EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)
2015. gada 15. aprīlī
Lieta F‑96/13
Nikolaos Pipiliagkas
pret
Eiropas Komisiju
Civildienests – Ierēdņi – Pārcelšana citā amatā dienesta interesēs – Civildienesta noteikumu 26. pants – Tiesības uz aizstāvību
Priekšmets Prasība, kura celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, un ar kuru N. Pipiliagkas būtībā lūdz atcelt Eiropas Komisijas iecēlējinstitūcijas (turpmāk tekstā – ‟iecēlējinsitūcija”) lēmumu no 2013. gada 1. janvāra pārcelt viņu amatā uz Ģenerāldirektorāta (ĢD) ‟Mobilitāte un transports” (turpmāk tekstā – ‟ĢD ‟Mobilitāte”) direkciju ‟Cilvēkresursi” Briselē (Beļģija).
Nolēmums Atcelt Eiropas Komisijas 2012. gada 19. decembra lēmumu, ar ko N. Pipiliagkas no 2013. gada 1. janvāra tiek pārcelts amatā uz Ģenerāldirektorāta ‟Mobilitāte un transports” direkciju ‟Cilvēkresursi” Briselē (Beļģijā). Pārējā daļā prasību noraidīt. Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina N. Pipiliagkas tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Tiesvedība – Procesa organizatoriskie pasākumi – Ierēdņa iesniegtais lūgums no lietas izņemt konkrētus dokumentus, kurš norāda, ka šie dokumenti nav iekļauti viņa personīgajā lietā – Atteikums
(Tiesas statūtu 21. panta pirmā daļa; Vispārējās tiesas reglamenta 137. panta 2. punkts; Civildienesta noteikumu 26. pants)
2. Ierēdņi – Personas lieta – Dokumenti, kam tajā jābūt – Lēmums, kas ietekmē ierēdņa administratīvo statusu – Jēdziens – Ierēdņu paziņojums par cita ierēdņa, kurš vēlāk tika iecelts citā amatā, attieksmi – Iekļaušana
(Civildienesta noteikumu 26. panta pirmās daļas a) punkts
3. Ierēdņi – Lēmums, kas ietekmē ierēdņa administratīvo statusu – Viņa personīgajā lietā neiekļautu faktu ņemšana vērā – Izšķiroša nozīme – Atcelšana – Nosacījumi
(Civildienesta noteikumu 26. panta otrā daļa un 90. panta 1. punkts)
4. Ierēdņi – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Pienākums uzklausīt ieinteresēto personu pirms tai nelabvēlīgā lēmuma pieņemšanas – Apjoms
1. Civildienesta noteikumu 26. pantā ir noteikts aizliegums iestādei izmantot vai citēt pret ierēdni dokumentus, kuriem jābūt viņa personīgajā lietā, bet kas nav tajā pieminēti, tādējādi administrācijas lēmums, kurš ir pamatots ar šādiem dokumentiem, jāatceļ. Tomēr šis pants nekādā veidā nereglamentē dokumentu tiesvedībā pieņemamību.
Turklāt šādā tiesvedībā paziņoto dokumentu noraidīšanas rezultātā Savienības tiesnesim var tikt liegts pārbaudīt tajā norādītos pamatus, kas ir pamatoti ar šiem dokumentiem. Šajā sakarā nav jēgas no debatēm izslēgt dokumentus, kas pēc debatēm ir bijuši lietderīgi pamata pārbaudē, kuras tika veltītas tieši tam, lai pieņemtu nolēmumu par konkrēto pamatu. Turklāt šāds darbības veids būtu pretrunā Eiropas Savienības Vispārējās tiesas reglamenta 137. panta 2. punktam, saskaņā ar kuru apelācijas gadījumā Civildienesta tiesas kancelejai ir jānosūta visi pirmās instances lietas materiāli šīs tiesas kancelejai.
(skat. 26. un 27. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: spriedumi Rozand-Lambiotte/Komisija, T‑96/95, EU:T:1997:25, 42. punkts, un de Brito Sequeira Carvalho/Komisija un Komisija/de Brito Sequeira Carvalho, T‑40/07 P un T‑62/07 P, EU:T:2009:382, 99. punkts.
2. Civildienesta noteikumu 26. panta pirmās daļas a) punktā nav noteikts administrācijas pienākums personīgajai lietai pievienot visus dokumentus, kuriem ir jebkāds sakars ar ierēdni. Tādējādi tajā ir nošķirti, no vienas puses, ‟dokumenti‟, kuriem ir jābūt personīgajā lietā tikai tad, ja tie apliecina attiecīgā ierēdņa administratīvo statusu, un ‟ziņojumi”, kuri ir jāpievieno lietai tikai tad, ja tie attiecas uz tā spējām, efektivitāti un rīcību, no, no otras puses, visiem citiem dokumentiem saistībā ar attiecīgo ierēdni.
Attiecībā uz iepriekš minētajiem ziņojumiem Civildienesta noteikumu 26. panta pirmās daļas a) punktā ir domāti formāli oficiāli dokumenti, kuru priekšmets ir ierēdņu spējas, efektivitāte un rīcība. Tomēr personīgajā lietā ir jābūt arī dokumentiem, ar ko piereģistrē faktus vai informāciju par ierēdņa rīcību, kurus var izmantot vēlāk, pieņemot viņa administratīvo stāvokli un karjeru ietekmējošu lēmumu, kā, piemēram, atzinumam piezīmes formā, kas ietver novērtējumu par viņa spējām un rīcību, vai jau pastāvošam dokumentam, kas ietver apgalvojumus par jebkuriem inkriminētiem faktiem, kā arī jebkuriem dokumentiem, kas var ietekmēt ierēdņa administratīvo stāvokli un viņa karjeru. Tomēr Civildienesta noteikumu 26. pantā nekādā veidā netiek aizliegts iestādei uzsākt izmeklēšanu un šajā sakarā izveidot lietu un vienīgie ar šo izmeklēšanu saistītie dokumenti, kas jāpievieno ierēdņa [personīgajai] lietai, ir iespējamie lēmumi, ar ko uz šīs izmeklēšanas lietas pamata piemēro sodu.
Turklāt, vienkāršas elektroniskā pasta vēstules principā netiek uzskatītas par ziņojumiem Civildienesta noteikumu 26. panta pirmās daļas a) punkta izpratnē. Tāpat piezīmi, kuras autors nav administratīva iestāde, arī nevar uzskatīt par ziņojumu Civildienesta noteikumu 26. panta pirmās daļas a) punkta izpratnē.
Dokuments, kas attiecas uz ierēdņa administratīvo stāvokli un kam var būt noteicoša ietekme uz lēmumu, principā vispirms ir jāpaziņo attiecīgajam ierēdnim, vēlāk tas jāklasificē viņa personīgajā lietā. It īpaši runājot par lēmumu par ierēdņa iecelšanu citā amatā, neskatoties uz to, ka tas nav ziņojums par attiecīgā ierēdņa spējām, efektivitāti un rīcību Civildienesta noteikumu 26. panta izpratnē, šis paziņojums un tā klasificēšana personīgajā lietā a apriori ir obligāta elektroniskā pasta vēstulēm vai paziņojumiem, ko parakstījuši ierēdņi un darbinieki, kas ziņo par attiecīgā ierēdņa attieksmi, ja tiem var būt noteicoša ietekme uz lēmumu par iecelšanu vai neiecelšanu citā amatā.
(skat. 42., 43., 46. un 48. punktu)
Atsauces
Tiesa: spriedums Ojha/Komisija, C‑294/95 P, EU:C:1996:434, 67. punkts.
Pirmās instances tiesa: spriedumi Rozand-Lambiotte/Komisija, EU:T:1997:25, 42. punkts; Apostolidis/Tiesa, T‑86/97, EU:T:1998:71, 36. punkts; Ojha/Komisija, T‑77/99, EU:T:2001:71, 57. punkts; Recalde Langarica/Komisija, T‑344/99, EU:T:2001:237, 60. punkts; Cwik/Komisija, T‑155/03, T‑157/03 un T‑331/03, EU:T:2005:447, 52. punkts, un de Brito Sequeira Carvalho/Komisija un Komisija/de Brito Sequeira Carvalho, EU:T:2009:382, 96. punkts.
Civildienesta tiesa: spriedumi Bianchi/ETF, F‑38/06, EU:F:2007:117, 45. un 48. punkts, un Talvela/Komisija, F‑43/06, EU:F:2007:162, 59. – 62. punkts.
3. Tas vien, ka konkrēti dokumenti netika iekļauti personīgajā lietā, nevar pamatot nelabvēlīga lēmuma atcelšanu, ja tie faktiski tika darīti zināmi ieinteresētajai personai.
No Civildienesta noteikumu 26. panta otrās daļas izriet, ka aizliegums izmantot pret ierēdni dokumentus saistībā ar viņa administratīvo stāvokli attiecas tikai uz tiem dokumentiem, kas iepriekš viņam netika darīti zināmi. Tas neattiecas uz dokumentiem, kuri, lai gan ir darīti zināmi, vēl nav pievienoti viņa personīgajai lietai. Gadījumā, kad iestāde šādus dokumentus nepievieno ierēdņa personīgajai lietai, šim pēdējam minētajam vienmēr pastāv iespēja iesniegt lūgumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktam to izdarīt un, ja tas tiek noraidīts, iesniegt administratīvu sūdzību. Bet nekādā gadījumā iestādei nevar liegt pieņemt lēmumu dienesta interesēs, pamatojoties uz ierēdnim iepriekš paziņotiem dokumentiem, tikai tādēļ, ka tie nav pievienoti viņa personīgajai lietai.
(skat. 49. punktu)
Atsauces
Tiesa: spriedums Ojha/Komisija, EU:C:1996:434, 68. punkts.
Pirmās instances tiesa: spriedums Recalde Langarica/Komisija, EU:T:2001:237, 60. punkts.
4. Tas vien, ka ir pierādīts, ka attiecīgais ierēdnis zinājis par faktiem, kas bija viņam nelabvēlīgā lēmuma pamatā, nav uzskatāms ar pietiekamu pierādījumu tam, ka viņam ir bijusi iespēja lietderīgi aizstāvēt savas intereses pirms šī lēmuma pieņemšanas. Lai būtu nodrošināta ierēdņa tiesību uz aizstāvību ievērošana, iestādei arī ar jebkādiem līdzekļiem jāpierāda, ka tā iepriekš faktiski šim ierēdnim ir ļāvusi saprast, ka aplūkojamie faktu jautājumi, lai gan tie nav pievienoti personīgajai lietai, attaisnoja viņam nelabvēlīgo lēmumu. Turklāt, no principa par tiesībām uz aizstāvību – kura viens no izpausmes veidiem ir tiesības tikt uzklausītam – izriet, ka pirms tāda lēmuma pieņemšanas, kas nelabvēlīgi ietekmē ieinteresēto personu, tai ir jādod iespēja lietderīgi izteikt savu viedokli par to faktu un apstākļu atbilstību īstenībai un nozīmību, pamatojoties uz kuriem var tikt pieņemts šis lēmums. Šajā sakarā gadījumā, kad priekšnieks uzaicina ierēdni uz pārrunām, administrācijai ir jānodrošina, ka šis attiecīgais ierēdnis pienācīgi tiek informēts par paredzamo pasākumu un it īpaši par pārrunu priekšmetu, lai viņš varētu lietderīgi darīt zināmu savu viedokli pirms lēmuma, kas viņu ietekmēs nelabvēlīgi, pieņemšanas.
Tomēr, lai tiesību tikt uzklausītam pārkāpuma dēļ varētu atcelt apstrīdēto lēmumu, vēl ir jāizvērtē, vai, ja šis pārkāpums netiktu pieļauts, procedūras iznākums varētu būt bijis citāds. Veicot šādu pārbaudi, ir svarīgi ņemt vērā visus lietas apstākļus un it īpaši iebildumu raksturu un procesuālo pārkāpumu apjomu, kas pieļauti attiecībā uz [procesuālajām] garantijām, kuras ierēdnis varēja izmantot.
Šajā sakarā, ja nelabvēlīgais lēmums balstās uz iebildumiem, kas pamatoti ar subjektīvas dabas vērtējumiem, kuri tātad jau pēc sava rakstura ir mainīgi, ja ierēdnis ir ticis uzklausīts pirms šī lēmuma pieņemšanas, viņam bija jādara zināms savs viedoklis un tādējādi varbūt viņš varēja panākt, ka tiktu mainīti attiecībā uz viņu veiktie vērtējumi.
(skat. 55., 57., 65. un 66. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: spriedums de Brito Sequeira Carvalho/Komisija un Komisija/de Brito Sequeira Carvalho, EU:T:2009:382, 94. punkts.
Civildienesta tiesa: spriedumi Nastvogel/Padome, F‑4/10, EU:F:2011:134, 94. punkts; Possanzini/Frontex, F‑124/11, EU:F:2013:137, 60. punkts; CH/Parlaments, F‑129/12, EU:F:2013:203, 38. punkts; Delcroix/EĀDD, F‑11/13, EU:F:2014:91, 35. un 42. punkts, un Tzikas/ERA, F‑120/13, EU:F:2014:197, 55. punkts.