Language of document : ECLI:EU:T:2020:461

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2020. gada 5. oktobrī (*)

Valsts atbalsts – Naftas pētniecība – Atbalsta shēma, ko īstenojusi Francija ‐ Netieša un neierobežota valsts garantija, kas piešķirta IFPEN, piešķirot EPIC statusu – Priekšrocība – Priekšrocības pastāvēšanas prezumpcija – Samērīgums

Apvienotajās lietās T‑479/11 RENV un T‑157/12 RENV

Francijas Republika, ko pārstāv P. Dodeller, pārstāvis,

prasītāja lietā T‑479/11 RENV,

IFP Énergies nouvelles, Rieijmalmezona [RueilMalmaison] (Francija), ko pārstāv E. Lagathu un É. Barbier de La Serre, advokāti,

prasītāja lietā T‑157/12 RENV,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Stromsky un D. Grespan, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas celta atbilstoši LESD 263. pantam, atcelt Komisijas Lēmumu 2012/26/ES (2011. gada 29. jūnijs) par valsts atbalstu C 35/08 (ex NN 11/08), ko Francija piešķīrusi publiskajai organizācijai “Institut français du pétrole” (OV 2012, L 14, 1. lpp.),

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs E. M. Kolinss [A. M. Collins], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] (referente) un G. De Bāre [G. De Baere],

sekretārs: L. Ramets [L. Ramette], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 28. novembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Ar prasības pieteikumiem Francijas Republika un IFP Énergies nouvelles (turpmāk tekstā – “IFPEN”), kuras nosaukums pirms 2010. gada 13. jūlija bija Institut français du pétrole, pieprasa pilnībā atcelt Komisijas Lēmumu 2012/26/ES (2011. gada 29. jūnijs) par valsts atbalstu C 35/08 (ex NN 11/08), ko Francija piešķīrusi publiskajai organizācijai “Institut français du pétrole” (OV 2012, L 14, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2        IFPEN ir publiska pētniecības organizācija, kurai ir trīs vispārējo interešu uzdevumi, proti, pētniecība un attīstība naftas un gāzes krājumu izpētes jomā, kā arī naftas pārstrādes un naftas ķīmijas tehnoloģiju jomā, inženieru un tehniskā personāla apmācība un nozaru informācijas un dokumentācijas sniegšana (apstrīdētā lēmuma 14. apsvērums).

3        Turklāt IFPEN tieši vai netieši kontrolē trīs komercsabiedrības – Axens, BeicipFranlab un Prosernat, ar kurām tā ir noslēgusi ekskluzīvus pētniecības un licences nolīgumus.

4        Līdz 2006. gadam IFPEN bija privāttiesību juridiska persona un atbilstoši Francijas valsts tiesību normām bija Francijas valdības ekonomiskā un finanšu kontrolē. Saskaņā ar loi 2005781, du 13 juillet 2005, de programme fixant les orientations de la politique énergétique [2005. gada 13. jūlija Likumu 2005‑781 par programmu, ar kuru nosaka enerģētikas politikas virzienus] (2005. gada 14. jūlija JORF, 11570. lpp.) no 2006. gada 6. jūlija IFPEN tika pārveidota par publisko tiesību juridisko personu, precīzāk – publisku organizāciju, kas nodarbojas ar rūpnieciskiem un komerciāliem jautājumiem (établissement public à caractère industriel et commercial; turpmāk tekstā – “EPIC”) (apstrīdētā lēmuma 21.–23. apsvērums).

5        No lietas materiāliem, pirmkārt, izriet, ka šo pārveidi veicināja Francijas iestāžu vēlme nodrošināt konsekvenci starp IFPEN darbības raksturu un veidu un tās finansējuma modeli. Ciktāl IFPEN galvenokārt saņēma finansējumu no budžeta dotācijas, pārveides mērķis bija mazināt plaisu starp šīs iestādes privāto statusu un ievērojamas tās līdzekļu daļas publisko izcelsmi. Otrkārt, šī pārveide bija daļa no Francijas pētniecības iestāžu statūtu standartizācijas.

6        Attiecībā uz EPIC juridisko statusu Francijas tiesībās ir jānorāda, ka šie uzņēmumi pieder pie publisko tiesību juridisko personu kategorijas, kas veic saimniecisku darbību. Tie ir no valsts atdalītas juridiskās personas, un tiem ir finanšu autonomija, kā arī īpašas pilnvaras, kas parasti ietver viena vai vairāku sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu izpildi. Saskaņā ar Francijas tiesībām uz publisko tiesību juridiskajām personām neattiecas vispārējo tiesību maksātnespējas procedūras saskaņā ar valsts īpašuma neaizskaramības vispārējo principu. Maksātnespējas procedūru nepiemērojamība EPIC tika apstiprināta ar Francijas Cour de cassation [Kasācijas tiesas] judikatūru, kas izstrādāta, pamatojoties uz loi 8598, du 25 janvier 1985, relative au redressement et à la liquidation judiciaire des entreprises [1985. gada 25. janvāra Likumu 85‑98 par uzņēmumu sanāciju un likvidāciju tiesas ceļā] (1985. gada 26. janvāra JORF, 1097. lpp.).

7        EPIC īpašais juridiskais statuss piesaistīja Eiropas Komisijas uzmanību, un tā Lēmumā 2010/605/ES (2010. gada 26. janvāris) par valsts atbalstu C 56/07 (ex E 15/05), ko Francija piešķīrusi La Poste (OV 2010, L 274, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums La Poste”), pirmo reizi izskatīja šo statusu saskaņā ar noteikumiem, kas reglamentē valsts atbalstu Eiropas Savienībā. Šajā lēmumā Komisija secināja, ka sava statusa dēļ EPIC savas saimnieciskās darbības īstenošanai saņēma netiešu un neierobežotu valsts garantiju, iesaistot publiskos līdzekļus. Šis secinājums bija balstīts uz šādiem elementiem (apstrīdētā lēmuma 25. apsvērums un lēmuma La Poste 20.–37. apsvērums):

–        vispārējo tiesību maksātnespējas procedūras EPIC nav piemērojamas;

–        tomēr EPIC ir piemērojams loi 80539, du 16 juillet 1980, relative aux astreintes prononcées en matière administrative et à l’exécution des jugements par les personnes morales de droit public [1980. gada 16. jūlija Likums 80‑539 par administratīvajās lietās pasludinātajām kavējuma naudām un par juridisko personu, uz kurām attiecas publiskās tiesības, izpildītajiem spriedumiem] (1980. gada 17. jūlija JORF, 1799. lpp.) un tā īstenošanas noteikumi. Tajos skaidri ir noteikts, ka valsts ir kompetentā iestāde attiecībā uz publisko iestāžu parādu piedziņu, ar tiem valstij tiek piešķirtas lielas pilnvaras, piemēram, rīkojums administratīvā kārtā un pietiekamu līdzekļu nodrošināšana, un izveidots valsts atbildības pēdējā instancē princips attiecībā uz publisko tiesību juridisko personu parādiem;

–        ja EPIC tiek likvidēta, parasti ir piemērojams princips, ka tās parādi tiek nodoti valstij vai citai publiskai iestādei, lai nodrošinātu, ka neviens EPIC kreditors nezaudē savu prasījumu šādai iestādei;

–        EPIC varētu būt privileģēta piekļuve “Valsts kases avansa kontiem”.

8        Lēmumā La Poste Komisija pauda viedokli, ka netieša un neierobežota valsts garantija, kas raksturīga La Poste EPIC statusam, ir uzskatāma par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, ciktāl tā ļāva La Poste iegūt labvēlīgākus kreditēšanas nosacījumus nekā gadījumā, ja tiktu vērtēts tikai tās veikums (lēmuma La Poste 256.–300. apsvērums).

9        Saistībā ar procedūru, kurā tika pieņemts lēmums La Poste, 2006. gadā Francijas iestādes informēja Komisiju par IFPEN pārveidi par EPIC. Šī informācija tika iesniegta Komisijai saistībā ar 2005. gadā sākto procedūru par valsts finansējuma, ko Francijas iestādes piešķīrušas IFPEN, izvērtēšanu saskaņā ar noteikumiem, kas reglamentē valsts atbalstus (apstrīdētā lēmuma 1.–3. apsvērums).

10      Tādēļ Komisija nolēma nodalīt jautājuma par to, vai IFPEN pārveide par EPIC varētu būt valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, izskatīšanu no jautājuma par IFPEN valsts finansējumu izskatīšanas. Tādējādi 2008. gada 16. jūlijā tā slēdza valsts IFPEN piešķirtā finansējuma pārbaudi, pieņemot Lēmumu 2009/157/EK par atbalstu, ko Francija sniegusi grupai IFPEN (C 51/05 (ex NN 84/05)) (OV 2009, L 53, 13. lpp.). Tajā pašā dienā ar lēmumu, kas publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2008, C 259, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums par formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu”), tā nolēma sākt formālu izmeklēšanas procedūru par neierobežotu valsts garantiju par labu IFPEN un aicināja ieinteresētos lietas dalībniekus iesniegt apsvērumus.

11      Lēmumā par formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu Komisija it īpaši norādīja, ka IFPEN esot guvusi priekšrocības no savas pārveides par EPIC, galvenokārt izmantojot par labvēlīgākiem atzītus finansējuma nosacījumus, kas tai bija pieejami finanšu tirgos. Šī priekšrocība, kas finansēta ar valsts līdzekļiem, pēc Komisijas domām, bija valsts atbalsts tās paziņojuma par [LESD 107.] un [108.] panta piemērošanu valsts atbalstam garantiju veidā (OV 2008, C 155, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par garantijām”) izpratnē.

12      Francijas iestādes ar 2008. gada 14. oktobra vēstuli iesniedza Komisijai savus apsvērumus par šo lēmumu. Vēlāk tās arī atbildēja uz Komisijas papildu jautājumiem un sniedza informāciju par IFPEN attiecībām ar dažādām kreditoru grupām. 2010. gada 20. maijā tika arī noorganizēta Komisijas un Francijas iestāžu sanāksme.

13      Turklāt Axens konkurente UOP Limited, Apvienotās Karalistes uzņēmums, kas atrodas Gilfordā (Apvienotā Karaliste), atbildot uz lēmumu par formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu, iesniedza savus komentārus. Francijas iestādēm bija iespēja sniegt savus apsvērumus par šiem komentāriem.

14      2011. gada 29. jūnijā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

15      Pirmkārt, piemērojot tādu pašu argumentāciju kā lēmumā La Poste, kā arī iekļaujot daudzas atsauces uz minēto lēmumu (it īpaši skat. apstrīdētā lēmuma 98. un nākamos apsvērumus), Komisija apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka IFPEN pārveide par EPIC 2006. gada jūlijā tai ir nodrošinājusi neierobežotu un netiešu valsts garantiju. Komisija turklāt uzskatīja, ka minētā garantija ir izraisījusi valsts līdzekļu nodošanu paziņojuma par garantijām 2.1. punkta izpratnē, jo IFPEN nemaksāja nekādu prēmiju par šo garantiju. Tādējādi, pēc Komisijas domām, vienlaikus pastāvēja gan priekšrocības uzņēmumam, gan valsts resursu tērēšana, jo valsts atteicās no atlīdzības, kas parasti ir saistīta ar garantijām. Turklāt Komisija uzskatīja, ka garantija esot radījusi iespējamu iesaistīšanās risku attiecībā uz valsts līdzekļiem, kā rezultātā valstij varētu nākties maksāt IFPEN parādus (apstrīdētā lēmuma 134. un 135. apsvērums).

16      Savukārt attiecībā uz IFPEN meitasuzņēmumiem Komisija norādīja, ka tie kā komercsabiedrības bija pakļauti vispārējo tiesību maksātnespējas procedūrām un turklāt to kreditori nevarēja automātiski uzlikt atbildību tos kontrolējošajam akcionāram. Tā secināja, ka uz šiem meitasuzņēmumiem neattiecas neierobežota valsts garantija, kura ir IFPEN tās EPIC statusa dēļ (apstrīdētā lēmuma 176. un 177. apsvērums).

17      Otrkārt, Komisija precizēja, ka neierobežota valsts garantija, kas izriet no IFPEN EPIC statusa, varētu būt valsts atbalsts, ciktāl tā sedz tās saimnieciskās darbības. Tādējādi tā nolēma veikt savu pārbaudi par valsts atbalsta esību tikai attiecībā uz IFPEN veiktām saimnieciska rakstura darbībām – pretēji, pirmām kārtām, darbībām, kuras veic tās meitasuzņēmumi, uz kuriem minētā garantija neattiecās, un, otrām kārtām, IFPEN nesaimnieciska rakstura darbībām. Komisija norādīja, ka IFPEN saimnieciskās darbības ir tikai tās līgumpētījumu darbības, ko tā veikusi meitasuzņēmumu un trešo personu vārdā, tās tehnoloģiju pārneses darbības, kuras attiecas uz ekskluzīvajām meitasuzņēmumu Axens, Prosernat un BeicipFranlab darbības jomām, kā arī infrastruktūras iznomāšana, personāla izmantošana un juridisku pakalpojumu sniegšana meitasuzņēmumu labā (apstrīdētā lēmuma 187. un 189.–191. apsvērums).

18      Treškārt, Komisija izskatīja jautājumu par to, vai attiecīgā netiešā un neierobežotā garantija ir sniegusi selektīvas priekšrocības grupai, ko veido IFPEN un tās meitasuzņēmumi (turpmāk tekstā – “IFPEN grupa”).

19      Šajā sakarā Komisija nolēma vispirms izskatīt jautājumu par to, vai IFPEN varēja pati izmantot priekšrocības, ko sniedz netieša un neierobežota valsts garantija, un pēc tam pārbaudīt, vai tā varēja šīs priekšrocības nodot saviem meitasuzņēmumiem (apstrīdētā lēmuma 192. apsvērums).

20      Attiecībā uz priekšrocībām, kuras, iespējams, saņēmusi IFPEN, Komisija nolēma pārbaudīt šīs EPIC attiecības ar banku un finanšu iestādēm, piegādātājiem un klientiem (apstrīdētā lēmuma 193. un 194. apsvērums).

21      Vispirms saistībā ar IFPEN attiecībām ar banku un finanšu iestādēm Komisija secināja, ka šī organizācija nav guvusi reālu ekonomisku priekšrocību no valsts garantijas saistībā ar tās EPIC statusu laikposmā no tās pārveides par EPIC 2006. gada jūlijā līdz 2010. gada beigām (turpmāk tekstā – “attiecīgais laikposms”) (apstrīdētā lēmuma 195.–199. apsvērums). Komisija tomēr uzsvēra, ka šāds secinājums ir spēkā tikai attiecībā uz pagātni, jo tā nevarēja paredzēt tirgus dalībnieku turpmāko rīcību, ne arī to, kā mainīsies viņu priekšstats par valsts garantijas ietekmi uz IFPEN saistību neizpildes risku (apstrīdētā lēmuma 200. apsvērums). Līdz ar to Komisija nolēma uzlikt Francijas Republikai pienākumu tai iesniegt informāciju par IFPEN parādsaistību līmeni un noteikumiem, kā arī pierādījumus, ka šie aizņēmumi atbilst tirgus nosacījumiem, vai pievienot attiecīgā atbalsta ekvivalentu, aprēķinot garantijas ietekmes maksimālās summas. Komisija norādīja, ka Francijas Republikai uzliktie pienākumi un saistības, ko šī pēdējā ir uzņēmusies attiecībā uz katru operāciju finansējuma līgumā iekļaut rakstisku norādi, ar kuru izslēdz, ka valsts IFPEN sniedz finansiālu atbalstu parādu atmaksāšanai tās maksātnespējas gadījumā, neatrisinot visas garantijas problēmas, ļautu izmantot pieļautā riska izņēmumu un ierobežot garantijas iespējamo negatīvo ietekmi (apstrīdētā lēmuma 201. un 202. apsvērums).

22      Turpinājumā saistībā ar IFPEN attiecībām ar tās piegādātājiem Komisija secināja, ka IFPEN ir guvusi reālu ekonomisku priekšrocību, kas izpaudās kā tās piegādātāju praktizēto cenu samazinājums. Šis cenu samazinājums esot radies no tā, ka piegādātāji labvēlīgāk vērtēja IFPEN saistību neizpildes risku neierobežotās valsts garantijas dēļ, ko tai piešķīra tās EPIC statuss (apstrīdētā lēmuma 203.–215. apsvērums).

23      Visbeidzot saistībā ar IFPEN attiecībām ar klientiem Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā valsts piešķirto garantiju IFPEN, tās klienti bija pārliecināti, ka pret šo organizāciju nekad netiks piemērota likvidācijas procedūra tiesas ceļā un tā tātad vienmēr varēs pildīt savas līgumsaistības vai arī gadījumā, ja tā šīs saistības nepildīs, tās klienti saņems kompensāciju par šo nepildīšanu. Šādas garantijas neesamības gadījumā klientam, kurš vēlētos saņemt tāda paša līmeņa aizsardzību, būtu jāiegūst saistību izpildes garantija pie kāda finanšu starpnieka. Līdz ar to IFPEN esot guvusi reālu ekonomisku priekšrocību, kas izpaudās kā iespēja nemaksāt prēmiju, kura atbilst saistību izpildes garantijai vai vismaz lielākās piepūles garantijai, un ko tā varēja sniegt saviem klientiem (apstrīdētā lēmuma 216.–237. apsvērums).

24      Komisija uzskatīja, ka ekonomiskā priekšrocība, ko IFPEN guva no valsts garantijas, bija selektīva, ciktāl IFPEN konkurenti, uz kuriem attiecās vispārējo tiesību maksātnespējas procedūras, nesaņēma līdzvērtīgu valsts garantiju (apstrīdētā lēmuma 215. un 238. apsvērums).

25      Attiecībā uz IFPEN radītās priekšrocības iespējamu pārnešanu [nodošanu] tās privāttiesību meitasuzņēmumiem, atsaucoties uz Lēmumā 2009/157 veikto IFPEN un tās meitasuzņēmumu attiecību analīzi, Komisija secināja, ka, lai arī IFPEN attiecības ar BeicipFranlab bija īstenotas parastos tirgus apstākļos, meitasuzņēmumi Axens un Prosernat zināmā mērā bija varējuši gūt labumu no ekonomiskās priekšrocības, kas bija radusies IFPEN sakarā ar garantiju, ko tā guva no sava EPIC statusa. Tā šo priekšrocību raksturoja kā selektīvu, jo Axens un Prosernat konkurentiem nebija piekļuves IFPEN tehnoloģijām, cilvēkresursiem un materiālajiem resursiem ar tikpat labvēlīgiem nosacījumiem (apstrīdētā lēmuma 226. un 243.–250. apsvērums).

26      Ceturtkārt, Komisija skatīja jautājumu par konkurences izkropļojumiem un tirdzniecības iespaidošanu. Komisija norādīja, ka valsts garantija “var izraisīt [IFPEN] darbības izmaksu samazināšanu attiecībā uz pakalpojumiem, ko tā sniedz trešām personām (līgumpētījumi), kā arī Axens un Prosernat darbības izmaksu samazināšanu attiecībā uz pakalpojumiem, ko tie saņem no mātesuzņēmuma (pētījumi to ekskluzīvajās jomās, līgumpētījumi, personāla un materiālu izmantošana, administratīvo pakalpojumu sniegšana), kā rezultātā  [IPFEN] grupai piešķirti labvēlīgāki nosacījumi un tiek kropļota konkurence LESD 107. panta 1. punkta nozīmē”. Komisijas ieskatā, ciktāl tirgi, kuros darbojas IFPEN grupa, ir plašai tirdzniecībai atvērti tirgi Eiropas Savienībā, valsts garantijas piešķiršana IFPEN var nelabvēlīgi ietekmēt konkurējošos uzņēmumus, kuri darbojas vai vēlas darboties līdzīgās saimnieciskajās jomās attiecīgajos tirgos, un līdz ar to kropļot konkurenci un iespaidot tirdzniecību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (251.–[253]. apsvērums).

27      Komisija no tā secināja, ka šī garantija ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (apstrīdētā lēmuma 255. apsvērums).

28      Piektkārt, Komisija pārbaudīja šī atbalsta saderību, nošķirot, pirmām kārtām, atbalstu līgumpētījumu un IFPEN gan trešo personu, gan savu meitasuzņēmumu vārdā sniegto pakalpojumu jomā un, otrām kārtām, IFPEN grupai piešķirto atbalstu Axens un Prosernat ekskluzīvajās darbības jomās. Tā secināja, ka valsts atbalsts, kas piešķirts IFPEN grupai, ir saderīgs ar iekšējo tirgu, ja tiek ievēroti daži nosacījumi, kas precizēti apstrīdētajā lēmumā.

29      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas galvenie punkti ir šādi:

1. pants

1. Publiskās organizācijas, kas nodarbojas ar rūpnieciskiem un komerciāliem jautājumiem, statuss, ko Francija piešķīra [IFPEN], sākot ar 2006. gada 7. jūliju, deva tai iespēju saņemt neierobežotu valsts garantiju (turpmāk tekstā – “valsts garantija”) visām tās darbībām.

2. Tas, ka valsts garantija sedz [IFPEN] nesaimnieciskā rakstura darbības, jo īpaši apmācību, lai nodrošinātu kvalificētāku cilvēkresursu pieaugumu, neatkarīgas pētniecības un attīstības darbības, lai paplašinātu zināšanas un uzlabotu izpratni, [un] pētniecības rezultātu izplatīšanas darbības, nav uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

3. Tas, ka valsts garantija sedz to tehnoloģiju pārneses darbības, ko veic [IFPEN] jomās, kas noteiktas ar ekskluzīvo vienošanos par izstrādi, pārdošanu un izmantošanu ar tās meitasuzņēmumu BeicipFranlab, nav uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

4. Tas, ka valsts garantija sedz tehnoloģiju pārneses darbības, ko [IFPEN] veic jomās, kas noteiktas ar ekskluzīvo vienošanos ar tās meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat, kas minētas [Lēmuma 2009/157] 3. panta 1. punktā [..], ir uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

5. Tas, ka valsts garantija sedz līgumpētījumu pakalpojumus un pakalpojumus, ko [IFPEN] sniedz gan trešo personu, gan savu meitasuzņēmumu vārdā, ir uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

[..]

3. pants

Laikposmā no 2006. gada 7. jūlija līdz 2009. gada 31. decembrim tas, ka valsts garantija sedza šā lēmuma 1. panta 4. un 5. punktā minētās saimnieciskās darbības, ir uzskatāms par valsts atbalstu, kas ir saderīgs ar iekšējo tirgu.

4. pants

Sākot ar 2010. gada 1. janvāri, līdz ekskluzīvās vienošanās starp [IFPEN] un tās meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat termiņa beigām, kas minētas Lēmuma [2009/157] 3. panta 1. punktā, tas, ka valsts garantija sedz šā lēmuma 1. panta 4. punktā minētās [saimnieciskās] darbības, ir uzskatāms par atbalstu, kas ir saderīgs ar iekšējo tirgu, ja tiek ievēroti šā lēmuma 5. un 6. pantā paredzētie noteikumi.

5. pants

1. Gada finanšu pārskatā, kas minēts Lēmuma [2009/157] 4. panta 2. punktā, bez elementiem, kas jau norādīti minētā lēmuma 5. panta 1. punktā, tiek iekļauti arī šā panta 2., 3. un 4. punktā uzskaitītie elementi.

2. Gada finanšu pārskatā iekļauj [IFPEN] parādsaistību summu, procentu likmi un līguma nosacījumus par katru attiecīgo gadu, kā arī aplēses par iespējamās procentu likmes subsīdijas, kas saistīta ar valsts garantiju, bruto dotācijas ekvivalentu, izņemot gadījumus, kad var pierādīt, ka šie aizdevuma līgumi atbilst parastajiem tirgus noteikumiem, vai [nu] salīdzinot to nosacījumus ar tiem, kādus saņēmusi [IFPEN] pirms tās statusa maiņas, vai arī izmantojot precīzāku metodi, ko iepriekš apstiprinājusi Komisija.

3. Gada finanšu pārskatā iekļauj to preču un pakalpojumu summu, ko [IFPEN] attiecīgajā gadā iegādājusies no piegādātājiem, lai varētu sniegt saimnieciskos pakalpojumus, kas minēti šā lēmuma 1. panta 4. un 5. punktā, kā arī atbalsta bruto dotācijas ekvivalenta maksimālo novērtējumu, kas izriet no tā, ka piegādātāji labvēlīgāk novērtē uzņēmuma bankrota risku. Šo novērtējumu veic, piemērojot fiksētu procentu likmi 2,5 % apmērā no iegādāto preču un pakalpojumu summas vai izmantojot precīzāku metodi, kuru iepriekš apstiprinājusi Komisija.

4. Gada finanšu pārskatā iekļauj šā lēmuma 1. panta 4. un 5. punktā norādīto saimniecisko darbību summu, ko [IFPEN] ir veikusi attiecīgā gada laikā, kā arī atbalsta bruto dotācijas ekvivalenta maksimālo novērtējumu, kas izriet no tā, ka nav izmaksāta prēmija, kas atbilst saistību izpildes garantijai vai vismaz lielākās piepūles garantijai, kas tiek piešķirta minēto saimniecisko pakalpojumu izmantotājiem. Šo novērtējumu veic, izmantojot fiksētu likmi 5 % apmērā no sniegto pakalpojumu summas vai izmantojot precīzāku metodi, ko iepriekš apstiprinājusi Komisija.

6. pants

1. Valsts finansējuma kopējai summai, kas piešķirts [IFPEN] Axens un Prosernat ekskluzīvajās darbības jomās, tostarp valsts garantijas maksimālajai ietekmei, kas lēsta šā lēmuma 5. panta 2., 3. un 4. punktā, jābūt mazākai par maksimāli pieļaujamo intensitāti, kas noteikta Kopienas nostādnēs par valsts atbalstu pētniecībai, attīstībai un inovācijām.

2. Gadījumā, ja šī maksimālā summa, kas norādīta šā panta 1. punktā, ir pārsniegta, atbalsta pārpalikumu, kas attiecas uz [IFPEN], attiecīgajā gadījumā atmaksā meitasuzņēmums Axens vai Prosernat.

7. pants

Sākot ar 2010. gada 1. janvāri, tas, ka valsts garantija sedz 1. panta 5. punktā minētās saimnieciskās darbības, ir uzskatāms par valsts atbalstu, kas ir saderīgs ar iekšējo tirgu, ja tiek ievēroti šā lēmuma 8. pantā izvirzītie noteikumi.

8. pants

1. Līgumpētījumu veikšanai un pakalpojumu sniegšanai, kas minēta šā lēmuma 1. panta 5. punktā un ko veic [IFPEN], jābūt tās galveno darbību – neatkarīga publiska pētniecība – papildinošām darbībām.

[..]

3. Katru gadu Francija iesniedz Komisijai pārskatu par [IFPEN] veiktajām līgumpētniecības darbībām un sniegtajiem pakalpojumiem, kurā precizēta to summas proporcija budžetā, ko [IFPEN] paredzējusi neatkarīgās publiskās pētniecības darbībām.

9. pants

1. Francijas iestādes un [IFPEN] finansējuma līgumā attiecībā uz katru operāciju (attiecībā uz katru instrumentu, uz kuru attiecas līgums) iekļauj šādu norādi:

“Emisijai/programmai/aizņēmumam netiek nodrošinātas nekādas tiešas vai netiešas valsts garantijas. Maksātnespējas gadījumā valsts nav atbildīga par [IFPEN] parādu atmaksāšanu.”

2. Francijas iestādes iekļauj līdzīgu atrunu, ar ko noraida valsts atbildību, visos līgumos, kas saistīti ar līgumpētījumu pakalpojumiem vai pakalpojumiem, kuri minēti šā lēmuma 1. panta 5. punktā.

3. Francijas iestādes iekļauj līdzīgu atrunu, ar ko noraida [IFPEN] un valsts atbildību, visos līgumos, kuros paredzētas parādsaistības, ko uzņēmušās akciju sabiedrības Axens, BeicipFranlab un Prosernat.

4. [IFPEN] atturas no jebkāda veida galvojumu, vekseļtiesisko galvojumu, garantiju, nodoma vai atbalsta vēstuļu izsniegšanas par labu akciju sabiedrībām Axens, BeicipFranlab un Prosernat, kas neatbilstu parastajiem tirgus nosacījumiem.

[..]”

 Agrākās tiesvedības Vispārējā tiesā un Tiesā

30      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 9. septembrī, Francijas Republika pret apstrīdēto lēmumu cēla prasību, kas tika reģistrēta ar numuru T‑479/11.

31      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 5. aprīlī, IFPEN pret apstrīdēto lēmumu cēla prasību, kas tika reģistrēta ar numuru T‑157/12.

32      Ar 2013. gada 2. decembra rīkojumu pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs apturēja tiesvedību lietās, kurās vēlāk tika pieņemts 2016. gada 26. maija spriedums Francija un IFP Énergies nouvelles/Komisija (T‑479/11 un T‑157/12, EU:T:2016:320; turpmāk tekstā – “sākotnējais spriedums”), līdz Tiesas galīgā nolēmuma pieņemšanai lietā, kurā vēlāk tika pieņemts 2014. gada 3. aprīļa spriedums Francija/Komisija (C‑559/12 P, EU:C:2014:217).

33      Tā kā Tiesa ar 2014. gada 3. aprīļa spriedumu Francija/Komisija (C‑559/12 P, EU:C:2014:217) noraidīja Francijas Republikas celto apelācijas sūdzību par 2012. gada 20. septembra spriedumu Francija/Komisija (T‑154/10, EU:T:2012:452), ar kuru Vispārējā tiesa bija noraidījusi šīs pēdējās prasību par lēmumu La Poste, Vispārējā tiesa lūdza Francijas Republiku, IFPEN un Komisiju iesniegt savus apsvērumus par secinājumiem, kas, pēc to domām, ir jāizdara no 2014. gada 3. aprīļa sprieduma Francija/Komisija (C‑559/12 P, EU:C:2014:217) attiecībā uz prasībām lietās, kurās vēlāk tika pieņemts sākotnējais spriedums.

34      Ar 2014. gada 5. maija vēstuli Francijas Republika atteicās no pamatiem, ar kuriem tā apstrīdēja netiešas un neierobežotas valsts garantijas, kas saistīta ar EPIC statusu, esamību, kā arī saikni starp apgalvoto priekšrocību, ko saņēmusi IFPEN saistībā ar minēto garantiju, un valsts līdzekļu nodošanu. Ar tās pašas dienas vēstuli arī IFPEN atteicās no pamata, ar kuru tā apstrīdēja netiešas un neierobežotas valsts garantijas, kas saistīta ar EPIC statusu, esamību.

35      Ar 2015. gada 8. septembra lēmumu, uzklausījis lietas dalībniekus, Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs apvienoja lietas, kurās vēlāk tika pieņemts sākotnējais spriedums, tiesvedības mutvārdu daļā un galīgā nolēmuma taisīšanai.

36      2015. gada 8. oktobra tiesas sēdē tika uzklausīti apvienoto lietu dalībnieku apsvērumi un atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem.

37      Ar sākotnējo spriedumu, kas pasludināts 2016. gada 26. maijā, Vispārējā tiesa daļēji apmierināja Francijas Republikas un IFPEN celtās prasības un atcēla apstrīdēto lēmumu, ciktāl tajā bija atzīts, ka par labu IFPEN piešķirtā garantija, kas izriet no tās EPIC statusa, ir “valsts atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un noteica šīs atzīšanas sekas. Pārējā daļā Vispārējā tiesa prasības noraidīja.

38      It īpaši Vispārējā tiesa lēma, ka attiecībā uz priekšrocības IFPEN attiecībās ar tās piegādātājiem un klientiem definīciju Komisija bija pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, kā arī pienākumu sniegt šīs priekšrocības pierādījumus un pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, izvēloties izmantot faktoringu un saistību izpildes garantiju, lai aprēķinātu aplūkojamās priekšrocības apmēru. Tāpat Vispārējā tiesa lēma – lai sniegtu šīs priekšrocības pierādījumus, Komisija nevarēja izmantot prezumpciju par priekšrocību, kas piešķirta EPIC ar netiešu un neierobežotu valsts garantiju, kura saistīta ar tās statusu un kuru Tiesa noteikusi 2014. gada 3. aprīļa spriedumā Francija/Komisija (C‑559/12 P, EU:C:2014:217). Proti, Vispārējā tiesa lēma, ka, pirmām kārtām, pieņēmums, uz kuru balstījās šī prezumpcija, nav ticams attiecībā uz IFPEN attiecībām ar tās piegādātājiem un klientiem un, otrām kārtām, ņemot vērā to, ka Komisija nebija definējusi priekšrocību, kas IFPEN izrietētu no garantijas tās attiecībās ar klientiem, prezumpcijai, uz kuru tā vēlējās atsaukties, nebija priekšmeta. Turklāt Vispārējā tiesa lēma, ka šī prezumpcija par priekšrocību attiecās tikai uz darbībām, kas ietver finansējumu, aizdevumu vai plašākā nozīmē kredītu, un līdz ar to nevarēja tikt attiecināta uz EPIC attiecībām ar tās piegādātājiem un klientiem. Vispārējā tiesa arī lēma, ka, lai gan Komisija varēja atsaukties uz 2014. gada 3. aprīļa spriedumā Francija/Komisija (C‑559/12 P, EU:C:2014:217) Tiesas noteikto prezumpciju, lai sniegtu tādas priekšrocības esamības pierādījumus, kuru IFPEN guvusi no tās EPIC statusa savās attiecībās ar banku un finanšu iestādēm, šajā gadījumā šī prezumpcija bija atspēkota. Proti, Vispārējā tiesa norādīja, ka kopš IFPEN pārveides par EPIC 2006. gada jūlijā līdz tā laikposma beigām, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, proti, līdz 2010. gada beigām, IFPEN no tās EPIC statusa nebija guvusi nekādas faktiskas ekonomiskas priekšrocības izdevīgāku kredīta nosacījumu veidā, ko tai būtu piešķīrušas banku un finanšu iestādes. Vispārējā tiesa tāpat uzskatīja – ņemot vērā to, ka prezumpcija bija atspēkota attiecībā uz atbilstīgo laikposmu, uz to nevarēja no jauna atsaukties, lai sniegtu pierādījumus tam, ka aplūkojamā garantija piešķirtu IFPEN priekšrocību tās attiecībās ar banku un finanšu iestādēm nākotnē bez būtiskām to apstākļu izmaiņām, kuros tā tika atspēkota. Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija nevar balstīties tikai uz likumā noteikto iespēju iekļūt parādos, lai uzskatītu, ka IFPEN nākotnes priekšrocības varētu tikt noteiktas prezumpcijas veidā.

39      Pēc Komisijas apelācijas sūdzības Tiesa ar 2018. gada 19. septembra spriedumu Komisija/Francija un IFP Énergies nouvelles (C‑438/16 P, EU:C:2018:737; turpmāk tekstā – “spriedums apelācijas tiesvedībā”) atcēla sākotnējo spriedumu un nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.

40      Tādējādi Tiesa apmierināja Komisijas izvirzīto otro pamatu, uzskatīdama, ka Vispārējā tiesa bija pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, lemjot, ka iespēja atsaukties uz 2014. gada 3. aprīļa spriedumā Francija/Komisija (C‑559/12 P, EU:C:2014:217) noteikto prezumpciju balstījās uz to, ka pastāv faktiskas sekas, kas sniedz labumu garantijas saņēmējam, un ka saistībā ar IFPEN attiecībām ar banku un finanšu iestādēm šī prezumpcija bija atspēkota. Tiesa precizēja, ka aplūkojamo prezumpciju var atspēkot tikai, ciktāl tiek pierādīts, ka, ņemot vērā attiecīgās EPIC statusam piesaistītās garantijas ekonomisko un juridisko kontekstu, tā no šīs garantijas pagātnē nav guvusi un, ticamākais, nākotnē negūs nekādu reālu ekonomisku priekšrocību.

41      Tiesa apmierināja arī trešo Komisijas pamatu. Tādējādi Tiesa lēma, ka Vispārējā tiesa bija pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, lemjot, ka 2014. gada 3. aprīļa spriedumā Francija/Komisija (C‑559/12 P, EU:C:2014:217) noteiktā prezumpcija attiecās tikai uz attiecībām, kas ietver finansējuma darbību, aizdevumu vai – plašākā nozīmē – kredītu, ko izsniedzis EPIC kreditors, tostarp uz šīs EPIC attiecībām ar banku un finanšu iestādēm. Tomēr Tiesa precizēja – ņemot vērā to, ka 2014. gada 3. aprīļa spriedumā Francija/Komisija (C‑559/12 P, EU:C:2014:217) noteiktā prezumpcija bija balstīta uz pieņēmumu, ka tās statusam piesaistītās garantijas dēļ attiecīgā EPIC saņem vai varētu saņemt izdevīgākus finansiālus nosacījumus nekā tie, kas parasti ir pieejami finanšu tirgos, šo prezumpciju varēja piemērot EPIC attiecībām ar tās piegādātājiem vai klientiem vienīgi tad, ja šādi labvēlīgi nosacījumi būtu radušies attiecībās ar šiem pēdējiem attiecīgajos tirgos, un tas bija jāpārbauda Komisijai.

42      Turklāt Tiesa noraidīja Komisijas pirmo pamatu kopumā. Tā it īpaši uzskatīja, ka Vispārējā tiesa nebija pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, lemjot, ka, ciktāl IFPEN pārveide par EPIC varēja tikt atzīta par “valsts atbalstu”, tas bija individuāls atbalsts Regulas Nr. 659/1999 1. panta e) punkta izpratnē.

43      Tiesa arī norādīja, ka pretēji tam, ko apgalvoja Komisija, Francijas Republika un IFPEN tomēr bija apstrīdējušas – vairākkārt un pietiekami detalizēti – Komisijas secinājumus par IFPEN priekšrocības esamību tās attiecībās ar banku un finanšu iestādēm.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi pēc lietas nodošanas atpakaļ

44      Ar 2018. gada 19. septembra lēmumu Vispārējā tiesa apvienoja lietas T‑479/11 RENV un T‑157/12 RENV tiesvedības rakstveida procesā, tās varbūtējai mutvārdu daļai un galīgā nolēmuma taisīšanai. Šīs lietas tika nodotas Vispārējās tiesas astotajai palātai.

45      Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 217. panta 1. punktam Francijas Republika un IFPEN, kā arī Komisija katra iesniedza rakstveida apsvērumus. IFPEN apsvērumi tika iesniegti 2018. gada 28. novembrī, savukārt Francijas Republikas un Komisijas apsvērumi tika iesniegti 2018. gada 29. novembrī.

46      Atbilstoši Reglamenta 217. panta 3. punktam Francijas Republika un IFPEN, kā arī Komisija katra iesniedza arī papildu procesuālo rakstu 2019. gada 21. februārī.

47      Ar 2019. gada 12. marta vēstuli IFPEN lūdza rīkot tiesas sēdi.

48      Saistībā ar procesa organizatorisko pasākumu Vispārējā tiesa uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus. Lietas dalībnieki atbildēja noteiktajā termiņā.

49      2019. gada 28. novembrī tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.

50      Francijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

51      IFPEN prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        galvenokārt – atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti – atcelt tās daļas apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā, kurās pieļauti trūkumi;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

52      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest Francijas Republikai un IFPEN atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

 Juridiskais pamatojums

53      Lietā T‑479/11 Francijas Republika prasības pamatojumam tagad izvirza divus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ciktāl Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi valsts atbalsta esamību. Otrais pamats attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ciktāl Komisija nav ievērojusi selektīvas priekšrocības jēdzienu. Ar šo pamatu, kas sadalīts divās daļās, pirmām kārtām, Francijas Republika apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka garantijas pastāvēšana radot IFPEN priekšrocību gan tās attiecībās ar piegādātājiem un klientiem, gan tās attiecībās ar banku un finanšu iestādēm. Otrām kārtām, pakārtoti tā apstrīd Komisijas secinājumus par minētās priekšrocības nodošanu IFPEN privāttiesību meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat.

54      Lietā T‑157/12 IFPEN prasības pamatojumam tagad izvirza četrus pamatus.

55      Pirmais pamats attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ciktāl Komisija nav pierādījusi faktiskas ekonomiskas priekšrocības esamību IFPEN un tās meitasuzņēmumiem. Ar šo pamatu, kas sadalīts trijās daļās, vispirms IFPEN apgalvo, ka Komisija saskaņā ar judikatūrā noteikto pierādīšanas standartu nav pierādījusi tādas faktiskas ekonomiskas priekšrocības esamību, kas tai būtu saistībā ar aplūkojamo garantiju, it īpaši tās attiecībās ar piegādātājiem un klientiem. Turpinājumā IFPEN apgalvo, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi minētās ekonomiskās priekšrocības nodošanu tās privāttiesību meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat. Visbeidzot tā uzskata, ka nav pietiekamas saiknes starp minēto ekonomisko priekšrocību un aplūkojamās garantijas radītu valsts līdzekļu nodošanu.

56      Otrais pamats attiecas uz paziņojuma par garantijām vai – pakārtoti – LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu. Ar šo pamatu IFPEN būtībā apgalvo, ka paziņojuma par garantijām 1.2. punkts nevar tikt interpretēts kā apliecinājums tam, ka pastāv automātiska saikne starp, pirmām kārtām, bankrota vai maksātnespējas procedūras neiespējamību no juridiskā un statusa viedokļa un, otrām kārtām, ieguvumu no labvēlīgākiem finansējuma nosacījumiem tirgos, kas ir selektīva priekšrocība.

57      Trešais pamats attiecas uz kļūdām vērtējumā attiecībā uz IFPEN piešķirtās priekšrocības apmēra noteikšanu. Ar šo pamatu, kas sadalīts divās daļās, pirmām kārtām, IFPEN apstrīd faktoringa un saistību izpildes garantijas vai lielākās piepūles garantijas izmantošanas atbilstību, lai aplēstu tās priekšrocības apmēru, ko tā esot guvusi no attiecīgās garantijas savās attiecībās ar piegādātājiem un klientiem. Otrām kārtām, tā apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini noteikusi tā valsts atbalsta intensitāti, kas esot noteikts gan attiecībā uz to, gan attiecībā uz tās meitasuzņēmumiem.

58      Visbeidzot, ceturtais pamats attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu. Ar šo pamatu IFPEN būtībā apgalvo – sekas tam, ka tiek atzīta tādas netiešas un neierobežotas valsts garantijas par labu EPIC esamība, kas būtu uzskatāma par valsts atbalstu, tostarp pienākums par iepriekšēju paziņošanu un citi tai un Francijas Republikai uzliktie pienākumi, ir nesamērīgas.

59      Iesākumā ir jānorāda – ņemot vērā to, ka atbilstoši Francijas Republikas un IFPEN izvirzītajiem pamatiem šajā lietā vairs netiek apstrīdēta netiešas un neierobežotas valsts garantijas, kas saistīta ar EPIC statusu, esamība, Vispārējai tiesai vispirms ir jāskata jautājums par to, vai Komisija nav pieļāvusi kļūdu, secinot – tas, ka šī garantija sedza, pirmām kārtām, IFPEN tehnoloģiju pārneses darbības jomās, kas noteiktas ar ekskluzīvo vienošanos ar tās meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat, un, otrām kārtām, līgumpētījumu pakalpojumus un pakalpojumus, ko IFPEN sniedz gan trešo personu, gan savu meitasuzņēmumu vārdā, ir uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

60      Tādējādi Vispārējā tiesa vispirms pārbaudīs, vai Komisija šajā gadījumā pamatoti ir uzskatījusi, ka IFPEN attiecībās ar banku un finanšu iestādēm, tās klientiem un piegādātājiem bija priekšrocība, kas izrietēja no netiešās un neierobežotās valsts garantijas, kura saistīta ar tās statusu, kā arī to, vai Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka šī priekšrocība tika nodota IFPEN meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat. Pēc tam vajadzības gadījumā Vispārējai tiesai būs jāvērtē pamati, ar kuriem Francijas Republika un IFPEN apstrīd, ka šī priekšrocība ietver valsts līdzekļu nodošanu.

61      Tad, ja Vispārējā tiesa konstatētu, ka Komisija šajā gadījumā pamatoti ir secinājusi valsts atbalsta esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, Vispārējai tiesai pēc tam būs jāpārbauda, vai ar Komisijas noteiktajiem nosacījumiem šī atbalsta saderībai ar iekšējo tirgu tiek pārkāpts samērīguma princips, kā to apgalvo IFPEN.

 Par pamatiem, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu un ir saistīti ar IFPEN priekšrocības esamību un aprēķināšanu

62      Prasības lietā T‑157/12 otrā pamata pirmā daļa un ceturtais pamats, kā arī prasības lietā T‑479/11 pirmā pamata otrā daļa un trešā pamata pirmā daļa galvenokārt attiecas uz tādas priekšrocības esamību, ko IFPEN esot guvusi no valsts garantijas, kura saistīta ar tās EPIC statusu, un – mazākā mērā – uz šīs priekšrocības apmēra aplēsēm.

63      Francijas Republikas un IFPEN argumenti galvenokārt attiecas uz Komisijas pierādījumiem priekšrocības esamībai IFPEN attiecībās ar tās klientiem un piegādātājiem. Tomēr Francijas Republika apstrīd arī dažus Komisijas apsvērumus par priekšrocību, kas varētu izpausties IFPEN attiecībās ar banku un finanšu iestādēm.

64      Līdz ar to vispirms ir jāvērtē argumenti, kas saistīti ar priekšrocību, kura radusies IFPEN attiecībās ar tās piegādātājiem un klientiem, un pēc tam – priekšrocība, kas varētu rasties IFPEN attiecībās ar banku un finanšu iestādēm.

 Par priekšrocību IFPEN attiecībās ar tās piegādātājiem un klientiem

65      Pirmkārt, prasības pieteikumos Francijas Republika un IFPEN apgalvo, ka Komisija atbilstoši judikatūrā noteiktajam pierādīšanas standartam nav pierādījusi faktiskas ekonomiskās priekšrocības par labu IFPEN esamību tās attiecībās ar piegādātājiem un klientiem. Tās apgalvo, ka, lai gan Komisijas analīzē var tikt izteiktas prognozes, tā nevar būt pilnībā hipotētiska, bet – gluži pretēji – tai ir jāļauj noteikt faktisku ekonomisku priekšrocību.

66      Tomēr, Francijas Republikas un IFPEN ieskatā, šajā gadījumā pierādījums priekšrocības esamībai IFPEN attiecībās ar piegādātājiem un klientiem bija balstīts uz pieņēmumiem, kas nebija pamatoti ar pierādījumiem. Francijas Republika un IFPEN it īpaši uzsver, ka Komisija nav sniegusi nevienu piegādātāja vai klienta liecību un a fortiori nav pierādījusi to, ka piegādātāji un klienti būtu vispārēji un sistemātiski uzskatījuši, ka ir neiespējami pakļaut EPIC maksātnespējas procedūrai. Turklāt saistībā ar IFPEN attiecībām ar klientiem Francijas Republika un IFPEN uzsver apstrīdētā lēmuma pamatojuma atsevišķu daļu neskaidro, pat nesaprotamo raksturu. Francijas Republika un IFPEN no tā secina, ka Komisija nav izpildījusi izmeklēšanas pienākumus, jo tā savā argumentācijā ir izmantojusi pieņēmumus tā vietā, lai no IFPEN piegādātājiem un klientiem iegūtu iespējamus taustāmus pierādījumus rīcībai, kas tiem tiek pārmesta.

67      Rakstveida apsvērumos par secinājumiem, kas jāizdara no sprieduma apelācijas tiesvedībā attiecībā uz šīs lietas atrisinājumu, Francijas Republika un IFPEN apgalvo, ka Komisija nevarēja atsaukties uz 2014. gada 3. aprīļa spriedumā Francija/Komisija (C‑559/12 P, EU:C:2014:217) Tiesas noteikto priekšrocības prezumpciju, lai pierādītu tās priekšrocības esamību, kuru IFPEN guvusi no neierobežotās valsts garantijas attiecībās ar saviem piegādātājiem un klientiem, iepriekš nepārliecinoties, ka tirgus dalībnieku rīcība tirgū pamato pieņēmumu par priekšrocību, kas ir analoģiska tai, kāda pastāv IFPEN attiecībās ar banku un finanšu iestādēm. Francijas Republikas un IFPEN ieskatā, šāda pārliecināšanās apstrīdētajā lēmumā neesot veikta.

68      Turklāt, Francijas Republikas ieskatā, tā ekonomiskā un juridiskā konteksta vērtējums, kurā iekļaujas tirgus, ko skar IFPEN attiecības ar tās piegādātājiem un klientiem, ļauj izslēgt ticamību pieņēmumam par priekšrocību, kas būtu analoģiska tai, kāda pastāv IFPEN attiecībās ar banku un finanšu iestādēm. Francijas Republika un IFPEN pēc tam savos apsvērumos min dažādus faktiskos apstākļus, lai pierādītu, ka prezumpcija par priekšrocību IFPEN attiecībās ar tās piegādātājiem un klientiem katrā ziņā ir atspēkota.

69      Otrkārt, Francijas Republika un IFPEN apstrīd Komisijas izvēlēto metodi, lai aplēstu apmēru priekšrocībai, ko IFPEN guvusi no aplūkojamās garantijas savās attiecībās ar piegādātājiem un klientiem. It īpaši tās norāda, ka faktorings un saistību izpildes vai lielākās piepūles garantijas, ko Komisija ir izvēlējusies kā salīdzināšanas rādītājus, nav atbilstīgi, lai veiktu šādu aplēsi.

70      Komisija rakstveida apsvērumos par secinājumiem, kas jāizdara no sprieduma apelācijas tiesvedībā attiecībā uz šīs lietas atrisinājumu, apgalvo, ka prezumpcijas izmantošana bija pamatota, lai pierādītu priekšrocības esamību IFPEN attiecībās ar tās klientiem un piegādātājiem. Komisija norāda, ka attiecībā uz tirgu, kurā darbojas IFPEN, pētniecības struktūru saimnieciskās darbības ietver tostarp pētījumu līgumus un līgumus par pakalpojumu sniegšanu uzņēmumiem vai arī, kā IFPEN gadījumā, tehnoloģiju pārneses darbības. Komisija tādējādi uzsver, ka pētniecības struktūra instrumentus, aprīkojumu un dažādus pētījumu līdzekļus savām laboratorijām var iegūt no piegādātājiem. Attiecībā uz IFPEN klientiem Komisija norāda, ka tie ar IFPEN noslēdz pētījumu līgumus. Tomēr, Komisijas ieskatā, tas vien, ka IFPEN pētniecības projektiem ir raksturīgs augsts neskaidrību līmenis un līdz ar to augsta riska uzņemšanās no pētniecības struktūras tirdzniecības partneru puses, tomēr nenozīmē, ka šie partneri būtu vienaldzīgi attiecībā uz to līgumpartnera bankrota risku. Pētniecības un attīstības līgumu ilgais termiņš, gluži pretēji, uzsverot to, ka IFPEN klientiem var būt interese par aizsardzību pret viņu līgumpartnera bankrotu, it īpaši, ja tie iesaistās kompleksos ilgtermiņa pētījumos. Komisijas ieskatā, ir jānošķir risks, kas raksturīgs pētniecības projektam, un līgumpartnera bankrota risks. IFPEN garantija līdz ar to varot būt konkurētspējas priekšrocība salīdzinājumā ar citām pētniecības struktūrām attiecībā uz ilgtermiņa līgumiem. Turklāt daži pētniecības un attīstības līgumi ietverot būtiskus pēcpārdošanas pakalpojumus, un tādējādi tirdzniecības partneri paliekot daudz atkarīgāki cits no cita nekā kādas standartizētākas preces vai pakalpojuma iegādes gadījumā. Līdzīgu argumentāciju varot izmantot arī saistībā ar IFPEN attiecībām ar tās piegādātājiem. Arī šajā gadījumā, pat ja daļa piegāžu ir standartizētas, citi piegādes līgumi varot attiekties uz ļoti specializētiem instrumentiem, kurus varētu piegādāt tikai pēc ilgāka laika. Šis apstāklis varot mudināt pētniecības struktūras piegādātājus censties nodrošināties pret līgumpartnera bankrota risku. Tāpat, Komisijas ieskatā, šādu instrumentu augstās cenas dēļ varētu tikt izmantots maksājums pa daļām, un arī tas varot radīt risku piegādātājam un radīt to pašu pamudinājumu. Komisija no tā secina, ka prezumpcijas izmantošana, lai pierādītu tādas priekšrocības esamību IFPEN attiecībās ar tās klientiem un piegādātājiem, kura izriet no IFPEN piešķirtās neierobežotās valsts garantijas, bija pilnībā pamatota.

71      Komisija savos papildu apsvērumos apstrīd arī Francijas Republikas un IFPEN argumentu, saskaņā ar kuru ekonomiskā un juridiskā konteksta vērtējums attiecībā uz tirgu, kurā attīstās IFPEN darbība, esot atspēkojis ticamību pieņēmumam, saskaņā ar kuru neierobežotā valsts garantija esot ļāvusi IFPEN attiecībās ar tās piegādātājiem un klientiem baudīt priekšrocību, kas ir analoģiska tai, kāda pastāv EPIC attiecībās ar banku un finanšu iestādēm. Komisija turklāt apstrīd, ka prezumpcija par priekšrocību IFPEN attiecībās ar tās piegādātājiem un klientiem šajā gadījumā būtu bijusi atspēkota.

72      Turklāt Komisija norāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Francijas Republika un IFPEN, faktoringa un saistību izpildes garantijas izmantošana, aprēķinot IFPEN ar neierobežoto valsts garantiju saistīto priekšrocību attiecībās ar tās piegādātājiem un klientiem, esot piemērota. Šajā ziņā Komisija uzsver – “pamatojuma saistībā ar līdzvērtīga riska segšanas izmaksām” izmantošana, lai aplēstu priekšrocību vērtību, ko IFPEN varētu būt guvusi no attiecīgās garantijas, bija pamatota ar grūtībām, ar kurām tā saskārās, veicot šos aprēķinus, un kuras it īpaši radīja tas, ka tirgū nav pieejams līdzīgs ar garantiju pret maksātnespējas risku salīdzināms pakalpojums, kas kā tāds būtu laists tirgū.

73      Vispirms ir jāatgādina, ka, lai par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē tiktu atzīts pasākums, kas ieviests attiecībā uz kādu uzņēmumu, ir jābūt izpildītiem četriem nosacījumiem. Pirmkārt, tam ir jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos, vai tajā ir jāizmanto valsts līdzekļi. Otrkārt, ir nepieciešams, lai šī iejaukšanās spētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, tai ir jāpiešķir ekskluzīva priekšrocība noteiktiem uzņēmumiem vai komercdarbības nozarēm. Ceturtkārt, tai ir jāizkropļo konkurence vai jādraud to izkropļot (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 23. marts, Enirisorse, C‑237/04, EU:C:2006:197, 38. un 39. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2000. gada 29. septembris, CETM/Komisija, T‑55/99, EU:T:2000:223, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

74      Atbalsta jēdziens ietver ne tikai pozitīvu palīdzību, bet arī iejaukšanos, kas dažādi atvieglo izmaksas, kuras parasti ir jāsedz no uzņēmuma budžeta, un kas, kaut gan nav subsīdija šī vārda šaurākajā nozīmē, ir tai identiska pēc rakstura un rada tādas pašas sekas. Par atbalstu tiek uzskatīts arī tāds valsts iejaukšanās pasākums, kas neatkarīgi no tā veida var sniegt tiešas vai netiešas priekšrocības uzņēmumiem vai kas uzskatāms par ekonomisku priekšrocību, kuru saņēmējs uzņēmums negūtu parastos tirgus apstākļos (skat. spriedumu, 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija, C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 94. punkts un tajā minētā judikatūra).

75      Tālāk ir jāatgādina, ka Komisijai ir pienākums sniegt pierādījumus par valsts atbalsta esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 12. septembris, Olympiaki Aeroporia Ypiresies/Komisija, T‑68/03, EU:T:2007:253, 34. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā saskaņā ar judikatūru, lai pārbaudītu, vai saņēmējs uzņēmums saņem ekonomisku priekšrocību, ko tas nebūtu guvis parastos tirgus apstākļos, Komisijai ir pienākums veikt visu to faktoru pilnīgu analīzi, kas attiecas uz strīdīgo darījumu un tā kontekstu, tostarp saņēmēja uzņēmuma un attiecīgā tirgus stāvokli (spriedumi, 2003. gada 6. marts, Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land NordrheinWestfalen/Komisija, T‑228/99 un T‑233/99, EU:T:2003:57, 251. punkts, un 2010. gada 3. marts, Bundesverband deutscher Banken/Komisija, T‑163/05, EU:T:2010:59, 37. punkts).

76      Attiecībā uz pierādījumu sniegšanu valsts atbalsta nozarē no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijai attiecīgo pasākumu izmeklēšanas procedūra ir jāveic rūpīgi un objektīvi, lai galīgā lēmuma, ar kuru tiek konstatēta atbalsta esamība un attiecīgā gadījumā – atbalsta nesaderība vai nelikumība, pieņemšanas brīdī tās rīcībā būtu cik vien iespējams vispilnīgākie un visticamākie pierādījumi šāda lēmuma pieņemšanai (skat. spriedumu, 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija, C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

77      Tomēr, kā Tiesa ir lēmusi, šīs pārbaudes ietvaros Komisija var atsaukties uz vienkāršu prezumpciju, saskaņā ar kuru uzņēmumam, uz kuru nav attiecināmas parastās sanācijas un likvidācijas procedūras, piešķirta netieša un neierobežota valsts garantija uzlabo tā finansiālo situāciju, samazinot izmaksas, kas parastā gadījumā rastos tā budžetam. Tādējādi, lai procedūrā, kas attiecas uz pastāvoša atbalsta shēmām, pierādītu priekšrocību, kas ar šādu galvojumu piešķirta saņēmējam uzņēmumam, Komisijai pietiek vien pierādīt šīs garantijas esamību, nepastāvot pienākumam pierādīt no tās piešķiršanas brīža tās radītās faktiskās sekas (spriedums, 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija, C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 98. un 99. punkts, un spriedums apelācijas tiesvedībā, 110. punkts).

78      Saistībā ar pārbaudes tiesā apjomu attiecībā uz apstrīdēto lēmumu saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu no judikatūras izriet, ka valsts atbalsta jēdzienam, kas definēts minētajā tiesību normā, ir juridisks raksturs un tas ir jāinterpretē, pamatojoties uz objektīviem elementiem. Šī iemesla dēļ Savienības tiesai, ņemot vērā gan konkrētos tajā iesniegtās lietas apstākļus, gan Komisijas sniegtā vērtējuma tehnisko vai sarežģīto raksturu, jāveic pilna pārbaude attiecībā uz jautājumu par to, vai pasākums ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā (skat. spriedumu, 2012. gada 2. marts, Nīderlande un ING Groep/Komisija, T‑29/10 un T‑33/10, EU:T:2012:98, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).

79      No judikatūras arī izriet, ka tiesas pārbaude attiecībā uz jautājumu par to, vai attiecīgais pasākums ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā, ja Komisijas veiktajam novērtējumam ir tehnisks vai komplekss raksturs, ir ierobežota. Tomēr Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai tas tā ir (skat. spriedumu, 2012. gada 2. marts, Nīderlande un ING Groep/Komisija, T‑29/10 un T‑33/10, EU:T:2012:98, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

80      Šajā ziņā, lai gan valsts atbalsta jomā Komisijai ir plaša rīcības brīvība, kuras īstenošana prasa veikt ekonomiska rakstura novērtējumu Eiropas Savienības kontekstā, šī plašā rīcības brīvība nenozīmē, ka Savienības tiesai nav jāpārbauda Komisijas sniegtā ekonomiska rakstura informācijas interpretācija. Saskaņā ar judikatūru Savienības tiesai ir ne vien jāpārbauda izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, ticamība un konsekvence, bet arī jāpārbauda, vai šie pierādījumi izveido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus (skat. spriedumu, 2012. gada 2. marts, Nīderlande un ING Groep/Komisija, T‑29/10 un T‑33/10, EU:T:2012:98, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).

81      Pirmām kārtām, kā Tiesa lēma spriedumā apelācijas tiesvedībā, uz aplūkojamo pasākumu, proti, IFPEN pārveidi par EPIC, neattiecas Regulas Nr. 659/1999 1. panta d) punktā minētais atbalsta shēmas jēdziens, bet, ciktāl to varēja atzīt par “valsts atbalstu”, tas bija individuāls atbalsts Regulas Nr. 659/1999 1. panta e) punkta izpratnē. No tā izriet, ka Komisija nevarēja veikt vienīgi šī pasākuma vispārējo raksturlielumu pārbaudi, lai pierādītu, ka tas ir valsts atbalsts (spriedums apelācijas tiesvedībā, 64.–73. un 82. punkts).

82      Otrām kārtām, ir jānorāda, ka 2014. gada 3. aprīļa spriedumā Francija/Komisija (C‑559/12 P, EU:C:2014:217) Tiesas noteiktā priekšrocības prezumpcija, kas minēta šā sprieduma 77. punktā, ir balstīta uz pieņēmumu, ka tās statusam piesaistītās garantijas dēļ attiecīgā EPIC saņem vai varētu saņemt izdevīgākus finansiālus nosacījumus nekā tie, kas parasti ir pieejami finanšu tirgos. Tādējādi šīs prezumpcijas piemērošana EPIC attiecībām ar tās piegādātājiem un klientiem būtu pamatota tikai, ciktāl šādi labvēlīgāki nosacījumi rodas arī attiecībās ar šiem pēdējiem attiecīgajos tirgos (spriedums apelācijas tiesvedībā, 150. punkts).

83      Tādējādi, ja Komisija vēlas piemērot šo prezumpciju, tai ir jāizvērtē ekonomiskais un juridiskais konteksts, kurā iekļaujas tirgus, ko skar attiecīgās attiecības. Konkrēti, Komisijai ir pienākums pārbaudīt, vai tirgus dalībnieku rīcība tirgū pamato pieņēmumu par priekšrocību, kas ir analoģiska tai, kāda pastāv EPIC attiecībās ar banku un finanšu iestādēm (spriedums apelācijas tiesvedībā, 150. punkts).

84      Francijas Republikas un IFPEN izvirzītie iebildumi ir jāvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

–       Par iebildumu attiecībā uz to, ka trūkst pierādījumu priekšrocībai IFPEN attiecībās ar tās piegādātājiem

85      Ir jānorāda – no apstrīdētā lēmuma 203. un 214. apsvēruma izriet, ka, Komisijas ieskatā, pastāv cenas samazinājuma fenomens, kas radies no tā, ka līgumslēdzēji labvēlīgāk vērtē tādas struktūras saistību neizpildes risku, par kuru viņiem ir zināms, ka tās publiskās iestādes statuss to pasargā no riska to likvidēt tiesas ceļā.

86      Apstrīdētā lēmuma 204. apsvērumā Komisija šādi izklāstīja metodi, kuru tā bija izmantojusi, lai novērtētu cenu samazinājuma apmēru:

“Lai novērtētu cenu pazemināšanos, ko izraisa tas, ka piegādātāji labvēlīgāk vērtē EPIC saistību neizpildes risku, Komisija nodomājusi argumentēt saistībā ar līdzvērtīga riska segšanas izmaksām. Ja valsts garantijas nav, [IFPEN] piegādātājs, kurš vēlētos izmantot līdzvērtīgu garantiju (proti, pilnīgi nodrošināties pret līgumslēdzēja saistību neizpildes risku), varētu izmantot specializētas kredītiestādes vai apdrošināšanas sabiedrības pakalpojumus. Tādu saistību neizpildes risku bieži uzņemas komercsabiedrības, kas specializējas faktoringā.”

87      Apstrīdētā lēmuma 203. un 204. apsvērumā izklāstītie apsvērumi, ja tos lasa kopā ar minētā lēmuma 214. apsvērumu, uzsver faktu, ka Komisija ir apgalvojusi, ka ir notikusi cenu samazināšana, ko esot izraisījis tas, ka IFPEN piegādātāji labvēlīgāk vērtēja IFPEN saistību neizpildes risku, bet nepārbaudot šī pieņēmuma pamatojumu, un ka tā to pēc tam izmantoja, lai novērtētu šī cenu samazinājuma apmēru, izmantojot rādītāju, ar kuru netika mērīts pats cenu samazinājums, bet tikai tās garantijas vērtība, ko tā uzskatīja par līdzvērtīgu IFPEN saņemtajai garantijai. Šo secinājumu pastiprina tas, ka apstrīdētajā lēmumā trūkst jebkādu pētījumu par IFPEN piegādātāju faktiski praktizēto cenu izmaiņām pirms attiecīgā laikposma un tā laikā.

88      Ar procesa organizatorisko pasākumu Komisija tika aicināta precizēt, vai apgalvojums, saskaņā ar kuru priekšrocība, ko IFPEN bija guvusi attiecībās ar saviem piegādātājiem, izpaudās kā piegādātāju cenu samazinājums, balstījās uz šādu pārbaudi un – attiecīgā gadījumā – kurā apstrīdētā lēmuma daļā šī pārbaude tika īstenota.

89      Atbildot uz šo procesa organizatorisko pasākumu, Komisija precizēja, ka apstrīdētā lēmuma 203. un 204. apsvērumā “[tā bija prezumējusi], ka netiešas un neierobežotas valsts garantijas esamība varēja ietekmēt to, kā [IFPEN] piegādātāji uztvēra [šīs pēdējās] maksājumu saistību neizpildes risku, kam loģiski bija jāatspoguļojas virknē priekšrocību, kas atbildot piešķirtas garantijas saņēmējam (un it īpaši kā cenu samazinājumam)”. Savā atbildē Komisija arī norādīja, ka “secinājums par IFPEN no aplūkojamās garantijas  gūtas faktiskas ekonomiskas priekšrocības esamību tās attiecībās ar piegādātājiem, šai priekšrocībai izpaužoties kā piegādātāju cenu samazinājumam, balst[ījās] nevis uz empīrisku un konkrētu analīzi par to, kā  [IFPEN] piegādātāji nosaka cenas šajā tirgū, bet gan uz prezumpciju, kas papildināta ar atsevišķiem empīriskiem apsvērumiem”, un ka, “citiem vārdiem, [bija] runa par netiešu pierādījumu, kas lielā mērā pamatots ar loģiskiem elementiem”. Noslēgumā Komisija norādīja, ka tās dienesti tobrīd pārskatīja apstrīdētā lēmuma pamatojumu attiecībā uz prasībām, kas noteiktas ar spriedumu apelācijas tiesvedībā.

90      Tāpat ir jānorāda, ka Komisija pati tiesas sēdē paziņoja, ka saistībā ar IFPEN attiecībām ar tās piegādātājiem un klientiem apstrīdētajā lēmumā bija elementi, kas ļāva saprast, ka tā bija argumentējusi, izmantojot prezumpciju, kā arī bija atsevišķi tirgus elementi, bet ka tajā nebija pilnīga un pienācīga pierādījuma tam, ko Tiesa bija uzskatījusi par nepieciešamu spriedumā apelācijas tiesvedībā. Komisijas ieskatā, šis apstāklis izskaidrojot secinājumu tās atbildē uz šā sprieduma 89. punktā minēto Vispārējās tiesas jautājumu.

91      Tātad ir jākonstatē – kā Komisija atzina savos procesuālajos rakstos Vispārējā tiesā un pēc tam paziņoja tiesas sēdē, apstrīdētajā lēmumā nav ietverts pierādījums tam, ka tirgus dalībnieku rīcība attiecīgajā tirgū ir pamatojusi pieņēmumu par IFPEN attiecībās ar tās piegādātājiem pastāvošu priekšrocību, kas būtu analoģiska tai, kāda pastāv EPIC attiecībās ar banku un finanšu iestādēm, ko Tiesa prasīja spriedumā apelācijas tiesvedībā.

92      Tādējādi Komisija apstrīdētā lēmuma 203. un 214. apsvērumā ir kļūdaini secinājusi, ka IFPEN bija guvusi faktisku ekonomisku priekšrocību, ko veido tās piegādātāju noteiktās zemākās cenas, jo pēdējie labvēlīgāk vērtēja tās saistību neizpildes risku.

93      No iepriekš minētā izriet, ka nav jāvērtē argumenti, ar kuriem Francijas Republika un IFPEN apstrīd faktoringa izmantošanas atbilstību, lai izvērtētu tās priekšrocības apmēru, ko IFPEN saņēmusi no aplūkojamās garantijas tās attiecībās ar piegādātājiem. Proti, Komisija nevarēja sākt vērtēt priekšrocību, kuras esamība nekādi nav pierādīta.

–       Par iebildumu attiecībā uz to, ka trūkst pierādījumu priekšrocībai IFPEN attiecībās ar tās klientiem

94      No apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija priekšrocību, ko IFPEN no valsts garantijas sava EPIC statusa dēļ varēja būt guvusi attiecībās ar tās klientiem, ir definējusi kā nesamaksātu prēmiju, kura atbilst saistību izpildes garantijai vai vismaz lielākās piepūles garantijai, ko tā varēja sniegt saviem klientiem.

95      Šī definīcija ir balstīta uz konstatējumu, ko pamato vienīgi UOP Limited apsvērumi, saskaņā ar kuriem tehnoloģiju nodošanas jomā pircēji ļoti jutīgi reaģē uz garantijām, kuras šo pakalpojumu sniedzēji var tiem nodrošināt saistībā ar līgumisko un ārpuslīgumisko atbildību (apstrīdētā lēmuma 216. apsvērums). Pamatojoties uz šo secinājumu un izslēdzot kā nebūtisku jautājumu par attiecīgās garantijas sniegto IFPEN ārpuslīgumiskās atbildības nodrošinājumu, Komisija norādīja:

“(220)      [..] ņemot vērā to, ka [IFPEN] ir piešķirta valsts garantija, tad klientiem ir pārliecība, ka pret to nekad netiks piemērota likvidācijas procedūra tiesas ceļā un tā vienmēr varēs pildīt savas līgumsaistības, vai gadījumā, ja tā šīs saistības nepildīs, tās klienti saņems kompensāciju par saistību nepildīšanu.

(221)      Līdzīgi argumentācijai, [kas izklāstīta] 204. un turpmākajos apsvērumos par attiecībām ar piegādātājiem, Komisija uzskata, ka valsts garantijas neesības gadījumā klientam, kurš vēlētos saņemt tāda paša līmeņa aizsardzību, būs jāparaksta līgums ar finanšu starpnieku (piemēram, banku iestādi vai apdrošināšanas sabiedrību) par saistību izpildes garantiju (angļu valodā – “performance bond”), lai nodrošinātu tā līguma izpildi, kurš to saista ar [IFPEN]. Šādas aizsardzības mērķis ir nodrošināt klientam finanšu kompensāciju, ja tam nodarīts kaitējums līguma (pilnīgas vai daļējas) neizpildes dēļ.”

96      Turpmākajos apstrīdētā lēmuma apsvērumos Komisija veica saistību izpildes garantijas vai lielākās piepūles garantijas paredzamo izmaksu aplēsi un uzskatīja, ka šāda garantija nozīmētu maksimālo likmi 5 % apmērā no ieņēmumiem par nodrošinātajiem pakalpojumiem (apstrīdētā lēmuma 223.–225. apsvērums). Tā arī centās starp IFPEN saimnieciskajām darbībām noteikt tos pakalpojumus, uz kuriem attiektos “šāda garantija” (apstrīdētā lēmuma 226.–235. apsvērums). Apstrīdētā lēmuma 236. apsvērumā Komisija konstatēja:

“[..] [IFPEN], tostarp tās meitasuzņēmumi Axens un Prosernat to ekskluzīvajās jomās, saimnieciskas darbības veikšanai ir guvusi reālas saimnieciska rakstura priekšrocības, kas izpaudās, ka netika maksāta prēmija, kas atbilst saistību izpildes garantijai vai vismaz lielākajiem pūliņiem, ko tā varēja sniegt saviem klientiem attiecībā uz pētniecības darbībām. Tā kā Komisija nevarēja aprēķināt precīzi šo priekšrocību summu, ņemot vērā riska seguma specifiku, tā katrā gadījumā uzskata, ka tās attiecībā uz katru pakalpojumu un uz katru gadu nevar pārsniegt summas, kas iekļautas 5. tabulā šajā apsvērumā [..].”

97      No šā sprieduma 95. un 96. punktā minētajiem apstrīdētā lēmuma apsvērumiem izriet, ka priekšrocība, ko IFPEN esot guvusi savās attiecībās ar klientiem, izrietēja no tā, ka, ņemot vērā neierobežoto valsts garantiju, kas saistīta ar tās EPIC statusu, tā klientiem sniedz pārliecību, ka uz to netiks attiecināta likvidācijas procedūra tiesas ceļā un līdz ar to tā vienmēr varēs pildīt savas līgumsaistības vai gadījumā, ja tā to nevarētu, klienti saņemtu kompensāciju par šo nepildīšanu, savukārt, neesot šādai pārliecībai, minētajiem klientiem būtu jāiegūst saistību izpildes garantija pie kāda finanšu starpnieka.

98      Kā norāda Francijas Republika un IFPEN, Komisijas izmantotā argumentācija, lai noteiktu IFPEN priekšrocību tās attiecībās ar klientiem, balstās uz pieņēmumu, ka parastos tirgus apstākļos tādu pētniecības institūtu kā IFPEN klienti izmanto saistību izpildes garantijas vai lielākās piepūles garantijas, lai sevi aizsargātu pret sava līgumpartnera maksātnespējas risku, un ka, esot tādai garantijai, kāda ir IFPEN, tās klientiem vairs nav vajadzības izmantot šādu saistību izpildes vai lielākās piepūles garantiju.

99      Tomēr, izņemot sabiedrības UOP Limited apsvērumus, kuri minēti apstrīdētā lēmuma 216. apsvērumā un saskaņā ar kuriem “tehnoloģiju nodošanas jomā pircēji ļoti jutīgi reaģē uz garantijām, kuras šo pakalpojumu sniedzēji var tiem nodrošināt gan saistībā ar līgumisko atbildību, gan ārpuslīgumisko atbildību”, Komisija nemin nevienu tirgus elementu, kas varētu pamatot šā sprieduma 98. punktā rezumēto pieņēmumu pamatotību.

100    Lai gan apstrīdētā lēmuma 221.–236. apsvērumā patiešām ir ietverti apsvērumi par saistību izpildes garantiju vai lielākās piepūles garantiju, ir jākonstatē, ka ar tiem vienīgi centās aprēķināt prezumētās priekšrocības apmēru, kā izriet no norādes uz argumentāciju apstrīdētā lēmuma 204. un nākamajā apsvērumā par IFPEN attiecībās ar tās piegādātājiem prezumētās priekšrocības aprēķināšanu. Šajā ziņā ir jāuzsver – Komisija savā iebildumu rakstā ir norādījusi, ka lielākās piepūles garantija un saistību izpildes garantija nav pielīdzināmas IFPEN neierobežotajai valsts garantijai, kura attiecas uz daudz plašāku jomu nekā šīs divas garantijas, un ka no apstrīdētā lēmuma ļoti skaidri izriet – tā izmantoja šos garantiju veidus kā salīdzināšanas rīkus, lai iegūtu vispareizāko iespējamo aptuveno vērtību priekšrocībai, ko IFPEN saistībā ar valsts garantiju ieguvusi savās attiecībās ar klientiem. Komisija tādējādi precizē, ka apstrīdētā lēmuma 236. apsvērumā tā ir pabeigusi šo savas argumentācijas daļu par iespējamo jau saņemtas priekšrocības aprēķināšanu, nevis par pasākuma spēju sniegt priekšrocību.

101    Tātad ir jākonstatē, ka Komisija ir izmantojusi hipotētisku argumentāciju. Tomēr ir jānorāda, ka šajā gadījumā Komisija nevarēja šādu argumentāciju pamatot, atsaucoties uz 2014. gada 3. aprīļa spriedumā Francija/Komisija (C‑559/12 P, EU:C:2014:217) Tiesas noteikto priekšrocības prezumpciju.

102    Jānorāda, ka Komisijas lēmumā nav ietverts attiecīgā tirgus ekonomiskā un juridiskā konteksta iepriekšējs vērtējums šā sprieduma 83. punktā minētās judikatūras izpratnē, kas ļautu atzīt ticamību pieņēmumam par tādu priekšrocību IFPEN attiecībās ar tās klientiem, kas būtu analoģiska priekšrocībai, kāda pastāv EPIC attiecībās ar banku un finanšu iestādēm, ko Komisija turklāt skaidri atzina tiesas sēdē, kā Vispārējā tiesa atgādināja šā sprieduma 90. punktā.

103    No tā izriet, ka attiecībā uz tās priekšrocības definīciju, kuru IFPEN ir guvusi tās attiecībās ar klientiem saistībā ar netiešo un neierobežoto valsts garantiju, ko tai piešķīra tās EPIC statuss, Komisija nav izpildījusi pienākumu sniegt šīs priekšrocības pierādījumus atbilstoši šā sprieduma 75. punktā minētajai judikatūrai. Tātad apstrīdētā lēmuma 236. apsvērumā Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka aplūkotās garantijas dēļ IFPEN bija guvusi faktisku ekonomisku priekšrocību, kas izpaudās tādējādi, ka netika maksāta prēmija, kura atbilst saistību izpildes vai vismaz lielākās piepūles garantijai, ko tā varēja sniegt saviem klientiem attiecībā uz pētniecības darbībām, tostarp saviem meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat to ekskluzīvajā jomā.

104    No tā izriet, ka nav jāvērtē argumenti, ar kuriem Francijas Republika un IFPEN apstrīd saistību izpildes garantijas vai lielākās piepūles garantijas izmantošanas atbilstību, lai noteiktu tās priekšrocības apmēru, ko IFPEN saņēmusi no aplūkojamās garantijas savās attiecībās ar klientiem.

105    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka attiecībā uz tās priekšrocības esamību, ko IFPEN varēja gūt no aplūkojamās garantijas savās attiecībās ar piegādātājiem un klientiem, Komisija nav izpildījusi pierādīšanas pienākumu, kas noteikts šā sprieduma 75. punktā minētajā judikatūrā.

 Par priekšrocību IFPEN attiecībās ar banku un finanšu iestādēm

106    Prasības pieteikumā lietā T‑157/12 IFPEN apgalvoja, ka tā nebija guvusi nekādu priekšrocību no valsts garantijas savās attiecībās ar banku un finanšu iestādēm, un Komisija pati to bija atzinusi apstrīdētā lēmuma 199. apsvērumā. Līdz ar to tā apgalvoja, ka nav jāatgriežas pie šī jautājuma.

107    Lietā T‑479/11 arī Francijas Republika norādīja, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 199. apsvērumā bija atzinusi, ka laikposmā no statusa maiņas līdz 2010. gadam IFPEN nebija guvusi faktisku ekonomisku priekšrocību no sava EPIC statusa savās attiecībās ar banku un finanšu iestādēm.

108    Turklāt Francijas Republika norādīja, ka apstrīdētā lēmuma 200. apsvērumā minētais Komisijas apgalvojums, kuru tā turklāt apstrīdēja un saskaņā ar kuru faktiska ekonomiskā priekšrocība IFPEN attiecībās ar banku un finanšu iestādēm varētu izpausties nākotnē, nebalstījās ne uz vienu pierādījumu.

109    Francijas Republika šajā ziņā apstrīdēja Komisijas iebildumu rakstā minēto apgalvojumu, saskaņā ar kuru Francijas iestādēm ir jāpierāda, ka no 2011. gada 1. janvāra IFPEN aizņēmumu nosacījumi joprojām būtu salīdzināmi ar tiem nosacījumiem, kurus tā saņēma pirms statusa maiņas. Francijas Republika apgalvoja, ka sniegt šādu pierādījumu nav iespējams, ņemot vērā ekonomisko apstākļu neparedzamību. Francijas Republika uzsvēra, ka Komisija pati bija atzinusi, ka tā nevar paredzēt tirgus dalībnieku turpmāko rīcību.

110    2015. gada 8. oktobra tiesas sēdē Francijas Republika bija minējusi loi 2010/1645, du 28 décembre 2010, de programmation des finances publiques pour les années 2011 à 2014 [2010. gada 28. decembra Likuma 2010/1645 par publisko finanšu plānošanu 2011.–2014. gadam] (2010. gada 29. decembra JORF, 22868. lpp.) 12. pantu, saskaņā ar kuru “neatkarīgi no jebkādiem noteikumiem par pretējo, kas ir ietverti tiem piemērojamajos tiesību aktos, nav tiesību slēgt ar kredītiestādi līgumu par aizņēmumu, kura termiņš pārsniedz divpadsmit mēnešus, ne arī izdot vērtspapīru, kura termiņš pārsniedz šo laikposmu, Francijas struktūrām, kas ietilpst centrālās valsts pārvaldes kategorijā Padomes Regulas (EK) Nr. 2223/96 (1996. gada 25. jūnijs) par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Kopienā izpratnē un kas nav valsts, Caisse d’amortissement de la dette sociale [Sociālā parāda samazināšanas fonds], Caisse de la dette publique [Valsts parāda komisija] un Société de prises de participation de l’État [Valsts kapitālieguldījumu sabiedrība]”, un “ar kopīgu ekonomikas ministra un budžeta ministra lēmumu tiek noteikts to struktūru saraksts, uz kurām attiecas šis aizliegums”. Francijas Republikas ieskatā, no šīs normas izrietēja, ka IFPEN nebija tiesību slēgt ar kredītiestādi līgumu par aizņēmumu, kura termiņš pārsniedz divpadsmit mēnešus, un tas katrā ziņā izslēdza iespēju, ka nākotnē izpaustos priekšrocība IFPEN attiecībās ar banku un finanšu iestādēm. Komisija bija norādījusi uz šī argumenta nepieņemamību, apgalvojot, ka Francijas iestādes nebija minējušas šo tiesību aktu formālās izmeklēšanas procedūras laikā.

111    Apsvērumos par secinājumiem, kas jāizdara no sprieduma apelācijas tiesvedībā, Francijas Republika apgalvo, ka judikatūra, kuru Komisija min, lai apstrīdētu pieņemamību argumentam, kas balstīts uz 2010. gada 28. septembra likuma 12. pantu, nav atbilstīga, ņemot vērā minētā likuma objektīvo un publisko raksturu. Turklāt Francijas Republika apgalvo, ka saskaņā ar judikatūru Vispārējās tiesas veiktajai pārbaudei ir jāattiecas uz visiem atbilstošajiem datiem, ko iesniegusi prasītāja, vienalga, vai tie attiektos uz laiku pirms vai pēc apstrīdētā lēmuma, un vienalga, vai tie jau būtu bijuši iesniegti iepriekš administratīvajā procesā vai pirmoreiz iesniegti saistībā ar prasību, kuru skata Vispārējā tiesa. Šajā ziņā Francijas Republika it īpaši uzsver – ņemot vērā to, ka ne priekšrocības prezumpcijas esamība, ne nepieciešamība šo prezumpciju atspēkot attiecībā uz nākotni nav apspriestas administratīvā procesa gaitā, tai nevar pārmest, ka tā nav darījusi Komisijai zināmu 2010. gada 28. septembra likuma 12. pantu.

112    Francijas Republika piebilst, ka 2010. gada 28. septembra likuma 12. pantā noteiktais aizliegums ir atkārtots loi 20141653, du 29 décembre 2014, de programmation des finances publiques pour les années 2014 à 2019 [2014. gada 29. decembra Likumā 2014‑1653 par publisko finanšu plānošanu 2014.–2019. gadam] (2014. gada 30. decembra JORF, dokuments Nr. 1), kā arī loi 201832, du 22 janvier 2018, de programmation des finances publiques pour les années 2018 à 2022 [2018. gada 22. janvāra Likumā 2018‑32 par publisko finanšu plānošanu 2018.–2022. gadam] (2018. gada 23. janvāra JORF, dokuments Nr. 1). Francijas Republika min arī 2018. gada 4. septembra likumu, ar kuru nosaka dažādu to centrālās pārvaldes struktūru sarakstu, uz kurām attiecas aizliegums slēgt ar kredītiestādi līgumu par aizņēmumu, kura termiņš pārsniedz divpadsmit mēnešus, vai izdot vērtspapīru, kura termiņš pārsniedz šo laikposmu (2018. gada 5. oktobra JORF Nr. 230, dokuments Nr. 22).

113    Apsvērumos par secinājumiem, kas jāizdara no sprieduma apelācijas tiesvedībā, IFPEN norāda, ka Komisija pati ir noraidījusi Tiesas 2014. gada 3. aprīļa spriedumā Francija/Komisija (C‑559/12 P, EU:C:2014:217) noteiktās priekšrocības prezumpcijas piemērošanu, tostarp attiecībā uz nākotni. Tas izrietot no apstrīdētā lēmuma 200. apsvēruma, kurā Komisija pabeidza savu pārbaudi par iespējamo IFPEN priekšrocību tās attiecībās ar banku un finanšu iestādēm, saistībā ar attiecībām pēc apstrīdētā lēmuma precizējot, ka Komisija “nevarēja paredzēt tirgus dalībnieku turpmāko izturēšanos, ne arī to, kā izmainīsies viņu priekšstats par valsts garantijas ietekmi uz publiskās organizācijas IFP saistību neizpildes risku”. IFPEN ieskatā, šis secinājums par to, ka prezumpcija netiek izmantota, esot jāizdara vēl jo vairāk tādēļ, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija neesot izdarījusi nevienu skaidru secinājumu par IFPEN priekšrocības esamību. Tādējādi, lai gan ar LESD 107. pantu Komisijai, uz kuru attiecas pierādīšanas pienākums, ir noteikts pienākums pierādīt priekšrocības esamību, nevis to, ka priekšrocība ir iespējama, Komisija esot vienīgi attiecībā uz pagātni apstrīdētā lēmuma 199. apsvērumā minējusi iespējamu priekšrocību, kas nav īstenojusies, un attiecībā uz nākotni šī lēmuma 200. apsvērumā minējusi neiespējamību paredzēt atbilstīgo tirgus dalībnieku turpmāko rīcību tirgū.

114    Katrā ziņā IFPEN uzskata, ka vienkāršā priekšrocības prezumpcija ir atspēkota ne tikai attiecībā uz pagātni, kā to parāda analīze par to aizņēmumu izmaksām, attiecībā uz kuriem tā bija slēgusi līgumus kopš statusa maiņas līdz 2018. gada novembrim, bet arī attiecībā uz nākotni.

115    Par šo pēdējo IFPEN norāda, ka tās priekšrocības attiecībā uz nākotni ticamības trūkumu ir apstiprinājuši visi konteksta elementi, kurus Francijas iestādes ir iesniegušas Komisijai administratīvajā procesā. Tādējādi IFPEN min trīs īpašus elementus. Pirmkārt, to, ka tās pārveide par EPIC neietekmēja tās finansiālo situāciju vai finansējuma nosacījumus atbilstoši vispārējās turpinātības principam, kas nostiprināts 2005. gada 13. jūlija likuma 95.‑VI pantā. Otrkārt, nevainojamo IFPEN finanšu pārvaldību, kas izpaužas nepārtrauktā pašu resursu pieaugumā. Treškārt, to, ka nav bijis aizņēmumu uz ilgāku laikposmu par gadu pēdējo piecu gadu laikā un tikai viens aizņēmums par niecīgu summu uz laiku, kas īsāks par vienu gadu, kā norādīts apstrīdētā lēmuma 197. un 198. apsvērumā.

116    Izmantojot Francijas Republikas argumentācijai līdzīgu argumentāciju, IFPEN norāda, ka tās priekšrocības attiecībā uz nākotni ticamības trūkums turklāt ir pierādīts ar 2010. gada 28. septembra likuma 12. pantu.

117    Turklāt, IFPEN ieskatā, nevar apgalvot, ka Francijas Republikai un IFPEN administratīvā procesa laikā vairākkārt būtu bijusi iespēja informēt Komisiju par šī dokumenta esamību, ņemot vērā, ka tas tika publicēts 2010. gada 29. decembrī, proti, vairāk nekā mēnesi pēc Francijas iestāžu atbildes uz pēdējo lūgumu sniegt informāciju, kas tām tika nosūtīts saistībā ar administratīvo procesu, ne arī to, ka apstāklis, ka šis dokuments netika iesniegts administratīvā procesa laikā, būtu izskaidrojams ar vēlmi to izmantot tiesvedībā.

118    Visbeidzot IFPEN apgalvo, ka Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru 2010. gada 28. decembra likuma 12. pants, lai arī ar to tiek strukturāli samazinātas tās iespējas aizņemties, neesot šķērslis iespējai, ka lielākas summas aizņēmums tai piešķir priekšrocību uz gadu, ir atspēkojuši dati, kurus iesniegušas trīs banku iestādes.

119    Apsvērumos par secinājumiem, kas jāizdara no sprieduma apelācijas tiesvedībā, Komisija apgalvo – Tiesa ir apstiprinājusi, ka tai nebija jāpierāda garantijas faktiskā ietekme uz IFPEN attiecībām ar banku un finanšu iestādēm, ciktāl pastāvēja vienkārša prezumpcija, saskaņā ar kuru šī garantija sniedza priekšrocību minētajās attiecībās. Komisijas ieskatā, no sprieduma apelācijas tiesvedībā izriet, ka, lai atspēkotu šo prezumpciju, nepietiek vienīgi konstatēt, ka garantijai pagātnē nebija nekādas faktiskas ietekmes uz IFPEN attiecībām ar banku un finanšu iestādēm, bet vajadzēja arī pierādīt, ka, ņemot vērā attiecīgās EPIC statusam piesaistītās garantijas ekonomisko un juridisko kontekstu, šī pēdējā, ticamākais, nākotnē negūs nekādu faktisku ekonomisku priekšrocību no šīs garantijas.

120    Komisija tiesas sēdē apstrīdēja IFPEN argumentu, saskaņā ar kuru tā apstrīdētajā lēmumā neesot izmantojusi prezumpciju par priekšrocību saistībā ar IFPEN attiecībām ar banku un finanšu iestādēm.

121    Turklāt Komisija apgalvo, ka saskaņā ar judikatūru Francijas Republikas un IFPEN argumenti, ar kuriem tās cenšas atspēkot šo prezumpciju attiecībā uz nākotni, ir jānoraida kā nepieņemami, ciktāl tie balstās uz faktiem, kuri norisinājušies pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas vai kurus Francijas Republika un IFPEN nebija tai darījušas zināmus administratīvā procesa laikā, lai gan saistībā ar to notika daudzas diskusijas par valsts tiesību aktiem, kas piemērojami IFPEN.

122    Komisija turklāt apstrīd Francijas Republikas un IFPEN argumentus – pieņemot, ka tie būtu pieņemami –, saskaņā ar kuriem ar 2010. gada 28. decembra likuma 12. pantu varēja atspēkot prezumpciju par priekšrocību IFPEN attiecībās ar banku un finanšu iestādēm attiecībā uz nākotni.

123    Šajā ziņā ir jānorāda – kā Tiesa lēma spriedumā apelācijas tiesvedībā, tas apstāklis vien, ka IFPEN ir valsts garantija, Komisijai ļāva atsaukties uz tādu priekšrocības prezumpciju, kādu Tiesa noteikusi 2014. gada 3. aprīļa spriedumā Francija/Komisija (C‑559/12 P, EU:C:2014:217), jo šī prezumpcija ir balstīta uz pieņēmumu, ka tās statusam piesaistītās garantijas dēļ EPIC saņem vai varētu saņemt izdevīgākus finanšu nosacījumus nekā nosacījumi, kas ir parasti pieejami finanšu tirgos (spriedums apelācijas tiesvedībā, 116. punkts).

124    Tāpat ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo IFPEN, Komisija tomēr šajā gadījumā izmantoja argumentāciju, kas balstās uz prezumpciju par priekšrocības esamību IFPEN attiecībās ar banku un finanšu iestādēm.

125    Tādējādi vispirms, pēc tam, kad tā bija pārbaudījusi Francijas Republikas iesniegtos datus apstrīdētā lēmuma 196.–198. apsvērumā, Komisija šī lēmuma 199. apsvērumā secināja, ka šāda priekšrocība nebija īstenojusies laikposmā no IFPEN statusa maiņas līdz 2010. gadam.

126    Pēc tam apstrīdētā lēmuma 200. apsvērumā Komisija precizēja, ka secinājums, saskaņā ar kuru valsts garantija nebija piešķīrusi IFPEN priekšrocību tās attiecībās ar banku un finanšu iestādēm attiecībā uz aplūkojamo laikposmu, bija spēkā vienīgi attiecībā uz pagātni, ciktāl tā “nevarēja paredzēt tirgus dalībnieku turpmāko izturēšanos, ne arī to, kā izmainīsies viņu priekšstats par valsts garantijas ietekmi uz [IFPEN] saistību neizpildes risku”.

127    Tajā pašā apstrīdētā lēmuma 200. apsvērumā Komisija precizēja, ka “saistībā ar gada ziņojumiem, kas Francijas iestādēm turpmāk jāiesniedz Komisijai, [šīm] iestādēm jāiesniedz arī informācija par [IFPEN] parādsaistību līmeni un noteikumiem, kā arī pierādījumi, ka šie aizņēmumi atbilst tirgus nosacījumiem, vai jāpievieno attiecīgā atbalsta bruto ekvivalents, aprēķinot maksimālās garantijas ietekmes summas, izmantojot metodi, kas līdzīga tai, kura aprakstīta [apstrīdētajā lēmumā]”.

128    Tādējādi no apstrīdētā lēmuma 200. apsvēruma izriet, ka Komisija ir netieši, bet noteikti prezumējusi priekšrocības esamību IFPEN attiecībās ar banku un finanšu iestādēm, uzskatot, ka tā nevar izslēgt šādu priekšrocību nākotnē, un līdz ar to paredzot Francijas iestādēm pienākumu pierādīt, ka šī priekšrocība neīstenosies un ka tad, ja tā īstenosies, tā paliks garantijai atļautās maksimālās ietekmes robežās.

129    Ir jāatgādina – kā Tiesa precizēja spriedumā apelācijas tiesvedībā, lai atspēkotu šādu prezumpciju, ir jāpierāda, ka, ņemot vērā attiecīgās EPIC statusam piesaistītās garantijas ekonomisko un juridisko kontekstu, tā no šīs garantijas pagātnē nav guvusi un, ticamākais, nākotnē negūs nekādu faktisku ekonomisku priekšrocību (spriedums apelācijas tiesvedībā, 117. punkts).

130    Šajā gadījumā ir jānorāda – Komisija pati apstrīdētā lēmuma 199. apsvērumā konstatēja, ka priekšrocība IFPEN attiecībās ar banku un finanšu iestādēm nebija īstenojusies laikposmā no IFPEN pārveides par EPIC līdz 2010. gadam, un līdz ar to pieļāva, ka priekšrocības prezumpcija ir atspēkota attiecībā uz pagātni.

131    Tāpēc ir jāpārbauda, vai spriedumā apelācijas tiesvedībā Tiesas noteiktajos un šā sprieduma 129. punktā atgādinātajos apstākļos ar Francijas Republikas un IFPEN izvirzītajiem argumentiem priekšrocības prezumpciju var atspēkot attiecībā uz nākotni.

132    Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts atbalsta jomā pieņemta lēmuma likumība ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda varēja būt Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī (skat. spriedumu, 2017. gada 23. novembris, SACE un Sace BT/Komisija, C‑472/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:885, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

133    Līdz ar to ir jānoraida kā nepieņemami IFPEN argumenti attiecībā uz to finansējuma nosacījumu analīzi, kurus tai piedāvājušas banku iestādes no 2011. līdz 2018. gadam, kā arī uz IFPEN rīcību saistībā ar bankām, ar kuriem tā centās pierādīt, ka 2016. gadā tai tika piešķirta īstermiņa kredītlīnija saskaņā ar komerciālajiem tirgus nosacījumiem, jo šie argumenti balstījās uz informāciju pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Tas pats attiecas uz Francijas Republikas argumentu, saskaņā ar kuru aizliegums atsevišķām publiskām struktūrām slēgt ar kredītiestādi līgumu par aizņēmumu, kura termiņš pārsniedz divpadsmit mēnešus, kas noteikts ar 2010. gada 28. decembra likuma 12. pantu, ir sistemātiski atkārtots publisko finanšu plānošanu likumos pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

134    Attiecībā uz Francijas Republikas argumentu saistībā ar 2010. gada 28. decembra likuma 12. pantu ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru inkriminēto pasākumu izmeklēšanas procedūra Komisijai ir jāveic rūpīgi un objektīvi, lai galīgā lēmuma pieņemšanas brīdī tās rīcībā būtu iespējami pilnīgākie un ticamākie pierādījumi šāda lēmuma pieņemšanai (skat. spriedumu, 2018. gada 13. decembris, Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija, T‑53/16, EU:T:2018:943, 223. un 224. punkts un tajos minētā judikatūra).

135    Tomēr ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā iespējamos faktiskos vai tiesiskos elementus, kas tai varēja tikt iesniegti administratīvā procesa laikā, bet netika iesniegti, jo Komisijai nav pienākuma pēc savas ierosmes un ar pieņēmumu palīdzību pārbaudīt, kādi fakti tai būtu varējuši tikt iesniegti (skat. spriedumu, 2018. gada 13. decembris, Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija, T‑53/16, EU:T:2018:943, 223. punkts un tajā minētā judikatūra).

136    Šajā gadījumā ir jānorāda – starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka Francijas Republika un IFPEN nav darījušas šo dokumentu zināmu Komisijai formālās izmeklēšanas procedūras laikā, un no lietas materiāliem neizriet, ka Komisija būtu zinājusi par aplūkojamo dokumentu, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

137    Līdz ar to ir jākonstatē, ka Francijas Republikas arguments par 2010. gada 28. decembra likuma 12. pantu ir jānoraida kā nepieņemams.

138    Šo konstatējumu nevar atspēkot ar Francijas Republikas izvirzītajiem argumentiem.

139    Tādējādi, pirmkārt, ir jānorāda, ka judikatūra, kas izriet no 2016. gada 21. janvāra sprieduma Galp Energía España u.c./Komisija (C‑603/13 P, EU:C:2016:38) un ko min Francijas Republika, šajā gadījumā ir bez nozīmes.

140    Taisnība – Tiesa 2016. gada 21. janvāra sprieduma Galp Energía España u.c./Komisija (C‑603/13 P, EU:C:2016:38) 72. punktā lēma, ka LESD 263. pantā paredzētās likumības pārbaudes tvērums attiecas uz visiem Komisijas lēmumiem par LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūru, kur Vispārējā tiesa prasītāju izvirzīto pamatu gaismā nodrošina padziļinātu pārbaudi – kā tiesību, tā faktu –, un ņemot vērā visu to iesniegto informāciju neatkarīgi no tā, vai tā attiecas uz laiku pirms vai pēc pieņemtā lēmuma, vai tā jau ir bijusi iesniegta iepriekš administratīvajā procedūrā vai pirmoreiz tiesvedībā lietā, ko izskata Vispārējā tiesa, ja šai informācijai ir nozīme Komisijas lēmuma tiesiskuma pārbaudē (spriedums, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 72. punkts).

141    Tomēr no 2016. gada 21. janvāra sprieduma Galp Energía España u.c./Komisija (C‑603/13 P, EU:C:2016:38) 72. punkta, kas izklāstīts še iepriekš, paša formulējuma izriet, ka šī judikatūra attiecas uz tādu lēmumu tiesiskuma pārbaudi, kuri pieņemti, pamatojoties uz LESD 101. un 102. pantu, nevis uz tādu lēmumu tiesiskuma pārbaudi, kas pieņemti, pamatojoties uz LESD 107. pantu.

142    Otrkārt, Francijas Republika nevar apgalvot, ka tai vajadzēja būt tiesībām Vispārējā tiesā atsaukties uz 2010. gada 28. janvāra likuma 12. pantu, lai atspēkotu prezumpciju par IFPEN priekšrocību tās attiecībās ar banku un finanšu iestādēm, vienīgi tādēļ, ka tā nevarēja uz to atsaukties formālās izmeklēšanas procedūras stadijā, jo tajā nenotika nekādas diskusijas par minēto prezumpciju.

143    Ir jāuzsver – lēmumā par formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu Komisija bija norādījusi, ka, neraugoties uz Francijas iestāžu iesniegtajiem paskaidrojumiem, ņemot vērā IFPEN tās EPIC statusa dēļ saņemtās valsts garantijas raksturlielumus, tā nevarēja izslēgt apstākli, ka IFPEN gūst ekonomisku priekšrocību, kas saistīta ar iespēju, ka valsts rīkojas kā pēdējā instance. Komisija arī precizēja, ka šī priekšrocība izriet no labvēlīgāka kreditoru vērtējuma par kredītu atmaksas risku neierobežotas valsts garantijas esamības dēļ un ka tā varēja atspoguļoties kā labāki kredīta nosacījumi. No tā izriet, ka Francijas Republikai, kas piedalījās formālajā izmeklēšanas procedūrā, bija jāsniedz informācija, kura, tās ieskatā, varētu atspēkot Komisijas lēmumā par minētās procedūras sākšanu sniegto vērtējumu par ekonomiskas priekšrocības esamību IFPEN attiecībās ar banku un finanšu iestādēm, tostarp vajadzības gadījumā 2010. gada 28. decembra likuma 12. panta teksts.

144    Katrā ziņā, pieņemot, ka Francijas Republika šajā procesā varētu atsaukties uz 2010. gada 28. decembra likuma 12. panta tekstu, ir jākonstatē, ka tas pats par sevi nevarēja atspēkot prezumpciju par priekšrocību IFPEN attiecībās ar banku un finanšu iestādēm datumā, kurā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

145    Proti, 2010. gada 28. decembra likuma 12. panta 1. punktā bija noteikts, ka “neatkarīgi no jebkādiem noteikumiem par pretējo, kas ir ietverti tiem piemērojamajos tiesību aktos, nav tiesību slēgt ar kredītiestādi līgumu par aizņēmumu, kura termiņš pārsniedz divpadsmit mēnešus, ne arī izdot vērtspapīru, kura termiņš pārsniedz šo laikposmu, Francijas struktūrām, kas ietilpst centrālās valsts pārvaldes kategorijā Padomes Regulas (EK) Nr. 2223/96 (1996. gada 25. jūnijs) par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Kopienā izpratnē, kas nav valsts, Caisse d’amortissement de la dette sociale [Sociālā parāda samazināšanas fonds], Caisse de la dette publique [Valsts parāda komisija] un Société de prises de participation de l’État [Valsts kapitālieguldījumu sabiedrība]”, un ka “ar kopīgu ekonomikas ministra un budžeta ministra lēmumu tiek noteikts to struktūru saraksts, uz kurām attiecas šis aizliegums”.

146    Tādējādi ir jānorāda, ka pretēji tam, ko Francijas Republika minēja tiesas sēdē, atsauce uz centrālās valsts pārvaldes kategoriju Padomes Regulas (EK) Nr. 2223/96 (1996. gada 25. jūnijs) par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Kopienā (OV 1996, L 310, 1. lpp.) izpratnē  vien nevarēja ļaut secināt, ka šī norma bija piemērojama IFPEN, ciktāl minētajā normā pašā bija paredzēts, ka to struktūru saraksts, kurām šī norma ir jāpiemēro, tiks noteikts ar ministra lēmumu.

147    Turklāt ir jāuzsver – atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu, Francijas Republika precizēja, ka IFPEN bija iekļauta to Francijas struktūru sarakstā, kuras ietilpst centrālās valsts pārvaldes kategorijā, kas minēta 2010. gada 28. decembra likuma 12. pantā; šis saraksts bija pievienots pielikumā 2011. gada 28. septembra lēmumam, ar kuru nosaka to minēto struktūru sarakstu, uz kurām attiecas aizliegums slēgt ar kredītiestādi līgumu par aizņēmumu, kura termiņš pārsniedz divpadsmit mēnešus, vai izdot vērtspapīru, kura termiņš pārsniedz šo laikposmu (2011. gada 6. oktobra JORF Nr. 232, 16907. lpp.).

148    Attiecībā uz IFPEN argumentu, ka konteksta elementiem, ko Francijas iestādes iesniegušas Komisijai administratīvā procesa laikā un kas atgādināti šā sprieduma 115. punktā, būtu bijis pietiekami, lai atspēkotu prezumpciju par priekšrocību tās attiecībās ar banku un finanšu iestādēm attiecībā uz nākotni, ir jānorāda, tāpat kā norādīja Komisija, ka ar šiem elementiem, kuri attiecās uz pagātni, nebija pietiekami, lai izslēgtu priekšrocības esamību nākotnē, ciktāl IFPEN statūtos bija ietverta norma, kas paredzēja, ka šai pēdējai ir iespēja slēgt līgumus par aizņēmumiem bez laika vai apmēra ierobežojumiem.

149    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka Francijas Republika un IFPEN nav atspēkojušas prezumpciju par priekšrocību IFPEN attiecībās ar banku un finanšu iestādēm nākotnē.

150    Līdz ar to ir jāsecina – Komisija pamatoti uzskatīja, ka IFPEN tās EPIC statusa dēļ saņemtā valsts garantija tai piešķīra ekonomisku priekšrocību.

151    Tāpēc, neraugoties uz konstatējumu šā sprieduma 105. punktā, saskaņā ar kuru Komisija nav izpildījusi pierādīšanas pienākumu attiecībā uz tās priekšrocības esamību, ko IFPEN varēja gūt no netiešas un neierobežotas valsts garantijas tās attiecībās ar piegādātājiem un klientiem, ir jānoraida kā nepamatoti pamati, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu un ir saistīti ar IFPEN priekšrocības esamību un aprēķināšanu.

 Par pamatiem, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu un ir saistīti ar IFPEN priekšrocības nodošanu meitasuzņēmumiem “Axens” un “Prosernat”

152    Argumenti, kas saistīti ar priekšrocības, kuru varētu būt guvusi IFPEN saistībā ar netiešo un neierobežoto valsts garantiju, ko sniedz tās EPIC statuss, nodošanu tās privāttiesību meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat, ir izvirzīti prasības pieteikuma lietā T‑157/12 otrā pamata otrajā daļā un prasības pieteikuma lietā T‑479/11 trešā pamata otrajā daļā.

153    IFPEN un Francijas Republika apgalvo, ka Komisija no juridiskā viedokļa nav pietiekami pierādījusi ekonomiskās priekšrocības, ko, kā apgalvots, IFPEN saņēmusi aplūkojamās valsts garantijas dēļ, nodošanu tās privāttiesību meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat.

154    IFPEN šajā ziņā norāda uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma nepietiekamību. Tā turklāt norāda, ka, ciktāl Komisijai katrā no saviem lēmumiem ir jāpārbauda lietas īpašie apstākļi, tās rīcība, apstrīdētajā lēmumā balstot savu argumentāciju uz analoģiju ar argumentāciju, kas izmantota Komisijas Lēmumā C(2005) 5412, galīgā redakcija (2005. gada 21. decembris) par valsts atbalstu Nr. 531/2005, Francija – Pasākumi saistībā ar Banque Postale izveidi un darbību (turpmāk tekstā – “lēmums Banque postale”), ir nepiemērota un nepamatota. Šajā ziņā tā norāda, ka šajā lēmumā bija ņemta vērā La Poste grupas darbības īpašā struktūra, kas ir atšķirīga no IFPEN grupas darbības struktūras, un ka IFPEN un tās meitasuzņēmumu darbību zinātniskais raksturs nekādi nav salīdzināms ar pasta darbībām. Turklāt IFPEN apgalvo, ka no apstrīdētā lēmuma 246. apsvēruma izriet – ņemot vērā to, ka Komisija nav atradusi priekšrocības nodošanas pazīmes IFPEN grāmatvedībā, tā esot balstījusi šīs nodošanas pierādīšanu vienīgi uz prezumpciju, ka priekšrocība bija nodota, nenosakot meitasuzņēmumiem tarifus par izmaksām, kuras saistītas ar valsts garantijas segumu, par pakalpojumiem, kurus IFPEN sniegusi to vārdā.

155    Francijas Republika apgalvo, pirmām kārtām, ka Komisija ir nepareizi interpretējusi lēmumu Banque Postale un, otrām kārtām, nav ņēmusi vērā faktu, ka rēķini par IFPEN sniegtajiem pakalpojumiem un pētījumiem ir izrakstīti, pamatojoties uz IFPEN segtajām izmaksām, piemērojot uzcenojumu, un ka līdz ar to IFPEN tirdzniecības attiecības ar tās meitasuzņēmumiem notika parastos tirgus apstākļos. Francijas Republika arī apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu un kļūdu faktos, uzskatot, ka tās argumentāciju Lēmumā 2009/157/EK varēja piemērot visām IFPEN attiecībām ar tās meitasuzņēmumiem, lai gan tai to vajadzēja piemērot vienīgi attiecībām, kuras noteiktas IFPEN ekskluzīvajos nolīgumos ar tās meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat.

156    Turklāt Francijas Republika apgalvo, ka pretēji tam, ko norāda Komisija, no apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas izriet, ka jautājums par priekšrocības nodošanu meitasuzņēmumiem nav nošķirams no pārējā minētā lēmuma.

157    Komisija norāda, ka jautājums par priekšrocības nodošanu ir pakārtots tam, lai tiktu pierādīts, ka pastāv valsts atbalsts IFPEN, kas izriet no tās EPIC statusa, un tas var attiekties vienīgi uz daļēju apstrīdētā lēmuma atcelšanu, proti, tās daļas atcelšanu, kura attiecas uz atbalsta nodošanu meitasuzņēmumiem. Komisijas ieskatā, jautājums par iespējamo priekšrocības nodošanu IFPEN meitasuzņēmumiem ir nošķirams no iepriekšējā jautājuma par IFPEN priekšrocības esamību.

158    Komisija turklāt apstrīd Francijas Republikas un IFPEN argumentāciju un lūdz noraidīt šos pamatus.

159    Iesākumā ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 1. panta 4. punkts attiecas uz to, ka valsts garantija sedz tehnoloģiju pārneses darbības, ko IFPEN veic jomās, kuras noteiktas ar ekskluzīvo vienošanos ar Axens un Prosernat.

160    Tādējādi ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 249. un 250. apsvērumā ekonomiskā priekšrocība meitasuzņēmumu Axens un Prosernat ekskluzīvajās darbības jomās, kura izriet no IFPEN piešķirtās valsts garantijas seguma, ir selektīva priekšrocība, jo tā sniedz meitasuzņēmumiem piekļuvi IFPEN tehnoloģijām, cilvēkresursiem un materiālajiem resursiem ar labvēlīgākiem nosacījumiem nekā to konkurentiem.

161    No tā izriet, ka ir nepieciešams pierādīt IFPEN priekšrocības nodošanu tās meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat, lai apstrīdētā lēmuma 1. panta 4. punktā minēto pasākumu kvalificētu par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

162    Tāpat ir jāatgādina – apstrīdētā lēmuma 1. panta 5. punkts attiecas uz to, ka valsts garantija sedz līgumpētījumu pakalpojumus un pakalpojumus, ko IFPEN sniedz gan trešo personu, gan savu meitasuzņēmumu vārdā.

163    Ir jānorāda, ka pēc definīcijas šī pasākuma kvalificēšana par valsts atbalstu neprasa pierādīt IFPEN priekšrocības nodošanu tās meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat attiecībā uz līgumpētījumu pakalpojumiem un pakalpojumiem, ko IFPEN sniedz trešo personu vārdā, kā arī savu meitasuzņēmumu vārdā ārpus jomām, kuras noteiktas ar ekskluzīvo vienošanos.

164    Turpretī ir jāuzsver, ka IFPEN priekšrocības nodošanas tās meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat pierādīšana ir izšķirīga, lai kvalificētu par valsts atbalstu to, ka valsts garantija sedz līgumpētījumu pakalpojumus un pakalpojumus, ko IFPEN sniedz minēto meitasuzņēmumu vārdā jomās, kuras noteiktas ar ekskluzīvo vienošanos, kas noslēgta ar šiem meitasuzņēmumiem. Proti, šajā pēdējā gadījumā atbalsta saņēmēji faktiski ir IFPEN meitasuzņēmumi Axens un Prosernat, jo ekskluzīvās vienošanās dēļ IFPEN var sniegt minētos pakalpojumus vienīgi to vārdā.

165    No tā izriet – kā būtībā apgalvo Komisija –, ka pamats attiecībā uz to, ka nav pierādīta priekšrocības nodošana, ir jānoraida kā neefektīvs, ciktāl ar to tiek mēģināts apstrīdēt apstrīdētā lēmuma 1. panta 5. punktā minētā pasākuma kvalificēšanu par valsts atbalstu, jo tas attiecas uz to, ka valsts garantija sedz līgumpētījumu pakalpojumus un pakalpojumus, ko IFPEN sniedz gan trešo personu, gan savu meitasuzņēmumu vārdā ārpus jomām, kas noteiktas ar ekskluzīvo vienošanos.

166    Francijas Republikas un IFPEN izvirzītie iebildumi ir jāvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

167    Pirmkārt, attiecībā uz IFPEN iebildumu, saskaņā ar kuru Komisija savu pierādījumu par IFPEN priekšrocības nodošanu tās meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat esot kļūdaini balstījusi uz neatbilstošu analoģiju ar argumentāciju, kas piemērota lēmumā Banque postale, un līdz ar to nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, ir jāuzsver, ka tā pamatā ir kļūdaina premisa.

168    Tā apstrīdētā lēmuma 240. apsvērumā Komisija precizēja – “ņemot vērā to, ka Francijas tiesību aktos nav noteikta akcionāra vispārēja atbildība par komercsabiedrību grupu meitasuzņēmumiem, nevar uzskatīt, ka [IFPEN] un tātad arī Francijas valsts var būt atbildīgas par parādsaistību atmaksāšanu, ko izsniegušas trešās personas Axens un Prosernat saimnieciskajai darbībai, jo īpaši, ja attiecībā uz šiem meitasuzņēmumiem tiktu piemērota likvidācijas procedūra tiesas ceļā”.

169    Tādējādi Komisija izslēdza, ka attiecībā uz Axens un Prosernat var piemērot tiešu tās priekšrocības nodošanu, ko IFPEN, kā apgalvots, esot saņēmusi savās attiecībās ar kreditoriem.

170    Tomēr apstrīdētā lēmuma 241.–247. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka Axens un Prosernat bija guvušas labumu no netiešas aplūkojamās priekšrocības nodošanas saskaņā ar šādu argumentāciju:

“(241)      Tomēr jāatzīmē, ka iepriekšminētajā lēmumā [Banque postale], lai gan Komisija [..] uzskatīja, ka uz La Banque Postale kā akciju sabiedrību saistībā ar sanācijas un likvidācijas procedūru tiesas ceļā attiecas vispārējās tiesības un tai tās pašas labā netika piešķirta neierobežota valsts garantija, Komisija tomēr skatīja jautājumu par iespējamu valsts garantijas seku pārvedumu meitasuzņēmumam, kas bija piešķirta tā vienīgajam akcionāram.

(242)      Precīzāk, Komisija uzskatīja, ka grupas funkcionēšanas struktūra izraisa akcionāra (La Poste) un meitasuzņēmuma (La Banque Postale) mijiedarbību šādu efektu pievienošanas rezultātā: i) meitasuzņēmums izmanto cilvēkresursus un materiālos resursus, ko tā rīcībā nodevis mātesuzņēmums, un ii) šo līdzekļu atlīdzība, pamatojoties uz izmaksām, ko sedzis mātesuzņēmums, lai tādu saimnieciska rakstura priekšrocību, kas samazina La Poste izmaksas, atlīdzība, ko La Banque Postale iemaksā mātesuzņēmumam, varētu tikt proporcionāli samazināta un izraisītu šīs saimnieciskā rakstura priekšrocības (vismaz daļēju) pārvedumu meitasuzņēmumam.

(243)      Līdzīgā veidā iepriekšminētajā Lēmumā C 51/[05] Komisija uzskatīja, ka pastāv zināma savstarpēja ietekme, jo īpaši publiskās organizācijas IFP tarifu izvēlē attiecībā uz Axens un Prosernat sniegtajiem pakalpojumiem to ekskluzīvajā jomā tā, lai komerciālās attiecības grupā nepakļautos tirgus loģikai, bet gluži pretēji padarītu iespējamas šķērssubsīdijas meitasuzņēmumu saimnieciskajai darbībai, izmantojot publiskos finanšu līdzekļus, kas ir mātesuzņēmuma rīcībā. [..]

(244)      Iepriekšminētajā La Banque Postale lietā Komisija uzskatīja, ka Francijas iestādēm nepieciešams uzņemties saistības, kuras ļauj ieviest mehānismu, kas neitralizētu meitasuzņēmuma līmenī iespējamās priekšrocības attiecībā uz mātesuzņēmumu. [..]

(245)      Šajā konkrētajā gadījumā Francijas iestādes apņēmās attiecībā uz aizņēmuma nosacījumiem publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumiem (Axens, BeicipFranlab, Prosernat) rakstveidā finansējuma līgumā norādīt (attiecībā uz katru līgumā minēto instrumentu) katras operācijas gaitā, ka “atbilstoši Francijas tiesību aktiem (jo īpaši tam, ka attiecībā uz katru garantiju nepieciešama tiesību aktos skaidri noteikta atļauja) šai finansējuma operācijai netiks piešķirta nekāda veida – tieša vai netieša – valsts garantija”.

(246)      Attiecībā uz to, ka meitasuzņēmumi izmanto cilvēkresursus un materiālus, ko to rīcībā nodevis mātesuzņēmums, kā Komisija norādīja iepriekšminētajā Lēmumā C 51/[05], “ja pastāv saimniecisko darbību subsīdijas, tad tās rodas no atlīdzības, ko attiecīgie meitasuzņēmumi maksā mātesuzņēmumam, un ir atspoguļotas IFP grāmatvedības datos” [..]. Izpētot publiskās organizācijas IFP grāmatvedības datus, vienīgie izmaksu elementi, kurus Komisija neņēma vērā iepriekšminētajā Lēmumā C 51/[05] attiecībā uz 2006. gadu un attiecībā uz nākamajiem gadiem Francijas iestāžu nosūtītajos gada pārskatos, ir tie, kas saistīti ar publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumiem sniegto pakalpojumu segšanu, izmantojot neierobežotu garantiju. Prēmijai, kas atbilst saistību izpildes garantijai vai vismaz lielākai piepūlei [un] kas nav samaksāta valstij, arī nevarēja noteikt tarifu saistībā ar meitasuzņēmumiem sniegtajiem pakalpojumiem.

(247)      Tāpēc jāuzskata, ka saimnieciskā rakstura priekšrocība, kas publiskajai iestādei radusies kā garantija tās statusa dēļ, tika pārvesta uz privāttiesību meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat.”

171    Turklāt apstrīdētā lēmuma 269. apsvērumā Komisija precizēja, ka “tarifu noteikšana [IFPEN] līgumpētījumu pakalpojumiem notiek, pamatojoties uz pilnīgu to pašizmaksu [..], kurai tiek pievienots peļņas procents, kura likme variē atkarībā no sarunām ar klientu”, un ka, “ņemot to vērā, vienīgais izmaksu elements, ko [IFPEN] nav ņēmusi vērā, tieši atbilst [IFPEN] nodrošinājuma prēmijai par saistību izpildes garantiju (vai par lielāko piepūli)”.

172    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pierādījuma par IFPEN priekšrocības nodošanu tās meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat pamatā ir konstatējums par pazeminātu tarifu noteikšanu minētajiem meitasuzņēmumiem par IFPEN pakalpojumiem – konstatējums, kas izriet, pirmām kārtām, no Lēmuma 2009/157, kurā Komisija konstatēja savstarpējas ietekmes esamību Axens un Prosernat ekskluzīvajās jomās, atļaujot šķērssubsidēšanu attiecībā uz 2006. gadu, un, otrām kārtām, no apstākļa, ka Francijas iestāžu iesniegtajos gada pārskatos par 2007.–2009. gadu, lai pierādītu, ka IFPEN meitasuzņēmumu vārdā sniegto pakalpojumu tarifi atbilda tirgus cenai, nebija ņemts vērā fakts, ka IFPEN neizrakstīja saviem meitasuzņēmumiem rēķinus kā klientiem par to, ka minētos pakalpojumus sedz valsts garantija, ko šī pēdējā saņem sava EPIC statusa dēļ.

173    No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo IFPEN, Komisija savu pierādījumu par IFPEN priekšrocības nodošanu tās meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat nepamatoja, balstoties vienīgi uz analoģiju ar argumentāciju, kas piemērota lēmumā Banque postale, bet gan ņēma vērā IFPEN grupas iekšējo attiecību īpašos apstākļus.

174    Šajā ziņā ir arī jānoraida kā neefektīvs Francijas Republikas iebildums, saskaņā ar kuru Komisija esot nepareizi interpretējusi lēmumu Banque postale.

175    Otrkārt, ņemot vērā konstatējumu, kas minēts šā sprieduma 172. punktā, attiecībā uz argumentāciju, uz kuru Komisija balstījās, lai pierādītu IFPEN priekšrocības nodošanu tās meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat, ir jānoraida kā nepamatots arī IFPEN arguments, saskaņā ar kuru Komisija minēto pierādījumu esot pamatojusi vienīgi ar prezumpciju par priekšrocības nodošanu, nenosakot meitasuzņēmumiem tarifus izmaksām, kas saistītas ar valsts garantijas segumu, par pakalpojumiem, kurus IFPEN sniedza tās meitasuzņēmumu vārdā.

176    Treškārt, attiecībā uz Francijas Republikas argumentu, saskaņā ar kuru Komisija būtībā nevarēja balstīties uz Lēmumu 2009/157, lai pierādītu IFPEN priekšrocības nodošanu tās meitasuzņēmumiem saistībā ar līgumpētījumu pakalpojumiem un pakalpojumiem, ko IFPEN sniegusi minēto meitasuzņēmumu vārdā ārpus šo meitasuzņēmumu ekskluzīvajām jomām, ir jānorāda – ņemot vērā, ka šis arguments neattiecas uz priekšrocības pārnešanu uz jomām, uz kurām attiecas ekskluzīvā vienošanās, tas ir jānoraida kā neefektīvs šā sprieduma 165. punktā izklāstītā iemesla dēļ.

177    Ceturtkārt, Francijas Republika pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā apstākli, ka par pakalpojumu sniegšanu un līgumpētījumu veikšanu IFPEN izraksta saviem meitasuzņēmumiem rēķinus atbilstoši tirgus apstākļiem.

178    Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka Komisija ņēma vērā šo apstākli attiecībā uz pierādījumu par IFPEN priekšrocības nodošanu tās meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat ārpus šo meitasuzņēmumu ekskluzīvo darbību jomas. Tādējādi, kā Komisija norāda savā iebildumu rakstā, no apstrīdētā lēmuma 269. apsvēruma izriet, ka, lai gan IFPEN cenu noteikšanas veida apraksts, ko iesniegušas Francijas iestādes, pierādīja, ka IFPEN līgumpētījumu pakalpojumu tarifi ārpus ekskluzīvo attiecību jomas ar tās meitasuzņēmumiem bija noteikti, pamatojoties uz pilnīgu to pašizmaksu, kurai tiek pievienots peļņas procents, tajā tomēr nebija minēta riska prēmija, kas izmaksāta valstij kā atlīdzība par neierobežoto garantiju.

179    Otrām kārtām, kā arī apgalvo Komisija, no apstrīdētā lēmuma 246. apsvēruma izriet, ka attiecībā uz pierādījumu par IFPEN priekšrocības nodošanu tās meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat šo meitasuzņēmumu ekskluzīvajā darbības jomā Komisija balstījās uz Lēmumu 2009/157, no kura 146. un 147. apsvēruma izriet, ka Axens un Prosernat maksātā atlīdzība IFPEN par sniegtajiem pakalpojumiem to ekskluzīvajās jomās bija mazāka nekā to pašizmaksa un radīja valsts atbalsta nodošanu. Jānorāda, ka Francijas Republika nav apstrīdējusi Lēmumu 2009/157 un arī šajā tiesvedībā nav apstrīdējusi tajā izdarītos secinājumus attiecībā uz Axens un Prosernat IFPEN maksāto atlīdzību par sniegtajiem pakalpojumiem to ekskluzīvajās jomās.

180    Līdz ar to ir jānoraida kā nepamatots Francijas Republikas iebildums par to, ka Komisija nav ņēmusi vērā apstākli, ka par pakalpojumu sniegšanu un līgumpētījumu veikšanu IFPEN izraksta saviem meitasuzņēmumiem rēķinus par tirgus cenu.

181    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pamati, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu un ir saistīti ar IFPEN priekšrocības nodošanu meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat, ir jānoraida kā nepamatoti.

 Par pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu un ir saistīts ar valsts līdzekļu nodošanas esamību

182    Ar argumentu, kas izklāstīts prasības pieteikuma lietā T‑157/12 otrā pamata trešajā daļā, IFPEN pakārtoti apgalvo, ka nepastāv pietiekama saikne starp priekšrocību, kas esot tās rīcībā, un valsts līdzekļu nodošanu, kura izriet no neierobežotās garantijas. Vai būtu runa par attiecībām ar tās piegādātājiem vai ar klientiem, saikne starp apgalvoto cenu samazinājumu vai apgalvoto saistību izpildes garantijas izmantošanu, no vienas puses, un valsts līdzekļu nodošanu, no otras, esot objektīvi mākslīga un pilnībā balstīta uz hipotētiskām konstrukcijām, kuru pamatā nav nekādu objektīvu datu.

183    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan IFPEN argumenti ir sniegti tās prasības pieteikuma daļā par priekšrocības esamību, tajos ir atsauce uz citu valsts atbalsta esamības nosacījumu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, proti, uz valsts līdzekļu ieguldīšanu.

184    Turklāt ir jāmin, ka šie argumenti attiecas vienīgi uz IFPEN attiecībām ar tās piegādātājiem un klientiem.

185    No tā izriet – ņemot vērā to, ka Vispārējā tiesa šā sprieduma 105. punktā konstatēja, ka Komisija nebija pierādījusi, ka netiešā un neierobežotā valsts garantija par labu IFPEN tai bija piešķīrusi vai varēja piešķirt ekskluzīvu priekšrocību tās attiecībās ar piegādātājiem un klientiem, šis pamats ir jānoraida kā neefektīvs.

 Par pamatu attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu

186    Argumentus attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu IFPEN ir izvirzījusi prasības pieteikuma lietā T‑157/12 piektajā pamatā.

187    Šie argumenti ir sadalīti divās daļās. Pirmajā daļā IFPEN būtībā apgalvo, ka, ciktāl Komisija nav sniegusi objektīvu pierādījumu netiešai un neierobežotai valsts garantijai par labu IFPEN un līdz ar to ir pamatojusi savu argumentāciju ar virkni nepārbaudītu pieņēmumu, prasība sistemātiski attiecināt uz EPIC izveidi pienākumu par iepriekšēju paziņošanu un tādējādi prasīt virkni administratīvu ziņojumu attiecībā uz grāmatvedību ir nesamērīga. Samērīguma principa pārkāpums atklājoties vēl jo vairāk tajā, ka, pirmām kārtām, EPIC piemērojamie principi ir vecāki par Romas līgumu un ka Francijas valdība ir uzsvērusi spēcīgu juridisku argumentu, lai pierādītu to, ka Komisijas tēze ir kļūdaina, un, otrām kārtām, Francijas valdība esot sniegusi pietiekamu līdzekli, lai kliedētu Komisijas šaubas attiecībā uz garantijas par labu EPIC esamību, piedāvājot grozīt dekrētu, ar kuru piemēro 1980. gada 16. jūlija likumu.

188    Ar otro daļu IFPEN apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu Francijas iestādēm un līdz ar to arī tai pašai ir noteikts ievērot noteiktu skaitu pienākumu, kuri ir acīmredzami nesamērīgi gan attiecībā uz izvirzīto mērķi, gan attiecībā uz – tās gadījumā – EPIC statusa ļoti šauro ietekmi.

189    Tādējādi, pirmkārt, IFPEN norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu Francijas iestādēm un līdz ar to arī tai pašai ir noteikts pienākums katru gadu, sākot no 2010. gada 1. janvāra, līdz ekskluzīvo nolīgumu termiņa beigām sagatavot gada finanšu pārskatu, iekļaujot minētā lēmuma 5. pantā uzskaitītos elementus. Tomēr, pirmām kārtām, IFPEN ieskatā, Komisijas prasība iekļaut gada pārskatā novērtējumu par palielinošo ietekmi, ko rada apgalvotā neierobežotā garantija un kas atbilst tam, ka piegādātāji labvēlīgāk vērtē IFPEN saistību neizpildes risku, un tam, ka netiek maksāta prēmija par apgalvoto saistību izpildes garantiju, rada tās pašas līdzekļu izšķērdēšanu, lai arī šāda darbība būtu pilnībā mākslīga un bez nekāda sakara ar ekonomisko realitāti. Apstāklis, ka šāda “palielinātāja” IFPEN grāmatvedības datos nav un ka Komisija pēc vairākiem gadiem nespēj atrast pieņemamas salīdzinājuma likmes, apstiprinot jebkāda priekšlikuma par “palielinātāju” pārmērīgi mākslīgo, pat izdomāto raksturu. Otrām kārtām, IFPEN norāda, ka laikposmā no datuma, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, līdz datumam, kurā tika celta šī prasība, Francijas iestādes saskaņā ar Lēmuma 2009/157 3. panta 2. punktu ir paziņojušas par to vienošanos atjaunošanu par rūpniecisko izpēti, kuras noslēgtas starp IFPEN un tās meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat šo pēdējo ekskluzīvajās darbības jomās. IFPEN ieskatā, apstrīdētais lēmums skaidri iespaidojot pozitīvu vērtējumu par minēto vienošanos atjaunošanas saderību, ievērojot visu apstrīdēto lēmumu. Praksē apstrīdētais lēmums nosakot Francijas iestādēm pienākumu sagatavot gada pārskatu līdz ekskluzīvo nolīgumu termiņa beigām, proti, desmit gadu garumā, un tas esot acīmredzami nesamērīgi, ņemot vērā mērķi pārbaudīt valsts atbalstu, par kura esamību varot leģitīmi šaubīties.

190    Otrkārt, IFPEN Komisijai pārmet, ka tā ir noteikusi Francijas iestādēm pienākumu iekļaut IFPEN līgumos apstrīdētā lēmuma 9. pantā minētās klauzulas, un tas pasākumu darot ārkārtīgi ierobežojošu un vēl jo mazāk pamatotu, ņemot vērā, ka Komisija valsts atbalsta esamību secināja, pamatojoties uz virkni neapstiprinātu pieņēmumu un acīmredzamām kļūdām vērtējumā.

191    Attiecībā uz šī pamata pirmo daļu ir jānorāda – tas balstās uz premisu, ka Komisija neesot pierādījusi, ka EPIC statusa dēļ IFPEN būtu guvusi netiešu un neierobežotu valsts garantiju.

192    Tomēr, pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka 2014. gada 3. aprīļa spriedumā Francija/Komisija (C‑559/12 P, EU:C:2014:217) Tiesa lēma, ka, lai pierādītu šādas garantijas esamību, kura tieši neizriet ne no viena leģislatīva vai līgumiska akta, Komisija var pamatoties uz būtisku, precīzu un saskanīgu norāžu kopuma metodi, lai izvērtētu, vai valsts tiesībās pastāv faktisks valsts pienākums izmantot pašai savus līdzekļus saistības neizpildījušas EPIC radīto zaudējumu segšanai un tādējādi – atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai – pietiekami konkrēts tādu izdevumu ekonomiskais risks, kuri būtu jāsedz no valsts budžeta (spriedums, 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija, C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 65. punkts).

193    Otrām kārtām, tāpat ir jāatgādina, ka, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu par to, kāda ir 2014. gada 3. aprīļa sprieduma Francija/Komisija (C‑559/12 P, EU:C:2014:217) ietekme uz šo lietu, IFPEN 2014. gada 5. maija vēstulē precizēja, ka tā uzskata, ka šā sprieduma 192. punktā izklāstītais apsvērums ir piemērojams šajā lietā, un ka līdz ar to tā atsakās no sava pirmā pamata, kurš attiecas uz tiesību kļūdu un saskaņā ar kuru Komisija esot pārsniegusi tai atzītās robežas valsts tiesību interpretācijā saistībā ar valsts atbalsta tiesisko regulējumu.

194    No tā izriet, ka šī pamata pirmā daļa, ciktāl IFPEN to nav atsaukusi, ir jānoraida kā nepamatota.

195    Attiecībā uz šī pamata otro daļu IFPEN apgalvo, ka pienākumi, kas Francijas Republikai un netieši arī IFPEN pašai ir noteikti ar apstrīdētā lēmuma 5. pantu un 9. panta 1.–3. punktu, ir nesamērīgi.

196    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru samērīguma principa, kas ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem, ievērošanai ir vajadzīgs, lai Savienības iestāžu pieņemtie tiesību akti nepārsniegtu attiecīgo tiesību aktu leģitīmo mērķu sasniegšanai piemērotā un nepieciešamā robežas, un tāpēc, ja pastāv izvēle starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizmanto tas, kurš ir mazāk apgrūtinošs, un radītās neērtības nedrīkst būt pārmērīgas salīdzinājumā ar noteiktajiem mērķiem (spriedums, 2007. gada 24. maijs, Maatschap SchonewillePrins, C‑45/05, EU:C:2007:296, 45. punkts).

197    Šajā gadījumā ir jānorāda – no apstrīdētā lēmuma 4. panta izriet, ka šī paša lēmuma 1. panta 4. punktā minētais pasākums no 2010. gada 1. janvāra līdz ekskluzīvo nolīgumu starp IFPEN un tās meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat termiņa beigām ir ar iekšējo tirgu saderīgs valsts atbalsts, ja tiek ievēroti minētā lēmuma 5. un 6. pantā paredzētie nosacījumi.

198    Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 5. panta 1. punktu “gada finanšu pārskatā, kas minēts Lēmuma C 51/[05] 4. panta 2. punktā, bez elementiem, kas jau norādīti minētā lēmuma 5. panta 1. punktā, tiek iekļauti arī šā panta 2., 3. un 4. punktā uzskaitītie elementi”.

199    Apstrīdētā lēmuma 5. panta 2. punktā ir noteikts, ka “gada finanšu pārskatā iekļauj [IFPEN] parādsaistību summu, procentu likmi un līguma nosacījumus par katru attiecīgo gadu, kā arī aplēses par iespējamās procentu likmes subsīdijas, kas saistīta ar valsts garantiju, bruto dotācijas ekvivalentu, izņemot gadījumus, kad var pierādīt, ka šie aizdevuma līgumi atbilst parastajiem tirgus noteikumiem, vai [nu] salīdzinot to nosacījumus ar tiem, kādus saņēmusi [IFPEN] pirms tās statusa maiņas, vai arī izmantojot precīzāku metodi, ko iepriekš apstiprinājusi Komisija”.

200    Apstrīdētā lēmuma 5. panta 3. punktā ir paredzēts, ka “gada finanšu pārskatā iekļauj to preču un pakalpojumu summu, ko [IFPEN] attiecīgajā gadā iegādājusies no piegādātājiem, lai varētu sniegt saimnieciskos pakalpojumus, kas minēti šā lēmuma 1. panta 4. un 5. punktā, kā arī atbalsta bruto dotācijas ekvivalenta maksimālo novērtējumu, kas izriet no tā, ka piegādātāji labvēlīgāk novērtē uzņēmuma bankrota risku”, un ka “šo novērtējumu veic, piemērojot fiksētu procentu likmi 2,5 % apmērā no iegādāto preču un pakalpojumu summas vai izmantojot precīzāku metodi, kuru iepriekš apstiprinājusi Komisija”.

201    Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 5. panta 4. punktu “gada finanšu pārskatā iekļauj šā lēmuma 1. panta 4. un 5. punktā norādīto saimniecisko darbību summu, ko [IFPEN] ir veikusi attiecīgā gada laikā, kā arī atbalsta bruto dotācijas ekvivalenta maksimālo novērtējumu, kas izriet no tā, ka nav izmaksāta prēmija, kas atbilst saistību izpildes garantijai vai vismaz lielākās piepūles garantijai, kas tiek piešķirta minēto saimniecisko pakalpojumu izmantotājiem”, un ka “šo novērtējumu veic, izmantojot fiksētu likmi 5 % apmērā no sniegto pakalpojumu summas vai izmantojot precīzāku metodi, ko iepriekš apstiprinājusi Komisija”.

202    No šīm normām izriet, ka ar apstrīdētā lēmuma 5. pantu IFPEN būtībā tiek noteikti pienākumi pārbaudīt tai piešķirtā valsts atbalsta saderību ar iekšējo tirgu. Ar to šai struktūrai tiek noteikts pienākums katru gadu iesniegt Komisijai datus par nosacījumiem saistībā ar tai piešķirtajiem aizdevumiem, to preču un pakalpojumu summām, kurus tā iegādājusies no piegādātājiem savu saimniecisko darbību veikšanai, ar atbalsta dotācijas ekvivalenta maksimālo novērtējumu un, visbeidzot, to saimniecisko darbību summu, kuras tā ir veikusi, ar atbalsta dotācijas ekvivalenta maksimālo novērtējumu.

203    Šajā ziņā ir jānorāda, ka gadījumos, kuros valsts pasākumu var kvalificēt kā valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, uz to attiecas LESD 108. panta 3. punktā noteiktais paziņošanas pienākums. Pienākumu paziņot informāciju, kura Komisijai ir nepieciešama, lai novērtētu atbalsta saderību, līdz ar to nevar uzskatīt par tādu, kas pats par sevi ir pretrunā samērīguma principam.

204    Turklāt ir jānorāda – kā apgalvo Komisija, IFPEN noteiktie pienākumi atbilst to pienākumu loģikai, kuri tai noteikti ar Lēmumu 2009/157, ko nav apstrīdējusi ne IFPEN, ne Francijas Republika.

205    Bez tam ir jānorāda – kā arī apgalvo Komisija, gada pārskata iesniegšana saistībā ar atbalsta shēmu ir ierasta un ar mērķi pārbaudīt valsts atbalstus samērīga prakse.

206    Tomēr šajā gadījumā ir jānorāda, ka, lai gan ar apstrīdētā lēmuma 5. panta 2. punktu noteiktais pienākums ir saistīts ar prezumpciju par IFPEN priekšrocību tās attiecībās ar banku un finanšu iestādēm, attiecībā uz kuru Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija to izmantoja pamatoti, lai kvalificētu par valsts atbalstu tā paša lēmuma 1. panta 4. punktā minēto pasākumu, tas tā nav attiecībā uz pienākumiem, kuri ir noteikti ar tā paša lēmuma 5. panta 3. un 4. punktu.

207    Proti, ir jākonstatē, ka ar šīm normām noteiktie pienākumi attiecas uz priekšrocību, kuru IFPEN esot guvusi attiecībās ar tās piegādātājiem un klientiem, bet attiecībā uz kuru Vispārējā tiesa šā sprieduma 105. punktā konstatēja, ka Komisija nav pierādījusi tās esamību. No tā izriet, ka šādus pienākumus pēc definīcijas nevar uzskatīt par piemērotiem un nepieciešamiem šā sprieduma 196. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

208    Turklāt ir jānorāda, ka ar apstrīdētā lēmuma 9. panta 1.–3. punktu Francijas iestādēm būtībā ir noteikts pienākums IFPEN noslēgtajos līgumos iekļaut klauzulu par valsts atbildības neesamību un līgumos, kurus noslēguši IFPEN meitasuzņēmumi, – klauzulu, ar kuru noraida šīs pēdējās, kā arī valsts atbildību.

209    Tomēr IFPEN šajā ziņā vienīgi apgalvo, ka pienākums iekļaut klauzulas par atbildības neesamību tai esot īpaši ierobežojošs, nepaskaidrojot, kādu iemeslu dēļ apstrīdētā lēmuma 9. pantā minētās dažādās klauzulas nebūtu nepieciešamas vai piemērotas šajā gadījumā.

210    Līdz ar to šāds iebildums ir jānoraida kā nepieņemams, ņemot vērā judikatūru, saskaņā ar kuru atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmajai daļai, ko atbilstoši minēto statūtu 53. panta pirmajai daļai piemēro tiesvedībā Vispārējā tiesā, un atbilstoši Reglamenta 76. panta d) punktam pieteikumā par lietas ierosināšanu ir jābūt iekļautam kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem. Šim kopsavilkumam ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un Vispārējai tiesai lemt par prasību, vajadzības gadījumā bez papildu informācijas prasības pamatošanai. Tādēļ pašā prasības pieteikumā ir skaidri jānorāda pamati, ar kuriem ir pamatota prasība, un tādēļ vienīgi abstrakts to izklāsts neatbilst Reglamenta prasībām. Analoģiskas prasības ir piemērojamas tad, ja iebildums ir izteikts pamata atbalstam (skat. spriedumu, 2018. gada 7. jūnijs, Winkler/Komisija, T‑369/17, nav publicēts, EU:T:2018:334, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

211    Līdz ar to ir jāapmierina šī pamata otrā daļa par samērīguma principa pārkāpumu, ciktāl tā attiecas uz apstrīdētā lēmuma 5. panta 3. un 4. punktu, un pārējā daļā tā ir jānoraida kā nepieņemama.

212    No tā izriet, ka ir daļēji jāapmierina IFPEN prasība lietā T‑157/12.

213    Savukārt, tā kā visi Francijas Republikas izvirzītie pamati ir noraidīti, ir jānoraida prasība lietā T‑479/11.

 Par atcelšanas apjomu

214    IFPEN galvenokārt lūdz pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu un pakārtoti – atcelt tās daļas minētā lēmuma rezolutīvajā daļā, kurās pieļauti trūkumi.

215    Šajā ziņā ir jānorāda, ka apmierinātais pamats par samērīguma principa pārkāpumu attiecas vienīgi uz apstrīdētā lēmuma 1. panta 4. punktā par valsts atbalstu atzīto pasākumu saderības nosacījumiem.

216    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 5. panta 3. un 4. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 6. panta 1. punkts, ciktāl tie attiecas uz valsts garantijas maksimālo ietekmi, kā tā novērtēta minētā lēmuma 5. panta 3. un 4. punktā, un pārējā daļā prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

217    Piemērojot Reglamenta 219. pantu, Vispārējā tiesa nolēmumos, kas pasludināti pēc tiesību aktu atcelšanas un lietas nodošanas atpakaļ, lemj par tiesāšanās izdevumiem attiecībā uz, pirmām kārtām, tiesvedību Vispārējā tiesā un, otrām kārtām, apelācijas tiesvedību Tiesā.

218    Ciktāl spriedumā apelācijas tiesvedībā Tiesa atcēla sākotnējo spriedumu un atlika lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem, Vispārējai tiesai šajā spriedumā ir jālemj par visiem tiesāšanās izdevumiem saistībā ar tiesvedību šajā tiesā, tostarp tiesvedību pirmajā instancē, kā arī par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar apelācijas tiesvedību lietā C‑438/16 P.

219    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Saskaņā ar minētā panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

220    Tā kā Francijas Republikai, IFPEN un Komisijai spriedums pirmajā instancē ir daļēji nelabvēlīgs, katrs lietas dalībnieks sedz pats savus tiesāšanās izdevumus minētajā tiesvedībā.

221    Francijas Republika, IFPEN un Komisija sedz katra savus tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē.

222    Tā kā Francijas Republikai spriedums lietā T‑479/11 RENV ir nelabvēlīgs, tā sedz savus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā saskaņā ar tās prasījumiem.

223    Tā kā IFPEN un Komisijai katrai spriedums lietā T‑157/12 RENV ir nelabvēlīgs, jo Vispārējā tiesa ir daļēji atcēlusi apstrīdēto lēmumu un noraidījusi prasību pārējā daļā, IFPEN un Komisija sedz pašas savus tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Komisijas Lēmuma 2012/26/ES (2011. gada 29. jūnijs) par valsts atbalstu C 35/08 (ex NN 11/08), kuru Francija piešķīrusi publiskajai organizācijai “Institut français du pétrole”, 5. panta 3. un 4. punktu, kā arī 6. panta 1. punktu, ciktāl tie attiecas uz valsts garantijas maksimālo ietekmi, kā tā novērtēta minētā lēmuma 5. panta 3. un 4. punktā.

2)      Pārējā daļā prasības noraidīt.

3)      Eiropas Komisija, Francijas Republika un IFP Énergies nouvelles sedz katra savus tiesāšanās izdevumus lietās T479/11 un T157/12.

4)      Francijas Republika, IFP Énergies nouvelles un Komisija sedz katra savus tiesāšanās izdevumus lietā C438/16 P.

5)      Francijas Republika sedz savus un atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus lietā T479/11 RENV.

6)      IFP Énergies nouvelles un Komisija sedz katra savus tiesāšanās izdevumus lietā T157/12 RENV.

Collins

Kancheva

De Baere

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 5. oktobrī.

[Paraksti]


Satura rādītājs



*      Tiesvedības valoda – franču.