VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2014. gada 11. decembrī (*)

Valsts atbalsts – Elektroenerģija – Atbalsts energoietilpīgiem uzņēmumiem – Austrijas Zaļās elektroenerģijas akts – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Valsts atbalsta jēdziens – Valsts līdzekļi – Valsts vainojamība – Selektīvs raksturs – Vispārējā grupu atbrīvojuma regula – Pilnvaru pārsniegšana – Vienlīdzīga attieksme

Lieta T‑251/11

Austrijas Republika, ko pārstāv C. Pesendorfer un J. Bauer, pārstāvji, kuriem palīdz T. Rabl, advokāts,

prasītāja,

ko atbalsta

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja S. Behzadi-Spencer un S. Ossowski, vēlāk – S. Behzadi-Spencer un L. Christie, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja V. Kreuschitz un T. Maxian Rusche, vēlāk – T. Maxian Rusche un R. Sauer, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību atcelt Komisijas 2011. gada 8. marta Lēmumu 2011/528/ES par valsts atbalstu lietā C 24/09 (ex N 446/08) – Valsts atbalsts energoietilpīgiem uzņēmumiem saskaņā ar Austrijas Zaļās elektroenerģijas aktu (OV L 235, 42. lpp.).

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Ditrihs [A. Dittrich], tiesneši J. Švarcs [J. Schwarcz] (referents) un V. Tomļenoviča [V. Tomljenović],

sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 27. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (OV L 140, 16. lpp.; turpmāk tekstā – “Atjaunojamo energoresursu direktīva”) Eiropas Savienības dalībvalstīm līdz 2020. gadam ir jāsasniedz valstu obligātie mērķi no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas kopējā īpatsvara sasniegšanai elektroenerģijas bruto galapatēriņā. Minētajā direktīvā ir noteikts sasniedzamais mērķis, bet šī mērķa sasniegšanai izmantojamo līdzekļu izvēle ir atstāta dalībvalstu ziņā. Saskaņā ar šīs direktīvas I pielikumu “Valstu vispārējie mērķi no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvaram 2020. gada bruto enerģijas galapatēriņā” ir ticis paredzēts, ka Austrijas Republikas mērķis būs 34 %.

2        Ar Ökostromgesetz, tā 2008. gadā grozītajā redakcijā (Austrijas Zaļās elektroenerģijas akts, BGBl.I, 114/2008; turpmāk teksta – “grozītais ÖSG”), Austrijas Republika apņēmās sasniegt sev izvirzīto valsts mērķi. Šajā ziņā tika veikti divi pamatpasākumi. Pirmkārt, grozītajā ÖSG tika paredzēta zaļās elektroenerģijas ražošanas veicināšana, garantējot katram zaļās elektroenerģijas ražotājam tās iegādi par noteiktu cenu no šīs elektroenerģijas kopējā daudzuma. Šo iegādi veic Zaļās elektroenerģijas norēķinu centrs, kura uzdevumu veikšana koncesijas ceļā bija nodota privātai akciju sabiedrībai, proti, Abwicklungsstelle für Ökostrom AG (turpmāk tekstā – “ÖMAG”). Saskaņā ar likumu garantēto fiksēto cenu, kas ir augstāka par elektroenerģijas cenu tirgū, katru gadu normatīvi nosaka Austrijas ekonomikas un nodarbinātības federālais ministrs (kas vēlāk tika pārdēvēts par Austrijas ekonomikas, ģimenes un jaunatnes lietu federālo ministru un vēl pēc tam – par Austrijas zinātnes, pētījumu un ekonomikas federālo ministru; turpmāk tekstā – “Austrijas kompetentais federālais ministrs”).

3        Otrkārt, grozītajā ÖSG bija paredzēta šādi radušos izmaksu pārnešana uz elektroenerģijas patērētājiem. Pirmkārt, visi galīgie patērētāji, kas ir pievienojušies publiskajam tīklam, veic ikgadēju maksājumu, kurš nav atkarīgs no to patēriņa un var būt no EUR 15 līdz 15 000 atkarībā no to pieslēguma tīklam līmeņa, kā paredzēts grozītā ÖSG 22. panta 1. punktā un 22.a panta 1. punktā. Otrkārt, elektroenerģijas piegādātājiem ir pienākums iegādāties no ÖMAG visu tā rīcībā esošo zaļo elektroenerģiju, kuras cena tāpat tiek noteikta normatīvi (turpmāk tekstā – “norēķinu cena”). Minētajiem piegādātājiem pēc tam ir tiesības atkārtotu rēķinu ietvaros papildu izmaksas, kas tiem šajā ziņā ir radušās, attiecināt uz saviem klientiem. Tomēr atbilstoši grozītā ÖSG 22.c pantam, kurš vēl nebija stājies spēkā, Austrijas Republika gatavojās paredzēt īpašu kompensācijas režīmu energoietilpīgiem uzņēmumiem, ierobežojot maksājumus, kas tiem ir jāveic, ar konkrētu summu, kas attiecībā uz katru no šajā režīmā ietilpstošajiem uzņēmumiem tiek aprēķināta, ņemot vērā to ikgadējo ražošanas neto vērtību (turpmāk tekstā – “kompensācijas maksājums”).

4        2008. gada 27. jūnijā Austrijas Republika ar iepriekšēju paziņojumu informēja Eiropas Kopienu Komisiju par savu nodomu grozīt Austrijas Zaļās elektroenerģijas aktu, kurš tobrīd bija spēkā un kuru Komisija šī akta tābrīža redakcijā bija apstiprinājusi ar 2006. gada 4. jūlija lēmumu par attiecīgā akta saderību ar iekšējo tirgu [Valsts atbalsts, lietas NN 162a/2003 un N 317a/2006: “Förderung der Elektrizitätserzeugung aus erneuerbaren Energieträgern im Rahmen des österreichischen Ökostromgesetzes (Einspeisetarife)”].

5        2008. gada 4. septembrī Austrijas Republika paziņoja Komisijai par visu grozīto ÖSG. Pēc vairākkārtējas sazināšanās un sanāksmēm starp Komisiju un Austrijas iestādēm saistībā ar šo paziņojumu, sākot no 2008. gada 28. oktobra, kā arī pēc 2009. gada 9. jūlija sūdzības, ko Komisijai bija iesniegusi Bundesarbeitskammer (Austrijas Federālā Darba palāta) un kas tostarp attiecās uz grozītajā ÖSG paredzēto “atbrīvojumu” energoietilpīgajiem uzņēmumiem, Komisija 2009. gada 22. jūlijā uzaicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus par attiecīgo pasākumu (OV C 217, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “uzaicinājums iesniegt apsvērumus”).

6        Kā tostarp izriet no uzaicinājuma iesniegt apsvērumus 78. punkta, Komisija, pirmkārt, bija atzinusi, ka grozītais ÖSG ir saderīgs ar EK līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, ciktāl tas attiecas uz pasākumiem, kas paredzēti zaļās elektroenerģijas ražotāju labā. Šajā ziņā, lai gan Komisija atzina, ka runa ir par valsts atbalstu, tā nosprieda, ka tas ir saderīgs ar Pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai (OV 2008, C 82, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”).

7        Otrkārt, runājot par “atbalstu” energoietilpīgiem uzņēmumiem, Komisija tomēr bija paudusi šaubas par tā saderību ar valsts atbalstu reglamentējošajiem noteikumiem (uzaicinājuma iesniegt apsvērumus 78. punkts). Tā būtībā uzskatīja, ka, ņemot vērā kārtību, kādā šis atbalsts ir ticis izstrādāts, tā sekas ir nepamatotas priekšrocības piešķiršana minētajiem uzņēmumiem. Tāsprāt, attiecīgais pasākums šajā ziņā atbilda EK līguma 87. panta 1. punktā paredzētajiem kritērijiem un bija atzīstams par valsts atbalstu, saistībā ar kuru nekas neliecināja par iespējamo saderību ar kopējo tirgu reglamentējošajiem noteikumiem. Tā it īpaši atzina, ka nekas neļāva secināt, ka būtu piemērojama Pamatnostādņu 4. nodaļa vai ka būtu izpildīti nosacījumi, lai attiecīgo atbalstu varētu atzīt par saderīgu. Turklāt, tāsprāt, minētā pasākuma vērtējumā bija jāņem vērā tā nelabvēlīgā ietekme uz vidi, ciktāl ar to tika samazināta elektroenerģijas cena lielajiem elektroenerģijas patērētājiem.

8        Vēlāk Komisija saskaņā ar Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 4. panta 4. punktu nolēma sākt formālo izmeklēšanas procedūru (uzaicinājuma iesniegt apsvērumus 83.–85. punkts). Šim lēmumam bija pievienots Austrijas Republikai adresēts lūgums paust savu nostāju un iesniegt Komisijai visu atbilstošo informāciju, lai varētu izvērtēt attiecīgo pasākumu, kā arī attiecīgā pasākuma iespējamajiem izmantotājiem nosūtītās uzaicinājuma iesniegt apsvērumus kopiju. Visbeidzot, Komisija atgādināja Austrijas Republikai par EK līguma 88. panta 3. punkta apturošo iedarbību un norādīja arī uz Regulas Nr. 659/1999 14. pantu, uzsverot, ka viss nelikumīgais atbalsts var tikt atgūts no tā saņēmējiem.

9        Austrijas Republika 2009. gada 8. oktobra vēstulē iesniedza savus apsvērumus par lēmumu sākt formālo izmeklēšanas procedūru. Austrijas iestādes uzskatīja, ka attiecīgais pasākums nav valsts atbalsts, tostarp tā selektīvā rakstura un valsts līdzekļu izmantošanas neesamības dēļ. Minētās iestādes arī norādīja uz attiecīgajam pasākumam raksturīgo loģiku, kas, toprāt, ļauj veikt objektīvu diferenciāciju starp uzņēmumiem, uz kuriem attiecas šis pasākums, un uzņēmumiem, kas nevar gūt labumu no šī pasākuma, uzsverot, ka šāda diferenciācija nav uzskatāma par valsts atbalstu. Tās it īpaši apgalvoja, ka minētajam pasākumam ir ievērojama līdzība ar Erneuerbare-Energien-Gesetz (Vācijas Likums par atjaunojamiem energoresursiem, BGBl. 2008, I 2074; turpmāk tekstā – “EEG”).

10      Bundesarbeitskammer ar 2009. gada 7. oktobra vēstuli nosūtīja Komisijai apsvērumus par energoietilpīgo uzņēmumu labā paredzēto pasākumu. Ar 2009. gada 22. decembra vēstuli Austrijas Republika atbildēja uz nostāju, kas tai tika nosūtīta ar Komisijas 2009. gada 23. novembra vēstuli, un 2010. gada 22. aprīlī iesniedza papildu precizējumus par attiecīgo pasākumu.

11      Ar 2010. gada 21. jūnija vēstuli un pēc 9. jūlijā notikušās sanāksmes ar Austrijas iestādēm – ar 2010. gada 19. jūlija vēstuli Komisija lūdza Austrijas Republiku iesniegt tai papildu informāciju, ko pēdējā minētā izdarīja ar 2010. gada 13. septembra vēstuli.

12      Ar 2010. gada 24. novembra Komisijai adresēto vēstuli Austrijas Republika uzsvēra grozītā ÖSG nozīmi un lūdza pieņemt lēmumu šajā lietā līdz 2010. gada decembrim. 2010. gada 9. decembrī notika vēl viena sanāksme starp Komisijas un Austrijas Republikas pārstāvjiem.

13      Austrijas Republika 2010. gada 30. decembra vēstulē atkārtoja argumentus, kurus tā procedūras laikā bija izvirzījusi par labu attiecīgajam pasākumam, un lūdza Komisijai apstiprināt energoietilpīgajiem uzņēmumiem paredzēto atbrīvojuma mehānismu. Komisija uz šo vēstuli atbildēja 2011. gada 25. janvārī.

14      2011. gada 8. martā Komisija pieņēma Lēmumu 2011/528/ES par valsts atbalstu lietā C 24/09 (ex N 446/08) – Valsts atbalsts energoietilpīgiem uzņēmumiem saskaņā ar Austrijas Zaļās elektroenerģijas aktu (OV L 235, 42. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Tā būtībā uzskatīja, ka attiecīgais mehānisms ir selektīva priekšrocība, kuras ietvaros energoietilpīgie uzņēmumi daļēji tiek atbrīvoti no maksājuma, kas tiem parasti būtu bijis jāmaksā. Tā atzina, ka šāds mehānisms nozīmē līdzekļu zudumu valstij un ka par šo zudumu ir atbildīga valsts. Tā arī secināja, ka minētais mehānisms var izkropļot konkurenci, kā arī tirdzniecības apstākļus tādā mērā, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm. Tādējādi, nospriežot, ka attiecīgais pasākums, ciktāl tas attiecas uz daļējo atbrīvojumu, kas paredzēts energoietilpīgajiem uzņēmumiem, ir uzskatāms par valsts atbalstu, kas samazina minēto uzņēmumu darbības izmaksas un kurš nevar tikt pamatots ar sistēmas raksturu un vispārējo uzbūvi, Komisija atzina to par nesaderīgu ar iekšējo tirgu.

15      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir izteikta šādā redakcijā:

“1. pants

Valsts atbalsts, ko Austrijas [Republikas] iestādes plāno piešķirt energoietilpīgiem uzņēmumiem kā daļēju atbrīvojumu no pienākuma iegādāties zaļo elektroenerģiju, nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

Tālab šādu atbalstu nedrīkst sniegt.

2. pants

Divu mēnešu laikā pēc lēmuma izziņošanas Austrijas [Republikas] iestādes informē Komisiju par pasākumiem, ko tās veikušas, pildot šo lēmumu.

3. pants

Šis lēmums ir adresēts Austrijas Republikai.”

 Tiesvedība un prasījumi

16      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 18. maijā, Austrijas Republika cēla šo prasību. 2011. gada 4. augustā Komisija iesniedza savu iebildumu rakstu. 2011. gada 19. oktobrī Austrijas Republika iesniedza repliku un 2011. gada 5. decembrī Komisija iesniedza atbildi uz repliku. 2011. gada 26. septembrī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā prasītājas prasījumu atbalstam. Ar 2011. gada 11. novembra rīkojumu Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs minētajai valstij atļāva iestāties lietā. 2012. gada 3. februārī Apvienotā Karaliste iesniedza iestāšanās rakstu. 2012. gada 2. aprīlī Komisija iesniedza savus apsvērumus par šo iestāšanās rakstu.

17      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs ir ticis mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas piektajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta. Pēc tiesneša referenta ziņojuma noklausīšanās Vispārējā tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus, uz kuriem tie atbildēja noteiktajā termiņā.

18      Vispārējā tiesa 2014. gada 27. februāra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.

19      Austrijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        pirmo un otro pamatu noraidīt kā nepieņemamus;

–        pakārtoti, pirmo un otro pamatu noraidīt kā nepamatotus;

–        trešo un ceturto pamatu noraidīt kā nepamatotus;

–        piespriest Austrijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

21      Apvienotās Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atzīt, ka pirmais pamats ir pamatots un, atzīstot to par pieņemamu, atcelt apstrīdēto lēmumu.

 Juridiskais pamatojums

22      Savas prasības pamatojumam Austrijas Republika ir izvirzījusi četrus pamatus. Pirmkārt, ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts, jo Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka grozītā ÖSG 22.c pantā paredzētais režīms ir uzskatāms par valsts atbalstu. Otrkārt, ar minēto lēmumu esot pārkāpts šis pats iepriekš minētais noteikums, ciktāl Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka iepriekš minētais pasākums ir selektīvs. Treškārt, Komisija esot kļūdaini piemērojusi LESD 107. panta 3. punktu un esot pieļāvusi pilnvaru pārsniegšanu. Ceturtkārt, Komisija esot nevienlīdzīgi attiekusies pret ekonomisko un konkurences seku ziņā salīdzinām situācijām.

 Par pirmā un otrā pamata pieņemamību

23      Komisija norāda, ka Austrijas Republika pirmajā un otrajā pamatā nav izvērtējusi apstrīdētā lēmuma pamatojumu un nav arī precizējusi apsvērumus, kuros Komisija būtu pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tāsprāt, Austrijas Republika ir tikai izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ grozītā ÖSG 22.c pantā paredzētais režīms neesot valsts atbalsts, būtībā atkārtojot administratīvā procesa laikā izvirzītos apgalvojumus. Līdz ar to šie pamati atbilstoši Reglamenta 44. panta 1. punktam esot jānoraida kā nepieņemami. Šajā ziņā Komisija ir atsaukusies uz 1961. gada 15. decembra spriedumu Fives Lille Cail u.c./Augstā iestāde (19/60, 21/60, 2/61 un 3/61, Krājums, EU:C:1961:30, 617. un 644. punkts) un 1992. gada 31. marta spriedumu Komisija/Dānija (C‑52/90, Krājums, EU:C:1992:151, 17. punkts). Jebkāds argumentu paplašinājums replikas ietvaros arī neesot pieļaujams.

24      Atbildē uz repliku Komisija arī apgalvo, ka tas, ka prasības pieteikumā tiek pilnībā atkārtots sūdzības saturs, neatbilst Reglamenta 44. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Šajā ziņā tā atsaucas uz 1993. gada 28. aprīļa rīkojumu De Hoe/Komisija (T‑85/92, Krājums, EU:T:1993:39, 23. punkts), uzsverot, ka funkcionālajā ziņā civildienesta tiesību jomā iesniegta sūdzība ir pielīdzināma administratīvajam procesam atbilstoši valsts atbalsta tiesībām.

25      Austrijas Republika uzskata, ka no prasības pieteikuma skaidri izriet, ka iebildums par LESD pārkāpumu ir balstīts gan uz LESD 107. panta 1. un 3. punkta pārkāpumu (saistībā ar pirmo, otro un trešo pamatu), gan uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu (saistībā ar ceturto pamatu). Tāsprāt, būtu pārāk formālistiski prasīt, lai prasības pieteikumā vai pamatu kopsavilkumā tiktu precīzi norādīts, pret kādiem apstrīdētā lēmuma punktiem attiecīgie pamati ir vērsti.

26      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Reglamenta 44. panta 1. punktam prasības pieteikumā ietver strīda priekšmetu, kā arī kopsavilkumu par izvirzītajiem pamatiem. Šim kopsavilkumam ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un Vispārējai tiesai lemt par prasību, vajadzības gadījumā bez papildu informācijas prasības pamatošanai (spriedums, 2007. gada 11. jūlijs, Asklepios Kliniken/Komisija, T‑167/04, Krājums, EU:T:2007:215, 39. punkts).

27      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nolūkā nodrošināt tiesisko noteiktību un pareizu tiesvedību, lai prasību varētu atzīt par pieņemamu, pamata faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem prasība pamatota, jāizriet – vismaz kopsavilkuma veidā un tomēr saskaņoti un saprotami – no paša prasības pieteikuma teksta. Lai gan atsevišķos punktos prasības pieteikums var tikt pamatots un papildināts ar atsaucēm uz tam pievienoto dokumentu fragmentiem, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie pievienoti pielikumā, nevar kompensēt tiesiskās argumentācijas būtisku elementu trūkumu, kuriem saskaņā ar iepriekš minētajām normām jābūt ietvertiem pašā prasības pieteikumā (skat. spriedumu Asklepios Kliniken/Komisija, minēts 26. punktā, EU:T:2007:215, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

28      Runājot konkrēti par diviem pamatiem, kurus Komisija uzskata par nepieņemamiem, vispirms ir jānorāda, ka no prasības pieteikuma teksta izriet, ka pirmajā pamatā Austrijas Republika, pamatojoties uz pietiekami precīziem un saprotamiem apgalvojumiem, kas attiecas gan uz konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem, gan ietver judikatūras un doktrinālas atsauces, apgalvo, ka attiecīgajā mehānismā izmantotajiem līdzekļiem neesot bijusi valsts izcelsme un ka saistībā ar minēto mehānismu runa neesot arī par atbalstu, kas būtu attiecināms uz valsti. Tās argumentācija esot ļāvusi Komisijai sagatavot savu aizstāvību un ļauj Vispārējai tiesai pieņemt nolēmumu par šo prasību, attiecīgā gadījumā nepastāvot citai informācijai prasības pamatošanai atbilstoši judikatūrai spriedumā Asklepios Kliniken/Komisija, minēts 26. punktā, (EU:T:2007:215). Turklāt ir jākonstatē, ka pretēji Komisijas apgalvojumiem atbilstošā apstrīdētā lēmuma pamatojuma daļa ir viegli identificējama.

29      Visbeidzot, no prasības pieteikuma teksta izriet, ka otrajā pamatā Austrijas Republika ir kritizējusi Komisijas vērtējumu, saskaņā ar kuru attiecīgais pasākums, ciktāl ar to energoietilpīgie uzņēmumi ir daļēji atbrīvoti no atsevišķiem grozītajā ÖSG paredzētajiem maksājumiem, ir bijis selektīvs. Austrijas Republika uzskata, ka neesot pastāvējusi nedz de facto, nedz de jure selektivitāte. Tā šajā ziņā ir norādījusi pietiekami precīzus paskaidrojumus, kas attiecas uz grozītajā ÖSG paredzētās sistēmas raksturu un loģiku, sākotnēji uzdodot jautājumu par to, vai šī likuma 22.c pants patiešām ir interpretējams kā izņēmums no “atsauces sistēmas”. Tāpat tā ir norādījusi pietiekami precīzus apgalvojumus, saskaņā ar kuriem, pat ja tiktu uzskatīts, ka tas tā ir, attiecīgā sistēma būtu jāatzīst par pamatotu tās loģikas un iekšējās uzbūves dēļ. Apstrīdot jebkādas selektivitātes pastāvēšanu, tā ir atsaukusies arī uz, pirmkārt, grozītā ÖSG tekstu un, otrkārt, uz konkrētiem elementiem, tostarp tabulām, no kurām izrietot, ka visi uzņēmumi, neraugoties uz to lielumu vai darbības jomu, varēja gūt labumu no iepriekš minētajā tiesību normā paredzētā noteikuma. Tādējādi tā acīmredzami ir mēģinājusi atbildēt uz atsevišķiem apstrīdētajā lēmumā ietvertajiem Komisijas apgalvojumiem, – pretēji tam, ko pēdējā minētā ir apgalvojusi Vispārējā tiesā. Līdz ar to ir jāuzskata, ka, runājot par otro pamatu, Austrijas Republikas argumentācija, kuru turklāt apstiprina atsevišķas atsauces uz judikatūru un atsauces uz Komisijas iepriekš pastāvošo lēmumpieņemšanas praksi, arī bija ļāvusi Komisijai sagatavot savu aizstāvību un ļauj Vispārējai tiesai pieņemt nolēmumu par šo prasību, attiecīgā gadījumā nepastāvot citai informācijai prasības pamatošanai.

30      Šī sprieduma 28. un 29. punktā izdarītais secinājums nevar tikt atspēkots ar Komisijas atsauci uz rīkojumu De Hoe/Komisija, minēts 24. punktā (EU:T:1993:39). Pirmkārt, šis rīkojums attiecas uz jomu, kas atšķiras no šajā lietā aplūkojamās jomas, proti, civildienesta tiesībām, saistībā ar kuru administratīvā sūdzības izskatīšanas procedūra, pretēji Komisijas apgalvotajam, nav pielīdzināma procedūrai, kas ir paredzēta valsts atbalsta saderības ar iekšējo tirgu izvērtēšanai. Otrkārt, kā tostarp izriet no minētā rīkojuma 23. punkta, tas attiecās uz konkrēta gadījuma novērtējumu, kurā sūdzības saturs bija pilnībā integrēts prasības pieteikumā, kas vairāk līdzinājās vienkāršai atsaucei uz pielikumu. Tomēr šāda vispārīga norāde uz citiem dokumentiem atšķiras no šajā lietā pastāvošajiem apstākļiem, kur Austrijas Republika prasības pieteikumā ir norādījusi pietiekami precīzus un saprotamus apgalvojumus (skat. šī sprieduma 28. un 29. punktu).

31      Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisijas apgalvojumi par abu pirmo pamatu nepieņemamību tādējādi ir jānoraida kā nepamatoti.

 Par lietas būtību

 Atsevišķu attiecīgā pasākuma pamatpunktu un Komisijas apstrīdētajā lēmumā paustās nostājas sākotnējs izklāsts

32      Kā izriet no šī sprieduma 1.–3. punkta, Austrijas Republika ar grozīto ÖSG ir vēlējusies sasniegt savu obligāto valsts mērķi panākt no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvaru bruto enerģijas galapatēriņā, kā paredzēts Atjaunojamo energoresursu direktīvā. Komisija apstrīdētajā lēmumā ir iebildusi tikai pret šī likuma 22.c pantā paredzēto atbrīvojumu energoietilpīgiem uzņēmumiem, kas arī ir šīs prasības priekšmets. Tomēr Vispārējā tiesa uzskata, ka minētais noteikums ir jāvērtē tā kontekstā, proti, grozītajā ÖSG paredzētās kopējās struktūras ietvaros.

33      Šajā ziņā, pirms tiek izvērtēti dažādie Austrijas Republikas izvirzītie pamati, ir jānorāda uz dažiem papildu aspektiem, kas ir raksturīgi grozītajā ÖSG paredzētajai kopējai struktūrai. Pirmkārt, lai arī saskaņā ar šī likuma trešo daļu Austrijas Republika koncesiju Zaļās elektroenerģijas norēķinu centra uzdevumu veikšanai piešķir vienam vai vairākiem uzņēmumiem, apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī ÖMAG, privāta akciju sabiedrība, bija vienīgais uzņēmums, kas bija saņēmis šādu Austrijas iestāžu piešķirtu valsts līmeņa koncesiju. Turklāt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 15. apsvēruma, Komisijas rīcībā nebija nekādu pierādījumu, kas liecinātu par to, ka valsts kontrolētie akcionāri, kuriem piederēja 49,6 % no ÖMAG akcijām, varēja īstenot kontroli vai vismaz kopīgu kontroli pār šo pēdējo minēto uzņēmumu, ciktāl privātajiem akcionāriem savukārt piederēja 50,4 % no šīm akcijām. Tomēr lietas dalībnieku starpā gan administratīvajā procesā, gan Vispārējā tiesā pastāv strīds par to, kāda nozīme ir piešķirama tam, ka valsts vai administratīvās iestādes īsteno zināmu ex post kontroli attiecībā uz ÖMAG.

34      Otrkārt, kā jau ievada veidā ticis norādīts šī sprieduma 2. un 3. punktā, vēl viens attiecīgā mehānisma, konkrēti, grozītā ÖSG 22.c pantā paredzētā atbrīvojuma, pamatelements ir tāds, ka konkrēto tā īstenošanas kārtību, kā, piemēram, elektroenerģijas piegādes elektroenerģijas piegādātājiem kārtību vai cenu, kas piegādātājiem jāmaksā, un līdz ar to arī gala patērētāju veicamo maksājumu, ar likumu vai rīkojumu iepriekš nosaka Austrijas iestādes.

35      Treškārt, saskaņā ar grozītā ÖSG 15. panta 1. punkta 3. apakšpunktu kopējais saražotās zaļās elektroenerģijas daudzums, kas elektroenerģijas piegādātājiem ir jāiegādājas no ÖMAG, tiek sadalīts tādējādi, ka zaļās elektroenerģijas kvota visiem piegādātājiem ir vienāda, ņemot vērā to rīcībā esošo kopējo elektroenerģijas daudzumu. Ir vispārzināms, ka minētajiem elektroenerģijas piegādātājiem principā ir atļauts pārnest papildu izmaksas, kas tiem šajā ziņā ir radušās, uz gala patērētājiem, izrakstot tiem lielāku rēķinu par elektroenerģiju. Tomēr iepriekš minētais režīms, kas ir paredzēts principa veidā, nav attiecināms uz energoietilpīgiem uzņēmumiem, kuri atbilst grozītā ÖSG 22.c pantā paredzētajiem nosacījumiem.

36      Ceturtkārt, attiecībā uz to energoietilpīgo uzņēmumu atbrīvojumu, kuri atbilst grozītā ÖSG 22.c pantā paredzētajiem nosacījumiem, ir jānorāda divi pamataspekti.

37      Pirmais aspekts ir tāds, ka visiem uzņēmumiem, kas atbilst Austrijas tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem, ir tiesības uz to, lai pēc attiecīga viņu lūguma Austrijas elektroenerģijas regulators piešķirtu tiem atbrīvojumu; šai iestādei turklāt nav novērtējuma brīvības šajā ziņā. Pēc attiecīgā atbrīvojuma piešķiršanas grozītajā ÖSG piegādātājiem ir aizliegts attiecināt uz minētajiem energoietilpīgajiem uzņēmumiem ar zaļo elektroenerģiju saistītās papildu izmaksas. Šī likuma 22.c panta 5. punktā tostarp ir norādīts, ka līgumos, kas noslēgti starp elektroenerģijas piegādātājiem un lielajiem elektroenerģijas patērētājiem, obligāti ir jābūt paredzētam, ka, sākot no brīža, kad pēdējie minētie saņem attiecīgo atbrīvojumu, piegādātāji tiem nepiegādā zaļo elektroenerģiju, ko ir iedalījis Zaļās elektroenerģijas norēķinu centrs, un neizraksta tiem rēķinu par papildu izmaksām saistībā ar zaļo elektroenerģiju. Jebkurš pretējs noteikums tiek uzskatīts par spēkā neesošu.

38      Otrais aspekts ir tāds, ka visiem energoietilpīgajiem uzņēmumiem, kuriem ir ticis piešķirts atbrīvojums no iegādes pienākuma, atbilstoši grozītā ÖSG 22.c panta 2. punktam ir tieši ÖMAG, nevis elektroenerģijas piegādātājiem jāsamaksā “kompensācijas maksājums”, kas atbilst 0,5 % no ražošanas neto vērtības iepriekšējā kalendārajā gadā.

39      Piektkārt, ņemot vērā šī apsvēruma īpašo nozīmi apstrīdētajā lēmumā izmantotajā Komisijas pieejā, ir jānorāda, ka minētā lēmuma 58. apsvērumā tā ir apstiprinājusi, ka attiecīgais mehānisms, sākot no noteiktas summas, rada energoietilpīgo uzņēmumu maksājuma “maksimālo robežu” ÖMAG veicamajām iemaksām. Tāsprāt, atbilstoši grozītā ÖSG noteikumiem šie uzņēmumi tiek daļēji atbrīvoti no maksājuma, kas tiem būtu jāsedz parastos tirgus apstākļos. Kā uzskata Komisija, no tā izriet, ka atbrīvojuma mehānisms piešķir priekšrocību uzņēmumiem, kuri atbilst tā piešķiršanas nosacījumiem.

40      Lai nonāktu pie šī sprieduma 39. punktā minētā secinājuma, Komisija, vispirms apstrīdētā lēmuma 55. apsvērumā norādījusi uz judikatūru par priekšrocībām, kas izriet no pilnīga vai daļēja atbrīvojuma no regulējoša maksājuma, minētā lēmuma 56. apsvērumā veica attiecīgā pasākuma izvērtējumu un nosprieda, ka tā mērķis ir palielināt ieņēmumus no elektroenerģijas lietotājiem, lai finansētu elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem avotiem. Tāsprāt, energoietilpīgi uzņēmumi faktiski un juridiski ir tādā pašā situācijā kā citi elektroenerģijas lietotāji, jo tie patērē elektroenerģiju un iegādājas to no elektroenerģijas piegādātājiem, kuriem savukārt ir pienākums pirkt konkrētu atjaunojamās elektroenerģijas daudzumu par norēķinu cenu. Turpinājumā tā atzina, ka, ja attiecīgais mehānisms nepastāvētu, energoietilpīgie uzņēmumi maksātu elektroenerģijas piegādātājiem papildu maksu par zaļo elektroenerģiju saskaņā ar elektrības rēķinu. Tā būtībā atgādināja, ka elektroenerģijas piegādātāji attiecina papildu izmaksas, kas radušās sakarā ar to pienākumu pirkt zaļo elektroenerģiju no ÖMAG, uz saviem klientiem, kuriem nav bijusi iespēja izmantot attiecīgo atbrīvojumu.

 Par pirmo pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ņemot vērā kļūdu tiesību piemērošanā, kuru Komisija ir pieļāvusi, secinot, ka grozītā ÖSG 22.c pantā paredzētais režīms ir uzskatāms par valsts atbalstu

41      Šis pamats ir iedalāms divās daļās. Pirmā daļa ietver apgalvojumu, saskaņā ar kuru līdzekļi, kas ir iedalīti grozītā ÖSG 22.c pantā paredzētā režīma finansēšanai, nav valsts līdzekļi. Otrā daļa ietver apgalvojumu par to, ka minētie līdzekļi katrā ziņā nav attiecināmi uz valsti.

–       Par pirmā pamata pirmo daļu

42      Austrijas Republika apstrīd, ka kompensācijas režīms energoietilpīgiem uzņēmumiem, kas ir paredzēts grozītā ÖSG 22.c pantā, tiktu finansēts ar līdzekļiem, kuriem ir valsts izcelsme. Tā uzskata, ka šajā lietā pastāvošie fakti ir salīdzināmi ar faktiem, kas bija pamatā lietai, kurā tika taisīts 2001. gada 13. marta spriedums PreussenElektra (C‑379/98, Krājums, EU:C:2001:160). Tā tostarp uzsver, ka šajā pēdējā minētajā lietā noteicošais elements bija tas, ka līdzekļu piešķīrums tika veikts tikai privātu uzņēmumu starpā, ciktāl minētie līdzekļi nevienā brīdī nebija atstājuši privāto sektoru un nevienā brīdī nebija valsts kontrolē. Tieši šo iemeslu dēļ Tiesa esot konstatējusi, ka ar to, ka noteikta transakcija ir balstīta uz likumu un piešķir priekšrocības noteiktiem uzņēmumiem, nav pietiekami, lai piešķirtu šiem līdzekļiem valsts līdzekļu raksturu.

43      Šajā ziņā Austrijas Republika arī apgalvo, ka gan Vācijas atbalsta zaļajai elektroenerģijai sistēmā, gan Austrijas sistēmā valsts apstiprinātie uzņēmēji, kuri neīsteno valsts varu, darbojas kā zaļās elektroenerģijas pieņēmējpunkti, kā arī samaksas un tālākpārdošanas punkti, ciktāl nevienā no abām šīm sistēmām nav paredzēta zaudējumu segšana no budžeta līdzekļiem. Tālākpārdošanas, iegādes un samaksas pienākumi esot noteikti likumā. Tādējādi Austrijas Republika uzskata, ka abos minētajos režīmos valsts nepiedalās īstenošanā, bet nosaka tikai vispārīgas piemērojamības noteikumus, neradot izdevumus valsts budžetam. Šajā ziņā tā ir atsaukusies uz 1993. gada 17. marta spriedumu Sloman Neptun (C‑72/91 un C‑73/91, Krājums, EU:C:1993:97) un 2004. gada 15. jūlija spriedumu Pearle u.c. (C‑345/02, Krājums, EU:C:2004:448, 36. un nākamie punkti).

44      Apvienotā Karaliste atbalsta Austrijas Republikas nostāju, saskaņā ar kuru attiecīgais pasākums nav saistīts ar atbalsta piešķīrumu “no valsts līdzekļiem”. Pirmkārt, tā uzskata, ka ir vispārzināms, ka atbalstu var uzskatīt par tādu, kas ir piešķirts no valsts līdzekļiem, ja to ir nevis tieši piešķīrusi valsts, bet to ir iekasējusi un izmaksājusi par šī atbalsta sadali un administrēšanu atbildīga struktūra (spriedums, 1977. gada 22. marts, Steinike & Weinlig, 78/76, Krājums, EU:C:1977:52, 21. un 22. punkts). Otrkārt, tā norāda, ka Tiesa ir apstiprinājusi, ka pasākums nav uzskatāms par atbalstu, kas piešķirts no valsts līdzekļiem, tikai tādēļ vien, ka saņēmējam izmaksāto maksājumu bija uzdevusi veikt valsts. Līdz ar to, ja valsts ir uzdevusi trešajai personai veikt samaksu no tās līdzekļiem saņēmējam, šis maksājums neesot uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā tā atsaucas uz spriedumu PreussenElektra, minēts 42. punktā, EU:C:2001:160, 59. un 61. punkts, un spriedumu, 2008. gada 17. jūlijs, Essent Netwerk Noord u.c., C‑206/06, Krājums, EU:C:2008:413, 40., 47., 66., 69., 70., 72. un 74. punkts).

45      Apvienotā Karaliste tostarp norāda – kaut arī Tiesa spriedumā Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā (EU:C:2008:413), ir atzinusi, ka izmantotos līdzekļus varēja kvalificēt par valsts līdzekļiem, tā bija balstījusies uz trīs faktiskajiem apstākļiem. Pirmkārt, summu, kas tika aplūkotas lietā, kurā tika taisīts iepriekš minētais spriedums, pamatā esot bijusi tiesību aktos noteikta papildu maksa elektroenerģijas patērētājiem. Šī papildu maksa esot fiskāls pasākums, un līdz ar to tā pēc savas izcelsmes esot uzskatāma par valsts līdzekļiem. Otrkārt, par saņemto līdzekļu pārvaldīšanu atbildīgā struktūra, neraugoties uz tās tiesībām paturēt daļu no ieņēmumiem, esot bijusi atbildīga par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma nodrošināšanu. Treškārt, attiecīgajai struktūrai neesot bijis tiesību izmantot no papildu maksas gūtos ienākumus citiem mērķiem kā vien likumā paredzētajiem un tas tiekot stingri kontrolēts. Tiesa tāpat esot uzsvērusi, ka attiecīgie līdzekļi līdz to galīgajai sadalei paliek valsts kontrolē un tātad – valsts iestāžu rīcībā. Tomēr Apvienotā Karaliste uzskata, ka grozītais ÖSG kopumā neatbilst iepriekš minētajiem nosacījumiem, it īpaši pirmajam un trešajam nosacījumam.

46      Vispārējā tiesa norāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumā būtībā ir konstatējusi, ka attiecīgais mehānisms samazina ÖMAG ieņēmumus, jo elektroenerģijas piegādātājiem nav pienākuma pirkt zaļo elektroenerģiju, lai to piegādātu uzņēmumiem, kuriem piešķirts atbrīvojums, un ka šo uzņēmumu tiešā maksājuma summa ÖMAG ir mazāka par summu, ko ÖMAG būtu saņēmis atbrīvojuma neesamības gadījumā.

47      Pēc tam apstrīdētā lēmuma 62. apsvērumā Komisija ir uzsvērusi, ka tādēļ Komisijai ir jāizvērtē, vai līdzekļi, kurus, pamatojoties uz grozīto ÖSG, kontrolē ÖMAG, ir valsts līdzekļi. Ja tas tā ir, attiecīgā pasākuma rezultātā samazinās valsts ieņēmumi, un tādējādi tā finansējumu veido valsts līdzekļi.

48      Šajā ziņā, pirmkārt, pēc spriedumu PreussenElektra, minēts 42. punktā (EU:C:2001:160), un Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā (EU:C:2008:413), izvērtēšanas, lai izdarītu no šiem spriedumiem secinājumus saistībā ar šīs lietas izvērtējumu, Komisija apstrīdētā lēmuma 68. apsvērumā izvērtēja, vai attiecīgajā Austrijas režīmā bija paredzēts nodoklis. Tā secināja, ka tas tā ir, ciktāl grozītajā ÖSG ir paredzēts, ka elektroenerģijas piegādātājiem jāpērk noteikts elektroenerģijas apjoms par norēķinu cenu, kas pārsniedz tirgus cenu un kas ir noteikta ar Austrijas kompetentā federālā ministra aktu, ciktāl minētajā likumā ir tikai noteiktas standarta vērtības. Elektroenerģijas tirgus cenas un norēķinu cenas, kas ir noteikta ar valsts iestādes aktu, starpība veido “maksājumu par elektroenerģiju”. Komisija ir arī uzsvērusi, ka atšķirībā no lietas, kurā tika taisīts spriedums PreussenElektra, minēts 42. punktā (EU:C:2001:160), šajā gadījumā attiecīgie līdzekļi netika pārskaitīti citiem parastajos komercdarījumos iesaistītajiem tirgus dalībniekiem, bet iestādei, kurai ir konkrēts valsts dots uzdevums iekasēt un sadalīt šos līdzekļus tikai sabiedrības interesēs esošiem mērķiem. Apstrīdētā lēmuma 69.–71. apsvērumā tā ir piebildusi, ka ÖMAG ar koncesiju bija uzticēts veikt Zaļās elektroenerģijas norēķinu centra pienākumus un ka tam tādējādi bija uzticēts vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma pienākums iekasēt attiecīgo maksājumu no visiem elektroenerģijas piegādātājiem.

49      Otrkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 72. un nākamajos apsvērumos ir norādījusi, ka attiecīgie līdzekļi bija jāizmanto tiesību aktā paredzētajam mērķim, kas tiek stingri kontrolēts. Tā ir uzsvērusi, ka atbilstoši ÖSG 23. pantam ÖMAG bija jātur attiecīgie ieņēmumi īpašā bankas kontā, kas tiek izmantots tikai atjaunojamās elektroenerģijas pirkšanai un saistībā ar kuru Austrijas kompetentajam federālajam ministram, kā arī Austrijas Revīzijas palātai jebkurā laikā ir jānodrošina piekļuve visiem dokumentiem.

50      Ņemot vērā visus šos apstākļus, Komisija apstrīdētā lēmuma 74. apsvērumā nonāca pie secinājuma, saskaņā ar kuru, “pamatojoties uz spriedumiem [Essent Netwerk Noord u.c., EU:C:2008:413 un Steinike & Weinlig, EU:C:1977:52, minēti 44. punktā], lietās, [..] līdzekļi, ko iekasē un pārvalda ÖMAG, ir uzskatāmi par valsts līdzekļiem”.

51      Treškārt, apstrīdētā lēmuma 75. un nākamajos punktos Komisija atteicās atzīt analoģiju starp šo lietu un lietu, kurā tika taisīts spriedums PreussenElektra, minēts 42. punktā (EU:C:2001:160). Tā būtībā konstatēja, ka šajā gadījumā nav atbilstoši izvērtēt Vācijas tiesību aktus neatkarīgi no tā, vai runa ir par to iepriekšējo vai šobrīd spēkā esošo redakciju, un ka Austrijas tiesību akti katrā ziņā stipri atšķiras no Vācijas tiesību aktiem. Tāsprāt, tas tā ir tādēļ, ka Vācijas režīmā, ko Tiesa izvērtēja lietā, kurā tika taisīts spriedums PreussenElektra, minēts 42. punktā (EU:C:2001:160), bija paredzēts tikai privātiem elektroenerģijas piegādes uzņēmumiem uzlikts pirkšanas pienākums, bet Austrijas sistēmā, ko varētu raksturot kā maksājuma par elektroenerģiju pasākumu, ir paredzēta valsts norīkota un kontrolēta starpniekiestāde. Komisija uzskatīja, ka Austrijas režīms varētu atļaut arī, ka valsts veic tiešus maksājumus ÖMAG (apstrīdētā lēmuma 76. apsvērums).

52      Ceturtkārt, Komisija arī uzsvēra, ka tam, ka ÖMAG ir privāts uzņēmums, nav nozīmes, jo tas ir ticis norīkots iekasēt un pārvaldīt maksājumus, un attiecīgie līdzekļi tādējādi ir valsts līdzekļi (apstrīdētā lēmuma 79. un 80. apsvērums). Visbeidzot, tā secināja, ka tam, ka attiecīgais mehānisms neskar kopējo summu, ko elektroenerģijas piegādātāji maksā ÖMAG, bet tikai kopējās summas sadali starp dažādu kategoriju elektroenerģijas galapatērētājiem, nav nozīmes. Šajā ziņā tā apstiprināja, ka izšķiroša nozīme ir tam, ka uzņēmums gūst priekšrocību un ka šī priekšrocība samazina ieņēmumus, ko valsts gūst no šā uzņēmuma, kas Austrijas režīma gadījumā tieši tā arī bija. Tāsprāt, ir skaidrs, ka valstij galu galā būs jāatrod citi ieņēmumu avoti deficīta kompensēšanai (apstrīdētā lēmuma 81.–85. apsvērums).

53      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “atbalsta” kvalifikācijai LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ir nepieciešams, lai būtu izpildīti visi šajā tiesību normā minētie nosacījumi (šajā ziņā skat. spriedumu Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā, EU:C:2008:413, 63. punkts un tajā minētā judikatūra). Pirmkārt, tam jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu. Otrkārt, šai iesaistei jābūt tādai, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, tai jāsniedz labums atbalsta saņēmējam. Ceturtkārt, tai jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumus (šajā ziņā skat. spriedumu Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā, EU:C:2008:413, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

54      Attiecībā uz pirmo no šiem nosacījumiem, pirmkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ir atzīstamas tikai tādas priekšrocības, kas tieši vai netieši tiek piešķirtas no valsts līdzekļiem. No paša šīs tiesību normas teksta un LESD 108. pantā paredzētajiem procedūras noteikumiem izriet, ka priekšrocības, kas piešķirtas no citiem, nevis valsts līdzekļiem, neietilpst attiecīgo tiesību normu piemērošanas jomā. Atbalsta, ko piešķir valsts, un atbalsta, kas piešķirts, izmantojot valsts līdzekļus, nošķiršana ir paredzēta tādēļ, lai atbalsta jēdzienā iekļautu ne tikai atbalstu, kuru tieši piešķīrusi valsts, bet arī atbalstu, ko piešķīrušas valsts vai privātas iestādes, kuras izraudzījusies vai izveidojusi valsts (šajā ziņā skat. spriedumus Steinike & Weinlig, minēts 44. punktā, EU:C:1977:52, 21. punkts, un Sloman Neptun, minēts 43. punktā, EU:C:1993:97, 19. punkts un tajā minētā judikatūra). Kopienu tiesībās netiek pieļauts, ka, vienkārši izveidojot autonomas struktūras atbalsta sadalei, ir iespējams apiet valsts atbalstu reglamentējošās tiesību normas (spriedums, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, Krājums, EU:C:2002:294, 23. punkts).

55      Otrkārt, ir jāatgādina, ka visos gadījumos nav jānosaka, vai ir notikusi valsts līdzekļu nodošana, lai vienam vai vairākiem uzņēmumiem piešķirta priekšrocība varētu tikt uzskatīta par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (skat. spriedumu Francija/Komisija, minēts 54. punktā, EU:C:2002:294, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

56      Treškārt, ir jāuzsver, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka LESD 107. panta 1. punkts aptver visus finanšu līdzekļus, ko valsts iestādes var faktiski izmantot, lai atbalstītu uzņēmumus, un nav nozīmes tam, vai šie līdzekļi pastāvīgi ir minēto valsts iestāžu īpašumā vai nē. Līdz ar to, pat ja summas, kas atbilst attiecīgajam pasākumam, pastāvīgi nav Valsts kases rīcībā, ar to, ka tās pastāvīgi ir valsts uzraudzībā un tādējādi kompetento valsts iestāžu rīcībā, ir pietiekami, lai tās tiktu kvalificētas par valsts līdzekļiem (skat. spriedumu Francija/Komisija, minēts 54. punktā, EU:C:2002:294, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Šajā lietā Austrijas Republika un Apvienotā Karaliste apgalvo, ka saistībā ar attiecīgo pasākumu nekad nav tikusi izmantota valsts nauda. Tās it īpaši atsaucas uz spriedumu PreussenElektra, minēts 42. punktā (EU:C:2001:160). Komisija – tieši pretēji – atsaucas galvenokārt uz lietām, kurās tika taisīti spriedumi Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā (EU:C:2008:413), un Steinike & Weinlig, minēts 44. punktā (EU:C:1977:52), 21. punkts). Turklāt ir jākonstatē, ka, lai arī Komisija apstrīdētajā lēmumā ir detalizēti izvērtējusi visus trīs iepriekš minētos spriedumus, Vispārējā tiesā notiekošajā tiesvedībā tā savukārt lielāku nozīmi ir vēlējusies piešķirt spriedumam Steinike & Weinlig, minēts 44. punktā (EU:C:1977:52), kā “principiālajam” spriedumam, uzskatot spriedumus PreussenElektra, minēts 42. punktā (EU:C:2001:160), un Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā (EU:C:2008:413), tikai par “ad hoc” nolēmumiem, no kuriem nevar tikt izsecināti vispārīgi piemērojamie nosacījumi, kas ir jāievēro, lai pasākums varētu tikt atzīts par tādu, kurā tieši vai netieši ir izmantoti valsts līdzekļi.

58      Attiecībā uz spriedumiem PreussenElektra, minēts 42. punktā (EU:C:2001:160), un Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā (EU:C:2008:413), ir jākonstatē, ka tie nevar tikt vērtēti tādējādi, ka visnesenāk taisītajā spriedumā izdarītie secinājumi padara vissenāk taisītajā spriedumā izdarītos secinājumus par liekiem. Tieši pretēji – tie ir jāinterpretē kā tādi, kas reglamentē dažādus faktiskos apstākļus (šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Vent De Colère u.c., C‑262/12, Krājums, EU:C:2013:851, 34. un 35. punkts).

59      Attiecībā uz spriedumu PreussenElektra, minēts 42. punktā (EU:C:2001:160), ir jānorāda, ka, lai izslēgtu pasākuma atzīšanu par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta (jaunajā redakcijā – LESD 107. panta 1. punkts) izpratnē, Tiesa būtībā bija pamatojusies uz to, ka minētajā lietā aplūkotais Vācijas tiesiskais regulējums, kas, pirmkārt, uzlika privātajiem elektroenerģijas piegādes uzņēmumiem pienākumu iepirkt no atjaunojamajiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju par minimālo cenu, kas ir augstāka par reālo šāda veida elektroenerģijas ekonomisko vērtību, un, otrkārt, sadalīja no tā izrietošos finanšu izdevumus starp minētajiem elektroenerģijas piegādes uzņēmumiem un iepriekš esošiem privātajiem elektroenerģijas tīklu ekspluatētājiem, neietvēra elementus, no kuriem būtu iespējams secināt, ka ir notikusi tieša vai netieša valsts līdzekļu piešķiršana. Šādos apstākļos tā nosprieda, ka ar to, ka minētajā tiesiskajā regulējumā ir piešķirta neapšaubāma ekonomiskā priekšrocība uzņēmumiem, kuri ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem, un ka šī priekšrocība radās valsts varas iesaistīšanās rezultātā, nebija pietiekami, lai aplūkojamo pasākumu varētu kvalificēt kā atbalstu. Tāpat tā kā vienu no pamatelementiem atzina, ka attiecīgajā Vācijas likumā paredzēto papildu maksājumu subjekti bija privāttiesiska rakstura (skat. attiecīgā sprieduma rezolutīvo daļu, kā arī tā 55. un 56. punktu). No lietas, kurā tika taisīts iepriekš minētais spriedums, faktisko apstākļu analīzes arī izriet, ka pretēji šajā tiesvedībā aplūkotajam Austrijas pasākumam Vācijas likumā paredzētais mehānisms neparedzēja starpnieku iesaistīšanos, kuri būtu atbildīgi par summu, kas ir uzskatāmas par atbalstu, iekasēšanu vai pārvaldīšanu, un līdz ar to tajā nebija paredzētas struktūras, kas pēc to uzbūves vai lomas būtu salīdzināmas ar ÖMAG. Līdz ar to, pretēji šobrīd izskatāmajai lietai, priekšrocība, ko Tiesa bija izvērtējusi spriedumā PreussenElektra, minēts 42. punktā (EU:C:2001:160), kas sastāvēja gan no atbalsta saņēmējiem uzņēmumiem garantētās iespējas pārdot tālāk visu no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju, gan no tā, ka pārdošanas cena pārsniedza tirgus cenu, tika piešķirta uzreiz līgumu par piegādi un atlīdzību noslēgšanas brīdī.

60      Savukārt saistībā ar lietu, kurā tika taisīts spriedums Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā (EU:C:2008:413), kas attiecās uz pasākumu, kuru veidoja valsts tiesiskais regulējums, kas ļauj iekasēt papildmaksu par elektroenerģijas pārvadi par labu likumā izraudzītajai sabiedrībai (turpmāk tekstā – “SEP”), kurai ir pienākums segt “neatgūstamās” izmaksas, ir jāatgādina, ka Tiesa nosprieda, ka ir pastāvējusi valsts līdzekļu izmantošana EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā, kā izriet no minētā sprieduma 65. un nākamajiem punktiem, Tiesa balstījās, pirmkārt, uz konstatējumu, ka attiecīgo finanšu summu, kas bija piešķirtas SEP, pamatā bija papildmaksa, ko valsts atbilstoši likumam bija noteikusi zaļās elektroenerģijas pircējiem, un ka ir ticis konstatēts, ka runa ir par nodokli. Tiesa uzskatīja, ka minētās summas līdz ar to bija radušās no valsts līdzekļiem.

61      Otrkārt, kā izriet no sprieduma Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā (EU:C:2008:413), 67.–69. punkta, Tiesa ir uzsvērusi, ka attiecīgais nodoklis tika maksāts tīkla pārvaldītājiem vai atļauju turētājiem, kuriem tas bija jānodod SEP, kas paturēja noteiktu likumā paredzētu summu [400 miljonus Nīderlandes guldeņu (NLG)] un atlikušo daļu nodeva kompetentajam Nīderlandes ministram. Tā arī apstiprināja, ka SEP, kuras kapitāls pilnībā piederēja elektroenerģijas ražotājiem uzņēmumiem, tolaik ar likumu bija uzdots pārvaldīt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu. Turklāt SEP nebija iespējas izmantot ieņēmumus no šiem maksājumiem citiem, tiesību aktos neparedzētiem mērķiem, un tas tika stingri kontrolēts, jo tai likumā bija uzdots ar grāmatveža palīdzību apstiprināt saņemto un pārskaitīto summu aprēķinu.

62      Treškārt, kā izriet no sprieduma Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā (EU:C:2008:413), 70. punkta, Tiesa konstatēja, ka “nav nozīmes tam, ka šī izraudzītā sabiedrība vienlaikus ir iekasētā maksājuma centralizētāja, savākto līdzekļu pārvaldītāja un šo līdzekļu daļas saņēmēja[;] likumā paredzētie mehānismi un, konkrētāk, grāmatveža apliecināts aprēķins ļauj nošķirt šīs dažādās lomas un kontrolēt līdzekļu izmantošanu[;] no tā izriet[ēja], ka, ja šai izraudzītajai sabiedrībai [nebūtu] piešķirti 400 miljoni NLG, brīdī, no kura tā ar tiem var[ēja] brīvi rīkoties, šī summa [paliktu] valsts kontrolē un līdz ar to valsts iestāžu rīcībā, ar ko pietiek, lai to kvalificētu par valsts līdzekļiem”.

63      Sprieduma Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā (EU:C:2008:413), 71. punktā Tiesa arī norādīja uz attiecīgā likuma mērķi ļaut elektroenerģijas ražotājiem uzņēmumiem ar to meitasuzņēmuma SEP starpniecību atgūt noteiktas tirgum neatbilstošās izmaksas, kas tām bija radušās agrāk.

64      Šo iemeslu dēļ Tiesa sprieduma Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā (EU:C:2008:413), 72. un 73. punktā arī secināja, ka lieta, kurā tika taisīts šis iepriekš minētais spriedums, atšķīrās no spriedumā Pearle u.c., minēts 43. punktā (EU:C:2004:448), aplūkotā pasākuma. Tā uzsvēra, ka lietā, kurā tika taisīts šis pēdējais minētais spriedums, līdzekļus, kas tika izlietoti reklāmas kampaņai, savāca arodbiedrība no saviem dalībniekiem, kuri bija iesaistīti kampaņā, izmantojot iemaksas, kas obligāti tika izlietotas šīs kampaņas organizēšanai. Tā atzina, ka līdz ar to runa nav ne par izdevumiem valstij, ne par līdzekļiem, kas paliek valsts kontrolē. Tā arī uzsvēra, ka reklāmas kampaņu organizēja optiķu privātasociācija, tai bija tīri komerciāls mērķis un tā nekādā ziņā neveidoja daļu no iestāžu politikas, pretēji pamatlietai, kurā tika taisīts spriedums Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā (EU:C:2008:413), un kurā lēmumu par attiecīgās finanšu summas piešķiršanu izraudzītajai sabiedrībai bija pieņēmis valsts likumdevējs.

65      Visbeidzot, sprieduma Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā (EU:C:2008:413), 74. punktā Tiesa tieši nodalīja izvērtējamo pasākumu no spriedumā PreussenElektra, minēts 42. punktā (EU:C:2001:160), aplūkotā pasākuma, uzsverot, ka šajā pēdējā minētajā lietā nebija notikusi nekāda tieša vai netieša valsts līdzekļu nodošana uzņēmumiem, kas ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem, bet tiem bija tikai noteikts pienākums iepirkt šo elektroenerģiju par minimālajām cenām. Tā uzsvēra, ka šajā pēdējā gadījumā valsts nebija pilnvarojusi uzņēmumus pārvaldīt valsts līdzekļus, bet tiem bija pienākums pirkt, izmantojot pašiem savus finanšu līdzekļus.

66      Pretēji Austrijas Republikas un Apvienotās Karalistes apgalvojumiem grozītajā ÖSG ir ietverti elementi, kas to diezgan stipri tuvina pasākumam, kurš tika izskatīts lietā, kurā tika taisīts spriedums Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā (EU:C:2008:413).

67      Pirmkārt, ir jānorāda, ka līdzīgi kā situācijā saistībā ar SEP lietā, kurā tika taisīts spriedums Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā (EU:C:2008:413), ÖMAG šajā gadījumā ar grozīto ÖSG ir uzdots pārvaldīt atbalsta sistēmu elektroenerģijas no atjaunojamiem energoresursiem ražošanai. Šajā ziņā Komisija pamatoti ir atsaukusies uz to, ka ÖMAG 2006. gadā tika izveidots ar tiešu mērķi piešķirt koncesiju Zaļās elektroenerģijas norēķinu centra pienākumu izpildei atbilstoši minētā likuma 14.–14.e pantam. Kā ir norādījusi Komisija, šajā likumā paredzētā sistēma var tikt definēta kā valsts koncesija, ciktāl attiecīgie līdzekļi tiek piešķirti tikai sabiedrības interesēs, ko ir noteicis Austrijas likumdevējs. Minētie līdzekļi, ko veido papildu izmaksas, ko elektroenerģijas piegādātāji maksā ÖMAG par zaļo elektroenerģiju, kuras cena pārsniedz tirgū pastāvošo elektroenerģijas cenu, no maksājumus veicošajiem uzņēmumiem nenonāk tieši zaļās elektroenerģijas ražotāju rīcībā, proti, citu parastās komercdarbības veicošo saimnieciskās darbības subjektu rīcībā, bet saistībā ar tiem ir nepieciešama starpnieka, kurš būtu atbildīgs par to iekasēšanu un pārvaldīšanu, iesaistīšanās. Pretēji apstākļiem lietā, kurā tika taisīts spriedums PreussenElektra, minēts 42. punktā (EU:C:2001:160), tādējādi nevar būt runas par vienkāršu likumā paredzētu pirkšanas pienākumu, kad attiecīgā priekšrocība tiek piešķirta automātiski piegādes līgumu noslēgšanas un atlīdzības samaksas brīdī.

68      Otrkārt, ir jākonstatē, ka līdzīgi kā lietā, kurā tika taisīts spriedums Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā (EU:C:2008:413), šobrīd izskatāmā lieta attiecas uz attiecīgā pasākuma finansēšanai paredzētajiem līdzekļiem, kuri ir tikuši iegūti, pateicoties maksājumiem, kas privātajiem tiesību subjektiem ir tikuši uzlikti ar grozīto ÖSG, ciktāl tajā ir paredzēta obligāta papildmaksa saistībā ar zaļās elektroenerģijas iegādi. Tomēr pēc analoģijas ar sprieduma Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā (EU:C:2008:413), 43.–47. punktu ir jāatzīst, ka minētā papildmaksa vai papildu izmaksas ir pielīdzināmas parafiskālam maksājumam, kas Austrijā tiek piemērots elektroenerģijai un kuru nosaka valsts iestāde, un tas tiek darīts sabiedrības interesēs un atbilstoši objektīvam kritērijam, ņemot vērā transportēto elektroenerģijas kilovatstundu (kWh) daudzumu. Kā apstrīdētā lēmuma 68. apsvērumā ir uzsvērusi Komisija, gan iegādājamais zaļās elektroenerģijas daudzums, gan tās cenas ir noteiktas likumā, ciktāl grozītā ÖSG 22.b pantā ir precizēts, ka Austrijas kompetentais federālais ministrs katru gadu nosaka norēķinu cenu līmeni. Turklāt Austrijas Republika vai Apvienotā Karaliste nav apgalvojušas – un arī lietas materiālos nav norāžu par to –, ka nodokļa piemērošanas iniciatīva ar attiecīgā pasākuma palīdzību būtu nākusi no ar nodokli apliekamajām vienībām, nedz arī, ka ÖMAG darbojas tikai kā instruments shēmā, ko tās pašas ir paredzējušas, vai ka tās pašas būtu pieņēmušas lēmumu par finanšu līdzekļu izmantojumu. Līdz ar to – un pēc analoģijas ar sprieduma Essent Netwerk Noord u.c., minēts 44. punktā (EU:C:2008:413), 66. punktu – attiecīgās summas var tikt kvalificētas kā līdzekļi, kuriem ir valsts līdzekļu izcelsme un kas ir pielīdzināmi parafiskālam maksājumam. Runājot konkrēti par to, vai pastāv no atbalsta izrietoša priekšrocība atbrīvojuma no parafiskāla maksājuma veidā, kā arī šīs priekšrocības selektivitāte (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 7. marts, British Aggregates/Komisija, T‑210/02 RENV, Krājums, EU:T:2012:110, 46.–49. punkts un tajos minētā judikatūra), tas tiks izvērtēts Austrijas Republikas izvirzītā otrā pamata pārbaudes laikā (skat. šī sprieduma 94. un nākamos punktus).

69      Treškārt, kaut arī ir vispārzināms, ka ÖMAG ir privāta akciju sabiedrība, nevis publiska struktūra un ka ÖMAG akcionāriem, kas ir valsts kontrolē, pieder mazāk nekā puse no tās akcijām, un ka tie nevar īstenot kontroli vai kaut vai kopīgu kontroli pār šo sabiedrību (skat. šī sprieduma 33. un 45. punktu), ar to šajā lietā pastāvošajos apstākļos nevar būt pietiekami, lai noraidītu secinājumu par valsts līdzekļu pastāvēšanu saistībā ar attiecīgo pasākumu.

70      Kā ir ticis norādīts šī sprieduma 67. un 68. punktā, ÖMAG ir atbildīga par atbalsta sistēmas elektroenerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem ražošanai pārvaldību un tā šī uzdevuma veikšanā, kā apstrīdētajā lēmumā un savos rakstveida apsvērumos Vispārējā tiesā ir uzsvērusi Komisija, tiek stingri kontrolēta, kā rezultātā tā nevar izmantot attiecīgā pasākuma ietvaros iegūtos līdzekļus, kurus tai obligātā kārtā pārskaita uzņēmumi, uz kuriem attiecas šis pasākums, citiem mērķiem kā vien Austrijas tiesību aktos paredzētajiem. Šādos apstākļos, kaut arī ir tiesa, ka ÖMAG ir struktūra, kas ir izveidota privātas akciju sabiedrības formā, tomēr ir jākonstatē, ka saistībā ar koncesiju Zaļās elektroenerģijas norēķinu centra pienākumu izpildei šīs struktūras darbība nav tāda, ko varētu raksturot kā tādas ekonomiskas vienības darbību, kura brīvi darbojas tirgū peļņas gūšanas nolūkā, bet gan tāda, kuras ietvarus ir noteicis Austrijas likumdevējs, kurš ir ierobežojis minēto darbību ar attiecīgās koncesijas izpildi.

71      Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka ÖMAG ir uzdots turēt finanšu līdzekļus, kas ir iegūti, piemērojot attiecīgo pasākumu, īpašā kontā, saistībā ar kuru var tikt veiktas valsts iestāžu pārbaudes, kā tas tostarp izriet no grozītā ÖSG 15., 21. un 23. panta. Tā – izvērtējot to kopā ar ÖMAG piešķirtajām īpašajām kompetencēm un pienākumiem – ir papildu norāde par to, ka runa ir nevis par līdzekļiem, kas atbilst parastajiem privātajā sektorā pastāvošajiem līdzekļiem, kuri pilnībā būtu tos pārvaldošā uzņēmuma rīcībā, bet gan par īpašiem līdzekļiem, kuru izmantošanu Austrijas likumdevējs iepriekš ir paredzējis stingri noteiktiem mērķiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1998. gada 27. janvāris, Ladbrook Racing/Komisija, T‑67/94, Krājums, EU:T:1998:7, 105. un nākamie punkti).

72      Konkrētāk, runājot par valsts iestāžu veikto ÖMAG kontroli, par kuru ir ticis atgādināts šī sprieduma 70. un 71. punktā, tā tiek veikta dažādos līmeņos. Pirmkārt, kontroli veic Austrijas kompetentais federālais ministrs, kuram atbilstoši grozītā ÖSG 21. panta beigu daļai savu uzraudzības funkciju ietvaros ir jākontrolē ÖMAG izdevumi un atzinuma veidā jāpieņem lēmums par to atzīšanu, kā arī saskaņā ar minētā likuma 23. pantu, lasot to kopā ar šī likuma 15. panta 2. punktu, jebkurā laikā ir jāpiešķir piekļuve visiem dokumentiem saistībā ar ÖMAG konkrētajiem kontiem un attiecīgajiem līdzekļiem. Turklāt, kā izriet no attiecīgā likuma 24. panta, minētais Austrijas kompetentais federālais ministrs tāpat ir nekavējoties jāinformē par jebkādu attīstību, kas ir pretrunā atsevišķu attiecīgajā likumā paredzēto mērķu sasniegšanai, un tas ir jādara Austrijas elektroenerģijas regulatoram, kuram regulāri ir jāuzrauga minēto mērķu īstenošana.

73      Otrkārt, saskaņā ar grozītā ÖSG 23. pantu ÖMAG katru gadu iesniedz Austrijas regulatīvajai iestādei, kurai ir kompetence elektroenerģijas jomā, detalizētu ziņojumu.

74      Treškārt, saskaņā ar grozītā ÖSG 15. panta 5. punktu, un kā apstrīdētā lēmuma 72. apsvērumā pamatoti ir norādījusi Komisija, neraugoties uz ÖMAG īpašumtiesību struktūru, Austrijas Revīzijas palātai arī ir jāveic ex post revīzija attiecībā uz ÖMAG.

75      Šāda stingra ÖMAG darbības atbilstības paredzētajam leģislatīvajam regulējumam kontrole, pat ja tā tiek veikta ex post un tai pašai par sevi nav izšķirošanas nozīmes, ir daļa no grozītajā ÖSG paredzētās kopējās struktūras vispārējās loģikas un tādējādi apstiprina secinājumu, kas izdarīts, ņemot vērā šīs struktūras īstenotās kompetences, un pielāgots, ievērojot tās pienākumus, ka ÖMAG rīkojas nevis pati savā labā un brīvi, bet gan rīkojas kā atbalsta, kas piešķirts no valsts līdzekļiem, pārvaldītājs, kurš izpilda koncesiju. Šajā ziņā tiesas sēdē paustais Austrijas Republikas apgalvojums, saskaņā ar kuru Austrijas Revīzijas palātas veiktā kontrole nekādi neietekmē veidu, kādā ÖMAG izmanto šos līdzekļus, nav efektīvs. Pat ja tiktu pieņemts, ka iepriekš minētajai kontrolei nav tiešas ietekmes uz to, kādā veidā ÖMAG ikdienā pārvalda attiecīgo finansējumu, tomēr tas ir papildu elements, kura mērķis ir nodrošināt, ka ÖMAG darbība ir ierobežota ar grozītajā ÖSG paredzēto regulējumu.

76      Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 61. un 62. apsvērumā, lasot tos kopā ar minētā lēmuma 82.–86. apsvērumu, pamatoti ir apstiprinājusi, ka grozītā ÖSG 22.c pantā paredzētā priekšrocība energoietilpīgajiem uzņēmumiem šajā gadījumā līdzinās papildu izmaksām valstij, ciktāl jebkurš minēto uzņēmumu maksājamā nodokļa summas samazinājums var tikt uzskatīts par tādu, kas ir radījis valsts ieņēmumu zudumu, kas vēlāk tomēr ir tikuši atgūti no citiem uzņēmumiem, kuri kompensē šādi radušos zudumus. Pretatlīdzībai par “maksimālo robežu” energoietilpīgo nozaru uzņēmumu iemaksām elektroenerģijas piegādātājs saskaņā ar grozītā ÖSG 15. panta 1.a punktu ir atbrīvots no pienākuma iegādāties zaļo elektroenerģiju no ÖMAG par to elektroenerģijas daudzumu, ko tas ir pārdevis galīgajam patērētājam, kurš ir atbrīvots no zaļās elektroenerģijas iegādes pienākuma.

77      Šos secinājumus neatspēko arī pārējie Austrijas Republikas un Apvienotās Karalistes izvirzītie apgalvojumi.

78      Vispirms apgalvojums, saskaņā ar kuru valsts nav paredzējusi segt jebkādus zaudējumus no valsts budžeta līdzekļiem, kā arī apgalvojums, saskaņā ar kuru visus maksātnespējas riskus, kas, iespējams, varētu izrietēt no tā, ka ÖMAG rīkotos pretēji grozītā ÖSG noteikumiem, segtu pats ÖMAG, nevis valsts, nav efektīvs.

79      Jānorāda, ka šajā gadījumā nozīme ir tikai tai situācijai, kas izriet no attiecīgā pasākuma – redakcijā, kādā tas ir ticis paziņots, – piemērošanas, nevis iespējamajai ÖMAG darbībai, kas nav atbilstoša paredzētajam tiesiskajam regulējumam. Tomēr lietas dalībnieki ir vienisprātis par to, ka, darbojoties, ievērojot stingru atbilstību, un minētā pasākuma robežās, ÖMAG principā nebija nepieciešama valsts palīdzība, ciktāl saskaņā ar grozītā ÖSG 21. un nākamajiem pantiem tostarp norēķinu cenai, kopā ar ikgadējām iemaksām, kas jāmaksā visiem gala patērētājiem, kuri ir pievienoti publiskajam tīklam, ir jāsedz arī ÖMAG izmaksas. Kā norādījusi Austrijas Republika, atbildot uz procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdotu Vispārējās tiesas jautājumu, tas ietver arī to, ka tiek segta ÖMAG iepriekšējā gadā iespējami neiegūtā peļņa, kas nav tikusi iegūta, piemēram, atsevišķu energoietilpīgo uzņēmumu iemaksu maksimālās robežas noteikšanas dēļ. Līdz ar to, kā pamatoti ir norādījusi Austrijas Republika, ÖMAG vai nu nekad nav saskāries ar neiegūtas peļņas situāciju, vai arī šāda situācija ir bijusi tikai īslaicīga ar situācijas kompensēšanu nākamajā gadā. Turklāt, kā savā atbildē uz procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdotu Vispārējās tiesas jautājumu ir norādījusi Komisija, atsaucoties uz grozītā ÖSG 22.b pantu un uz ÖMAG darbības ziņojumu par 2006. gadu, kas ir pievienots iebildumu rakstam, norēķinu cenu pielāgojumus bija atļauts veikt pat gada laikā. Šajā ziņā ir jānorāda arī uz paskaidrojumiem, ko Austrijas Republika savās atbildēs uz Vispārējās tiesas jautājumiem ir sniegusi par to, ka Austrijas kompetentais federālais ministrs saskaņā ar grozītā ÖSG 22.c pantu bija tiesīgs pat grozīt kompensācijas maksājumu, kas bija jāpārskaita ÖMAG, un bija tiesīgs to darīt pēc dažādu atbilstošo ekonomisko datu izsvēršanas. Šādos apstākļos ir arī jākonstatē, ka Austrijas Republika tiesas sēdē nav konsekventi apgalvojusi, ka ÖMAG bija jāuzņemas ar tā darbību saistītais risks, tostarp saistībā ar maksātnespējas problēmām vai likviditātes trūkumu.

80      Katrā ziņā no grozītā ÖSG analīzes izriet, ka attiecīgais pasākums principā paredzēja nepārtrauktu ÖMAG piekļuvi finansējumam, kas ir nepieciešams to sabiedrības interesēs veicamo uzdevumu izpildei, kuri tam bija uzticēti koncesijas Zaļās elektroenerģijas norēķinu centra uzdevumu veikšanai ietvaros, tādējādi samazinot minētos likviditātes vai pat maksātnespējas riskus, kas tam šajā ziņā varētu rasties. Tas tikai apstiprina šī sprieduma 70., 71. un 75. punktā pausto secinājumu, saskaņā ar kuru ÖMAG nedarbojas kā tipisks uzņēmums tirgū, kurš sedz visus parastos riskus un apdraudējumus, tostarp finanšu riskus, bet darbojas kā īpaša vienība, kuras loma ir tikusi stingri noteikta attiecīgajos tiesību aktos. Ņemot vērā iepriekš minēto, nav jāizvērtē arī tā apgalvojuma atbilstība, kuru Komisija ir paudusi, atbildot uz procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdotajiem Vispārējās tiesas jautājumiem, un saskaņā ar kuru “grozītā ÖSG 23. panta 2. punkta 5. apakšpunktā bija paredzēta iespēja noteikt dažas “citas piemaksas”, nenorādot nekādus precizējumus un Austrijas Republikai administratīvā procesa laikā neprecizējot šo piemaksu juridisko pamatu, pat ārpus grozītā ÖSG”, vai arī tās atsauces atbilstība, ko Komisija šajā pašā ziņā ir izdarījusi attiecībā uz to, ka ir arī paredzams, ka ÖMAG atsauksies uz Austrijas Republikas atbildību gadījumā, ja Austrijas kompetentais federālais ministrs nenoteiks norēķinu cenu tādā veidā, lai tiktu atlīdzinātas visas ÖMAG papildu izmaksas, kas ir atlīdzināmas attiecīgā likuma izpratnē. Austrijas Republika nav apstrīdējusi, ka principā, ja tiesiskais ietvars tiek ievērots, tajā ir paredzēts visu to ÖMAG papildu izdevumu kompensācijas mehānisms, kas tam var būt radušies pienākuma iegādāties zaļo elektroenerģiju no ražotājiem Austrijā par augstāku cenu nekā tirgus cena dēļ.

81      Tāpat nav efektīvi arī tie Austrijas Republikas apgalvojumi, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, attiecīgais pasākums neparedz tiešus valsts “budžeta” maksājumus ÖMAG, otrkārt, attiecīgie līdzekļi nekad nav atstājusi privāto sektoru, treškārt, minētie līdzekļi nav bijuši “valsts rīcībā”, ceturtkārt, ÖMAG “neesot bijis valsts varas pilnvaru” un, ceļot iespējamās prasības pret to, saskaņā ar attiecīgo pasākumu bija jāievēro parastā civiltiesvedības procedūra, nevis administratīvā procedūra, kā arī, visbeidzot, ka ÖMAG bija “neitrāls un neatkarīgs” attiecībā pret dažādiem tirgus dalībniekiem.

82      Būtībā jau ir ticis konstatēts, pirmkārt, ka attiecīgie līdzekļi jau sākotnēji bija jākvalificē kā valsts finansējums, tostarp ņemot vērā sabiedrības interesēs paredzēto maksājumu obligāto raksturu un, otrkārt, to, ka ÖMAG saistībā ar koncesiju Zaļās elektroenerģijas norēķinu centra pienākumu izpildei darbojās Austrijas likumdevēja skaidri noteiktos ietvaros un īstenoja tos pašus mērķus un turklāt tika stingri kontrolēts no Austrijas kompetento iestāžu puses. Šajā ziņā Tiesa nesen ir apstiprinājusi, ka fondi, kas tiek finansēti ar dalībvalsts tiesību aktos noteiktiem obligātiem maksājumiem un pārvaldīti un sadalīti atbilstoši šiem tiesību aktiem, var tikt uzskatīti par valsts līdzekļiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, pat ja tos pārvalda no valsts iestādēm nošķirtas vienības (šajā ziņā skat. spriedumu Vent De colère, minēts 58. punktā, EU:C:2013:851, 25. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī pēc analoģijas – 26. punkts). Tiesa atzina, ka uzņēmumiem noteikto papildu izmaksu, kas izriet no pienākuma iepirkt vēja ģeneratoru ražotu elektroenerģiju par cenu, kura ir augstāka par tirgus cenu, pilnīgas kompensācijas mehānisms, ko finansē galapatērētāji, kā tas bija noteikts analizējamajā Francijas tiesību aktā, ir jāuzskata par intervenci, izmantojot valsts līdzekļus.

83      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka attiecīgais pasākums ir saistīts ar valsts līdzekļu izmantošanu.

84      Tādējādi pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

–       Par pirmā pamata otro daļu

85      Austrijas Republika apgalvo, ka attiecīgais pasākums šajā gadījumā nav pasākums, kas ir attiecināms uz valsti. Šajā ziņā tā atsaucas uz spriedumu Francija/Komisija (minēts 54. punktā, EU:C:2002:294, 55. un nākamie punkti), kā arī spriedumu PreussenElektra (minēts 42. punktā, EU:C:2001:160), 20. punkts, un apgalvo, ka ir jāņem vērā visas norādes, kā, piemēram, struktūras, kas ir veikusi attiecīgo pasākumu, integrācija valsts administrācijas struktūrās, tās veikto darbību raksturs un šo darbību īstenošana tirgū, struktūras juridiskais statuss, uzraudzības, ko valsts iestādes īsteno pār struktūras pārvaldi, intensitāte un citi faktori. Tā uzskata, pirmkārt, ka persona, kura koncesijas ietvaros izpilda ar grozīto ÖSG izveidotā Zaļās elektroenerģijas norēķinu centra pienākumus, ir privāts uzņēmums. Tā a contrario atsaucas uz 1996. gada 12. decembra spriedumu Air France/Komisija (T‑358/94, Krājums, EU:T:1996:194, 38. punkts). Otrkārt, nevienu no iepriekš minētās juridiskās personas institūcijām nav jāapstiprina vai jāieceļ valstij, jo valsts tās institūcijās nemaz nav pārstāvēta. Treškārt, nedz iepriekš minētās juridiskās personas formu, nedz tās akcionāru sastāvu likums nereglamentē. Ceturtkārt, valstij neesot nekādu apstiprināšanas tiesību saistībā ar tās darbībām. Piektkārt, iepriekš minētā juridiskā persona neesot reglamentēta noteikumos, kuri būtu jāapstiprina valstij, un uz to neattiecoties arī prasība saņemt valsts izsniegtas atļaujas vai īpaši soda veidi. Sestkārt, strīdi starp iepriekš minēto juridisko personu un elektroenerģijas piegādātājiem esot risināmi vispārējās jurisdikcijas tiesās.

86      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, runājot par nosacījumu par pasākuma attiecināmību, ir jāizvērtē, vai valsts iestādes ir uzskatāmas par iesaistītām šī pasākuma noteikšanā (šajā ziņā skat. spriedumu Vent De colère, minēts 58. punktā, EU:C:2013:851, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

87      Šajā lietā ir jākonstatē, ka atbalsta zaļajai elektroenerģijai mehānisms, kā arī energoietilpīgo uzņēmumu atbrīvojuma mehānisms tika izveidoti ar likumu, šajā gadījumā – grozīto ÖSG, un tādēļ tie ir atzīstami par pasākumiem, kas ir attiecināmi uz valsti. Šādos apstākļos, pretēji Austrijas Republikas apgalvotajam, nav jāveic padziļinātāka analīze attiecībā uz ÖMAG iespējamo integrāciju valsts administrācijas struktūrās, tās veikto darbību raksturu un šo darbību īstenošanu tirgū, kā arī struktūras juridisko statusu vai uzraudzības, ko valsts iestādes īsteno pār attiecīgās struktūras pārvaldi, intensitāti. Katrā ziņā, izvērtējot šobrīd izskatāmā pamata pirmo daļu, jau ir ticis konstatēts, ka ÖMAG bija integrēts Austrijas likumdevēja reglamentētā struktūrā, kurā bija paredzēts ne tikai tā veicamo darbību raksturs un to konkrētā īstenošana, bet arī kontrole, ko ex post veic kompetentās valsts iestādes, un turklāt detalizēti noteikta arī ÖMAG rīcības brīvība tā koncesijas izpildē, kā rezultātā šī vienība nevar tikt uzskatīta par privātu saimnieciskās darbības subjektu, kas peļņas gūšanas nolūkā brīvi darbojas tirgū, veicot konkurētspējīgu darbību.

88      Līdz ar to arī pirmā pamata otrā daļa un tādējādi viss minētais pamats kopumā ir jānoraida.

 Par otro pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ņemot vērā kļūdu tiesību piemērošanā, kuru Komisija ir pieļāvusi, secinot, ka attiecīgais pasākums ir selektīvs

89      Austrijas Republika apgalvo, ka selektivitātes kritērijs nošķir vispārīgus ekonomiskās politikas pasākumus no valsts atbalsta. Valsts atbalsts pastāv tad, ja valsts pasākums rada priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai salīdzinājumā ar pārējiem, kas, ņemot vērā minētā režīma izvirzīto mērķi, ir faktiski un tiesiski līdzīgā situācijā (spriedums, 2004. gada 29. aprīlis, GIL Insurance u.c., C‑308/01, Krājums, EU:C:2004:252, 68. punkts). Austrijas Republika uzskata, ka pasākuma, kas var tikt atzīts par valsts atbalstu, selektivitātes pārbaude ir jāveic vairākos posmos. Vispirms ir jāidentificē atsauces sistēma, pēc tam jākonstatē atšķirības salīdzinājumā ar šo sistēmu un, visbeidzot, jāizvērtē iespēja pamatot šo atšķirību ar sistēmas raksturu un loģiku.

90      Tādējādi Austrijas Republika uzskata, ka, pirmkārt, ir jānoskaidro, vai grozītā ÖSG 22.c pants faktiski var tikt uzskatīts par “izņēmumu” no “atskaites sistēmas”. Savā argumentācijā tā tostarp atsaucas uz 2008. gada 10. aprīļa spriedumu Nīderlande/Komisija (T‑233/04, Krājums, EU:T:2008:102).

91      Otrkārt, Austrijas Republika uzskata, ka, pat ja Vispārējā tiesa atzītu, ka grozītā ÖSG 22.c pantā paredzētais režīms rada nesaskaņotību ar atsauces sistēmu, tas esot pamatojams ar sistēmas loģiku un tās iekšējo uzbūvi. Tās mērķis esot līdzsvaroti sadalīt zaļās elektroenerģijas finansēšanas pienākumu starp patērētāju grupām, ņemot vērā no Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīvas 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV L 283, 51. lpp.; turpmāk tekstā arī – “Enerģijas nodokļu direktīva”), izrietošo loģiku. Austrijas Republika tostarp ir atsaukusies uz iepriekš notikušām līdzīgām procedūrām Komisijā (N 271/2006 attiecībā uz “Tax Relief for Supply of surplus Heating” Dānijā un N 820/2006 attiecībā uz “nodokļu atvieglojumiem lielo elektroenerģijas patērētāju īstenotajiem procesiem” Vācijā).

92      Treškārt, Austrijas Republika apgalvo, ka grozītā ÖSG 22.c pants nav selektīvs “de jure”, jo kompensācijas režīms ir piemērojams visiem uzņēmumiem, neraugoties uz to lielumu vai darbības jomu. Nepastāvot arī “de facto” selektivitāte. Austrijas Republika apgalvo, ka, nepastāvot selektivitātei, attiecīgais pasākums nav valsts atbalsts (tā atsaucas uz 2001. gada 8. novembra spriedumu Adria-Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke, C‑143/99, Krājums, EU:C:2001:598, 36. punkts).

93      Vispirms ir jānorāda, ka, lai arī atsevišķi Austrijas Republikas argumenti var tikt interpretēti tādējādi, ka tie attiecas uz jautājumu par tādas priekšrocības pastāvēšanu, kas būtu radusies grozītā ÖSG 22.c pantā paredzētā atbrīvojuma piemērošanas dēļ, tās otrā pamata galvenais pamatojums būtībā attiecas uz šīs priekšrocības selektivitātes neesamību. Katrā ziņā Vispārējā tiesa uzskata, ka tai abi šie jautājumi ir jāizvērtē kopā.

94      Pirmkārt, attiecībā uz priekšrocības pastāvēšanu pastāvīgajā judikatūrā ir ticis atzīts, ka atbalsta jēdziens ir vispārīgāks par subsīdijas jēdzienu, jo tas ietver ne tikai pozitīvu materiālo palīdzību, piemēram, subsīdijas pašas par sevi, bet arī valsts īstenotas darbības, kas dažādos veidos samazina izmaksas, kuras parasti apgrūtina uzņēmuma budžetu un kuras faktiski, nebūdamas subsīdijas šī vārda īstajā nozīmē, ir tāda paša rakstura, un kurām ir identiski rezultāti. Turklāt attiecībā uz nodokļu jomu Tiesa ir precizējusi, ka pasākums, ar kuru valsts iestādes konkrētiem uzņēmumiem piešķir atbrīvojumu no nodokļa, kas rada šā pasākuma adresātiem labvēlīgāku finanšu situāciju nekā pārējiem nodokļu maksātājiem, ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Tāpat par valsts atbalstu var tikt uzskatīts pasākums, ar kuru atsevišķiem uzņēmumiem tiek piešķirts nodokļa samazinājums vai atlikts parasti maksājama nodokļa samaksas termiņš (šajā ziņā skat. spriedumu British Aggregates/Komisija, minēts 68. punktā, EU:T:2012:110, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

95      Otrkārt, runājot par priekšrocības selektīvo raksturu, ir jānosaka, vai konkrēta juridiskā režīma ietvaros valsts pasākums var sniegt priekšrocības “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas ir tādā pašā faktiskā un juridiskā situācijā attiecībā uz šī pasākuma izvirzīto mērķi (šajā ziņā skat. spriedumu British Aggregates/Komisija, minēts 68. punktā, EU:T:2012:110, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

96      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts atbalsta jēdziens neietver valsts pasākumus, kuri rada diferenciāciju uzņēmumu starpā un tādējādi a priori ir selektīvi, ja šāda diferenciācija izriet no sistēmas, kurā tie ietilpst, rakstura vai uzbūves (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija, C‑487/06 P, Krājums, EU:C:2008:757, 83. punkts un tajā minētā judikatūra). Tiesa ir precizējusi, ka attiecīgā dalībvalsts var pierādīt, ka šis pasākums tieši izriet no tās nodokļu sistēmas pamatā esošajiem pamatprincipiem vai vadošajiem principiem un ka šajā ziņā ir jānošķir, no vienas puses, mērķi, kas ir izvirzīti konkrētajai nodokļu sistēmai un kas nav daļa no tās, un, no otras puses, mehānismi, kas ir ietverti pašā nodokļu sistēmā un kas ir nepieciešami, lai sasniegtu šos mērķus. Līdz ar to atbrīvojumiem no nodokļa, kas izriet no mērķa, kurš neatbilst nodokļu uzlikšanas sistēmai, kurā ietilpst minētie atbrīvojumi, ir jāatbilst prasībām, kas izriet no LESD 107. panta 1. punkta (šajā ziņā skat. spriedumu British Aggregates/Komisija, minēts 68. punktā, EU:T:2012:110, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

97      Turklāt saskaņā ar judikatūru, lai izvērtētu ar attiecīgo nodokļu pasākumu piešķirtās priekšrocības selektīvo raksturu, atskaites punktam ir īpaša nozīme, jo pat pati priekšrocība var tikt konstatēta, tikai to salīdzinot ar tā saukto “normālo” aplikšanas ar nodokli sistēmu. Līdz ar to, lai valsts nodokļu pasākums tiktu kvalificēts kā “selektīvs”, pirmkārt, ir jāidentificē un jāizvērtē kopējā jeb “normālā” attiecīgajā dalībvalstī piemērojamā nodokļu sistēma. Tieši saistībā ar šo kopējo jeb “normālo” nodokļu režīmu, otrkārt, ir jānovērtē un jānosaka ar attiecīgo nodokļu pasākumu piešķirtās priekšrocības iespējamais selektīvais raksturs, pierādot, ka šis pasākums ir atkāpe no minētās kopējās sistēmas, ciktāl ar to tiek ieviestas atšķirības starp tirgus dalībniekiem, kuri, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts nodokļu sistēmai paredzēto mērķi, ir faktiski un juridiski līdzīgā situācijā (šajā ziņā skat. spriedumu British Aggregates/Komisija, minēts 68. punktā, EU:T:2012:110, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

98      Tāpat ir jānorāda, ka Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka valsts intervences pasākuma mērķis nav pietiekams apstāklis, lai šis pasākums netiktu atzīts par “atbalstu” LESD 107. panta izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu British Aggregates/Komisija, minēts 96. punktā, EU:C:2008:757, 84. punkts un tajā minētā judikatūra). LESD 107. panta 1. punktā nav paredzēts dalījums atkarībā no tā, kādi ir valsts intervences pasākuma iemesli vai mērķi, bet šie pasākumi ir definēti, ņemot vērā to radītās sekas (šajā ziņā skat. spriedumu British Aggregates/Komisija, minēts 96. punktā, EU:C:2008:757, 85. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi iepriekš minētajā noteikumā valsts intervences pasākumi ir definēti neatkarīgi no metodēm, ko Savienības dalībvalstis ir izmantojušas to īstenošanai (šajā ziņā skat. spriedumu British Aggregates/Komisija, minēts 96. punktā, EU:C:2008:757, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).

99      Visbeidzot, no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka ar to vien, ka to uzņēmumu skaits, kas var gūt priekšrocības no kāda pasākuma, ir ļoti liels vai ka šie uzņēmumi darbojas dažādās nozarēs, nav pietiekami, lai apšaubītu šī pasākuma selektīvo raksturu un tādējādi izvairītos to atzīt par valsts atbalstu (skat. spriedumu Adria-Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke, minēts 92. punktā, EU:C:2001:598, 48. punkts un tajā minētā judikatūra). Ja attiecīgais pasākums būtu pamatots ar objektīviem kritērijiem, kurus piemēro horizontāli, arī šis apstāklis neliktu apšaubīt tā selektīvo raksturu, jo norādītu vienīgi uz to, ka strīdīgais atbalsts ir nevis individuāls atbalsts, bet gan atbalsta shēmas sastāvdaļa (šajā ziņā skat. 2003. gada 13. februāra spriedumu Spānija/Komisija, C‑409/00, Krājums, EU:C:2003:92, 49. punkts).

100    Šajā lietā, vispirms atgādinot atbilstošo apstrīdētā lēmuma daļu, ir jāidentificē kritēriji, kuri raksturo grozītajā ÖSG paredzēto “normālo” režīmu.

101    Šajā ziņā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma daļas, kura attiecas uz “priekšrocību”, kā arī no tās lēmuma daļas, kurā ir analizēti “valsts līdzekļi un attiecināmība uz valsti”, Komisija ir pielīdzinājusi visu grozīto ÖSG, redakcijā, kādā tas tika paziņots, nodokļu režīmam, kurā priekšrocība būtībā izriet no pilnīga vai daļēja atbrīvojuma no regulējoša maksājuma (šajā ziņā tostarp skat. apstrīdētā lēmuma 55., 64. un 68.–70. apsvērumu).

102    Turpinot, apstrīdētā lēmuma daļā, kura attiecas uz priekšrocības selektivitāti, proti, 88.–103. apsvērumā, Komisija būtībā ir apstiprinājusi, ka attiecīgais pasākums, ciktāl tas attiecas uz grozītā ÖSG 22.c pantā paredzēto priekšrocību, ir selektīvs, ņemot vērā, ka, lai gan minētais pasākums ir pieejams visiem uzņēmumiem, kuriem pēc to veiktajām iemaksām zaļās elektroenerģijas ražošanas veicināšanai ir radušies papildu izdevumi, kas pārsniedz 0,5 % robežvērtību no to ražošanas neto vērtības, faktiski tas ir rezervēts tikai vienai noteiktai uzņēmumu kategorijai, proti, energoietilpīgiem uzņēmumiem, kuri pārsvarā darbojas preču ražošanas nozarē. Līdz ar to ne visi Austrijas teritorijā esošie uzņēmumi var gūt labumu no šī pasākuma.

103    It īpaši, runājot par priekšrocības, kas izriet no attiecīgā pasākuma, koncentrētību uz atsevišķiem uzņēmumiem, Komisija apstrīdētā lēmuma 101. apsvērumā ir norādījusi:

“Veicot pārbaudi, Komisija konstatēja, ka paziņotā shēma galvenokārt koncentrējās uz pavisam nelielu uzņēmumu skaitu, no kuriem lielākā daļa nodarbojās ar preču ražošanu. Austrijas [Republikas] iestādes 2010. gada 9. septembrī iesniedza datus par pašreiz piemēroto shēmu, tas ir, ar atbalsta intensitāti, kas ir zemāka par paziņotajām robežvērtībām. Saskaņā ar šo informāciju no aptuveni 300 000 Austrijas uzņēmumiem tikai aptuveni 2000 uzņēmumu jeb mazāk nekā 1 % no visiem Austrijas uzņēmumiem pieteicās uz šīs shēmas labumu saņemšanu. Pēc shēmas piemērošanas aptuveni 66 % no labumu saņēmējiem bija uzņēmumi, kuri “nodarbojās ar preču ražošanu” [atsauce uz to, ka šajā ekonomikas nozarē notiek zināma koncentrēšanās uz apakšnozarēm, piemēram, koksnes, papīra, pārtikas, stikla, keramikas metāla un ķimikāliju ražošanu]. Komisija konstatē, ka gadījumā, ja Austrijas [Republikas] iestādēm būtu jāpalielina atbalsta intensitāte, pārsniedzot de minimis robežas, kuras pagaidām izmanto shēmā, pasākums visticamāk vēl vairāk koncentrētos uz uzņēmumiem, kuri nodarbojas ar preču ražošanu. To apliecina fakts, ka, pamatojoties uz Austrijas [Republikas] iestāžu sniegto informāciju, tikai 12 uzņēmumi gūtu labumu no atbalsta intensitātes, kas pārsniedz pašlaik piemērojamo shēmas intensitāti, un ka tikai divi no minētajiem uzņēmumiem darbojas transporta nozarē, bet pārējie 10 nodarbojas ar preču ražošanu [atsauce uz Austrijas [Republikas] iestāžu 2010. gada 9. septembrī sniegto informāciju (17. lpp. un 5. tabulas 17. lpp.), atbildot uz Komisijas 2010. gada 19. jūlija prasību sniegt informāciju”.

104    Apstrīdētā lēmuma 102. apsvērumā Komisija ir secinājusi, ka paziņotā shēma sniegs nelielu atbalstu vai nesniegs to nemaz vairumam Austrijas tautsaimniecības nozaru un galvenokārt dos labumu uzņēmumiem, kuri darbojas kādā no preču ražošanas nozarēm.

105    Šajā ziņā vispirms ir jāizvērtē Austrijas Republikas apgalvojumi, saskaņā ar kuriem grozītā ÖSG 22.c pants būtībā nevar tikt uzskatīts par “izņēmumu” no “atsauces sistēmas”, kuru veido visa pārējā minētā likuma daļa, vai arī tas jebkurā gadījumā ir pamatojams ar sistēmas raksturu.

106    Tomēr ir jāsecina – tāpat kā to ir izdarījusi Komisija –, ka starp grozītajā ÖSG paredzēto vispārējo sistēmu un konkrēto šī likuma noteikumu – tā 22.c pantu – priekšmeta un mērķa ziņā nepastāv vienotība, kā rezultātā šis noteikums var tikt uzskatīts par neatņemamu vispārējā režīma sastāvdaļu, nevis par īpašu šī režīma ietvaros paredzētu izņēmumu.

107    Kā ir ticis atgādināts šī sprieduma 32. punktā, Austrijas Republika ar grozīto ÖSG bija vēlējusies sasniegt savu obligāto valsts mērķi – no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvaru bruto enerģijas galapatēriņā, kā paredzēts Atjaunojamo energoresursu direktīvā. Šajā ziņā tika paredzēts mehānisms visas Austrijā saražotās zaļās elektroenerģijas akumulēšanai, kas sastāvēja no grozītā ÖSG 19.–22.b pantā visiem elektroenerģijas piegādātājiem paredzētā pienākuma iegādāties visu zaļo elektroenerģiju no ÖMAG par norēķina cenu, kas ir augstāka par tirgus cenu. Minētā pienākuma dēļ šie piegādātāji tiem radušos papildu izmaksu, kas atbilst starpībai starp norēķinu cenu un elektroenerģijas cenu tirgū, atgūšanas nolūkā lika visiem uzņēmumiem, kas patērē elektroenerģiju Austrijā un nav atbrīvoti no minētā pienākuma, maksāt papildmaksu par elektroenerģiju, proti, “papildu maksājumu par zaļo elektroenerģiju” (skat. arī apstrīdētā lēmuma 107. apsvērumu).

108    Jākonstatē, ka šis grozītajā ÖSG paredzētais vispārīgais režīms – kurš turklāt pats par sevi nav šīs tiesvedības priekšmets, jo Komisija nebija uzskatījusi, ka zaļās elektroenerģijas ražotājiem piešķirtais atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu (skat. šī sprieduma 6., 14. un 15. punktu) –, ņemot vērā tam piemītošo ar vides aizsardzību saistīto mērķi, atšķiras no mērķa, uz kuru Austrijas Republika ir atsaukusies, lai pamatotu grozītā ÖSG 22.c pantā paredzēto atbrīvojumu.

109    Šajā pēdējā minētajā aspektā Austrijas Republika vairākkārt – gan administratīvajā procesā, gan Vispārējā tiesā – ir apgalvojusi, ka attiecīgā pasākuma, kurā bija paredzēta maksimālā robeža energoietilpīgo nozaru uzņēmumu iemaksām, mērķis bija “nodrošināt, lai [zaļās elektroenerģijas atbalsta sistēmas] radītās izmaksas būtu iespējams faktiski nosegt [..] no ekonomiskā un rūpnieciskā viedokļa”, un aizsargāt uzņēmumus, kurus īpaši skar šī jaunizveidotā sistēma. Konkrētāk, tā ir apgalvojusi, ka energoietilpīgie uzņēmumi bija īpaši pakļauti starptautiskajai konkurencei un ka papildmaksa par zaļo elektroenerģiju radīja neizdevīgākus konkurences apstākļus attiecībā pret trešajām valstīm vai citām Savienības dalībvalstīm, kuras neliek elektroenerģijas patērētājiem veikt finanšu iemaksas, lai varētu finansēt zaļo elektroenerģiju, vai kuras tāpat ir paredzējušas maksimālo robežo energoietilpīgo nozaru uzņēmumu veicamajām iemaksām. Tā ir atsaukusies arī uz Vācijā, Šveicē un Francijā pastāvošajiem režīmiem. Līdz ar to tā uzskata, ka grozītajā ÖSG paredzētais vispārīgais režīms radīja neizdevīgākus konkurences apstākļus, kas skāra visus Austrijas uzņēmumus, no kuriem daži ir skarti vairāk nekā citi. Tieši reaģējot uz to, grozītā ÖSG 22.c pantā paredzētās maksimālās robežas mērķis esot bijis samazināt “nesamērīgos” neizdevīgākos konkurences apstākļus, kas ir tikuši radīti energoietilpīgajiem uzņēmumiem. Visbeidzot, Austrijas Republika uzskata, ka tā nav konkurences priekšrocība par labu šiem uzņēmumiem, bet tikai kompensācija vai pastāvošo neizdevīgāko konkurences apstākļu mazināšana (skat. arī apstrīdētā lēmuma 106. apsvērumu un 107. apsvēruma beigu daļu). Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka attiecīgā atbrīvojuma mērķis atšķiras no grozītā ÖSG mērķa kā tāda, un tas tā ir, neraugoties uz to, ka “kompensācijas maksājumam”, kas minētā atbrīvojuma ietvaros ir paredzēts energoietilpīgajiem uzņēmumiem un ir domāts zaļās elektroenerģijas atbalsta līdzfinansēšanai, var būt zināma netieša pozitīva ietekme uz vidi.

110    Līdz ar to “normālās” aplikšanas ar nodokli sistēmas atsauces punkts, ņemot vērā kuru atbilstoši spriedumam British Aggregates/Komisija (minēts 68. punktā, EU:T:2012:110, it īpaši tā 49. punkts) ir jānosaka iespējamu selektīvu priekšrocību par labu atsevišķiem saimnieciskās darbības subjektiem pastāvēšana, ir grozītais ÖSG pats par sevi, kurā ir paredzēta atbalsta shēma zaļās elektroenerģijas ražošanai, nosakot visiem elektroenerģijas piegādātājiem un elektroenerģiju patērējošajiem uzņēmumiem Austrijā piemērojamos pienākumus, un attiecībā pret kuru grozītā ÖSG 22.c pants ir uzskatāms par izņēmumu.

111    Saistībā ar šo izņēmumu vispirms ir jānoraida Austrijas Republikas izvirzītie vispārīgie apgalvojumi, saskaņā ar kuriem šis izņēmums neesot priekšrocība, bet ar to tiekot vienīgi samazināti “neizdevīgākie konkurences apstākļi”, kas esot pastāvējuši Austrijas uzņēmumiem, un vēl konkrētāk – Austrijas energoietilpīgajiem uzņēmumiem.

112    Pirmkārt, ciktāl ir vispārzināms, ka grozītais ÖSG ir tiesiskais regulējums, kas rada tādu ietekmi, kura var radīt izdevumus, kas parasti rada slogu elektroenerģiju patērējoša uzņēmuma budžetam Austrijā, ir jākonstatē, ka tas, ka Austrijas Republika ir atteikusies no daļas no papildmaksājuma par zaļās elektroenerģijas iegādi iekasēšanas, ierobežojot Austrijas energoietilpīgo uzņēmumu iemaksas ar maksimālo robežu, ir uzskatāms par šo uzņēmumu atbrīvojumu no izdevumiem, kas parasti pastāvētu to budžetam. Līdz ar to tā ir priekšrocība, kuru šie uzņēmumi ir saņēmuši salīdzinājumā ar pārējiem elektroenerģiju patērējošajiem uzņēmumiem Austrijā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2005. gada 3. marts, Heiser, C‑172/03, Krājums, EU:C:2005:130, 38. punkts).

113    Turklāt šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī Austrijas Republika, atbildot uz procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdotajiem Vispārējās tiesas jautājumiem, ir uzsvērusi, ka šī sprieduma 112. punktā minētā maksimālā robeža vai, citiem vārdiem sakot, kompensācijas maksājums, ko maksā energoietilpīgie uzņēmumi, var atšķirties, ciktāl Austrijas kompetentajam federālajam ministram ar zināmiem nosacījumiem bija tiesības palielināt minēto kompensācijas maksājumu 0,5 % apmērā no to ražošanas neto vērtības iepriekšējā kalendārajā gadā, tā tomēr nav apgalvojusi, ka šādi grozījumi samazinātu minētajiem uzņēmumiem piešķirto priekšrocību, pilnībā to atceļot, un tostarp padarot par pilnībā neesošu vai minimālu starpību starp minēto kompensācijas maksājumu un maksājumiem, kas minētajiem uzņēmumiem atbilstoši grozītajam ÖSG būtu jāmaksā jebkāda atbrīvojuma, kā, piemēram, šī likuma 22.c pantā paredzētā atbrīvojuma, nepastāvēšanas gadījumā. Turklāt šajā kontekstā ir būtiski arī piebilst, kā tas izriet gan no iepriekš minētā noteikuma, gan no Austrijas Republikas atbildēm uz Vispārējās tiesas jautājumiem, ka energoietilpīgajiem uzņēmumiem paredzētajam atbrīvojumam var būt pat negatīva ietekme uz tām zaļās elektroenerģijas veicināšanas grupām, kas ir elektroenerģijas patērētāji, kuri nevar izmantot minēto atbrīvojumu, un tas tā ir, ņemot vērā ievērojami lielākos finanšu izdevumus, kas tiem ir jāsedz. Tas pastiprina energoietilpīgajiem uzņēmumiem piešķirtās priekšrocības ietekmi.

114    Otrkārt, ir jākonstatē, ka, pat pieņemot, ka ar attiecīgās iemaksas maksimālās robežas noteikšanu saistītā pasākuma mērķis ir kompensēt neizdevīgākos apstākļus, uz kuriem savos paskaidrojumos ir norādījusi Austrijas Republika, šāds pasākums katrā ziņā nevar tikt pamatots ar to, ka tā mērķis ir novērst Kopienu elektroenerģijas tirgū pastāvošos konkurences izkropļojumus.

115    Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tā apstākļa rezultātā, ka Savienības dalībvalsts, veicot vienpusējus pasākumus, konkrētā ekonomikas nozarē pastāvošus konkurences nosacījumus cenšas tuvināt tiem, kas dominē citās Savienības dalībvalstīs, šie pasākumi nezaudē savu atbalstam piemītošo raksturu (skat. spriedumu Heiser, minēts 112. punktā, EU:C:2005:130, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

116    Tāpat kā nepierādīts ir jānoraida Austrijas Republikas apgalvojums, saskaņā ar kuru attiecīgais atbrīvojums bija nepieciešams, lai izveidotu līdzsvarotu sistēmu attiecībā pret dažādajiem iesaistītajiem uzņēmumiem, paredzot tiem “panesamus” pienākumus, tostarp ņemot vērā to ekonomisko un rūpniecisko nozīmīgumu. Austrijas Republika nav norādījusi pietiekami konkrētus elementus, lai varētu pierādīt, ka papildmaksai par zaļo elektroenerģiju līdzvērtīga maksājuma vispārīga piemērošana visiem elektroenerģiju patērējošajiem uzņēmumiem, pro rata ņemot vērā patērēto daudzumu, būtu atzīstama vai nu par netaisnīgu, vai par tādu, ko attiecīgie uzņēmumi nevarētu segt. Šajā ziņā, kaut arī no atsevišķām vēstulēm, ko Austrijas Republika administratīvā procesa laikā bija nosūtījusi Komisijai, kā, piemēram, 2009. gada 8. oktobra un 22. decembra, kā arī 2010. gada 22. aprīļa, 13. septembra vai 30. decembra vēstules, izriet, ka tā bija uzskatījusi, ka grozītajā ÖSG paredzētie mērķi var tikt sasniegti tikai tad, ja izdevumi tiek sadalīti no sociālā un ekonomiskā viedokļa panesamā veidā un atbilstoši tās rūpnieciskajai politikai, ir jākonstatē, ka tie ir deklaratīva rakstura apgalvojumi, ar kuriem pašiem par sevi tāda leģislatīva struktūra, kas rada neizdevīgākus apstākļus nozīmīgai Austrijā darbojošos uzņēmumu daļai, nevar tikt padarīta par saderīgu ar Savienības tiesībām. Tāpat tas tā būtu, ja atsevišķi Austrijas Republikas apgalvojumi būtu interpretējami kā tādi, kas ietver atsauci uz iespēju atvieglot grozītā ÖSG pieņemšanu iekšējās leģislatīvās procedūras ietvaros, ņemot vērā šajā lietā aplūkojamā minētā likuma 22.c pantā paredzētā atbrīvojuma pastāvēšanu.

117    Līdz ar to runa nevar būt par tādu situāciju kā situācija, kas ir minēta sprieduma British Aggregates/Komisija, minēts 68. punktā (EU:T:2012:110), 48. punktā, saskaņā ar kuru selektivitātes kritērijam neatbilst tāds pasākums, kurš, kaut arī sniedz priekšrocības tā adresātam, ir pamatojams ar nodokļu sistēmas, kurā tas ietilpst, raksturu vai vispārējo struktūru. It īpaši nav ticis pierādīts, ka attiecīgais atbrīvojuma no nodokļa pasākums tieši izrietētu no Austrijas nodokļu sistēmas pamatprincipiem vai vadlīnijām vai ka tas būtu obligāti nepieciešams tās taisnīguma nodrošināšanai. Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalstij, kura ir noteikusi uzņēmumu starpā diferenciāciju nodokļu sloga jomā, pēc tam ir jāpierāda, ka šo diferenciāciju patiešām pamato attiecīgās sistēmas raksturs un struktūra (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 8. septembris, Komisija/Nīderlande, C‑279/08 P, Krājums, EU:C:2011:551, īpaši 62. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā Vispārējā tiesa nevar arī atzīt par pietiekamiem dažādos tiesas sēdē paustos Austrijas Republikas vispārīgos apgalvojumus, ar kuriem, atsaucoties uz administratīvās lietas materiāliem un tiesvedības dokumentiem, tiek apgalvots, ka attiecīgais atbrīvojums ir neatņemama tās leģislatīvās paketes sastāvdaļa, kas ir nepieciešama 2008. gadā Austrijā notikušās leģislatīvās reformas īstenošanai.

118    Visbeidzot, ir arī jāuzsver, ka saskaņā ar spriedumu British Aggregates/Komisija, minēts 96. punktā (EU:C:2008:757, 86. punkts), būtu pretrunā LESD 107. panta 1. punktam, ja Savienības dalībvalstis, līdzsvarojot dažādas pastāvošās intereses, varētu brīvi definēt savas prioritātes vides aizsardzības jomā un līdz ar to – noteikt preces vai pakalpojumus, kuriem tās nolemj piemērot dabas resursu nodokli, no kā izriet, ka vienīgi apstāklis, ka līdzīgs nodoklis netiek piemērots visām līdzīgajām darbībām, kam ir līdzvērtīga ietekme uz vidi, neļauj uzskatīt, ka daļa no šīm darbībām, kurām netiek piemērots dabas resursu nodoklis, saņem selektīvu priekšrocību.

119    Otrkārt, kā nepamatoti ir jānoraida arī Austrijas Republikas apgalvojumi, kas ir pamatoti ar atsevišķiem faktiskajiem apstākļiem un ir izvirzīti, lai pierādītu attiecīgā pasākuma selektivitātes neesamību de facto. Vispirms, kā ir atgādināts šī sprieduma 99. punktā, ar to vien, ka to uzņēmumu skaits, kas var izmantot kādu pasākumu, ir ļoti liels vai ka šie uzņēmumi darbojas dažādās nozarēs, nav pietiekami, lai apšaubītu šī pasākuma selektīvo raksturu un tādējādi izvairītos to atzīt par valsts atbalstu. Tāpat arī tam, ka attiecīgo pasākumu reglamentē “objektīvi” horizontālās piemērošanas kritēriji, šajā ziņā nevar būt izšķiroša nozīme.

120    Turpinājumā ir jākonstatē, ka faktiskie apstākļi, uz kuriem Austrijas Republika administratīvā procesa laikā bija norādījusi Komisijai un vēlāk arī Vispārējai tiesai, tikai apstiprina attiecīgā pasākuma selektīvo raksturu. Pat ja – līdzīgi Austrijas Republikai – ir iespējams atzīt, ka principā bez izņēmuma visiem uzņēmumiem neatkarīgi no to izmēra un darbības nozares teorētiski ir iespēja tikt atzītam par energoietilpīgu uzņēmumu grozītā ÖSG 22.c panta izpratnē, no tabulas veidā iesniegtajiem datiem izriet, ka patiesībā tikai neliela daļa no uzņēmumiem, kas darbojas Austrijā, faktiski var izmantot attiecīgo atbrīvojumu, kaut arī tie pieder dažādām darbības nozarēm.

121    Tādējādi Vispārējā tiesa konstatē, ka, kaut arī no Austrijas Republikas iesniegtajām tabulām faktiski izriet, ka runa ir par vairāk nekā 19 nozarēm, no tās ir arī iespējams secināt, ka lielākā daļa no energoietilpīgajiem uzņēmumiem ir koncentrēti noteiktās nozarēs, kā, piemēram, ražošanā, transportlīdzekļu tirdzniecībā un remontā, viesnīcu un restorānu sfērā vai ūdens apgādes, notekūdeņu attīrīšanas un atkritumu apstrādes nozarēs. Tāpat pat ražošanas darbību gadījumā ir iespējams izdalīt atsevišķas apakšnozares, kurās īpaši ir koncentrēti minētie energoietilpīgie uzņēmumi.

122    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Komisija pamatoti ir atzinusi, ka attiecīgais pasākums ir selektīvs, jo ar minēto pasākumu ir tikusi radīta diferenciācija tādu uzņēmumu starpā, kas, ņemot vērā izvirzīto mērķi, ir faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā, un šīs diferenciācijas pamatā nav attiecīgās maksājumu sistēmas raksturs un struktūra. Tikai Austrijas energoietilpīgie uzņēmumi saņem priekšrocību, kas izpaužas to spējā ierobežot savas ar zaļās elektroenerģijas iegādi saistītās izmaksas 0,5 % apmērā no to ražošanas neto vērtības, kamēr pārējiem Austrijas uzņēmumiem, kas patērē elektroenerģiju, šādu iespēju nav.

123    Šis secinājums nevar tikt atspēkots arī ar dažādajām Austrijas Republikas atsaucēm uz Komisijas iepriekšējo lēmumpieņemšanas praksi.

124    Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka Austrijas Republika ar šiem apgalvojumiem būtībā ir atsaukusies uz vienlīdzīgas attieksmes principu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips paredz, ka līdzīgās situācijās nebūtu piemērojami atšķirīgi noteikumi un dažādās situācijās savukārt nebūtu piemērojami vienādi noteikumi, ja vien tādai pieejai nav objektīva pamatojuma (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 18. janvāris, Djebel – SGPS/Komisija, T‑422/07, Krājums, EU:T:2012:11, 202. punkts).

125    Turklāt vispārīgāk ir jāatgādina, ka valsts atbalsta jēdziens atbilst objektīvai situācijai, kas ir izvērtējama datumā, kurā Komisija pieņem savu lēmumu. Līdz ar to iemesliem, kādēļ Komisija kādā iepriekš pieņemtā lēmumā ir atšķirīgi novērtējusi attiecīgo situāciju, nav nozīmes, izvērtējot apstrīdētā lēmuma tiesiskumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 20. maijs, Todaro Nunziatina & C., C‑138/09, Krājums, EU:C:2010:291, 21. punkts, un Djebel – SGPS/Komisija, minēts 124. punktā, EU:T:2012:11, 199. punkts). Tāpat ir arī jānorāda, ka Komisijai nevar tikt liegta iespēja noteikt stingrākus saderības nosacījumus, ja tas atbilst iekšējā tirgus attīstībai un neizkropļotas konkurences mērķim šajā tirgū (skat. spriedumu Djebel – SGPS/Komisija, minēts 124. punktā, EU:T:2012:11, 200. punkts un tajā minētā judikatūra).

126    Šajā lietā vispirms ir jākonstatē, ka abi Komisijas lēmumi, uz kuriem ir atsaukusies Austrijas Republika, proti, lēmums par Dānijas režīmu, kas tika izskatīts lietā N 271/2006 un kurš tika pieņemts 2006. gada 20. decembrī, un lēmums par Vācijas režīmu, kas tika izskatīts lietā N 820/2006 un kurš tika pieņemts 2007. gada 7. februārī, tika pieņemti pirms Tiesas sprieduma British Aggregates/Komisija, minēts 96. punktā (EU:C:2008:757), kurā tika sniegtas būtiskas interpretācijas norādes ar vides nozari saistītajā nodokļu jomā, pasludināšanas. Līdz ar to abi iepriekš minētie Komisijas lēmumi nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma spēkā esamību, ciktāl tajā ir piemērotas interpretācijas norādes, ko Tiesa ir sniegusi attiecībā uz strīdīgajiem aspektiem.

127    Šādos apstākļos Vispārējā tiesa tikai pilnības labad konstatē, ka iepriekš minētie Dānijas un Vācijas režīmi nevienā no atbilstošajiem aspektiem nav pielīdzināmi šajā lietā pastāvošajai situācijai.

128    Konkrētāk – saistībā ar Dānijas režīmu, kas bija Komisijas lēmuma lietā N 271/2006 priekšmets, ir jānorāda, kā tostarp apstrīdētā lēmuma 109. apsvērumā ir uzsvērusi Komisija, ka tā mērķis bija neitralizēt priekšrocību, kas energoietilpīgajiem uzņēmumiem Dānijā bija radusies no tā, ka tie maksāja mazākus nodokļus par energoresursiem ar mērķi nodrošināt nodokļu sistēmas saskaņotību. Līdz ar to, apliekot ar nodokli rūpniecības uzņēmumu radīto siltumenerģijas pārpalikumu, Dānija vēlējās nodrošināt, lai šie uzņēmumi nevarētu piedāvāt saražoto siltumenerģiju par zemāku cenu nekā efektīvo koģenerācijas staciju piedāvātā cena. Turklāt savā replikā Austrijas Republika nav norādījusi nekādus argumentus, ar kuriem varētu atspēkot Komisijas nostāju, kura bija apgalvojusi, ka papildu atšķirība ir tā, ka Dānijas režīms, pretēji šajā lietā pastāvošajam gadījumam, bez izņēmuma attiecās uz visiem rūpniecības uzņēmumiem, kuri ražoja un pārdeva noteiktu enerģijas veidu, proti, ar radītā siltumenerģijas pārpalikuma izmantošanu saistīto enerģiju. Komisija šajā ziņā it īpaši ir uzsvērusi, ka visi uzņēmumi varēja izvēlēties maksāt noteiktas likmes nodokli vai arī noteiktu nodokļa daļu, ņemot vērā pārdošanas cenu.

129    Attiecībā uz Vācijas režīmu, kas bija Komisijas lēmuma lietā N 820/2006 priekšmets, ir jānorāda, ka Austrijas Republika nav nekādi atbildējusi uz Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru minētajā lietā aplūkotais “nodokļu atvieglojums”, kurš attiecās uz energoproduktu divējādu izmantošanu un izmantošanu citiem nolūkiem, nevis kā degvielu, kā arī mineraloģiskos procesos, bija saistīts ar nodokļu atkāpi, kas bija tieši pamatota ar Enerģijas nodokļu direktīvas 2. panta 4. punktu, kurā iepriekš minētie energoprodukti ir izslēgti no šīs direktīvas piemērošanas jomas (šajā ziņā skat. apstrīdētā lēmuma 109. apsvērumu). Komisija pamatoti ir arī uzsvērusi, ka atsauces punkta, proti, iepriekš minētās direktīvas transponēšanas, mērķis bija aplikt ar nodokli energoproduktus, kuri tiek izmantoti kā degviela. Tāpat Komisija kā atšķirību no šobrīd izskatāmās lietas pamatoti ir norādījusi, ka, tieši ievērojot minētās direktīvas preambulas 22. apsvērumu, tā bija noteikusi attiecīgos atbrīvojumus, kas bija pamatoti ar attiecīgās nodokļu sistēmas iekšējo loģiku un raksturu.

130    Līdz ar to – un katrā ziņā – neviena no Komisijas lietām N 271/2006 un N 820/2006 nevar tikt uzskatīta par salīdzināmu ar šobrīd izskatāmo lietu. Tādēļ Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā nav vienlīdzīgi izskatījusi šīs lietas.

131    Ievērojot iepriekš minēto, otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par trešo pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta 3. punkta kļūdainu piemērošanu un pilnvaru pārsniegšanu

132    Austrijas Republika uzskata, ka, pat pieņemot, ka attiecīgais pasākums ir valsts atbalsts, vēl būtu jāizvērtē, vai tas nav atbilstošs Savienības tiesībām, ņemot vērā diskrecionāro izņēmumu atbilstoši LESD 107. panta 3. punktam. Šajā ziņā tostarp ir jāizvērtē, vai minētais pasākums ietilpst vienu vai vairāku Komisijas pamatnostādņu vai paziņojumu piemērošanas jomā.

–       Par trešā pamata pirmo daļu

133    Austrijas Republika apgalvo, ka gadījumā, ja attiecīgais pasākums tiktu atzīts par valsts atbalstu, tas ietilptu Pamatnostādņu, kas ir tikušas pieņemtas kopā ar LESD 107. panta 3. punktu, piemērošanas jomā.

134    Austrijas Republika ir norādījusi, ka tas izriet no Pamatnostādņu 151. un nākamo punktu piemērošanas, ciktāl grozītā ÖSG 22.c pantā ir izpildīts nosacījums par vides aizsardzības “netiešu” uzlabošanu. Pirmkārt, paredzētais kompensācijas maksājums, kas ir vismaz 0,5 % no ražošanas neto vērtības iepriekšējā kalendārajā gadā, pats nodrošinot tiešu ieguldījumu zaļās elektroenerģijas ražošanas veicināšanā. Otrkārt, attiecībā uz izdevumu ierobežojumu minētā noteikuma izpratnē ar to tiekot tikai ierobežoti neizdevīgākie konkurences apstākļi, kas atsevišķiem uzņēmumiem bija nesamērīgi un kas tika radīti grozītā ÖSG dēļ. Turklāt šis noteikums esot visa pasākumu kopuma neatņemama sastāvdaļa un tas nevarot tikt izvērtēts atsevišķi.

135    Austrijas Republika apgalvo, ka līdz ar to ir jāizvērtē, vai grozītā ÖSG 22.c pants ir analizējams pēc analoģijas ar Pamatnostādņu 4. nodaļu, konkrētāk – to 152. un 153. punktu. Esot tikuši izpildīti abi šajā ziņā būtiskie nosacījumi, proti, pirmkārt, nosacījums par to, ka šajā lietā piemērojamajiem noteikumiem ir jābūt lielā mērā salīdzināmiem ar noteikumiem, kurus tiek lūgts piemērot pēc analoģijas, un, otrkārt, nosacījums par to, ka pastāv ar Savienības tiesībām nesaderīga neatbilstība. Saistībā ar attiecīgo noteikumu salīdzināmo raksturu Austrijas Republika tostarp apgalvo, ka attiecīgais mehānisms ir atzīstams par analoģisku budžeta sistēmām, it īpaši tādēļ, ka Komisija attiecībā uz to ir atzinusi “valsts līdzekļu” izmantošanu un ka tā iepriekš kā alternatīvu risinājumu bija ieteikusi ieviest maksājumu vai nodokli par elektroenerģiju, lai varētu finansēt zaļo elektroenerģiju, attiecīgā gadījumā paredzot minētā nodokļa vai maksājuma samazinājumu energoietilpīgiem uzņēmumiem, kurš esot pieļaujams atbilstoši Enerģijas nodokļu direktīvas 17. pantam.

136    Austrijas Republika apgalvo, ka Komisija pārsniedz savas rīcības brīvības robežas, ja tā ārpusbudžeta finansēšanas sistēmai piemēro stingrākus kritērijus nekā uz nodokļiem balstītai finansēšanas sistēmai, kurai ir tādi paši mērķi un kas rada tādas pašas ekonomiskās un konkurences sekas, ciktāl attiecīgā iestāde šādi iejaucas finansēšanas sistēmas izvēlē un rīkojas pretrunā no tās 2011. gada 31. janvāra paziņojuma izrietošajiem nodomiem. Austrijas Republika uzskata, ka neatkarīgi no tā, vai pastāv vai nepastāv Savienības tiesībās noteikta minimālā likme, norēķinu cenas, kas ir minēta ÖSG 22.c pantā, sekas ir salīdzināmas ar enerģijai piemērojamo nodokļu sistēmu. Abās sistēmās esot paredzēts maksājums, kas ir atkarīgs no patēriņa, un tām līdz ar to esot vienāda ietekme, ņemot vērā izdevumus, ko tās rada attiecībā uz elektroenerģijas patēriņu. Arī to mērķi – paredzēt minimālo likmi, kas visā Eiropā tiek piemērota vieniem un tiem pašiem produktiem, un to konkurences un ekonomiskās sekas esot vienādas.

137    Vispirms ir jānorāda, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma, ka pēc tam, kad Komisija bija konstatējusi, ka attiecīgais pasākums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo minētais pasākums ietekmē valsts līdzekļu samazināšanos un tādējādi dod selektīvu priekšrocību energoietilpīgiem uzņēmumiem un tā rezultātā šis pasākums varētu ietekmēt tirdzniecību starp Savienības dalībvalstīm un izkropļot konkurenci iekšējā tirgū (113. apsvērums), tā atbilstoši LESD 107. panta 3. punktam izvērtēja attiecīgā pasākuma saderību ar iekšējo tirgu (115. un nākamie apsvērumi).

138    Šajā ziņā Komisija apstrīdētā lēmuma 116. apsvērumā konstatēja, ka atbalsta lietās, uz kurām attiecas LESD 107. panta 3. punkts, Komisijai ir plaša rīcības brīvība. Šajā ziņā tā atsaucās arī uz 1990. gada 21. marta spriedumu Beļģija/Komisija (C‑142/87, Krājums, EU:C:1990:125, 56. punkts) un 1996. gada 11. jūlija spriedumu SFEI u.c. (C‑39/94, Krājums, EU:C:1996:285, 36. punkts). Tā norādīja, ka, izmantojot šo rīcības brīvību, tā ir publicējusi pamatnostādnes un paziņojumus, paredzot kritērijus, saskaņā ar kuriem nosaka konkrētu atbalsta veidu saderību ar iekšējo tirgu atbilstīgi iepriekš minētajam LESD noteikumam. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai esot saistošas tās pamatnostādnes un paziņojumi, kurus tā izdod valsts atbalsta pārraudzības jomā, ciktāl tie atbilst LESD noteikumiem un ciktāl dalībvalstis tos pieņem. Šajā ziņā tā ir atsaukusies uz 1993. gada 24. marta spriedumu CIFRS u.c./Komisija (C‑313/90, Krājums, EU:C:1993:111, 36. punkts), 1996. gada 15. oktobra spriedumu IJssel-Vliet (C‑311/94, Krājums, EU:C:1996:383, 43. punkts) un 2002. gada 26. septembra spriedumu Spānija/Komisija (C‑351/98, Krājums, EU:C:2002:530, 53. punkts).

139    Šajā lietā Komisija izvērtēja, vai attiecīgais atbalsts ietilpst, pirmkārt, pamatnostādņu, it īpaši to 4. nodaļas, un, otrkārt, Komisijas 2008. gada 6. augusta Regulas (EK) Nr. 800/2008, kas atzīst noteiktas atbalsta kategorijas par saderīgām ar kopējo tirgu, piemērojot Līguma 87. un 88. pantu (vispārējā grupu atbrīvojuma regula) (OV L 214, 3. lpp.), piemērošanas jomā, un, treškārt, vai šis atbalsts nevarēja tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punktu.

140    Pirmām kārtām, runājot par Pamatnostādnēm, Komisija vispirms ir secinājusi, ka attiecīgais pasākums neietilpst to piemērošanas jomā.

141    Komisija būtībā uzskatīja, ka, lai arī no Pamatnostādņu 151. punkta izriet, ka to piemērošanas jomā ietilpst arī pasākumi, kas vismaz “netieši” veicina vides aizsardzības līmeņa uzlabošanos, neviens no Austrijas Republikas izvirzītajiem argumentiem nepierāda, ka tas tā būtu bijis šajā gadījumā.

142    Pirmkārt, Komisija ir atzinusi, ka Austrijas Republikas arguments, saskaņā ar kuru attiecīgais atbrīvojums ir nepieciešams priekšnoteikums, lai nodrošinātu politisko atbalstu norēķinu cenas paaugstināšanai, kas savukārt ir vajadzīgs, lai finansētu atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas turpmāku pieaugumu, nav pamatots. Tā uzskatīja, ka “ne vienmēr” pastāv saistība starp norēķinu cenu un atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas līmeņa pieaugumu. Šajā ziņā tā tostarp uzsvēra Austrijas Republikas tiesības brīvi izvēlēties, kādā veidā finansēt tās elektroenerģijas ražošanas no atjaunojamiem avotiem turpmāku pieaugumu, piemēram, izmantojot nodokļu ieņēmumus (skat. apstrīdētā lēmuma 122. un 123. apsvērumu).

143    Otrkārt, Komisija atzina, ka nav pamatots arī Austrijas Republikas arguments, saskaņā ar kuru attiecīgais atbrīvojums palielina elektroenerģijas lietošanas cenu, tādējādi sekmējot energoefektīvas darbības centienus. Tā atzina, ka attiecīgais mehānisms – tieši pretēji – darbojas kā maksimālās robežas noteikšana, kā rezultātā vidējā cena par elektroenerģiju, ko maksā energoietilpīgi uzņēmumi, attiecīgi samazinās ar katru papildus izmantoto kilovatstundu, kas pārsniedz noteikto robežvērtību (apstrīdētā lēmuma 124. apsvērums).

144    Otrām kārtām, Komisija apstrīdētā lēmuma 126. un nākamajos apsvērumos atzina, ka pat tad, ja attiecīgais atbrīvojuma pasākums ietilptu Pamatnostādņu piemērošanas jomā (bet tas tā nav), tas nebūtu uzskatāms par saderīgu ar iekšējo tirgu, jo nav izpildīti kritēriji, kas paredzēti minēto pamatnostādņu 4. nodaļā.

145    Pirmkārt, Komisija ir uzsvērusi, ka atbalsta izvērtēšanas nolūkā Pamatnostādnēs ir nodalīti saskaņotie un nesaskaņotie nodokļi. “Parafiskālā nodeva” norēķinu cenas veidā nav Savienības līmenī “saskaņots” dabas resursu nodoklis (apstrīdētā lēmuma 127. apsvērums). Līdz ar to attiecīgais mehānisms, pēc Komisijas domām, būtu jāizskata atbilstīgi noteikumiem par “nesaskaņotiem” dabas resursu nodokļiem, kas paredzēti minēto pamatnostādņu 4. nodaļā.

146    Otrkārt, Komisija ir apstiprinājusi, ka šajā ziņā attiecīgajai dalībvalstij ir jāsniedz informācija par attiecīgajām nozarēm vai atbalsta saņēmēju kategorijām, uz kurām attiecas atbrīvojumi jeb atlaides, par galveno atbalsta saņēmēju situāciju katrā attiecīgajā nozarē un par to, kādu ieguldījumu nodokļu politika varētu dot vides aizsardzībai (apstrīdētā lēmuma 129. apsvērums). Tā uzskata, ka šai informācijai ir jāļauj Komisijai izvērtēt, vai attiecīgais samazinājums vai atbrīvojums ir nepieciešams un samērīgs, ievērojot Pamatnostādnēs sniegto šo jēdzienu definīciju. Apstrīdētā lēmuma 130. apsvērumā tā ir apstiprinājusi, ka, lai gan Komisija vairākkārt atkārtoja savu prasību, Austrijas Republika šo informāciju tai nav sniegusi. Komisija it īpaši ir atsaukusies uz savām 2010. gada 21. jūnija un 19. jūlija vēstulēm. Līdz ar to Komisija nevarēja izvērtēt, vai atbalsts bija nepieciešams un samērīgs un kā tas varētu sekmēt vides aizsardzību.

147    Treškārt, kā ir norādījusi Komisija, ņemot vērā, ka attiecīgais mehānisms pat netieši nesekmēja vides aizsardzību, Komisija pārbaudīja, vai tā tomēr varētu to apstiprināt pēc analoģijas ar Pamatnostādņu 4. nodaļu (apstrīdētā lēmuma 131.–142. apsvērums).

148    Šajā ziņā Komisija atgādināja, ka Pamatnostādņu 4. nodaļā ir paredzēti divi veidi dabas resursu nodokļu samazinājuma izvērtējumam. Pirmkārt, runājot par to nodokļu samazinājumu, kuri ir “saskaņoti” atbilstīgi Enerģijas nodokļu direktīvai, tā apstiprināja, ka minētie samazinājumi bez turpmākas analīzes var tikt atzīti par saderīgiem ar iekšējo tirgu ar nosacījumu, ka ir ņemti vērā minētajā direktīvā noteiktie Kopienas minimālie nodokļu līmeņi. Otrkārt, attiecībā uz “nesaskaņotu” dabas resursu nodokļu samazinājumu izvērtēšanu un tādu “saskaņotu” enerģijas nodokļu izvērtēšanu, kas ir zem minimālajiem nodokļu līmeņiem, kuri ir noteikti šajā direktīvā, tā ir norādījusi, ka precīzāki noteikumi ir ietverti minētajā nodaļā (apstrīdētā lēmuma 132. apsvērums).

149    Atbildot uz Austrijas Republikas argumentu, saskaņā ar kuru Komisija varēja atļaut attiecīgo mehānismu, pamatojoties uz to, ka saņēmēji uzņēmumi maksā vismaz minimālo Austrijas enerģijas nodokļa summu, Komisija ir piebildusi, ka nav neviena precedenta, kad Pamatnostādņu 4. nodaļā paredzētie saskaņoto enerģijas nodokļu izvērtēšanas noteikumi pēc analoģijas būtu tikuši piemēroti parafiskālām nodevām.

150    Turpinājumā, vispirms norādot uz Tiesas judikatūru attiecībā uz tiesību normu piemērošanu pēc analoģijas, Komisija, pirmkārt, ir norādījusi, ka attiecīgie režīmi nebija salīdzināmi (apstrīdētā lēmuma 135. un 136. apsvērums) un, otrkārt, ka nebija nepilnību, kas nav saderīgas ar Savienības tiesībām (apstrīdētā lēmuma 137.–141. apsvērums).

151    Saistībā ar pirmo aspektu Komisija būtībā ir apstiprinājusi, ka attiecīgais pasākums atšķīrās no attiecībā uz dabas resursu nodokļiem paredzētā režīma, jo, kaut arī nevienā Savienības tiesību aktā nebija paredzēti īpaši noteikumi attiecībā uz parafiskālajām nodevām, minētajā režīmā tie bija paredzēti attiecībā uz dabas resursu nodokļu iekasēšanu, it īpaši saistībā ar Enerģijas nodokļu direktīvā paredzētajām minimālajām nodokļu summām un saistībā ar atbrīvojumiem atbilstoši Pamatnostādņu 4. nodaļai un Regulas Nr. 800/2008 25. pantam.

152    Saistībā ar otro aspektu Komisija būtībā ir apstiprinājusi, ka nepastāv nekāda nepilnība, kas nav saderīga ar Savienības tiesībām, jo visi pasākumi, uz kuriem neattiecās Pamatnostādnes, varēja tikt izvērtēti atbilstoši LESD 107. panta 3. punktam. Turklāt tā norādīja, ka situāciju, kad tiesību aktos nav paredzēti noteikumi par atbrīvojumu no parafiskālajām nodevām, tik un tā nevarētu labot, piemērojot analoģiskus noteikumus, kas attiecas uz enerģijas nodokļiem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Pieeja, kuras ietvaros tiktu uzskatīts, ka attiecībā uz saskaņotajiem nodokļiem paredzētās minimālās nodokļu likmes ir piemērojamas arī attiecībā uz parafiskālajām nodevām, nozīmētu izmantot minēto atsauces kritēriju ārpus paredzētās sistēmas. Minimālās nodokļu likmes noteikti neesot tikušas paredzētas, lai noteiktu energoietilpīgiem uzņēmējiem piemērojamo kopējo apgrūtinājumu, kas izriet no vidi regulējošiem pasākumiem, piemēram, saistībā ar palielinātu iepirkuma tarifu finansēšanas mehānismu (apstrīdētā lēmuma 138. un 139. apsvērums).

153    Līdz ar to Komisija uzskatīja, ka nebija iespējams konstatēt attiecīgā mehānisma analoģiju ar saskaņoto dabas resursu nodokļu samazināšanas izvērtēšanas noteikumiem.

154    Vispirms ir jānorāda, ka Komisija savā atbildē uz repliku ir apgalvojusi, ka Austrijas Republika savā prasības pieteikumā ir tikai apstrīdējusi Pamatnostādnēs paredzēto atbrīvojumu nepiemērošanu pēc analoģijas. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, lai arī Austrijas Republikas vispārējo apgalvojumu par to, ka attiecīgais pasākums ietilpst Pamatnostādņu piemērošanas jomā un “līdz ar to ir saderīgs ar kopējo tirgu”, ir iespējams saprast kā tiešu lūgumu piemērot minētās pamatnostādnes, Austrijas Republikas konkrētie apgalvojumi par minēto pamatnostādņu 152. un 153. punkta piemērošanu – tieši pretēji – ir formulēti ar mērķi panākt tikai šajās pamatnostādnēs paredzēto atbrīvojumu piemērošanu pēc analoģijas. Tomēr šajā lietā pastāvošajos apstākļos, pat nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt tās Austrijas Republikas argumentācijas pieņemamību, kas attiecas uz Pamatnostādņu tiešu piemērošanu un kas ir tikusi norādīta replikā, tā ir jānoraida turpmāk minēto iemeslu, kas vēl aizvien pastāv spēkā gan attiecībā uz tiešu piemērošanu, gan piemērošanu pēc analoģijas, dēļ.

155    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī, izvērtējot jautājumu par to, vai attiecīgais pasākums ir attiecināms uz valsti, vai ir tikuši izmantoti valsts līdzekļi un vai ar minēto pasākumu piešķirtā priekšrocība ir bijusi selektīva, Komisija pamatoti vispirms ir ņēmusi vērā grozīto ÖSG kopumā un pēc tam kā atbrīvojumu attiecībā pret parasto atsauces punktu – šī likuma 22.c pantu (skat. pirmo un otro pamatu un tostarp šī sprieduma 97. un nākamos punktus), bet izvērtējot Pamatnostādņu piemērojamību, Komisija – tieši pretēji – ir izvērtējusi tikai minētajā noteikumā paredzēto atbrīvojumu. Jākonstatē, ka Pamatnostādņu piemērojamība ir jāizvērtē, ņemot vērā visu grozītajā ÖSG paredzēto struktūru attiecībā uz atbalstu zaļās elektroenerģijas ražošanai (šajā ziņā skat. šī sprieduma 156.–165. punktu), un tikai pēc tam – apstiprinošas atbildes gadījumā – ir jāizvērtē, vai attiecīgais atbrīvojums, kas ir ietverts šajā noteikumā, atbilst nosacījumiem, kas tajā ir paredzēti pasākuma atzīšanai par saderīgu ar iekšējo tirgu. Tomēr, ņemot vērā šī sprieduma 166. un nākamajos punktos norādīto, ir jākonstatē, ka iepriekš minētā Komisijas kļūda, kas ir saistīta ar Pamatnostādņu piemērošanas jomu, neietekmē apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

156    Pirmkārt, ir jānorāda, ka Pamatnostādņu piemērošanas joma to 58. un 59. punktā ir definēta šādi:

“Šīs pamatnostādnes attiecas uz valsts atbalstu vides aizsardzībai. Tās piemēros saskaņā ar citām ar valsts atbalstu saistītām Kopienas politikas jomām, citiem noteikumiem Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā un Līgumā par Eiropas Savienību, kā arī tiesību aktos, kas pieņemti, pamatojoties uz šiem līgumiem.

Šīs pamatnostādnes attiecas uz atbalstu [šīs pamatnostādnes neanalizē valsts atbalsta jēdzienu, kas izriet no EK līguma 87. panta 1. punkta un no Eiropas Kopienu Tiesas judikatūras], kas paredzēts, lai atbalstītu vides aizsardzību visās nozarēs, uz kurām attiecas EK līgums. Tās skar arī nozares, uz kurām attiecas īpaši Kopienas noteikumi par valsts atbalstu (metālapstrāde, kuģu būve, automobiļu rūpniecība, sintētisko šķiedru ražošana, transports, ogļrūpniecība, lauksaimniecība un zivsaimniecība), ja vien šajos īpašajos noteikumos nav noteikts citādi.”

157    Otrkārt, atbilstoši apstrīdētā lēmuma 121. apsvērumā minētajam Pamatnostādņu 70.1. punktam jēdziens “vides aizsardzība” ir definēts kā “jebkura darbība, kuras mērķis ir labot vai novērst saņēmēja darbības radītu kaitējumu fiziskajai videi vai dabas resursiem vai veicināt šo resursu efektīvu izmantošanu, mazināt šāda kaitējuma risku vai efektīvāk izmantot dabas resursus, tostarp izmantojot energotaupības pasākumus un atjaunojamos enerģijas avotus”.

158    Treškārt, atbilstoši Pamatnostādņu 70.2. punktam “energotaupības pasākumi” ir “darbības, kas ļauj uzņēmumiem samazināt izmantojamās enerģijas daudzumu, jo īpaši to ražošanas ciklā”.

159    Ceturtkārt, Pamatnostādņu 151. punktā, kas ir ietverts to 4. nodaļā “Atbalsts samazināta dabas resursu nodokļa vai atbrīvojuma no tā veidā”, ir paredzēts:

“Atbalsts, kas izpaužas kā samazināts dabas resursu nodoklis vai atbrīvojums no nodokļa, tiek uzskatīts par saderīgu ar kopējo tirgu EK līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē ar nosacījumu, ka tas vismaz netieši veicina vides aizsardzības līmeņa uzlabošanos un ka nodokļa samazinājums vai atbrīvojums no nodokļa nekaitē vispārīgajam mērķim.”

160    Ņemot vērā šī sprieduma 155.–158. punktu, ir jāsecina, ka attiecīgais pasākums ietilpst Pamatnostādņu piemērošanas jomā, ciktāl tās tostarp attiecas uz tādiem valsts atbalsta pasākumiem kā grozītais ÖSG, kura mērķi, kopumā raugoties, acīmredzami bija īstenot vides aizsardzības mērķi minētajās pamatnostādnēs sniegtās definīcijas izpratnē. Austrijas Republika ar grozīto ÖSG būtībā vēlējās sasniegt savu obligāto valsts mērķi palielināt no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas īpatsvaru bruto enerģijas galapatēriņā, kā paredzēts Atjaunojamo energoresursu direktīvā (skat. it īpaši šī sprieduma 32. punktu). No apstrīdētā lēmuma 4. un 171. apsvēruma, lasot tos kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, turklāt izriet, ka Komisija bija atzinusi grozīto ÖSG, aplūkojot to kopumā, par saistībā ar vidi paredzētu atbalsta pasākumu un arī bija apstiprinājusi to šī pasākuma daļu, kura attiecās uz zaļās elektroenerģijas ražotājiem paredzēto finansējumu, jo tas bija saderīgs ar minētajām pamatnostādnēm (skat. šī sprieduma 6. punktu).

161    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāizvērtē grozītā ÖSG 22.c pantā paredzētais atbrīvojums, kurš, lai arī tā pamatmērķis bija noteikt maksimālo robežu energoietilpīgo nozaru uzņēmumu iemaksām, lai nodrošinātu, ka zaļās elektroenerģijas atbalsta sistēmas radītās izmaksas ir iespējams faktiski nosegt no ekonomiskā un rūpnieciskā viedokļa, un aizsargāt uzņēmumus, kurus īpaši skar šī jaunizveidotā sistēma (skat. šī sprieduma 109. punktu, kā arī apstrīdētā lēmuma 124. apsvērumu), nenoliedzami, netieši un tikai zināmā mērā varēja arī veicināt vides aizsardzības līmeņa uzlabošanos, neapdraudot grozītajā ÖSG izvirzīto vispārīgo mērķi.

162    Šis pēdējais minētais secinājums izriet, pirmkārt, no tā, ka attiecīgais pasākums paredzēja “kompensācijas maksājumu”, kura mērķis, lai gan tas darbojās kā maksimālās robežas noteikšana energoietilpīgo nozaru uzņēmumu iemaksām, tomēr acīmredzami bija veicināt zaļās elektroenerģijas ražošanu, piedaloties tās līdzfinansēšanā. Kā izriet no grozītā ÖSG 22.c panta, ir ticis paredzēts, ka minētais “kompensācijas maksājums”, kura samaksu Austrijas elektroenerģijas regulators ir uzdevis veikt energoietilpīgajiem uzņēmumiem, kuri saņem atbrīvojumu, tiek pārskaitīts tieši Zaļās elektroenerģijas norēķinu centram. Līdz ar to tas ir atbilstošs elements tā vispārējā režīma ietvaros, kura mērķis ir atbalstīt atjaunojamās elektroenerģijas ražošanu, lai uzlabotu vides aizsardzības līmeni. Turklāt Komisijas atbildes uz procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdotajiem Vispārējās tiesas jautājumiem tikai apstiprina šo konstatējumu, ciktāl tā ir apstiprinājusi, pirmkārt, ka “[..] paredzētā kompensācijas maksājuma rezultātā ÖMAG papildus nemainīgajiem ieņēmumiem no norēķina cenas saņēma citus ieņēmumus no kompensācijas maksājuma, kurus tas nebūtu saņēmis grozītā ÖSG 22.c panta spēkā nestāšanās gadījumā”, un, otrkārt, ka “saskaņā ar grozītā ÖSG [22.b pantu] šiem papildu ieņēmumiem bija jāļauj nākamajos gados samazināt norēķinu cenu vai to paaugstināt tikai nedaudz, pretēji tam, kas būtu bijis jādara ieņēmumu no kompensācijas maksājuma neesamības gadījumā”.

163    Turklāt pretēji tam, ko ar saviem apstrīdētā lēmuma 123. apsvērumā norādītajiem paskaidrojumiem, saskaņā ar kuriem nebija “nepieciešamības” piemērot attiecīgo mehānismu, lai palielinātu atjaunojamās enerģijas ražošanu, ciktāl Austrijas Republikai, kā norādījusi Komisija, ir tiesības brīvi izvēlēties, kādā veidā finansēt šādu palielinājumu, ir vēlējusies paust Komisija, ir jānorāda, ka saskaņā ar Pamatnostādnēm nebija jāpierāda, ka konkrētais pasākums ir bijis “obligāti nepieciešams” vai pat vienīgais iespējamais izvirzītā mērķa sasniegšanai, bet bija jāpierāda tikai tas, ka ir tikuši izpildīti šī sprieduma 156.–159. punktā atgādinātie vispārīgie nosacījumi un šī sprieduma 165. un nākamajos punktos aplūkotie īpašie nosacījumi. Šis pats secinājums pēc analoģijas ir piemērojams jautājumam par to, vai attiecīgais atbrīvojums ir “nepieciešams priekšnoteikums”, lai nodrošinātu politisko atbalstu norēķinu cenas paaugstināšanai Austrijā, un jautājumam par to, vai starp norēķinu cenu un atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas līmeņa pieaugumu “vienmēr pastāv saistība” (šajā ziņā skat. apstrīdētā lēmuma 122. un 123. apsvērumu).

164    Otrkārt, pretēji Komisijas apgalvotajam nevar tikt uzskatīts, ka grozītā ÖSG 22.c panta un no tā izrietošās maksimālās robežas noteikšanas energoietilpīgo nozaru uzņēmumu iemaksām pastāvēšanas dēļ vien vispārīgi tiek apdraudēts vispārējais grozītajā ÖSG paredzētais mērķis. Apstrīdētā lēmuma 124. apsvērumā izdarītais Komisijas konstatējums – saskaņā ar kuru attiecīgais mehānisms tā vietā, lai sekmētu energoefektivitāti, tieši pretēji, to samazina, jo vidējā cena par elektroenerģiju, ko maksā energoietilpīgi uzņēmumi, attiecīgi samazinās ar katru papildu izmantoto kilovatstundu, kas pārsniedz noteikto robežvērtību, – pats par sevi vien neatspēko apsvērumus, atbilstoši kuriem, ņemot vērā “kompensācijas maksājuma” izlietošanas mērķi, pastāv vismaz zināma netieša attiecīgā pasākuma pozitīva ietekme uz vides aizsardzību.

165    Šādos apstākļos Pamatnostādņu piemērojamība nevar tikt tieši izslēgta, pamatojoties uz konstatējumu par to, ka attiecīgais pasākums neietilpst šo pamatnostādņu piemērošanas jomā un neatbilst to 58. un 59. punktā, lasot tos kopā ar 70. punktu, paredzētajām prasībām, vai tikai pamatojoties uz to 151. punkta tiešu piemērošanu.

166    Turpinājumā ir jāizvērtē, vai Komisija apstrīdētā lēmuma 126. un nākamajos apsvērumos, kuri attiecas uz gadījumu, ja attiecīgais pasākums faktiski ietilptu Pamatnostādņu piemērošanas jomā, ir pamatoti secinājusi, ka attiecīgais atbrīvojums, kas ir paredzēts grozītā ÖSG 22.c pantā, neietilpst minēto pamatnostādņu 4. nodaļā un līdz ar to katrā ziņā tādējādi nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

167    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Komisija pamatoti ir apstiprinājusi, ka no Pamatnostādņu 152. un nākamajiem punktiem izriet, ka tajās ir paredzētas divas dažādas situācijas, tostarp ņemot vērā, vai pastāv attiecīgā nodokļa saskaņošana vai nē un vai ir ievērots Kopienas minimālais nodokļu līmenis (skat. šī sprieduma 148. punktu).

168    Šajā ziņā, pat atzīstot, ka grozītajā ÖSG paredzētais režīms kopumā varētu tikt pielīdzināts nodokļu režīmam un šī likuma 22.c pants – noteikumam, kurā tā ietvaros ir paredzēts samazinājums vai atbrīvojums, kā to ir apgalvojusi Austrijas Republika, tostarp atsaucoties uz Komisijas vērtējumu, kas ir ietverts tajā apstrīdētā lēmuma daļā, kura attiecas uz priekšrocību, kā arī daļā, kura attiecas uz valsts finansējuma klātbūtni attiecīgajā pasākumā (tostarp skat. apstrīdētā lēmuma 55. un 58. apsvērumu un 64. apsvēruma a) punktu, lasot tos kopā ar minētā lēmuma 68., 69. un 82. apsvērumu), šajā lietā katrā ziņā nevar būt runas par pielīdzināšanu Savienības līmenī “saskaņotam” nodoklim.

169    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka neviens elements, kas izriet no Enerģijas nodokļu direktīvas, neļauj Vispārējai tiesai secināt, ka Savienības likumdevējam, pieņemot šo direktīvu, būtu bijis tiešs vai netiešs nodoms reglamentēt – pastiprinot, raksturojot vai ierobežojot tās – tādas ārpusbudžeta sistēmas, kas ir strukturētas kā šajā lietā aplūkotā sistēma, proti, kurām ir īpaši resursu piešķiršanas mērķi, vai, citiem vārdiem sakot – kurām ir tiešs un iepriekš noteikts īpašs mērķis. Līdz ar to ir jāatzīst, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, norādot, ka, lai arī grozītā ÖSG mērķis bija pārnest papildu izmaksas, ko radīja atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšana, uz galīgajiem elektroenerģijas patērētājiem – ārpus budžeta, Enerģijas nodokļu direktīvas mērķis savukārt bija noteiktu produktu, tostarp elektroenerģijas, vispārējās aplikšanas ar nodokli saskaņošana vispārējā budžeta labā, neparedzot konkrētu to izlietošanas mērķi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Transportes Jordi Besora, C‑82/12, EU:C:2014:108, īpaši 23. un 27.–32. punkts un tajos minētā judikatūra). Kā jau ir ticis konstatēts, no grozītā ÖSG izriet, ka tā mērķis bija pašam nodrošināt no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas finansēšanu, ciktāl ienākumi no attiecīgās parafiskālās nodevas, kurus veidoja ar zaļo elektroenerģiju saistītie papildu izdevumi un kas bija atkarīgi no šīs elektroenerģijas, kurai bija piemērojama parafiskālā nodeva, patēriņa apjoma, obligāti bija jāizmanto īpašā veidā, lai atbalstītu minēto energoresursu attīstību, kā rezultātā pastāvēja tieša saikne starp ieņēmumu izmantošanu un attiecīgās ārpusbudžeta struktūras mērķi.

170    It īpaši vēl ir jānorāda, pirmkārt, ka Enerģijas nodokļu direktīva attiecas uz “fiskālajiem” aplikšanas ar nodokli režīmiem, kas liecina par saistību ar budžetu, nevis uz ad hoc shēmām ar īpašu mērķi, tādām kā šī sprieduma 169. punktā minētās. Otrkārt, minētajā direktīvā, kā pamatoti ir norādījusi Komisija (skat. šī sprieduma 151. punktu), tostarp ir noteikts, kādi ir minimālie nodokļu līmeņi enerģijas jomā, kā arī atbrīvojumi, kas var tikt pieņemti šajā ziņā. Pretēji grozītajā ÖSG paredzētajam režīmam šajā direktīvā nav paredzēta to papildu iemaksu maksimālā robeža, kas ir tikušas noteiktas atjaunojamo energoresursu atbalstam, bet drīzāk ir paredzētas samazinātas nodokļu likmes, kas a prorata ir piemērojamas faktiski piegādātajam elektroenerģijas apjomam, tostarp, lai, cik vien tas iespējams, nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi. Turklāt, kā apstrīdētā lēmuma 139. apsvērumā ir apstiprinājusi Komisija, ja iepriekš minētās direktīvas noteikumi, kas attiecas uz saskaņotiem nodokļiem, pēc analoģijas būtu piemērojami noteikumiem, kas ir strukturēti kā “papildu finansēšanas izdevumi” atjaunojamo energoresursu atbalstam, tajā paredzētos minimālos nodokļu līmeņus varētu sasniegt, samaksājot tikai minētos “papildu izdevumus”, un tas tā būtu pat tad, ja, neraugoties uz iespējamiem konkurences ierobežojumiem, ko tas varētu radīt, atsevišķiem uzņēmumiem saistībā ar tiem būtu noteikta maksimālā robeža. Tomēr no attiecīgās direktīvas neizriet, ka tā būtu bijusi iespēja, ko Savienības likumdevējs ir paredzējis vai būtu vēlējies paredzēt.

171    Turklāt ir jāpiebilst, kā tiesas sēdē to apstiprināja arī Austrijas Republika, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, ka Enerģijas nodokļu direktīva Austrijas tiesībās ir tikusi transponēta ar Energieabgabenvergütungsgesetz (Likums par nodokļu par enerģiju atmaksu), proti, ar leģislatīvu aktu, kas atšķiras no grozītā ÖSG. Tā ir papildu norāde par to, ka tiesiskais regulējums, ar kuru Savienības līmenī ir saskaņota enerģijas aplikšana ar nodokli, Austrijas tiesībās bija transponēts jau pirms grozītā ÖSG pieņemšanas, un pēdējais minētais akts līdz ar to ir uzskatāms par papildu normu kopumu, kuras nav tikušas paredzētas Eiropas līmenī. Turklāt tieši tas netieši izriet no Vispārējā tiesā paustajiem Austrijas Republikas apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem Austrijā iepriekš minētajā direktīvā paredzētā “minimālā likme [ir jāmaksā] divreiz”, pirmkārt, saistībā ar parasto elektroenerģijas patēriņu un, otrkārt, papildus – saistībā ar energoietilpīgo uzņēmumu iemaksām noteikto maksimālo robežu zaļās elektroenerģijas finansēšanai. Tajā pašā ziņā tiesas sēdē Komisija pamatoti apgalvoja, ka šajā lietā runa ir par maksājumu, ko Austrijas Republika iekasē pati pēc savas ierosmes, nevis lai izpildītu kādu no Savienības tiesībām izrietošu pienākumu saistībā ar enerģijas aplikšanas ar nodokli minimālo likmi, paredzot atbrīvojumus šajā ziņā.

172    Šādos apstākļos ir jānoraida arī tie Austrijas Republikas apgalvojumi, saskaņā ar kuriem grozītajā ÖSG paredzētā sistēma esot atbilstoša Enerģijas nodokļu direktīvai, ciktāl, tāpat kā tas ir enerģijai piemērojamā nodokļa minētās direktīvas izpratnē gadījumā, maksājuma summa ir atkarīga no patēriņa. Tomēr saistībā ar uzņēmumiem, kuri saņem grozītā ÖSG 22.c pantā paredzēto atbrīvojumu, tas tā nav, jo tie ārpus paredzētās maksimālās robežas var iegādāties elektroenerģiju bez jebkādiem papildu izdevumiem (šajā ziņā skat. apstrīdētā lēmuma 124. apsvērumu). Tiktāl nevar arī tikt uzskatīts, ka paziņotās shēmas konkurences un ekonomiskās sekas ir salīdzināmas ar sekām, kas izriet no sistēmas, ar kuru ir tikusi ieviesta šī direktīva. Tieši pretēji – starpība starp cenu, ko par vienu kilovatstundu maksā energoietilpīgie uzņēmumi, kuri var saņemt attiecīgo atbrīvojumu, un cenu, ko maksā pārējie uzņēmumi, kuri neietilpst šajā kategorijā, palielinās atkarībā no pirmo minēto uzņēmumu kopējā kilovatstundu patēriņa.

173    Otrkārt, runājot par Atjaunojamo energoresursu direktīvu, Komisija, tostarp apstrīdētā lēmuma 127. apsvērumā, kā arī savos Vispārējai tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos, arī ir pamatoti konstatējusi, ka minētajā direktīvā Savienības dalībvalstīm ir noteikti obligāti valsts mērķi tikai no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvaram bruto enerģijas galapatēriņā, taču dalībvalstu ziņā ir atstāta izvēle par šo mērķu sasniegšanas veidu. Līdz ar to Austrijas Republika nevar pamatoties arī uz šo direktīvu, lai varētu tikt uzskatīts, ka attiecīgais pasākums, tostarp grozītā ÖSG 22.c pants, atspoguļo Savienības līmenī veiktu saskaņošanu attiecībā uz atjaunojamo energoresursu jomā pastāvošo aplikšanu ar nodokli.

174    Treškārt, šī sprieduma 168. un nākamajos punktos minētie apsvērumi nevar tikt atspēkoti arī ar Austrijas Republikas atsaucēm uz noteiktiem padomiem, ko tā esot saņēmusi no Komisijas vairākās sanāksmēs, kā arī tās 2010. gada 21. jūnija vēstulē, gatavojot sanāksmi, kurai bija jānotiek 2010. gada 9. jūlijā, tostarp saistībā ar iespēju kā alternatīvu risinājumu grozītajam ÖSG izmantot maksājumu vai nodokli par enerģiju, lai finansētu zaļo elektroenerģiju, attiecīgā gadījumā paredzot minētā nodokļa vai maksājuma samazinājumu, kurš tiek piešķirts energoietilpīgiem uzņēmumiem, kas esot pieļaujams atbilstoši Enerģijas nodokļu direktīvas 17. pantam.

175    Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka ar šādu ierosinājumu Komisija nav paudusi pozitīvu viedokli par attiecīgā pasākuma salīdzināmību ar nodokļu sistēmām, kas ir reglamentētas Enerģijas nodokļu direktīvā. Tieši pretēji – Komisija savā 2010. gada 21. jūnija vēstulē, uz kuru ir norādījusi Austrijas Republika, ir tieši apstiprinājusi, ka tai nešķiet, ka grozītajā ÖSG paredzētais iegādes pienākums ir nodoklis par enerģiju iepriekš minētās direktīvas izpratnē. Tā tāpat lūdza Austrijas Republikai paust savu nostāju par “alternatīvas” nodokļu sistēmas iespējamību, kuru tā bija ierosinājusi, un lūdza Austrijas Republikai definēt tās iespējamās aprises. Līdz ar to minētā vēstule nevar tikt interpretēta nedz kā tāda, kurā ir konstatēta analoģija starp paziņoto Austrijas režīmu un attiecīgajā direktīvā paredzētajām “saskaņotajām” nodokļu sistēmām, nedz pat kā tāda, kurā ir pausts Komisijas galīgais viedoklis, saskaņā ar kuru Austrijas alternatīvā nodokļu sistēma noteikti būs saderīga ar minēto direktīvu. Turklāt, kā tostarp izriet no tās 2010. gada 13. septembra Komisijai adresētās vēstules 1.7. punkta, Austrijas Republika nebija uzskatījusi par vajadzīgu grozīt atbalsta struktūru, uzskatot, ka atbalsts tā paziņotajā versijā atbilst kritērijiem, lai uz to varētu tikt attiecināts izņēmums un lai tas varētu tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu.

176    Ceturtkārt, nevar tikt apstiprināta arī Austrijas Republikas atsauce uz Komisijas 2011. gada 31. janvāra paziņojumu, no kura izriet, ka, ņemot vērā pieaugošās Savienības dalībvalstu budžeta grūtības, atjaunojamo energoresursu finansēšana vispirms būtu jāveic ārpusbudžeta veidā.

177    Jāuzsver, ka Komisija savā 2011. gada 31. janvāra paziņojumā nav atsaukusies uz kādu konkrētu “ārpusbudžeta” struktūru, kurai tā dotu priekšroku, un tajā a fortiori nav ietverts nekāds no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas elektroenerģijas finansējuma modeļa paraugs, kas ietvertu grozītā ÖSG 22.c pantā paredzētajam atbrīvojumam pielīdzināmu atbrīvojumu. Katrā ziņā minētais paziņojums, ņemot vērā tā pozīciju tiesību normu hierarhijā un tā saturu, nevar nedz tikt interpretēts kā pasākums, ar kuru ir veikta Savienības tiesību “saskaņošana” saistībā ar atbalstu no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas elektroenerģijas finansēšanai, nedz arī atzīts par tādu, kas aizpildītu kādu šajā ziņā pastāvošu “nepilnību”, tostarp attiecībā pret Enerģijas nodokļu direktīvu. Līdz ar to šim paziņojumam nav izšķirošas nozīmes attiecīgā pasākuma saderības ar iekšējo tirgu novērtējumā. Turklāt ir jāatceras, ka šajā lietā Komisija nav atzinusi, ka grozītajā ÖSG paredzētā atbalsta ražotājiem “ārpusbudžeta” struktūra pati par sevi ir nesaderīga ar iekšējo tirgu. Komisija ir tikai nolēmusi, ka ar minēto tirgu nav saderīga šī likuma 22.c pantā paredzētā atbrīvojumu sistēma.

178    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, vienīgais jautājums, kurš rodas, ir par iespēju atzīt attiecīgo struktūru par analoģisku ar “nesaskaņoto” nodokļu sistēmu saistītajai struktūrai, kas ir Pamatnostādņu 154. un nākamo punktu priekšmets. Pirmais no šiem punktiem tostarp attiecas uz tādu nodokļu samazinājumu vai atbrīvojumu no tiem, uz kuriem neattiecas Kopienas tiesību akti vai kuri ir zemāki par Kopienas aplikšanas ar nodokli līmeni. Tieši šajā ziņā Austrijas Republika tiesas sēdē apgalvoja, ka nav ticis apstrīdēts, ka grozītā ÖSG 22.c pantā paredzētais atbrīvojums nav saskaņots nodoklis, bet ka ar iepriekš minēto likumu ir tikusi ieviesta parafiskālu nodevu sistēma.

179    Šajā ziņā, kā tas izriet no Pamatnostādņu 154.–159. punkta, Komisija, analizējot nodokļu režīmus, kuros ir ietverti valsts atbalsta elementi tādu nodokļu kā iepriekš minētie samazinājuma vai atbrīvojuma no tiem veidā, it īpaši analizējot atbalsta “nepieciešamību” un “samērību” un tā ietekmi attiecīgo tautsaimniecības nozaru līmenī, balstās uz Savienības dalībvalstu sniegto informāciju.

180    Šajā lietā ir jānorāda, ka Austrijas Republika Vispārējā tiesā – pat neraugoties uz to, ka tai procesa organizatorisko pasākumu ietvaros tika uzdots jautājums šajā ziņā, – nav sniegusi precīzas atsauces vai citas konkrētas un pietiekami precīzas norādes, kas varētu atspēkot apstrīdētā lēmuma 129., 130. un 167. apsvērumā izdarīto Komisijas secinājumu par to, ka, nepastāvot informācijai, ko Austrijas Republika būtu iesniegusi pēc Komisijas šajā ziņā paustajiem lūgumiem administratīvā procesa laikā, Komisijai nebija iespējams izvērtēt, vai attiecīgais atbrīvojums bija “nepieciešams” un “samērīgs” vai kādā mērā tas veicināja vides aizsardzību. Turklāt tiesas sēdē, vispirms norādot uz minētā lēmuma 129. apsvērumu, Komisija starp izšķirošajiem elementiem, par kuriem tā nebija informēta, tostarp norādīja ražošanas izmaksu apmēru katrai atbalsta saņēmēju kategorijai, informāciju, kas attiecās uz to, ka papildu izdevumi netika pārnesti uz patērētājiem, un līdz ar to – ietekmi uz iespējamo pārdošanas apjoma samazinājumu. Turpinājumā Komisija pamatoti atgādināja, ka tieši attiecīgajai dalībvalstij ir jāiesniedz pierādījumi par to, ka attiecīgais atbalsts ir atbrīvojams. Komisijai šādos apstākļos nav pienākuma savākt papildu informāciju, kas pierādītu attiecīgā atbalsta nepieciešamību un samērību. Lai noteiktu, vai Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, kas varētu pamatot apstrīdētā lēmuma atcelšanu, Austrijas Republikas iesniegtajiem pierādījumiem ir jābūt pietiekamiem, lai apstrīdētu minētā lēmuma ietvaros veiktā faktu vērtējuma ticamību (skat. spriedumu, 2009. gada 6. oktobris, FAB/Komisija, T‑8/06, EU:T:2009:386, 78. punkts un tajā minētā judikatūra). Kā izriet no iepriekš minētajiem apsvērumiem, Austrijas Republika nav pierādījusi, ka Komisija nebūtu ņēmusi vērā atbilstošo informāciju, lai pamatotu savu secinājumu par to, ka tā nav varējusi secināt, ka attiecīgais atbalsts ir nepieciešams un samērīgs Pamatnostādņu 158. un 159. punkta izpratnē.

181    Turklāt tiesas sēdē paustais Austrijas Republikas apgalvojums, saskaņā ar kuru Komisija administratīvā procesa laikā bija ieņēmusi ļoti stingru nostāju, joprojām pieprasot papildu informāciju, kuru Austrijas Republika nevarēja sniegt un kura Komisijai turklāt nebija jāpieprasa no Savienības dalībvalsts, lai arī bija izpildīti nosacījumi Savienības tiesībās paredzēta izņēmuma piemērošanai, būtībā var tikt saprasts tādējādi, ka tas attiecas uz Komisijas pieļautu labas pārvaldības principa pārkāpumu (valsts atbalsta jomā skat. spriedumus, 1973. gada 11. decembris, Lorenz, 120/73, Krājums, EU:C:1973:152, 4. un 5. punkts, un 1987. gada 24. novembris, RSV/Komisija, 223/85, Krājums, EU:C:1987:502, 12.–17. punkts). Tomēr, ciktāl minētais apgalvojums pirmoreiz tika izvirzīts tiesas sēdē un tas nevar tikt uzskatīts par tādu, kas papildina iepriekš pieteikumā par lietas ierosināšanu tieši vai netieši izvirzītu prasības pamatu un kam ir cieša saikne ar šo prasības pamatu, kā arī nav ticis apgalvots, ka šis apgalvojums būtu pamatots ar jauniem faktiskiem vai tiesību elementiem, tas ir jānoraida kā nepieņemams (šajā ziņā skat. spriedumu Djebel – SGPS/Komisija, minēts 124. punktā, EU:T:2012:11, 142. un 143. punkts un tajos minētā judikatūra).

182    Turklāt tiesas sēdē izdarītā Austrijas Republikas atsauce uz Bundesarbeitskammer iesniegtajiem dokumentiem, kuri parāda, kā dažādie pasākumi ietekmē dažādās nozarēs darbojošos uzņēmumus, nevar tikt uzskatīta par pietiekamu, lai izpildītu Pamatnostādņu 158. un 159. punktā paredzētās prasības. Pirmkārt, papildus tam, ka Austrijas Republika nebija iesniegusi minētos dokumentus Vispārējai tiesai, lai precizētu izvirzītos faktiskos argumentus, ir jāatgādina, ka Bundesarbeitskammer bija sūdzības iesniedzēja Komisijā (skat. šī sprieduma 5. punktu) un ka tās apgalvojumu mērķis nebija konstatēt, ka attiecīgais pasākums ir atbalsts, kuru Komisija var atbrīvot kā atbilstošu Pamatnostādnēm (skat. tostarp apstrīdētā lēmuma 47.–51. apsvērumu). Otrkārt, kā izriet no tiesas sēdē izvirzītajiem Austrijas Republikas apgalvojumiem, lai arī Komisijai tika iesniegts zināms skaits dokumentu, vēl pastāvēja jautājums par to, kādai bija jābūt iesniedzamo dokumentu detalizētības pakāpei. Kaut arī Austrijas Republika tiesas sēdē apgalvoja, ka Komisijas šajā ziņā paustie lūgumi bija “nesamērīgi”, šie apgalvojumi nav pieņemami (skat. šī sprieduma 181. punktu). Tāpat ir jānorāda uz šī sprieduma 180. punktu, kurā ir ticis konstatēts, ka vēl atbildes uz Vispārējās tiesas procesa organizatoriskajiem pasākumiem stadijā un pat pēc tam, kad tā bija paudusi konkrētu lūgumu šajā ziņā, Austrijas Republika neapstiprināja, ka tā būtu nosūtījusi Komisijai informāciju, kas bija nepieciešama attiecīgā pasākuma izvērtēšanai atbilstoši Pamatnostādņu 158. un 159. punktam, un nebija arī paudusi kritiku par jebkādu Komisijas šajā ziņā pausto lūgumu nesamērīgumu.

183    Šādos apstākļos nevar tikt atzīts, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka attiecīgais atbrīvojums neatbilst arī Pamatnostādņu 154.–159. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

184    Visbeidzot, pat nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt tā Austrijas Republikas argumenta novēloto raksturu, kurš pirmoreiz tika izvirzīts replikā (skat. pēc analoģijas spriedumu Djebel – SGPS/Komisija, minēts 124. punktā, EU:T:2012:11, 142.–144. punkts un tajos minētā judikatūra) un saskaņā ar kuru Komisija ir izkropļojusi konkurenci, izvērtējot tikai Austrijas sistēmu elektroenerģijas no atjaunojamiem energoresursiem ražošanas veicināšanai, lai gan citās Savienības dalībvalstīs pastāv līdzvērtīgas “ārpusbudžeta” sistēmas, pietiek konstatēt – tāpat kā to ir izdarījusi Komisija –, ka šis apgalvojums ir neefektīvs, novērtējot tās struktūras tiesiskumu, kuru ir izveidojusi Austrijas Republika un par kuru ir ticis paziņots šajā lietā. Turklāt ir jānorāda, ka Austrijas Republikas rīcībā bija citi procesuālie līdzekļi, lai liktu Komisijai vērsties pret citām Savienības dalībvalstīm, kurās ir paredzētas salīdzināmas struktūras, ja tāds būtu bijis tās nodoms.

185    Šādos apstākļos ir arī jākonstatē, ka neviens no Austrijas Republikas izvirzītajiem apgalvojumiem neļauj secināt, ka Komisija būtu ļaunprātīgi izmantojusi savas pilnvaras, pēc analoģijas atsakoties piemērot Pamatnostādnes. Šajā ziņā tostarp ir jāatgādina, pirmkārt, ka Komisija ir veikusi pakārtotu analīzi, ņemot vērā minētās pamatnostādnes (apstrīdētā lēmuma 127. un nākamie apsvērumi), kas konkrētāk attiecās uz nesaskaņotiem nodokļiem. Otrkārt, Austrijas Republika nav iesniegusi Vispārējai tiesai nekādus pierādījumus, kas tieši attiektos uz šo apgalvoto “pilnvaru ļaunprātīgo izmantošanu”.

186    Līdz ar to ir jānoraida arī Austrijas Republikas apgalvojums, saskaņā ar kuru paziņotā pasākuma ekonomiskās un konkurences sekas bija salīdzināmas ar Enerģijas nodokļu direktīvā reglamentētajām nodokļu sistēmām, kā arī apgalvojums, saskaņā ar kuru Komisija pārsniedz savas rīcības brīvības robežas, ja tā ārpusbudžeta finansēšanas sistēmai piemēro stingrākus kritērijus nekā ar nodokļu maksājumiem finansētai sistēmai, tādējādi iejaucoties finansēšanas sistēmu izvēlē.

187    Tādējādi šī pamata pirmā daļa ir jānoraida.

–       Par trešā pamata otro daļu

188    Austrijas Republika apgalvo, ka papildus Pamatnostādņu piemērošanai pēc analoģijas bija iespējama arī Regulas Nr. 800/2008 25. panta piemērošana pēc analoģijas. Tā, atsaucoties uz minētās regulas angļu, franču un vācu valodas redakcijām, apgalvo, ka minētais pants ir formulēts plašāk nekā minētās pamatnostādnes, ciktāl pretēji to 152. punktam, saskaņā ar kuru vides nodokļu samazināšana nozīmē, ka runa ir par “saskaņotiem” nodokļiem par enerģiju, no minētā panta izrietot tikai tas, ka minētie samazinājumi ir atbrīvoti no paziņošanas pienākuma, ja tie atbilst Enerģijas nodokļu direktīvā paredzētajiem nosacījumiem. Austrijas Republika ir arī norādījusi, ka no 2006. gada 7. decembra dokumenta “Joint paper on the revision of the Community guidelines on State aid for environmental protection and Energy Tax Directive” (Kopīgais dokuments par Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu vides aizsardzībai un Enerģētikas nodokļu direktīvas pārskatīšanu) izriet, ka Savienības dalībvalstīm ir nepieciešama elastība, lai varētu veikt pamatotu nodalījumu, dabas resursu loģikā ietverot diferencētus atbrīvojumus un likmes. Līdz ar to kompensācijas režīms bija jāapstiprina arī atbilstoši iepriekš minētajai regulai.

189    Replikā Austrijas Republika tostarp ir apgalvojusi, ka Regulas Nr. 800/2008 25. pants ir pieņemts vēlāk nekā Pamatnostādnes un ka tā formulējums acīmredzami ir plašāks nekā minēto pamatnostādņu 152. punkta formulējums, kurā ir paredzēts, ka dabas resursu nodokļu samazinājumi nozīmē enerģijas nodokļu pilnīgu saskaņošanu. Ja, kā ir apgalvojusi Komisija, minētais pants būtu piemērojams tikai Enerģijas nodokļu direktīvai, tas būtu lieks, jo iespēja atļaut nodokļa samazinājumu izrietētu tieši no minētās direktīvas.

190    Austrijas Republika apgalvo, ka nav pietiekami tikai atsaukties uz to, ka Austrijas zaļās elektroenerģijas veicināšanas sistēmas gadījumā runa nav par enerģijas nodokli Enerģijas nodokļu direktīvas izpratnē. Ciktāl minētās sistēmas sekas ir tādas pašas kā minētās direktīvas 17. panta 1. punkta a) apakšpunktam, uz to, tāsprāt, attiecas Regulas Nr. 800/2008 25. pants. Tā ir arī uzsvērusi, ka saņēmēju definīcijā un nosacījumos, kas ir jāizpilda, lai varētu izmantot grozītā ÖSG 22.c pantā paredzētās tiesības, ir pārņemtas iepriekš minētajā direktīvā ietvertās prasības.

191    Turklāt Austrijas Republika uzskata, ka, kaut arī Regulā Nr. 800/2008, proti, tās 25. pantā, ir paredzēti konkrēti noteikumi vides jomā pastāvošo nodokļu samazināšanas jomā, šādi noteikumi nepastāv salīdzināmas “ārpusbudžeta” finansēšanas ietvaros veikto samazinājumu jomā, kuriem ir tieši tādi paši mērķi kā dabas resursu nodokļiem vai enerģijas nodokļiem un kuriem ir tādas pašas ekonomiskās un konkurences sekas. Nepamatota un ar Savienības tiesībām nesaderīga nevienlīdzīga attieksme vēl jo vairāk pastāvot tādēļ, ka Komisija uzskata, ka šajā lietā runa ir par valsts līdzekļiem parafiskālas nodevas veidā. Austrijas Republika apstiprina, ka šāda parafiskāla nodeva būtībā neatšķiras no budžeta finansēšanas mehānismiem. Grozītā ÖSG 22.c pants atbilstot nosacījumam par tiešu uzlabojumu un katrā ziņā vismaz netieši – nosacījumam par vides aizsardzību, it īpaši tiktāl, ciktāl tajā ir tieši paredzēts, ka kompensācijas maksājums, kas atbilst vismaz 0,5 % no ražošanas neto vērtības iepriekšējā kalendārajā gadā, ir jāpārskaita Zaļās elektroenerģijas norēķinu centram. Visbeidzot, tā apgalvo, ka Komisijai atvēlētā plašā rīcības brīvība ļāva tai tieši vai pēc analoģijas piemērot minēto regulu, lai izslēgtu, ka divas salīdzināmas situācijas tiek izvērtētas dažādi.

192    Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 800/2008 preambulas 46. apsvēruma redakcija ir šāda:

“Ņemot vērā, ka ir gūta pietiekama pieredze Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu vides aizsardzībai piemērošanā, no prasības sniegt paziņojumu jāatbrīvo šādi atbalsta veidi: ieguldījumu atbalsts, kas uzņēmumiem dod iespēju noteikt vides aizsardzībai augstākas prasības par Kopienas standartiem vai kas paaugstina vides aizsardzības līmeni, ja Kopienas standartu nav; [..] vides aizsardzības atbalsts ieguldījumiem energotaupībā; vides aizsardzības atbalsts ieguldījumiem augstas efektivitātes koģenerācijā; vides aizsardzības atbalsts ieguldījumiem, lai veicinātu atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanu, tostarp ieguldījumu atbalsts saistībā ar ilgtspējīgu biodegvielu; atbalsts vides pētījumiem un atbalsts dabas resursu nodokļu samazinājumu veidā.”

193    Turpinājumā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 800/2008 25. pants “Atbalsts dabas resursu nodokļu samazinājumu veidā” ir formulēts šādi:

“1.      Atbalsta shēmas vides aizsardzībai, ko veido dabas resursu nodokļa samazinājums un kas atbilst [Enerģijas nodokļu direktīvas] nosacījumiem, ir saderīgas ar kopējo tirgu Līguma 87. panta 3. punkta nozīmē, un uz tām attiecas atbrīvojums no prasības par paziņošanu saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu, ja ir izpildīti šā panta 2. un 3. punktā minētie nosacījumi.

2.      Nodokļa samazinājuma izmantotāji maksā nodokli vismaz Kopienas minimālā nodokļa līmenī, kas noteikts ar [Enerģijas nodokļu direktīvu].

3.      Nodokļu samazinājumu piešķir maksimums uz laiku līdz desmit gadiem. Pēc šāda 10 gadu laikposma dalībvalstis atkārtoti izvērtē atbalsta pasākumu piemērotību.”

194    Tāpat ir jānorāda, ka Enerģijas nodokļu direktīvas 26. panta redakcija ir šāda:

“1.      Dalībvalstis informē Komisiju par pasākumiem, kas veikti atbilstoši 5. pantam, 14. panta 2. punktam, 15. un 17. pantam.

2.      Šajā direktīvā tādi pasākumi kā nodokļu atbrīvojumi, nodokļa samazināšana, nodokļa diferencēšana un nodokļa atmaksāšana var ietvert valsts atbalstu, un šādos gadījumos par tiem jāpaziņo Komisijai atbilstoši Līguma 88. panta 3. daļai.

Informācija, kas sniegta Komisijai uz šās direktīvas pamata, neatbrīvo dalībvalstis no paziņošanas pienākuma atbilstoši Līguma 88. panta 3. punktam.

3.      Pienākums informēt Komisiju atbilstoši 1. punktam par pasākumiem, kas veikti atbilstoši 5. pantam, neatbrīvo dalībvalstis no paziņošanas pienākuma atbilstoši Direktīvai 83/189/EEK.”

195    Apstrīdētā lēmuma 143.–148. apsvērumā Komisija būtībā ir apstiprinājusi, ka šajā lietā tai nebija nekādas rīcības brīvības pēc analoģijas piemērot Regulas Nr. 800/2008 25. pantu. Pirmkārt, piemērojamie režīmi, tāsprāt, nebija salīdzināmi, it īpaši ņemot vērā, ka minētais pants ir piemērojams tikai Enerģijas nodokļu direktīvā reglamentētajiem dabas resursu nodokļiem. Šajā ziņā kvalificēšana par “enerģijas nodokli” līdz ar to esot šī panta piemērošanas nosacījums. Šo interpretāciju apstiprinot šīs regulas sistēmas loģika, no kuras izrietot, ka tās piemērošanas joma nevar pārsniegt Pamatnostādnes, uz kurām tajā ir ietverta atsauce. Iepriekš minētais noteikums tādējādi esot piemērojams tikai enerģijas nodokļiem, kas ir reglamentēti Enerģijas nodokļu direktīvā.

196    Komisija ir apstiprinājusi, ka iemaksas, kas tiek veiktas saskaņā ar grozīto ÖSG, nav dabas resursu nodokļi un Enerģijas nodokļu direktīvas noteikumi uz tām tādējādi neattiecas. Līdz ar to enerģijas nodokļiem piemērojamie noteikumi neesot līdzīgi noteikumiem, kas nosaka Austrijas palielinātos iepirkuma tarifus.

197    Otrkārt, Komisija ir uzsvērusi, ka attiecīgajā gadījumā piemērojamajos noteikumos nav nepilnību, kas nebūtu saderīgas ar Savienības tiesībām un kas varētu tikt novērstas, piemērojot analoģiskus noteikumus. Tāsprāt, nodokļu samazinājumi vai līdzīgi pasākumi, uz kuriem neattiecas Regula Nr. 800/2008, paši par sevi nav nesaderīgi ar Savienības tiesībām, bet saistībā ar tiem pastāv tikai paziņošanas pienākums atbilstoši LESD 108. pantam, pēc tam veicot analīzi, ņemot vērā Pamatnostādnes, vai gadījumā, ja tās nav piemērojamas – pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

198    Komisija no tā ir secinājusi, ka tā nevarēja konstatēt analoģiju starp paziņoto režīmu un saskaņotajiem enerģijas nodokļiem, kas ir paredzēti Regulas Nr. 800/2008 25. pantā, un tādējādi nevarēja arī atļaut attiecīgo mehānismu, pamatojoties uz šādu analoģiju (apstrīdētā lēmuma 147. apsvērums).

199    Vispirms ir jānorāda, ka Komisija ir apgalvojusi, ka Austrijas Republikas apgalvojums par Regulas Nr. 800/2008 25. panta tiešo piemērojamību ir nepieņemams tā novēlotā rakstura dēļ, ciktāl minētais apgalvojums pirmoreiz ir ticis izvirzīts tikai replikā. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka no prasības pieteikuma, it īpaši no tā 64. punkta, lasot to kopā ar tā 63. un 59. punktu, faktiski izriet, ka Austrijas Republikas mērķis bija konstatēt iepriekš minētā noteikuma piemērojamību pēc analoģijas attiecībā uz grozītā ÖSG 22.c pantu. Šajā lietā pastāvošajos apstākļos, pat nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt arī tā Austrijas Republikas apgalvojuma pieņemamību, kurš attiecās uz iepriekš minētās regulas 25. panta “tiešu” piemērojamību un kurš ir argumentu, kas attiecas uz paziņotā atbalsta saderību ar minēto noteikumu analoģijas dēļ, papildinājums, tas ir jānoraida tādu pašu iemeslu dēļ.

200    Šajā ziņā ir jākonstatē, kā ir ticis nospriests šī sprieduma 168.–178. punktā, ka, pat ja grozītais ÖSG būtu vērtējams kā tāds, kas ir pielīdzināms nodokļu pasākumam, un tā 22.c pants – kā tā ietvaros pastāvošs atbrīvojums, nemainīgs paliek tas, ka tas labākajā gadījumā varētu būt tikai nodoklis, kurš ir izskatāms pēc analoģijas ar Eiropas līmenī nesaskaņotu nodokļu režīmiem. Grozītais ÖSG netika pieņemts saistībā ar Enerģijas nodokļu direktīvas transponēšanu un kā tāds nebija tajā paredzēts.

201    Turpinājumā, runājot konkrētāk par Regulas Nr. 800/2008 iespējamo piemērošanu – tieši vai pēc analoģijas, ir jākonstatē, ka tajā, tostarp saistībā ar nodokļu atbrīvojumiem vides jomā, ir paredzēti konkrēti apstākļi, kad par atbrīvojumu nav jāpaziņo Komisijai (skat. minētās regulas preambulas 46. apsvērumu un 25. pantu).

202    Pretēji Austrijas Republikas apgalvotajam, interpretējot Regulas Nr. 800/2008 25. pantu, nav iespējams nodalīt kritēriju “atbilst [Enerģijas nodokļu direktīvas] nosacījumiem” no kritērija, atbilstoši kuram tiem ir jābūt tādiem dabas resursu nodokļiem kā minētajā direktīvā paredzētie nodokļi, t.i., Eiropas līmenī saskaņotiem nodokļiem. Būtībā minētās regulas mērķis ir atbrīvot no paziņošanas pienākuma atsevišķas nodokļu atbrīvojumu kategorijas, kā, piemēram, iepriekš minētajā direktīvā paredzētās, aplūkojot to kopumā. Šajā ziņā tas nevar arī tikt atzīts par vienīgi papildinoša rakstura aktu attiecībā pret Pamatnostādnēm, jo tas tostarp ļauj atsevišķos precīzi noteiktos gadījumos neveikt vides atbalsta shēmas iepriekšēju paziņošanu.

203    Šādos apstākļos, ņemot vērā attiecīgo situāciju atšķirīgumu un tādējādi arī Regulas Nr. 800/2008 25. pantā paredzētās situācijas nesalīdzināmību ar paziņotā pasākuma gadījumā pastāvošo situāciju (skat. arī šī sprieduma 172. punktu), šis noteikums šajā lietā nav piemērojams nedz tieši, nedz pēc analoģijas. Šajā pēdējā ziņā vēl ir jākonstatē, kā to ir apgalvojusi arī Komisija, ka tas, ka konkrēts aplikšanas ar nodokli režīms vai pielīdzināms režīms neietilpst iepriekš minētās regulas piemērošanas jomā, automātiski nenozīmē, ka tas ir juridiski “nepilnīgs” vai ka ir pieļauta nepilnība, kas nav saderīga ar Savienības tiesības reglamentējošajiem principiem. Tāds režīms kā iepriekš minētais šādā gadījumā ietilpst vai nu Pamatnostādņu, un attiecīgā gadījumā it īpaši to noteikumu par “nesaskaņotiem” nodokļiem, piemērošanas jomā, vai arī tieši atbalsta saderības ar iekšējo tirgu LESD 107. panta 3. punkta izpratnē izvērtējuma jomā.

204    Ņemot vērā iepriekš minēto, nav plašāk jāizvērtē konkrētie Regulas Nr. 800/2008 25. panta 2. un 3. punkta piemērošanas nosacījumi. Līdz ar to tikai pilnības labad vēl ir jānorāda, ka Austrijas Republika nav apgalvojusi – un arī no paziņotā režīma neizriet –, ka tajā būtu paredzēts grozītā ÖSG 22.c pantā paredzētā atbrīvojuma piemērošanas ilguma ierobežojums ar maksimālu desmit gadu termiņu.

205    Turklāt ir jānorāda, ka secinājumi par Regulas Nr. 800/2008 nepiemērojamību šai lietai nevar tikt atspēkoti ar Austrijas Republikas apgalvojumiem, kuri ietver atsauci uz “Kopīgo dokumentu par Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu vides aizsardzībai un Enerģētikas nodokļu direktīvas pārskatīšanu” (skat. šī sprieduma 188. punktu). Kā ir norādījusi Komisija, tas ir tikai sagatavojošs dokuments, kuru turklāt ir parakstījušas tikai atsevišķas Savienības dalībvalstis, tostarp Dānijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Nīderlandes Karaliste, Austrijas Republika, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste, un kuram tādējādi nevar būt prevalējoša nozīme attiecīgās regulas galīgās redakcijas, ko ir pieņēmusi Komisija, interpretācijā, kas ir tikusi veikta, ņemot vērā to tajā ietverto noteikumu konkrēto formulējumu, uz kuriem savos apgalvojumos ir atsaukusies Austrijas Republika, un kontekstu, kādā minētā regula ietilpst. Turklāt šajā pēdējā minētajā interpretācijā ir ņemta vērā šīs regulas 25. panta pieņemšanas vēsture saistībā ar Pamatnostādnēm un it īpaši tas, ka šī noteikuma mērķis bija izmantot Komisijas uzkrāto pieredzi minēto pamatnostādņu piemērošanas laikā (skat. it īpaši šī sprieduma 192. punktu). Šādā kontekstā Komisija tiesas sēdē ir pamatoti uzsvērusi, ka attiecīgā regula ir jāinterpretē šauri, ciktāl tā attiecas tikai uz situācijām, saistībā ar kurām tai ir liela pieredze un saistībā ar kurām tā tādēļ varēja pieņemt principiālu atbrīvojumu.

206    Visbeidzot, arī saistībā ar šobrīd izvērtējamo trešā pamata daļu ir jākonstatē, ka Austrijas Republikas apgalvojumi neļauj secināt, ka Komisija būtu ļaunprātīgi izmantojusi savas pilnvaras, atsakoties tieši vai pēc analoģijas piemērot Regulu Nr. 800/2008, it īpaši tās 25. pantu. Turklāt ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 143.–148. apsvērumā Komisija ir veikusi konkrētu to Austrijas Republikas apgalvojumu analīzi, kurus tā administratīvajā procesā bija izvirzījusi attiecībā uz minēto regulu, un, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, secinājusi, ka iepriekš minētais noteikums attiecas uz tādiem enerģijas nodokļiem kā Enerģijas nodokļu direktīvā reglamentētie nodokļi.

207    Tādējādi trešā pamata otrā daļa ir jānoraida.

208    Tā kā, pirmkārt, neraugoties uz tās izvirzītā pamata nosaukumu “LESD 107. panta 3. punkta kļūdaina piemērošana un pilnvaru ļaunprātīga izmantošana”, Austrijas Republika nav norādījusi nekādus citus konkrētus argumentus, kas Vispārējai tiesai tagad būtu jāizskata un kas tieši attiektos uz šī panta piemērošanu, proti, tā kā Austrijas Republika it īpaši nav izvirzījusi nekādus apgalvojumus, kuru mērķis būtu paust kritiku par Komisijas vērtējumu, kuru tā ir paudusi apstrīdētā lēmuma 149. un nākamajos apsvērumos, kuros tā bija izvērtējusi attiecīgā pasākuma saderību tieši ar šo noteikumu, tostarp vēloties noskaidrot, vai attiecīgajam atbalstam ir kopējo interešu mērķis, vai tam ir bijusi pamudinoša ietekme un vai tas ir bijis nepieciešams un samērīgs, un, otrkārt, ciktāl katrā ziņā apstrīdētā lēmuma 165.–167. apsvērumā paustie Komisijas secinājumi nav tikuši apstrīdēti, trešais pamats ir jānoraida kopumā.

 Par ceturto pamatu, kas attiecas uz Komisijas nevienlīdzīgo attieksmi pret ekonomisko un konkurences seku ziņā salīdzināmām situācijām

209    Austrijas Republika ir norādījusi, ka pārbaudes procedūras laikā tā vairākkārt, it īpaši savos 2009. gada 8. oktobra rakstveida apsvērumos, bija norādījusi uz analoģiju ar Vācijā pastāvošo sistēmu, tostarp saistībā ar finansēšanas no “rēķinā uzrādītās cenas” (atkārtotu rēķinu izrakstīšana par ar zaļo elektroenerģiju saistītajām papildu izmaksām) un energoietilpīgo uzņēmumu iemaksu maksimālās robežas noteikšanas aspektiem. Kopš 2004. gada Vācijas likumā par atjaunojamajiem energoresursiem arī esot paredzēta salīdzināma maksimālā robeža. Līdz ar to, ņemot vērā Vācijas un Austrijas elektroenerģijas tirgu ciešo saikni kopš to liberalizēšanas brīža un ievērojot abu šo sistēmu līdzību, Austrijas Republika apgalvo, ka tās ir ļoti līdzīgas to ekonomisko un konkurences seku ziņā.

210    Šādos apstākļos Austrijas Republika apgalvo, ka Komisija nevarēja atteikties izvērtēt iespējamās analoģijas starp Austrijas un Vācijas režīmiem un tikai norādīt, ka tā vēl nav izvērtējusi šo pēdējo minēto režīmu. Tāpat tā uzskata, ka nav skaidrs iemesls, kādēļ Komisija procedūrā N 271/2006 (attiecībā uz “Tax Relief for Supply of surplus Heating” Dānijā) bija pieņēmusi citādu lēmumu, lai arī šī procedūra attiecās uz sistēmu, kas ekonomisko un konkurences seku ziņā ir salīdzināma ar šajā lietā aplūkojamo sistēmu. Līdz ar to, tā kā līdzīgas situācijas ir tikušas aplūkotas nevienlīdzīgi, tāsprāt, ir ticis pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips (atsaucoties uz spriedumu, 1998. gada 30. aprīlis, Vlaamse Gewest/Komisija, T‑214/95, Krājums, EU:T:1998:77, 89. punkts).

211    Replikā, atbildot uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru tā nav izvērtējusi EEG, par kuru tai nebija paziņots, Austrijas Republika apgalvo, ka režīma kvalificēšana par valsts atbalstu nevarot būt atkarīga no šādas paziņošanas, ciktāl Komisijai pašai ir jākonstatē valsts atbalsts, kas varētu būt nelikumīgs. Tāpat tā apstrīd Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru spriedumam Vlaamse Gewest/Komisija, minēts 210. punktā (EU:T:1998:77), šajā lietā neesot nozīmes, un uzsver, ka ir jāņem vērā, ka no tā izriet, ka Komisija ir apņēmusies ievērot Pamatnostādnēs ietvertās vadlīnijas. Tāpat tam būtu jābūt arī saistībā ar Regulu Nr. 800/2008. Līdz ar to, ja kāda situācija ietilpst minēto pamatnostādņu vai minētās regulas piemērošanas jomā, tās ir jāpiemēro un paziņotais pasākums ir jāatļauj, neaizbildinoties ar formāliem argumentiem.

212    Visbeidzot, Austrijas Republika uzskata par nesaprotamiem Komisijas apsvērumus saistībā ar spriedumu Vlaamse Gewest/Komisija, minēts 210. punktā (EU:T:1998:77), it īpaši apsvērumus, saskaņā ar kuriem minētais spriedums nekādā veidā nenozīmējot, ka Komisijai ir pienākums aplūkot salīdzināmas situācijas identiski. Tāsprāt, kaut arī Komisija formālu iemeslu dēļ ir atteikusies pēc analoģijas piemērot Pamatnostādnes vai Regulu Nr. 800/2008, tā tomēr ir apstiprinājusi, ka salīdzināmas situācijas noteiktos gadījumos to konkurences seku ziņā “var tikt pakļautas Savienības tiesību režīmam”, bet citos gadījumos – nē. Tā it īpaši ir atsaukusies uz Komisijas piemēriem, kas pierāda, ka salīdzināmas situācijas to konkurences seku ziņā var rasties ar vai bez valsts atbalsta piešķiršanas.

213    Vispirms ir jākonstatē, ka atsevišķi Austrijas Republikas apgalvojumi, kas attiecas uz nevienlīdzīgu attieksmi, ir ietverti otrajā pamatā un ir tikuši izskatīti šajā kontekstā (skat. šī sprieduma 124. un nākamos punktus).

214    Kā ir ticis atgādināts šī sprieduma 124. punktā, atsaucoties uz pastāvīgo judikatūru, vienlīdzīgas attieksmes princips noteic, ka līdzīgas situācijas nebūtu aplūkojamas atšķirīgi un dažādas situācijas nebūtu aplūkojamas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota.

215    Izvērtējot LESD 107. panta 1. punktu, tāpat ir ticis atgādināts, ka valsts atbalsta jēdziens atbilst objektīvai situācijai, kas ir izvērtējama datumā, kurā Komisija pieņem savu lēmumu. Līdz ar to iemesliem, kādēļ Komisija kādā iepriekš pieņemtā lēmumā ir atšķirīgi novērtējusi attiecīgo situāciju, nav nozīmes, izvērtējot apstrīdētā lēmuma tiesiskumu (skat. šī sprieduma 125. punktu).

216    Vēl ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijas lēmuma, kurā tiek atzīts, ka jaunais atbalsts neatbilst nosacījumiem, saskaņā ar kuriem tiek piemērots LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais izņēmums, tiesiskums ir izvērtējams vienīgi saistībā ar šo pantu, nevis ar agrāko Komisijas lēmumpieņemšanas praksi, pieņemot, ka šāda iepriekšējā prakse ir pierādīta (spriedums, 2010. gada 8. jūlijs, Freistaat Sachsen un Land Sachsen-Anhalt/Komisija, T‑396/08, EU:T:2010:297, 54. punkts). Šī judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama arī atbalsta shēmu izvērtēšanai.

217    Tāpat jau ir ticis nospriests, ka Komisijai nevar tikt liegta iespēja noteikt stingrākus saderības nosacījumus, ja tas atbilst iekšējā tirgus attīstībai un neizkropļotas konkurences mērķim šajā tirgū (šajā ziņā skat. spriedumu Freistaat Sachsen un Land Sachsen-Anhalt/Komisija, minēts 210. punktā, EU:T:2010:297, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

218    Turklāt, kā ir ticis atgādināts šī sprieduma 126. un nākamajos punktos, Komisijas lēmumiem, uz kuriem šajā lietā ir atsaukusies Austrijas Republika, nav nozīmes šīs lietas atrisināšanā, pirmkārt, ņemot vērā judikatūras attīstību un, otrkārt, ņemot vērā tieša salīdzināma rakstura ar šajā lietā aplūkojamo situāciju neesamību. Līdz ar to tās apgalvojumi, kas attiecas uz Komisijas Lēmumiem N 271/2006 vai N 820/2006, nevar tikt atzīti par pamatotiem. Ievērojot pirmā un otrā pamata ietvaros izanalizētos iemeslus, tas pats attiecas arī uz iespējamām analoģijām ar “iepriekš pastāvošo” Vācijas sistēmu, kas reglamentē elektroenerģijas no atjaunojamiem energoresursiem ražošanas veicināšanu un saistībā ar kuru ticis taisīts spriedums PreussenElektra, minēts 42. punktā (EU:C:2001:160).

219    Runājot par atsauci uz EEG (skat. it īpaši šī sprieduma 211. un nākamos punktus) Komisija, pirmkārt, ir pamatoti apgalvojusi, ka, ciktāl iepriekš minētā Vācijas sistēma nav bijusi paziņojuma priekšmets un tādēļ Komisija pat nav to izvērtējusi, a fortiori veicot analīzi, pēc kuras būtu ticis pieņemts lēmums par saderību ar kopējo tirgu, nevar atsaukties uz Austrijas režīma tiesiskuma analīzi, kas ir tikusi veikta, ņemot vērā īpašos grozītajā ÖSG paredzētos apstākļus. Otrkārt, Komisija Vispārējā tiesā arī ir pamatoti norādījusi, ka Austrijas Republikas rīcībā bija citi procesuālie līdzekļi, lai liktu Komisijai attiecīgā gadījumā izvērtēt citās dalībvalstīs pastāvošos režīmus.

220    Visbeidzot, ir jākonstatē – tāpat kā to ir darījusi Komisija –, ka Austrijas Republika ne ar vienu no tās izvirzītajiem četriem pamatiem nav pierādījusi, ka Komisija ar savu rīcību būtu pieļāvusi jebkādu “novērtējuma brīvības ļaunprātīgu izmantošanu”.

221    Tādējādi ceturtais pamats, kā arī prasība kopumā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

222    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Turklāt saskaņā ar iepriekš minētā panta 4. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

223    Tā kā Austrijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

224    Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Austrijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3)      Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Dittrich Schwarcz Tomljenović

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 11. decembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Tiesvedība un prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par pirmā un otrā pamata pieņemamību

Par lietas būtību

Atsevišķu attiecīgā pasākuma pamatpunktu un Komisijas apstrīdētajā lēmumā paustās nostājas sākotnējs izklāsts

Par pirmo pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ņemot vērā kļūdu tiesību piemērošanā, kuru Komisija ir pieļāvusi, secinot, ka grozītā ÖSG 22.c pantā paredzētais režīms ir uzskatāms par valsts atbalstu

– Par pirmā pamata pirmo daļu

– Par pirmā pamata otro daļu

Par otro pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ņemot vērā kļūdu tiesību piemērošanā, kuru Komisija ir pieļāvusi, secinot, ka attiecīgais pasākums ir selektīvs

Par trešo pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta 3. punkta kļūdainu piemērošanu un pilnvaru pārsniegšanu

– Par trešā pamata pirmo daļu

– Par trešā pamata otro daļu

Par ceturto pamatu, kas attiecas uz Komisijas nevienlīdzīgo attieksmi pret ekonomisko un konkurences seku ziņā salīdzināmām situācijām

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – vācu.