Language of document : ECLI:EU:T:2022:385

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)

2022. gada 22. jūnijā (*)

ERAF – Reģionālā politika – Darbības programmas mērķim “Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” Itālijā – Lēmums, ar kuru apstiprina ERAF finansiālo ieguldījumu lielajā projektā “Lielais valsts projekts par ļoti ātrdarbīgu platjoslas tīklu – baltās zonas” – Saņēmēja izdevumu, kas radušies saistībā ar PVN, neattiecināmība – Regulas (ES) Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkts – Jēdziens “PVN, kas atgūstams saskaņā ar valsts PVN tiesību aktiem”

Lietā T‑357/19

Itālijas Republika, ko pārstāv G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Gentili, avvocato dello Stato,

prasītāja,

ko atbalsta

Čehijas Republika, ko pārstāv M. Smolek, J. Vláčil un O. Serdula, pārstāvji,

un

Spānijas Karaliste, ko pārstāv I. Herranz Elizalde, pārstāvis,

personas, kas iestājušās lietā,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Mantl un F. Tomat, pārstāvji,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos], tiesneši V. Valančus [V. Valančius] (referents) un I. Reine,

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

ņemot vērā, ka triju nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas neviena puse nav iesniegusi pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu nolemjot prasību izlemt bez tiesvedības mutvārdu daļas,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja – Itālijas Republika – lūdz atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu C(2019) 2652 final (2019. gada 3. aprīlis), ar ko apstiprina finansiālo ieguldījumu lielajā projektā “Lielais valsts projekts par ļoti ātrdarbīgu platjoslas tīklu – baltās zonas”, kas tika atlasīts saistībā ar darbības programmām “POR Abruzzo FESR 2014–2020”, “Basilicata”, “POR Calabria FESR FSE”, “Campania”, “POR Emilia Romagna FESR”, “POR Lazio FESR”, “POR Liguria FESR”, “POR Lombardia FESR”, “POR Marche FESR 2014–2020”, “POR Piemonte FESR”, “POR Puglia FESR‑FSE”, “POR Sardegna FESR”, “Sicilia”, “Toscana”, “POR Umbria FESR”, “POR Veneto FESR 2014–2020” un “Uzņēmumi un konkurētspēja” Itālijā, jo ar minēto lēmumu no Eiropas Savienības finansējuma tika izslēgtas izmaksas, kas radušās saņēmējam saistībā ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

 Tiesvedības priekšvēsture

2        2015. gada 3. martā Itālijas Republikas Ministru padomes prezidentūra pieņēma dokumentu “Itālijas stratēģija ļoti ātrdarbīgam platjoslas tīklam”.

3        Šī stratēģija citastarp ietvēra mērķi garantēt Itālijas teritorijā interneta pieslēguma ātrumu 100 megabitu sekundē (Mbps) 85 % mājsaimniecību un visās sabiedriskajās ēkās (tostarp skolās un slimnīcās) un vismaz 30 Mbps pārējiem iedzīvotājiem, jo īpaši tajās teritorijās, kurās ir tirgus nepilnības, kurās nav nākamās paaudzes interneta piekļuves tīklu un kurās privātie operatori nākamo triju gadu laikā neplāno izvietot šādus tīklus (turpmāk tekstā – “baltās zonas”).

4        Lai līdz 2022. gada 31. decembrim ieviestu jaunās paaudzes interneta piekļuves tīklus baltajās zonās, Itālijas Republikas Ekonomikas plānošanas starpministriju komiteja ar 2015. gada 6. augusta lēmumu apstiprināja tiešas valsts intervences principu aptuveni 4 miljardu EUR apmērā, proti, 2,2 miljardus EUR, ko finansēja Itālijas Attīstības un kohēzijas fonds, un 1,8 miljardus EUR, ko galvenokārt finansē Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) un Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA).

5        It īpaši Itālijas iestāžu pieņemtais intervences modelis paredzēja publiskā konkursā izvēlēties vienu vai vairākus koncesionārus, lai, pirmkārt, izveidotu ļoti ātrdarbīga interneta piekļuves tīkla pasīvo infrastruktūru, kas paliktu Itālijas valsts īpašumā, un, otrkārt, nodrošinātu šā tīkla uzturēšanu, pārvaldību un komerciālo darbību uz divdesmit gadiem ar iespēju to pagarināt.

6        Ar 2016. gada 30. jūnija Lēmumu C(2016) 3931 final Eiropas Komisija uzskatīja, ka jaunās paaudzes interneta piekļuves tīklu publiskais finansējums baltajās zonās ir valsts atbalsts “SA.41647 (2016/N) – Itālija – Stratēģija ļoti ātrdarbīgam platjoslas tīklam” un ka valsts atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, jo tā mērķis ir veicināt konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību un tas neietekmē tirdzniecības apstākļus tiktāl, ka tie būtu pretrunā kopējām interesēm.

7        Pēc šā lēmuma pieņemšanas Itālijas Ekonomikas attīstības ministrija uzticēja Infratel Italia SpA (turpmāk tekstā – “Infratel”) izvēlēties vienu vai vairākus koncesionārus, kas izbūvēs ļoti ātrdarbīga platjoslas interneta piekļuves tīkla pasīvo infrastruktūru un nodrošinās tā uzturēšanu un komerciālo ekspluatāciju.

8        2017. gada 20. jūnijā un 8. novembrī, kā arī 2019. gada aprīlī pēc trim konkursa procedūrām Infratel noslēdza uz divdesmit gadiem ar iespēju pagarināt koncesijas līgumus ar Open Fiber SpA par ļoti ātrdarbīga platjoslas interneta piekļuves tīkla pasīvās infrastruktūras izbūvi, kā arī par šā tīkla uzturēšanu, pārvaldību un komerciālu ekspluatāciju.

9        2017. gada 7. septembrī Itālijas iestādes nosūtīja Komisijai pieteikumu par ERAF finansiālā ieguldījuma saņemšanu, lai īstenotu “Lielo valsts projektu par ļoti ātrdarbīgu platjoslas tīklu – baltās zonas” (turpmāk tekstā – “lielais BUL projekts”), ko pārvaldības iestāde izvēlējusies darbības programmu “POR Abruzzo FESR 2014–2020”, “Basilicata”, “POR Calabria FESR FSE”, “Campania”, “POR Emilia Romagna FESR”, “POR Lazio FESR”, “POR Liguria FESR”, “POR Lombardia FESR”, “POR Marche FESR 2014–2020”, “POR Piemonte FESR”, “POR Puglia FESR‑FSE”, “POR Sardegna FESR”, “Sicilia”, “Toscana”, “POR Umbria FESR”, “POR Veneto FESR 2014–2020” un “Uzņēmumi un konkurētspēja” prioritārajā virzienā Nr. 2.

10      No pieteikuma un informācijas, ko Itālijas iestādes sniedza, lai to pamatotu, izrietēja, ka pieteikumā Ekonomikas attīstības ministrija norādīta kā ERAF ieguldījuma saņēmēja, savukārt lielo BUL projektu īstenot bija paredzēts Infratel.

11      Šajā saistībā Itālijas iestādes uzskatīja, ka PVN, kas attiecas uz būvniecības izmaksām, ir attiecināms uz ERAF finansējumu, jo to samaksājusi Ekonomikas attīstības ministrija, bet saskaņā ar valsts PVN tiesību aktiem tā nevarēja to atgūt, jo nebija PVN maksātāja un nevarēja to atskaitīt.

12      Visbeidzot, tika precizēts, ka Infratel pilnībā pieder Agenzia nazionale per l’attrazione degli investimenti e lo sviluppo d’impresa SpA, kuras vienīgais akcionārs bija ministero dell’Economia e delle Finanze (Ekonomikas un finanšu ministrija, Itālija).

13      2018. gada 30. aprīlī Komisija lūdza Itālijas iestādes sniegt papildu informāciju, lai novērtētu, vai PVN par būvniecības izmaksām, kas radušās lielā BUL projekta īstenošanas rezultātā, ir attiecināms.

14      2018. gada 2. jūlijā Itālijas iestādes iesniedza Komisijai šo papildu informāciju.

15      No tā izriet, ka ļoti ātrdarbīga platjoslas interneta piekļuves tīkla izveides stadijā rēķinu izrakstīšanas sistēma bija šāda:

–        koncesionārs nosūtīja Infratel rēķinus, kas atbilst veikto darbu izmaksām, ieskaitot PVN;

–        pēc tam Infratel nosūtīja Ekonomikas attīstības ministrijai rēķinus par tādām pašām summām, ieskaitot PVN;

–        Ekonomikas attīstības ministrija, no vienas puses, apmaksāja Infratel nosūtītos rēķinus, kuros nebija iekļauts nodoklis, bet, no otras puses, PVN samaksāja tieši Ekonomikas un finanšu ministrijai saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzēto PVN maksājumu sadalīšanas sistēmu atbilstoši Padomes Īstenošanas lēmumam (ES) 2017/784 (2017. gada 25. aprīlis), ar ko Itālijas Republikai atļauj piemērot īpašu pasākumu, atkāpjoties no 206. un 226. panta Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, un atceļ Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/1401 (OV 2017, L 118, 17. lpp.).

16      Turklāt attiecībā uz ļoti ātrdarbīga interneta piekļuves tīkla ekspluatācijas posmu bija paredzēts, ka koncesionārs samaksās Infratel koncesijas nodevu par minētā tīkla izmantošanu un tieši maksās attiecīgo PVN Ekonomikas un finanšu ministrijai saskaņā ar to pašu PVN dalīto maksāšanas kārtību. Tādēļ Infratel bija tieši jānosūta rēķini par nodevu koncesionāram.

17      Visbeidzot, pēdējā Itālijas iestāžu iesniegtajā pieteikumā finansējuma saņemšanai lielā BUL projekta kopējās izmaksas tika lēstas 3 096 733 706,11 EUR, ieskaitot 364 798 002 EUR kā PVN. Šīs iestādes uzskatīja, ka PVN daļēji ir izmaksas, par kurām saņemams ERAF finansiālais ieguldījums 210 044 165,81 EUR.

18      2018. gada 26. decembrī Komisija informēja Itālijas iestādes, ka izdevumi saistībā ar PVN nav atbilstīgi ERAF un ELFLA ietvaros, un aicināja minētās iestādes svītrot PVN summu no visām lielā BUL projekta atbilstīgajām izmaksām.

19      2019. gada 6. martā Itālijas iestādes nosūtīja Komisijai pieteikuma galīgo versiju par ERAF finansiālo ieguldījumu lielajā BUL projektā. Šajā galīgajā redakcijā tika saglabāti izdevumi saistībā ar PVN 210 044 165,81 EUR kā šim darījumam atbilstīgās izmaksas.

20      Ar apstrīdēto lēmumu Komisija apstiprināja ERAF finansiālo ieguldījumu lielajā BUL projektā 941 022 670 EUR, piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV 2013, L 347, 1. lpp.), 102. panta 2. punktu.

21      Šajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka Ekonomikas attīstības ministrijas norādītais PVN, īstenojot lielo BUL projektu, nav ekonomiskais slogs labuma guvējam un nevar tikt uzskatīts par tādu, kas nav atgūstams saskaņā ar valsts tiesību aktiem par PVN Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

22      Lai pamatotu šo secinājumu, Komisija apstrīdētajā lēmumā balstījās uz trim dažādiem pamatiem.

23      Pirmkārt, Komisija uzskatīja, ka PVN maksājumu starp divām ministrijām, šajā gadījumā Ekonomikas attīstības ministriju un Ekonomikas un finanšu ministriju, nevar uzskatīt par Itālijas valsts centrālās administrācijas, kuras daļa ir Ekonomikas attīstības ministrija, izmaksām.

24      Otrkārt, Komisija norādīja, ka, ņemot vērā Infratel iekšējās (in house) sabiedrības statusu, PVN nav jāmaksā par iekšējiem darījumiem un tāpēc PVN nebija jāiekļauj rēķinos, kurus Infratel nosūtīja Ekonomikas attīstības ministrijai. Turklāt saskaņā ar apstrīdēto lēmumu Infratel varēja atskaitīt PVN par būvdarbiem, jo tai bija nodokļu maksātāja statuss.

25      Treškārt, Komisija norādīja, ka lielais BUL projekts ir radījis ieņēmumus no koncesijas maksas, ko koncesionārs Infratel samaksāja par ļoti ātrdarbīga platjoslas interneta piekļuves tīkla ekspluatāciju. Tā kā šīs maksas tika apliktas ar PVN, Komisija no tā secināja, ka šis vēlāk atgūtais PVN neitralizē PVN, kas jāmaksā kā priekšnodoklis par minētā tīkla būvniecības darbiem, un tāpēc PVN teorētiski ir atgūstams neatkarīgi no lielā BUL projekta institucionālās struktūras un saņēmēja un Infratel nodalīšanas.

26      Šajā ziņā Komisija norādīja, ka Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunktā ietvertie vārdi “nav atgūstams saskaņā ar PVN reglamentējošiem valsts tiesību aktiem” ir jāsaprot tādējādi, ka tie izslēdz PVN attiecināmību visās situācijās, kad saņēmējs var atskaitīt PVN, saņemt PVN atmaksu vai atgūt to jebkādā citā veidā.

27      Tādējādi Komisija uzskatīja, ka ar lielo BUL projektu saistītie izdevumi, kas attiecas uz PVN, nav attiecināmi uz ERAF finansiālo ieguldījumu.

 Lietas dalībnieku prasījumi

28      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 14. jūnijā, Itālijas Republika cēla šo prasību. Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to no ERAF ieguldījuma ir izslēgtas izmaksas, kas radušās saņēmējam saistībā ar PVN;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt kā nepamatotu;

–        piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

30      Čehijas Republikas un Spānijas Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        apmierināt Itālijas Republikas prasību;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

31      Prasības pamatojumam Itālijas Republika būtībā izvirza trīs pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, otrkārt, uz Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 9., 11., 13., 28., 206. un 250. panta pārkāpumu, kā arī LES 4. panta 2. punkta pārkāpumu un, treškārt, Regulas Nr. 1303/2013 61. panta 8. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu.

32      Šajā gadījumā Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms izvērtēt pamatu par Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu.

33      Ar šo pamatu Itālijas Republika, ko atbalsta Čehijas Republika un Spānijas Karaliste, apgalvo, ka pretēji Padomes Regulas (EK) Nr. 1084/2006 (2006. gada 11. jūlijs) par Kohēzijas fonda izveidi un Regulas (EK) Nr. 1164/94 atcelšanu (OV 2006, L 210, 79. lpp.) 3. pantam un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1080/2006 (2006. gada 5. jūlijs) par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1783/1999 (OV 2006, L 210, 1. lpp.) 7. pantam Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunktā ir ietverta stingra atsauce uz valsts tiesību aktiem par PVN un tas turpmāk nozīmētu, ka no attiecināmajām izmaksām var izslēgt tikai atskaitāmus PVN izdevumus konkrēto nodokļu tiesību aktu izpratnē. Savukārt citi atgūšanas veidi, kas nav nedz īpaši fiskāli, nedz balstīti uz valsts tiesību aktiem par PVN, nevarot izraisīt PVN izslēgšanu no izmaksām, kuras attiecināmas uz ERAF finansiālo ieguldījumu.

34      Tādējādi Itālijas Republika būtībā norāda, ka Ekonomikas attīstības ministrijai, kas ir ERAF finanšu atbalsta saņēmēja, nav tiesību atskaitīt PVN, kas tai jāmaksā par ļoti ātrdarbīga platjoslas interneta piekļuves tīkla pasīvās infrastruktūras izbūvi, un, tā kā šis PVN nav atgūstams saskaņā ar valsts tiesību aktiem par PVN, Komisija nevarēja likumīgi to izslēgt no attiecināmajām izmaksām.

35      Komisija apgalvo, ka šis pamats nav pamatots, balstoties uz trim apstrīdētajā lēmumā ietvertajiem un šī sprieduma 22.–26. punktā minētajiem pamatiem.

36      Pirmām kārtām tā norāda, ka Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunktā minētā PVN atgūšanas iespēja attiecas uz daudz plašāku jēdzienu nekā PVN atskaitīšanas iespēja un, lai gan Ekonomikas attīstības ministrijai faktiski nav nodokļa maksātāja statusa PVN direktīvas 13. panta 1. punkta izpratnē, tai tomēr bija tiesības atgūt PVN Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

37      Tādējādi Komisijas ieskatā Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē kopsakarā ar tās pašas regulas 65. panta noteikumiem par izdevumu attiecināmību, no kuriem izriet, ka struktūrfondu ieguldījumu var saņemt tikai par izdevumiem, kas ir faktisks un galīgs slogs saņēmējam.

38      Šajā kontekstā ir divi gadījumi, kad PVN nav saņēmēja faktiskais un galīgais slogs, proti, no vienas puses, ja saņēmējs var atskaitīt PVN saskaņā ar PVN direktīvas X sadaļas noteikumiem un, no otras puses, ja, lai gan saņēmējs nevar atskaitīt PVN, radušos izdevumus tomēr var atgūt citā veidā, izmantojot kompensācijas mehānismu, ko reglamentē citi tiesību akti, nevis tiesību akti par PVN, vai arī – ja PVN, kas samaksāts par līdzfinansētās infrastruktūras būvniecību, tiek atgūts ar ieņēmumiem, kas gūti no šīs infrastruktūras izmantošanas, kā šajā gadījumā.

39      Jo īpaši Komisija uzsver, ka no tehniskā, organizatoriskā un institucionālā viedokļa būvniecības posmu un infrastruktūras izmantošanas posmu nevar nošķirt un ka šajā gadījumā priekšnodoklī samaksātais PVN, kas samaksāts par infrastruktūras būvniecības darbiem, tiek faktiski atgūts, jo to neitralizē PVN, kas vēlāk iekasēts no koncesijas maksas par infrastruktūras izmantošanu.

40      Komisija uzskata, ka cita interpretācija būtu pretrunā Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkta mērķim, jo tā ļautu saņēmējam saņemt divkāršu PVN atmaksu, ko tas nevar atskaitīt saskaņā ar valsts tiesību aktiem par PVN, pirmo reizi – valsts kompensācijas mehānisma vai ieņēmumiem piemērojamā PVN dēļ un otrreiz – struktūrfondu ieguldījuma dēļ.

 Interpretācija, kas ir pretrunā Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunktam

41      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai interpretētu kādu Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne vien tās teksts, bet arī konteksts un tā tiesiskā regulējuma mērķi, kurā šī norma ir ietverta, tostarp šī tiesiskā regulējuma izstrādāšanas vēsture (skat. spriedumu, 2018. gada 11. jūlijs, E LATS, C‑154/17, EU:C:2018:560, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

42      Vispirms jāatgādina, ka citastarp saskaņā ar LESD 174.–176. pantu Regulā Nr. 1303/2013 ir paredzēti no 2014. gada 1. janvāra spēkā esošie kopīgie noteikumi, kas piemērojami “Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem” (turpmāk tekstā – “ESI fondi”), kuros ietilpst ERAF, un vispārīgie noteikumi, kas piemērojami ERAF.

43      It īpaši no Regulas Nr. 1303/2013 100. panta izriet, ka ERAF var atbalstīt lielo projektu, kurš definēts kā darbība, kas ietver virkni būvdarbu, darbību vai pakalpojumu ar mērķi veikt vienotu un noteiktu ekonomisku vai tehnisku uzdevumu, kuram ir skaidri noteikti mērķi un attiecībā uz kuru kopējās atbilstīgās izmaksas pārsniedz 50 000 000 EUR, ja lielais projekts ir daļa no vienas vai vairākām darbības programmām, kas iesniegtas saskaņā ar mērķi “Ieguldījumi izaugsmei un nodarbinātībai” un ko Komisija ir apstiprinājusi.

44      Šajā kontekstā Regulas Nr. 1303/2013 102. pantā ir paredzēts, ka Komisijai, lai noteiktu, vai pārvaldības iestādes veiktā lielā projekta atlase ir pamatota, ir pienākums izvērtēt šo lielo projektu, pamatojoties uz konkrētu šīs regulas 101. pantā uzskaitīto informāciju, it īpaši tā kopējām izmaksām un kopējām attiecināmajām izmaksām.

45      Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkts ir iekļauts minētās regulas otrās daļas VII sadaļas III nodaļā, kurā ir noteikti īpaši attiecināmības nosacījumi, saskaņā ar kuriem, lai saņemtu ERAF atbalstu, jānovērtē ar darbību saistītie izdevumi. Tādējādi papildus attiecināmības nosacījumiem, kas noteikti, pamatojoties uz valsts noteikumiem, saskaņā ar šīs regulas 65. panta 1. punktu tās 69. pantā ir ietverti īpaši attiecināmības noteikumi par subsīdijām un atmaksājamo atbalstu. It īpaši šī panta 3. punkta c) apakšpunktā PVN ir izslēgts no izmaksām, kas ir attiecināmas uz šādiem ieguldījumiem no ESI fondiem, ja vien tās nav atgūstamas saskaņā ar valsts tiesību aktiem par PVN.

46      Pirmkārt, Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka tad, ja ESI fondu ieguldījumam, kā tas ir šajā lietā, ir subsīdijas raksturs, par preču piegādi vai subsidēto pakalpojumu sniegšanu maksājamais PVN ir izslēgts no izmaksām, kas ir attiecināmas uz šo iemaksu, ja vien šis PVN nav atgūstams saskaņā ar valsts tiesību aktiem par PVN.

47      Šajā ziņā jākonstatē, ka šāds noteikums pilnībā atbilst LESD 317. pantā paredzētajai pareizas finanšu pārvaldības prasībai, kas ir struktūrfondu īstenošanas pamatā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. janvāris, Itālija/Komisija, T‑91/16, nav publicēts, EU:T:2018:30, 50. punkts). PVN iekļaušana izmaksās, kas ir attiecināmas uz tādu ESI fondu ieguldījumu kā subsīdija, šīs iemaksas saņēmējam radītu nepamatotu iedzīvošanos, ja pēc PVN, kas maksājams par preču piegādi vai subsidēto pakalpojumu sniegšanu, samaksas saņēmējs būtu varējis atgūt šo PVN atbilstoši valsts tiesību aktiem.

48      Tomēr Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkta sekas ir tādas, ka arī izmaksās, kas ir attiecināmas uz ESI fonda subsīdiju, tiek iekļauti izdevumi saistībā ar PVN, kas jāmaksā par subsidēto darījumu, ja šis PVN nav atgūstams saskaņā ar valsts tiesību aktiem par PVN.

49      Proti, tas, ka PVN tiek izslēgts no izmaksām, kas ir attiecināmas uz ESI fondu dotāciju, ja šis nodoklis nav atgūstams, palielinātu finansējuma daļu, kas jāmaksā ESI fondu saņēmējam, tāpēc tas varētu radīt šķērsli tādu darbību veikšanai, kuras šiem fondiem ir paredzēts finansēt.

50      Taču no LESD 174.–176. panta, skatītiem kopā, izriet, ka struktūrfondu un citu Savienības finanšu instrumentu, kas veicina ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, mērķis it īpaši ir samazināt atšķirību starp dažādu reģionu attīstības līmeni un mazāk attīstīto reģionu atpalicību. Šis mērķis tostarp ir atgādināts Regulas Nr. 1303/2013 1. apsvērumā, un tas jāņem vērā dalībvalstīm, veicot līdzfinansētos ieguldījumus ar minēto fondu un instrumentu starpniecību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 19. decembris, GAMP, C‑579/11, EU:C:2012:833, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

51      Tātad Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunktā – paredzot, ka PVN nav izmaksas, kuras ir atbilstīgas ESI fondu ieguldījumam un kurām tostarp ir dotācijas raksturs, ja vien šis PVN nav atgūstams saskaņā ar valsts tiesību aktiem par PVN, – tiek nodrošināta ar šo regulu ieviesto ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mehānismu pareiza darbība.

52      Otrkārt, no Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkta formulējuma izriet, ka PVN atgūstamība, kas liedz to iekļaut kopējās ESI fonda dotācijai atbilstošajās izmaksās, jāparedz attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos par PVN.

53      Šajā ziņā jāatzīmē, ka šī noteikuma formulējums atšķiras no iepriekšējiem noteikumiem, kas attiecībā uz ERAF ieguldījumiem bija paredzēti Komisijas Regulas (EK) Nr. 448/2004 (2004. gada 10. marts), ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1685/2000, kas nosaka sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1260/1999 attiecībā uz izdevumu piemērotību Struktūrfondu līdzfinansētās darbībās, un atceļ Regulu (EK) Nr. 1145/2003 (OV 2004, L 72, 66. lpp.), pielikuma 7. noteikuma 1. punktā un pēc tam Regulas Nr. 1080/2006 7. panta 1. punkta d) apakšpunktā.

54      Šajās tiesību normās, kas apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī bija atceltas, bija paredzēts, ka PVN nav ERAF ieguldījumam atbilstīgi izdevumi, ja šie izdevumi saistībā ar Regulas Nr. 448/2004 pielikuma 7. noteikuma 1. punktu “jebkādā veidā ir atgūstam[i]” un saistībā ar par Regulas Nr. 1080/2006 7. panta 1. punkta d) apakšpunktu – “atgūstam[i]”.

55      Savukārt no Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkta formulējuma skaidri izriet, ka PVN atgūstamību turpmāk var izvērtēt, tikai ņemot vērā valsts tiesību aktus par PVN.

56      Jāatzīst, ka priekšlikumā regulai, kas ir Regulas Nr. 1303/2013 pamatā (SEC(2011) 1141 final un SEC(2011) 1142 final), Komisija ierosināja ierobežot PVN attiecināmību tikai uz gadījumiem, kad PVN, no vienas puses, nav atgūstams saskaņā ar valsts tiesību aktiem par PVN un, no otras puses, to maksā saņēmējs, kas nav persona, kura nav nodokļa maksātājs PVN direktīvas nozīmē, ar nosacījumu, ka PVN nav radies saistībā ar infrastruktūras nodrošināšanu.

57      Tomēr, pirmām kārtām, Reģionu komiteja atzinumā par priekšlikumu (OV 2012, C 225, 58. lpp.) pauda viedokli, ka tad, ja neatgūstamais PVN tiktu uzskatīts par neattiecināmiem izdevumiem visos publiskā sektora iestāžu īstenotajos projektos, kā to ierosina Komisija, būtiski palielinātos dalībvalstu līdzfinansējuma daļa un tiktu apdraudēta reģionālo un vietējo pašvaldību spēja īstenot projektus.

58      Otrām kārtām, Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkta teksts izriet no šā sprieduma 56. punktā minētā Eiropas Parlamenta grozījuma Nr. 255 regulas priekšlikumā. Saskaņā ar Parlamenta Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas sniegto informāciju šā grozījuma iemesls bija nepieciešamība “atturēties no papildu sloga uzlikšanas to publiskā sektora struktūru budžetam, kuras nevar iekļaut PVN, jo tas varētu apdraudēt darbību īstenošanu un attiecīgi – to politikas virzienu efektivitāti, kuri ar tām ir jāatbalsta”.

59      Ir taisnība, ka Parlamenta Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja ir norādījusi, ka grozījumi iekļāvās iepriekšējo plānošanas laikposmu turpinātībā. Tomēr pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šādi norādītā turpinātība bija vērsta uz to, lai atbildētu uz Komisijas priekšlikumu gluži vienkārši izslēgt jebkādu tādu PVN nomaksāšanas uzņemšanos, ko samaksā publisko tiesību subjekti, kā tas izriet no Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinuma, kura izvilkums minēts šā sprieduma 58. punktā. Tātad nebija jāsaglabā iepriekšējais režīms, saskaņā ar kuru PVN, kas ir atgūstams jebkādā veidā, ir jāizslēdz no jebkādas segšanas no ESI fondu ieguldījuma.

60      Līdz ar to Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkta formulējums, kā arī tā rašanās vēsture atspoguļo Savienības likumdevēja nodomu ierobežot iepriekš Regulas Nr. 1080/2006 7. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētās PVN neattiecināmības klauzulas apjomu.

61      Tādējādi Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunktā PVN neattiecināšana uz ERAF ieguldījumiem, kuriem tostarp ir dotācijas raksturs, notiek tikai gadījumā, kad šis nodoklis ir atgūstams saskaņā ar valsts tiesību aktiem par PVN, nevis, kā to apgalvo Komisija, jebkādā veidā.

62      Treškārt, jākonstatē, ka pastāv terminoloģiska atšķirība starp Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunktā minēto jēdzienu “atgūstamais PVN” un formulējumu “atskaitāmais PVN”, kas tostarp ir ietverts PVN direktīvas 167., 168.a, 188., 226., 295. un 310. pantā.

63      Tādējādi pretēji Itālijas Republikas apgalvojumiem ESI fonda finansiālā ieguldījuma saņēmēja iespēja atgūt PVN neatbilst PVN direktīvā noteiktajām nodokļa maksātāja tiesībām uz nodokļa atskaitījumu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2012. gada 20. septembris, Ungārija/Komisija, T‑89/10, nav publicēts, EU:T:2012:451, 47. punkts, un 2012. gada 20. septembris, Ungārija/Komisija, T‑407/10, nav publicēts, EU:T:2012:453, 46. punkts).

64      Tomēr no Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkta izriet, ka tiesības uz PVN atskaitīšanu ir atgūšanas noteikums, kas liedz PVN iekļaušanu izmaksās, kuras ir attiecināmas uz ESI fonda ieguldījumu, un to turklāt neviens lietas dalībnieks neapstrīd.

65      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības uz nodokļa atskaitīšanu, kas ir PVN mehānisma neatņemama sastāvdaļa, ir izmantojamas nekavējoties attiecībā uz visiem nodokļiem, kas uzlikti par iepriekš veiktajiem darījumiem, un to mērķis ir pilnībā atbrīvot nodokļu maksātāju no PVN, kas tam ir jāmaksā vai ko tas ir samaksājis saistībā ar visu savu saimniecisko darbību. Kopējā PVN sistēma nodrošina neitralitāti attiecībā uz nodokļa piemērošanu visām saimnieciskajām darbībām neatkarīgi no to mērķiem vai rezultātiem ar noteikumu, ka šīm darbībām principā ir piemērojams PVN. Ja nodokļa maksātājs, rīkojoties šādā statusā preces vai pakalpojuma iegādes brīdī, izmanto preci vai pakalpojumu saviem ar nodokli apliekamiem darījumiem, viņam ir tiesības atskaitīt PVN, kas maksājams vai samaksāts par minēto preci vai pakalpojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. septembris, Iberdrola Inmobiliaria Real Estate Investments, C‑132/16, EU:C:2017:683, 25.–27. punkts un tajos minētā judikatūra).

66      Regulas Nr. 1303/2013 kontekstā PVN direktīvā garantētās tiesības uz PVN atskaitīšanu tādējādi ļauj ESI fonda finansējuma saņēmējam, ja šim saņēmējam ir nodokļa maksātāja statuss šīs direktīvas izpratnē, atgūt PVN, ko tas iepriekš ir samaksājis, piegādājot preces vai sniedzot dotēto pakalpojumu.

67      Tāpēc, lai gan frāze “atgūstams saskaņā ar PVN reglamentējošiem valsts tiesību aktiem” noteikti ietver atskaitāmo PVN, tā nevar attiekties tikai uz šo gadījumu, jo citas atgūšanas iespējas, kas paredzētas valsts tiesībās PVN jomā, arī var būt šķērslis PVN ņemšanai vērā saistībā ar ESI fondu ieguldījumu.

68      Ceturtkārt un visbeidzot, ir tiesa, ka Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunktā, tāpat kā Regulas Nr. 1080/2006 7. panta 1. punkta d) apakšpunktā un Regulas Nr. 1084/2006 3. panta e) punktā, nav identificēta vienība vai persona, no kuras viedokļa ir jānovērtē PVN atgūstamība.

69      Tomēr no Regulas Nr. 1303/2013 65. panta 2. punkta izriet, ka izdevumi ir attiecināmi uz ESI fonda ieguldījumu, ja šie izdevumi radušies šāda ieguldījuma saņēmējam un tie segti attiecīgajā laikposmā. Tātad tikai šī saņēmēja veiktos un segtos izdevumus var uzskatīt par attiecīgā projekta attiecināmajām izmaksām. Jēdziens “atbalsta saņēmējs” šīs regulas 2. panta 10. punktā ir definēts kā publiska vai privāta struktūra, kas ir atbildīga par darbību sākšanu vai gan sākšanu, gan īstenošanu.

70      Tādējādi, tāpat kā Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi par Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (2006. gada 11. jūlijs), ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999 (OV 2006, L 210, 25. lpp.), un Regulu Nr. 1084/2006 (spriedums, 2012. gada 20. septembris, Ungārija/Komisija, T‑89/10, nav publicēts, EU:T:2012:451, 51. punkts), jāuzskata, ka Regulas Nr. 1303/2013 kontekstā, lai noteiktu PVN attiecināmību, ir atsauce uz ESI fonda atbalsta saņēmēju.

71      Turklāt jānorāda arī, ka sagatavošanas darbos, kuru rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 1080/2006, Padome 2006. gada 12. jūnijā pieņēma kopējo nostāju par priekšlikumu Komisijas regulai par ERAF, saskaņā ar kuru neatmaksājamais PVN, ko “faktiski un galīgi samaksājis atbalsta saņēmējs”, būtu jāuzskata par attiecināmiem izdevumiem, lai aprēķinātu ieguldījumu no fondiem. 2006. gada 13. jūnijā Eiropas Parlamentam adresētajā paziņojumā Komisija norādīja, ka tā piekrīt šai kopējai nostājai.

72      Tieši šajā kontekstā Savienības likumdevējs pieņēma Regulas Nr. 1080/2006 7. panta 1. punkta d) apakšpunktu, kurā bija paredzēts, ka atgūstamais PVN nav uzskatāms par izdevumiem, kas sedzami ar ERAF ieguldījumu.

73      Taču no sagatavošanas darbiem, kuru rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 1303/2013, nekādi neizriet, ka vienības vai personas noteikšana, no kuras viedokļa jānovērtē PVN atgūstamība, proti, ESI fonda ieguldījuma saņēmējs, būtu tikusi mainīta, ņemot vērā to, ko likumdevējs bija norādījis, pieņemot tostarp Regulas Nr. 1080/2006 7. panta 1. punkta d) apakšpunktu.

74      Tāpēc, ja PVN, kas ir maksājams par ESI fondu dotētās darbības veikšanu, faktiski un galīgi maksā šīs dotācijas saņēmējs un ja tas šo PVN var atgūt saskaņā ar valsts tiesību aktiem par PVN, minēto PVN nevar iekļaut izmaksās, kas ir attiecināmas uz šo dotāciju.

75      Ņemot vērā visus šos apsvērumus, jāizvērtē trīs motīvi, uz kuriem balstīts apstrīdētais lēmums un par kuriem Itālijas Republika apgalvo, ka tie visi ir balstīti uz Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkta neievērošanu.

 Par pirmo motīvu, kas saistīts ar to, ka Ekonomikas attīstības ministrija pieder pie Itālijas valsts centrālās pārvaldes

76      Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 25. apsvērumu Ekonomikas attīstības ministrija ir ERAF finansiālā ieguldījuma saņēmēja Regulas Nr. 1303/2013 2. panta 10. punktā noteiktās definīcijas izpratnē.

77      Turklāt šīs pašas regulas 2. panta 9. punktā jēdziens “darbība” ir definēts kā “projekts, līgums, darbība vai projektu grupa, ko atlasa attiecīgo darbības programmu vadošās iestādes vai to pārraudzībā un kas veicina prioritātes vai prioritāšu mērķu sasniegšanu”.

78      Turklāt lietas dalībnieki neapstrīd – tas, ka Open Fiber par atlīdzību ir uzbūvējusi tādu infrastruktūru kā ļoti ātrdarbīgs platjoslas interneta piekļuves tīkls, bija preces piegāde par atlīdzību dalībvalsts teritorijā, ko veicis PVN maksātājs, kurš rīkojas kā tāds, kam saskaņā ar PVN direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir jāmaksā PVN, un PVN slogs saistībā ar minētā tīkla būvniecības izmaksām gulstas uz ERAF atbalsta saņēmēju, proti, Ekonomikas attīstības ministriju.

79      Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 30. apsvērumā minēto pamatojumu, saskaņā ar kuru PVN, ko Ekonomikas attīstības ministrija maksā Ekonomikas un finanšu ministrijai, nevar uzskatīt par Itālijas centrālās pārvaldes izmaksām, Komisija paskaidro, ka tā ir ņēmusi vērā faktu, ka Ekonomikas attīstības ministrija tiek finansēta no valsts budžeta, ko citastarp finansē no PVN iekasēšanas līdzekļiem.

80      Tomēr, pirmām kārtām, lietā nav pierādījumu par to, ka izdevumi, kas Ekonomikas un attīstības ministrija radušies saistībā ar PVN, īstenojot lielo BUL projektu, būtu kompensējusi Ekonomikas un finanšu ministrija no budžeta, tādējādi šāda ERAF ieguldījuma saņēmēja PVN atgūšanas metode nav konstatēta.

81      Otrām kārtām, pat pieņemot, ka šāda budžeta kompensācija pastāv, Komisija nav pierādījusi, ka tai būtu atgūšanas raksturs saskaņā ar valsts tiesību aktiem par PVN.

82      Kā izriet no Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkta un kā norādīts šā sprieduma 52.–61. punktā, PVN neattiecināšana uz ERAF ieguldījumu attiecas tikai uz gadījumu, kad saņēmējs, kuram jāmaksā šis nodoklis, to var atgūt saskaņā ar valsts tiesību aktiem par PVN, nevis – pretēji tam, ko apgalvo Komisija, – gadījumā, kad PVN ir atgūstams jebkādā veidā.

83      Turklāt apstrīdētā lēmuma 30. apsvērumā minētajam pamatojumam nevar piekrist, jo tā sekas būtu tādas, ka PVN sistemātiski tiktu izslēgts no izmaksām, kas attiecināmas uz ERAF ieguldījumu, ja saņēmējs ir dalībvalsts centrālā administrācija, piemēram, ministrijas departaments, kā tas ir šajā gadījumā.

84      Papildus tam, ka šāda interpretācija nekādi neizriet no Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkta formulējuma, tā izraisītu nevienlīdzīgu attieksmi pret publisko tiesību subjektiem, kuri var saņemt ESI līdzekļus, pārkāpjot šīs pašas regulas 2. panta 10. punktu, kurā atbalsta saņēmēju jēdzienā ir iekļauti publisko tiesību subjekti, neņemot vērā to, ka šīs struktūras pieder pie dalībvalsts centrālās pārvaldes vai arī tām ir nošķirts un autonoms juridiskas personas statuss dalībvalstī.

85      Tādējādi, pamatojoties uz apstrīdētā lēmuma 30. apsvērumā norādīto iemeslu, saskaņā ar kuru Ekonomikas attīstības ministrijas veiktā PVN samaksa Ekonomikas un finanšu ministrijai nav uzskatāma par Itālijas centrālās pārvaldes izmaksām, Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

 Par otro motīvu, kas būtībā ir balstīts uz to, ka Ekonomikas attīstības ministrijai nav jāmaksā PVN

86      Apstrīdētā lēmuma 31. apsvērumā Komisija būtībā uzskatīja, ka izdevumi par ļoti ātrdarbīga platjoslas interneta piekļuves tīkla izbūvi ir attiecināmi uz Infratel, kas rīkojas kā Ekonomikas attīstības ministrijas iekšējā sabiedrība, nevis uz šo ministriju. Saskaņā ar PVN direktīvu “iekšējā darījumā” neesot jāmaksā nodoklis, tāpēc PVN neesot bijis jāiekļauj rēķinos, kurus Infratel izrakstījusi šai ministrijai. Turklāt, tā kā Infratel ir PVN maksātāja, tā būtu varējusi atskaitīt attiecīgo PVN.

87      Vispirms jāatzīmē, ka pieteikumā ERAF finansiālajam ieguldījumam Itālijas iestādes norādīja, ka visu lielā BUL projekta finansējumu, t.i., ne tikai kapitālieguldījumus, kas ietver tādu aktīvu kā infrastruktūra iegādes izmaksas, bet arī darbības izdevumus, pārvaldīs Infratel, neprecizējot, ka šis uzņēmums nemaksās PVN.

88      Tomēr šajā pašā lūgumā bija norādīts, ka Ekonomikas attīstības ministrija segs ekspluatācijas izdevumus, kas parasti ietver nodokļus saskaņā ar plānošanas nolīgumu, kurš 2015. gada 20. oktobrī noslēgts starp šo ministriju, Agenzia nazionale per l’attrazione degli investimenti e lo sviluppo d’impresa un Infratel.

89      Turklāt Itālijas iestādes skaidri precizēja, ka tās ir iekļāvušas PVN attiecināmajās izmaksās, jo šo nodokli maksās saņēmējs, proti, Ekonomikas attīstības ministrija.

90      Kā izriet no šā sprieduma 15. punkta un Itālijas Republikas atbildēm uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, turpinoties ļoti ātrdarbīga platjoslas interneta piekļuves tīkla izbūves darbiem, koncesionāram Open Fiber bija jānosūta rēķini, kas atbilst šo darbu izmaksām, ieskaitot PVN, Infratel, kurai bija jāsamaksā tikai summa bez PVN, kas bija iekļauta šajos rēķinos.

91      Savukārt Ekonomikas attīstības ministrijai bija jāsamaksā šo rēķinu daļa, kas atbilst PVN, tieši Ekonomikas un finanšu ministrijai atbilstoši šā sprieduma 15. punktā minētajam atkāpes noteikumam par sadalīto PVN samaksu, saskaņā ar kuru PVN, kas maksājams par valsts iestādēm paredzētu preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, minētajām iestādēm bija tieši jāpārskaita uz atsevišķu un bloķētu nodokļu administrācijas bankas kontu.

92      Šādos apstākļos jākonstatē, ka saskaņā ar institucionālo struktūru, ko Itālijas iestādes ir pieņēmušas lielā BUL projekta īstenošanai un ko Komisija neapstrīd, PVN slogs saistībā ar ļoti ātrdarbīga interneta piekļuves tīkla būvniecības izmaksām gulstas uz ERAF ieguldījuma saņēmēju, proti, Ekonomikas attīstības ministriju, nevis uz Infratel.

93      Tomēr apstrīdētā lēmuma 31. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka PVN nav maksājams “iekšējo darījumu” kontekstā, tādējādi PVN par ļoti ātrdarbīga interneta piekļuves tīkla izbūves izmaksām  varēja samaksāt Infratel, nevis Ekonomikas attīstības ministrija, un šī sabiedrība vēlāk varēja to atskaitīt.

94      Tādējādi Komisija uzskata, ka izdevumi, kurus veido PVN, kas radies saistībā ar ātrdarbīga interneta piekļuves tīkla izbūves izmaksām, nav uzskatāmi par noteiktu finansiālu slogu ERAF atbalsta saņēmējam. No tā izrietot, ka PVN neietilpst saņēmēja attiecināmajās izmaksās.

95      Tomēr, pirmkārt, jākonstatē, ka jēdzieni “iekšējs darījums” un “iekšēja sabiedrība” PVN direktīvā nav paredzēti. Komisija arī nav atsaukusies uz Itālijas tiesību normām PVN jomā, kurās būtu definēti vai izmantoti šādi jēdzieni.

96      Vispārīgāk runājot, Komisija nav pierādījusi, ka Infratel kā no Ekonomikas attīstības ministrijas juridiski nošķirta sabiedrība nedrīkstēja pārnest PVN uz šo ministriju.

97      Otrkārt, ciktāl Komisija ir vēlējusies atsaukties uz PVN direktīvas 11. pantu, ir taisnība, ka minētā panta pirmajā daļā ir paredzēts – katra dalībvalsts var uzskatīt par vienu nodokļa maksātāju tās teritorijā reģistrētas personas, kuras ir juridiski neatkarīgas, bet kuras ir cieši saistītas finansiāli, ekonomiski un organizatoriski.

98      Šim pantam tātad ir nosacījuma raksturs, ciktāl tas attiecas uz tādu valsts tiesību normu iejaukšanos, kurās noteikts šo saišu konkrētais apjoms (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Larentia + Minerva un Marenave Schiffahrt, C‑108/14 un C‑109/14, EU:C:2015:496, 50. punkts). Turklāt, kā norāda Itālijas Republika, un Komisija pret to nav iebildusi, minētajā tiesību normā paredzētā iespēja nav tikusi īstenota Itālijas tiesiskajā regulējumā attiecībā uz tādām vienībām kā Ekonomikas attīstības ministrija un Infratel, kas ir divas atsevišķas juridiskas personas.

99      Tādējādi katrā ziņā Komisija nevarēja uzskatīt, ka darījumi starp Infratel un Ekonomikas attīstības ministriju tika veikti starp divām vienībām, kuras veido vienu nodokļa maksātāju PVN direktīvas 11. panta izpratnē, kas minētajai ministrijai būtu ļāvis pārlikt uz Infratel PVN, kurš bija jāmaksā par ļoti ātrdarbīga platjoslas interneta piekļuves tīkla izbūvi.

100    Treškārt, ir taisnība, kā norāda Komisija, ka lēmums sadalīt ieņēmumus un izdevumus starp vairākām valsts iestādēm vienā dalībvalstī un starp vairākām par projektu atbildīgajām personām nevar ietekmēt izdevumu, jo īpaši PVN, kas samaksāts par šā projekta īstenošanu, attiecināmības novērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 20. septembris, Ungārija/Komisija, T‑407/10, nav publicēts, EU:T:2012:453, 32. punkts).

101    Tomēr pietiek konstatēt, ka šajā lietā Itālijas iestāžu izvēle neizmantot Infratel pakalpojumus neietekmētu Ekonomikas attīstības ministrijas veikto PVN maksājumu, par kuru Open Fiber būtu izrakstījis rēķinu tieši par ļoti ātrdarbīga platjoslas interneta piekļuves tīkla izveides darbiem.

102    Turklāt Komisija nav ne pierādījusi, ne pat apgalvojusi, ka Itālijas iestāžu izmantotā institucionālā struktūra, lai īstenotu lielo BUL projektu, ciktāl tā galīgo PVN slogu uzliek Ekonomikas attīstības ministrijai, būtu nelikumīga, ņemot vērā PVN direktīvā paredzētos noteikumus.

103    Tāpēc arī otrais apstrīdētā lēmuma motīvs, proti, ka ar ļoti ātrdarbīga platjoslas interneta piekļuves tīkla izbūvi saistītais PVN slogs bija jāuzņemas vienīgi Infratel kā Ekonomikas attīstības ministrijas iekšējai sabiedrībai, ir pretrunā Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunktam.

 Par trešo motīvu, kas attiecas uz tā PVN, kurš jāmaksā par ļoti ātrdarbīga platjoslas interneta piekļuves tīkla izbūvi, neitralizēšanu ar PVN, kas iekasēts no šī tīkla koncesijas maksas

104    Apstrīdētā lēmuma 32. apsvērumā Komisija pēc būtības uzskatīja, ka koncesijas maksa par ļoti ātrdarbīgu platjoslas interneta piekļuves tīklu, ko koncesionārs maksā Infratel kā līgumslēdzējai iestādei, ir apliekama ar PVN, ko koncesionārs maksā tieši Itālijas nodokļu iestādēm saskaņā ar dalīto maksājumu mehānismu. PVN, kas maksājams kā priekšnodoklis par šī tīkla būvniecības darbiem, tiktu neitralizēts ar PVN, kas vēlāk iekasēts no minētajām maksām, un tāpēc tas teorētiski esot atgūstams.

105    Šajā lietā jākonstatē, ka šis pamatojums, kas attiecas uz tā PVN, kurš maksājams par būvdarbiem, neitralizēšanu ar PVN, ko Infratel saņemtu no koncesijas maksas, neattiecas uz Ekonomikas attīstības ministriju, kas ir ERAF atbalsta saņēmēja lielā BUL projekta īstenošanai. Tādējādi šāds iemesls neļauj konstatēt, ka šī ministrija saskaņā ar valsts tiesību aktiem par PVN var atgūt PVN, kas tai jāmaksā saistībā ar rēķiniem, kuri attiecas uz ļoti ātrdarbīga platjoslas interneta piekļuves tīkla izbūves posmu.

106    No lietas materiāliem izriet, ka, turpinoties tīkla izbūvei, Infratel bija jāsamaksā tikai Open Fiber izrakstīto rēķinu summa bez nodokļa, savukārt Ekonomikas attīstības ministrijai bija jāsamaksā šo rēķinu daļa, kas atbilst PVN, tieši nodokļu iestādei.

107    Turklāt, kā norāda Itālijas Republika, un Komisija šajā ziņā tai nav iebildusi, Ekonomikas attīstības ministrija nav uzskatāma par nodokļa maksātāju attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kas veikti, pildot institucionālas funkcijas, piemēram, īstenojot lielo BUL projektu, jo tā šīs darbības vai darījumus veic kā valsts iestāde saskaņā ar PVN direktīvas 13. pantu, kas Itālijas tiesībās tika transponēts ar 1972. gada 26. oktobra decreto del Presidente delle Repubblica n. 633 – Istituzione e disciplina dell’imposta sul valore aggiunto (Republikas prezidenta dekrēts Nr. 633, ar ko izveido un reglamentē pievienotās vērtības nodokli; 1972. gada 11. novembra GURI Nr. 292 kārtējais pielikums) 4. pantu.

108    Tāpēc Ekonomikas attīstības ministrijai saskaņā ar PVN direktīvas 1. panta 2. punkta otrajā daļā un 1972. gada 26. oktobra Republikas prezidenta dekrēta Nr. 633 19. panta 1. punktā paredzētajiem noteikumiem nebija tiesību atskaitīt PVN, kas attiecas uz ļoti ātrdarbīga platjoslas interneta piekļuves tīkla izveides izmaksām.

109    Turklāt no lietas materiālos esošajiem dokumentiem neizriet, ka Ekonomikas attīstības ministrija varētu netieši atgūt, kaut vai tikai daļēji, PVN, kas Open Fiber jāmaksā no koncesijas maksas ļoti ātrdarbīga platjoslas interneta piekļuves tīkla ekspluatācijas posmā, lai varētu uzskatīt, ka šī ministrija neuzņemas šo izdevumu faktisko un galīgo slogu.

110    Šajā ziņā ar to vien, ka Infratel ir valsts kapitālsabiedrība, kas netieši pieder Itālijas valstij un ir tās kontrolē, nepietiek, lai pierādītu, ka pastāv netiešs PVN atgūšanas mehānisms par labu Ekonomikas attīstības ministrijai.

111    Jebkurā gadījumā, pat pieņemot, ka šāds mehānisms starp Ekonomikas attīstības ministriju un Infratel pastāv vai varētu tikt izveidots, PVN izdevumus, kas minētajai ministrijai jāmaksā saistībā ar ļoti ātrdarbīga platjoslas interneta piekļuves tīkla izbūves posmu, izslēgt no kopējām izmaksām, par kurām var saņemt ERAF ieguldījumu, varētu tikai tad, ja šāda netieša PVN atgūšana ar Infratel starpniecību būtu paredzēta Itālijas tiesību aktos par PVN, bet to Komisija pat neapgalvo.

112    Šajā ziņā Komisija nevar atsaukties uz Vispārējā tiesas 2012. gada 20. septembra spriedumā Ungārija/Komisija (T‑89/10, nav publicēts, EU:T:2012:451) un 2012. gada 20. septembra spriedumā Ungārija/Komisija (T‑407/10, nav publicēts, EU:T:2012:453) pieņemto risinājumu.

113    Abās lietās Vispārējā tiesa noraidīja prasības atcelt tiesību aktus, kas bija iesniegtas par diviem Komisijas lēmumiem, ar kuriem PVN tika izslēgts no tiem izdevumiem, par ko var saņemt ERAF un Kohēzijas fonda ieguldījumus.

114    Tomēr, pirmkārt, šos abus Komisijas lēmumus regulēja tostarp Regula Nr. 1084/2006, kuras 3. panta e) punkts, tāpat kā Regulas Nr. 1080/2006 7. panta 1. punkta d) apakšpunkts, izslēdza atgūstamo PVN no Kohēzijas fonda atbalsta bez nepieciešamības noteikt, vai atgūšanas kārtība izriet no valsts tiesību aktu par PVN piemērošanas.

115    Otrkārt, abās lietās, kurās tika taisīti šā sprieduma 112. punktā minētie spriedumi, saņēmējs bija ņēmis vērā šajās lietās aplūkoto projektu būvniecības un ekspluatācijas posmu vienotu finanšu pārvaldību un veica izmaksu un priekšrocību analīzi, kas raksturīga projektiem, kuri rada ieņēmumus.

116    Šajā gadījumā, kā atgādināts šā sprieduma 6. punktā, atbalsts, kas saskaņā ar ERAF sniegts lielajam BUL projektam, ir valsts atbalsts, kas ir saderīgs ar iekšējo tirgu, kā tas izriet no Komisijas saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem valsts atbalsta jomā veiktās finansēšanas vajadzību individuālas pārbaudes.

117    Taču, kā pamatoti norāda Itālijas Republika, no Regulas Nr. 1303/2013 61. panta 8. punkta, redakcijā, kas piemērojama apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā, izriet, ka noteikumi par darījumiem, kas rada neto ienākumus pēc to pabeigšanas, nav piemērojami darījumiem, attiecībā uz kuriem atbalsts programmas ietvaros ir uzskatāms par saderīgu valsts atbalstu, ja finansēšanas vajadzību individuāla pārbaude ir notikusi saskaņā ar piemērojamiem valsts atbalsta noteikumiem.

118    Visbeidzot, Komisija nav pierādījusi, ka Itālijas tiesību aktos PVN jomā būtu paredzēti citi PVN atgūšanas mehānismi, nevis PVN direktīvā noteiktās atskaitīšanas tiesības, kas ļauj tādiem publisko tiesību subjektiem kā Ekonomikas attīstības ministrija atgūt PVN, kurš tiem jāmaksā kā galapatērētājiem.

119    Tāpēc tam vien, ka koncesijas maksas par ļoti ātrdarbīgu platjoslas interneta piekļuves tīklu, ko koncesionārs maksā Infratel kā līgumslēdzējai iestādei, ir apliekamas ar PVN, nav nozīmes faktiskajā un galīgajā PVN izdevumu, kuri saistīti ar lielā BUL projekta īstenošanu, attiecināšanā uz Ekonomikas attīstības ministriju. Tā kā Komisija nav pierādījusi, ka šī ministrija varēja atgūt šos izdevumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem par PVN, ar trešo apstrīdētā lēmuma 32. apsvērumā minēto pamatojumu tiek pārkāpts arī Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkts.

120    No visa iepriekš minētā izriet, ka ar trim motīviem, uz kuriem ir balstīts apstrīdētais lēmums, ir pārkāpts Regulas Nr. 1303/2013 69. panta 3. punkta c) apakšpunkts. Tāpēc apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, nepārbaudot pārējos prasības pamatojumam izvirzītos pamatus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

121    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Itālijas Republikas prasījumiem.

122    Atbilstoši 138. panta 1. punktam dalībvalstis, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu C(2019) 2652 final (2019. gada 3. aprīlis), ar ko apstiprina finansiālo ieguldījumu lielajā projektā “Lielais valsts projekts par ļoti ātrdarbīgu platjoslas tīklu – baltās zonas”, kas tika atlasīts saistībā ar darbības programmām “POR Abruzzo FESR 2014–2020”, “Basilicata”, “POR Calabria FESR FSE”, “Campania”, “POR Emilia Romagna FESR”, “POR Lazio FESR”, “POR Liguria FESR”, “POR Lombardia FESR”, “POR Marche FESR 2014–2020”, “POR Piemonte FESR”, “POR Puglia FESRFSE”, “POR Sardegna FESR”, “Sicilia”, “Toscana”, “POR Umbria FESR”, “POR Veneto FESR 2014–2020” un “Uzņēmumi un konkurētspēja” Itālijā, jo ar minēto lēmumu no Eiropas Savienības finansējuma tika izslēgtas izmaksas, kas radušās saņēmējam saistībā ar pievienotās vērtības nodokli.

2)      Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Itālijas Republikas tiesāšanās izdevumus.

3)      Čehijas Republika un Spānijas Karaliste savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

da Silva Passos

Valančius

Reine

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 22. jūnijā.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – itāļu.