TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2015. gada 11. jūnijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Tiesas un ārpustiesas dokumentu izsniegšana – Regula (EK) Nr. 1393/2007– 1. panta 1. punkts – Jēdziens “civillietas un komerclietas” – Valsts atbildība par “acta jure imperii”
Apvienotās lietas C‑226/13, C‑245/13, C‑247/13 un C‑578/13
par četriem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, no kuriem trīs ir iesniegusi Landgericht Wiesbaden (Vācija) ar 2013. gada 16. un 18. aprīļa lēmumiem, kas Tiesā reģistrēti attiecīgi 2013. gada 29. aprīlī, 2. maijā, kā arī 3. maijā, un vienu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegusi Landgericht Kiel (Vācija) ar 2013. gada 25. oktobra lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2013. gada 15. novembrī, tiesvedībās
Stefan Fahnenbrock (C‑226/13),
Holger Priestoph (C‑245/13),
Matteo Antonio Priestoph (C‑245/13),
Pia Antonia Priestoph (C‑245/13),
Rudolf Reznicek (C‑247/13),
Hans-Jürgen Kickler (C‑578/13),
Walther Wöhlk (C‑578/13),
Zahnärztekammer Schleswig-Holstein Versorgungswerk (C‑578/13)
pret
Hellenische Republik.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano] (referents), tiesneši S. Rodins [S. Rodin], E. Levits, M. Bergere [M. Berger] un F. Biltšens [F. Biltgen],
ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],
sekretārs M. Aleksejevs [M. Aleksejev], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 15. oktobra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– S. Fahnenbrock, H. Priestoph, M. A. Priestoph un P. A. Priestoph, kā arī R. Reznicek vārdā – F. Braun, Rechtsanwalt,
– H.‑J. Kickler un W. Wöhlk, kā arī Zahnärztekammer Schleswig-Holstein Versorgungswerk vārdā – O. Hoepner, Rechtsanwalt,
– Grieķijas valdības vārdā – D. Kalogiros, kā arī S. Charitaki, A. Karageorgou, S. Lekkou, M. Skorila un E. Panopoulou, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – B. Eggers un A.-M. Rouchaud-Joët, pārstāves,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2014. gada 9. decembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regulas (EK) Nr. 1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (“dokumentu izsniegšana”), un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000 (OV L 324, 79. lpp.), 1. panta 1. punkta interpretāciju.
2 Šīs prasības tika celtas četros strīdos, kur strīds lietā C‑226/13 ir starp S. Fahnenbrock, lietā C‑245/13 – H. Priestoph, M. A. Priestoph un P. A. Priestoph, lietā C‑247/13 – R. Reznicek, un lietā C‑578/13 – H.‑J. Kickler un W. Wöhlk, kā arī Zahnärztekammer Schleswig-Holstein Versorgungswerk, no vienas puses, un Hellenische Republik (Grieķijas valsti), no otras puses, par prasībām vai nu izmaksāt atlīdzību par valdījuma un īpašuma tiesību aizskārumu, vai izpildīt to sākotnējo obligāciju līgumsaistības, kurām bija pienācis apmaksas termiņš, vai arī atlīdzināt zaudējumus.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Regulas Nr. 1393/2007 preambulas 2., 6., 7. un 10. apsvērumā ir noteikts:
“(2) Pareiza iekšējā tirgus darbība ir saistīta ar vajadzību dalībvalstīm uzlabot un paātrināt izsniegšanai paredzētu tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu savstarpēju pārsūtīšanu.
[..]
(6) Tiesvedības efektivitāte un ātrums civillietās prasa, lai dalībvalstu norādīto vietējo struktūru savstarpējā tiesas un ārpustiesas dokumentu pārsūtīšana būtu tieša un tajā izmantotu ātrus līdzekļus. [..]
(7) Nosūtīšanas ātrums nodrošina visu atbilstīgo līdzekļu izmantošanu, ar noteikumu, ka tiek ievēroti konkrēti saņemtā dokumenta salasāmības un ticamības nosacījumi. [..]
[..]
(10) Lai nodrošinātu šīs regulas efektivitāti, iespēja atteikties izsniegt dokumentus būtu pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos.”
4 Šīs regulas 1. panta 1. punktā tās piemērošanas joma ir noteikta šādi:
“Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās, ja tiesas vai ārpustiesas dokuments ir jāpārsūta no vienas dalībvalsts uz otru izsniegšanai šajā valstī. To nepiemēro jo īpaši ieņēmumu, muitas un administratīvos jautājumos vai jautājumos saistībā ar valsts atbildību par darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu (“acta iure imperii”).”
5 Šīs regulas 3. pantā ir noteikts:
“Katra dalībvalsts izraugās centrālo struktūru, kas ir atbildīga par:
a) informācijas sniegšanu pārsūtītājām struktūrām;
b) risinājumu meklēšanu visām problēmām, kas varētu rasties, pārsūtot dokumentus izsniegšanai;
c) izņēmuma gadījumos pēc pārsūtītājas struktūras lūguma izsniegšanas lūguma pārsūtīšanu kompetentai saņēmējai struktūrai.
Federālās valstīs, valstīs, kur piemēro vairākas tiesību sistēmas, vai valstīs ar autonomām teritoriālām vienībām var izraudzīties vairāk nekā vienu centrālo struktūru.”
6 Šīs regulas 4. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Struktūras, kas izraudzītas saskaņā ar 2. pantu, tiesas dokumentus pārsūta savā starpā tieši un pēc iespējas ātrāk.”
7 Regulas Nr. 1393/2007 6. panta 3. punktā ir paredzēts:
“Ja izsniegšanas lūgums acīmredzami neatbilst šīs regulas darbības jomai vai ja prasīto formālo nosacījumu pārkāpuma dēļ izsniegšana nav iespējama, lūgumu un pārsūtītos dokumentus sūta atpakaļ pārsūtītājai struktūrai kopā ar paziņojumu par atpakaļsūtīšanu, izmantojot I pielikumā paredzēto veidlapu.”
Grieķijas tiesības
8 2012. gada 23. februāra Likumā Nr. 4050/2012 “Noteikumi par Grieķijas valsts emitēto un garantēto vērtspapīru grozījumiem ar obligāciju īpašnieku piekrišanu” (FEK A’ 36/23.2.2012) ir paredzēti Grieķijas valsts obligāciju pārstrukturizācijas noteikumi. No iesniedzējtiesas lēmumiem izriet, ka šajā likumā būtībā ir paredzēta pārstrukturizācijas piedāvājuma iesniegšana atsevišķu Grieķijas valsts emitēto un garantēto obligāciju īpašniekiem un pārstrukturizācijas klauzulas, kas ir pazīstama arī ar nosaukumu “CAC” (“collective action clause”), ieviešana, ar kuru tika atļauts grozīt sākotnējo obligāciju emisiju nosacījumus ar kapitāla kvalificētā vairākuma pieņemtiem lēmumiem un uzspiest tos arī mazākumam.
9 Saskaņā ar šī likuma 1. panta 4. punktu, lai pieņemtu grozījumus saistībā ar attiecīgajiem vērtspapīriem, ir jānodrošina kvorums, kas ir puse no attiecīgo obligāciju kopuma, un jāsaņem kvalificētā vairākuma, kas pārstāv vismaz divas trešdaļas dalībnieku kapitāla, piekrišana.
10 Minētā likuma 1. panta 9. punktā ir paredzēta pārstrukturizācijas klauzula, saskaņā ar kuru lēmums, ko ir pieņēmuši obligāciju turētāji, par Grieķijas valsts pārstrukturizācijas piedāvājuma apstiprināšanu vai noraidīšanu tiek piemērots erga omnes, ir saistošs visiem attiecīgajiem obligāciju kreditoriem un atceļ visus vispārējos vai speciālos likumus, visus administratīvos lēmumus un visus līgumus, kas ir pretrunā šim lēmumam.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
11 Prasītāji pamatlietā, kas visi dzīvo Vācijā, ir iegādājušies Hellenische Republik obligācijas, kas tiek uzglabātas to vērtspapīru depozītos, ko pārvalda bankas.
12 Pēc Likuma Nr. 4050/2012 pieņemšanas Hellenische Republik 2012. gada februārī piedāvāja prasītājiem pamatlietā aizņēmumu apmaiņas darījumu, it īpaši paredzot Grieķijas valsts obligāciju apmaiņu pret jaunajām valsts obligācijām ar ievērojami samazinātu nominālvērtību. Lai šo apmaiņu padarītu efektīvu, tika paredzēta tieši izteikta privāto kreditoru piekrišana.
13 Lai gan neviens no prasītājiem pamatlietā šādu piekrišanu nesniedza, Hellenische Republik tomēr 2012. gada martā veica piedāvāto apmaiņu un, neraugoties uz šo prasītāju sūdzībām, neatdeva pēdējo minēto īpašumā to vērtspapīru depozītā glabātās obligācijas. Tikmēr lietā C‑578/13 aplūkotajām obligācijām pienāca apmaksas termiņš.
14 Šajos apstākļos prasītāji pamatlietā iesniedza iesniedzējtiesā prasības pret Hellenische Republik, prasot vai nu atlīdzināt valdījuma un īpašumtiesību aizskārumu, vai izpildīt sākotnējo obligāciju līgumsaistības, kam ir pienācis apmaksas termiņš, vai arī atlīdzināt zaudējumus.
15 Šo prasību paziņošanas procedūras ietvaros Hellenische Republik kā atbildētājai ir radies jautājums, vai Regulas Nr. 1393/2007 1. panta 1. punkta izpratnē šīs prasības attiecas uz civillietām vai komerclietām, vai arī to priekšmets ir valsts darbība vai bezdarbība, īstenojot valsts varu.
16 It īpaši strīdos lietās C‑226/13 un C‑247/13 Landgericht Wiesbaden [Vīsbādenes apgabaltiesa] prasīja Bundesamt für Justiz (Federālā Tieslietu pārvalde), lai tā izsniedz attiecīgo prasību atbildētājai atbilstoši Regulā Nr. 1393/2007 paredzētajai procedūrai. Saistībā ar šo prasības pieteikumu Bundesamt für Justiz izteica šaubas par iespēju uzskatīt, ka šīs prasības attiecas uz civillietām vai komerclietām. Tādēļ tā atteicās veikt šo prasību izsniegšanas procedūru un prasīja, lai Landgericht Wiesbaden (Vācija) iepriekš nosaka, vai attiecīgās lietas attiecas uz civillietām vai komerclietām.
17 Strīdā lietā C‑245/13 Landgericht Wiesbaden arī pamatoja savas šaubas ar Bundesamt für Justiz vērtējumu līdzīgās lietās.
18 Lietā C‑578/13 Landgericht Kiel [Ķīles apgabaltiesas] (Vācija), uzskatot, ka Regula Nr. 1393/2007 šajā lietā nav piemērojama, ir uzdevusi Bundesministerium für Justiz (Federālā Tieslietu ministrija) veikt prasības izsniegšanu diplomātiskā ceļā. Tomēr tā nosūtīja izsniegšanas lūgumu atpakaļ, to neizpildot, atsaucoties uz lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu lietās C‑226/13, C‑245/13 un C‑247/13.
19 Tādējādi abas iesniedzējtiesas vēlas uzzināt, vai izskatāmās pamatlietas ir uzskatāmas civillietām vai komerclietām Regulas Nr. 1393/2007 1. panta 1. punkta izpratnē. Tās uzskata, ka atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no tā, kā tiek kvalificētas lietas, ko tās izskata. Šajā gadījumā, pirmkārt, prasītāji pamatlietā ir cēluši prasības, pamatojoties uz civiltiesībām, ar kurām tiek būtībā prasīts vai nu izmaksāt atlīdzību par valdījuma un īpašuma tiesību aizskārumu, vai izpildīt to sākotnējo obligāciju līgumsaistības, kurām bija pienācis apmaksas termiņš, vai arī atlīdzināt zaudējumus. Otrkārt, Grieķijas valsts obligāciju emisijas līgumiskie nosacījumi tika grozīti, pieņemot Likumu Nr. 4050/2012, kas varētu likt domāt, ka šī valsts ir rīkojusies, īstenojot savu publisko varu.
20 Šādos apstākļos Landgericht Wiesbaden lietās C‑226/13, C‑245/13 un C‑247/13 ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu, kas ir vienādi formulēts visās trijās lietās:
“Vai [Regulas Nr. 1393/2007] 1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība, ar kuru apstākļos, kad prasītājs nav pieņēmis atbildētājas 2012. gada februāra beigās izteikto piedāvājumu samainīt atbildētājas emitētas obligācijas, kuras iegādājies prasītājs un kuras tika glabātas viņa vērtspapīru depozītā [viņa bankā], prasītājs prasa zaudējumu atlīdzību vērtības starpības apmērā, kas radusies pēc 2012. gada martā viņam tomēr uzspiestās un ekonomiski nelabvēlīgās obligāciju apmaiņas, ir jāuzskata par “civillietu vai komerclietu” šīs regulas izpratnē?”
21 Landgericht Kiel lietā C‑578/13 tāpat ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Regulas Nr. 1393/2007] 1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka prasību, ar kuru atbildētājas valsts obligāciju ieguvējs izvirza pret atbildētāju valsti tiesības uz līgumsaistību izpildi un uz zaudējumu atlīdzību, var uzskatīt par “civillietu vai komerclietu” šīs regulas 1. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē, ja ieguvējs ir noraidījis atbildētājas 2012. gada februāra beigās izteikto apmaiņas piedāvājumu, kuru pamato [Likums Nr. 4050/2012]?
2) Vai prasība, kas būtībā ir pamatota ar [Likuma Nr. 4050/2012] spēkā neesamību, norāda uz valsts atbildību par darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu, [Regulas Nr. 1393/2007] 1. panta 1. punkta otrā teikuma izpratnē?”
22 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2013. gada 5. jūnija rīkojumu lietas C‑226/13, C‑245/13 un C‑247/13 tika apvienotas izskatīšanai rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai. Ar 2013. gada 10. decembra rīkojumu lieta C‑578/13 tika apvienota ar šīm lietām mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pieņemamību
23 Pēc Eiropas Komisijas domām lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu lietās C‑226/13, C‑245/13, C‑247/13 ir nepieņemami. Tā kā šajās prasībās nav precizēts attiecīgais apgalvotais publiskās varas akts un tās iever neprecizitātes attiecībā uz aplūkojamo apmaiņas piedāvājumu, tajās nav pietiekami un pareizi aprakstīti pamatlietu fakti.
24 Turklāt, pat pieņemot, ka šajā gadījumā var uzskatīt, ka iesniedzējtiesa ir iesniegusi lūgumu LESD 267. panta izpratnē, tā ir uzdevusi jautājumu Tiesai tikai saistībā ar to, ka Bundesamt für Justiz kā “centrālā struktūra” Regulas Nr. 1393/2007 3. panta izpratnē atteica prasītāju pamatlietā prasību pārsūtīšanu Grieķijas iestādēm un prasīja minētajai tiesai lemt iepriekš un galīgi par aplūkoto prasību raksturu. Tā kā šādai centrālajai iestādei nebija tiesību iebilst pret pārsūtīšanas prasību, ko iesniegusi kompetentā valsts tiesa, izvirzītais jautājums nav atbilstošs, lai atrisinātu minētajās lietās aplūkotos strīdus.
25 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums Rohm Semiconductor, C‑666/13, EU:C:2014:2388, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Šajā gadījumā vispirms pietiek konstatēt, ka no iesniedzējtiesas lēmumiem skaidri izriet, ka apgalvotais publiskās varas akts pamatlietā ir Hellenische Republik emitēto obligācijām piemērojamo nosacījumu vienpusēja grozīšana ar atpakaļejošu spēku, kas tika padarīta iespējama ar Likumu Nr. 4050/2012.
27 Turpinājumā attiecībā uz apgalvotajām neprecizitātēm Hellenische Republik apmaiņas piedāvājuma saturā pietiek atgādināt, ka nevis Tiesa, bet gan valsts tiesa ir kompetenta noteikt faktus, kas izraisījuši strīdu, un izdarīt no tiem secinājumus attiecībā uz nolēmumu, kas tai jāpieņem (spriedums Traum, C‑492/13, EU:C:2014:2267, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Turklāt nav acīmredzams, ka iesniedzējtiesas izteikto šaubu lietās C‑226/13, C‑245/13 un C‑247/13 attiecībā uz to, vai strīdi, ko tā izskata, ir uzskatāmi par civillietām vai komerclietām, novēršanai nav nozīmes, lai atrisinātu šos strīdus. Regulas Nr. 1393/2007 piemērojamība un turpmākās procedūras minētajā tiesā saistībā ar izsniegšanu, kas tai ir jānodrošina, ir atkarīgas tieši no šo šaubu novēršanas.
29 Apstāklis, ka iesniedzējtiesa ir izteikusi šādas šaubas Bundesamt für Justiz darbību dēļ, kuras Komisija uzskatīja par pretējām minētajai regulai, pats par sevi nevar apgāzt šīs tiesas izvirzīto jautājumu atbilstības prezumpciju.
30 Visbeidzot, tā kā Komisija, šķiet, ir apstrīdējusi to, ka valsts tiesā, kas lemj, izpildot savas tiesu iestādes funkcijas, tiek izskatīta lieta, jāatgādina, ka jēdziens “sniegt spriedumu” LESD 267. panta otrās daļas izpratnē ir jāinterpretē plaši, lai novērstu to, ka noteikts skaits procesuālu jautājumu tiks uzskatīti par nepieņemamiem un nevarēs būt Tiesas interpretācijas priekšmets. Tātad šis jēdziens ir jāsaprot tādā nozīmē, ka tas ietver visu procesu, kas vainagojas ar iesniedzējtiesas spriedumu, lai Tiesa varētu lemt par visu to Savienības procesuālo tiesību normu interpretāciju, kas iesniedzējtiesai ir jāpiemēro, lai taisītu savu spriedumu (skat. pēc analoģijas spriedumu Weryński, C‑283/09, EU:C:2011:85, 41. un 42. punkts).
31 Šajā gadījumā prasības pamatlietā attiecas uz dokumenta, uz kura pamata ir ierosināta lieta, izsniegšanas atbildētājam noteikumiem. Apstāklis, ka šīs prasības tika celtas pat pirms stadijas, kurā lieta tiek izskatīta atbilstoši sacīkstes principam, tādējādi ir raksturīgs jautājumiem, kurus atrisināt ir to mērķis.
32 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.
Par lietas būtību
33 Uzdodot jautājumus, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesas būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1393/2007] 1. pants 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības tiesā par atlīdzību par valdījuma un īpašuma tiesību aizskārumu, par līgumsaistību izpildi un par zaudējumu atlīdzību, kādas ir pamatlietā, ko iesniegušas privātpersonas, kas ir valsts obligāciju īpašnieces, pret emitenti valsti var uzskatīt par “civillietām vai komerclietām” šīs tiesību normas izpratnē.
34 Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms ir svarīgi atgādināt, ka attiecībā uz 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar turpmākām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”), Tiesa pēc tam, kad tā konstatēja, ka Briseles konvencijas 1. pantā ir noteikts princips, ka tās piemērošanas jomā ietilpst tikai “civillietas un komerclietas”, nedefinējot nedz šā jēdziena saturu, nedz tā piemērojamību, nolēma, ka tas ir jāuzskata par autonomu jēdzienu, kas jāinterpretē, atsaucoties, pirmkārt, uz Briseles konvencijas mērķiem un sistēmu un, otrkārt, uz vispārējiem principiem, kas izriet no visu valstu tiesību sistēmām (spriedums Lechouritou u.c., C‑292/05, EU:C:2007:102, 28. un 29. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
35 Pēc tam Tiesa ir arī nospriedusi, ka, tā kā Padomes 2000. gada 22. decembra Regulā (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) tās piemērošanas jomā ietilpst tikai “civillietas un komerclietas”, tomēr nedefinējot nedz šā jēdziena saturu, nedz tā piemērojamību, tas ir jāuzskata par autonomu jēdzienu, kas jāinterpretē, atsaucoties, pirmkārt, uz šīs regulas mērķiem un sistēmu un, otrkārt, uz vispārējiem principiem, kas izriet no visu valstu tiesību sistēmām (spriedums flyLAL-Lithuanian Airlines, C‑302/13, EU:C:2014:2319, 24. punkts).
36 Visbeidzot, vēl pamatojoties uz apstākli, ka Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 1. lpp.), kas ir grozīta ar 2004. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 2116/2004 (OV L 367, 1. lpp.), 1. panta 1. punktā ir paredzēts princips, saskaņā ar kuru šī regula ir piemērojama tikai “civillietām”, tomēr nedefinējot šī jēdziena saturu un piemērošanas jomu, Tiesa nosprieda, ka tā ir jāinterpretē autonomi (spriedums C, C‑435/06, EU:C:2007:714, 38. un 46. punkts).
37 Attiecībā uz Regulu Nr. 1393/2007, kas tiek aplūkota pamatlietā, jākonstatē, ka tās 1. panta 1. punktā, pirmkārt, arī ir noteikts, ka šo regulu piemēro civillietās un komerclietās, un turklāt piebilsts, ka tā neattiecas it īpaši uz valsts atbildību par darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu (“acta jure imperii”).
38 Otrkārt, šajā regulā nav definēts ne jēdziena “civillietas un komerclietas”, ne jēdziena “acta jure imperii” saturs un piemērojamība.
39 Šādos apstākļos jāsecina, ka jēdziens “civillietas un komerclietas” Regulas Nr. 1393/2007 1. panta 1. punkta izpratnē arī ir jāuzskata par autonomu jēdzienu un ka šis jēdziens ir jāinterpretē, atsaucoties it īpaši uz šīs regulas mērķiem un sistēmu.
40 Attiecībā uz Regulas Nr. 1393/2007 mērķiem no tās preambulas 2. apsvēruma izriet, ka šī regula ir vērsta uz to, lai uzlabotu un paātrinātu tiesas un ārpustiesas dokumentu pārsūtīšanu nolūkā nodrošināt iekšējā tirgus labu darbību. Šis mērķis ir atgādināts arī minētās regulas preambulas 6. un 7. apsvērumā, kuru mērķis it īpaši ir tiesvedības efektivitāte un ātrums, kā arī [tiesas] dokumentu pārsūtīšanas ātrums. Šīs pašas regulas 4. panta 1. punktā turklāt ir paredzēts, ka tiesas dokumenti tiek nosūtīti pēc iespējas drīzāk.
41 Šādos apstākļos preambulas 10. apsvērumā ir norādīts, ka “iespēja atteikties izsniegt dokumentus būtu pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos”. Tādējādi atbilstoši šīs regulas 6. panta 3. punktam izsniegšanas lūgums un pārsūtītie dokumenti tiek nosūtīti atpakaļ pārsūtītājai struktūrai, ja šis lūgums “acīmredzami neatbilst šīs regulas darbības jomai”.
42 Kā pareizi ir norādījusi Komisija, civillietu vai komerclietu nošķiršana no strīdiem, kas neietilpst šajā jomā, jo, piemēram, tie attiecas uz valsts atbildību par darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu, var izrādīties kompleksa darbība.
43 Šādā gadījumā šī jautājuma risinājums citu regulu vai konvenciju piemērojamības mērķiem, kuras ir minētas šī sprieduma 34.–36. punktā, parasti tiek izlemts tikai pēc tam, kad visiem izskatāmās lietas dalībniekiem ir bijusi iespēja izteikties par jautājumu, lai tiesai, kas izskata lietu, būtu visi nepieciešamie elementi tās nolēmuma taisīšanai.
44 Tomēr citādāk ir attiecībā uz jautājumu par to, vai dokuments, uz kura pamata ir ierosināta lieta, attiecas uz civillietu un komerclietu Regulas Nr. 1393/2007 izpratnē.
45 Šis jautājums obligāti ir jāatrisina, pirms lietas dalībniekiem, kas nav prasītāji, ir ticis izsniegts minētais dokuments, ja tieši no atbildes uz šo jautājumu ir atkarīgi šī paša dokumenta izsniegšanas noteikumi.
46 Šādos apstākļos un ņemot vērā mērķus, lai tiesas dokumentu izsniegšana būtu ātra, kas paredzēti Regulā Nr. 1393/2007, attiecīgajai tiesai ir tikai jāizdara tās rīcībā esošo dokumentu pārbaude, kuri noteikti ir nepilnīgi, lai nolemtu, vai tajā celtā prasība ir civillieta vai komerclieta, vai arī pieder jomai, uz kuru šī regula neattiecas atbilstoši tās 1. panta 1. punktam, un šīs pārbaudes rezultāts, protams, nevar iepriekš noteikt vēlākos lēmumus, ko tiesa, kas izskata lietu, pieņems attiecībā it īpaši uz savu kompetenci un par aplūkojamās lietas būtību.
47 Šāda šīs tiesību normas interpretācija atļauj ne tikai nodrošināt Regulas Nr. 1393/2007 lietderīgo iedarbību, bet arī atbilst tās sistēmai.
48 Izņemot gadījumu, kad tiesas dokumenta izsniegšana nav iespējama Regulā Nr. 1393.2007 noteikto formālo nosacījumu pārkāpuma dēļ, tikai tad, ja šī dokumenta izsniegšanas lūgums acīmredzami neatbilst šīs regulas piemērošanas jomai, saņēmējai struktūrai atbilstoši tās 6. panta 3. punktam šis lūgums ir jānosūta atpakaļ pārsūtītājai struktūrai.
49 Līdz ar to, lai noteiktu, vai Regula Nr. 1393/2007 ir piemērojama, pietiek ar to, ka tiesa, kurā celta prasība, secina, ka tas, ka tajā celtā prasība nav civillieta vai komerclieta, nav acīmredzami.
50 Attiecībā uz jautājumu, vai Regula Nr. 1393/2007 ir piemērojama tādām darbībām, kādas ir pamatlietā, jānorāda, ka tieši no šīs regulas 1. panta 1. punkta satura izriet, ka noteikti strīdi starp valsts iestādi un privāttiesību subjektu var ietilpt šīs regulas piemērošanas jomā, bet citādi ir tad, ja valsts iestāde rīkojas, īstenojot publisko varu.
51 Lai atbildētu uz minēto jautājumu, līdz ar to ir jāpārbauda, vai tiesisko saikni starp prasītājiem pamatlietā un Hellenische Republik acīmredzami raksturo publiskās varas izpausme no debitores valsts puses, ciktāl tā atbilst pārsniegtu pilnvaru izpildei saistībā ar vispārējām tiesībām, ko piemēro attiecībās starp privātpersonām (spriedumi Préservatrice foncière TIARD, C‑266/01, EU:C:2003:282, 30. punkts, kā arī Lechouritou u.c., C‑292/05, EU:C:2007:102, 34. punkts).
52 Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka valsts vai starptautiskais publisko tiesību subjekts, kas vēlas piedzīt no privāttiesību subjekta atlīdzību par tā iekārtu vai pakalpojumu izmantošanu, rīkojas, īstenojot publisko varu, it īpaši gadījumos, kad šī izmantošana ir obligāta un ekskluzīva un kad atlīdzības likmes, aprēķina metodes un iekasēšanas kārtība attiecībā pret izmantotājiem ir noteiktas vienpusēji (spriedumi LTU, 29/76, EU:C:1976:137, 4. punkts, kā arī Lechouritou u.c., C‑292/05, EU:C:2007:102, 32. punkts).
53 Tomēr obligāciju emisija obligāti nenozīmē, ka tiek pārsniegtas pilnvaras salīdzinājumā ar vispārējām tiesībām, ko piemēro attiecībās starp privātpersonām. Nevar izslēgt to, ka privāto tiesību juridiskā persona var izmantot tirgus finansējumu, it īpaši ar obligāciju emisiju starpniecību.
54 Turklāt attiecībā uz pamatlietām no lietas materiāliem skaidri neizriet, ka aplūkojamo vērtspapīru finanšu nosacījumus vienpusēji ir noteikusi Hellenische Republik un tie nav noteikti, pamatojoties uz tirgus nosacījumiem, kas regulē šo finanšu instrumentu tirdzniecību un rentabilitāti.
55 It taisnība, ka Likums Nr. 4050/2012 ietilpst publisko finanšu pārvaldības un it sevišķi publiskā parāda pārstrukturizācijas ietvaros, lai novērstu smago finanšu krīzes situāciju, un šajā nolūkā ar to ir ieviesta iespēja apmainīt vērtspapīrus attiecīgajos līgumos.
56 Šajā ziņā tomēr ir jānorāda, ka, pirmkārt, apstāklis, ka šī iespēja ir ieviesta ar likumu, pats par sevi nav noteicošs, lai secinātu, ka valsts ir īstenojusi publisko varu.
57 Otrkārt, nav acīmredzami, ka Likuma Nr. 4050/2012 pieņemšana tieši un nekavējoties radītu grozījumus aplūkojamo vērtspapīru finanšu nosacījumos un tātad izraisītu prasītāju apgalvoto kaitējumu. Šiem grozījumiem būtu jāseko obligāciju īpašnieku vairākuma lēmumam par maiņas klauzulas pamatu, kas ar šo likumu ir iekļauta emisijas līgumos, kas turklāt apstiprina Hellenische Republik nodomu atstāt aizdevumu pārvaldību civiltiesiska rakstura regulējuma ietvaros.
58 Ņemot vērā šos apsvērumus, nevar secināt, ka pamatlietas acīmredzami nebūtu civillietas vai komerclietas Regulas Nr. 1393/2007 izpratnē, tādējādi šī regula ir piemērojama šajās lietās.
59 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1393/2007 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības tiesā par atlīdzību par valdījuma un īpašuma tiesību aizskārumu, par līgumsaistību izpildi un par zaudējumu atlīdzību, kādas ir pamatlietā, ko iesniegušas privātpersonas, kas ir valsts obligāciju īpašnieces, pret emitenti valsti, ietilpst minētās regulas piemērošanas jomā, ja vien nav acīmredzami, ka tās nav civillietas vai komerclietas.
Par tiesāšanās izdevumiem
60 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regulas (EK) Nr. 1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000, 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības tiesā par atlīdzību par valdījuma un īpašuma tiesību aizskārumu, par līgumsaistību izpildi un par zaudējumu atlīdzību, kādas ir pamatlietā, ko iesniegušas privātpersonas, kas ir valsts obligāciju īpašnieces, pret emitenti valsti, ietilpst minētās regulas piemērošanas jomā, ja vien nav acīmredzami, ka tās nav civillietas vai komerclietas.
[Paraksti]