Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 2. aprīlī Eiropas Komisija iesniedza par Vispārējās tiesas (trešā palāta paplašinātā sastāvā) 2021. gada 27. janvāra spriedumu lietā T-699/17 Polijas Republika/Eiropas Komisija
(Lieta C-207/21 P)
Tiesvedības valoda – poļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji: R. Tricot, Ł. Habiak, K. Herrmann, C. Valero)
Pārējie lietas dalībnieki: Polijas Republika, Ungārija, Bulgārijas Republika, Beļģijas Karaliste, Zviedrijas Karaliste, Francijas Republika
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi
– atcelt Vispārējās tiesas 2021. gada 27. janvāra spriedumu T-699/17 Polijas Republika/Eiropas Komisija kopumā;
– noraidīt Polijas Republikas pirmo pamatu lietā T-699/17;
– nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā attiecībā uz otro līdz piekto pamatu, kuri netika izskatīti pirmajā instancē;
kā arī
– atlikt lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē un apelācijas instancē.
Pamati un galvenie argumenti
Komisija uzskata, ka Vispārējās tiesas spriedums lietā T-699/17 būtu jāatceļ, jo tajā esot pieļautas tiesību kļūdas, kuru dēļ tiekot pārkāpts LES 16. panta 4. un 5. punkts.
Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 40. un 41. punktā pieņemot, ka tiesībām, kas dalībvalstīm piešķirtas ar 36. protokola 3. panta 2. punktu, – pieprasīt balsojumu ar kvalificēto balsu vairākumu atbilstoši minētā protokola 3. panta 3. punktā noteiktajiem principiem (principiem atbilstoši Nicas līgumam) noteikti ir jāsaglabājas arī pēc pārejas laikposma beigām, proti pēc 2017. gada 31. marta, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LES 16. panta 5. punktā skaidri noteiktās pārejas laikposma robežas rationae temporis. Turklāt tā neesot ievērojusi kvalificētā balsu vairākuma vispārīgo definīciju, kura ar Lisabonas līgumu ir ieviesta LES 16. panta 4. punktā, kas ir spēkā no 2014. gada 1. novembra un kas palielina demokrātisko leģitimāciju balsošanā Padomē un ar Direktīvas 2010/75/ES 1 75. pantu izveidotajā komitejā. Tādējādi Vispārējā tiesa esot ierobežojusi šīs vispārīgās definīcijas pilnīgu efektivitāti.
Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 48. un 50. punktā paplašināti interpretējot pārejas noteikuma, kurš paredzēts LES 16. panta 5. punktā un 36. protokola 3. panta 2. punktā, piemērojamību laikā, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi pastāvīgo judikatūru par pienākumu pārejas noteikumus interpretēt šauri.
Treškārt, pretēji apgalvojumiem pārsūdzētā sprieduma 53., 54. un 55. punktā, Vispārējā tiesa esot interpretējusi 36. protokola 3. panta 2. punktu, pārkāpjot tiesiskās drošības principu, jo tā rezultātā neesot iespējams paredzēt un laika ziņā noteikt, kad ir piemērojams Nicas līgumā paredzētais noteikums par kvalificētā vairākuma balsojuma piemērošanu atbilstoši 36. protokola 3. panta 3. punktam.
____________
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/75/ES (2010. gada 24. novembris) par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (OV 2010, L 334, 17. lpp.).