Language of document : ECLI:EU:C:1979:290

TIESAS SPRIEDUMS

1979. gada 13. decembrī (*)

Jaunu vīnogulāju stādījumu veidošanas aizliegums

Lieta 44/79

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegusi Verwaltungsgericht Neustadt an der Weinstraβe, lai tiesvedībā starp

Liselotte Hauer, kas dzīvo Bāddirkheimā [Bad Durkheim],

un

Land Rheinland-Pfalz

saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt 2. pantu Padomes 1976. gada 17. maija Regulā (EEK) Nr. 1162/76 par pasākumiem, kas paredzēti vīnkopības potenciāla pielāgošanai tirgus prasībām, ko grozījusi Padomes 1978. gada 23. novembra Regula (EEK) Nr. 2776/78, attiecībā uz 1. pantu Gesetz über Maßnahmen auf dem Gebiete der Weinwirtschaft – Weinwirtschaftsgesetz (Vācijas likums “Par pasākumiem, kas veicami vīnkopības nozarē”).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kučers [H. Kutscher], palātu priekšsēdētāji A. O’Kīfs [A. O’Keeffe] un Ā. Tufē [A. Touffait], tiesneši Ž. Mertenss de Vilmarss [J. Mertens de Wilmars], P. Peskatore [P. Pescatore], Makenzijs Stjuarts [Mackenzie Stuart], Dž. Bosko [G. Bosco], T. Kopmanss [T. Koopmans] un O. Dūe [O. Due],

ģenerāladvokāts F. Kapotorti [F. Capotorti],

sekretārs A. van Houte [A. van Houtte]

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1978. gada 14. decembra rīkojumu, kas Tiesā saņemts 1979. gada 20. martā, Verwaltungsgericht Neustadt an der Weinstraβe [Neištates pie Veinštrāses Administratīvā tiesa] atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegusi divus prejudiciālos jautājumus par to, kā interpretēt 2. pantu Padomes 1976. gada 17. maija Regulā (EEK) Nr. 1162/76 par pasākumiem, kas paredzēti vīnkopības potenciāla pielāgošanai tirgus prasībām (OV, L 135, 32. lpp.), ko grozījusi Padomes 1978. gada 23. novembra Regula (EEK) Nr. 2776/78 (OV L 333, 1. lpp.).

2        No Tiesā iesniegtās lietas var secināt, ka prasītāja pamata lietā 1975. gada 6. jūnijā Land Rheinland-Pfalz [Reinzemes-Pfalcas zemes] kompetentajai iestādei lūdza piešķirt atļauju jaunu vīnogulāju stādījumu veidošanai uz viņai piederošās zemes Bāddirkheimas reģionā. Sākotnēji šī atļauja viņai netika piešķirta, jo saskaņā ar minētajā nozarē piemērojamiem Vācijas tiesību aktiem, proti, 1977. gada 10. marta Vīnkopības likumu (Weinwirtschaftsgesetz) attiecīgais zemes gabals netika uzskatīts par piemērotu vīnogulāju audzēšanai. Ieinteresētā persona 1976. gada 22. janvārī apstrīdēja minēto lēmumu. Kamēr kompetentā iestāde vēl skatīja šo jautājumu, 1976. gada 17. maijā tika pieņemta Regula Nr. 1162/76, kuras 2. pants noteica trīs gadus ilgu aizliegumu stādīt jebkādus jaunus vīnogulājus. Tā paša gada 21. oktobrī pārvaldes iestāde noraidīja apstrīdējumu, pamatojoties uz šādiem diviem iemesliem: pirmkārt – zemes neatbilstība, otrkārt – stādīšanas aizliegums izriet no minētās Kopienas regulas.

3        Ieinteresētā persona iesniedza sūdzību Verwaltungsgericht, savukārt iestāde, pamatojoties uz ekspertu ziņojumiem par minētajā apvidū audzētajām vīnogām un ņemot vērā izlīgumus, kas noslēgti ar vairākiem citiem pieteikuma iesniedzējas zemei blakus esošu zemes gabalu īpašniekiem, atzina, ka pieteikuma iesniedzējas zemi var uzskatīt par piemērotu vīnogulāju audzēšanai saskaņā ar minimālajām prasībām, kādas noteiktas valsts tiesību aktos. Līdz ar to iestāde paziņoja par savu gatavību izsniegt atļauju pēc tam, kad būs beidzies Kopienas tiesību aktos noteiktais jaunu vīnogulāju stādījumu veidošanas aizliegums. Tādējādi ir acīmredzams, ka strīds starp pusēm ir saistīts tikai ar Kopienas tiesību jautājumiem.

4        Prasītāja pamata lietā uzskata, ka pieprasītā atļauja ir viņai jāpiešķir, pamatojoties uz to, ka Regulas Nr. 1162/76 noteikumi nav piemērojami gadījumā, kad lūgums par atļaujas piešķiršanu ir iesniegts ilgi pirms minētās regulas stāšanās spēkā. Pat pieņemot, ka minētā regula ir piemērojama arī attiecībā uz lūgumiem, kas iesniegti pirms regulas stāšanās spēkā, tās noteikumi tik un tā nav attiecināmi uz prasītāju tāpēc, ka tie ir pretrunā ar viņas tiesībām uz īpašumu un tiesībām brīvi strādāt izvēlētajā profesijā, kuras tai garantē Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 12. un 14. pants.

5        Lai izšķirtu šo strīdu, Verwaltungsgericht formulēja šādus divus jautājumus:

1)      Vai Padomes 1976. gada 17. maija Regula (EEK) Nr. 1162/76, ko grozījusi Padomes 1978. gada 23. novembra Regula (EEK) Nr. 2776/78, jāinterpretē tā, ka tās 2. panta 1. punkts attiecas arī uz tiem lūgumiem piešķirt atļauju jaunu vīnogulāju stādījumu veidošanai, kuri iesniegti pirms minētās regulas stāšanās spēkā?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša – vai Regulas Nr. 1162/76 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tā, ka tajā noteiktais aizliegums izsniegt atļaujas jaunu vīnogulāju stādījumu veidošanai, izņemot minētās regulas 2. panta 2. punktā paredzētos gadījumus, ir piemērojams vispārīgi, proti, vai tas ir piemērojams neatkarīgi no tā, vai zeme ir vai nav piemērota vīnogulāju audzēšanai, kā noteikts Weinwirtschaftsgesetz (Vācijas likums par pasākumiem, kas veicami vīnkopības nozarē) 1. panta 1. punkta otrajā teikumā un 2. punktā?

 Pirmais jautājums (Regulas Nr. 1162/76 piemērošana laikā)

6        Attiecībā uz šo jautājumu prasītāja pamata lietā uzskata, ka lēmums par viņas lūgumu, kas iesniegts kompetentajai iestādei 1975. gada 6. jūnijā, pirms Kopienas regulas stāšanās spēkā būtu bijis viņai labvēlīgs, ja administratīvais process būtu norisinājies kā parasti un ja iestāde uzreiz būtu atzinusi faktu, ka viņai piederošais zemes gabals ir piemērots vīnogulāju audzēšanai saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktajām prasībām. Viņa apgalvo, ka, lemjot par to, no kura brīža ir piemērojama Kopienas regula, ir jāņem vērā minētā situācija, it īpaši tāpēc, ka no attiecīgā vīna dārza iegūstamās vīnogas nebūtu ievērojami ietekmējušas situāciju tirgū, ņemot vērā laika posmu no vīna dārza izveidošanas līdz pirmajai ražai.

7        Argumentiem, ko minējusi prasītāja pamata lietā, nevar piekrist. Regulas Nr. 1162/76 2. panta 1. punkta otrajā daļā tiešām ir skaidri noteikts, ka “no šīs regulas spēkā stāšanās dienas” dalībvalstis vairs nepiešķir atļaujas jaunu stādījumu veidošanai. Attiecībā uz atļaujas izsniegšanu minētais noteikums pilnībā aizliedz iespēju ņemt vērā laiku, kad ir iesniegts lūgums. Tajā ir norādīts nolūks nodrošināt minētās regulas tūlītēju stāšanos spēkā tiktāl, ka pat pirms minētās regulas stāšanās spēkā iegūtās tiesības veidot jaunus stādījumus vai veikt pārstādīšanu tiek apturētas uz aizlieguma laiku, pamatojoties uz minētās regulas 4. pantu.

8        Saskaņā ar preambulas sesto apsvērumu attiecībā uz pēdējo minēto noteikumu jaunu stādījumu aizliegums ir vajadzīgs “sabiedrības prioritāro interešu dēļ”, pamatojoties uz kurām Kopienā ir jāierobežo vīna pārprodukcija, no jauna jāizveido tirgus līdzsvars un jānovērš struktūrpārpalikumu rašanās. Tādējādi ir acīmredzams, ka Regulas Nr. 1162/76 mērķis ir pašreizējo vīnogulāju platību paplašināšanas tūlītēja novēršana. Tādēļ nav pieļaujams izņēmums par labu pieteikumam, kas iesniegts pirms regulas stāšanās spēkā.

9        Tāpēc atbildei uz pirmo jautājumu ir jābūt tādai, ka Padomes 1976. gada 17. maija Regula Nr. 1162/76, ko grozījusi 1978. gada 23. novembra Regula Nr. 2776/78, jāinterpretē tā, ka tās 2. panta 1. punkts attiecas arī uz tiem lūgumiem piešķirt atļauju jaunu vīnogulāju stādījumu veidošanai, kuri iesniegti pirms Regulas Nr. 1162/76 stāšanās spēkā.

 Otrais jautājums (Regulas Nr. 1162/76 materiālā piemērošanas joma)

10      Otrajā jautājumā Verwaltungsgericht lūdz Tiesu noteikt, vai Regulas Nr. 1162/76 2. panta 1. punktā paredzētais aizliegums veidot jaunus stādījumus ir piemērojams vispārīgi, proti, vai tas attiecas arī uz zemi, kas saskaņā ar kritērijiem, kurus piemēro ar valsts tiesību aktiem, ir atzīta par piemērotu vīnogulāju audzēšanai.

11      Šajā ziņā minētās regulas teksts ir nepārprotams – 2. pants aizliedz “jebkādus jaunus stādījumus”, nešķirojot attiecīgos zemes gabalus pēc to kvalitātes. Ņemot vērā tekstu un Regulas Nr. 1162/76 mērķi, ir skaidrs, ka aizliegums ir jāattiecina uz jauniem stādījumiem neatkarīgi no zemes veida un klasifikācijas valsts tiesību aktos. Faktiski minētās regulas mērķis, kas ir it īpaši nepārprotams, ņemot vērā preambulas otro apsvērumu, ir izbeigt pārprodukcijas rašanos Eiropas vīnkopībā un atkārtoti izveidot tirgus līdzsvaru gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Vienīgi minētās regulas 2. panta 2. punkts paredz dažus izņēmumus attiecībā uz tā paša panta 1. punktā noteikto aizliegumu, taču neapstrīdami ir tas, ka neviens no šiem izņēmumiem neattiecas uz konkrēto gadījumu.

12      Tāpēc atbildei uz otro jautājumu jābūt tādai, ka Regulas Nr. 1162/76 2. panta 1. punkts jāinterpretē tā, ka tajā noteiktais aizliegums piešķirt atļaujas jaunu vīnogulāju stādījumu veidošanai, izņemot minētās regulas 2. panta 2. punktā noteiktos gadījumus, ir piemērojams vispārīgi, proti, tas piemērojams neatkarīgi no tā, vai zemes gabals ir vai nav piemērots vīnogulāju audzēšanai vai citādi saskaņā ar valsts tiesību aktu noteikumiem.

 Pamattiesību aizsardzība Kopienu tiesību sistēmā

13      Verwaltungsgericht savā pieteikumā izklāsta, ka tad, ja Regula Nr. 1162/76 ir jāinterpretē tā, ka tajā noteikts vispārējs aizliegums, kas attiecas pat uz vīnogu audzēšanai piemērotu zemi, iespējams, ka minēto noteikumu vajadzēs uzskatīt par nepiemērojamu Vācijas Federatīvajā Republikā, jo pastāv šaubas par to, vai tas atbilst pamattiesībām, ko garantē Pamatlikuma 12. un 14. pants, kas reglamentē attiecīgi tiesības uz īpašumu un tiesības brīvi strādāt izvēlētajā profesijā.

14      Tiesa 1970. gada 17. decembra spriedumā lietā Internationale handelsgesellschaft (Recueil, 1125. lpp.) paziņoja, ka jautājumu par pamattiesību iespējamo pārkāpumu, kas izdarīts, Kopienas iestādēm veicot kādu pasākumu, var vērtēt, tikai ņemot vērā pašas Kopienas tiesības. Tādu īpašu izvērtēšanas kritēriju ieviešana, kas izriet no konkrētas dalībvalsts tiesību aktiem vai konstitucionālajām tiesībām, nenovēršami iznīcinātu kopīgā tirgus vienotību un apdraudētu Kopienas kohēziju, graujot Kopienas tiesību materiālo vienotību un efektivitāti.

15      Tiesa minētajā spriedumā un vēlāk arī 1974. gada 14. maija spriedumā lietā Nold (Recueil, 491. lpp.) uzsvēra arī to, ka pamattiesības ir vispārējo tiesību principu sastāvdaļa, kuru ievērošanu tā nodrošina, un ka, nodrošinot minēto tiesību ievērošanu, Tiesai ir pienākums ievērot dalībvalstu kopīgās konstitucionālās tradīcijas, lai Kopienā netiktu akceptēti pasākumi, kas nav saderīgi ar dalībvalstu konstitūcijās atzītajām pamattiesībām; tāpat arī starptautiskie līgumi cilvēktiesību aizsardzības jomā, kuru noslēgšanā dalībvalstis ir sadarbojušās vai kurus tās ir parakstījušas, var sniegt norādes, kas jāņem vērā Kopienas tiesībās. Šī koncepcija vēlāk tika atzīta Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgajā 1977. gada 5. aprīļa deklarācijā, kas, ņemot vērā Tiesas judikatūru, no vienas puses, atsaucas uz tiesībām, ko garantē dalībvalstu konstitūcijas, un, no otras puses, uz 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (OV 1977, C 103, 1. lpp.).

16      Šādos apstākļos šaubas, ko Verwaltungsgericht paudusi par Regulas Nr. 1162/76 noteikumu saderību ar noteikumiem par pamattiesību aizsardzību, jāsaprot tā, ka tiek apšaubīta regulas spēkā esamība, ņemot vērā Kopienas tiesību aktus. Šajā ziņā ir jānošķir, no vienas puses, īpašumtiesību iespējamie pārkāpumi un, no otras puses, iespējamais ierobežojums attiecībā uz tiesībām brīvi strādāt izvēlētajā profesijā.

 Jautājums par īpašumtiesībām

17      Tiesības uz īpašumu ir garantētas Kopienu tiesību sistēmā atbilstoši koncepcijām, kas ir kopīgas dalībvalstu konstitūcijām un kas ir atspoguļotas arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pirmajā protokolā.

18      Minētā protokola 1. pants paredz, ka:

“Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu.”

19      Pēc paziņojuma, ka personām ir tiesības uz īpašumu, minētajā tiesību aktā ir noteikti divi iespējamie īpašumtiesību ierobežošanas veidi, atbilstoši kuriem ierobežojumu mērķis ir atņemt īpašniekam viņa tiesības vai ierobežot to izmantošanu. Konkrētajā gadījumā neapstrīdams ir fakts, ka jaunu stādījumu veidošanas aizliegumu nevar uzskatīt par īpašuma atņemšanu īpašniekam, jo īpašnieks joprojām var brīvi rīkoties ar savu īpašumu un izmantot to visiem citiem mērķiem, kas nav aizliegti. Turpretī nav šaubu, ka minētais aizliegums ierobežo īpašuma izmantošanas tiesības. Šajā ziņā minētā protokola 1. panta otrajā daļā ir svarīga norāde, ka tajā ir atzītas valsts tiesības “izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm”. Tādējādi minētajā protokolā faktiski ir atzīta īpašuma izmantošanas ierobežojumu likumība, vienlaikus nosakot, ka minētie ierobežojumi pieļaujami tikai tiktāl, ciktāl to valsts “vispārējo interešu” aizsardzībai uzskata par “nepieciešamu”. Tomēr, pamatojoties uz minēto noteikumu, nevar rast pietiekami precīzu atbildi uz jautājumu, ko iesniegusi Verwaltungsgericht.

20      Tāpēc, lai varētu atbildēt uz minēto jautājumu, jāņem vērā arī deviņu dalībvalstu konstitucionālie noteikumi un prakse. Pirmais secinājums šajā ziņā ir tāds, ka minētie noteikumi un prakse ļauj likumdevējam kontrolēt privātā īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm. Tādējādi dažas konstitūcijas atsaucas uz pienākumiem, kas ir saistīti ar īpašumu (Vācijas Pamatlikums, 14. panta 2. daļas pirmais teikums), uz tā sociālo funkciju (Itālijas Konstitūcija, 42. panta 2. daļa), uz tā izmantošanas pakārtošanu vispārējā labuma prasībām (Vācijas Pamatlikums, 14. panta 2. daļas otrais teikums un Īrijas Konstitūcija, 43.2.2. pants) vai uz sociālo taisnīgumu (Īrijas Konstitūcija, 43.2.1. pants). Visās dalībvalstīs vairākos tiesību aktos ir ietverta minēto īpašumtiesību sociālo funkciju konkrēta izpausme. Tādējādi visās dalībvalstīs ir tiesību akti, kas attiecas uz lauksaimniecību un mežsaimniecību, ūdensapgādi, vides aizsardzību un pilsētu un lauku plānošanu, un šie tiesību akti nosaka nekustamā īpašuma izmantošanas ierobežojumus, kas dažkārt ir visai lieli.

21      Tāpat visās Kopienas valstīs, kurās ražo vīnu, ir ierobežojoši tiesību akti attiecībā uz vīnogulāju stādījumiem, vīnogu šķirņu izvēli un audzēšanas metodēm, lai gan to noteikto ierobežojumu spēks ir dažāds. Nevienā no attiecīgajām valstīm minētos noteikumus principā neuzskata par nesaderīgiem ar īpašumtiesību ievērošanu.

22      Tādējādi, ņemot vērā dalībvalstu kopīgās konstitucionālās koncepcijas un pastāvīgo likumdošanas praksi ļoti dažādās jomās, var apgalvot, ka jaunu vīnogulāju stādījumu ierobežojumu ieviešanu ar Regulu Nr. 1162/76 principā nevar apstrīdēt. Šāda veida ierobežojums visu dalībvalstu konstitucionālajā iekārtā tādā pašā vai līdzīgā veidā ir zināms un atzīts par likumīgu.

23      Šis secinājums tomēr pilnīgi neatrisina problēmu, ko ierosinājusi izskatīt Verwaltungsgericht. Pat ja nav iespējams principā apstrīdēt Kopienas tiesības ierobežot īpašumtiesību izmantošanu saistībā ar kopīgu tirgus organizāciju struktūrpolitikas mērķiem, tomēr ir jāpārliecinās, vai ierobežojumi, kas ieviesti saskaņā ar apstrīdētajiem noteikumiem, faktiski atbilst Kopienas noteiktajiem vispārējo interešu mērķiem un vai attiecībā uz izvirzīto mērķi šādi ierobežojumi nerada nesamērīgu un nepieņemamu iejaukšanos īpašnieka tiesību jomā, apdraudot īpašumtiesību būtību. Tāds faktiski ir iebildums, ko minējusi prasītāja pamata lietā, kura uzskata, ka tikai uz kvalitāti vērstas politikas īstenošana ļautu likumdevējam ierobežot vīnogu audzēšanai paredzētā īpašuma izmantošanu un iznākumā neapstrīdamas tiesības viņai būtu no brīža, kad tiktu atzīts, ka viņai piederošā zeme ir piemērota vīnogulāju audzēšanai. Tāpēc ir jāprecizē apstrīdētās regulas mērķis un jānosaka, vai pastāv cēloņsakarība starp regulā paredzētajiem pasākumiem un mērķi, ko šajā gadījumā izvirzījusi Kopiena.

24      Regulas Nr. 1162/76 noteikumi ir jāskata saistībā ar vīna tirgus kopīgo organizāciju, kas ir cieši saistīta ar Kopienas iecerēto struktūrpolitiku attiecīgajā jomā. Šādas politikas mērķi ir noteikti 1970. gada 28. aprīļa Regulā (EEK) Nr. 816/70, ar ko nosaka papildu noteikumus attiecībā uz vīna tirgus kopīgo organizāciju (OV, L 99, 1. lpp.) un uz ko pamatojas apstrīdētā regula, un 1979. gada 5. februāra Regulā Nr. 337/79 par vīna tirgus kopīgo organizāciju (OV, L 54, 1. lpp.), kurā ir kodificēti visi noteikumi, kas reglamentē tirgus kopīgo organizāciju. Minētās regulas 3. sadaļa, kurā ir paredzēti “noteikumi par ražošanu un par stādījumu izveides kontroli”, pašlaik ir minētās jomas tiesiskais regulējums. Vēl viens tiesību akts, kas palīdz izprast Kopienas politiku šajā jomā, ir Padomes 1975. gada 21. aprīļa Rezolūcija par jaunām pamatnostādnēm galda vīnu tirgus līdzsvarošanai (OV, C 90, 1. lpp.).

25      Kopumā minētie tiesību akti liecina, ka Kopienas sāktā un daļēji īstenotā politika ietver tirgus kopīgo organizāciju kopā ar vīna ražošanas nozares strukturālu uzlabošanu. Saistībā ar pamatnostādnēm, kas noteiktas EEK līguma 39. pantā, minētā pasākuma mērķis ir divkāršs, proti, no vienas puses – radīt ilgstošu līdzsvaru vīna tirgū tādā cenu līmenī, kas ir izdevīgs ražotājiem un pieņemams patērētājiem, un, otrkārt, uzlabot vīna kvalitāti. Lai īstenotu šo divkāršo mērķi, proti, radītu kvantitatīvu līdzsvaru un kvalitatīvu uzlabojumu, Kopienas noteikumi par vīna tirgu paredz plašu pasākumu klāstu, kas attiecas gan uz vīna ražošanas posmu, gan tirdzniecības posmu.

26      Šajā ziņā ir īpaši jāņem vērā Regulas Nr. 816/70 17. panta noteikumi, kas paplašinātā formā ir ieviesti ar Regulas Nr. 337/79 31. pantu, kurš paredz, ka dalībvalstīm ir jānosaka stādījumu veidošanai un ražošanai paredzētie līdzekļi, kas apkopoti obligātā Kopienas plānā. Lai īstenotu minēto plānu, var noteikt pasākumus attiecībā uz vīnogulāju stādīšanu, pārstādīšanu, izrakšanu vai audzēšanas pārtraukšanu.

27      Šajā saistībā tika pieņemta Regula Nr. 1162/76. Ņemot vērā minētās regulas preambulu un ekonomikas apstākļus, kādos tā pieņemta un kuru iezīme ir pastāvīgas pārprodukcijas veidošanās, sākot no 1974. gada ražas, ir skaidrs, ka minētajai regulai ir divkāršs uzdevums – no vienas puses, tai jāveicina pārprodukcijas tūlītēja apturēšana, no otras puses, tai jānodrošina Kopienas iestādēm laiks, kāds vajadzīgs, lai īstenotu struktūrpolitiku, kura paredzēta augstas kvalitātes produkcijas ražošanas veicināšanai, vienlaikus ievērojot Kopienas dažādo vīna ražošanas reģionu konkrētās īpatnības un vajadzības – gan izvēloties vīnogu audzēšanai piemērotu zemi, gan vīnogu šķirnes, gan arī reglamentējot ražošanas metodes.

28      Šā divkāršā mērķa sasniegšanai Padome ar Regulu Nr. 1162/76 ieviesa jaunu vīnogulāju stādījumu vispārēju aizliegumu, kas – neņemot vērā dažus precīzi definētus izņēmumus – tika attiecināts uz visām platībām neatkarīgi no zemes kvalitātes. Jānorāda, ka vispārīguma ziņā Padomes ieviestais pasākums ir tikai pagaidu pasākums. Tas paredzēts, lai uzreiz novērstu krīzi saistībā ar pārprodukciju, reizē plānojot pastāvīgus strukturālus pasākumus.

29      Ja šo apstrīdēto pasākumu interpretē šādi, tad tas nav uzskatāms par īpašumtiesību izmantošanas nepamatotu ierobežojumu. Patiešām, jaunu vīnogulāju audzēšana apstākļos, kad pastāvīgi rodas pārprodukcija, no ekonomikas viedokļa radītu tikai pārprodukcijas apjoma palielināšanos, turklāt šāds pieaugums minētajā posmā varētu radīt risku, ka struktūrpolitikas ieviešana Kopienas līmenī var kļūt sarežģītāka, ja šāda politika pamatojas uz tādu kritēriju piemērošanu, kas ir stingrāki nekā spēkā esošie valstu tiesību akti par vīnogulāju audzēšanai atbilstošas zemes izvēli.

30      Tādēļ ir jāsecina, ka īpašuma izmantošanas ierobežojums, kas noteikts ar jaunu vīnogulāju stādījumu aizliegumu un uz noteiktu laiku ieviests ar Regulu Nr. 1162/76, ir attaisnojams ar Kopienas noteiktajiem vispārējo interešu mērķiem un pēc būtības neierobežo tiesības uz īpašumu tādā veidā, kādā tās ir atzītas un aizsargātas Kopienas tiesību sistēmā.

 Jautājums par tiesībām brīvi strādāt izvēlētajā profesijā

31      Prasītāja pamata lietā uzskata arī, ka ar Regulu Nr. 1162/76 noteiktais jaunu vīnogulāju stādījumu aizliegums ierobežo viņas pamattiesības, ciktāl šāda aizlieguma sekas ir tādas, ka ir ierobežotas viņas kā vīnkopes tiesības brīvi strādāt izvēlētajā profesijā.

32      Tiesa savā iepriekš minētajā 1974. gada 14. maija spriedumā Nold lietā ir paziņojusi, ka, lai gan garantijas attiecībā uz tiesībām brīvi strādāt izvēlētajā profesijā ir paredzētas vairāku dalībvalstu konstitucionālajās tiesībās, tajās garantētās tiesības, kas nebūt nav absolūta prerogatīva, ir jāskata līdzīgi, ņemot vērā saskaņā ar šīm tiesībām atbalstīto pasākumu sociālo funkciju. Šajā gadījumā jāņem vērā, ka apstrīdētais Kopienas pasākums nekādi neietekmē nedz brīvu izvēli strādāt vīnkopja profesijā, nedz arī brīvību darboties šajā profesijā laukos, kuros pašlaik audzē vīnogas. Ciktāl jaunu vīnogulāju stādījumu aizliegums ietekmē tiesības brīvi strādāt vīnkopja profesijā, minētais ierobežojums ir tikai īpašumtiesību ierobežojuma sekas, un tādējādi abi šie ierobežojumi apvienojas. Tādējādi ierobežojumu attiecībā uz tiesībām brīvi strādāt vīnkopja profesijā – ja pieņem, ka tāds ir, – var attaisnot ar tiem pašiem iemesliem, ar kuriem ir pamatots īpašuma izmantošanas ierobežojums.

33      Tādējādi saskaņā ar iepriekš minēto ir skaidrs, ka, izskatot Regulu Nr. 1162/76 saistībā ar Verwaltungsgericht paustajām šaubām, nav konstatēts neviens tāds faktors, kas varētu ietekmēt minētās regulas spēkā esamību tādēļ, ka tā būtu pretrunā ar prasībām attiecībā uz pamattiesību aizsardzību Kopienā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Vācijas Federatīvajai Republikai, Padomei un Eiropas Kopienu Komisijai, kuras iesniegušas Tiesai savus apsvērumus, nav atlīdzināmi.

Tā kā šī tiesvedība attiecībā uz pusēm ir stadija tiesvedībā, ko izskata Verwaltungsgericht Neustadt an der Weinstraβe, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, kurus tai ar 1978. gada 14. decembra rīkojumu uzdevusi Verwaltungsgericht Neustadt an der Weinstraβe, nospriež:

1)      Padomes 1976. gada 17. maija Regula (EEK) Nr. 1162/76 par pasākumiem, kas paredzēti vīnkopības potenciāla pielāgošanai tirgus prasībām, ko grozījusi Padomes 1978. gada 23. novembra Regula (EEK) Nr. 2776/78, kas otru reizi groza Regulu Nr. 1162/76, jāinterpretē tā, ka tās 2. panta 1. punkts attiecas arī uz tiem lūgumiem piešķirt atļauju jaunu vīnogulāju stādījumu veidošanai, kuri iesniegti pirms minētās regulas stāšanās spēkā;

2)      Regulas Nr. 1162/76 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tā, ka tajā noteiktais aizliegums piešķirt atļaujas jaunu stādījumu veidošanai, izņemot minētās regulas 2. panta 2. punktā paredzētos gadījumus, ir piemērojams vispārīgi, proti, tas ir piemērojams neatkarīgi no tā, vai zemes gabals ir vai nav piemērots vīnogulāju audzēšanai vai citādi atbilst valsts tiesību aktu noteikumiem.

Kutscher

O´Keeffe      Touffait      Mertens de Wilmars

Pescatore

Mackenzie Stuart

Bosco      Koopmans

Due

Pasludināts atklātā tiesas sēdē 1979. gada 13. decembrī Luksemburgā.

Sekretārs

 

      Priekšsēdētājs

A. Van Houtte

 

      H. Kutscher


* Tiesvedības valoda – vācu.