Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 16. decembrī Covestro Deutschland AG iesniedza par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2021. gada 6. oktobra spriedumu lietā T-745/18 Covestro Deutschland AG/Eiropas Komisija

(Lieta C-790/21 P)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Covestro Deutschland AG (pārstāvji: T. Hartmann, M. Kachel, D. Fouquet, advokāti)

Citas lietas dalībnieces: Eiropas Komisija, Vācijas Federatīvā Republika

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 6. oktobra spriedumu lietā T-745/18 un Eiropas Komisijas Lēmumu (2018. gada 28. maijs) SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), C(2018) 3166, attiecībā uz 2012. un 2013. gadu;

pakārtoti, atcelt pārsūdzēto spriedumu un apstrīdēto lēmumu attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju;

pakārtoti 1. prasījumam – atcelt pārsūdzēto spriedumu un nodot lietu atpakaļ atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā par apstrīdētā lēmuma atcelšanu;

pakārtoti 2. prasījumam – atcelt pārsūdzēto spriedumu un nodot lietu atpakaļ atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā par apstrīdētā lēmuma atcelšanu attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza četrus pamatus.

Pirmais un otrais pamats: tiesību tikt uzklausītam un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums

Saistībā ar abiem pirmajiem pamatiem apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Savienības tiesību procesuālo noteikumu prasības, proti, apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības tikt uzklausītai, kā arī savu pienākumu pamatot spriedumu. Šo pārkāpumu rezultātā Vispārējā tiesa, pieļaujot tiesību kļūdu, esot izdarījusi pieņēmumu par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

Šo abu pamatu pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet, ka Vispārējā tiesa, pārbaudot valsts kontroles īstenošanu, neesot ņēmusi vērā tās argumentāciju par piemaksas apmēra noteikšanu atbilstoši Vācijas Stromnetzentgeltverordnung [Rīkojuma par elektroenerģijas tīkla maksu] (StromNEV) 19. punkta 2. apakšpunktam (pārsūdzētā sprieduma 8. punkts).

Šo abu pamatu otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā tās argumentāciju par piemaksas apmēra noteikšanu atbilstoši StromNEV 19. punkta 2. apakšpunktam (pārsūdzētā sprieduma 12., 94., 103., 129., 135. un 146. punkts).

Šo abu pamatu trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā tās argumentāciju par neesošo kompensāciju par visiem ieņēmumu zaudējumiem un izmaksām, kas izriet no atbrīvojumiem no tīkla maksas piešķiršanas (pārsūdzētā sprieduma 130. un 143. punkts).

Šo abu pamatu ceturtajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa, pārbaudot līdzekļu piederību valstij, neesot ņēmusi vērā tās argumentāciju par 2011. gada Bundesnetzagentur [Federālās tīklu aģentūras] lēmuma spēkā neesamību (pārsūdzētā sprieduma 107. un 125. punkts).

Trešais pamats: LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums

Trešajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt apgalvo, ka Vispārējā tiesa, uzskatot, ka piemaksa atbilstoši StromNEV 19. punkta 2. apakšpunktam ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, esot pārkāpusi materiāltiesiskos Savienības tiesību noteikumus (pārsūdzētā sprieduma 78.–145. punkts).

Pirmkārt, šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa, uzskatot, ka strīdīgā piemaksa ir priekšrocība, savā pārbaudē ir izmantojusi juridiski kļūdainus valsts atbalsta kritērijus. Vispārējā tiesa esot kļūdaini konstatējusi priekšrocības esamību un neesot atzinusi selektivitātes neesamību, kas izriet no StromNEV rakstura vai attiecīgi sistemātikas.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet, ka Vispārējā tiesa esot StromNEV 19. punkta 2. apakšpunktā paredzēto piemaksu kļūdaini uzskatījusi par atbalstu, kas piešķirts no valsts līdzekļiem. Šajā ziņā Vispārējā tiesa, novērtējot līdzekļu piederību valstij, esot pamatojusies uz nepareizu piesaistes kritēriju, un nepamatoti balstījusies uz maksājumu, kas pierāda līdzekļu piederību valstij.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pieļaujot tiesību kļūdu, esot apstiprinājusi, ka valsts kontrole pār līdzekļiem attiecas uz piemaksu, kas paredzēta StromNEV 19. punkta 2. apakšpunktā.

Ceturtais pamats: nediskriminācijas principa pārkāpums

Visbeidzot, ceturtajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet nediskriminācijas principa pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa, pirmkārt, neesot ņēmusi vērā prettiesisku atšķirīgu attieksmi, ko izraisījusi apstrīdētajā Komisijas lēmumā uzdotā atbalsta atgūšana saistībā ar pārejas noteikumu StromNEV 2013 37. panta 7. punktā, un, otrkārt, esot veikusi nepieļaujamu bāzes slodzes patērētāju nošķiršanu un, treškārt, esot īstenojusi nepamatotu vienlīdzīgu attieksmi pret pretcikliskajiem un bāzes slodzes patērētājiem (pārsūdzētā sprieduma 192.–210. punkts).

____________