TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2024. gada 27. februārī (*)
Apelācija – Intelektuālais īpašums – Kopienas dizainparaugi – Patentu kooperācijas līgums (PCT) – Līgums par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem – Parīzes Konvencija par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību – 4. pants – Regula (EK) Nr. 6/2002 – 41. pants – Dizainparauga reģistrācijas pieteikums – Prioritātes tiesības – Prioritātes pieprasījums, pamatojoties uz starptautisku pieteikumu, kas iesniegts saskaņā ar PCT – Termiņš – Šīs konvencijas 4. pantam atbilstoša interpretācija – Ierobežojumi
Lietā C‑382/21 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2021. gada 23. jūnijā iesniedzis
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO), kuru pārstāv D. Gája, D. Hanf, E. Markakis un V. Ruzek, pārstāvji,
apelācijas sūdzības iesniedzējs,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, kuru pārstāv P. Němečková, J. Samnadda un G. von Rintelen, pārstāves,
persona, kas iestājusies apelācijas tiesvedībā,
otra lietas dalībniece:
The KaiKai Company Jaeger Wichmann GbR, Minhene (Vācija), kuru pārstāv J. Hellmann‑Cordner, Rechtsanwältin, kam palīdz T. Lachmann un F. Steinbach, Patentanwälte,
prasītāja pirmajā instancē,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], palātu priekšsēdētāji K. Jirimēe [K. Jürimäe], K. Likurgs [C. Lycourgos], J. Regans [E. Regan] un N. Pisarra [N. Piçarra], tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič], P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], L. S. Rosi [L. S. Rossi] (referente), I. Jarukaitis [I. Jarukaitis], A. Kumins [A. Kumin], N. Jēskinens [N. Jääskinen], N. Vāls [N. Wahl], I. Ziemele un J. Pasers [J. Passer],
ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],
sekretāre: M. Krauzenbeka [M. Krausenböck], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 13. marta tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2023. gada 13. jūlija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzību Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 14. aprīļa spriedumu The KaiKai Company Jaeger Wichmann/EUIPO (Vingrošanas vai sporta ierīces un rīki) (T‑579/19, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2021:186), ar kuru Vispārējā tiesa atcēla EUIPO Apelācijas trešās padomes 2019. gada 13. jūnija lēmumu lietā R 573/2019‑3.
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
Parīzes konvencija
2 Parīzes Konvencija par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību ir parakstīta Parīzē 1883. gada 20. martā, pēdējo reizi pārskatīta Stokholmā 1967. gada 14. jūlijā un grozīta 1979. gada 28. septembrī (Recueil des traités des Nations unies, 828. sēj., Nr. 11851, 305. lpp.; turpmāk tekstā – “Parīzes konvencija”). Visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir šīs konvencijas līgumslēdzējas puses.
3 Minētās konvencijas 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1) Valstis, attiecībā uz kurām piemēro šo Konvenciju, izveido rūpnieciskā īpašuma aizsardzības Savienību.
2) Rūpnieciskā īpašuma aizsardzības objekti ir patenti, lietderīgie modeļi, dizainparaugi, preču zīmes, pakalpojumu zīmes, komercnosaukumi, izcelsmes norādes vai izcelsmes vietu apliecinājumi un negodīgas konkurences ierobežošana.”
4 Šīs pašas konvencijas 4. pantā ir paredzēts:
“A.
1) Ikvienai personai, kas noteiktajā kārtībā iesniegusi patenta pieteikumu vai pieteikumu par lietderīgā modeļa, dizainparauga vai preču zīmes reģistrāciju kādā no Savienības dalībvalstīm [rūpnieciskā īpašuma aizsardzībai], vai šīs personas tiesību pārņēmējam ir prioritātes tiesības pieteikuma iesniegšanai citās valstīs zemāk noteiktajos termiņos.
2) Ikviena pieteikuma iesniegšana jebkurā no Savienības dalībvalstīm [rūpnieciskā īpašuma aizsardzībai], kas ir līdzvērtīga pareizi noformēta pieteikuma iesniegšanai saskaņā ar iekšējo likumdošanu vai atbilstoši divpusīgiem vai daudzpusējiem līgumiem, kuri noslēgti starp Savienības dalībvalstīm [rūpnieciskā īpašuma aizsardzībai], tiek atzīta par tādu, kas dod tiesības uz prioritāti.
[..]
C.
1) Iepriekš minētie prioritātes termiņi ir: divpadsmit mēneši – patentiem un lietderīgajiem modeļiem; seši mēneši – dizainparaugiem un preču zīmēm.
2) Šie termiņi sākas ar pirmā pieteikuma iesniegšanas datumu; pieteikuma iesniegšanas diena termiņā netiek ieskaitīta.
[..]
4) Tajā pašā Savienības dalībvalstī iesniegts sekojošs pieteikums uz to pašu objektu, uz kuru attiecas iepriekšējais pirmais pieteikums iepriekšminētā [2.] punkta izpratnē, tiek atzīts par pirmo pieteikumu, ar kura iesniegšanas datumu sākas prioritātes termiņš, ja sekojošā pieteikuma iesniegšanas laikā minētais iepriekšējais pieteikums ir bijis atsaukts, atstāts bez virzības vai noraidīts, tas nav bijis publiskots, uz to nav saglabājušās nekādas tiesības un ja tas vēl nav bijis par pamatu prioritātes tiesību pieprasīšanai. No šī brīža iepriekšējais pieteikums nevar būt par pamatu prioritātes tiesību pieprasīšanai.
[..]
E.
1) Ja valstī iesniegts dizainparauga pieteikums, pamatojoties uz lietderīgā modeļa pieteikuma prioritātes tiesībām, prioritātes termiņš ir tāds, kāds tas noteikts dizainparaugiem.
2) Turklāt katrā valstī ir atļauts iesniegt pieteikumu uz lietderīgo modeli, pamatojoties uz patenta pieteikuma prioritātes tiesībām, un otrādi.
[..]”
5 Parīzes konvencijas 19. pants ir formulēts šādi:
“Saprotams, ka Savienības dalībvalstis [rūpnieciskā īpašuma aizsardzībai] saglabā tiesības noslēgt savā starpā atsevišķas īpašas vienošanās rūpnieciskā īpašuma aizsardzībai, ja vien tās nav pretrunā šīs Konvencijas normām.”
6 Saskaņā ar šīs konvencijas 25. panta 1. punktu:
“Katra šīs Konvencijas dalībvalsts apņemas atbilstoši tās Konstitūcijai veikt pasākumus, kas nepieciešami šīs Konvencijas piemērošanas nodrošināšanai.”
TRIPS līgums
7 Līgums par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām (turpmāk tekstā – “TRIPS līgums”) ir 1.C pielikums Līgumam par Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kurš 1994. gada 15. aprīlī parakstīts Marakešā un apstiprināts ar Padomes Lēmumu 94/800/EK (1994. gada 22. decembris) par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV 1994, L 336, 1. lpp.). TRIPS līguma puses ir PTO dalībvalstis, tostarp visas Savienības dalībvalstis, kā arī pati Savienība.
8 Šī līguma 2. panta, kas ietilpst tā I nodaļā, 1. punktā ir noteikts:
“Attiecībā uz šī Līguma II, III un IV nodaļu, Dalībvalstis ievēro Parīzes Konvencijas [..] 1.–12. un 19. pantu.”
9 Minētā līguma 25. panta, kas ietilpst tā II nodaļā, 1. punktā PTO dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt tādu patstāvīgi radītu rūpniecisko dizainparaugu aizsardzību, kas ir jauni vai oriģināli.
10 Šī paša līguma 62. pants, kas veido tā IV nodaļu, tostarp attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību iegūšanu.
PCT
11 Patentu kooperācijas līgums tika noslēgts Vašingtonā 1970. gada 19. jūnijā un pēdējo reizi grozīts 2001. gada 3. oktobrī (Recueil des traités des Nations unies, 1160. sējums, Nr. 18336, 231. lpp., turpmāk tekstā – “PCT”). Visas Savienības dalībvalstis ir PCT puses.
12 PCT 1. panta 2. punktā ir noteikts:
“Līguma noteikumus nevar interpretēt tā, ka tie mazina tiesības, kas saskaņā ar [Parīzes Konvenciju] ir katras šīs konvencijas līgumslēdzējas valsts pilsoņiem vai pastāvīgajiem iedzīvotājiem.”
13 Šī līguma 2. pantā ir paredzēts:
“Šajā līgumā un Reglamentā, ja nav īpaši noteikts citādi,
i) “pieteikums” ir pieteikums izgudrojuma aizsardzībai; atsauces uz “pieteikumu” interpretē kā atsauces uz pieteikumu izgudrojumu patentiem, autorapliecībām, racionalizācijas priekšlikumu apliecībām, lietderīgajiem modeļiem, papildu patentiem vai aizsardzības sertifikātiem, papildu autorapliecībām un papildu racionalizācijas priekšlikumu apliecībām;
ii) atsauces uz “patentu” ir atsauces uz izgudrojumu patentiem, autorapliecībām, racionalizācijas priekšlikumu apliecībām, lietderīgajiem modeļiem, papildu patentiem vai aizsardzības sertifikātiem, papildu autorapliecībām un papildu racionalizācijas priekšlikumu apliecībām;
[..]
vii) “starptautiskais pieteikums” ir pieteikums, kurš iesniegts saskaņā ar šo līgumu;
[..].”
Savienības tiesības
14 Padomes Regulas (EK) Nr. 6/2002 (2001. gada 12. decembris) par Kopienas dizainparaugiem (OV 2002, L 3, 1. lpp.) 25. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Kopienas dizainparaugu var pasludināt par spēkā neesošu tikai šādos gadījumos:
[..]
g) ja dizainparaugā ir nepareizi izmantots kāds no priekšmetiem, kas uzskaitīts 6.ter pantā [Parīzes Konvencijā], vai žetoni, emblēmas un ģerboņi, uz kuriem neattiecas minētās konvencijas 6.ter pants un par kuriem kādā dalībvalstī ir īpaša interese.”
15 Šīs regulas 41. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Personai, kas ir pareizi iesniegusi pieteikumu uz dizainparauga tiesībām vai uz funkcionālu modeli kādā valstī vai kādas valsts vārdā, kura ir [Parīzes Konvencijas] vai [PTO] dalībvalsts, vai šīs personas tiesību pārņēmējam, iesniedzot pieteikumu par Kopienas dizainparauga reģistrēšanu attiecībā uz vienu un to pašu dizainparaugu vai funkcionālo modeli, ir sešu mēnešu ilgas tiesības uz prioritāti pēc pirmā pieteikuma iesniegšanas datuma.
2. Tiesības uz prioritāti dod katra pieteikuma iesniegšana, kas ir vienlīdzīga ar pieteikuma iesniegšanu saskaņā ar valsts noteikumiem atbilstīgi tās valsts tiesību aktiem, kur tas notiek, vai atbilstīgi divpusējiem vai daudzpusējiem nolīgumiem.”
Tiesvedības priekšvēsture
16 Tiesvedības priekšvēsturi Vispārējā tiesa ir izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 12.–22. punktā, šīs tiesvedības vajadzībām to var rezumēt šādi.
17 2018. gada 24. oktobrī The KaiKai Company Jaeger Wichmann GbR (turpmāk tekstā – “KaiKai”) iesniedza EUIPO kombinētu reģistrācijas pieteikumu par divpadsmit Kopienas dizainparaugiem (turpmāk tekstā – “aplūkotais reģistrācijas pieteikums”), attiecībā uz visiem šiem dizainparaugiem pieprasot prioritāti, kas bija pamatota ar starptautisko pieteikumu PCT/EP2017/077469, kurš saskaņā ar PCT 2017. gada 26. oktobrī iesniegts Eiropas Patentu iestādē (turpmāk tekstā – “2017. gada 26. oktobra starptautiskais pieteikums, kas iesniegts saskaņā ar PCT”).
18 Ar 2018. gada 31. oktobra vēstuli EUIPO pārbaudītājs informēja KaiKai, ka aplūkotais reģistrācijas pieteikums ir pilnībā apmierināts, bet pieprasītās prioritātes tiesības ir atteiktas attiecībā uz visiem konkrētajiem dizainparaugiem, jo 2017. gada 26. oktobra starptautiskā pieteikuma, kas iesniegts saskaņā ar PCT, iesniegšanas datums ir sešus mēnešus vēlāks nekā šī reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datums.
19 Tā kā KaiKai uzturēja savu prasību par prioritātes tiesībām un bija lūgusi pieņemt pārsūdzamu lēmumu, pārbaudītājs ar 2019. gada 16. janvāra lēmumu noraidīja prioritātes tiesības attiecībā uz visiem aplūkotajiem dizainparaugiem (turpmāk tekstā – “pārbaudītāja lēmums”).
20 Šī lēmuma pamatojumam pārbaudītājs norādīja, ka, lai gan starptautiskais pieteikums, kas iesniegts saskaņā ar PCT, principā var pamatot prioritātes tiesības atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktam, ņemot vērā, ka PCT 2. pantā ietvertā jēdziena “patents” plašā definīcija ietver arī šī 41. panta 1. punktā minētos funkcionālos modeļus, šādai prioritātes tiesību pieprasīšanai arī ir piemērojams sešu mēnešu termiņš, kas šajā lietā nav ticis ievērots.
21 2019. gada 14. martā KaiKai EUIPO iesniedza apelācijas sūdzību par pārbaudītāja lēmumu.
22 Ar 2019. gada 13. jūnija lēmumu (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”) EUIPO Apelācijas trešā padome noraidīja apelācijas sūdzību. Tā būtībā uzskatīja, ka pārbaudītājs ir pareizi piemērojis Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktu, kas patiesi atspoguļo Parīzes konvencijas tiesību normas.
23 Līdz ar to Apelācijas padome uzskatīja, ka KaiKai varēja pieprasīt prioritātes tiesības, pamatojoties uz saskaņā ar PCT 2017. gada 26. oktobrī iesniegto starptautisko pieteikumu, tikai sešu mēnešu laikā no tā iesniegšanas datuma, proti, līdz 2018. gada 26. aprīlim.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
24 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējā tiesā iesniegts 2019. gada 20. augustā, KaiKai cēla prasību par strīdīgo lēmumu, ar kuru tā lūdza:
– atbilstoši tās pirmajam, trešajam un ceturtajam prasījumam atcelt šo lēmumu un piespriest EUIPO atlīdzināt izdevumus, kas radušies procesā Apelācijas padomē un Vispārējā tiesā;
– atbilstoši otrajam prasījumam atcelt pārbaudītāja lēmumu un atzīt pieprasītās prioritātes tiesības; un
– pakārtoti – atbilstoši tās piektajam prasījumam noturēt tiesas sēdi.
25 Savas prasības pamatojumam KaiKai izvirzīja divus pamatus, no kuriem pirmais attiecās uz EUIPO Apelācijas padomes pieļautu būtisku procesuālo noteikumu pārkāpumu un otrais – uz Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta kļūdainu interpretāciju, kā arī piemērošanu.
26 Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa, pirmkārt, tā 25.–33. punktā kā nepieņemamus noraidīja KaiKai otro un piekto prasījumu un, otrkārt, izvērtēja otrā prasības pamata pamatotību.
27 Pirmām kārtām, minētā sprieduma 41.–50. punktā Vispārējā tiesa noraidīja šī pamata pirmo daļu, kas attiecās uz tiesību kļūdu, interpretējot jēdzienu “funkcionāls modelis” Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta izpratnē.
28 Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 44. punktā konstatēja, ka KaiKai argumentācija bija pretrunīga un nesniedza tai nekādas priekšrocības. Minētā sprieduma 45.–47. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka katrā ziņā “starptautiskie patenta pieteikumi”, kas iesniegti saskaņā ar PCT, ietver funkcionālos modeļus, jo šajā līgumā nav nošķirtas dažādas tiesības, uz kuru pamata dažādās līgumslēdzējās valstīs tiek piešķirta izgudrojuma aizsardzība. Tādējādi Vispārējā tiesa minētā sprieduma 49. un 50. punktā uzskatīja, ka, lai gan Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta formulējumā skaidri nav paredzēta uz patentu balstīta prioritātes tiesību pieprasīšana, EUIPO Apelācijas padome, nepieļaujot tiesību kļūdas, šo tiesību normu ir interpretējusi plaši, ņemot vērā PCT sistēmu, lai prioritātes tiesību pieprasījumu, kas balstīts uz saskaņā ar PCT 2017. gada 26. oktobrī iesniegto starptautisko pieteikumu, uzskatītu par tādu, kuru attiecībā uz jautājumu, vai prioritātes tiesības var tikt balstītas uz šādu pieteikumu, reglamentē minētā tiesību norma.
29 Otrām kārtām, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 51.–87. punktā apmierināja otrā pamata otro daļu par to, ka, lai noteiktu termiņu, kurā var tikt pieprasītas šādas prioritātes tiesības, nav ņemts vērā Parīzes konvencijas 4. panta C sadaļas 1. punkts.
30 Šajā ziņā Vispārējā tiesa vispirms šī sprieduma 56.–66. punktā uzskatīja, ka, tā kā Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā nav reglamentēts jautājums par “starptautiska patenta pieteikuma” prioritātes pieprasīšanas termiņu vēlāka dizainparauga pieteikuma ietvaros un tā kā šīs tiesību normas mērķis ir padarīt šo regulu atbilstošu Savienības pienākumiem, kas izriet no Parīzes konvencijas, lai novērstu robu minētajā regulā, ir lietderīgi atsaukties uz Parīzes konvencijas 4. pantu. Turpinājumā Vispārējā tiesa minētā sprieduma 72. un 77.–85. punktā norādīja – pat ja šajā konvencijā nebija ietverti arī skaidri noteikumi par prioritātes termiņu, kas piemērojams šādā gadījumā, no minētās konvencijas prioritāšu un sagatavošanas darbu sistēmai raksturīgās loģikas tomēr izriet, ka parasti tieši agrāko tiesību raksturs nosaka šāda prioritātes termiņa ilgumu. Visbeidzot tā paša sprieduma 86. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka EUIPO Apelācijas padome ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka termiņš, kas piemērojams KaiKai 2017. gada 26. oktobra starptautiskā pieteikumam, kurš iesniegts saskaņā ar PCT, prioritātes pieprasījumam, bija seši mēneši.
31 Tādējādi Vispārējā tiesa, nepārbaudot pirmo pamatu, pārsūdzētā sprieduma 88. punktā apmierināja prasību atcelt strīdīgo lēmumu un līdz ar to atcēla šo lēmumu.
Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
32 Ar procesuālo rakstu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 23. jūnijā, EUIPO iesniedza šo apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu.
33 Ar tajā pašā datumā iesniegtu dokumentu EUIPO saskaņā ar Tiesas Reglamenta 170.a panta 1. punktu lūdza pieļaut tā apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58.a panta trešajai daļai.
34 Ar 2021. gada 10. decembra rīkojumu EUIPO/The KaiKai Company Jaeger Wichmann (C‑382/21 P, EU:C:2021:1050) apelācijas sūdzība tika pieļauta.
35 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 8. aprīļa lēmumu Eiropas Komisijai tika atļauts iestāties lietā EUIPO prasījumu atbalstam.
36 EUIPO prasījumi Tiesai ir šādi:
– pilnībā atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– pilnībā noraidīt prasību pirmajā instancē par strīdīgo lēmumu; un
– piespriest KaiKai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas EUIPO radušies šajā tiesvedībā, kā arī tiesvedībā pirmajā instancē.
37 KaiKai prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību kā nepamatotu; un
– piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas tai radušies šajā apelācijas tiesvedībā, tiesvedībā pirmajā instancē, kā arī procesā EUIPO Apelācijas padomē.
38 Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– pilnībā atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– pilnībā noraidīt prasību pirmajā instancē; un
– piespriest KaiKai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.
Par apelācijas sūdzību
Lietas dalībnieku argumenti
39 Apelācijas sūdzības pamatojumam EUIPO izvirza vienu vienīgu pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta pārkāpumu. Šis vienīgais pamats sastāv no trim daļām.
40 Pirmajā daļā EUIPO pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 56., 57. un 64.–66. punktā esot kļūdaini uzskatījusi: apstāklis, ka šajā tiesību normā nav paredzēts, ka agrāka patenta pieteikums var būt pamats vēlāka Kopienas dizainparauga pieteikuma prioritātei un tātad tajā nav noteikts termiņš, kādā šādu prioritāti var pieprasīt, nozīmē robu tiesību aktos.
41 Proti, šāda interpretācija acīmredzami būtu pretrunā minētās tiesību normas nepārprotamajam formulējumam, kurā skaidri noteikts gan to rūpnieciskā īpašuma tiesību raksturs, uz kurām – un vienīgi uz tām – var tikt balstīts prioritātes tiesību pieprasījums, t.i., agrāks dizainparaugs vai funkcionālais modelis, izslēdzot patentu, gan termiņa, kurā šādu prioritāti var pieprasīt, ilgums, proti, seši mēneši no agrākā pieteikuma iesniegšanas datuma.
42 Ar vienīgā pamata otro daļu EUIPO apgalvo, ka Vispārējā tiesa, atzīdama, ka prioritātes tiesību pieprasījuma termiņš ir divpadsmit mēneši, pārsūdzētā sprieduma 75.–86. punktā nav vienkārši interpretējusi Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktu atbilstoši Parīzes konvencijas 4. pantam, bet noraidījusi 41. panta 1. punkta piemērojamību, lai aizstātu to ar Parīzes konvencijas 4. panta piemērojamību. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa pēdējai minētajai tiesību normai esot piešķīrusi tiešu iedarbību Savienības tiesību sistēmā.
43 Pirmkārt, Parīzes konvencijas 4. panta tiešas iedarbības atzīšana būtu pretrunā judikatūrai, kura izriet no 2007. gada 25. oktobra sprieduma Develey/ITSB(C‑238/06 P, EU:C:2007:635, 37.–44. punkts), saskaņā ar ko gan Parīzes konvencijas normām, gan TRIPS līguma, ar kura starpniecību šī konvencija Savienībai ir saistoša, normām nav tiešas iedarbības. Turklāt Parīzes konvencijas tiešās iedarbības neesamība ir rodama tās 25. pantā, kā pēc analoģijas izrietot no 2012. gada 15. marta sprieduma SCF (C‑135/10, EU:C:2012:140, 47. un 48. punkts). Otrkārt un katrā ziņā, pārsūdzētajā spriedumā Vispārējās tiesas noteiktā norma nevar tikt izsecināta no šīs konvencijas 4. panta formulējuma, kura dēļ skaidrības, precizitātes un beznosacījuma prasības, kas noteiktas judikatūrā starptautisko tiesību tiešās piemērojamības jomā Savienības tiesībās, kuras tostarp izsecināmas no 2008. gada 3. jūnija sprieduma Intertanko u.c. (C‑308/06, EU:C:2008:312, 45. punkts), neesot izpildītas.
44 Komisija šajā pašā ziņā piebilst, ka Tiesas judikatūrā noteiktie ierobežojumi attiecībā uz pienākumu interpretēt valsts tiesības atbilstoši Savienības tiesībām, kas it īpaši izriet no 2012. gada 24. janvāra sprieduma Dominguez (C‑282/10, EU:C:2012:33, 25. punkts), ir piemērojami arī Vispārējai tiesai, interpretējot Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktu Parīzes konvencijas gaismā. Tādējādi, ņemot vērā, ka Vispārējās tiesas interpretācija ir pretrunā šīs tiesību normas skaidrajam formulējumam, Vispārējā tiesa faktiski ir tieši piemērojusi šo konvenciju, lai gan tai nevar būt tieša iedarbība, pat ar TRIPS līguma starpniecību ne.
45 Komisija it sevišķi uzskata, ka Tiesas judikatūra, kas it īpaši izriet no 1999. gada 23. novembra sprieduma Portugāle/Padome (C‑149/96, EU:C:1999:574, 49. punkts), kā arī 2015. gada 16. jūlija sprieduma Komisija/Rusal Armenal (C‑21/14 P, EU:C:2015:494, 40. un 41. punkts), kuros izņēmuma kārtā atzīta dažu Līguma par PTO izveidošanu, kā arī tā 1.–4. pielikumā ietverto nolīgumu (turpmāk tekstā – “PTO nolīgumi”) tieša piemērojamība, šajā lietā nav piemērojama. Proti, tā kā Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā nav nevienas tiešas norādes uz konkrētu Parīzes konvencijas normu, šī tiesību norma neļaujot secināt Savienības likumdevēja nodomu piešķirt šīs konvencijas 4. pantam tiešu iedarbību. Tas izrietot arī no salīdzinājuma starp minēto tiesību normu un šīs regulas 25. panta 1. punkta g) apakšpunktu, kas savukārt caur konkrētu un tiešu atsauci uz minētās konvencijas 6.ter pantu pierādot šādu nodomu.
46 Vienīgā pamata trešajā daļā EUIPO pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot novērsusi apgalvoto tiesību akta robu, kas esot pieļauts Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā, kļūdaini interpretējot PCT 2. pantu un Parīzes konvencijas 4. pantu.
47 Konkrētāk – EUIPO norāda, ka, pārsūdzētā sprieduma 15., 18., 20., 22., 39., 40., 44.–50., 56., 64., 66., 70., 72., 74., 79., 83., 84. un 86. punktā minot frāzi “starptautisks patenta pieteikums”, Vispārējā tiesa nav ievērojusi jēdzienu “starptautisks pieteikums” PCT 2. panta i), ii) un vii) punkta izpratnē, kā arī to, ka saskaņā ar Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punktu un Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktu tikai “funkcionālā modeļa” agrāka “starptautiska pieteikuma” iesniegšana minētās tiesību normas izpratnē var radīt prioritātes tiesības attiecībā uz vēlāku “Kopienas dizainparauga” pieteikumu.
48 EUIPO šajā ziņā uzsver, ka šajā gadījumā gan pārbaudītāja lēmumā, gan strīdīgajā lēmumā 2017. gada 26. oktobra starptautiskais pieteikums, kas iesniegts saskaņā ar PCT, ir pareizi kvalificēts kā “funkcionāla modeļa” “starptautisks pieteikums”, nevis kā “starptautisks patenta pieteikums”, kā to kļūdaini uzskatījusi Vispārējā tiesa. EUIPO šajā kontekstā norāda, ka, ciktāl “starptautiska pieteikuma” teksts 2. panta vii) punkta izpratnē skaidri neizslēdz “funkcionālā modeļa” aizsardzību šī paša panta i) punkta izpratnē, aizsardzība, kas tiek pieprasīta ar šādu pieteikumu, tāpat kā KaiKai pieteiktā aizsardzība, automātiski attiecoties uz funkcionālo modeli. Tikai tāpēc, ka 2017. gada 26. oktobra starptautiskais pieteikums, kas iesniegts saskaņā ar PCT, piemērojot šo noteikumu, tika kvalificēts kā “funkcionāla modeļa” “starptautisks pieteikums”, ar šo pieteikumu principā varēja pamatot prioritātes tiesības, lai iesniegtu Kopienas dizainparauga reģistrācijas pieteikumu.
49 EUIPO apgalvo, ka it īpaši no Parīzes konvencijas 4. panta C sadaļas 2. un 4. punkta izrietot, ka parasti tikai vēlāks pieteikums, kuram ir “tas pats priekšmets” kā agrākam pieteikumam var iegūt prioritātes tiesības. Tādējādi saskaņā ar šo noteikumu katram rūpnieciskā īpašuma tiesību veidam ir piešķiramas prioritātes tiesības tikai attiecībā uz tāda paša veida rūpnieciskā īpašuma tiesībām šīs konvencijas 4. panta C sadaļas 1. punktā paredzētajos termiņos. Tikai izņēmuma kārtā minētās konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punktā ir noteikts, ka pieteikums, kura priekšmets ir funkcionālais modelis, var pamatot prioritātes tiesības uz vēlāku pieteikumu, kas attiecas nevis arī uz funkcionālo modeli, bet gan uz dizainparaugu, tomēr ar nosacījumu, ka šis “heterogēnais priekšmetu pāris” attiecas uz vienu un to pašu ražojuma attēlojumu, un tā termiņš ir tikai seši mēneši. Tātad 4. panta E sadaļas 1. punktā paredzētais izņēmums attiecoties uz minētā 4. panta C sadaļas 2. un 4. punktā paredzēto vispārīgo noteikumu par “to pašu objektu”, nevis – kā Vispārējā tiesa kļūdaini uzskatījusi pārsūdzētā sprieduma 77.–85. punktā – uz iespējamu vispārīgu noteikumu, saskaņā ar kuru agrāko tiesību raksturs nosaka ar tām saistīto prioritātes tiesību termiņu.
50 Līdz ar to no Parīzes konvencijas 4. panta C sadaļas 2. un 4. punktā paredzētā vispārīgā noteikuma par “to pašu objektu” interpretācijas kopsakarā ar šīs konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punktā paredzēto izņēmumu no šī noteikuma izrietot, ka saskaņā ar minēto konvenciju tikai divu veidu rūpnieciskā īpašuma tiesības, proti, agrāks dizainparaugs un agrāks funkcionālais modelis, var likumīgi pamatot prioritātes tiesības attiecībā uz vēlāk reģistrētu dizainparaugu. Tāpēc agrāks patents neļaujot noteikt prioritātes tiesības vēlāk reģistrētam Kopienas dizainparaugam. Tādējādi Vispārējās tiesas secinājumam, ka termiņš patenta pieteikuma prioritātes pieprasīšanai vēlāku dizainparauga pieteikumam ir divpadsmit mēneši, tajā pašā konvencijā neesot juridiska pamata.
51 Lai pamatotu EUIPO argumentāciju, Komisija apgalvo, kā tas tostarp izriet no Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) izstrādātajiem Parīzes konvenciju interpretējošajiem dokumentiem, uz kuriem, lai gan tie nav juridiski saistoši, tomēr var atsaukties Savienības tiesā, lai interpretētu šo konvenciju, minētās konvencijas līgumslēdzējas puses apzināti ir nolēmušas neiekļaut patentus konvencijas 4. panta E sadaļā paredzētajā izņēmumā, jo starp patentiem un dizainparaugiem nepastāv pārklāšanās iespēja. Šī iestāde norāda, ka Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkts pilnībā atbilst šai pieejai, jo tajā ir atzīta zināma pārklāšanās starp funkcionālajiem modeļiem, no vienas puses, un dizainparaugiem, no otras puses, un tas izriet no tā – kā Tiesa atzinusi 2018. gada 8. marta spriedumā DOCERAM (C‑395/16, EU:C:2018:172, 24.–29. punkts) –, ka tie abi var aizsargāt noteikta ražojuma tehnisko funkciju.
52 KaiKai vispirms atbild, ka Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā ir vienkārši atkārtots Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punktā paredzētais speciālais noteikums, kurš piemērojams tikai prioritātes pieprasījumam, pamatojoties uz funkcionālo modeli, un kura mērķis vai sekas nav noteikt termiņu, kas piemērojams prioritātes pieprasījumam, kura pamatā starptautiskā patenta pieteikums. Tā kā šīs konvencijas 25. pantā Savienības likumdevējam nav atļauts ierobežot pieteikuma iesniedzējam piešķirtās prioritātes tiesības, tādas tiesību normas neesamība, kas ļautu pieprasīt agrāka patenta pieteikuma prioritāti, esot robs šajā regulā.
53 Turpinājumā KaiKai apgalvo, ka, lai novērstu šo robu, atsaucoties uz Parīzes konvenciju, Vispārējā tiesa nav tieši piemērojusi šo konvenciju, tādā veidā atstājot nepiemērotu minētās regulas 41. panta 1. punktu, bet ir veikusi šīs tiesību normas interpretāciju minētās konvencijas gaismā atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, kas it īpaši atgādināta 2012. gada 15. marta spriedumā SCF (C‑135/10, EU:C:2012:140, 51. punkts). Tādējādi minētā roba esamība izslēdzot jebkādu pretrunu ar šī sprieduma 43. punktā minēto Tiesas judikatūru, kurā noliegta jebkāda šīs pašas konvencijas tiešā iedarbība.
54 Visbeidzot KaiKai norāda, ka starptautiskais pieteikums, kas iesniegts saskaņā ar PCT, ir gan patenta pieteikums, gan funkcionālā modeļa pieteikums, jo šie abi pieteikumi attiecībā uz to priekšmetu ir identiski, tādēļ ka tajos abos ir aprakstīts tehnisks izgudrojums. No tā izrietot, ka, iesniedzot Kopienas dizainparauga pieteikumu, var tikt pieprasīta gan funkcionālā modeļa pieteikuma, gan patenta pieteikuma prioritāte. Tas, ka Parīzes konvencijā abos šajos gadījumos ir noteikti atšķirīgi prioritātes termiņi, tātad neesot atkarīgs no atšķirības starp aizsargāto rūpnieciskā īpašuma tiesību objektiem, bet gan esot atkarīgs no atšķirības starp attiecīgi piemērojamām reģistrācijas procedūrām.
55 Turklāt KaiKai uzskata, ka patentu kā Kopienas dizainparaugu prioritātes pamata izslēgšana izraisītu pieteikuma iesniedzēju diskrimināciju to pilsonības dēļ. Proti, lai gan dažās dalībvalstīs valsts patentu esot iespējams pārveidot par valsts funkcionālo modeli un pēc tam to izmantot kā dizainparauga prioritātes pamatu, citās, piemēram, Beļģijas Karalistē, Kipras Republikā un Nīderlandes Karalistē, kurās neesot paredzēts valsts funkcionālais modelis, pieteikuma iesniedzējam šī iespēja būtu liegta.
Tiesas vērtējums
56 Ar vienīgā apelācijas sūdzības pamata trim daļām, kuras ir jāizskata kopā, EUIPO būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir tieši piemērojusi Parīzes konvencijas 4. pantu, noraidot Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta skaidrās un izsmeļošās tiesību normas piemērošanu, lai to aizstātu ar kļūdainu minētā 4. panta interpretāciju.
Par Parīzes konvencijas iedarbību Savienības tiesību sistēmā
57 Kā izriet no LESD 216. panta 2. punkta un Tiesas pastāvīgās judikatūras, Savienības noslēgtie starptautiskie nolīgumi ir tai saistoši un ir tās tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa no to spēkā stāšanās brīža (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1974. gada 30. aprīlis, Haegeman, 181/73, EU:C:1974:41, 5. punkts, kā arī 2022. gada 1. augusts, Sea Watch, C‑14/21 un C‑15/21, EU:C:2022:604, 94. punkts).
58 Turklāt Savienība var aizstāt dalībvalstis to starptautiskajās saistībās, ja dalībvalstis ar vienu no tās dibinātājlīgumiem ir nodevušas Savienībai to kompetenci attiecībā uz šīm saistībām. Tā tas ir gadījumā, ja Savienība ir ieguvusi ekskluzīvu kompetenci jomā, ko reglamentē visu tās dalībvalstu noslēgta starptautiska nolīguma noteikumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1972. gada 12. decembris, International Fruit Company u.c., no 21/72 līdz 24/72, EU:C:1972:115, 10.–18. punkts, kā arī atzinums 2/15 (Brīvās tirdzniecības nolīgums ar Singapūru), 2017. gada 16. maijs, EU:C:2017:376, 248. punkts).
59 Ņemot to vērā, šīs apelācijas sūdzības izskatīšanas vajadzībām nav jāpārbauda, vai un – attiecīgā gadījumā – kādā mērā Savienība ir ieguvusi ekskluzīvu kompetenci jautājumos, kas ir reglamentēti Parīzes konvencijā, kuru ir noslēgušas visas dalībvalstis, bet ne Savienība. Proti, kā Tiesa jau ir nospriedusi, atsevišķos šīs konvencijas pantos, tostarp tās 4. pantā, ietvertie noteikumi ir iekļauti TRIPS līgumā, kuru savukārt Savienība ir noslēgusi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 16. novembris, Anheuser‑Busch, C‑245/02, EU:C:2004:717, 91. punkts).
60 Konkrētāk – šī līguma 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka PTO dalībvalstis, tostarp Savienība, attiecībā uz minētā līguma II‑IV nodaļu, kas ietver tā 9.–62. pantu, ievēro Parīzes konvencijas 1.–12. un 19. pantu.
61 Līdz ar to, runājot it īpaši par TRIPS līguma 25. pantā paredzēto rūpniecisko dizainparaugu aizsardzību un šīs aizsardzības iegūšanu, kas paredzēta šī līguma 62. pantā, minētajos Parīzes konvencijas pantos, tostarp tās 4. pantā, ietvertie noteikumi ir jāuzskata par minētā līguma neatņemamu sastāvdaļu.
62 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka Parīzes konvencijas 4. pantā ietvertajiem noteikumiem ir tāda pati iedarbība kā TRIPS līguma noteikumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 16. novembris, Anheuser‑Busch, C‑245/02, EU:C:2004:717, 96. punkts).
63 Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ņemot vērā TRIPS līguma normu raksturu un struktūru, šī līguma noteikumiem nav tiešas iedarbības. Tādējādi šīs tiesību normas principā nav to tiesību normu vidū, kuras ievērojot Tiesa pārbauda Savienības iestāžu tiesību aktu tiesiskumu, un tās nevar arī radīt privātpersonām tiesības, uz ko tās varētu tieši atsaukties tiesā saskaņā ar Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 14. decembris, Dior u.c., C‑300/98 un C‑392/98, EU:C:2000:688, 43.–45. punkts; 2004. gada 16. novembris, Anheuser‑Busch, C‑245/02, EU:C:2004:717, 54. punkts, kā arī 2023. gada 28. septembris, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑123/21 P, EU:C:2023:708, 70. un 71. punkts).
64 Turklāt Parīzes konvencijas 4. pants arī neietilpst divās izņēmuma situācijās, kurās Tiesa ir atzinusi, ka privātpersonas Savienības tiesā var tieši atsaukties uz PTO nolīgumu noteikumiem, proti, pirmkārt, uz situāciju, kad attiecīgajā Savienības tiesību aktā ir tieša atsauce uz konkrētām šo nolīgumu normām, un, otrkārt, uz situāciju, kad Savienība ir vēlējusies izpildīt konkrētu pienākumu, ko tā ir uzņēmusies minēto nolīgumu ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1989. gada 22. jūnijs, Fediol/Komisija, 70/87, EU:C:1989:254, 19.–22. punkts; 1991. gada 7. maijs, Nakajima/Padome, C‑69/89, EU:C:1991:186, 29.–31. punkts, kā arī 2023. gada 28. septembris, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑123/21 P, EU:C:2023:708, 74 un 75. punkts).
65 Proti, pirmkārt, Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā nav ietverta tieša atsauce uz Parīzes konvencijas 4. pantu.
66 Otrkārt, jāatgādina, ka Tiesa būtībā jau ir nospriedusi: lai konstatētu Savienības likumdevēja gribu īstenot Savienībās tiesībās īpašu PTO nolīgumos nostiprinātu pienākumu, nepietiek ar to, ka no attiecīgā Savienības akta apsvērumiem vispārīgi izriet, ka, to pieņemot, ir ņemtas vērā Savienības starptautiskās saistības. Turpretī ir nepieciešams, lai no konkrētās strīdīgā tiesību akta normas būtu secināms, ka ar to ir nodoms Savienības tiesību sistēmā īstenot kādu noteiktu no PTO līgumiem izrietošu saistību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Rusal Armenal, C‑21/14 P, EU:C:2015:494, 45., 46. un 48. punkts, kā arī 2023. gada 28. septembris, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑123/21 P, EU:C:2023:708, 76., 78. un 79. punkts).
67 Taču šāda Savienības likumdevēja griba nevar tikt izsecināta no Regulas Nr. 6/2002 41. panta, pamatojoties vienīgi uz atbilstību starp 41. panta formulējumu, no vienas puses, un Parīzes konvencijas 4. panta formulējumu, no otras puses. Proti, šajā regulā ir pausta šī likumdevēja griba attiecībā uz vienu no rūpnieciskā īpašuma tiesībām, uz kurām attiecas šī konvencija, pieņemt Savienības tiesību sistēmai raksturīgu pieeju, Kopienas teritorijā izveidojot īpašu vienotas un nedalāmas dizainparaugu aizsardzības sistēmu, kuras neatņemama sastāvdaļa ir minētajā 41. pantā paredzētās prioritātes tiesības.
68 No tā izriet, ka Parīzes konvencijas 4. pantā ietvertajiem noteikumiem nav tiešas iedarbības un tādējādi tie nevar radīt privātpersonām tiesības, uz kurām tās varētu tieši atsaukties saskaņā ar Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 25. oktobris, Develey/ITSB, C‑238/06 P, EU:C:2007:635, 39. un 43. punkts).
69 Līdz ar to prioritātes tiesības, lai veiktu Kopienas dizainparauga pieteikuma iesniegšanu, ir reglamentētas Regulas Nr. 6/2002 41. pantā un saimnieciskās darbības subjekti nevar tieši atsaukties uz Parīzes konvencijas 4. pantu.
70 Ņemot to vērā, tā kā TRIPS līgums Savienībai ir saistošs un līdz ar to ir pārāks par Savienības atvasināto tiesību aktiem, pēdējie minētie ir jāinterpretē cik vien iespējams atbilstoši šī līguma noteikumiem (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1996. gada 10. septembris, Komisija/Vācija, C‑61/94, EU:C:1996:313, 52. punkts, kā arī 2022. gada 1. augusts, Sea Watch, C‑14/21 un C‑15/21, EU:C:2022:604, 92. un 94. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). No tā izriet, ka Regula Nr. 6/2002 ir jāinterpretē cik vien iespējams atbilstoši TRIPS līgumam un tādējādi saskaņā ar šajā līgumā iekļautajiem noteikumiem, kas ietverti Parīzes konvencijas pantos, it īpaši tās 4. pantā (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2012. gada 15. novembris, Bericap Záródástechnikai, C‑180/11, EU:C:2012:717, 70. un 82. punkts, kā arī 2020. gada 11. novembris, EUIPO/John Mills, C‑809/18 P, EU:C:2020:902, 64. un 65. punkts).
71 Interpretējot Regulas Nr. 6/2002 41. pantu atbilstoši Parīzes konvencijas 4. pantam, ir jāņem vērā arī PCT tiesību normas; saskaņā ar to ir iesniegts agrākais pieteikums, uz kuru balstās KaiKai, lai pieprasītu prioritātes tiesības. Proti, tā kā visas Savienības dalībvalstis ir PCT līgumslēdzējas puses, šī līguma noteikumi var tikt ņemti vērā, interpretējot Savienības atvasināto tiesību normas, kas ietilpst tā piemērošanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 1. augusts, Sea Watch, C‑14/21 un C‑15/21, EU:C:2022:604, 90. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā kontekstā ir arī jānorāda, ka saskaņā ar PCT 1. panta 2. punktu tas neskar Parīzes konvencijā paredzētās tiesības.
72 Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa, kā būtībā norāda EUIPO, ir noraidījusi Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta piemērošanu par labu Parīzes konvencijas 4. panta tiešai piemērošanai.
Par Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta skaidro un izsmeļošo raksturu
73 Pirmām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 56.–66. punktā Vispārējā tiesa, pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta interpretāciju, kas atbilst Vispārējās tiesas sniegtajai Parīzes konvencijas 4. panta interpretācijai, nolēma, ka 41. panta 1. punktā ir pieļauts robs, jo tajā nebija noteikts termiņš, kurā varēja tikt pieprasītas prioritātes tiesības, pamatojoties uz 2017 gada 26. oktobra starptautisko pieteikumu, kas iesniegts saskaņā ar PCT un ko tā raksturoja kā “starptautisko patenta pieteikumu”, un ka šis robs bija jānovērš, piemērojot minēto 4. pantu. Otrām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 70.–86. punktā Vispārējā tiesa, pamatojoties uz savu minētā 4. panta interpretāciju, būtībā uzskatīja, ka šis termiņš ir divpadsmit mēneši, līdz ar to EUIPO Apelācijas padome kļūdaini bija uzskatījusi, ka minētais termiņš ir sešu mēnešu termiņš, kas noteikts minētā 41. panta 1. punktā.
74 Neatkarīgi no Vispārējās tiesas sniegtās Parīzes konvencijas 4. panta interpretācijas pamatotības ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā acīmredzami ir pārsniegusi atbilstīgas Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta interpretācijas robežas un patiesībā ir tieši piemērojusi minēto 4. pantu, kā to interpretējusi šī tiesa, nelabvēlīgi ietekmējot šī 41. panta 1. punkta skaidro formulējumu un neievērojot pēdējās minētās tiesību normas izsmeļošo raksturu.
75 Proti, Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “personai, kas ir pareizi iesniegusi pieteikumu uz dizainparauga tiesībām vai uz funkcionālu modeli kādā valstī vai kādas valsts vārdā, kura ir [Parīzes Konvencijas] vai [PTO] dalībvalsts, [..] iesniedzot pieteikumu par Kopienas dizainparauga reģistrēšanu [..], ir sešu mēnešu ilgas tiesības uz prioritāti pēc pirmā pieteikuma iesniegšanas datuma”.
76 Tādējādi no 41. panta 1. punkta skaidrā formulējuma nepārprotami izriet, ka saskaņā ar šo tiesību normu tikai divas agrāku pieteikumu kategorijas – proti, pirmkārt, dizainparauga reģistrācijas pieteikums un, otrkārt, funkcionālā modeļa reģistrācijas pieteikums – var pamatot prioritātes tiesības attiecībā uz vēlāka Kopienas dizainparauga reģistrācijas pieteikumu un tas tā ir tikai sešu mēnešu laikā no attiecīgā agrākā pieteikuma iesniegšanas datuma.
77 No tā arī izriet, ka minētajam 41. panta 1. punktam ir izsmeļošs raksturs un apstāklis, ka šajā tiesību normā nav noteikts termiņš, kādā var tikt pieprasītas prioritātes tiesības, pamatojoties uz patenta reģistrācijas pieteikumu, nav robs minētajā tiesību normā, bet gan sekas tam, ka tā neļauj pamatot šādas tiesības uz šo agrāko pieteikumu kategoriju.
78 Līdz ar to, pirmkārt, starptautisks pieteikums, kas iesniegts saskaņā ar PCT, var pamatot prioritātes tiesības, piemērojot Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktu, tikai tad, ja attiecīgā starptautiskā pieteikuma priekšmets ir funkcionālais modelis, un, otrkārt, termiņš šo tiesību pieprasīšanai, pamatojoties uz šādu pieteikumu, ir sešu mēnešu termiņš, kas skaidri noteikts 41. panta 1. punktā.
Par Vispārējās tiesas Parīzes konvencijas interpretāciju
79 Runājot par Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 70.–86. punktā sniegto Parīzes konvencijas 4. panta interpretāciju, saskaņā ar kuru šī tiesību norma ļauj pieprasīt agrāka “starptautiska patenta pieteikuma” prioritāti, kad divpadsmit mēnešu laikā tiek iesniegts vēlāks dizainparauga pieteikums, ir jānorāda, ka arī šajā interpretācijā ir pieļautas tiesību kļūdas.
80 Vispirms jāatgādina, ka, tā kā atsevišķos Parīzes konvencijas pantos, tostarp tās 4. pantā, ietvertie noteikumi ir iekļauti TRIPS līgumā, kuru ir noslēgusi Savienība un kurš ir tās tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa, Tiesas kompetencē ir interpretēt šos noteikumus (skat. pēc analoģijas, spriedumus, 2000. gada 14. decembra, Dior u.c., C‑300/98 un C‑392/98, EU:C:2000:688, 33.–35. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2021. gada 2. septembris, Moldovas Republika, C‑741/19, EU:C:2021:655, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
81 Šajā ziņā jānorāda, ka Parīzes konvencijas 4. panta A sadaļas 1. punktā ir paredzēts, ka persona, kurai ir tiesības uz prioritāti, ir persona, kas noteiktajā kārtībā iesniegusi patenta pieteikumu vai pieteikumu par lietderīgā modeļa, dizainparauga vai preču zīmes reģistrāciju kādā no šīs konvencijas dalībvalstīm, un ka šīs prioritātes tiesības tiek atzītas, lai ļautu šim tiesību saņēmējam iesniegt prioritātes tiesību pieteikumu citās valstīs, kurās ir piemērojama minētā konvencija.
82 Turklāt no minētās konvencijas 4. panta C sadaļas 1., 2. un 4. punkta izriet, ka principā tiesības uz prioritāti var tikt piešķirtas tikai vēlākam pieteikumam “uz to pašu objektu” kā agrākā pieteikumā un ka termiņus, kādos šīs tiesības var tikt izmantotas, nosaka atkarībā no attiecīgo rūpnieciskā īpašuma tiesību veida, jo šie termiņi izgudrojumu patentiem un funkcionālajiem modeļiem ir divpadsmit mēneši un rūpnieciskajiem dizainparaugiem – seši mēneši.
83 Kā norādīts arī Parīzes konvencijas piemērošanas vadlīnijās, WIPO izstrādātais interpretējošais dokuments, kas, lai gan tam nav normatīvas nozīmes, tomēr palīdz interpretēt šo konvenciju (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2006. gada 7. decembris, SGAE, C‑306/05, EU:C:2006:764, 41. punkts); no minētās konvencijas 4. panta A un C sadaļu vienlaicīga lasījuma izriet, ka vēlāk iesniegtajam pieteikumam ir jāattiecas uz “to pašu objektu”, uz kuru attiecas agrākais pieteikums, kas ir pamats prioritātes tiesībām.
84 Visbeidzot – lai gan Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļā ir atzīts, ka uz vienu un to pašu objektu dažreiz var attiekties vairākas aizsardzības formas, kālab uz prioritātes tiesībām var atsaukties saistībā ar aizsardzības veidu, kas atšķiras no iepriekš prasītās, šajā tiesību normā tomēr ir izsmeļoši uzskaitīti gadījumi, kuros tas var notikt. Konkrētāk, minētās tiesību normas 1. punktā ir paredzēts, ka funkcionālā dizainparauga pieteikums var radīt prioritātes tiesības attiecībā uz dizainparauga pieteikumu termiņā, kas noteikts dizainparaugiem, proti, sešu mēnešu laikā, un tā 2. punktā ir paredzēts, ka patenta pieteikums var radīt prioritātes tiesības funkcionālā modeļa pieteikumam un otrādi.
85 Šādos apstākļos Parīzes konvencijas 4. pants neļauj pieprasīt agrāka patenta pieteikuma prioritāti vēlāka dizainparauga pieteikuma iesniegšanas brīdī un tātad a fortiori neparedz noteikumus par pieteikuma iesniedzējam šajā ziņā noteikto termiņu. Tādējādi tikai starptautisks pieteikums, kas iesniegts saskaņā ar PCT attiecībā uz funkcionālo modeli, var radīt prioritātes tiesības dizainparauga pieteikumam atbilstoši 4. pantam un tā E sadaļas 1. punktā paredzētajā sešu mēnešu termiņā.
86 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāapmierina vienīgais apelācijas sūdzības pamats un līdz ar to jāatceļ pārsūdzētais spriedums, ciktāl ar to ir apmierināta prasības pirmajā instancē otrā pamata otrā daļa un atcelts apstrīdētais lēmums.
Par prasību Vispārējā tiesā
87 Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var pieņemt galīgo spriedumu šajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.
88 Šajā lietā, ņemot vērā apstākli, ka KaiKai celtā prasība atcelt tiesību aktu lietā T‑579/19 ir balstīta uz pamatiem, par kuriem Vispārējā tiesā notika uz sacīkstes principu balstītas debates un kuru izskatīšanai nav jāveic papildu procesa organizatoriskie vai pierādījumu savākšanas pasākumi, Tiesa uzskata, ka tiesvedības stadija atļauj par šo prasību pieņemt galīgo spriedumu un tas ir jādara, ciktāl lieta joprojām ir Tiesas izskatīšanā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 130. punkts, kā arī 2021. gada 4. marts, Komisija/Fútbol Club Barcelona, C‑362/19 P, EU:C:2021:169, 108. punkts).
89 Šī prasība ir pamatota ar diviem šī sprieduma 25. punktā minētajiem pamatiem. Kā izriet no šī sprieduma 27. punkta, Vispārējā tiesa noraidīja otrā pamata pirmo daļu, lai gan KaiKai pretapelācijas sūdzībā neapstrīd šīs pārsūdzētā sprieduma daļas pamatotību. Līdz ar to šī sprieduma daļēja atcelšana, ko ir pasludinājusi Tiesa, neliek to apšaubīt, ciktāl Vispārējā tiesa ir noraidījusi šo daļu. Šādos apstākļos pārsūdzētajam spriedumam ir res judicata spēks, jo Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasības pirmajā instancē otrā pamata pirmo daļu.
90 Minēto iemeslu dēļ tas pats attiecas uz šī sprieduma 26. punktā minēto pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, ar kuru Vispārējā tiesa prasības otro un piekto prasījumu ir noraidījusi kā nepieņemamus.
91 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāizvērtē vienīgi KaiKai prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam izvirzītais pirmais pamats un otrā pamata otrā daļa un tikai, ciktāl šis pamats un šī pamata daļa ir vērsta uz strīdīgā lēmuma atcelšanu, kā arī uz to, lai EUIPO tiktu piespriests atlīdzināt izdevumus, kas radušies procesā Apelācijas padomē un tiesvedībā Vispārējā tiesā.
Lietas dalībnieku argumenti
92 Ar prasības atcelt tiesību aktu pirmo pamatu KaiKai pārmet EUIPO Apelācijas padomei, ka tā ir pieļāvusi būtisku procesuālo noteikumu pārkāpumu.
93 Ar šīs prasības otrā pamata otro daļu KaiKai norāda, ka, tā kā Regulā Nr. 6/2002 nav skaidra noteikuma attiecībā uz termiņu prioritātes pieprasīšanai, kas izriet no starptautiska patenta pieteikuma, kurš iesniegts saskaņā ar PCT, EUIPO Apelācijas padomei, lai noteiktu šo termiņu, esot bijis jāpiemēro Parīzes konvencijas 4. panta C sadaļas 1. punkts.
94 Šajā ziņā KaiKai vispirms uzskata, ka no šīs konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punkta izriet, ka, tā kā, pirmkārt, patenta pieteikuma un funkcionālā modeļa pieteikuma attiecīgais materiālais saturs būtībā ir identisks, līdz ar to uz vecāko no šiem diviem pieteikumiem var atsaukties, lai pamatotu prioritātes tiesības otra pieteikuma iesniegšanas brīdī, un, otrkārt, ja funkcionālā modeļa pieteikuma saturs ir pietiekams, lai uz to varētu atsaukties kā uz prioritātes pamatu vēlākam dizainparauga pieteikumam, patenta pieteikuma saturs noteikti ir pietiekams, lai tas varētu radīt prioritātes tiesības attiecībā uz vēlāku dizainparauga pieteikumu. Turpinājumā KaiKai norāda, ka minētā konvencija ir balstīta uz principu, saskaņā ar ko lietderīgais termiņš prioritātes tiesību pieprasīšanai ir atkarīgs no to rūpnieciskā īpašuma tiesību rakstura, uz kurām attiecas agrākais pieteikums, neatkarīgi no to tiesību rakstura, kas ir vēlākā pieteikuma priekšmets. Turklāt tā norāda, ka šīs pašas konvencijas 4. panta C sadaļas 1. punktā ir paredzēts divpadsmit mēnešu termiņš, lai pieprasītu prioritātes tiesības, pamatojoties uz agrāku patenta pieteikumu. Visbeidzot KaiKai no tā secina, ka, tā kā starptautiskais pieteikums, kas iesniegts atbilstoši PCT, ir jāuzskata par “patenta pieteikumu” šīs pēdējās minētās tiesību normas izpratnē, šim pieteikumam piemērojamais prioritātes termiņš ir divpadsmit mēneši.
95 EUIPO apstrīd šo argumentāciju.
Tiesas vērtējums
96 Attiecībā uz prasības atcelt tiesību aktu pirmo pamatu ir jāatgādina, ka no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmās daļas, kas piemērojama Vispārējai tiesai saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu un Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktu, izriet, ka pieteikumā par lietas ierosināšanu tostarp ir jāietver strīda priekšmets, izvirzītie pamati un argumenti, kā arī šo pamatu kopsavilkums. Šiem elementiem ir jābūt pietiekami skaidriem un precīziem, lai atbildētājs varētu sagatavot aizstāvību un Vispārējā tiesa varētu lemt par prasību. Lai nodrošinātu tiesisko drošību un pareizu tiesvedību un lai prasība Vispārējā tiesā būtu pieņemama, ir nepieciešams, lai pamata faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem prasība pamatota, vismaz kopsavilkuma veidā, kas ir sagatavots saskaņotā un saprotamā veidā, izrietētu no prasības pieteikuma teksta (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 29. marts, Komisija/Igaunija, C‑505/09 P, EU:C:2012:179, 34. punkts, kā arī 2022. gada 3. marts, WV/SEAE, C‑162/20 P, EU:C:2022:153, 67. un 68. punkts).
97 Šajā lietā jākonstatē, ka tiesiskie apstākļi, uz kuriem balstīts apgalvotais būtisku procesuālo noteikumu pārkāpums, kas izvirzīts pirmajā pamatā, nekādi neizriet no prasības pieteikuma pirmajā instancē teksta, jo KaiKai ir vienīgi norādījusi uz šādu pārkāpumu, neizvirzot nevienu argumentu šī pamata atbalstam. Tātad pirmais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.
98 Attiecībā uz prasības otrā pamata otro daļu pietiek norādīt, ka šī sprieduma 57.–85. punktā izklāstīto iemeslu dēļ šī daļa ir jānoraida kā nepamatota. Proti, nedz Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkts, nedz Parīzes konvencijas 4. pants, kuram turklāt nav tiešas iedarbības Savienības tiesību sistēmā, neļauj pieprasīt starptautiskā pieteikuma, kas iesniegts atbilstoši PCT, prioritāti, iesniedzot vēlāku dizainparauga pieteikumu divpadsmit mēnešu laikā, un tas tā ir neatkarīgi no tā, vai šis starptautiskais pieteikums attiecas uz funkcionālo modeli vai patentu. Tādējādi saskaņā ar šīm tiesību normām pirmajā no šiem gadījumiem termiņš prioritātes tiesību pieprasīšanai, pamatojoties uz minēto starptautisko pieteikumu, ir seši mēneši, savukārt otrajā minētajā gadījumā šādu tiesību esamība jau no paša sākuma ir izslēgta.
99 Tā kā prasības atcelt tiesību aktu pirmais pamats un otrā pamata otrā daļa ir noraidīta, tā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
100 Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota vai ja tā ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.
101 Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
102 Šajā lietā, tā kā KaiKai gan šajā apelācijas tiesvedībā, gan tiesvedībā pirmajā instancē spriedums ir nelabvēlīgs, tai atbilstoši EUIPO un Komisijas prasījumiem ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt EUIPO abās šajās tiesvedībās radušos tiesāšanās izdevumus.
103 Atbilstoši šī paša reglamenta 140. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.
104 Līdz ar to Komisija, persona, kas iestājusies šajā apelācijas tiesvedībā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 14. aprīļa spriedumu The KaiKai Company Jaeger Wichmann/EUIPO (Vingrošanas vai sporta ierīces un rīki) (T‑579/19, EU:T:2021:186) atcelt, ciktāl ar to ir apmierināta prasības pirmajā instancē otrā pamata otrā daļa un atcelts Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas trešās padomes 2019. gada 13. jūnija lēmums lietā R 573/2019‑3.
2) The KaiKai Company Jaeger Wichmann GbR prasību lietā T‑579/19 noraidīt.
3) The KaiKai Company Jaeger Wichmann GbR sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) tiesāšanās izdevumus gan šajā apelācijas tiesvedībā, gan tiesvedībā pirmajā instancē.
4) Eiropas Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
[Paraksti]