas 103. pantu.

8        2018. gada 9. aprīlī EUIPO informēja likvidatoru un kopīgo pārstāvi par savu lēmumu anulēt ierakstu par minēto nodošanu, jo tas bija kļūdains, un tajā pašā dienā publicēt labojumu.

9        2018. gada 16. aprīlī prasītāja Marina Yachting Brand Management Co. Ltd iesniedza pieteikumu par ieraksta veikšanu par attiecīgās preču zīmes nodošanu tās labā. Tā norādīja, ka Spring Holdings,kurai persona, kas iestājusies lietā, sākotnēji nodeva minēto preču zīmi, pēc tam to ir nodevusi tai. Attiecībā uz pirmo nodošanu tā iesniedza 2014. gada 26. jūnija nodošanas līguma 2018. gada 21. marta apstiprinātu kopiju un attiecībā uz otro nodošanu – 2017. gada 15. decembra nodošanas līguma 2018. gada 1. marta apstiprinātu kopiju.

10      Tajā pašā dienā, proti, 2018. gada 16. aprīlī, EUIPO reģistrā tika izdarīti ieraksti par īpašumtiesību uz attiecīgo preču zīmi nodošanu Spring Holdings (ieraksts T 014185659) un pēc tam prasītājai (ieraksts T 014188703).

11      2018. gada 23. jūnijā likvidators atkārtoja savu pieteikumu saistībā ar ieraksta veikšanu reģistrā par maksātnespējas procesu attiecībā uz personu, kas iestājusies lietā, un lūdza saskaņā ar Regulas 2017/1001 103. pantu anulēt ierakstus T 014185659 un T 014188703, pamatojoties uz 1942. gada 16. marta Regio decreto n. 267 (Karaļa dekrēts Nr. 267/1942, 1942. gada 6. aprīļa GURI Nr. 81; turpmāk tekstā – “Itālijas Bankrotu likums”) 42. pantu, kas liedz bankrotējušai sabiedrībai tiesības pārvaldīt savus aktīvus un izmantot tos, sākot no tās maksātnespējas pasludināšanas datuma, proti, attiecībā uz personu, kas iestājusies lietā, no 2017. gada 13. oktobra. Likvidators arī precizēja, ka 2018. gada 5. un 14. jūnijā viņš šādu pieteikumu par dzēšanu jau bija iesniedzis, bet nebija saņēmis no EUIPO nevienu apstiprinājumu par saņemšanu.

12      2018. gada 11. jūlijā EUIPO attiecībā uz 2017. gada 25. oktobrī iesniegto pieteikumu par ieraksta izdarīšanu par maksātnespējas procesu attiecībā uz personu, kas iestājusies lietā, informēja likvidatoru par šī pieteikuma pieņemšanu, vienlaikus uzsverot, ka minētais pieteikums “nekad nav ticis reģistrēts [tā] datubāzē tehnisku problēmu dēļ, kas radušās šajā datumā”.

13      2018. gada 12. jūlijā EUIPO informēja prasītāju par anulēšanas pieteikumiem T 014552205 (ieraksta T 014185659 anulēšana reģistrā) un T 014480019 (ieraksta T 014188703 anulēšana reģistrā) un aicināja to iesniegt savus apsvērumus. 2018. gada 8. augustā prasītāja iesniedza savus apsvērumus.

14      2018. gada 21. augustā EUIPO nosūtīja šo apsvērumu kopiju likvidatoram, lūdza to sniegt “oficiālus pierādījumus par [personas, kas iestājusies lietā,] īpašumtiesībām uz [attiecīgo] preču zīmi maksātnespējas procesa laikā” un aicināja to iesniegt savus apsvērumus. 2018. gada 20. un 21. septembrī likvidators atsaucās uz šo aicinājumu un iesniedza dokumentus, lai atbildētu uz EUIPO lūgumu par pierādījumu sniegšanu.

15      2018. gada 25. septembrī EUIPO informēja prasītāju, ka, ņemot vērā likvidatora iesniegtos dokumentus, tas uzskata, ka persona, kas iestājusies lietā, maksātnespējas procesa brīdī bija attiecīgās preču zīmes īpašniece un ka līdz ar to ieraksti T 014185659 un T 014188703 ir jāanulē. Prasītāja tika aicināta iesniegt savus apsvērumus.

16      2018. gada 20. novembrī prasītāja iesniedza savus apsvērumus, kuros tā tostarp atsaucās uz “nodošanas līgumu”, kas 2014. gada 26. jūnijā noslēgts starp personu, kas iestājusies lietā, un Spring Holdings, kā arī uz “intelektuālā īpašuma tiesību licences līgumu” (Intellectual Property Licence Agreement), kas 2014. gada 30. decembrī noslēgts starp Spring Holdings kā attiecīgās preču zīmes jauno īpašnieci no 2014. gada 26. jūnija un personu, kas iestājusies lietā, kā licences turētāju (turpmāk tekstā – “licences līgums”). 2019. gada 17. janvārī prasītāja iesniedza savus apsvērumus.

17      2019. gada 30. janvārī saskaņā ar Regulas 2017/1001 159. pantu c) punktu izveidotā struktūrvienība, kas atbild par EUIPO reģistru, atbilstoši šīs regulas 162. pantam pieņēma divus lēmumus par 2018. gada 16. aprīlī reģistrā izdarīto ierakstu T 014185659 un T 014188703 anulēšanu ar atpakaļejošu spēku tāpēc, ka tie bija vēlāki par 2017. gada 13. oktobri. Tā uzskatīja, ka EUIPO bija pieļāvis acīmredzamu kļūdu, neņemot vērā 2017. gada 25. oktobrī norādīto “būtisko procesuālo posmu”, proti, pieteikumu par ieraksta izdarīšanu par maksātnespējas procesu attiecībā uz personu, kas iestājusies lietā, kurš ir pamatots uz Tribunale di Venezia (Venēcijas tiesa) galīgo nolēmumu, kas stājies spēkā 2017. gada 13. oktobrī. Turklāt tā uzdeva, lai ieraksts par šīs maksātnespējas procedūras izdarīšanu, pamatojoties uz šo Venēcijas tiesas nolēmumu, saskaņā ar Regulas 2017/1001 24. panta 3. punktu tiktu reģistrēts ar atpakaļejošu spēku no 2017. gada 13. oktobra (lietas materiāli T 014459807).

18      2019. gada 31. janvārī prasītāja saskaņā ar Regulas 2017/1001 66.–71. pantu iesniedza divas apelācijas sūdzības par struktūrvienības, kas atbildīga par EUIPO reģistru, lēmumiem par ierakstu T 014185659 un T 014188703 anulēšanu.

19      2019. gada 9. aprīlī likvidators iesniedza pieteikumu, lūdzot izdarīt ierakstu par Tribunale di Venezia (Venēcijas tiesa) 2019. gada 13. martā taisīto spriedumu par maksātnespējas procesu attiecībā uz personu, kas iestājusies lietā, ar kuru atļauta attiecīgās preču zīmes apķīlāšana kā [prasības] nodrošināšanas pasākums atbilstoši Itālijas Civilprocesa kodeksam. Likvidators norādīja, ka 2019. gada 22. februārī viņš šajā tiesā bija iesniedzis pieteikumu, kurā esot to informējis, ka procesā EUIPO ir uzzinājis par “nodošanas līgumu” un 2014. gada licences līgumu, uz kuriem atsaucās prasītāja (skat. šī sprieduma 16. punktu), un pieprasījis attiecīgās preču zīmes apķīlāšanu šo darbību spēkā neesamības un krāpnieciskā rakstura dēļ. 2019. gada 5. jūlijā, uzklausījusi visus iesaistītos lietas dalībniekus, Tribunale di Venezia (Venēcijas tiesa) apstiprināja minēto 2019. gada 13. marta spriedumu.

20      Ar 2020. gada 10. februāra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Apelācijas padome pēc šā sprieduma 18. punktā minēto prasītājas apelācijas sūdzību apvienošanas tās noraidīja.

21      Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 43.–49. punktā Apelācijas padome vispirms konstatēja, ka šajā lietā 2017. gada 13. oktobrī Tribunale di Venezia (Venēcijas tiesa) ir atzinusi personas, kas iestājusies lietā, kuras juridiskā adrese ir Itālijā, maksātnespēju. Tas tai ļāva secināt, ka maksātnespējas procesam attiecībā uz personu, kas iestājusies lietā, ir piemērojamas Itālijas tiesības, proti, Itālijas Likums par bankrotu, kā to apstiprinājis likvidators. Saskaņā ar šo likumu tiesas spriedums par bankrota atzīšanu no tā iesniegšanas Itālijas tiesas kancelejā ir saistošs parādniekam (maksātnespējīgai sabiedrībai, šajā gadījumā personai, kas iestājusies lietā) un no tā ierakstīšanas brīža Itālijas komercreģistrā – trešām personām (tātad personām, kurām nodota attiecīgā preču zīme, proti, Spring Holdings un prasītājai), piemērojot Itālijas Likuma par bankrotu 16. pantu, kurā ir atsauce uz Itālijas Civilprocesa kodeksa 133. pantu.

22      Pēc tam Apelācijas padome konstatēja, ka šajā lietā spriedums par personas, kas iestājusies lietā, bankrota atzīšanu ir taisīts, iesniegts un ierakstīts Itālijas komercreģistrā – kā tas izriet no šī sprieduma un minētā reģistra ziņojuma izvilkuma – vienā un tajā pašā datumā, proti, 2017. gada 13. oktobrī. Tā no minētā secināja, ka no šīs dienas personai, kas iestājusies lietā, atbilstoši Itālijas Likuma par bankrotu 42. pantam ir liegtas tiesības pārvaldīt un izmantot tās rīcībā esošos aktīvus un ka saskaņā ar šī paša likuma 44. pantu visas darbības, ko tā veikusi pēc minētā sprieduma pasludināšanas, nav saistošas tās kreditoriem. Tā arī norādīja, ka šajā pašā datumā persona, kas iestājusies lietā, EUIPO reģistrā ir ierakstīta kā attiecīgās preču zīmes īpašniece un ka turklāt šī preču zīme ir ietverta bankrota inventāra sarakstā, kurā ir atspoguļoti EUIPO reģistra dati.

23      Turklāt Apelācijas padome konstatēja, ka 2017. gada 25. oktobrī likvidators ir lūdzis izdarīt ierakstu par maksātnespējas procesu attiecībā uz personu, kas iestājusies lietā, ka EUIPO nav ņēmis vērā šo pieteikumu, kas 2018. gada 16. aprīlī, kad tika iesniegts pieteikums par attiecīgās preču zīmes nodošanu prasītājai, joprojām bija izskatīšanā, un ka EUIPO tomēr ir reģistrējis šīs preču zīmes īpašnieka maiņu, tajā pašā dienā veicot divus secīgus ierakstus par minētās preču zīmes nodošanu (par labu Spring Holdings, vēlāk – par labu prasītājai). Apelācijas padome arī norādīja, ka dažas dienas agrāk, proti, 2018. gada 9. aprīlī, EUIPO bija nolēmis anulēt agrāko no šiem diviem ierakstiem par nodošanu Spring Holdings pēc tam, kad likvidators to bija informējis, pirmām kārtām, par personas, kas iestājusies lietā, bankrotu un, otrām kārtām, par to, ka kopīgais pārstāvis nevar to pārstāvēt kā nododošo sabiedrību.

24      Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 50.–58. punktā Apelācijas padome vispirms atbildēja uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru EUIPO neesot bijis jāanulē šie ieraksti, jo neatkarīgi no personas, kas iestājusies lietā, maksātnespējas attiecīgā preču zīme 2014. gada jūnijā jau esot tikusi nodota Spring Holdings. Apelācijas padome šajā ziņā konstatēja, ka saskaņā ar Itālijas Likuma par bankrotu 45. pantu formalitātes, kas nepieciešamas, lai darbība radītu sekas trešām personām, ir neiedarbīgas attiecībā uz bankrota procedūru, ja tās veiktas pēc maksātnespējas pasludināšanas. Taču saskaņā ar Regulas 2017/1001 27. panta 1. punktu apgalvotā attiecīgās preču zīmes nodošana nebija ierakstīta reģistrā pirms personas, kas iestājusies lietā, atzīšanas par maksātnespējīgu un tātad neradīja sekas trešām personām, proti, šajā gadījumā likvidatoram. Tātad neesot nozīmes tam, vai 2014. gada 26. jūnijs, datums, kas norādīts uz pirmā līguma par attiecīgās preču zīmes nodošanu, bija skaidrs Itālijas tiesību aktu izpratnē, ko puses detalizēti apsprieda, jo nodošana nebija ierakstīta EUIPO reģistrā. Katrā ziņā, kā to atzina pati prasītāja, Apelācijas padome uzskatīja, ka tās kompetencē nav lemt par šo jautājumu, kas ietilpst valsts tiesu kompetencē. Apelācijas padomes ieskatā, lai gan, protams, ir taisnība, ka ieraksta par nodošanu izdarīšana EUIPO reģistrā nav nosacījums šīs nodošanas spēkā esamībai starp pusēm, kā to apgalvo prasītāja, runa tomēr ir par nosacījumu, lai preču zīmes nodošana radītu sekas trešām personām, proti, konkrētajā gadījumā likvidatoram.

25      Tad Apelācijas padome konstatēja, ka apgalvoto licences līguma “pagarināšanas” aktu (kas, pēc prasītājas domām, apstiprināja Spring Holdings īpašuma tiesības uz attiecīgo preču zīmi) likvidators nav parakstījis un ka līdz ar to prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka likvidators ir atzinis Spring Holdings tiesības uz minēto preču zīmi. Turklāt tā norādīja, ka administrators 2014. gada 26. jūnijā procesā Tribunale di Venezia (Venēcijas tiesa) ir apstrīdējis nodošanas līgumu starp personu, kas iestājusies lietā, un Spring Holdings.

26      Turklāt Apelācijas padome konstatēja – ņemot vērā, ka attiecīgā preču zīme bija minēta personas, kas iestājusies lietā, spriedumam par bankrota atzīšanu pievienotajā inventarizācijas sarakstā, kuru EUIPO nav tiesīgs apstrīdēt, jo tas nevar aizstāt valsts tiesas, EUIPO bija jāņem vērā šis fakts un atbilstoši likvidatora lūgumam jāveic ieraksts reģistrā par maksātnespējas procesu attiecībā uz šo preču zīmi. Apelācijas padomes ieskatā pieteikums par ierakstu veikšanu saistībā ar attiecīgās preču zīmes secīgu nodošanu, ko prasītāja iesniedza pēc personas, kas iestājusies lietā, bankrota, bija novēlots un nesniedza pierādījumu tam, ka spriedums par maksātnespējas atzīšanu būtu kļūdains. Prasītājai esot bijis jāiesniedz EUIPO pierādījumi, ka minētais spriedums neskar šo preču zīmi, pamatojoties uz valsts tiesas nolēmumu, bet tā nav to izdarījusi.

27      Visbeidzot Apelācijas padome uzskatīja, ka EUIPO ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu, 2018. gada 16. aprīlī veicot ierakstu reģistrā par attiecīgās preču zīmes secīgu nodošanu, jo persona, kas iestājusies lietā un kas veica pirmo no šīm nodošanām, bija par maksātnespējīgu atzīts uzņēmums kopš 2017. gada 13. oktobra un par to EUIPO bija informēts. Tā precizēja, ka acīmredzama kļūda tātad ir pieļauta 2018. gada 16. aprīlī veiktajos ierakstos, nevis tikai 2017. gadā veiktajos ierakstos, kā to apgalvo prasītāja. Tā piebilda, ka par reģistrā veikto ierakstu anulēšanu tika nolemts viena gada laikā, skaitot no šo ierakstu veikšanas datuma, proti, 2019. gada 30. janvāra, tādējādi tika izpildīti Regulas 2017/1001 103. panta piemērošanai nepieciešamie nosacījumi. Līdz ar to tā uzskatīja, ka lēmumi par ierakstu T 014185659 un T 014188703 anulēšanu reģistrā esot bijuši pareizi.

 Lietas dalībnieku prasījumi

28      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest EUIPO un personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29      EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

30      Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        apstiprināt apstrīdēto lēmumu, kā rezultātā EUIPO, pirmkārt, ir jāanulē 2018. gada 16. aprīlī veiktie ieraksti reģistrā par attiecīgās preču zīmes nodošanu un atkārtoti jāreģistrē persona, kas iestājusies lietā, kā šīs preču zīmes ekskluzīvais īpašnieks un, otrkārt, reģistrā ir jāveic ieraksts attiecībā uz personas, kas iestājusies lietā, maksātnespējas procesu no 2017. gada 13. oktobra;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par personas, kas iestājusies lietā, otrā prasījuma pieņemamību

31      Ar otro prasījumu persona, kas iestājusies lietā, lūdz Vispārējo tiesu apstiprināt apstrīdēto lēmumu, kā rezultātā EUIPO, pirmkārt, ir jāanulē 2018. gada 16. aprīlī reģistrā veiktie ieraksti par attiecīgās preču zīmes nodošanu un atkārtoti jāreģistrē persona, kas iestājusies lietā, kā šīs preču zīmes ekskluzīvais īpašnieks un, otrkārt, reģistrā ir jāveic ieraksts attiecībā uz personas, kas iestājusies lietā, maksātnespējas procesu no 2017. gada 13. oktobra.

32      Attiecībā uz Vispārējai tiesai adresētu prasījumu par apstrīdētā lēmuma apstiprināšanu tas ir jāsaprot kā tāds, kas būtībā paredz prasības noraidīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 5. februāris, Kicktipp/ITSB – Italiana Calzature (“kicktipp”), T‑135/14, EU:T:2016:69, 19. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra). Tātad patiesībā tas sakrīt ar personas, kas iestājusies lietā, pirmo prasījumu par prasības noraidīšanu.

33      Attiecībā uz sekām, par kurām persona, kas iestājusies lietā, lūdz Vispārējo tiesu lemt kā izrietošām no prasības noraidīšanas, kas būtībā ir prasījumi Vispārējai tiesai dot norādījumus EUIPO veikt dažādas darbības tā reģistrā, pietiekami ir atgādināt, ka Vispārējai tiesai nav jādod norādījumi EUIPO, kuram ir jāizdara secinājumi no Savienības tiesu spriedumu rezolutīvās un motīvu daļas (skat. spriedumu, 2007. gada 11. jūlijs, El Corte Inglés/ITSB – Bolaños Sabri (“PiraÑAM diseño original Juan Bolaños”), T‑443/05, EU:T:2007:219, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Tātad personas, kas iestājusies lietā, otrais prasījums, ar kuru tiek lūgts, lai Vispārējā tiesa dotu norādījumus EUIPO, ir jānoraida kompetences neesamības dēļ.

 Par lietas būtību

35      Prasītāja savu prasību būtībā ir balstījusi uz vienu vienīgu pamatu, kas attiecas uz Regulas 2017/1001 103. panta, aplūkojot kopsakarā ar tās pašas regulas 20., 24. un 27. pantu, pārkāpumu. Tā būtībā norāda, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka ir izpildīti nosacījumi lēmuma atcelšanai vai ieraksta, kurā ir pieļauta “acīmredzama kļūda”, anulēšanai minētās regulas 103. panta izpratnē, savukārt 2018. gada 16. aprīlī veiktie ieraksti par attiecīgās preču zīmes nodošanu atbilstot visiem tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem.

36      Šis vienīgais pamats formāli ir sadalīts četrās cieši saistītās daļās, saistībā ar kurām prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka minētie ieraksti ir veikti atbilstoši piemērojamām tiesībām un tajos nav pieļauta “acīmredzama kļūda” Regulas 2017/1001 103. panta izpratnē, otrkārt, ka šī tiesību norma šajā lietā nav piemērojama, ja nepastāv “acīmredzama kļūda”, treškārt, ka šīs pašas regulas 27. pants nav piemērojams un, ceturtkārt, ka, pat ja šī pēdējā minētā tiesību norma būtu piemērojama, personai, kas iestājusies lietā, un likvidatoram bija zināms par attiecīgās preču zīmes nodošanu.

37      Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītājas vienīgā pamata pirmajās divās daļās ietvertie iebildumi par to, ka EUIPO nav pieļāvis acīmredzamu kļūdu Regulas 2017/1001 103. panta izpratnē, patiesībā veido piekto autonomu daļu, kas loģiski ir jāizvērtē pēc četrām pārējām daļām, kuras attiecas uz šīs pašas regulas 20., 24. un 27. pantu.

38      Vispārējā tiesa arī uzskata, ka prasītājas vienīgā pamata piecas daļas, ņemot vērā to attiecīgo saturu, ir jāpārkvalificē kā tādas, kas būtībā attiecas, pirmkārt, uz to, ka EUIPO nav ievērojis savu kompetenci saskaņā ar Regulas 2017/1001 20. un 24. pantu, otrkārt, uz to, ka EUIPO un Apelācijas padome kļūdaini ņēmuši vērā 2017. gada 13. oktobra spriedumu par bankrota atzīšanu, treškārt, uz Regulas 2017/1001 27. panta 1. punkta nepiemērojamību šajā lietā, ceturtkārt, uz šajā lietā piemērojamo izņēmumu no Regulas 2017/1001 27. pantā paredzētā principa par informētību un par personas, kas iestājusies lietā, un likvidatora apgalvoto informētību par 2014. gada nodošanas līgumu un piektkārt, uz Apelācijas padomes kļūdu, piemērojot Regulas 2017/1001 103. pantu EUIPO lēmumiem par 2018. gada 16. aprīļa ierakstu anulēšanu.

39      EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, lūdz noraidīt prasītājas vienīgo pamatu un apstrīd tās argumentus.

 Ievada apsvērumi

40      Vispirms līdzīgi, kā to darījusi persona, kas iestājusies lietā, ir jānorāda, ka ģimene A, kuras sastāvā tostarp ir B un tās dēls C, kas veic prasītājas [kā uzņēmuma] vadīšanu, agrāk veica personas, kas iestājusies lietā, [kā uzņēmuma] vadīšanu, savukārt likvidators pārstāv kreditoru kopumu personas, kas iestājusies lietā, bankrota procesā.

41      Šajā lietā Vispārējai tiesai ir jālemj, vai Apelācijas padome pamatoti ir uzskatījusi, ka struktūrvienības, kas ir atbildīga par EUIPO reģistru, lēmumi par 2018. gada 16. aprīļa ierakstu anulēšanu saistībā ar attiecīgās preču zīmes secīgām nodošanām ir tiesiski, ņemot vērā Regulas 2017/1001 103. pantu. Šajā ziņā ir jāņem vērā šīs regulas atbilstošās normas, it īpaši 103., 20., 24. un 27. pants, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/848 (2015. gada 20. maijs) par maksātnespējas procedūrām (OV 2015, L 141, 19. lpp.; labojums – OV 2016, L 349, 9. lpp.) 3., 7. un 19. pants.

42      Regulas 2017/1001 103. panta “Lēmumu atcelšana”, kas attiecas arī uz ierakstu anulēšanu, 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Ja [EUIPO] reģistrā ir izdarījis ierakstu vai pieņēmis lēmumu, kurā ir skaidra [acīmredzama] Biroja izdarīta kļūda, tas nodrošina, lai ieraksts tiktu anulēts vai lēmums atcelts. Ja procesā ir tikai viena puse un ieraksts vai akts skar tās tiesības, anulēšanu vai atcelšanu nosaka pat tad, ja kļūda šai pusei nav bijusi skaidra [acīmredzama].

2.      Anulēšanu vai atcelšanu, kas minēta 1. punktā, pienākuma dēļ [kas noteikta pēc iestādes iniciatīvas] vai pēc vienas no procesā iesaistītās puses pieprasījuma nosaka nodaļa, kas izdarījusi ierakstu vai pieņēmusi lēmumu. Reģistra ieraksta anulēšana vai lēmuma atcelšana notiek viena gada laikā no dienas, kad reģistrā tika izdarīts ieraksts vai pieņemts minētais lēmums, pēc apspriešanās ar izskatāmās lietas pusēm un īpašnieku, kam ir attiecīgās reģistrā iekļautās ES preču zīmes tiesības. [EUIPO] reģistrē visus šādas anulēšanas vai atcelšanas gadījumus.”

43      Regulas 2017/1001 20. panta “Nodošana”1., 3.–5. un 11. punktā ir paredzēts:

“1.      ES preču zīmi var nodot atsevišķi no uzņēmuma nodošanas attiecībā uz visām vai dažām precēm vai pakalpojumiem, uz ko tā ir reģistrēta.

[..]

3.      [..] ES preču zīmi nodod rakstveidā, un tam nepieciešams līguma pušu paraksts, izņemot, ja tas notiek tiesas sprieduma rezultātā; pretējā gadījumā tā nav spēkā.

4.      Pēc vienas puses lūguma nodošanu ievada reģistrā un publicē.

5.      Nodošanas reģistrācijas pieteikumā iekļauj [noteiktu] informāciju.

[..]

11.      Kamēr nodošana nav ievadīta reģistrā, tiesību pārņēmējs nevar izmantot no ES preču zīmes reģistrācijas izrietošās tiesības.”

44      Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2018/626 (2018. gada 5. marts), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus noteikumus [Regulā 2017/1001], un atceļ Īstenošanas regulu (ES) 2017/1431 (OV 2018, L 104, 37. lpp.), 13. pantā ir precizēta informācija, kas ir jāiekļauj preču zīmes nodošanas reģistrācijas pieteikumā, piemērojot Regulas 2017/1001 20. panta 5. punktu.

45      Regulas 2017/1001 24. panta “Maksātnespējas procedūras” 1. punkta pirmajā daļā un 3. punktā ir noteikts:

“1.      ES preču zīmes var iesaistīt tikai tajās maksātnespējas procedūrās, ko uzsāk dalībvalstī, kuras teritorijā ir debitora galvenā darbība.

[..]

3.      Ja ES preču zīme ir iesaistīta maksātnespējas procedūrās, pēc valsts kompetentās iestādes pieprasījuma par to izdara ierakstu reģistrā un to publicē 116. pantā minētajā ES preču zīmju biļetenā.”

46      Regulas 2017/1001 27. panta “Sekas attiecībā uz treš[ām] personām” 1. un 4. punktā ir paredzēts:

“1.      Šīs regulas 20., 22. un 25. pantā minētās juridiskās darbības saistībā ar ES preču zīmi visās dalībvalstīs rada sekas attiecībā uz treš[ām] personām tikai pēc šo darbību ievadīšanas reģistrā. Tomēr šādas darbības pirms to ievadīšanas reģistrā rada sekas attiecībā uz treš[ām] personām, kas ir ieguvušas tiesības uz preču zīmi pēc attiecīgās darbības datuma, zinot par darbību tiesību iegūšanas brīdī.

[..]

4.      Līdz brīdim, kamēr nav stājušies spēkā kopīgi noteikumi dalībvalstīm bankrota jomā, bankrota un līdzīgu procesu sekas attiecībā uz treš[ām] personām reglamentē tās dalībvalsts tiesību akti, kurā šie procesi ir pirmo reizi uzsākti valsts tiesību aktos vai attiecīgajā jomā piemērojamās konvencijās paredzētajā nozīmē.”

47      Regulas 2015/848 3. panta “Starptautiskā piekritība” 1. punkta pirmajā un otrajā daļā ir paredzēts:

“Sākt maksātnespējas procedūru [..] ir tās dalībvalsts tiesas piekritībā, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs. Galveno interešu centrs ir vieta, kur parādnieks regulāri pārvalda savas intereses un ko trešās personas var noskaidrot.

Sabiedrības vai juridiskas personas gadījumā par galveno interešu centru uzskata juridisko adresi, ja nav pierādījumu par pretējo [..].”

48      Regulas 2015/848 7. panta “Piemērojamās tiesības” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.      Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, uz maksātnespējas procedūru un tās sekām attiecas tās dalībvalsts tiesības, kuras teritorijā šāda procedūra ir sākta (“procedūras sākšanas valsts”).

2.      Procedūras sākšanas valsts tiesības paredz nosacījumus šādu procedūru sākšanai, to izpildei un izbeigšanai. Tie jo īpaši nosaka:

[..]

b)      aktīvus, kas veido daļu no maksātnespējīgā parādnieka mantas, un rīcību ar aktīviem, kurus ieguvis parādnieks vai kuri pārgājuši parādnieka īpašumā pēc maksātnespējas procedūras sākšanas;

[..]

m)      noteikumus par kreditoru kopumam kaitējošu juridisku aktu spēkā neesību, atzīšanu par spēkā neesošiem vai neizpildāmību.”

49      Regulas 2015/848 19. panta “Princips” 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Visus nolēmumus, kas sāk maksātnespējas procedūru, ko pieņem dalībvalsts tiesa, kurai ir piekritība saskaņā ar 3. pantu, atzīst visās citās dalībvalstīs no brīža, kad tie stājas spēkā procedūras sākšanas valstī.”

50      Tādējādi ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulu 2017/1001 Itālijas Likums par bankrotu ir piemērojams konkrētiem šīs lietas aspektiem.

51      Vispirms ar Itālijas Likumu par bankrotu kā tās dalībvalsts tiesību aktu, kuras teritorijā bankrota atzīšanas brīdī atrodas personas, kas iestājusies lietā, galveno interešu centrs, tiek regulēts maksātnespējas process, kurā saskaņā ar Regulas 2017/1001 24. panta 1. punktu tāpat kā saskaņā ar Regulas 2015/848 7. pantu ir iesaistīta attiecīgā preču zīme. Turklāt saskaņā ar Regulas 2017/1001 27. panta 4. punktu tas regulē arī jautājumus, kas ir saistīti ar minētā maksātnespējas procesa sekām attiecībā uz trešām personām.

52      Turklāt saskaņā ar Regulas 2015/848 7. panta 2. punkta b) apakšpunktu Itālijas Likums par bankrotu tostarp noteic “aktīvus, kas veido daļu no maksātnespējīgā parādnieka mantas, un rīcību ar aktīviem, kurus ieguvis parādnieks vai kuri pārgājuši parādnieka īpašumā pēc maksātnespējas procedūras sākšanas”, un saskaņā ar m) apakšpunktu “noteikumus par kreditoru kopumam kaitējošu juridisku aktu spēkā neesību, atzīšanu par spēkā neesošiem vai neizpildāmību”. Tāpat saskaņā ar šīs pašas regulas 19. pantu Tribunale di Venezia (Venēcijas tiesa) spriedums par bankrota atzīšanu rada tiesiskas sekas visā Savienībā attiecībā uz visām trešām personām un tātad šajā lietā attiecībā uz prasītāju un EUIPO.

53      Itālijas Likuma par bankrotu 16. un 17. pantā būtībā ir paredzēts, ka spriedums par bankrota atzīšanu rada sekas attiecībā uz parādnieku (fizisku vai juridisku personu, kuras bankrots ir atzīts) no brīža, kad tas iesniegts tiesas kancelejā, un attiecībā uz trešām personām – no brīža, kad tas ir reģistrēts Itālijas komercreģistrā (šajā gadījumā – 2017. gada 13. oktobrī); Itālijas Likuma par bankrotu 42. pantā attiecībā uz parādnieka mantas atsavināšanu ir noteikts, ka parādnieka aktīvu pārvaldīšana ir uzticēta personai, kas atbildīga par bankrota procesu; Itālijas Likuma par bankrotu 44. pantā ir noteikts, ka visas darbības, kuras parādnieks veicis pēc bankrota atzīšanas vai kurām nav zināms konkrēts datums pirms bankrota atzīšanas, ir tiesiski neiedarbīgas un nav saistošas trešām personām, tostarp kreditoru kopumam, un Itālijas Likuma par bankrotu 45. pantā – ka formalitātes, kas nepieciešamas darbības seku atzīšanai attiecībā uz trešām personām, tostarp kreditoru kopumam, ir neiedarbīgas, ja tās ir veiktas pēc bankrota atzīšanas.

54      Vienīgā pamata piecas daļas ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas.

 Par vienīgā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz EUIPO kompetences saskaņā ar Regulas 2017/1001 20. un 24. pantu neievērošanu

55      Ar vienīgā pamata pirmo daļu prasītāja būtībā apgalvo, ka EUIPO ir tikai jāpārbauda pieteikuma par preču zīmes nodošanas ieraksta veikšanu formālie nosacījumi, tostarp saskaņā ar Regulas 2017/1001 20. pantu, un ka tam nav jāizskata jautājumi pēc būtības, kas neietilpst tā kompetencē.

56      Šajā lietā prasītāja apgalvo, ka EUIPO ir pārkāpis savu kompetenci un pārsniedzis savas pilnvaras, pirmkārt, izvērtējot jautājumus saistībā ar īpašumtiesībām saskaņā ar Itālijas tiesībām un, otrkārt, neaprobežojoties ar pieteikumu par attiecīgās preču zīmes nodošanas ieraksta veikšanu pamatojumam iesniegto dokumentu, proti, rakstveida vienošanos ar oficiāliem attiecīgo lietas dalībnieku parakstiem, formālu pārbaudi. Tātad EUIPO esot bijis vienīgi jāpārbauda, vai ir iesniegti pietiekami pierādījumi par minētajām nodošanām un vai iesniegtie dokumenti ietver pieteikumos par šo nodošanu reģistrāciju norādītos elementus. No Vispārējās tiesas judikatūras arī izrietot, ka EUIPO nav tiesību izvērtēt preču zīmes nodošanas spēkā esamību un tiesiskās sekas, ņemot vērā spēkā esošās valsts tiesības. Tomēr Apelācijas padome neesot ievērojusi savu kompetenci un esot pārsniegusi savas pilnvaras, pēc būtības vērtējot, vai personas, kas iestājusies lietā, spriedumam par bankrota atzīšanu pievienotais inventarizācijas saraksts pierāda attiecīgās preču zīmes īpašumtiesības.

57      Prasītājas ieskatā nav strīda par to, ka pieteikums par minētās preču zīmes nodošanas reģistrāciju, kas iesniegts 2018. gada 16. aprīlī, atbilda visiem materiāltiesiskajiem un formas nosacījumiem, jo nodošanas līgumi bija noslēgti rakstveidā un tos bija parakstījušas abas puses, uz kurām attiecas katra no šīm nodošanām. Atzīstot, ka datumā, kurā tika veikti ieraksti par minētajām nodošanām, šīs preču zīmes reģistrētais īpašnieks bija persona, kas iestājusies lietā, tā tomēr apgalvo, ka reģistrs neatspoguļoja tiesisko situāciju, jo persona, kas iestājusies lietā, attiecīgo preču zīmi 2014. gadā nodeva Spring Holdings, kura savukārt 2017. gada decembrī šo preču zīmi nodeva prasītājai. Prasītāja no tā secina, ka ieraksti par minētajām nodošanām tika veikti 2018. gada 16. aprīlī saskaņā ar piemērojamajiem juridiskajiem nosacījumiem un ka EUIPO nevarēja izvērtēt 2014. gadā noslēgtā līguma (nodošana par labu Spring Holdings) vai 2017. gadā noslēgtā līguma (nodošana par labu tai) spēkā esamību, ņemot vērā Itālijas vai Īrijas tiesības.

58      Ievadam, pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar EUIPO piemērojamo pastāvīgo judikatūru kompetentajai iestādei vai aģentūrai ir rūpīgi un objektīvi jāpārbauda visi faktiskie un tiesiskie elementi, kuriem ir nozīme konkrētajā lietā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts; 2011. gada 15. jūlijs, Zino Davidoff/ITSB – Kleinakis kai SIA (“GOOD LIFE”), T‑108/08, EU:T:2011:391, 19. punkts, un 2018. gada 25. septembris, Grendene/EUIPO – Hipanema (“HIPANEMA”), T‑435/17, nav publicēts, EU:T:2018:596, 79. punkts un tajā minētā judikatūra). It īpaši EUIPO, kurš uztur publisku reģistru, šajā ziņā pienācīgi ir jāņem vērā fakti, kas var radīt juridiskas sekas attiecībā uz norādēm, kuras tas ir ierakstījis minētajā reģistrā.

59      Otrkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar prasītājas minēto judikatūru Regulas 2017/1001 19. pantā principā nav ietverta prasība, lai EUIPO pārbaudītu un piemērotu dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmi kā īpašumtiesību objektu. Konkrētāk, no šīs tiesību normas neizriet, ka EUIPO vai Savienības tiesām būtu jāizvērtē vai jālemj par valsts tiesībās paredzētiem līgumtiesību vai juridiskiem jautājumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 9. septembris, Chalk/ITSB – Reformed Spirits Company Holdings (“CRAIC”), T‑83/09, nav publicēts, EU:T:2011:450, 27. punkts).

60      Saskaņā ar šo pašu judikatūru iespējamais konflikts saistībā ar divām preču zīmes nodošanām rada jautājumus par līgumtiesībām un īpašumtiesībām, kas pārsniedz Regulas 2017/1001 20. panta un Īstenošanas regulas 2018/626 tvērumu, un tātad to izskatīšana neietilpst EUIPO kompetencē. No tā izriet, ka EUIPO nav jāpārbauda Eiropas Savienības preču zīmes nodošanas spēkā esamība un tiesiskās sekas saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 9. septembris, “CRAIC”, T‑83/09, nav publicēts, EU:T:2011:450, 30. un 31. punkts).

61      Tādējādi, kā to turklāt savā atbildes rakstā norāda EUIPO, no šīs judikatūras izriet, ka, izskatot pieteikumu par Eiropas Savienības preču zīmes nodošanas ieraksta veikšanu, EUIPO kompetencē principā ietilpst tikai Regulas 2017/1001 20. pantā un Īstenošanas regulas 2018/626 13. pantā paredzēto formālo nosacījumu pārbaude un tā neietver to jautājumu vērtējumu pēc būtības, kuri var rasties piemērojamo valsts tiesību ietvaros.

62      Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai interpretētu Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskajā regulējumā, kurā tā ir ietverta, izvirzītie mērķi (skat. spriedumu, 2016. gada 4. februāris, Hassan, C‑163/15, EU:C:2016:71, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

63      Konkrētāk, Regulas 2017/1001 20. pants ir jāinterpretē, ņemot vērā tiesību normas, kas ietilpst tajā pašā Regulas 2017/1001 iedaļā “[Eiropas Savienības] preču zīme kā īpašumtiesību objekts” (II nodaļas 4. iedaļas 19.–29. pants), kuras mērķis ir nodrošināt, lai šāda preču zīme varētu “tikt nodota, izmantota kā galvojums trešās personas labā un pakļauta licencēšanai” (skat. šīs regulas 26. apsvērumu).

64      Tādējādi, piemērojot Regulas 2017/1001 20. pantu, EUIPO ir jāņem vērā tostarp šīs regulas 27. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru Eiropas Savienības preču zīmes nodošana rada sekas attiecībā uz trešām personām principā tikai pēc tās ierakstīšanas Eiropas Savienības preču zīmju reģistrā, no kā turklāt izriet, ka šādai ierakstīšanai nav atpakaļejoša spēka.

65      Turklāt nepieciešamības gadījumā, ja, kā tas ir šajā lietā, ir uzsākts preču zīmes īpašnieka maksātnespējas process, EUIPO ir jāņem vērā Regulas 2017/1001 27. panta 4. punkta noteikumi, no kuriem izriet, ka šādu procesu sekas attiecībā uz trešām personām ir regulētas valsts tiesību aktos.

66      Tā, šajā lietā process saistībā ar personas, kas iestājusies lietā, maksātnespēju ir regulēts Itālijas tiesībās, un to prasītāja neapstrīd. Konkrētāk, no informācijas, ko likvidators sniedzis EUIPO, vispirms izriet, ka Itālijas Likuma par bankrotu 16. un 17. pantā būtībā ir paredzēts, ka spriedums par bankrota atzīšanu no tā iesniegšanas tiesas kancelejā rada sekas, pirmkārt, parādniekam, proti, bankrotējušajai fiziskai vai juridiskai personai, un, otrkārt, trešām personām no dienas, kad tas ir reģistrēts Itālijas komercreģistrā. Turpinot – no šī likuma 42. panta izriet, ka bankrotējušās sabiedrības vadība ir uzticēta likvidatoram. Visbeidzot no 44. un 45. panta izriet, ka, pirmkārt, visas darbības, kuras parādnieks veicis pēc bankrota atzīšanas vai kuru datums pirms bankrota atzīšanas nav skaidri noteikts, nav juridiski iedarbīgas un nerada sekas trešām personām, tostarp kreditoru kopumam, un ka, otrkārt, nepieciešamās formalitātes, lai darbība radītu sekas tām pašām trešām personām, nav iedarbīgas, ja tās ir veiktas pēc bankrota atzīšanas.

67      Tādējādi šajā lietā saskaņā ar Regulas 2017/1001 27. panta 4. punktu bankrota procesa sekas ir jāizsecina no Itālijas tiesībām, it īpaši, pienācīgi ņemot vērā šīs sekas uz parādnieka veiktajām darbībām pēc šīs bankrota atzīšanas vai darbībām, kuru datums pirms minētā bankrota atzīšanas nav skaidri noteikts.

68      Līdz ar to, ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka, lai gan EUIPO, protams, ir vienīgi jāizvērtē pieteikuma par preču zīmes nodošanas ieraksta veikšanu saskaņā ar Regulas 2017/1001 20. panta 5. punktu un Īstenošanas regulas 2018/626 13. pantu formālie spēkā esamības nosacījumi, šis izvērtējums tomēr nozīmē, ka ir rūpīgi jāņem vērā fakti, kuriem var būt tiesiskas sekas attiecībā uz pieteikumu par šādas nodošanas ieraksta veikšanu, tostarp bankrota procedūras esamība.

69      Rūpības pienākums, kas EUIPO ir noteikts saskaņā ar šī sprieduma 58. punktā atgādināto principu, vēl jo vairāk ir obligāts tad, ja, kā tas ir šajā lietā, pirms pieteikuma par Eiropas Savienības preču zīmes nodošanas ieraksta veikšanu saņemšanas EUIPO ar agrāko pieteikumu par ierakstīšanu, kas iesniegts saskaņā ar Regulas 2017/1001 24. panta 3. punktu, tika informēts, ka šī preču zīme ir iesaistīta maksātnespējas procesā, proti, šīs preču zīmes īpašnieka aktīvu atsavināšanas procesā par labu tā kreditoriem. Tādā gadījumā EUIPO ar īpašu rūpību ir jāizskata minētais pieteikums par nodošanas ieraksta veikšanu, lai ņemtu vērā Regulas 2015/848 36. apsvērumā minēto maksātnespējas procesa “efektivitātes nodrošināšanas” mērķi, it īpaši, ja likvidators apstrīd minētās nodošanas esamību, spēkā esamību vai konkrētu datumu.

70      Tomēr prasītāja būtībā apgalvo, ka pieteikums par Eiropas Savienības preču zīmes nodošanas ieraksta veikšanu ir pilnīgi neatkarīgs no ikviena agrāka pieteikuma par maksātnespējas procesa, kas ietekmē to pašu preču zīmi, ieraksta veikšanu. Tā apgalvo, ka EUIPO kompetencē ir vienīgi pārbaudīt nodošanas formālos nosacījumus un ka tam esot jāatturas no jebkāda vērtējuma veikšanas par pirmā pieteikuma iespējamo ietekmi uz vēlākiem pieteikumiem.

71      Taču, ņemot vērā šī sprieduma 58.–69. punktā izklāstītos apsvērumus, šāda argumentācija ir jānoraida. Proti, tiklīdz EUIPO tiek informēts par to, ka valsts tiesa ir sākusi maksātnespējas procesu, kurā iesaistīta Eiropas Savienības preču zīme, EUIPO šo faktu nevar neņemt vērā tad, kad vēlākā datumā ir iesniegts pieteikums par nodošanas ieraksta veikšanu attiecībā uz to pašu preču zīmi, vēl jo mazāk tad, kad persona, kurai ir uzticēts maksātnespējas masā ietilpstošu aktīvu likvidācijas process, tieši apstrīd šī pieteikuma pamatojumam iesniegta dokumenta esamību vai spēkā esamību un kad šajā ziņā ir celta prasība.

72      Turklāt šajā lietā, kā atgādināts šī sprieduma 66. punktā, atbilstoši piemērojamiem Itālijas tiesību aktiem attiecīgā maksātnespējas procesa sekas bija vērstas uz to, lai padarītu par neiedarbīgām formalitātes, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu, ka parādnieka darbība, kas tikusi veikta pēc bankrota atzīšanas, tiek uzskatīta par saistošu attiecībā uz trešām personām. Līdz ar to, tā kā šī [bankrota] atzīšana ir radījusi sekas pirms pieteikuma par attiecīgo nodošanas ierakstu veikšanu un EUIPO par to tika informēts pirms minētā pieteikuma iesniegšanas, tam bija jāaptur ierakstu veikšana par šīm nodošanām līdz brīdim, kad valsts tiesa izskata lietu pēc būtības.

73      Savukārt, ja atbalstītu prasītājas argumentāciju, praksē ne vien tiktu apietas valsts tiesību normas maksātnespējas jomā un to mērķis, proti, kreditoru aizsardzība, bet arī tiktu liegta liela daļa no Regulas 2017/1001 24. panta 3. punkta lietderīgās iedarbības.

74      Tātad Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 56. punktā tostarp pamatoti ir konstatējusi, ka, ņemot vērā, ka attiecīgā preču zīme bija minēta personas, kas iestājusies lietā, spriedumam par bankrota atzīšanu pievienotajā inventarizācijas sarakstā, EUIPO bija jāņem vērā šis fakts un atbilstoši likvidatora lūgumam reģistrā jāveic ieraksts par maksātnespējas procesu, kurā iesaistīta šī preču zīme. Šādi rīkojoties, Apelācijas padome vienkārši atgādināja EUIPO pienākumu ievērot pienācīgu rūpību, kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 58.–69. punktā. Turklāt šajā pašā šī lēmuma punktā Apelācijas padome pamatoti ir atgādinājusi, ka EUIPO nebija tiesīgs apstrīdēt minēto inventarizācijas sarakstu, jo tas nevar aizstāt valstu tiesas.

75      Tātad vienīgā prasības pamata pirmā daļa ir noraidāma.

 Par vienīgā pamata otro daļu, kas attiecas uz to, ka EUIPO un Apelācijas padome kļūdaini ņēmuši vērā 2017. gada 13. oktobra spriedumu par bankrota atzīšanu

76      Ar vienīgā pamata otro daļu prasītāja būtībā uzskata, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu, atzīstot, ka trūkst būtiska procesa posma, jo, 2018. gada 16. aprīlī veicot ierakstu par attiecīgās preču zīmes nodošanu, EUIPO neesot ņēmis vērā faktu, ka tas pats ir ignorējis agrāko pieteikumu par ieraksta veikšanu reģistrā par maksātnespējas procesu attiecībā uz personu, kas iestājusies lietā, kuru atbilstoši Regulas 2017/1001 24. pantam 2017. gada 25. oktobrī iesniedza likvidators. Prasītāja uzskata, ka pieteikuma par minēto nodošanu ieraksta veikšanu iesniegšanas datumā persona, kas iestājusies lietā, vairs nevarēja tikt uzskatīta par šīs preču zīmes īpašnieci, jo persona, kas iestājusies lietā, agrāk, proti, ar 2014. gada 26. jūnija nodošanas līgumu, to nodeva Spring Holdings un šī pēdējā minētā sabiedrība to vēlāk nodeva prasītājai. Prasītājas ieskatā ieraksta veikšanai par maksātnespējas procesu atbilstoši Regulas 2017/1001 24. pantam tātad nevarēja būt nekādas nozīmes, jo 2017. gada oktobrī un 2018. gada aprīlī persona, kas iestājusies lietā, vairs nevarēja tikt uzskatīta par minētās preču zīmes īpašnieci.

77      Prasītāja uzskata – pat ja EUIPO būtu veicis reģistrā ierakstu par maksātnespējas procesu, tomēr esot bijis jāveic ieraksts par attiecīgās preču zīmes nodošanu vispirms Spring Holdings un pēc tam prasītājai, jo, pirmkārt, bija izpildīti visi Regulas 2017/1001 20. pantā paredzētie nosacījumi ieraksta veikšanai par nodošanu (rakstveida līgums, paraksti, pieteikums par ieraksta veikšanu) un bija iesniegts vajadzīgais pierādījums un, otrkārt, šāda ieraksta veikšanas datumā persona, kas iestājusies lietā, vairs nebija šīs preču zīmes, kuru tā bija nodevusi Spring Holdings, īpašniece. Tā norāda, ka maksātnespējas procesa ierakstīšanai reģistrā nevarot būt tādu seku, ka personas, kas iestājusies lietā – maksātnespējīgas sabiedrības –, aktīvos no jauna tiktu iekļauti tādi elementi kā, piemēram, minētā preču zīme, kuri maksātnespējas procesa sākšanas datumā vairs nebija tās aktīvu daļa. Tā piebilst, ka maksātnespēja pati par sevi un maksātnespējas procesa ierakstīšana reģistrā rada sekas nākotnē, kā tas izrietot no Regulas 2017/1001 27. panta 4. punkta.

78      Vispirms ir jānorāda, ka starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka persona, kas iestājusies lietā, ir atzīta par maksātnespējīgu ar Tribunale di Venezia (Venēcijas tiesa) 2017. gada 13. oktobrī pasludināto spriedumu par bankrota atzīšanu, kas taisīts, piemērojot Itālijas Likumu par bankrotu, un no šīs pašas dienas rada sekas attiecībā uz trešām personām saskaņā ar minēto likumu, kas atbilstoši Regulas 2017/1001 27. panta 4. punktam regulē šī procesa seku attiecināšanu uz trešām personām. Līdz ar to no šī datuma persona, kas iestājusies lietā, vairs nebija tiesīga nodot attiecīgo preču zīmi atbilstoši šīs pašas regulas 20. pantam un EUIPO nevarēja veikt ierakstu par nodošanu, kas lūgts pēc šī datuma.

79      Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 46. un 47. punktā vienkārši atgādināja par šāda sprieduma par bankrota atzīšanu sekām attiecībā uz lietas dalībnieci, kas šī sprieduma pasludināšanas dienā ir reģistrēta kā Eiropas Savienības preču zīmes īpašniece, proti, par aizliegumu administrēt savus aktīvus (reģistrā ierakstīto mantu un īpašumtiesības) un par jebkādu turpmāku darbību spēkā neesamību vai to juridiski nesaistošo raksturu attiecībā uz kreditoriem (tostarp par nepieciešamajām formalitātēm, nodrošinot darbību saistošās sekas attiecībā uz trešām personām, kuras ir neiedarbīgas, ja tās veiktas pēc maksātnespējas atzīšanas). Tā norādīja, ka šajā gadījumā minētā sprieduma pasludināšanas dienā, proti, 2017. gada 13. oktobrī, persona, kas iestājusies lietā, EUIPO reģistrā bija reģistrēta kā attiecīgās preču zīmes īpašniece un ka šī preču zīme bija ietverta bankrota inventāra sarakstā.

80      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Apelācijas padome pēc būtības nav vērtējusi, vai inventarizācijas saraksts pierāda attiecīgās preču zīmes īpašumtiesības. Proti, Apelācijas padome ņēma vērā tikai oficiālu dokumentu, ko apstiprinājusi Tribunale di Venezia (Venēcijas tiesa), kas ir atbildīga par maksātnespējas procesu, un apstrīdētā lēmuma 56. punktā konstatēja, ka nav iesniegts neviens pierādījums, kas apstiprina, ka šis dokuments ir ticis apstrīdēts [valsts] tiesā. Turklāt šī lēmuma 48. un 49. punktā Apelācijas padome norādīja, ka EUIPO nav izskatījis likvidatora 2017. gada 25. oktobrī saņemto pieteikumu par ieraksta veikšanu reģistrā par maksātnespējas procesu attiecībā uz personu, kas iestājusies lietā, un ka šis pieteikums joprojām bija izskatīšanā 2018. gada 16. aprīlī, proti, datumā, kad tika iesniegts pieteikums par ieraksta veikšanu par minētās preču zīmes nodošanu, ko persona, kas iestājusies lietā, veikusi par labu Spring Holdings un pēdējā minētā – par labu prasītājai.

81      Tātad apstrīdētā lēmuma 50.–54. punktā Apelācijas padome pamatoti ir uzskatījusi, ka prasītājas arguments, saskaņā ar kuru personas, kas iestājusies lietā, veiktā attiecīgās preču zīmes nodošana Spring Holdings notika 2014. gada 26. jūnijā (proti, pirms personas, kas iestājusies lietā, bankrota atzīšanas), neļauj uzskatīt, ka 2018. gada 16. aprīlī veiktie ieraksti par nodošanu ir atbilstoši, un ka būtībā šis arguments ir neefektīvs.

82      Šajā ziņā Apelācijas padome pamatoti ir balstījusies uz Regulas 2017/1001 27. panta 1. punktu par tādu juridisku darbību kā preču zīmes nodošana seku saistošo spēku attiecībā uz trešām personām, kas rodas tikai pēc ieraksta par šādas nodošanas veikšanu reģistrā. Tā uzskatīja, ka ieraksts par apgalvoto attiecīgās preču zīmes nodošanu, ko veikusi persona, kas iestājusies lietā, lai kāda arī būtu šīs nodošanas spēkā esamība un tās datuma drošticamība, katrā ziņā EUIPO reģistrā nav veikts pirms 2017. gada 13. oktobra sprieduma par bankrota atzīšanu un ka tādēļ tā nevar radīt sekas attiecībā uz likvidatoru, kurš ir jākvalificē kā “trešā persona”, jo viņš nav šīs apgalvotās nodošanas dalībnieks. Turklāt, ņemot vērā šīs pašas regulas 27. panta 4. punktu, tā pamatoti ir balstījusies uz Itālijas Likuma par bankrotu 45. pantu, kurā ir noteikts, ka visas nepieciešamās formalitātes, lai nodrošinātu darbības saistošās sekas attiecībā uz trešām personām, ir neiedarbīgas, ja tās ir veiktas pēc maksātnespējas atzīšanas, kā tas ir šajā lietā.

83      Tātad no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Apelācijas padome nav lēmusi par materiāltiesiskiem jautājumiem, kas ietilpst valsts tiesu kompetencē un valsts tiesību tvērumā, kā, piemēram, īpašumtiesības uz attiecīgo preču zīmi, ņemot vērā Itālijas tiesības, vai šīs preču zīmes nodošanas, kas reģistrētas 2018. gada 16. aprīlī, spēkā esamība pēc būtības. Gluži pretēji, apstrīdētā lēmuma 53. un 56. punktā tā ir skaidri paziņojusi, ka tai šajā ziņā nav nekādas kompetences, un pienācīgi atzinusi valsts tiesu kompetenci šajā jomā.

84      Visbeidzot, ciktāl prasītāja atsaucas uz 2011. gada 9. septembra sprieduma “CRAIC” (T‑83/09, nav publicēts, EU:T:2011:450), 30. punktu, ir jāatgādina, ka šajā minētā sprieduma punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka pirmais pieteikums par attiecīgās preču zīmes nodošanas ieraksta veikšanu lietā, kurā taisīts šis spriedums, atbilst Komisijas Regulas (EK) Nr. 2868/95 (1995. gada 13. decembris), ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1995, L 303, 1. lpp.), 31. noteikuma prasībām (tagad – Īstenošanas regulas 2018/626 13. pants), jo tam ir pievienots dokuments par preču zīmes nodošanu, kas atbilst šī noteikuma prasībām, tādējādi minētais pieteikums, kā arī personas, kurai nodota preču zīme, kā jaunā preču zīmes īpašnieka reģistrācija ir spēkā esoši. Turpretim Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka otrais pieteikums par attiecīgās preču zīmes nodošanas ieraksta veikšanu neatbilst šīm prasībām, jo persona, kas nodevusi preču zīmi, neatbilst reģistrētajam īpašniekam, kurš preču zīmes agrākās nodošanas ietvaros jau bija persona, kurai nodota preču zīme. Šajā ziņā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka iespējamais konflikts starp abām nodošanām, kuru priekšmets ir šī preču zīme, rada jautājumus par līgumtiesībām un īpašumtiesībām, kuri pārsniedz minētās normas tvērumu un kuru izvērtējums neietilpst EUIPO kompetencē.

85      Tomēr šie apsvērumi nenozīmē, ka šajā lietā Apelācijas padome ir izvērtējusi attiecīgās preču zīmes nodošanas spēkā esamību pēc būtības, kā, šķiet, liek saprast prasītāja. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka strīdā, par kuru Vispārējā tiesa lēmusi 2011. gada 9. septembra spriedumā “CRAIC” (T‑83/09, nav publicēts, EU:T:2011:450), prasītājs sava pieteikuma par preču zīmes nodošanas ieraksta veikšanu pamatojumam nav atsaucies uz valsts tiesas nolēmumu par maksātnespējas procesu, kas būtu analogs Tribunale di Venezia (Venēcijas tiesa) taisītajam spriedumam šajā lietā. Tātad EUIPO nebija jāpiemēro valsts tiesības, un līdz ar to atsaucei uz minēto spriedumu nav nozīmes. Katrā ziņā apstrīdētajā lēmumā Apelācijas padome vienīgi ir ņēmusi vērā minēto Itālijas tiesas spriedumu un, kā jau tika norādīts šī sprieduma 83. punktā, tā pati nav lēmusi par īpašumtiesībām uz attiecīgo preču zīmi no Itālijas tiesību aspekta, ne arī izvērtējusi tās nodošanas spēkā esamību pēc būtības.

86      Tātad vienīgā prasības pamata otrā daļa ir noraidāma.

 Par vienīgā pamata trešo daļu attiecībā uz Regulas 2017/1001 27. panta 1. punkta nepiemērojamību šajā lietā

87      Ar vienīgā pamata trešo daļu prasītāja būtībā apgalvo, ka šajā lietā nevar tikt piemērots Regulas 2017/1001 27. panta 1. punkts, jo tas attiecoties tikai uz situācijām, kurās vairāk nekā viens lietas dalībnieks atsaucas uz tiesībām uz Eiropas Savienības preču zīmi, proti, atsaucas uz tiesību aktiem, kuru mērķis vai sekas ir tiesību uz tādu preču zīmi radīšana vai nodošana. Turpretim tas nevar tikt piemērots tādai situācijai kā šajā lietā, kurā subjekts vairs nav attiecīgās preču zīmes īpašnieks brīdī, kad attiecībā uz to sākts maksātnespējas process, jo tas šo preču zīmi ir nodevis citam subjektam vairākus gadus pirms tam.

88      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas 2017/1001 27. panta 1. punkta pirmo teikumu šīs regulas 20., 22. un 25. pantā minētās juridiskās darbības saistībā ar Eiropas Savienības preču zīmi visās dalībvalstīs rada sekas attiecībā uz trešām personām tikai pēc šo darbību ierakstīšanas reģistrā.

89      Ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Apelācijas padome pamatoti ir uzskatījusi, ka šī tiesību norma šajā lietā ir piemērojama.

90      Proti, apstrīdētā lēmuma 47.–54. punktā Apelācijas padome ir norādījusi, ka 2017. gada 13. oktobrī, kas ir datums, kurā tika atzīts šīs preču zīmes reģistrētās īpašnieces, proti, personas, kas iestājusies lietā, bankrots, par īpašumtiesībām uz šo preču zīmi bija strīds starp prasītāju un likvidatoru, kurš pārstāvēja personas, kas iestājusies lietā, kreditoru kopumu, un ka apgalvotā šo īpašumtiesību nodošana, kura prasītājas ieskatā notika 2014. gadā, katrā ziņā nebija saistoša attiecībā uz trešām personām, tostarp likvidatoram, jo pirms 2017. gada 13. oktobra par to nebija veikts ieraksts EUIPO reģistrā.

91      No tā izriet, ka šajā lietā ir piemērojams Regulas 2017/1001 27. panta 1. punkts, it īpaši attiecībā uz apgalvoto 2014. gada līgumu par attiecīgās preču zīmes nodošanu, kas saskaņā ar šo tiesību normu nebija saistoša trešām personām pirms 2017. gada 13. oktobra, datuma, kurā trešām personām kļuva saistošs spriedums par personas, kas iestājusies lietā, bankrota atzīšanu atbilstoši Itālijas Likumam par bankrotu, kas ir piemērojams saskaņā ar šīs pašas regulas 27. panta 4. punktu un Regulas 2015/848 19. panta 1. punktu.

92      Tātad vienīgā prasības pamata trešā daļa ir noraidāma.

 Par vienīgā pamata ceturto daļu, kas attiecas uz izņēmuma no Regulas 2017/1001 27. panta 1. punktā paredzētā principa par informētību piemērošanu šajā lietā un apgalvoto personas, kas iestājusies lietā, un likvidatora informētību par 2014. gada nodošanas līgumu

93      Ar vienīgā pamata ceturto daļu prasītāja būtībā pauž uzskatu, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu, neņemot vērā faktu, ka persona, kas iestājusies lietā, kā arī likvidators zināja par 2014. gadā notikušo attiecīgās preču zīmes nodošanu, ko pierādot šīs preču zīmes licences līguma, kas 2014. gada 30. decembrī noslēgts starp personu, kas iestājusies lietā, un Spring Holdings, esamība un tas, ka likvidators šo licences līgumu pagarināja ar 2017. gada 7. decembra elektroniskā pasta vēstuli. Tas izrietot arī no 2017. gada 24. novembra “vienošanās vēstules”, ar kuru Spring Holdings piedāvāja pagarināt licences līguma darbības termiņu līdz 2022. gada 30. novembrim.

94      Katrā ziņā prasītāja uzskata, ka likvidatoru nevarēja uzskatīt par trešo personu (pat tādu, kas rīkojas personas, kas iestājusies lietā, kreditoru interesēs), jo tas esot nodibinājis līgumiskās attiecības ar prasītāju kā licences līguma pusi. Prasītāja no tā secina – pat ja šajā lietā būtu piemērojams Regulas 2017/1001 27. panta 1. punkts, persona, kas iestājusies lietā, un pats likvidators nevarētu atsaukties uz šo tiesību normu, jo tie faktiski zināja par attiecīgās preču zīmes agrāko nodošanu Spring Holdings, kas notika 2014. gadā.

95      Ir jānorāda, ka šie argumenti ir balstīti uz izņēmumu no informētības [principa], kas paredzēts Regulas 2017/1001 27. panta 1. punkta otrajā teikumā, saskaņā ar kuru juridiskā darbība saistībā ar Eiropas Savienības preču zīmi pat pirms tās ierakstīšanas EUIPO reģistrā ir saistoša attiecībā uz trešām personām, kuras ir ieguvušas tiesības uz preču zīmi pēc šīs darbības datuma, ja tās par to zināja šo tiesību iegūšanas brīdī.

96      Tomēr ir jākonstatē, ka šajā lietā EUIPO nevarēja piemērot šo izņēmumu attiecībā uz informētību.

97      Proti, kā jau norādīts šī sprieduma 74. punktā, apstrīdētā lēmuma 56. punktā Apelācijas padome pamatoti ir uzskatījusi, ka, ņemot vērā, ka attiecīgā preču zīme ir minēta 2017. gada 13. oktobra sprieduma par bankrota atzīšanu pielikumam pievienotajā inventāra sarakstā, EUIPO nebija jāapstrīd šis saraksts, jo tas nevar aizstāt valstu tiesas, un tam bija jāveic ieraksts par minēto maksātnespējas procesu saistībā ar šo preču zīmi. Tāpat tajā pašā minētā lēmuma punktā Apelācijas padome pamatoti ir uzskatījusi, ka prasītājas pieteikums par šīs preču zīmes nodošanas ieraksta veikšanu, kurš iesniegts pēc personas, kas iestājusies lietā, atzīšanas par bankrotējušu, ir novēlots un ka prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, ka spriedums par bankrota atzīšanu ir kļūdains, pamatojoties uz valsts tiesas nolēmumu.

98      Līdz ar to EUIPO nebija jāpārbauda, vai sprieduma par personas, kas iestājusies lietā, bankrota atzīšanu pasludināšanas datumā attiecībā uz šo personu un likvidatoru var tikt attiecināts izņēmums attiecībā uz informētību. Tādējādi minētā daļa ir neiedarbīga.

99      Katrā ziņā attiecībā uz personas, kas iestājusies lietā, un likvidatora apgalvoto informētību 2017. gada 13. oktobrī par attiecīgās preču zīmes nodošanu Spring Holdings, kas, iespējams, notika 2014. gadā, ir jānorāda turpmāk minētais.

100    Pirmkārt, runājot par personu, kas iestājusies lietā, ir jāatgādina, ka Tiesa attiecībā uz Regulas 2017/1001 27. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētā noteikuma mērķi ir norādījusi, ka šīs regulas 20., 22. un 25. pantā norādīto juridisko darbību, kuras nav ierakstītas reģistrā, seku neesamība attiecībā uz trešām personām ir paredzēta, lai aizsargātu personu, kurai ir vai var būt tiesības uz Eiropas Savienības preču zīmi kā īpašumtiesību objektu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 4. februāris, Hassan, C‑163/15, EU:C:2016:71, 25. punkts).

101    Tādējādi ir jāuzskata, ka Regulas 2017/1001 27. panta 1. punkta mērķis šajā lietā ir aizsargāt ikvienu personu, kurai ir vai var būt tiesības uz attiecīgo preču zīmi kā īpašumtiesību objektu, proti, personas, kas iestājusies lietā un kas ir sabiedrība, kura atzīta par maksātnespējīgu, kreditorus. Tādējādi pašas personas, kas iestājusies lietā, informētībai par šīs preču zīmes nodošanu nav nozīmes un tā nevar ietekmēt tās kreditoru tiesības uz tās īpašumu likvidācijas procesā.

102    Otrkārt, attiecībā uz likvidatoru ir jāpārbauda, vai tas patiešām ir apstiprinājis savu informētību par 2014. gada nodošanu pirms 2017. gada 13. oktobra, kā to apgalvo prasītāja.

103    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka saskaņā ar Regulas 2017/1001 27. panta 1. punktu izņēmums attiecībā uz informētību ir piemērojams tiem, kuri, vēlāk ieguvuši tiesības uz attiecīgo preču zīmi, zināja par darbību “šo tiesību iegūšanas laikā”, proti, šajā lietā 2017. gada 13. oktobrī, kā to atzīst pati prasītāja prasības pieteikuma 74. punktā.

104    Taču vispirms ir skaidrs, ka likvidators nebija saistīts ne ar nodošanas līgumu, ne licences līgumu, uz kuriem atsaucas prasītāja un kuri, kā tiek apgalvots, noslēgti 2014. gadā.

105    Turpinot – no lietas materiāliem izriet, ka likvidators ir apstrīdējis minētā nodošanas līguma un licences līguma spēkā esamību Tribunale di Venezia (Venēcijas tiesa). Pašā dokumentā, uz kuru atsaucas prasītāja, proti, pieteikumā par lietas ierosināšanu, ko likvidators šai tiesai iesniedza 2019. gada 13. jūnijā, ir skaidri norādīts, ka likvidators “pirmo (un vienīgo) reizi” uzzināja par nodošanas līgumu 2018. gada jūnijā (proti, pēc 2017. gada 13. oktobra lēmuma par bankrota atzīšanu) tieši procesa EUIPO dēļ.

106    Savu apgalvojumu pamatojumam prasītāja vienkārši atsaucas uz “vienošanās vēstuli”, proti, saraksti par licences līguma pagarināšanu, kas datēta ar 2017. gada novembri un decembri. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka sarakste, uz kuru atsaucas prasītāja, notika pēc 2017. gada 13. oktobra sprieduma par bankrota atzīšanu. Katrā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka likvidators ir noraidījis prasītājas apgalvojumus, norādot, ka priekšlikumam pagarināt licences līgumu, ko 2017. gada 24. novembrī iesniedza Spring Holdings, bija “tikai pagaidu un īslaicīgs raksturs un [tas] noteikti izslēdza pret apgalvoto preču zīmju nodošanu vērstas darbības”, tostarp attiecīgās preču zīmes nodošanu. Kā skaidri norādīts likvidatora lūgumā par atļaujas piekrist šai pagarināšanai saņemšanu, atļauja “neskar nekādas prasības, kas celtas, lai noteiktu, vai preču zīmju nodošana bijusi likumīga un atbilda saprātīgai cenai, un lai konstatētu jebkādus citus apstākļus attiecībā uz priekšmetu”. Turklāt likvidators procesā Apelācijas padomē apstrīdēja elektroniskā pasta vēstuli, kuru tas, iespējams, ir nosūtījis, atbildot uz minēto priekšlikumu, un uz kuru atsaucas prasītāja, un pēdējā minētā nav pierādījusi, ka likvidators jebkad būtu parakstījis šo priekšlikumu. Tādējādi ar šādiem elementiem nevar tikt pierādīta likvidatora informētība 2017. gada 13. oktobrī par apgalvoto 2014. gada 26. jūnija nodošanas līgumu.

107    Tātad Apelācijas padome būtībā pamatoti ir uzskatījusi, ka šajā lietā nav piemērojams Regulas 2017/1001 27. panta 1. punktā paredzētais izņēmums attiecībā uz informētību un ka apgalvotais 2014. gada nodošanas līgums un licences līgums, lai kāda arī būtu to spēkā esamība un datuma drošticamība no Itālijas tiesību skatpunkta, katrā ziņā 2017. gada 13. oktobrī neradīja sekas attiecībā uz personu, kas iestājusies lietā, un likvidatoru.

108    Tātad vienīgā prasības pamata ceturtā daļa ir noraidāma.

 Par vienīgā pamata piekto daļu, kas attiecas uz Apelācijas padomes kļūdainu Regulas 2017/1001 103. panta piemērošanu attiecībā uz EUIPO lēmumiem par 2018. gada 16. aprīļa ierakstu anulēšanu

109    Ar vienīgā pamata piekto daļu prasītāja būtībā apgalvo, ka šajā lietā nav piemērojams Regulas 2017/1001 103. pants, ņemot vērā, ka EUIPO nav pieļāvusi “acīmredzamu kļūdu”, 2018. gada 16. aprīlī veicot ierakstu par attiecīgās preču zīmes nodošanu tās labā, ievērojot regulējošos nosacījumus. Prasītāja vēlreiz apstiprina, ka pirms personas, kas iestājusies lietā, bankrota atzīšanas tā šo preču zīmi nodeva Spring Holdings, kura savukārt to esot nodevusi pašai prasītājai. Turklāt personas, kas iestājusies lietā, apgalvotā kļūda, proti, procesuālās darbības neveikšana, neesot pieļauta ieraksta par minēto nodošanu veikšanas datumā, bet gan attiecas uz 2017. gada oktobri.

110    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas 2017/1001, kas stājās spēkā 2017. gada 1. oktobrī, 103. panta formulējums atšķiras no Regulas Nr. 207/2009 80. panta formulējuma, ciktāl tas attiecas uz jebkuru EUIPO pieļautu “acīmredzamu kļūdu”, ne tikai uz tā pieļautu “acīmredzamu procesuālu kļūdu”, kuru Tiesa ir definējusi kā EUIPO pieļautu nepārprotamu procesuāla rakstura kļūdu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 31. oktobris, Repower/EUIPO, C‑281/18 P, EU:C:2019:916, 29. punkts). Tātad acīmredzamas kļūdas procesuālais raksturs nav Regulas 2017/1001 103. panta piemērošanas nosacījums.

111    Attiecībā uz kļūdas “acīmredzamo” vai “nepārprotamo” raksturu, kas ir pamats lēmumam par agrāk pieņemta lēmuma atcelšanu vai ieraksta anulēšanu, tas nozīmē kļūdas ar augstu acīmredzamības pakāpi, kuras neļauj šī lēmuma rezolutīvās daļas vai šī ieraksta saglabāšanu spēkā, neveicot jaunu vērtējumu, kuru vēlāk veiks instance, kas bija pieņēmusi minēto lēmumu vai veikusi minēto ierakstu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 28. maijs, Aurea Biolabs/EUIPO – Avizel (“AUREA BIOLABS”), T‑724/18 un T‑184/19, EU:T:2020:227, 29. un 30. punkts un tajos minētā judikatūra).

112    Vispārīgāk – saskaņā ar judikatūru kļūda var tikt atzīta par acīmredzamu vienīgi tad, kad to acīmredzami var atklāt atbilstoši kritērijiem, kurus likumdevējs ir vēlējies noteikt administrācijas plašās novērtējuma brīvības īstenošanai, un kad iesniegtie pierādījumu elementi ir pietiekami, lai atspēkotu šīs administrācijas vērtējuma ticamību, nedodot iespēju šo vērtējumu atzīt par pamatotu un saskanīgu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 2. aprīlis, Fleig/EĀDD, T‑492/17, EU:T:2019:211, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

113    Šajā lietā attiecībā uz ieraksta par maksātnespējas procesu neveikšanu ir jānorāda, ka maksātnespēja ir uzskatāma par faktisku un saistošu no datuma, kas noteikts piemērojamajās valsts tiesībās, proti, šajā gadījumā – saskaņā ar Itālijas Likuma par bankrotu 44. un 45. pantu – no 2017. gada 13. oktobra (skat. it īpaši šī sprieduma 53. un 66. punktu). Turklāt EUIPO zināja par personas, kas iestājusies lietā, maksātnespēju un ar 2018. gada 9. aprīļa lēmumu (skat. šī sprieduma 8. punktu) jau bija skaidri darījis zināmu savu nodomu ņemt vērā tās sekas. Tādējādi, tā kā EUIPO 2018. gada 9. aprīlī ar atpakaļejošu spēku anulēja ierakstu par attiecīgās preču zīmes pirmo nodošanu, ko persona, kas iestājusies lietā, veica par labu Spring Holdings, un šī ieraksta veikšanu 2017. gada 18. oktobrī lūdza to kopējais pārstāvis, minētā preču zīme 2017. gada 13. oktobrī un vēl jo vairāk 2018. gada 16. aprīlī bija uzskatāma par piederošu personai, kas iestājusies lietā.

114    Līdz ar to ir jākonstatē, ka EUIPO ir pieļāvis “acīmredzamu kļūdu” Regulas 2017/1001 103. panta izpratnē, 2018. gada 16. aprīlī pēc prasītājas lūguma izdarot reģistrā ierakstu par attiecīgās preču zīmes nodošanu, neņemot vērā 2017. gada 13. oktobra sprieduma, ar kuru atzīts personas, kas iestājusies lietā, bankrots un kuru tas nebija reģistrējis pēc šajā ziņā 2017. gada 25. oktobrī iesniegtā likvidatora lūguma, esamību un saistošo raksturu.

115    Tātad 2018. gada 16. aprīlī reģistrā veiktie ieraksti par attiecīgās preču zīmes secīgām nodošanām ir EUIPO pieļautas “acīmredzamas kļūdas” Regulas 2017/1001 103. panta izpratnē, ņemot vērā, ka, pirmkārt, personas, kas iestājusies lietā, maksātnespēja tika atzīta agrāk, proti, 2017. gada 13. oktobrī, un, otrkārt, ka šo ierakstu veikšanas datumā EUIPO zināja par maksātnespējas procesa sākšanu attiecībā uz šīs preču zīmes īpašnieku, proti, personu, kas iestājusies lietā.

116    Parastos apstākļos un kļūdas neesamības situācijā, ja nolēmums, ar kuru attiecīgās preču zīmes reģistrētais īpašnieks ir atzīts par maksātnespējīgu, būtu pienācīgi ierakstīts reģistrā datumā, kad šajā ziņā tika iesniegts likvidatora lūgums, proti, 2017. gada 25. oktobrī, automātiski tiktu apturēts jebkurš pieteikums par tās pašas preču zīmes vēlākas nodošanas ieraksta veikšanu un to varētu īstenot tikai ar likvidatora vai valsts tiesas, kas ir atbildīga par maksātnespējas procesu, tiešu atļauju.

117    EUIPO, 2018. gada 16. aprīlī pēc prasītājas pieteikuma veicot ierakstu par apstrīdētajām nodošanām pēc tam, kad tas pēc likvidatora 2017. gada 25. oktobra lūguma reģistrā nebija veicis ierakstu par maksātnespējas procesu attiecībā uz attiecīgās preču zīmes īpašnieku, ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu, līdz ar to tam pēc iespējas ātrāk bija jāanulē minētie 2018. gada 16. aprīlī veiktie ieraksti, kur bija pieļauta šī acīmredzamā kļūda.

118    Šajā ziņā Tiesa būtībā ir norādījusi, ka pienākums atcelt lēmumus vai anulēt ierakstus, kuros ir EUIPO pieļauta acīmredzama kļūda, kurš pašreiz tam noteikts Regulas 2017/1001 103. pantā, ir vērsts uz labas pārvaldības, kā arī procesuālās ekonomijas nodrošināšanu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 31. oktobris, Repower/EUIPO, C‑281/18 P, EU:C:2019:916, 32. punkts).

119    Turklāt tad, kad par EUIPO reģistru atbildīgā struktūrvienība 2019. gada 30. janvārī pieņēma divus lēmumus attiecībā uz 2018. gada 16. aprīlī reģistrā veikto ierakstu par nodošanu T 014185659 un T 014188703 anulēšanu, tika pienācīgi ievērots viena gada termiņš, kas skaitāms no ieraksta reģistrā veikšanas datuma, kā tas ir paredzēts Regulas 2017/1001 103. panta 2. punktā.

120    No tā izriet, ka bija izpildīti nosacījumi, kas paredzēti, lai EUIPO, tostarp par reģistru atbildīgā struktūrvienība, varētu piemērot Regulas 2017/1001 103. pantu.

121    Tātad Apelācijas padome pamatoti ir apstiprinājusi minētās struktūrvienības 2019. gada 30. janvāra lēmumu par 2018. gada 16. aprīlī veikto ierakstu par attiecīgās preču zīmes secīgām nodošanām anulēšanu.

122    Tātad vienīgā prasības pamata piektā daļa ir noraidāma.

123    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, vienīgais prasības pamats un līdz ar to prasība kopumā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

124    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

125    Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar EUIPO un personas, kas iestājusies lietā, prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Marina Yachting Brand Management Co. Ltd sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) un Industries Sportswear Co. Srl. tiesāšanās izdevumus.

Costeira

Gratsias

Kancheva

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 22. septembrī

[Paraksti]

Satura rādītājs


Tiesvedības priekšvēsture

Lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par personas, kas iestājusies lietā, otrā prasījuma pieņemamību

Par lietas būtību

Ievada apsvērumi

Par vienīgā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz EUIPO kompetences saskaņā ar Regulas 2017/1001 20. un 24. pantu neievērošanu

Par vienīgā pamata otro daļu, kas attiecas uz to, ka EUIPO un Apelācijas padome kļūdaini ņēmuši vērā 2017. gada 13. oktobra spriedumu par bankrota atzīšanu

Par vienīgā pamata trešo daļu attiecībā uz Regulas 2017/1001 27. panta 1. punkta nepiemērojamību šajā lietā

Par vienīgā pamata ceturto daļu, kas attiecas uz izņēmuma no Regulas 2017/1001 27. panta 1. punktā paredzētā principa par informētību piemērošanu šajā lietā un apgalvoto personas, kas iestājusies lietā, un likvidatora informētību par 2014. gada nodošanas līgumu

Par vienīgā pamata piekto daļu, kas attiecas uz Apelācijas padomes kļūdainu Regulas 2017/1001 103. panta piemērošanu attiecībā uz EUIPO lēmumiem par 2018. gada 16. aprīļa ierakstu anulēšanu

Par tiesāšanās izdevumiem


*      Tiesvedības valoda – angļu.