VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2014. gada 27. februārī (*)

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Ēģiptē – Līdzekļu iesaldēšana – Juridiskais pamats – Pienākums norādīt pamatojumu – Kļūda faktos – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Īpašumtiesības – Uzņēmējdarbības brīvība

Lieta T‑256/11

Ahmed Abdelaziz Ezz, ar dzīvesvietu Gisehā [Giseh] (Ēģipte),

Abla Mohammed Fawzi Ali Ahmed, ar dzīvesvietu Londonā (Apvienotā Karaliste),

Khadiga Ahmed Ahmed Kamel Yassin, ar dzīvesvietu Londonā,

Shahinaz Abdel Azizabdel Wahab Al Naggar, ar dzīvesvietu Gisehā,

ko sākotnēji pārstāvēja M. Lester, barrister, un J. Binns, solicitor, vēlāk – J. Binns, J. Lewis, QC, B. Kennelly, barrister, un I. Burton, solicitor,

prasītāji,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bishop un I. Gurov, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Komisija, ko pārstāv F. Erlbacher, M. Konstantinidis un A. Bordes, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību atcelt, pirmkārt, Padomes 2011. gada 21. marta Lēmumu 2011/172/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ēģiptē (OV L 76, 63. lpp.), un, otrkārt, Padomes 2011. gada 21. marta Regulu (ES) Nr. 270/2011 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ēģiptē (OV L 76, 4. lpp.), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītājiem.

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz], tiesneši I. Labucka un D. Gracijs [D. Gratsias] (referents),

sekretāre S. Spiropula [S. Spyropoulos], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 12. marta tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Saistībā ar Ēģiptē, sākot no 2011. gada janvāra, notikušajiem politiskajiem notikumiem Eiropas Savienības Padome, atsaucoties uz LES 29. pantu, 2011. gada 21. martā pieņēma Lēmumu 2011/172/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ēģiptē (OV L 76, 63. lpp.).

2        Saskaņā ar Lēmuma 2011/172 preambulas 1. un 2. apsvērumu:

“(1) Eiropas Savienība 2011. gada 21. februārī paziņoja par gatavību atbalstīt mierīgu un organizētu pāreju uz civilu un demokrātisku pārvaldi Ēģiptē, kuras pamatā būtu tiesiskums un cilvēktiesību un pamatbrīvību pilnīga ievērošana, kā arī atbalstīt centienus veidot tautsaimniecību, kas sekmē sociālo kohēziju un veicina izaugsmi.

(2) Šajā sakarā būtu jāpiemēro ierobežojoši pasākumi attiecībā uz personām, kas identificētas kā atbildīgas par Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos un kuras tādējādi liedz Ēģiptes tautai gūt labumu no ekonomikas un sabiedrības ilgtspējīgas attīstības, kā arī grauj demokrātijas attīstību valstī.”

3        Saskaņā ar Lēmuma 2011/172 1. pantu:

“1.      Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu un ar tām saistītu fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, kuras ir identificētas kā atbildīgas [angļu valodas redakcijā – “having been identified as responsible”] par Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos.

2.      Nekādi līdzekļi vai saimnieciskie resursi [netiek darīti] tieši vai netieši pieejami pielikumā uzskaitītajām fiziskajām vai juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām, vai [izmantoti] to interesēs.

3.      Dalībvalsts kompetentā iestāde var atļaut, ka konkrētus iesaldētus līdzekļus vai saimnieciskos resursus atbrīvo vai arī ka konkrētus līdzekļus vai saimnieciskos resursus dara pieejamus ar tādiem nosacījumiem, kādus tā uzskata par atbilstīgiem, ja tā ir konstatējusi, ka attiecīgie līdzekļi vai saimnieciskie resursi ir:

a)      vajadzīgi, lai apmierinātu pielikumā uzskaitīto fizisko personu un to apgādājamo ģimenes locekļu pamatvajadzības, tostarp segtu maksājumus par pārtikas produktiem, īri vai hipotēku, zālēm un ārstniecisko palīdzību, nodokļu, apdrošināšanas prēmiju un komunālo pakalpojumu maksājumus;

b)      paredzēti vienīgi atbilstīgu honorāru samaksai un atlīdzībai par izdevumiem saistībā ar juridiskiem pakalpojumiem;

c)      paredzēti vienīgi komisijas maksai vai apkalpošanas maksai par iesaldēto līdzekļu vai saimniecisko resursu parastu turēšanu vai pārvaldību; vai

d)      vajadzīgi, lai segtu ārkārtas izdevumus [..].”

4.      Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalsts kompetentā iestāde var atļaut konkrētu iesaldētu līdzekļu vai saimniecisko resursu atbrīvošanu, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

a)      uz attiecīgajiem līdzekļiem vai saimnieciskajiem resursiem attiecas tiesas, administratīvs vai arbitrāžas apgrūtinājums, kas noteikts pirms dienas, kad 1. panta 1. punktā minētā fiziskā vai juridiskā persona, vienība vai struktūra tika iekļauta pielikumā, vai uz tiem attiecas tiesas, administratīvs vai arbitrāžas spriedums [nolēmums], kas pieņemts pirms minētās dienas;

b)      attiecīgos līdzekļus vai saimnieciskos resursus izmantos vienīgi, lai apmierinātu prasījumus, kas izriet no attiecīga apgrūtinājuma vai ko atzīst par spēkā esošiem ar attiecīgu spriedumu [nolēmumu], tajās robežās, kas paredzētas piemērojamajos tiesību aktos un noteikumos, kuri reglamentē attiecīgu prasījumu iesniedzēju tiesības;

c)      apgrūtinājums vai [nolēmums] nav pieņemts pielikumā minētas personas, vienības vai struktūras interesēs; un

d)      apgrūtinājuma vai sprieduma atzīšana nav pretrunā attiecīgās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai.

[..]

5.      Ar 1. punktu neierobežo to, ka sarakstā iekļauta fiziska vai juridiska persona, vienība vai struktūra veic obligātus maksājumus saskaņā ar līgumu, kas stājies spēkā pirms šīs personas, vienības vai struktūras iekļaušanas pielikumā, ja vien attiecīgā dalībvalsts ir secinājusi, ka maksājumu tieši vai netieši nesaņem šā panta 1. punktā minētā persona, vienība vai struktūra.

6.      Šā panta 2. punktu nepiemēro iesaldētu kontu papildinājumiem:

a)      procentiem vai citiem ieņēmumiem no minētajiem kontiem; vai

b)      maksājumiem, kuri paredzēti līgumos, nolīgumos vai saistībās, kas noslēgtas vai radušās pirms dienas, kad uz minētajiem kontiem attiecināja 1. un 2. punktā noteiktos pasākumus,

ar noteikumu, ka visiem šādiem procentiem, citiem ienākumiem un maksājumiem turpina piemērot 1. punktā noteiktos pasākumus.”

4        Lēmuma 2011/172 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Padome pēc kādas dalībvalsts vai Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos priekšlikuma nolemj izstrādāt un grozīt pielikumā iekļauto sarakstu.”

5        Lēmuma 2011/172 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Pielikumā norāda pamatojumu 1. panta 1. punktā minēto fizisko un juridisko personu, vienību un struktūru iekļaušanai sarakstā.”

6        Saskaņā ar Lēmuma 2011/172 4. pantu:

“Lai 1. panta 1. un 2. punktā minēto pasākumu ietekme būtu pēc iespējas lielāka, Savienība aicina trešās valstis pieņemt šajā lēmumā noteiktajiem pasākumiem līdzīgus ierobežojošus pasākumus.”

7        Atbilstoši Lēmuma 2011/172 5. pantam:

“Šis lēmums stājas spēkā tā pieņemšanas dienā.

Šo lēmumu piemēro līdz 2012. gada 22. martam.

Šo lēmumu pastāvīgi pārskata. Ja Padome uzskata, ka lēmuma mērķi nav sasniegti, lēmumu attiecīgi atjauno vai groza.”

8        Lēmuma 2011/172 pielikumā ir iekļauts “Lēmuma 1. pantā minēto fizisko un juridisko personu, vienību un struktūru saraksts”.

9        Šī saraksta septītās rindas pirmajā slejā ar nosaukumu “Vārds” ir iekļauta norāde “Ahmed Abdelaziz Ezz”. Otrajā slejā ar nosaukumu “Informācija personas identificēšanai” ir precizēts: “Bijušais Parlamenta deputāts. Dzimšanas datums: 12.1.1959. Vīrietis”. Visbeidzot, trešajā slejā ir minēts “iekļaušanas pamatojums”.

10      Astotās rindas pirmajā slejā ar nosaukumu “Vārds” ir iekļauta norāde “Abla Mohamed Fawzi Ali Ahmed”. Otrajā slejā “Informācija personas identificēšanai” ir precizēts: “Ahmed Abdelaziz Ezz kunga laulātā. Dzimšanas datums: 31.1.1963. Sieviete”. Visbeidzot, trešajā slejā ir minēts “iekļaušanas pamatojums”.

11      Devītās rindas pirmajā slejā ar nosaukumu “Vārds” ir iekļauta norāde “Khadiga Ahmed Ahmed Kamel Yassin”. Otrajā slejā “Informācija personas identificēšanai” ir precizēts: “Ahmed Abdelaziz Ezz kunga laulātā. Dzimšanas datums: 25.5.1959. Sieviete”. Visbeidzot, trešajā slejā ir minēts “iekļaušanas pamatojums”.

12      Desmitās rindas pirmajā slejā ar nosaukumu “Vārds” ir iekļauta norāde “Shahinaz Abdel Aziz Abdel Wahab Al Naggar”. Otrajā slejā ar nosaukumu “Informācija personas identificēšanai” ir precizēts: “Ahmed Abdelaziz Ezz kunga laulātā. Dzimšanas datums: 9.10.1969. Sieviete”. Visbeidzot, trešajā slejā ir minēts “iekļaušanas pamatojums”.

13      Atsaucoties uz LESD 215. panta 2. punktu un Lēmumu 2011/172, Padome pieņēma 2011. gada 21. marta Regulu (ES) Nr. 270/2011 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ēģiptē (OV L 76, 4. lpp.). Tās 2. panta 1. un 2. punktā būtībā ir pārņemti Lēmuma 2011/172 1. panta 1. un 2. punkta noteikumi. Šajā regulā ir ietverts “I pielikums”, kas ir identisks Lēmuma 2011/172 pielikumam. Kā izriet no šīs regulas preambulas 2. apsvēruma, tā tika pieņemta, jo ar Lēmumu 2011/72 ieviestie pasākumi “ir [LESD] darbības jomā, tādēļ [..] [bija] nepieciešamas Savienības līmeņa reglamentējošas darbības šo pasākumu īstenošanai”.

14      2011. gada 22. martā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 90, 3. lpp.) tika publicēts paziņojums to personu ievērībai, kurām piemēro ierobežojošus pasākumus, kas paredzēti Lēmumā 2011/172 un Regulā Nr. 270/2011.

15      Tiesvedības laikā Padome Lēmumā 2011/172 paredzēto pasākumu piemērošanu pagarināja divas reizes. Vispirms ar savu 2012. gada 19. marta Lēmumu 2012/159/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2011/172 (OV L 80, 18. lpp.), tā šo pasākumu piemērošanu pagarināja līdz 2013. gada 22. martam. Pēc tam ar savu 2013. gada 21. marta Lēmumu 2013/144/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2011/172 (OV L 82, 54. lpp.), tā šo pasākumu piemērošanu pagarināja līdz 2014. gada 22. martam.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

16      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā ir iesniegts 2011. gada 20. maijā, Ahmed Abdelaziz Ezz un viņa laulātās, t.i., Abla Mohammed Fawzi Ali Ahmed, Khadiga Ahmed Ahmed Kamel Yassin un Shahinaz Abdel Azizabdel Wahab Al Naggar (turpmāk tekstā attiecīgi – “pirmais prasītājs”, “otrā prasītāja”, “trešā prasītāja” un “ceturtā prasītāja”) cēla šo prasību, izvirzot Vispārējai tiesai šādus prasījumus:

–        atcelt Lēmumu 2011/172 un Regulu Nr. 270/2011 tiktāl, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītājiem;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

17      2011. gada 29. jūlijā Padome iesniedza savu aizstāvības rakstu. Tās prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

18      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 11. augustā, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.

19      2011. gada 29. septembrī prasītāji un 2011. gada 23. novembrī Padome iesniedza attiecīgi repliku un atbildes rakstu uz repliku.

20      Ar 2011. gada 14. oktobra rīkojumu Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs atļāva Komisijai iestāties lietā Padomes apsvērumu atbalstam.

21      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēts 2011. gada 25. novembrī, Komisija norādīja, ka tā neparedz iesniegt iestāšanās rakstu.

22      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu. Ar procesa organizatorisku pasākumu tā lūdza prasītājiem un Padomei iesniegt dažādus dokumentus.

23      Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēti attiecīgi 2013. gada 19. un 20. februārī, Padome un prasītāji šo lūgumu izpildīja.

24      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēts 2013. gada 5. martā, prasītāji iesniedza jaunu pierādījumu piedāvājumu.

25      2013. gada 12. marta tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku prasījumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.

 Juridiskais pamatojums

26      Ar Lēmumu 2011/172, kas ir pieņemts, pamatojoties uz LES 29. pantu, ir noteikta līdzekļu iesaldēšana. Tajā ir ietverti pieci panti. 1. panta 1. punktā ir paredzēti kritēriji, kuriem personai ir jāatbilst, lai tai tiktu piemērota šī līdzekļu iesaldēšana. 1. panta 2., 5. un 6. punktā ir precizēts šīs iesaldēšanas apjoms. 1. panta 3. un 4. punktā ir noteikti gadījumi, kādos ir iespējamas atkāpes no iesaldēšanas. 2. pantā, pirmkārt, ir norādīta kompetentā iestāde, lai identificētu personas, kuras atbilst 1. panta 1. punktā paredzētajiem kritērijiem, un, otrkārt, ir paredzēti tostarp procesuāli noteikumi, kas ir piemērojami šādai identificēšanai. 3. pantā savukārt ir paredzētas formas prasības, kuras ir jāievēro, identificējot personu kā tādu, kas atbilst 1. panta 1. punktā paredzētajiem kritērijiem. Ar 4. pantu, kuram nav nekāda saistoša spēka, trešās valstis tiek aicinātas noteikt līdzīgus pasākumus. Visbeidzot, 5. pantā ir noteikts laikposms, kurā lēmums ir piemērojams. Var secināt, ka Lēmuma 2011/172 1.–3. un 5. pants ir piemērojami objektīvi noteiktām situācijām un rada saistošas tiesiskās sekas attiecībā uz vispārīgi un abstrakti definētām personu kategorijām. Runājot par Lēmuma 2011/172 pielikumu, tajā ir iekļauti 19 fizisku personu vārdi, kuras atbilstoši Padomes viedoklim atbilst 1. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem. Tādējādi pielikums ir individuālu lēmumu kopums, ar kuriem tiek īstenots šis pants.

27      Regulas Nr. 270/2011 struktūra ir salīdzināma ar Lēmuma 2011/172 struktūru. It īpaši ir jānorāda, ka tās I pielikums, kas ir identisks Lēmuma 2011/172 pielikumam, ir tās 2. panta 1. punkta, kas ir pants, kura redakcija ir identiska Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punkta redakcijai, izpildes pasākums.

28      Šajā lietā prasītāji lūdz atcelt Lēmumu 2011/172 un Regulu Nr. 270/2011 tiktāl, ciktāl šie tiesību akti uz tiem attiecas. Precīzāk, tie lūdz atcelt Lēmuma 2011/172 pielikumu un Regulas Nr. 270/2011 1. pielikumu, ciktāl šajos pielikumos ir norādīti prasītāju vārdi. Lai pamatotu savu prasību, tie izvirza astoņus pamatus.

1.     Par pirmo pamatu attiecībā uz apstākli, ka Lēmumam 2011/172 un Regulai Nr. 270/2011 neesot tiesiskā pamata

29      Prasītāji replikā norāda, ka Lēmumam 2011/172 un Regulai Nr. 270/2011 neesot tiesiskā pamata.

30      Prasītāji uzskata, ka “Līgumā nav atrodams nekāds tiesiskais pamats pasākumam, ar ko tiek noteikta personu Eiropas Savienībā esošu līdzekļu pilnīga un nenoteikta iesaldēšana ar vienīgo mērķi palīdzēt ārpus Eiropas Savienības esošas valsts iestādēm atgūt līdzekļus, izmantojot tiesvedību virkni”. Turklāt tie uzskata, ka no judikatūras attiecībā uz EKL 60. un 301. pantu izrietot, ka ar LESD 215. pantu Padome tiekot pilnvarota noteikt ierobežojošus pasākumus fiziskām personām tikai tad, ja pastāv pietiekama saikne starp šīm personām un trešās valsts valdību, proti, tās vadītājiem un ar tiem saistītām personām. Taču šajā lietā Padome pat neesot uzskatījusi, ka apstrīdēto tiesību aktu datumā prasītāji Ēģiptē būtu pildījuši vadošās funkcijas vai būtu saistīti ar personām, kurām ir šādas funkcijas.

 Par prasītāju argumentācijas piemērošanas jomu

31      Kā ir norādīts iepriekš 28. punktā, prasītāji lūdz tikai atcelt Lēmuma 2011/172 pielikumu un Regulas Nr. 270/2011 1. pielikumu. Taču šie pielikumi ir tikuši pieņemti, pamatojoties nevis tieši uz kādu Līgumu tiesību normu, bet piemērojot attiecīgi Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktu un Regulas Nr. 270/2011 2. panta 1. punktu. Tātad, norādot uz Līgumu pārkāpumu, prasītāji patiesībā izvirza divas iebildes par prettiesiskumu LESD 277. panta izpratnē: tie apstrīd Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punkta un Regulas Nr. 270/2011 2. panta 1. punkta tiesiskumu attiecībā pret Līgumiem.

32      No tā, kas ir ticis norādīts iepriekš 30. punktā, izriet, ka, lai pamatotu katru no šīm iebildēm par prettiesiskumu, prasītāji ir snieguši īpašu argumentāciju: lai pamatotu iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktu, prasītāji būtībā ir norādījuši, ka šis pants neesot varējis tikt pieņemts, pamatojoties uz LES 29. pantu, jo vienīgais ar to noteiktās līdzekļu iesaldēšanas mērķis esot palīdzēt Ēģiptes iestādēm atgūt līdzekļus, izmantojot dažādas tiesvedības; turklāt, lai pamatotu iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Regulas Nr. 270/2011 2. panta 1. punktu, prasītāji ir norādījuši uz judikatūru attiecībā uz EKL 60. un 301. pantu un apgalvojuši, ka ar LESD 215. pantu Padome tiekot pilnvarota noteikt ierobežojošus pasākumus fiziskām personām tikai tad, ja pastāv pietiekama saikne starp šīm personām un trešās valsts valdību, bet prasītāju gadījumā tas tā neesot.

 Par iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktu

33      Pirms iebildes par prettiesiskumu attiecībā uz Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktu izskatīšanas vispirms ir jānosaka LES 29. panta nozīme un piemērošanas joma.

 LES 29. panta nozīme un piemērošanas joma

34      Līguma par ES V sadaļā ir ietvertas divas nodaļas. Pirmajā nodaļā ir apvienoti “Vispārīgi noteikumi par Savienības ārējo darbību”, bet otrajā – “Īpaši noteikumi par kopējo ārpolitiku un drošības politiku”.

35      LES 23. pants, kas ietilpst V sadaļas 2. nodaļā, ir izteikts šādā redakcijā:

“Saskaņā ar šo nodaļu Savienības starptautiskās darbības virzītājspēks ir 1. nodaļā izklāstītie principi, Savienība tiecas sasniegt tur minētos mērķus un rīkojas saskaņā ar tur izklāstītajiem vispārīgiem noteikumiem.”

36      LES 21. pants, kas ietilpst V sadaļas 1. nodaļā, ir izteikts šādā redakcijā:

“1.      Savienības starptautiskās darbības virzītājspēks ir principi, kuri ir iedvesmojuši tās izveidi, attīstību un paplašināšanos un kurus tā tiecas veicināt visā pasaulē, proti, demokrātija, tiesiskums, universāls un nedalāms cilvēktiesību un pamatbrīvību princips, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību ievērošana.

[..]

2.      Savienība nosaka un īsteno kopējo politiku un darbības, kā arī tiecas sasniegt augstu sadarbības līmeni visās starptautisko attiecību jomās, lai:

[..]

b)      konsolidētu un atbalstītu demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un starptautisko tiesību principus;

[..]

d)      veicinātu jaunattīstības valstu ilgtspējīgu ekonomisku, sociālu un vides attīstību, lai sasniegtu galveno mērķi – izskaustu nabadzību; [..]

3.      Sagatavojot un īstenojot Savienības ārējās darbības dažādās jomās, kas ietvertas šajā sadaļā un Līguma par Eiropas Savienības darbību piektajā daļā [, kas ir veltīta Savienības ārējai darbībai] [..], Savienība ievēro principus un tiecas sasniegt mērķus, kas minēti šā Līguma 1. un 2. punktā.”

37      LES 24. panta 1. punktā ir noteikts:

“Savienības kompetence kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumos attiecas uz visām ārpolitikas jomām un visiem jautājumiem saistībā ar Savienības drošību, tostarp pakāpenisku kopējas aizsardzības politikas izstrādi, kam var sekot kopējas aizsardzības izveide. [..]”

38      LES 25. pantā ir noteikts:

“Savienība īsteno kopējo ārpolitiku un drošības politiku:

[..]

b)      pieņemot lēmumus, kuros nosaka:

i)      Savienībai veicamās darbības,

ii)      Savienības nostāju,

iii)      kārtību i) un ii) apakšpunktā minēto lēmumu īstenošanai; [..].”

39      Atbilstoši LES 28. panta 1. punkta pirmajai daļai:

“Ja starptautiskās situācijas dēļ ir vajadzīga operacionāla Savienības rīcība, Padome pieņem nepieciešamos lēmumus. Tajā nosaka tās mērķus, piemērošanas jomu, līdzekļus, ko Savienība var izmantot, vajadzības gadījumā arī darbības laiku, un īstenošanas nosacījumus.

[..]”

40      LES 29. pantā ir noteikts:

“Padome pieņem lēmumus, kuros nosaka Savienības attieksmi īpašos ģeogrāfiskos vai tematiskos jautājumos. [..]”

41      No šīm tiesību normām, aplūkojot tās kopumā, izriet, ka “Savienības attieksmi” LES 29. panta izpratnē veido lēmumi, kas, pirmkārt, iekļaujas kopējā ārpolitikā un drošības politikā (KĀDP), kura ir definēta LES 24. panta 1. punktā, otrkārt, skar “īpašus ģeogrāfiskus vai tematiskus jautājumus” un, treškārt, kuriem nav “operacionālas rīcības” rakstura LES 28. panta izpratnē.

42      Tādējādi “Savienības attieksmes” jēdzienam ir piemērojama plaša interpretācija, no kā izriet, ka, ja vien ir ievēroti iepriekš 41. punktā paredzētie nosacījumi, uz LES 29. panta pamata var tikt pieņemti ne vien programatiska rakstura akti vai vienkāršas nodoma deklarācijas, bet arī lēmumi, kuros paredzēti pasākumi, kuri tieši groza privātpersonu tiesisko stāvokli. Turklāt to apstiprina LESD 275. panta otrās daļas formulējums.

43      Divos iepriekšējos punktos izdarīto secinājumu prasītāji tieši neapstrīd. Tie aprobežojas ar apgalvojumu, ka lēmums, kura mērķis ir palīdzēt ārvalstu iestādēm atgūt līdzekļus, izmantojot dažādas tiesvedības, nevarot tikt pieņemts uz LES 29. panta pamata. Tomēr un katrā ziņā Vispārējā tiesa nevar a apriori izslēgt, ka šāda veida lēmums atbilst trim iepriekš 41. punktā noteiktajiem kritērijiem un it īpaši iekļaujas KĀDP.

 LES 29. panta noteikumu ievērošana

44      Šajā lietā, pirmkārt, kā izriet no Lēmuma 2011/172 preambulas 1. apsvēruma, tā mērķis, no vienas puses, ir “atbalstīt mierīgu un organizētu pāreju uz civilu un demokrātisku pārvaldi Ēģiptē, kuras pamatā būtu tiesiskums un cilvēktiesību un pamatbrīvību pilnīga ievērošana”, un, no otras puses, “atbalstīt centienus veidot tautsaimniecību, kas sekmē sociālo kohēziju un veicina izaugsmi”. Šādā veidā šis lēmums iekļaujas jaunu Ēģiptes iestāžu atbalsta politikā, kas ir paredzēta Ēģiptes gan politiskai, gan arī ekonomiskai stabilizēšanai un, konkrētāk, palīdzības šīs valsts iestādēm sniegšanai to cīņā pret valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos. Tādējādi šis lēmums pilnībā izriet no KĀDP un atbilst LES 21. panta 2. punkta b) un d) apakšpunktā minētajiem mērķiem.

45      Otrkārt, ņemot vērā Lēmuma 2011/172 mērķi, tas skar “īpašu ģeogrāfisku vai tematisku jautājumu”. Tā nosaukums, tāpat kā tā preambulas apsvērumi, norāda, ka tas ir ticis pieņemts saistībā ar trešā valstī, t.i., Ēģiptes Arābu Republikā, pastāvošo “situāciju”.

46      Treškārt, minētajam lēmumam nav “operacionālas rīcības” LES 28. panta izpratnē rakstura, jo ar to nav paredzēta civila vai militāra operācija, ko viena vai vairākas dalībvalstis veiktu ārpus Savienības robežām.

47      No visa iepriekš minētā izriet, ka Lēmuma 2011/172 1. pants atbilst trim iepriekš 41. punktā minētajiem kritērijiem, no kā izriet, ka tas varēja tikt likumīgi pieņemts, pamatojoties uz LES 29. pantu.

 Par iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Regulas Nr. 270/2011 2. panta 1. punktu

48      LESD 215. pantā ir noteikts:

“1. Ja kādā lēmumā, kas pieņemts saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību V sadaļas 2. nodaļu, ir paredzēts daļēji vai pilnīgi pārtraukt vai mazināt ekonomikas un finanšu sakarus ar vienu vai vairākām trešām valstīm, Padome ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas kopēja priekšlikuma paredz nepieciešamos pasākumus. Par to tā informē Eiropas Parlamentu.

2. Ja tas paredzēts kādā lēmumā, kas pieņemts saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību V sadaļas 2. nodaļu, Padome saskaņā ar 1. [punktā] paredzēto procedūru var pieņemt ierobežojošus pasākumus attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām un nevalstiskām grupām vai struktūrām.

3. Tiesību akti, kas minēti šajā pantā, ietver nepieciešamos noteikumus par tiesiskām garantijām.”

49      Šajā lietā Regula Nr. 270/2011 ir tikusi pieņemta, atsaucoties uz LESD 215. panta 2. punktu un Lēmumu 2011/172. Pretēji tam, ko norāda prasītāji, LESD 215. panta 2. punkta piemērošanas joma nav ierobežota ar lēmumiem, kas attiecas uz trešo valstu vadību vai ar to saistītām personām. Tā var būt tiesiskais pamats, lai noteiktu ierobežojošus pasākumus pret ikvienu personu neatkarīgi no tās statusa, ja vien šie pasākumi ir paredzēti saistībā ar KĀDP pieņemtā lēmumā.

50      Šajā lietā ir jākonstatē, ka Regulas 270/2011 2. panta 1. punkta formulējumā, kurā ir definēta ar šo regulu paredzētās iesaldēšanas piemērošanas joma, ir atspoguļoti Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punkta noteikumi. Tādējādi tajā noteiktā naudas līdzekļu iesaldēšana ir tikusi paredzēta saistībā ar KĀDP pieņemtā lēmumā un atbilst LESD 215. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

51      Šis secinājums nevar tikt apšaubīts, atsaucoties uz judikatūru saistībā ar EKL 60. un 301. pantu.

52      Ir taisnība, ka saskaņā ar judikatūru EKL 60. un 301. pantā, kas bija piemērojami, pirms stājās spēkā Lisabonas līgums, nebija paredzētas tiešas vai netiešas pilnvaras rīcībai, lai noteiktu ierobežojošus pasākumus personām vai vienībām, kurām nav nekādas saistības ar trešās valsts valdošo režīmu (Tiesas 2008. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I‑6351. lpp., 216. punkts). Tātad, lai noteiktu šādus pasākumus, pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā bija jāpamatojas uz EKL 60., 301. un 308. pantu kopumā (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 216. punkts, un 2012. gada 19. jūlija spriedums lietā C‑130/10 Parlaments/Padome, 53. punkts).

53      Tomēr ar Lisabonas līgumu tiesību stāvoklis tika mainīts, ieviešot jaunu LESD 215. pantu. Kamēr ar šī LESD panta 1. punktu ir nosegtas jomas, uz ko agrāk attiecās EKL 60. un 301. pants (iepriekš 52. punktā minētais spriedums lietā Parlaments/Padome, 52. punkts), ar tā 2. punktu, uz kuru ir balstīta Regula Nr. 270/2011, Padomei ir piešķirtas tiesības, pieņemot LESD 288. pantā paredzētu aktu, noteikt ierobežojošus pasākumus attiecībā uz ikvienu “fizisku vai juridisku personu”, “nevalstisku grupu” vai kādu “struktūru”, ievērojot vienīgi nosacījumu, ka šādi pasākumi ir paredzēti lēmumā, kas ir pieņemts saskaņā ar LES V sadaļas 2. nodaļu. Citiem vārdiem sakot, ja šis pēdējais minētais nosacījums ir izpildīts, ar LESD 215. panta 2. punktu Padomei, kā ir norādīts iepriekš 49. punktā, ir ļauts pieņemt aktus, ar kuriem tiek noteikti ierobežojoši pasākumi pret adresātiem, kuriem nav nekādas saistības ar trešās valsts valdošo režīmu.

54      Tādējādi pirmais pamats katrā ziņā ir jānoraida un nav vajadzības spriest par jautājumu, vai, izvirzot to replikā, ir pieļauts nokavējums (skat. pēc analoģijas Tiesas 2011. gada 28. jūlija spriedumu lietā C‑403/10 P Mediaset/Komisija, Krājumā nav publicēts, 51. punkts; Vispārējās tiesas 1999. gada 1. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑125/96 un T‑152/96 Boehringer/Padome un Komisija, Recueil, II‑3427. lpp., 143. punkts).

2.     Par otro pamatu attiecībā uz kritēriju, atbilstoši kuriem noteiktu personu vārdi var tikt ierakstīti Lēmumam 2011/172 un Regulai Nr. 270/2011 pievienotajā sarakstā, neievērošanu

55      Prasītāji norāda, ka iemesls, kura dēļ to vārdi ir ierakstīti Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstā, nesot iekļauts starp šī lēmuma 1. pantā paredzētajiem iemesliem. Tie piebilst, ka iemesls, kura dēļ to vārdi ir ierakstīti Regulas Nr. 270/2011 I pielikumā paredzētajā sarakstā, nav daļa no šīs regulas 2. pantā paredzētajiem iemesliem.

56      Lai atbildētu uz šo pamatu, vispirms ir jānosaka kritēriji, kas Padomei ir jāievēro, kad tā nolemj ierakstīt personu vai vienību vārdus Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstā, un ir jāidentificē iemesls, kura dēļ minētajā sarakstā ir tikuši ierakstīti prasītāju vārdi.

 Par kritērijiem iekļaušanai Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstā

57      Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktā angļu valodas, kas ir tiesvedības valoda, redakcijā ir paredzēta līdzekļu iesaldēšana attiecībā uz šādām personām: “persons having been identified as responsible for misappropriation of Egyptian State funds, and natural or legal persons, entities or bodies associated with them, as listed in the Annex”. Citiem vārdiem sakot, šajā Lēmuma 2011/172 valodas redakcijā atsauce ir tikusi izdarīta, pirmkārt, uz personām, kas ir “identificētas” kā atbildīgas par Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un, otrkārt, uz ar tām saistītām personām.

58      Tomēr, kā prasītāji ir norādījuši Padomei adresētajā 2011. gada 13. maija vēstulē, Lēmuma 2011/172 franču valodas redakcijā atsauce ir izdarīta uz personām, kas ir “reconnues” [atzītas] par atbildīgām par Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, nevis, kā ir noteikts angļu valodas redakcijā, uz personām, kas ir “identificētas” (“identified”) par atbildīgām par šādiem faktiem.

59      Starp šīm divām valodu redakcijām ir ievērojama atšķirība.

60      Šķiet, ka franču valodas redakcijā ir paredzēta šaura Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punkta noteikumu interpretācija. Darbības vārda “reconnaître” (“atzīt”), kas juridiskajā valodā bieži tiek izmantots ar īpašības vārdu “coupable” (“vainīgs”), lietošana drīzāk norāda, ka 1. panta 1. punktā minētās personas ir tikušas formāli “atzītas” par vainīgām par Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos vai par šādas piesavināšanās līdzdalībniecēm, kur šai vainas atzīšanai principā ir jābūt veiktai krimināltiesā.

61      Turpretim angļu valodas redakcija ļauj veikt plašu Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punkta noteikumu interpretāciju. Šajā valodas redakcijā darbības vārda “identifier” (“identificēt”), kas ir neprecīzāks par darbības vārdu “reconnaître” (“atzīt”), izmantošana liek domāt, ka, pamatojoties uz savstarpēji atbilstošu informāciju, Padome pati “identificē” personas, kas var tikt kvalificētas kā atbildīgas par Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, kā arī ar tām saistītās personas.

 Par nepieciešamību interpretēt Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktu

62      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību aktu vienveidīgas interpretācijas nepieciešamība izslēdz iespēju šaubu gadījumā aplūkot normas tekstu izolēti un, gluži pretēji, prasa, lai tas tiktu interpretēts un piemērots, ievērojot teksta redakcijas citās oficiālajās valodās (skat. 2011. gada 17. novembra spriedumu lietā C‑412/10 Homawoo, Krājums, I‑11603. lpp., 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

63      Turklāt, ja ir atšķirības starp Savienības tiesību teksta valodu redakcijām, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atkarībā no regulējuma, kura daļu tā veido, konteksta un mērķa (skat. Tiesas 2012. gada 26. aprīļa spriedumu lietā C‑510/10 DR un TV2 Danmark, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

64      Šajā lietā, lai arī tikai tādēļ, ka atšķirības pastāv starp angļu un franču valodu redakcijām, Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē, ievērojot visas tā valodu redakcijas. Šajā interpretācijā būtu jāņem vērā regulējuma, kura daļu šie noteikumi veido, konteksts un mērķis.

 Par Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punkta interpretāciju

65      Vispirms ir jākonstatē, ka vairumā Savienības valodu, kas nav franču un angļu valodas, Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punkta redakcija ir analoģiska angļu valodas redakcijai.

66      Turpinot, Lēmuma 2011/172 mērķis, kā ir ticis norādīts iepriekš 44. punktā, tostarp ir palīdzēt Ēģiptes iestādēm to cīņā pret valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, iesaldējot to personu līdzekļus, kuras atbilstoši angļu valodas redakcijai var tikt “identificētas” (“identified”) vai atbilstoši franču valodas redakcijai – “reconnues” [“atzītas”] par “atbildīgām” par šādiem faktiem. Tomēr, ja Padomei būtu jāgaida, kamēr Ēģiptes tiesā šīs personas tiks krimināltiesiski notiesātas, Lēmuma 2011/172 lietderīgā iedarbība tiktu būtiski apdraudēta. Šādā hipotētiskā situācijā kriminālprocesa gaitā attiecīgo personu rīcībā būtu nepieciešamais laiks, lai pārvietotu savus līdzekļus valstī, kura neīsteno nekādu sadarbības formu ar Ēģiptes iestādēm.

67      Šajos apstākļos Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē plaši. Šī tiesību norma tātad ir jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas uz piecām dažādām personu kategorijām. Pirmo kategoriju veido personas, kuras, noslēdzoties tiesas procesam, ir notiesātas kā vainīgas par “Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos”. Otro kategoriju veido ar tām “saistītās” personas šaurā izpratnē, t.i., personas, kuras krimināltiesa ir atzinusi par to līdzdalībniecēm. Trešā savukārt ietver personas, pret kurām tiek veikta kriminālvajāšana saistībā ar “Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos”. Ceturtā ietver personas, pret kurām tiek veikta kriminālvajāšana kā pret personām, kuras (kā līdzdalībnieces) ir saistītas ar tām, pret kurām tiek izvirzīti šādi fakti. Piektā kategorija atbilst visām personām, attiecībā uz kurām tiek veikta tiesvedība saistībā ar kriminālvajāšanu par ar “Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos” saistītajiem faktiem, kas šī iemesla dēļ var tikt kvalificētas kā personas, kuras ir saistītas ar indivīdiem, pret kuriem tiek veikta šī kriminālvajāšana. Šajā piektajā personu kategorijā ietilpst tostarp tās, kuras, attiecīgajā gadījumā tām nezinot, var gūt labumu no ar “Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos” saistītajiem līdzekļiem un pret kurām šī iemesla dēļ tiek īstenoti tiesas noteiktie aizsardzības pasākumi, kas ir paredzēti līdzekļu, kuru pamatā ir šāda piesavināšanās, saglabāšanai.

 Par Lēmuma 2011/172 interpretācijas saderīgumu ar augstāka ranga principiem vai tiesību normām

68      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atvasināto tiesību teksts, ciktāl tas ir iespējams, ir jāinterpretē tā, lai tas būtu saderīgs ar Līgumu tiesību normām un citām tiesību normām ar tādu juridisko spēku, kas atbilst Līgumu spēkam (Tiesas 1996. gada 10. septembra spriedums lietā C‑61/94 Komisija/Vācija, Recueil, I‑3989. lpp., 52. punkts; Vispārējās tiesas 2011. gada 13. aprīļa spriedums lietā T‑576/08 Vācija/Komisija, Krājums, II‑1578. lpp., 103. punkts).

69      Konkrētajā gadījumā ir jāpārbauda, vai iepriekš 67. punktā sniegtā plašā Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punkta interpretācija ir saderīga ar principu, atbilstoši kuram tiesību normas, ar kurām tiek paredzētas administratīvās sankcijas, ir jāinterpretē šauri, kā arī ar nevainīguma prezumpcijas principu.

–       Par principu, atbilstoši kuram tiesību normas, ar kurām tiek paredzētas administratīvās sankcijas, ir jāinterpretē šauri

70      Saskaņā ar judikatūru Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētais noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības princips prasa nepiemērot krimināllikumu plaši, radot nelabvēlīgas sekas personai, pret kuru tiek veikta kriminālvajāšana (Tiesas 1996. gada 12. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑74/95 un C‑129/95 X, Recueil, I‑6609. lpp., 25. punkts).

71      Šis princips ir piemērojams ne tikai lēmumiem, ar kuriem tiek uzlikts kriminālsods tiešā izpratnē, bet arī lēmumiem, ar kuriem tiek uzlikti administratīvie sodi (šajā ziņā skat. Tiesas 2011. gada 29. marta spriedumu lietā C‑352/09 P ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, Krājums, I‑2359. lpp., 80. punkts).

72      Tādējādi noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības princips prasa nepiemērot plaši tiesību normas, kurās ir paredzēts administratīvais sods, radot attiecīgajai personai nelabvēlīgas sekas.

73      Šajos apstākļos, ja Lēmumā 2011/172 būtu paredzēti administratīvie sodi un tātad tas ietilptu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punkta pirmā teikuma piemērošanas jomā, attiecībā uz to būtu izmantojama šaura interpretācija.

74      Tomēr tas tā nav.

75      Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punkta pirmā teikuma noteikumi ir identiski Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. panta 1. punkta pirmā teikuma noteikumiem. Saskaņā ar Pamattiesību hartas 52. panta 3. punktu tā ir jāinterpretē, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūru.

76      Saskaņā ar šo judikatūru uz minētās konvencijas 7. pantu var lietderīgi atsaukties, tikai lai pamatotu “soda” apstrīdēšanu. Ikviena vērtējuma attiecībā uz “soda” esamību izejas punkts ir tas, vai attiecīgais pasākums ir ticis noteikts, notiesājot par “pārkāpumu”. Šajā ziņā nozīme ir arī citiem apstākļiem, tādiem kā attiecīgā pasākuma kvalifikācija atbilstoši piemērojamajām tiesībām, tā daba un mērķis, ar tā noteikšanu un izpildi saistītās procedūras, kā arī tā smagums. Tomēr pasākuma smagums nav noteicošs, jo būtiska ietekme uz attiecīgo personu var būt vairākiem ar sodu nesaistītiem pasākumiem, kuriem ir preventīvs raksturs (ECT 2009. gada 17. decembra spriedums lietā Nr. 19359/04 M. pret Vāciju, 120. punkts).

77      Šajā lietā, pirmkārt, ne ar vienu Savienības tiesību normu ar Lēmuma 2011/172 1. pantu paredzētajai līdzekļu iesaldēšanai netiek piešķirta krimināltiesību konotācija.

78      Otrkārt, tiesību normas, ar kurām ir paredzēts šīs līdzekļu iesaldēšanas režīms, nav vērstas ne uz sodīšanu, ne uz to, lai novērstu kādas rīcības atkārtošanos. Vienīgais to priekšmets ir saglabāt Lēmuma 2011/172 1. pantā minēto personu, vienību un struktūru turējumā esošos līdzekļus atbilstoši LES 21. panta 2. punkta b) un d) apakšpunktā minētajiem mērķiem (skat. iepriekš 44. punktu) (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 11. jūlija spriedumu lietā T‑47/03 Sison/Padome, Krājums II‑2047. lpp., 101. punkts, un 2010. gada 7. decembra spriedumu lietā T‑49/07 Fahas/Padome, Krājums, II‑5555. lpp., 67. punkts).

79      Treškārt, šo tiesību normu spēks ir ierobežots laikā un atgriezenisks – saskaņā ar Lēmuma 2011/172 5. pantu tajā paredzētā līdzekļu iesaldēšana ir piemērojama noteiktā laikā un Padome, kas pār to veic pastāvīgu uzraudzību, ikvienā brīdī var izlemt to izbeigt.

80      Tādējādi šī līdzekļu iesaldēšana nav uzskatāma par administratīvu sankciju un tā neietilpst Pamattiesību hartas 49. panta 1. punkta pirmā teikuma piemērošanas jomā.

81      No minētā izriet, ka princips, ka tiesību normas, ar kurām ir paredzētas administratīvās sankcijas, ir interpretējamas šauri, neliedz Vispārējai tiesai izmantot tādu plašu Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punkta interpretāciju kā tā, kas ir norādīta iepriekš 67. punktā.

–       Par nevainīguma prezumpcijas principu

82      Nav strīda par to, nevainīguma prezumpcijas princips Savienības tiesību sistēmā ir paredzēts Pamattiesību hartas 48. panta 1. punktā. Šis princips, kas saskaņā ar minētās hartas 52. panta 3. punktu ir jāinterpretē, ņemot vērā ECT judikatūru, nosaka, ka neviens no kādas valsts iestādes pārstāvjiem neatzīst personu par vainīgu pārkāpumā, pirms tās vainu nav atzinusi tiesa (skat. ECT 1995. gada 10. februāra spriedumu lietā Allenet de Ribemont, A sērija, Nr. 308, 35. un 36. punkts, un 2011. gada 28. jūnija spriedumu lietā Lizaso Azconobieta pret Spāniju, Nr. 28834/08, 37. punkts). Turklāt minēto principu apdraud paziņojumi un lēmumi, kuros atspoguļots viedoklis, ka persona ir vainīga, kuros sabiedrība tiek rosināta uzskatīt to par vainīgu un kuros iepriekš ir noteikts kompetentas tiesas vērtējums par faktiem (skat. ECT 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā Pandy pret Beļģiju, Nr. 13583/02, 42. punkts, un 2011. gada 18. oktobra spriedumu lietā Păvălache pret Rumāniju, Nr. 38746/03, 116. punkts).

83      Tomēr, pieņemot Lēmumu 2011/172, Padome pati nav atzinusi 1. panta 1. punktā minētās personas par vainīgām saistībā ar faktiem, par kuriem Ēģiptes krimināltiesībās vai kādas Savienības dalībvalsts tiesībās ir paredzēts sods. Turklāt tā nav rosinājusi “sabiedrību” uzskatīt šīs personas par vainīgām. Visbeidzot, tā nav iepriekš noteikusi kompetentās Ēģiptes tiesas veicamo faktu vērtējumu. Tā ir tikai precizējusi, ka uz iepriekš 67. punktā atgādinātajām dažādajām personu kategorijām attiecas līdzekļu iesaldēšana, kurai, kā ir norādīts iepriekš 77. punktā, kā tādai nav krimināltiesību konotācijas.

84      No tā izriet, ka nevainīguma prezumpcijas princips neliedz Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktu interpretēt tā, kā ir norādīts iepriekš 67. punktā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 2. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑37/07 un T‑323/07 El Morabit/Padome, Krājumā nav publicēts, 40. punkts).

 Par iemeslu, kura dēļ prasītāju vārdi ir tikuši ierakstīti Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstā

 Par nepieciešamību interpretēt iemeslu, kura dēļ prasītāju vārdi ir tikuši ierakstīti Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstā

85      Ir jāatgādina, ka prasītāju vārdu ierakstīšanas Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstā rezultātā tie ir tikuši pakļauti līdzekļu iesaldēšanai atbilstoši šī lēmuma 1., 2., 3. un 5. pantā noteiktajai kārtībai. Turklāt ir jānorāda, ka Lēmuma 2011/172 pielikums ir ticis publicēts visās Savienības oficiālajās valodās.

86      Šī pielikuma angļu valodas redakcijā ir norādīts, ka prasītāju līdzekļi ir tikuši iesaldēti tādēļ, ka attiecībā uz katru no prasītājiem Ēģiptes iestādes ir uzsākušas tiesvedību saistībā ar valsts līdzekļu nelikumīgu izlietošanu saskaņā ar ANO Konvenciju par cīņu pret korupciju (“judicial proceedings by the Egyptian authorities in respect of the misappropriation of State Funds on the basis of the United Nations Convention against corruption”). Tātad šīs valodas redakcijā ir atsauce vienkārši uz “tiesvedību” attiecībā uz prasītājiem. Tā kā šajā ziņā nav nekādu precizējumu, ir jāuzskata, ka šī tiesvedība var būt saistīta vienīgi ar kriminālprocesu sakarā ar “Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos”.

87      Turpretim Lēmuma 2011/172 pielikuma franču valodas redakcijā, kuru, kā ir norādīts iepriekš 58. punktā, prasītāji ir minējuši Padomei nosūtītajā 2011. gada 13. maija vēstulē, ir norādīts, ka attiecībā uz prasītājiem “Ēģiptes iestādes īsteno tiesību aizsardzības iestāžu veikto vajāšanu saistībā ar valsts līdzekļu nelikumīgu izlietošanu saskaņā ar ANO Konvenciju par cīņu pret korupciju” [“poursuites judiciaires par les autorités égyptiennes pour détournement de fonds publics, sur la base de la convention des Nations unies contre la corruption”]. Atbilstoši šīs redakcijas lasījumam rodas iespaids, ka attiecībā uz prasītājiem ir tikusi piemērota to līdzekļu iesaldēšana “vajāšanas”, kas pēc savas būtības ir saistīta ar krimināltiesībām, kura pret tiem tiek īstenota sakarā ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, dēļ.

88      Tātad starp Lēmuma 2011/172 pielikuma franču un angļu valodas redakcijām ir saskatāmas būtiskas atšķirības.

89      Ja pastāv atšķirības starp personai, uz kuru attiecas trešās valsts jurisdikcija, adresēta individuāla akta noteiktām valodu redakcijām, šis akts ir jāinterpretē, ņemot vērā, pirmkārt, citu valodu redakcijas un, otrkārt, regulējuma, uz kura pamata minētais akts ir pieņemts, kontekstu un mērķi.

90      Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru īstenošanas tiesību akts ir jāinterpretē pēc iespējas tā, lai tas būtu saderīgs ar pamatakta tiesību normām (šajā ziņā skat. iepriekš 68. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

91      Šajā lietā, kā ir izklāstīts iepriekš 26. punktā, Lēmuma 2011/172 pielikums ir individuālu lēmumu kopums, ar kuriem tiek īstenots šī lēmuma 1. panta 1. punkts. Šajā pielikumā paredzētais iemesls, kura dēļ prasītājiem tika piemērota viņu līdzekļu iesaldēšana, ir jāinterpretē atbilstoši no diviem iepriekšējiem punktiem izrietošajiem principiem.

 Par iemesla, kura dēļ prasītāju vārdi ir tikuši ierakstīti Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstā, interpretāciju

92      Vispirms ir jānorāda, ka dažādās Lēmuma 2011/172 pielikuma valodu redakcijas var tikt sagrupētas divās salīdzināma lieluma grupās – noteiktās oficiālās Savienības valodās šī pielikuma redakcija ir analoģiska angļu valodas redakcijai, kamēr citās oficiālajās valodās tā teksts ir tuvs franču valodas redakcijai. Tātad minētā pielikuma valodu redakciju salīdzinājums nekādā ziņa nepalīdz – ar to nedz tiek noskaidrots akta autora nodoms, nedz arī tiek atklāta iespējama pārrakstīšanās kļūda, kas skar vienu vai vairākas valodu redakcijas.

93      Turpinot, rodas iespaids, ka neatkarīgi no izmantojamās valodas redakcijas iemesls, kura dēļ prasītājiem tika piemērota to līdzekļu iesaldēšana un kas ir norādīts Lēmuma 2011/172 pielikumā, atbilst šī lēmuma 1. panta 1. punktam, kā tas ir ticis interpretēts iepriekš 67. punktā. Šajā pantā ir paredzēts iesaldēt ne tikai to personu līdzekļus, pret kurām Ēģiptē personīgi ir vērsta “kriminālvajāšana” par valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās faktiem, bet arī tostarp to personu līdzekļus, kuras tajā pašā valstī skar vienkārši “tiesvedība” (“judicial proceedings”), kas ir saistīta ar kriminālvajāšanu par šiem “Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās” faktiem.

94      Visbeidzot, ir jānorāda, ka ar Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktu ir ļauts iesaldēt piecu personu kategoriju līdzekļus (skat. iepriekš 67. punktu). Taču ar lēmuma pielikuma franču valodas redakciju ir ļauts ņemt vērā tikai vienu no šīm kategorijām, t.i., personu, pret kurām tiek veikta kriminālvajāšana saistībā ar “Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos”, kategoriju (skat. iepriekš 87. punktu). Savukārt minētā pielikuma angļu valodas redakcija nosedz trīs personu kategorijas, t.i., bez personām, pret kurām tiek veikta kriminālvajāšana saistībā ar “Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās” faktiem, arī personas, attiecībā uz kurām tiek veikta kriminālvajāšana to līdzdalības šajos faktos dēļ, un personas, attiecībā uz kurām tiek veikta tiesvedība saistībā ar kriminālvajāšanu par ar “Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos” saistītajiem faktiem (skat. iepriekš 86. punktu). Tātad ar šo pēdējo minēto valodas redakciju prasītāju ierakstīšanas Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstā iemeslam ir nozīme un apjoms, kas plašāk nosedz minētā lēmuma 1. panta 1. punkta piemērošanas jomu. Tādējādi tā labāk atbilst ar šo pantu sasniedzamajam mērķim.

95      Atbilstoši angļu valodas redakcijas formulējumam ir jānorāda, ka Padome ir paredzējusi iesaldēt prasītāju līdzekļus tā iemesla dēļ, ka attiecībā uz tiem Ēģiptē tiek veikta tiesvedība, kura ir saistīta, lai kāds arī būtu šīs saistības raksturs, ar izmeklēšanu sakarā ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos.

 Par Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktā izklāstīto kritēriju ievērošanu

96      Atbilstoši Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktā izklāstītajiem kritērijiem Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstā ir paredzēts iekļaut personu vārdus, kas ietilpst piecās iepriekš 67. punktā paredzētajās kategorijās.

97      Šajā lietā, kā ir ticis precizēts iepriekš 95. punktā, Padome prasītāju vārdus ir ierakstījusi Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstā, pamatojoties tikai uz vienu iemeslu, ka attiecībā uz tiem Ēģiptē tiek veikta tiesvedība, kura ir saistīta ar izmeklēšanu saistībā ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos.

98      Kā ir ticis norādīts iepriekš 94. un 95. punktā, šāds iemesls iekļaujas starp tiem, kas ir paredzēti šī lēmuma 1. panta 1. punktā. Tas norāda uz trim no pieciem šajā pantā paredzētajiem gadījumiem.

99      No minētā izriet, ka, ierakstot prasītāju vārdus Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstā, Padome nav ignorējusi kritērijus, ko tā pati ir paredzējusi šī lēmuma 1. panta 1. punktā.

 Par Regulas Nr. 270/2011 2. panta 1. punktā izklāstīto kritēriju ievērošanu

100    Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 270/2011 struktūra ir analoģiska Lēmuma 2011/172 struktūrai, no kā izriet, ka iepriekš 26. punktā minētie apsvērumi, kā ir norādīts iepriekš 27. punktā, mutatis mutandis ir piemērojami Regulai Nr. 270/2011 un tās I pielikumam. Tādējādi personām, kuras ir minētas minētajā I pielikumā, ir jāatbilst Regulas Nr. 270/2011 2. panta 1. punktā izklāstītajiem kritērijiem.

101    Turpinot, ir jānorāda, ka šie kritēriji ir identiski Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktā paredzētajiem kritērijiem. Šajā ziņā Regulas Nr. 270/2011 2. panta 1. punkta redakcija ir līdzīga Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punkta redakcijai un tajā turklāt ir iekļauta atsauce uz minēto lēmuma pantu.

102    Visbeidzot, prasītāju vārdu ierakstīšanas Regulas Nr. 270/2011 I pielikumā iemesli ir identiski tiem, kuru dēļ to vārdi ir tikuši ierakstīti Lēmumam 2011/172 pievienotajā pielikumā.

103    Tādējādi iepriekš minēto apsvērumu dēļ ir jāsecina, ka Regulas Nr. 270/2011 2. panta 1. punktā izklāstītie kritēriji šajā lietā ir tikuši ievēroti.

104    No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida.

3.     Par trešo pamatu attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

105    LESD 296. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka “tiesību aktos ir sniegts to pieņemšanas pamatojums [..]”.

106    Saskaņā ar Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktu tiesības uz labu pārvaldību tostarp ietver “pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus”.

107    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojumam, kas prasīts LESD 296. pantā un Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā, ir jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Tam skaidri un neapšaubāmi jāparāda tās iestādes argumentācija, kas ir pieņēmusi attiecīgo aktu, tādā veidā, kas ieinteresētajām personām sniegtu iespēju iepazīties ar veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai – veikt tiesiskuma pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir vērtējama atkarībā no lietas apstākļiem (skat. Tiesas 2012. gada 15. novembra spriedumu lietā C‑417/11 P Padome/Bamba, 50. un 53. punkts un tajos minētā judikatūra).

108    Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums atbilst LESD 296. pantā un Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā noteiktajām prasībām, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu, kas regulē attiecīgo jomu, kopumu. Tātad, pirmkārt, nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos un ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma piemērošanas jomu (skat. iepriekš 107. punktā minēto spriedumu lietā Padome/Bamba, 53. un 54. punkts un tajos minētā judikatūra). Otrkārt, akta pamatojuma precizitātes pakāpei ir jābūt samērīgai ar materiālajām iespējām un tehniskajiem nosacījumiem vai termiņu, kurā tas jāsniedz (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑228/02 Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, Krājums, II‑4665. lpp., 141. punkts un tajā minētā judikatūra).

109    It īpaši līdzekļu iesaldēšanas pasākuma pamatojums principā nevar ietvert tikai vispārīgus un uz stereotipiem balstītus formulējumus (šajā ziņā skat. iepriekš 108. punktā minēto spriedumu lietā Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, 143. punkts). Ievērojot iepriekš 108. punktā minētos ierobežojumus, attiecībā uz šādu pasākumu ir jānorāda īpaši un konkrēti iemesli, kādēļ Padome uzskata, ka attiecīgais tiesiskais regulējums ir piemērojams ieinteresētajai personai (šajā ziņā skat. iepriekš 108. punktā minēto spriedumu lietā Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, 143. punkts un tajā minētā judikatūra, un iepriekš 107. punktā minēto spriedumu lietā Padome/Bamba, 52. punkts).

110    Šajā lietā prasītāji norāda, ka Lēmuma 2011/172 un Regulas Nr. 270/2011 pamatojums esot nepietiekams.

111    Lai pamatotu šo pamatu, prasītāji norāda, pirmkārt, ka Padome neesot skaidri norādījusi iemeslu, kura dēļ tā uzskata, ka viņi atbilst Lēmuma 2011/172 1. pantā noteiktajam kritērijam.

112    Otrkārt, prasītāji norāda, ka Lēmuma 2011/172 pielikumā sniegtais pamatojums neesot pietiekami detalizēts. Šajā pielikumā esot iekļauts tikai “nenoteikts apgalvojums saistībā ar tiesvedībām atbilstoši prasītājiem nezināmai konvencijai”. Katrā ziņā prasītāji uzskata, ka minētajā pielikumā sniegtās norādes neļaujot uzzināt, kāda iemesla dēļ Padome uzskata, ka ierobežojošie pasākumi joprojām ir pamatoti.

113    Tomēr ir jākonstatē, ka Lēmumā 2011/172 ir skaidri norādīts LES 29. pants, saskaņā ar kuru tas ir ticis pieņemts. Turklāt no Lēmuma 2011/172 pielikuma nosaukuma izriet, ka to veido “lēmuma 1. pantā minēto fizisko un juridisko personu, vienību un struktūru saraksts”. Visbeidzot, Regulā Nr. 270/2011 ir norādīts LESD 215. panta 2. punkts. Runājot par šīs regulas I pielikumu, tajā ir skaidri norādīts, ka to veido “regulas 2. panta 1. punktā minēto fizisko un juridisko personu, vienību un struktūru saraksts”. Tādējādi Padome ir skaidri norādījusi, kāds atbilstoši tās viedoklim ir Lēmuma 2011/172, Regulas Nr. 270/2011 un šo tiesību aktu pielikumu tiesiskais pamats.

114    Turklāt no Lēmuma 2011/172 un Regulas Nr. 270/2011 izriet, ka ierobežojoši pasākumi “saistībā ar situāciju Ēģiptē” prasītājiem tika piemēroti tā iemesla dēļ, ka attiecībā uz tiem Ēģiptē tiek veikta tiesvedība, kura ir saistīta ar izmeklēšanu sakarā ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos (skat. iepriekš 86. punktu). Tātad apsvērumi par faktiem, uz kuru pamata Padome ir uzskatījusi, ka prasītājiem ir jāpiemēro Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktā paredzētā līdzekļu iesaldēšana, ir pietiekami detalizēti, lai prasītāji varētu apstrīdēt to atbilstību Padomē un pēc tam – Savienības tiesā. Turklāt angļu valodā, kas ir valoda, ko prasītāji ir izmantojuši savā saziņā ar Padomi, kā arī šajā tiesvedībā, šie apsvērumi ir skaidri.

115    Turklāt minētie apsvērumi nav balstīti uz stereotipiem. Proti, tajos nav pārņemta vispārpiemērojama noteikuma redakcija. Lai arī tie, protams, ir tie paši, pamatojoties uz kuriem citām Lēmuma 2011/172 pielikumā un Regulas Nr. 270/2011 I pielikumā norādītajām fiziskajām personām tika piemērota viņu līdzekļu iesaldēšana, tomēr tajos tiek izvērtēta to prasītāju konkrētā situācija, attiecībā uz kuriem atbilstoši Padomes uzskatiem – tāpat kā attiecībā uz pārējām personām – tiek veikta tiesvedība, kura ir saistīta ar izmeklēšanu sakarā ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos.

116    No minētā izriet, ka apstrīdētajos tiesību aktos ir norādīti tiesiskie un faktiskie apstākļi, kas to autora ieskatā pamato šos aktus. Tātad to tekstā ir skaidri norādīta Padomes argumentācija.

117    Šādos apstākļos trešais pamats ir jānoraida.

4.     Par ceturto pamatu attiecībā uz kļūdām faktos un faktu juridiskajā kvalifikācijā

118    Kā ir ticis norādīts iepriekš, no Lēmuma 2011/172 pielikuma, kā arī Regulas Nr. 270/2011 I pielikuma izriet, ka visiem prasītājiem tika piemērota līdzekļu iesaldēšana, pamatojoties vienīgi uz to, ka attiecībā uz viņiem Ēģiptē tiek veikta tiesvedība, kura ir saistīta ar izmeklēšanu sakarā ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos.

119    Prasītāji būtībā norāda, ka šo iemeslu skar kļūdas faktos un faktu juridiskajā kvalifikācijā. Šim pamatam ir divas daļas.

120    Pirmajā daļā prasītāji norāda, ka attiecībā uz otro, trešo un ceturto prasītāju Ēģiptē netiekot veikta tiesvedība.

121    Otrajā daļā prasītāji apgalvo, ka, lai gan attiecībā uz pirmo prasītāju “pašlaik tiek veikta tiesvedība”, tomēr šīs tiesvedības priekšmets neesot valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās, kāda ir minēta Lēmuma 2011/172 pielikumā, fakti.

 Par pamata pirmo daļu

122    Ar 2011. gada 1. aprīļa vēstuli prasītāji norādīja Padomei, ka tiem šķietot, ka pirmā prasītāja vārds Lēmuma 2011/172 pielikumā, kā arī Regulas Nr. 270/2011 I pielikumā ir ticis ierakstīts, pamatojoties uz šim nolūkam iesniegtu lūgumu, kura autors ir kāda Ēģiptes persona vai organizācija. Turklāt tie lūdza Padomi, pirmkārt, norādīt, kas ir šī persona vai organizācija, un, otrkārt, sniegt tās lūguma un to papildinošo dokumentu kopijas.

123    Ar 2011. gada 7. jūnija vēstuli Padome prasītāju advokātu birojam precizēja, ka tā ir saņēmusi “Ēģiptes Ārlietu ministra 2011. gada 13. februāra vēstuli, kurā ir ietverts Ēģiptes ģenerālprokurora lūgums iesaldēt noteiktu agrāko ministru un amatpersonu līdzekļus”, kuru skaitā ir arī pirmais prasītājs. Šai Padomes vēstulei bija pievienots arī 2011. gada 13. februāra dokuments uz Ēģiptes Ārlietu ministra kabineta veidlapas. Šajā dokumentā, kas nav parakstīts, ir iekļauts Ēģiptes ģenerālprokurora lūgums iesaldēt “agrāko ministru, amatpersonu un pilsoņu” līdzekļus. Šajā lūgumā iekļauto personu skaitā ir arī pirmais prasītājs, bet otrā, trešā un ceturtā prasītāja tajā nav iekļautas.

124    Pa to laiku prasītāju advokātu birojs ar 2011. gada 13. maija vēstuli lūdza Padomi, lai tā šim birojam sniegtu tostarp visus pierādījumus, uz kuriem tā ir pamatojusies, lai noteiktu minētā biroja klientu līdzekļu iesaldēšanu. Pēc tam šis advokātu birojs Padomei nosūtīja vēl divas, 2011. gada 9. jūnija un 15. jūlija, vēstules.

125    Ar 2011. gada 29. jūlija vēstuli Padome atbildēja uz prasītāju advokātu biroja 2011. gada 13. maija, 9. jūnija un 15. jūlija vēstulēm. Šajā atbildē tā nav atsaukusies uz iespējamām tiesvedībām pret otro, trešo un ceturto prasītāju. Tā ir vienīgi norādījusi:

“[Tās] ir iekļautas to personu sarakstā, uz kurām attiecas minētais Ēģiptes iestāžu tiesiskās palīdzības lūgums (tās ir norādītas pievienotā saraksta 2., 3. un 4. pozīcijā). Lūgumā ir norādīts, ka Ēģiptes ģenerālprokurors ir izdevis rīkojumus par visu sarakstā iekļauto personu līdzekļu konfiskāciju un ka šos rīkojumus ir apstiprinājusi krimināltiesa.”

126    Šai Padomes 2011. gada 29. jūlija vēstulei ir pievienota 2011. gada 24. februāra nota ar atsauces numuru NV93/11/ms, ar kuru Ēģiptes Arābu Republikas vēstniecība Briselē (Beļģija) Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos lūdz nodot “kompetentām tiesu iestādēm” tiesiskās palīdzības lūgumu, ko izdevis Ēģiptes Arābu Republikas ģenerālprokurors.

127    Šīs notas pielikumā ir pievienoti trīs dokumenti.

128    Pirmais no tiem, bez datuma un paraksta, ir tiesiskās palīdzības lūguma teksts. Šis angļu valodā rakstītais lūgums ir vērsts uz “noteiktu agrāko ministru un amatpersonu līdzekļu iesaldēšanu, konfiskāciju un atgūšanu”. Tajā ir iekļauta atsauce uz “Ēģiptes ģenerālprokurora veicamo izmeklēšanu 2010. gada lietās ar numuriem 162 un 234 [..], 2011. gada lietās ar numuriem 34, 36, 38, 39, 55 un 70 [..], kā arī lietā ar numuru 137/2011 [..] attiecībā uz agrāko ministru un amatpersonu korupcijas likumpārkāpumiem, valsts līdzekļu piesavināšanos un naudas atmazgāšanas likumpārkāpumiem” un ir uzskaitītas piecpadsmit personas, kuru skaitā ir četri prasītāji. Turklāt tajā ir norādīts, pirmkārt, ka Ēģiptes Arābu Republikas ģenerālprokurors ir nolēmis konfiscēt uzskaitīto personu līdzekļus un, otrkārt, ka šo konfiskāciju “ir apstiprinājusi krimināltiesa”.

129    Otrais 2011. gada 24. februāra notai pievienotais dokuments atbilst “agrāko amatpersonu, [viņu] laulāto un bērnu sarakstam”, kurā otrā, trešā un ceturtā prasītāja ir norādītas attiecīgi otrajā, trešajā un ceturtajā pozīcijā.

130    Trešais 2011. gada 24. februāra notai pievienotais dokuments ir apsūdzību, kas pret pirmo prasītāju ir izvirzītas “2011. gada lietā ar numuru 38”, kopsavilkums, kas ir lieta, kura ir minēta iepriekš 128. punktā norādītajā tiesiskās palīdzības lūgumā. Šis dokuments nav datēts. Turklāt tas nav noformēts uz veidlapas ar “galvu” un nav parakstīts. Tomēr, tāpat kā uz 2011. gada 24. februāra notas un visiem citiem tai pievienotajiem dokumentiem, uz tā ir norādīts Ēģiptes Arābu Republikas vēstniecības Briselē zīmogs.

131    Var secināt, ka neviens no iepriekš minētajiem dokumentiem neliecina par to, ka pret otro, trešo un ceturto prasītāju Ēģiptē tiktu veikta kriminālvajāšana par valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās faktiem.

132    Turpretim iepriekš 128. punktā minētajā tiesiskās palīdzības lūgumā ir skaidri norādīts, ka 2011. gada 24. februārī, t.i., mazāk par mēnesi pirms Lēmuma 2011/172 un Regulas Nr. 270/2011 pieņemšanas, pret visiem prasītājiem ticis izdots Ēģiptes Arābu Republikas ģenerālprokurora rīkojums par viņu līdzekļu konfiskāciju, ko ir apstiprinājusi krimināltiesa un kas ir saistīts ar izmeklēšanu saistībā ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos.

133    Prasītāji turklāt nav iesnieguši nevienu pierādījumu, lai apšaubītu šajā tiesiskās palīdzības lūgumā iekļautās faktiskās norādes. Tieši pretēji, Ēģiptes tiesas spriedums, kura tulkojums Vispārējās tiesas kancelejā ir iesniegts 2013. gada 5. martā, apstiprina, ka 2013. gada 30. janvārī otrajai prasītājai vēl bija piemērojama līdzekļu iesaldēšana. Turklāt tiesas sēdē prasītāji nav apstrīdējuši iepriekš minētā konfiskācijas rīkojuma esamību.

134    Tā kā otrā, trešā un ceturtā prasītāja ir norādītas iepriekš minētajā Ēģiptes Arābu Republikas ģenerālprokurora rīkojumā, viņas ir uzskatāmas par personām, attiecībā uz kurām Ēģiptē tiek veikta tiesvedība, kas ir saistīta ar izmeklēšanu sakarā ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos. Šādi viņas kvalificējot Lēmuma 2011/172 pielikumā, Padome tādējādi nav pieļāvusi nedz kļūdu faktos, nedz arī kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā.

135    Tātad pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par pamata otro daļu

136    Lai pamatotu pamata otro daļu, prasītāji norāda, ka pirmais prasītājs tiekot apsūdzēts vienīgi par līdzdalību faktos, kas ir kvalificējami kā nelikumīga licenču izsniegšana.

137    Tomēr no iepriekš 130. punktā minētā dokumenta skaidri izriet, ka “2011. gada lietā ar numuru 38” pirmais prasītājs ticis “apsūdzēts” par to, pirmkārt, ka viņš ir “nelikumīgi piesavinājies publiskā sektora uzņēmuma līdzekļus, kura akcijas [piederēja] valstij”, un, otrkārt, ka viņš ir “izdarījis likumpārkāpumu, ko veido labuma gūšana no publiskā īpašuma un kaitējuma tam nodarīšana, kā arī [šāda] īpašuma nelikumīga piesavināšanās un [..] piesavināšanās atvieglošana”.

138    Konkrētāk, šajā dokumentā pirmajam prasītājam tiek pārmesta:

–        viņa kā “publiskā sektora uzņēmuma, kura akcijas [piederēja] valstij”, prezidenta ģenerāldirektora ietekmes izmantošana, lai, pirmkārt, veiktu akciju apmaiņu par labu “privātai sabiedrībai”, ko viņš kontrolēja, otrkārt, ļautu šai privātajai sabiedrībai gūt komerciālus panākumus uz minētā “publiskā sektora uzņēmuma” rēķina un, treškārt, nelikumīgi palielinātu attiecīgās “privātās sabiedrības” dalību minētā “publiskā sektora uzņēmuma” kapitālā;

–        viņa parādu par labu šim pēdējam minētajam uzņēmumam un bankām nemaksāšana.

139    Tātad pret pirmo prasītāju Ēģiptē tika veikta kriminālvajāšana par faktiem, ko Ēģiptes prokurors ir kvalificējis kā “valsts līdzekļu uzurpāciju”.

140    Vispārējā tiesa konstatē, ka šī kvalifikācija būtībā atbilst Lēmumā 2011/172 un Regulā Nr. 270/2011 izmantotajai “valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās” kvalifikācijai.

141    Šajos apstākļos Padome, ierakstot pirmo prasītāju apstrīdētajiem tiesību aktiem pievienotajā sarakstā, nav pieļāvusi kļūdu faktos vai kļūdu faktu kvalifikācijā.

142    Mēģinot apstrīdēt šo secinājumu, prasītāji replikā apgalvoja, ka nedz iepriekš 128. punktā minētais tiesiskās palīdzības lūgums, nedz tam pievienotie dokumenti neļaujot tos identificēt kā personas, kas ir “atbildīgas par Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos” un kuras, šādi rīkojoties, ir liegušas Ēģiptes tautai gūt labumu no ekonomikas un sabiedrības ilgtspējīgas attīstības un ir apdraudējušas demokrātijas attīstību valstī, vai kā ar šādām personām saistītas personas.

143    Tomēr katrā ziņā šāds apstāklis nevar padarīt apstrīdētos tiesību aktus par nelikumīgiem. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punkts, kurā ir noteikti kritēriji iekļaušanai šim lēmumam pievienotajā sarakstā, attiecas tikai uz iepriekš 67. punktā minētajām personu kategorijām. Protams, Lēmuma 2011/172 preambulas otrajā apsvērumā ir norādīts, ka šīs personas “tādējādi liedz Ēģiptes tautai gūt labumu no ekonomikas un sabiedrības ilgtspējīgas attīstības, kā arī grauj demokrātijas attīstību valstī”. Tomēr šī norāde nav uzskatāma par papildu nosacījumu, kas būtu jāievēro, iekļaujot jaunas personas vārdu Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstā. Runa ir vienīgi par ar šo lēmumu sasniedzamā galamērķa skaidrojumu. Šajā preambulas apsvērumā ir vienīgi precizēts, ka Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktā minētās personas var liegt “Ēģiptes tautai gūt labumu no ekonomikas un sabiedrības ilgtspējīgas attīstības, kā arī [graut] demokrātijas attīstību valstī”.

144    Turklāt ir jānorāda, ka neviens no pieciem argumentiem, ko prasītāji ir izvirzījuši, lai pamatotu iepriekš 142. punktā minēto iebildumu, nav pamatots.

145    Pirmkārt, prasītāji ir uzskatījuši, ka iepriekš 128. punktā minētajam tiesiskās palīdzības lūgumam pievienotajos dokumentos neesot “nekādas norādes ne uz kādu notiesāšanu ne par mazāku likumpārkāpumu”, ne arī atsauces uz kādu apsūdzību. Viņi uzskata, ka šajos dokumentos esot vienīgi rezumētas noteiktas sūdzības, kuras ir iesniegtas par pirmo prasītāju, un galu galā tajos neesot sniegtas “nekādas norādes par jautājumu, vai viena vai visas [tajos minētās] sūdzības ir bijušas pamats tiesvedībai [..] par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos”.

146    Protams, ir taisnība, ka iepriekš 128. punktā minētajam tiesiskās palīdzības lūgumam pievienotajos dokumentos nav minēta neviena notiesāšana, ko būtu veikusi krimināltiesa. Tomēr šim apstāklim nav nozīmes. Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktā minētās personas ir ne tikai tās, kuras ir krimināltiesiski notiesātas par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, bet tostarp arī tās, attiecībā uz kurām tiek veikta tiesvedība saistībā ar izmeklēšanu sakarā ar šādiem faktiem (skat. iepriekš 67. punktu).

147    Turklāt nebūtu pareizi uzskatīt, ka nevienā no tiesiskās palīdzības lūgumam pievienotajiem dokumentiem nav minēta apsūdzība par valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās faktiem. Kā ir norādīts iepriekš 139. un 140. punktā, iepriekš 130. punktā minētajā dokumentā ir minēta Ēģiptē veikta kriminālvajāšana pret pirmo prasītāju par faktiem, kas ir kvalificējami kā valsts līdzekļu nelikumīga piesavināšanās.

148    Otrkārt, prasītāji ir uzsvēruši, ka iepriekš 128. punktā minētajā tiesiskās palīdzības lūgumā “nav sniegta neviena norāde par iesaldēto līdzekļu daudzumu vai pieprasītās tiesiskās palīdzības veidu, tiesu, kura ir izteikusi lūgumu, vai iemeslu, kādēļ šī palīdzība ir nepieciešama”.

149    Tomēr apstāklim, ka pierādījumi, uz kuriem ir pamatojusies Padome, šādas norādes neietver, strīda izlemšanai nav nozīmes. Katrā ziņā ar to nevar pierādīt, ka uzskatot, ka attiecībā uz prasītājiem tiek veikta tiesvedība, kura ir saistīta ar izmeklēšanu sakarā ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, Padome būtu pieļāvusi kļūdu faktos.

150    Treškārt, prasītāji ir norādījuši, ka iepriekš 128. punktā minētajā tiesiskās palīdzības lūgumā “pat nebija paredzēts Eiropas Savienības likumdošanas pasākums”.

151    Tomēr šis arguments ir balstīts uz kļūdainu premisu, ka prasītāja līdzekļus Padome būtu varējusi iesaldēt tikai ar nosacījumu, ka tā ir saņēmusi šādu lūgumu no Ēģiptes iestādēm. Tieši pretēji, tā ir varējusi iesaldēt visu to personu līdzekļus, kuras atbilst Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, neatkarīgi no tā, vai par šo personu situāciju tai ir paziņojušas Ēģiptes iestādes vai tā par to ir uzzinājusi no citiem avotiem.

152    Ceturtkārt, prasītāji ir uzskatījuši, ka iepriekš 128. punktā minētais tiesiskās palīdzības lūgums esot neprecīzs. Vispirms šim lūgumam pievienotajos dokumentos esot izdarīta atsauce uz 7 miljardiem Ēģiptes mārciņu, lai gan šis faktiskais apstāklis attiecoties uz sūdzību, kuras izmeklēšanu Ēģiptes iestādes nav turpinājušas. Turpinot, “citas sūdzības” esot saistītas nevis ar valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās faktiem, bet ar faktiem saistībā ar sabiedrību, kurā Ēģiptes valstij esot bijusi tikai mazākuma dalība. Turklāt šīs citas sūdzības esot tikušas iesniegtas, nesniedzot nevienu tās pamatojošu pierādījumu. Visbeidzot, tās esot saistītas ar darbībām, ko esot izdarījis nevis pirmais prasītājs, bet sabiedrības, kurās viņam ir bijusi vairākuma dalība.

153    Protams, ir taisnība, ka iepriekš 130. punktā minētajā dokumentā, aprakstot vienīgo ar pirmo prasītāju saistīto lietu, t.i., “2011. gada lietu ar numuru 38”, ir norādīts, ka viņš neesot nokārtojis parādus par summu 7 miljardu Ēģiptes mārciņu apmērā. Tomēr prasītāji nesniedz nevienu pierādījumu, lai pierādītu, ka šī norāde ir neprecīza. Katrā ziņā iespējamai neprecizitātei saistībā ar minēto norādi nevar būt nekādas ietekmes uz strīda risinājumu. Ņemot vērā iepriekš 137.–140. punktā minētos apsvērumus, tā pati par sevi nebūtu pietiekama, lai pierādītu, ka, pamatojoties uz iepriekš 130. punktā minēto dokumentu, Padome nebūtu varējusi kvalificēt pirmo prasītāju kā personu, attiecībā uz kuru tiek veikta tiesvedība, kas ir saistīta ar izmeklēšanu sakarā ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos.

154    Citi iepriekš 152. punktā norādītie apgalvojumi attiecas uz “sūdzībām”, kuras, kā uzskata prasītāji, nav tā sūdzība, kurā jautājums bija par iepriekš 153. punktā minēto parādu 7 miljardu Ēģiptes mārciņu apmērā. Tātad tās attiecas uz lietām, kuras nav “2011. gada lieta ar numuru 38”, kas ir izklāstīta iepriekš 130. punktā minētajā dokumentā, un uz kurām Padome nav pamatojusies, lai izstrādātu apstrīdētos tiesību aktus.

155    Piektkārt, prasītāji ir norādījuši, ka iepriekš 128. punktā minētais tiesiskās palīdzības lūgums esot pamatots ar nepilnīgiem dokumentiem. Tie ir apgalvojuši, ka Apvienotās Karalistes iestādes esot atteikušās apmierināt lūgumu attiecībā uz prasītāju līdzekļu iesaldēšanu, jo Ēģiptes iestādes tām neesot iesniegušas pietiekamu informāciju, lai pamatotu šādu pasākumu.

156    Tomēr, kā ir norādīts, ir jākonstatē, ka ar tiesiskās palīdzības lūgumu un tā pielikumiem sniegtā informācija ļāva secināt, ka attiecībā uz prasītājiem tiek veikta tiesvedība, kas ir saistīta ar izmeklēšanu sakarā ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos. Turklāt ir jānorāda, ka apgalvojums attiecībā uz Apvienotās Karalistes iestāžu rīcību skar ārpus šīs tiesvedības esošus faktus. Tādējādi šie fakti neietekmē tās iznākumu, un tas tā ir it īpaši tāpēc, ka prasītāji neprecizē, kādus dokumentus Ēģiptes iestādes ir iesniegušas Apvienotās Karalistes iestādēm.

157    Tādējādi pamata otrā daļa ir jānoraida pilnībā, no kā izriet, ka pamats nevar tikt apmierināts.

5.     Par piekto pamatu attiecībā uz tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu

158    Prasītāji norāda, ka esot tikušas pārkāptas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Šim pamatam ir trīs daļas.

 Par pirmo daļu

159    Prasītāji norāda, ka pierādījumi, uz kuru pamata viņu līdzekļi ir tikuši iesaldēti, tiem neesot tikuši paziņoti.

160    Šim argumentam trūkst faktiskā pamatojuma.

161    Saskaņā ar judikatūru Padomei ir pienākums dot piekļuvi pierādījumiem, uz kuriem tā ir pamatojusies, lai noteiktu līdzekļu iesaldēšanu, tikai pēc ieinteresētās personas pieprasījuma. Šādu pierādījumu paziņošana pēc savas iniciatīvas būtu pārmērīga prasība (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā T‑390/08 Bank Melli Iran/Padome, Krājums, II‑3967. lpp., 97. punkts).

162    Šajā lietā prasītāji ir lūguši Padomei sniegt viņiem pierādījumus, uz kuru pamata ir ticis izstrādāts Lēmums 2011/172 un Regula Nr. 270/2011. Kā ir atgādināts iepriekš 122. punktā, prasītāju advokātu birojs ar 2011. gada 1. aprīļa vēstuli ir norādījis, ka tam šķietot, ka Lēmums 2011/172 un Regula Nr. 270/2011 ir tikuši pieņemti, pamatojoties uz “[šim nolūkam] iesniegtu lūgumu, kura autors ir kāda Ēģiptes persona vai organizācija”, un lūdzis Padomi “sniegt šī lūguma un to papildinošo dokumentu kopijas”. Turklāt no iepriekš 124. punktā minētā izriet, ka ar 2011. gada 13. maija vēstuli šis advokātu birojs ir atgādinājis, ka prasītājiem ir vajadzīgi “pierādījumi un informācija, [lai varētu] atspēkot pret [viņiem] izmantotos pierādījumus, kuri, kā tiek uzskatīts, pamato [viņu vārdu ierakstīšanu Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstā”.

163    Tomēr ir jākonstatē, ka Padome ir pilnībā izpildījusi prasītāju lūgumus.

164    Pirmkārt, no lietā esošajiem dokumentiem izriet, ka ar iepriekš 123. punktā minēto 2011. gada 7. jūnija vēstuli Padome atbildēja uz 2011. gada 1. aprīļa lūgumu, paziņojot, ka tā ir norādījusi prasītājiem uz “Ēģiptes Ārlietu ministra 2011. gada 13. februāra [dokumentu], kurā ir ietverts Ēģiptes ģenerālprokurora lūgums iesaldēt noteiktu agrāko ministru un amatpersonu līdzekļus, pamatojoties uz Apvienoto Nāciju Konvenciju par cīņu pret korupciju, ar kuru [pirmais prasītājs] ir iekļauts attiecīgo personu sarakstā”. Šis 2011. gada 13. februāra dokuments ir pievienots Padomes vēstulei.

165    Otrkārt, ar iepriekš 125. punktā minēto 2011. gada 29. jūlija vēstuli Padome atbildēja tostarp uz 2011. gada 13. maija vēstuli. Tā aicināja prasītāju advokātu biroju aplūkot ne tikai “informāciju, kas jau ir paziņota ar iepriekšējo Padomes 2011. gada 7. jūnija vēstuli”, bet arī “Ēģiptes misijas [Eiropas Savienībā] 2011. gada 24. februāra notu [..], kurā ir iekļauts tiesiskās palīdzības lūgums, kura autors ir Ēģiptes ģenerālprokurors”. Šī nota, kā arī tiesiskās palīdzības lūgums, kas ir aprakstīti attiecīgi iepriekš 126. un 128. punktā, ir pievienoti minētajai Padomes vēstulei.

166    Tādēļ pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par otro daļu

167    Prasītāji savā prasības pieteikumā norāda, ka iemesls, kura dēļ viņiem ir tikusi piemērota to līdzekļu iesaldēšana, esot pārāk nenoteikts. Turklāt savā replikā viņi norāda, ka patieso šīs līdzekļu iesaldēšanas iemeslu Padome esot atklājusi tikai aizstāvības raksta stadijā. Tādējādi viņiem neesot bijusi iespēja lietderīgi apstrīdēt šo iemeslu Lēmuma 2011/172 un Regulas Nr. 270/2011 pieņemšanas brīdī.

168    Tomēr šis arguments katrā ziņā balstās uz nepareizu premisu.

169    Pretēji tam, ko norāda prasītāji, Lēmums 2011/172 un Regula Nr. 270/2011 ir pietiekami pamatoti (skat. iepriekš 116. punktu). To pamatojumu prasītāji turklāt ir atspoguļojuši savā Padomei adresētajā 2011. gada 13. maija vēstulē.

170    Tātad pamata otrā daļa ir jānoraida.

 Par trešo daļu

171    Pirmkārt, prasītāji norāda, ka ar 2011. gada 13. maija vēstuli tie esot nosūtījuši Padomei dažādus apsvērumus, bet 2011. gada 29. jūlija vēstulē Padome neesot atbildējusi uz visiem šajā ziņā sniegtajiem argumentiem. Viņi uzskata, ka Padome tostarp neesot atbildējusi ne uz piezīmi attiecībā uz Ēģiptē pret pirmo prasītāju veiktās vajāšanas politisko motivāciju, ne uz norādēm attiecībā uz šīs vajāšanas gaitā pieļauto tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

172    Otrkārt, prasītāji norāda, ka nedz Lēmumā 2011/172, nedz arī Regulā Nr. 270/2011 neesot precizēts, ka viņiem būtu jābūt paziņotam prasītājiem piemēroto līdzekļu iesaldēšanas individuālo pasākumu pamatojumam, kā arī pierādījumiem, uz kuriem šie pasākumi ir balstīti. Tie piebilst, ka šajos tiesību aktos neesot norādīts, ka personas, uz kurām attiecas līdzekļu iesaldēšana, ir jāuzklausa un ka to viedoklis ir jāņem vērā. Visbeidzot, viņi uzskata, ka Lēmumā 2011/172 un Regulā Nr. 270/2011 neesot “paredzēta pierādījumu, ar kuriem ir pamatots lēmums iekļaut prasītājus sarakstā, paziņošanas procedūra, ne arī viņu atbildes uzklausīšana un atbilstoša apgalvojumu un pierādījumu, kas pamato lēmumu iekļaut prasītājus sarakstā un atstāt tos šajā sarakstā, pārbaude”.

173    Treškārt, prasītāji norāda, ka pret viņiem noteikto līdzekļu iesaldēšanas pasākumu pamatojums viņiem neesot ticis paziņots pirms Lēmuma 2011/172 un Regulas Nr. 270/2011 publicēšanas. Tāpat viņi uzsver, ka viņi neesot tikuši iepriekš informēti par attiecībā uz viņiem veikto līdzekļu iesaldēšanas pasākuma piemērošanu.

174    Šos argumentus nevar atbalstīt.

175    Pirmkārt, ne ar Lēmumu 2011/172, ne ar Regulu Nr. 270/2011, ne ar kādu citu tekstu vai principu Padomei nav uzlikts pienākums atbildēt uz katru no apsvērumiem, ko prasītāji tai ir izteikuši pēc Lēmuma 2011/172 un Regulas Nr. 270/2011 pieņemšanas, kura neizpildes gadījumā individuālie līdzekļu iesaldēšanas pasākumi, kas ir noteikti, pamatojoties uz šo aktu vispārpiemērojamām tiesību normām, būtu prettiesiski. Tātad vienīgi apstāklis, ka Padome nav tieši atbildējusi uz prasītāju apgalvojumiem, ka Ēģiptē pret pirmo prasītāju veiktā vajāšana esot politiski motivēta un ar to tiekot pārkāptas tiesības uz aizstāvību, – neatkarīgi no šo apgalvojumu pamatotības – nevarētu ietekmēt pēc Lēmuma 2011/172 un Regulas Nr. 270/2011 pieņemšanas notikušā procesa tiesiskumu.

176    Otrkārt, pirmajam līdzekļu iesaldēšanas pasākumam, tādam kā tas, kāds ir ticis noteikts pret prasītājiem, izmantojot Lēmuma 2011/172 pielikumu un Regulas Nr. 270/2011 I pielikumu, ir jābūt pārsteiguma efektam. Tādēļ Padomei nav pienākuma paziņot attiecīgajai personai šāda pasākuma pamatojumu pirms šī pasākuma noteikšanas (iepriekš 52. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 338. punkts). Līdzīgi nepastāv pienākums informēt personu, kuru skar šāda rakstura pasākums, par tā drīzo noteikšanu.

177    Treškārt, kā izriet no diviem iepriekš minētajiem punktiem, neviena tiesību norma un neviens princips neprasa, lai Savienības tiesību aktos, kuros ir paredzēts režīms, kuram seko individuāli līdzekļu iesaldēšanas pasākumi, būtu ietverti tādi noteikumi vai lai tajos pašos būtu paredzētas tādas procedūras, kādas ir aprakstītas iepriekš 172. punktā.

178    Turklāt, ja tiktu pieņemts, ka ar iepriekš 171.–173. punktā izklāstītajiem argumentiem prasītāji ir arī vēlējušies norādīt, pirmkārt, ka nedz pierādījumi, uz kuru pamata attiecībā uz viņiem ir tikusi noteikta līdzekļu iesaldēšana, nedz arī šīs līdzekļu iesaldēšanas iemesli viņiem nesot tikuši paziņoti pēc Lēmuma 2011/172 un Regulas Nr. 270/2011 pieņemšanas un, otrkārt, ka Padome viņus neesot uzklausījusi, ir jākonstatē, ka šāda argumentācija ir jānoraida.

179    Pirmkārt, arguments, ka Padome neesot paziņojusi pierādījumus, uz kuriem tā ir pamatojusies, ir jānoraida iepriekš 161.–165. punktā minēto iemeslu dēļ.

180    Otrkārt, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ir garantētas Pamattiesību hartas 47. panta 1. punktā, principā prasa, lai Savienības iestāde, kas pieņem aktu, ar kuru tiek noteikti ierobežojoši pasākumi pret personu vai vienību, paziņotu šī akta pamatojumu vismaz pēc iespējas ātrāk pēc tā pieņemšanas, lai ļautu šīm personām vai vienībām aizsargāt savas intereses un izmantot savas pārsūdzības tiesības (šajā ziņā skat. iepriekš 52. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 335. un 336. punkts, un iepriekš 161. punktā minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 92. punkts). Šo pienākumu Padome parasti izpilda, veicot individuālu paziņojumu (Tiesas 2011. gada 16. novembra spriedums lietā C‑548/09 P Bank Melli Iran/Padome, Krājums, I‑11381. lpp., 52. un 55. punkts).

181    Turklāt apstāklis, ka Padome nav pati darījusi zināmus akta, ar kuru tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, pamatojumu, neietekmē šī akta spēkā esamību, ja ar nepaziņošanu attiecīgajai personai vai vienībai nav tikusi liegta iespēja savlaicīgi uzzināt šī akta pamatojumu un novērtēt tā pamatotību (šajā ziņā skat. iepriekš 180. punktā minēto 2011. gada 16. novembra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 55. punkts).

182    Šajā lietā jau no iepriekš minētās vēstules, ko prasītāju advokātu birojs 2011. gada 13. maijā ir nosūtījis Padomei, redakcijas, kā arī prasības pieteikuma katrā ziņā izriet, ka prasītāji ir varējuši savlaicīgi uzzināt Lēmuma 2011/172 un Regulas Nr. 270/2011 pamatojumu, lai viņi varētu apstrīdēt šos aktus. Minētās vēstules trešajā lappusē tie tostarp ir atkārtojuši šo aktu pamatojuma daļu.

183    Treškārt, fiziskām un juridiskām personām, uz kurām attiecas sākotnējais lēmums par līdzekļu iesaldēšanu, ir tiesības uz to, ka Padome tās uzklausa pēc attiecīgā lēmuma pieņemšanas. Tomēr šāda uzklausīšana Padomei nav jāveic pēc savas iniciatīvas (iepriekš 52. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 341. punkts, un iepriekš 161. punktā minētais 2009. gada 14. oktobra spriedums lietā Bank Melli Iran/Padome, 98. punkts).

184    Šajā lietā ne no viena lietā esošā dokumenta neizriet, ka prasītāji, kas tostarp ar 2011. gada 1. aprīļa un 13. maija vēstulēm ir snieguši savus rakstveida apsvērumus par Lēmumu 2011/172 un Regulu Nr. 270/2011, būtu lūguši Padomei veikt to uzklausīšanu pēc minēto tiesību aktu pieņemšanas. Šajos apstākļos šīs personas, kurām katrā ziņā nav bijis nekādu tiesību uz uzklausīšanu pirms Lēmuma 2011/172 un Regulas Nr. 270/2011 pieņemšanas (iepriekš 52. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 341. punkts), nevar pamatoti celt iebildumu par to, ka Padome viņus nav uzklausījusi.

185    Tādējādi pamata trešā daļa ir jānoraida, no kā izriet, ka pamats nevar tikt apmierināts.

6.     Par sesto pamatu attiecībā uz tiesību uz īpašumu neievērošanu

186    Prasītāji norāda uz tiesību uz īpašumu pārkāpumu. Lai pamatotu šo pamatu, viņi izvirza četras argumentu virknes.

187    Pirmkārt, viņi apgalvo, ka Padome neesot pierādījusi, ka viņu līdzekļu iesaldēšana pilnā apmērā ir vismazāk ierobežojošais pasākums, lai nodrošinātu ar Lēmumu 2011/172 un Regulu Nr. 270/2011 sasniedzamo mērķi. Viņi uzskata, ka līdzekļu iesaldēšana, kuru viņiem ir piemērojusi Padome, tātad esot nesamērīga. Lai pamatotu šādu apgalvojumu, viņi vispirms piebilst, ka neesot tikusi sniegta neviena norāde par līdzekļu daudzumu, ko viņi, kā tiek apgalvots, būtu piesavinājušies. Tālāk viņi apgalvo, ka viņiem Ēģiptē piemērotā līdzekļu iesaldēšana esot pietiekama, jo tā attiecoties uz līdzekļiem tādā apmērā, kas lielā mērā pārsniedz līdzekļus, kurus viņi, iespējams, ir piesavinājušies.

188    Otrkārt, prasītāji savā replikā precizē, ka saskaņā ar Lēmuma 2011/172 1. panta 2. punktu trešajām personām noteiktais aizliegums darīt prasītājiem pieejamus saimnieciskos resursus esot neloģisks, nesamērīgs un neproduktīvs, ievērojot Padomes sasniedzamo mērķi, t.i., pēc Ēģiptē notiekošās tiesvedības noslēguma atgūt valsts līdzekļus, attiecībā uz kuriem, iespējams, ir notikusi piesavināšanās.

189    Treškārt, prasītāji norāda, ka ar Lēmumu 2011/172 un Regulu Nr. 270/2011 tiekot būtiski un ilgstoši apdraudēta viņu reputācija, jo šo tiesību aktu rezultātā ne tikai tiekot iesaldēti viņu Savienībā esošie līdzekļi, bet viņi arī tiekot “klasificēti” kā personas, kuras ir nozagušas Ēģiptei piederošus līdzekļus un kuras tādējādi ir Ēģiptes tautas ienaidnieki.

190    Ceturtkārt, prasītāji uzskata, ka Padome neesot pierādījusi, ka “aizliegums ceļot” ir pamatots un samērīgs.

191    Šajā ziņā Vispārējā tiesa vispirms konstatē, ka iepriekš 189. punktā norādītā trešā argumentu virkne katrā ziņā ir jānoraida. Ir jāuzsver, ka ar Lēmumu 2011/172 un Regulu Nr. 270/2011 sasniedzamo mērķu nozīmīgums attaisno negatīvās sekas, kas rodas prasītājiem, pat ja tās ir ievērojamas, un šis apstāklis neskar šo tiesību aktu tiesiskumu (šajā sakarā skat. Tiesas 1996. gada 30. jūlija spriedumu lietā C‑84/95 Bosphorus, Recueil, I‑3953. lpp., 26. punkts, un iepriekš 161. punktā minēto 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 70. punkts).

192    Turklāt iepriekš 190. punktā norādītajai ceturtajai argumentu virknei nav nekāda tvēruma. Nedz ar Lēmumu 2011/172, nedz arī ar Regulu Nr. 270/2011 nav noteikts prasītāju aizliegums ceļot.

193    Rezultātā tikai pirmās divas iepriekš 187. un 188. punktā norādītās argumentu virknes var tikt uzskatītas par tādām, uz kurām var lietderīgi balstīt pamatu attiecībā uz tiesību uz īpašumu neievērošanu. Tās tiks secīgi izskatītas turpmāk.

 Par pirmo argumentu virkni

194    Pamattiesību hartas 17. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs.”

195    Šajā lietā Padome ar Lēmumu 2011/172 un Regulu Nr. 270/2011 ir uz noteiktu laiku iesaldējusi tostarp prasītāju turējumā esošos līdzekļus. Tātad ir uzskatāms, ka Padome ir ierobežojusi Pamattiesību hartas 17. panta 1. punktā paredzēto prasītāju tiesību izmantošanu (šajā ziņā skat. iepriekš 52. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 358. punkts). Tomēr ar šo pantu aizsargātās tiesības uz īpašumu nav absolūta prerogatīva (šajā ziņā skat. Tiesas 1974. gada 14. maija spriedumu lietā 4/73 Nold/Komisija, Recueil, 491. lpp., 14. punkts, un iepriekš 52. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 355. punkts), un tādējādi, ievērojot Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus, tām var piemērot ierobežojumus.

196    No šī pēdējā minētā panta izriet, pirmkārt, ka “visiem [..] [Pamattiesību hartā] atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība”, un, otrkārt, ka, “ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības”.

197    Tātad, lai tiesību uz īpašumu izmantošanas ierobežojums būtu atbilstošs Savienības tiesībām, tam katrā ziņā ir jāatbilst trīskāršam nosacījumam.

198    Pirmkārt, ierobežojumam ir jābūt “noteiktam tiesību aktos” (šajā ziņā skat. Tiesas 2010. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑407/08 P Knauf Gips/Komisija, Krājums, I‑6375. lpp., 91. punkts). Citiem vārdiem sakot, attiecīgajam pasākumam ir jābūt tiesiskajam pamatam.

199    Otrkārt, ierobežojumam ir jāatbilst vispārējas nozīmes mērķim, ko atzinusi Savienība. Starp šiem mērķiem ir tie, kas ir noteikti saistībā ar KĀDP un minēti LES 21. panta 2. punkta b) un d) apakšpunktā, proti, atbalstīt demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesības, kā arī ilgtspējīgu jaunattīstības valstu attīstību, lai sasniegtu galveno mērķi – izskaust nabadzību.

200    Treškārt, ierobežojums nedrīkst būt pārmērīgs. Vispirms tam ir jābūt vajadzīgam un samērīgam ar noteikto mērķi (šajā ziņā skat. iepriekš 191. punktā minēto spriedumu lietā Bosphorus, 26. punkts, un iepriekš 52. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 355. un 360. punkts). Vēl nedrīkst tikt aizskarts attiecīgo tiesību vai brīvības “būtiskais saturs”, proti, būtība (šajā ziņā skat. iepriekš 195. punktā minēto spriedumu lietā Nold/Komisija, 14. punkts, un iepriekš 52. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 355. punkts).

201    Šajā gadījumā visi šie nosacījumi ir izpildīti.

202    Pirmkārt, aplūkojamais tiesību uz īpašumu izmantošanas ierobežojums ir uzskatāms par tādu, kas ir “noteikts tiesību aktos” Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktā, ņemot vērā, ka Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktā un Regulas Nr. 270/2011 2. panta 1. punktā paredzētie kritēriji ir ievēroti (skat. iepriekš 99. un 103. punktu).

203    Otrkārt, kā ir konstatēts iepriekš 44. punktā, ar Lēmumu 2011/172 un tā pielikumu patiešām tiek palīdzēts sasniegt LES 21. panta 2. punkta b) un d) apakšpunktā minētos vispārējās nozīmes mērķus. Tas pats ir piemērojams attiecībā uz Regulu Nr. 270/2011 un tās pielikumu, ciktāl tajos ir atspoguļoti Lēmuma 2011/172 noteikumi.

204    Treškārt, pretēji tam, ko norāda prasītāji (skat. iepriekš 187. punktu), viņu tiesību uz īpašumu izmantošanas ierobežojumi nešķiet nesamērīgi.

205    Samērīguma princips, kas ir vispārīgs Savienības tiesību princips, prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzītos mērķus. Tātad, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (Tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedums lietā C‑189/01 Jippes u.c., Recueil, I‑5689. lpp., 81. punkts, un Vispārējās tiesas 2010. gada 6. maija spriedums lietā T‑388/07 Comune di Napoli/Komisija, Krājumā nav publicēts, 143. punkts).

206    Pasākumi, ko Padome ir veikusi, pamatojoties uz Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktu un Regulas Nr. 270/2011 2. panta 1. punktu, ir piemēroti, lai sasniegtu iepriekš 203. punktā minētos mērķus. Šie pasākumi efektīvi palīdz atvieglot valsts līdzekļu piesavināšanās, kas ir tikusi veikta, kaitējot Ēģiptes iestādēm, konstatēšanu un ļauj šīm iestādēm vieglāk panākt šādas piesavināšanās līdzekļu atgūšanu. Kā izriet no iepriekš minētā 139.–141. punkta, no lietas dokumentiem ir redzams, ka pret pirmo prasītāju Ēģiptē tiek veikta vajāšana par faktiem, kas tiek kvalificēti kā “valsts līdzekļu piesavināšanās”.

207    Turklāt prasītāji nav pierādījuši, ka Padome būtu varējusi apsvērt noteikt pasākumus, kas būtu mazāk saistoši, bet tikpat piemēroti kā tie, kas ir paredzēti Lēmumā 2011/172 un Regulā Nr. 270/2011.

208    Tā kā par Ēģiptē veiktajā tiesvedībā [izskatāmo jautājumu] pamatotību nav pieņemts tiesas nolēmums, Padome Lēmuma 2011/172 un Regulas Nr. 270/2011 pieņemšanas dienā nevarēja nedz zināt pirmā prasītāja iespējami veiktās Ēģiptes valsts līdzekļu piesavināšanās raksturu, nedz arī pati norādīt tās apmēru. Tādējādi tā nebija spējīga noteikt atšķirību starp, pirmkārt, līdzekļiem, kas ir varējuši kļūt par prasītāju īpašumu šādas piesavināšanās rezultātā, un, otrkārt, pārējiem prasītāju īpašumu veidojošajiem līdzekļiem. Šajos apstākļos Padomei nebija nekāda pamata pieņēmumam, ka Ēģiptes iestāžu veiktā prasītāju īpašuma konfiskācija (skat. iepriekš 132. punktu) ir pietiekama, lai segtu pirmajam prasītājam nākotnē uzliekamo iespējamo sodu.

209    Visbeidzot, līdzekļu iesaldēšanas pasākumu radītie apgrūtinājumi nav nesamērīgi attiecībā pret sasniedzamajiem mērķiem. Šajā ziņā it īpaši ir jāatzīmē, pirmkārt, ka šiem pasākumiem pēc to būtības ir pagaidu un atgriezenisks raksturs (skat. iepriekš 79. punktu) un tādējādi tie neapdraud tiesību uz īpašumu “būtisko saturu”, un, otrkārt, ka saskaņā ar Lēmuma 2011/172 1. panta 3. punktu no tiem var atkāpties, lai segtu attiecīgo personu “pamatvajadzības”, izdevumus saistībā ar juridiskiem pakalpojumiem vai “ārkārtas izdevumus”.

 Par otro argumentu virkni

210    Ar iepriekš 188. punktā atgādināto argumentu, kas pirmo reizi ir izteikts replikas stadijā, prasītāji būtībā izvirza iebildi par prettiesiskumu LESD 277. panta izpratnē, jo saskaņā ar Lēmuma 2011/172 1. panta 2. punktu attiecībā uz trešajām personām noteikts aizliegums darīt prasītājiem pieejamus papildu saimnieciskos resursus esot nesamērīgs viņu tiesību uz īpašumu ierobežojums.

211    Taču, pirmkārt, saskaņā ar Pamattiesību hartas 52. panta 3. punktu šīs hartas 17. panta 1. punkts, kas ir veltīts tiesībām uz īpašumu, ir jāinterpretē, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru attiecībā uz Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1. pantu, kurā nodrošināta tiesību uz “īpašumu” ievērošana.

212    Otrkārt, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru Pirmā protokola 1. pantā nav nodrošinātas tiesības uz “īpašuma” iegūšanu. Prasītājs uz šī panta pārkāpumu var atsaukties tikai tiktāl, ciktāl darbības, kuras tas uzskata par prettiesiskām, attiecas uz “īpašumu” šīs tiesību normas izpratnē. “Īpašuma” jēdziens var ietvert gan “esošo īpašumu”, gan arī “kapitāla vērtību”, ieskaitot prasījumus, saistībā ar kuriem prasītājs var uzskatīt, ka viņam ir vismaz “tiesiskā paļāvība” panākt faktisku tiesību uz īpašumu izmantošanu. Ja attiecīgā saistībā ar kapitālu pastāvošā interese ir prasījumu formā, par “kapitāla vērtību” to var uzskatīt tikai tad, ja pastāv pietiekams juridiskais pamats (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 28. septembra spriedumu lietā Nr. 44912/98 Kopecký pret Slovākiju, 35. un 52. punkts un tajos minētā judikatūra).

213    Šajā lietā no Lēmuma 2011/172 1. panta 6. punkta izriet, ka ar šī panta 2. punktu netiek liegts papildināt iesaldētus kontus ar procentiem vai citiem ieņēmumiem no minētajiem kontiem un arī veikt maksājumus, kuri paredzēti līgumos, nolīgumos vai saistībās, kas noslēgtas vai radušās pirms dienas, kad šie konti ir tikuši iesaldēti. Tātad ar Lēmuma 2011/172 1. panta 2. punktu ir aizliegti tikai jauni trešo personu veikti naudas līdzekļu pārskaitījumi, kas šī lēmuma spēkā stāšanās dienā nav bijuši paredzēti nevienā tiesību aktā.

214    Tomēr, ja, izsakot apgalvojumu par šīs tiesību normas prettiesiskumu, prasītāji ir vēlējušies norādīt, ka ar to trešām personām ir aizliegts veikt maksājumus, kas ir jāveic saskaņā ar tiesību aktiem, kuri ir agrāki par viņu līdzekļu iesaldēšanas stāšanos spēkā, ir jākonstatē, ka šajā ziņā viņu izvirzītā iebilde par prettiesiskumu ir balstīta uz nepareizu premisu.

215    Attiecībā uz maksājumiem, kas, stājoties spēkā līdzekļu iesaldēšanai, nebija paredzēti nevienā tiesību aktā, prasītāji kļūdaini ir uzskatījuši, ka uz tiem attiecas Pamattiesību hartas 17. panta 1. punkts. Tādējādi, aizliedzot trešām personām tos veikt, Padome nav atņēmusi prasītājiem nekādu “īpašumu” iepriekš 212. punktā minētās Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izpratnē.

216    Tātad iepriekš 188. punktā minētais arguments ir jānoraida un nav jāaplūko jautājums, vai tā sniegšana replikas stadijā nav bijusi novēlota (skat. iepriekš 54. punktu).

217    Tādējādi, turklāt jau atzinusi, ka piektais pamats attiecībā uz tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu ir jānoraida, Vispārējā tiesa var vienīgi secināt, ka arī sestais pamats ir jānoraida pilnībā.

7.     Par septīto pamatu attiecībā uz uzņēmējdarbības brīvības pārkāpumu

218    Saskaņā ar Pamattiesību hartas 16. pantu “[uzņēmējdarbības] brīvību atzīst saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi”.

219    Šajā lietā prasītāji netieši norāda uz šīs tiesību normas pārkāpumu. Lai pamatotu šo pamatu, viņi apgalvo, ka ar Lēmumu 2011/172 un Regulu Nr. 270/2011 viņiem Savienībā esot pilnībā liegts īstenot ekonomisku darbību ar nolūku gūt peļņu.

220    Ir jākonstatē, ka tiešais šo tiesību aktu priekšmets nav aizliegt prasītājiem īstenot šādu darbību.

221    Šajos apstākļos ir uzskatāms, ka ar iepriekš 218. punktā minētajiem argumentiem prasītāji norāda, ka, iesaldējot līdzekļus, kuri viņiem ir bijuši Savienības teritorijā, un aizliedzot Savienībā trešām personām darīt viņiem pieejamus papildu saimnieciskos resursus, Lēmuma 2011/172 un Regulas Nr. 270/2011 netiešas sekas ir tādas, ka viņiem Savienībā praktiski nav iespējas veikt nekādu ekonomisku darbību nolūkā gūt peļņu.

222    Pat tad, ja šis pamats tiktu interpretēts šādi, tas nevar tikt apmierināts.

223    Kā jau ir ticis atzīmēts, prasītāji, lai pamatotu šo pamatu, nav norādījuši, ka ar dažādiem Lēmumā 2011/172 un Regulā Nr. 270/2011 paredzētajiem aizliegumiem viņiem tiktu liegta iespēja veikt komercdarbību ar Savienības teritorijā esošajām fiziskajām un juridiskajām personām, prasītājiem atrodoties ārpus šīs teritorijas.

224    Viņi vienīgi ir norādījuši, ka ar šiem tiesību aktiem viņiem Savienībā esot pilnībā liegts īstenot jebkādu ekonomisku darbību ar nolūku gūt peļņu.

225    Tomēr prasītāji, kas visi ir Ēģiptes pilsoņi, pat neapgalvo, ka pirms Lēmuma 2011/172 un Regulas Nr. 270/2011 pieņemšanas viņiem kā trešās valsts pilsoņiem būtu bijis atļauts veikt ekonomisku darbību dalībvalsts teritorijā ar nolūku gūt peļņu.

226    Tādējādi tie nevar pamatoti apgalvot, ka ar Lēmumu 2011/172 un Regulu Nr. 270/2011 viņiem būtu aizliegts Savienībā veikt ekonomisku darbību ar nolūku gūt peļņu.

227    Pat ja prasītāji būtu paredzējuši izvirzīt iepriekš 223. punktā norādīto argumentu, pamats katrā ziņā būtu jānoraida.

228    Protams, ir taisnība, ka saskaņā ar Lēmuma 2011/172 1. panta 2. punktu trešām personām ir ticis aizliegts darīt prasītājiem pieejamus papildu saimnieciskos resursus un ka ar šo aizliegumu ir tikusi netieši ierobežota viņu spēja stāties uzņēmējdarbības attiecībās ar fiziskām vai juridiskām personām, kas dzīvo vai atrodas Savienībā.

229    Tomēr, pirmkārt, šis ierobežojums, kas ir noteikts ar vispārpiemērojamu Lēmuma 2011/172 tiesību normu, kā ir ticis atzīmēts iepriekš 202. punktā, ir noteikts tiesību aktā.

230    Otrkārt, šis ierobežojums atbilst tādam pašam vispārējas nozīmes mērķim kā tas, uz ko ir vērsta prasītāju jau esošo līdzekļu iesaldēšana (skat. iepriekš 203. punktu).

231    Treškārt, attiecīgais ierobežojums nav nesamērīgs.

232    No vienas puses, ņemot vērā apstrīdēto tiesību aktu mērķi palīdzēt Ēģiptes iestādēm konstatēt un atgūt līdzekļus, kuri ir radušies no iespējamas Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās, šis aizliegums ir atbilstošs. Ikviens prasītāju līdzekļu stāvokļa grozījums, kas izriet no juridiskām darbībām, kuras ir vēlākas par Lēmumu 2011/172, padara sarežģītāku vai pat atņem iespēju noteikt atšķirību starp, pirmkārt, līdzekļiem, kas var izrietēt no Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās, un, otrkārt, pārējo prasītāju līdzekļus veidojošo īpašumu. Tātad fakts, ka prasītāju līdzekļi nedrīkst tikt palielināti ar pārskaitījumiem, kuru pamats ir radies vēlāk par Lēmuma 2011/172 pieņemšanu, atvieglo Ēģiptes valsts līdzekļu, attiecībā uz kuriem, iespējams, ir notikusi nelikumīga piesavināšanās par labu prasītājiem, identifikāciju un atpakaļatdošanu Ēģiptes iestādēm.

233    No otras puses, nav mazāk ierobežojoša pasākuma kā ar Lēmuma 2011/172 1. panta 2. punktu noteiktais aizliegums, kas ir saistīts ar šī lēmuma 1. panta 1. punktā paredzēto līdzekļu iesaldēšanu, lai iesaldētu prasītāju turējumā Savienībā esošos līdzekļus un tātad atvieglotu līdzekļu, attiecībā uz kuriem, iespējams, ir notikusi nelikumīga piesavināšanās par labu prasītājiem, identifikāciju un atpakaļatdošanu Ēģiptes iestādēm.

8.     Par astoto pamatu attiecībā uz “acīmredzamu kļūdu vērtējumā”

234    Prasītāji norāda uz “acīmredzamu kļūdu vērtējumā”. Lai pamatotu šo pamatu, viņi izvirza divus argumentus.

235    Ar pirmo argumentu tie norāda, ka, ierakstot to vārdus Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstā, Padome neesot ievērojusi šī lēmuma 1. pantā paredzētos kritērijus, tādējādi pieļaujot “acīmredzamu kļūdu vērtējumā”.

236    Tomēr ir jākonstatē, ka, lai gan šis arguments ir sniegts, lai pamatotu šo pamatu, tas ir identisks otrajam pamatam attiecībā tostarp uz Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktā izklāstīto kritēriju neievērošanu. Tādējādi iepriekš 57.–99. punktā minēto iemeslu dēļ tas ir jānoraida.

237    Ar otro argumentu prasītāji norāda, ka viņiem rodas iespaids, ka Padome neesot mēģinājusi “novērtēt”, vai viņi “patiešām” ir “atbildīgi” par Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos. Izsakot šādu apgalvojumu, tie uzskata, ka Padomei esot bijis jāpārbauda, vai viņi ir krimināltiesiski atbildīgi par Ēģiptes valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos.

238    Taču, kā izriet no iepriekš 67. punktā minētā, šāds arguments ir balstīts uz nepareizu premisu, ka attiecīgo līdzekļu iesaldēšanu var piemērot tikai personām, kuras ir notiesātas par šādiem faktiem.

239    Tādējādi astotais pamats ir jānoraida.

240    No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

241    Atbilstoši Vispārējās tiesas reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

242    Saskaņā ar reglamenta 87. panta 4. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

243    Šajā lietā, tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, tiem ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Turklāt kā iestāde, kas iestājusies lietā, Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Ahmed Abdelaziz Ezz, kā arī Abla Mohammed Fawzi Ali Ahmed, Khadiga Ahmed Ahmed Kamel Yassin un Shahinaz Abdel Azizabdel Wahab Al Naggar sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;

3)      Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Czúcz Labucka Gratsias

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 27. februārī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēstureII – 2

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumiII – 6

Juridiskais pamatojumsII – 7

1.  Par pirmo pamatu attiecībā uz apstākli, ka Lēmumam 2011/172 un Regulai Nr. 270/2011 neesot tiesiskā pamataII – 7

Par prasītāju argumentācijas piemērošanas jomuII – 8

Par iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktuII – 8

LES 29. panta nozīme un piemērošanas jomaII – 8

LES 29. panta noteikumu ievērošanaII – 10

Par iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Regulas Nr. 270/2011 2. panta 1. punktuII – 11

2.  Par otro pamatu attiecībā uz kritēriju, atbilstoši kuriem noteiktu personu vārdi var tikt ierakstīti Lēmumam 2011/172 un Regulai Nr. 270/2011 pievienotajā sarakstā, neievērošanuII – 12

Par kritērijiem iekļaušanai Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstāII – 13

Par nepieciešamību interpretēt Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktuII – 13

Par Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punkta interpretācijuII – 14

Par Lēmuma 2011/172 interpretācijas saderīgumu ar augstāka ranga principiem vai tiesību normāmII – 15

–  Par principu, atbilstoši kuram tiesību normas, ar kurām tiek paredzētas administratīvās sankcijas, ir jāinterpretē šauriII – 15

–  Par nevainīguma prezumpcijas principuII – 16

Par iemeslu, kura dēļ prasītāju vārdi ir tikuši ierakstīti Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstāII – 17

Par nepieciešamību interpretēt iemeslu, kura dēļ prasītāju vārdi ir tikuši ierakstīti Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstāII – 17

Par iemesla, kura dēļ prasītāju vārdi ir tikuši ierakstīti Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstā, interpretācijuII – 18

Par Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktā izklāstīto kritēriju ievērošanuII – 19

Par Regulas Nr. 270/2011 2. panta 1. punktā izklāstīto kritēriju ievērošanuII – 19

3.  Par trešo pamatu attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumuII – 20

4.  Par ceturto pamatu attiecībā uz kļūdām faktos un faktu juridiskajā kvalifikācijāII – 22

Par pamata pirmo daļuII – 22

Par pamata otro daļuII – 24

5.  Par piekto pamatu attiecībā uz tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumuII – 28

Par pirmo daļuII – 28

Par otro daļuII – 29

Par trešo daļuII – 29

6.  Par sesto pamatu attiecībā uz tiesību uz īpašumu neievērošanuII – 31

Par pirmo argumentu virkniII – 32

Par otro argumentu virkniII – 35

7.  Par septīto pamatu attiecībā uz uzņēmējdarbības brīvības pārkāpumuII – 36

8.  Par astoto pamatu attiecībā uz “acīmredzamu kļūdu vērtējumā”II – 38

Par tiesāšanās izdevumiemII – 38

* Tiesvedības valoda – angļu.