Lieta T‑139/06

Francijas Republika

pret

Eiropas Komisiju

Tiesas sprieduma, kurā ir konstatēta valsts pienākumu neizpilde, neizpilde – Kavējuma nauda – Noteikti dalībvalsts veikti pasākumi – Samaksas pieprasījums – Komisijas kompetence – Vispārējās tiesas kompetence

Sprieduma kopsavilkums

1.      Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Tiesas spriedums, kurā konstatēta pienākuma izpildīt spriedumu neizpilde un noteikta kavējuma nauda – Komisijas kompetence iekasēt Tiesas noteikto kavējuma naudu

(EKL 226.–228., 274. un 279. pants)

2.      Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Tiesas spriedums, ar kuru konstatēta pienākumu neizpilde – Izpildes termiņš

(EKL 226. un 228. pants)

3.      Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Tiesas spriedums, kurā konstatēta pienākuma izpildīt spriedumu neizpilde un noteikta kavējuma nauda – Komisijas dalībvalsts veikto pasākumu, lai nodrošinātu atbilstību Tiesas spriedumam, vērtējums – Robežas

(EKL 226. un 228. pants)

4.      Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Tiesas spriedums, kurā konstatēta pienākuma izpildīt spriedumu neizpilde un noteikta kavējuma nauda – “Fiksēta kavējuma nauda” un “degresīva kavējuma nauda” – Komisijas kompetence samazināt Tiesas noteiktās kavējuma naudas summu – Neesamība

(EKL 226. un 228. pants)

5.      Process – Kompetences sadalījums starp Tiesu un Vispārējo tiesu – Prasība atcelt tiesību aktu, ko dalībvalsts iesniegusi par Komisijas lēmumu, ar kuru noteikta kavējuma naudas summa, kas jāmaksā, izpildot Tiesas spriedumu – Vispārējās tiesas neierobežota kompetence samazināt kavējuma naudas summu – Neesamība – Tiesas ekskluzīva kompetence

(EKL 226., 228. un 229. pants)

1.      EK līgumā nav noteikta kārtība, kādā tiek izpildīts spriedums, ko Tiesa pasludinājusi EKL 228. pantā paredzētā procesa iznākumā, it īpaši, ja ir noteikta kavējuma nauda. Lai gan ir taisnība, ka EKL 226. un 228. pantā paredzētajiem procesiem ir viens un tas pats mērķis, proti, nodrošināt efektīvu Savienības tiesību piemērošanu, tomēr tās ir divas dažādas tiesvedības, ar kurām šis mērķis tiek sasniegts atšķirīgi. Ar EKL 226. pantu iedibinātā procesa mērķis ir konstatēt un izbeigt dalībvalsts rīcību, ar kuru tiek pārkāptas Savienības tiesības, turpretim EKL 228. pantā paredzētā procesa mērķis ir daudz šaurāks, tas ir vērsts vienīgi uz to, lai mudinātu pienākumus neizpildošo dalībvalsti izpildīt spriedumu, ar kuru konstatēta pienākumu neizpilde.

No tā izriet, ka, tiklīdz Tiesa ar spriedumu, kas pasludināts atbilstoši EKL 226. pantam, ir konstatējusi, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, sarunu starp šo dalībvalsti un Komisiju turpināšanas mērķis vairs nav pienākumu neizpildes fakts – ko jau skaidri ir konstatējusi Tiesa –, bet jautājums par to, vai ir īstenojušies apstākļi, kas nepieciešami, lai celtu prasību saskaņā ar EKL 228. pantu.

Saskaņā ar EKL 226.–228. pantu dalībvalstu tiesības un pienākumi var tikt noteikti, kā arī to rīcība var tikt izvērtēta tikai ar Tiesas spriedumu. Tā kā Tiesa spriedumā, kas taisīts saskaņā ar EKL 228. pantu, skaidri ir noteikusi dalībvalsts pienākumus, būtu pretrunā Līguma garam un EKL 228. pantā paredzētajam mehānismam likt Komisijai ierosināt jaunu prasību par pienākumu neizpildi, pamatojoties uz EKL 226. pantu.

Turklāt, tā kā Tiesas spriedumā, kas taisīts atbilstoši EKL 228. panta 2. punktam, dalībvalstij ir piespriests iemaksāt Komisijas kontā “Eiropas Kopienu pašu resursi” kavējuma naudu un tā kā atbilstoši EKL 274. pantam Komisija ir atbildīga par budžeta izpildi, tai ir jāpiedzen naudas summas, kas ir jāiemaksā Savienības budžetā, izpildot spriedumu saskaņā ar regulām, kas pieņemtas, piemērojot EKL 279. pantu.

No minētā izriet, ka Komisijai principā ir kompetence pieprasīt Tiesas noteiktās kavējuma naudas samaksu.

(sal. ar 25.–28., 32., 37. un 38. punktu)

2.      Lai arī EKL 228. pantā nav precizēts termiņš, kurā jānotiek Tiesas sprieduma, ar kuru ir konstatēta pienākumu neizpilde, izpildei, ar Savienības tiesību tūlītēju un vienveidīgu piemērošanu saistītās intereses prasa, lai šī izpilde notiktu tūlītēji un cik vien iespējams īsos termiņos. No Līguma gara un sakarības starp EKL 226. un EKL 228. pantu izriet, ka Tiesas spriedums, ar kuru konstatēta pienākumu neizpilde, kā arī sekojošs spriedums, ar kuru konstatēts, ka pirmais spriedums nav pilnībā izpildīts, ir jāuzskata par tiesisko regulējumu, kas ļauj dalībvalstij precīzi noteikt nepieciešamos pasākumus, lai panāktu atbilstību Savienības tiesībām.

(sal. ar 42. un 43. punktu)

3.      Tiesas sprieduma, ar kuru dalībvalstij ir noteikta kavējuma nauda, izpildes ietvaros, ja Komisijai ir nopietnas un pamatotas šaubas par valsts iestāžu veiktajām kontrolēm, dalībvalsts nevar atspēkot tās secinājumus, nepamatojot savus attiecīgos apgalvojumus ar pierādījumiem, kas norāda uz darboties spējīgu kontroles sistēmu, uz kuru var paļauties. Faktiski dalībvalstij ir pienākums iesniegt vissīkākos un vispilnīgākos pierādījumus par šo kontroļu faktisko norisi un – attiecīgā gadījumā – par Komisijas apgalvojumu neprecizitātēm. Tas vēl jo vairāk ir tā, ja nav izpildīts Tiesas spriedums par pienākumu neizpildi, jo dalībvalstij ir jāparāda, ka tā minēto neizpildi ir izbeigusi. Šajos ietvaros Komisijai ir jāvar novērtēt dalībvalsts Tiesas sprieduma izpildei veiktos pasākumus, lai it īpaši novērstu, ka dalībvalsts, kura nav izpildījusi savus pienākumus, aprobežojas ar tādu pasākumu veikšanu, kam faktiski ir tāds pats saturs kā tiem, par kuriem ir taisīts Tiesas spriedums.

Tomēr šīs rīcības brīvības īstenošana nevar ietekmēt ne dalībvalstu tiesības – it īpaši procesuālās tiesības –, kas tām ir EKL 226. pantā paredzētajā procedūrā, ne arī Tiesas ekskluzīvo kompetenci lemt par valsts likumdošanas aktu atbilstību Kopienu tiesībām.

Līdz ar to Komisijai pirms kavējuma naudas iekasēšanas ir jāpārbauda, vai pārkāpumi, ko Tiesa konstatējusi saistībā ar spriedumu, kas pamatots ar EKL 228. pantu, vēl arvien pastāv Tiesas noteiktajā termiņā.

(sal. ar 52.–55. punktu)

4.      Ja, izpildot spriedumu par pienākumu neizpildi, Tiesa, pamatojoties uz EKL 228. pantu, nospriež noteikt fiksētu kavējuma naudu, kas ir iekasējama pēc katra sešu mēnešu laikposma, sākot no sprieduma pasludināšanas līdz brīdim, kad spriedums par pienākumu neizpildi pilnībā būs izpildīts, no tā jāsecina, ka daļēja minētā sprieduma izpilde nedod tiesības uz naudas soda summas samazinājumu. Ja Tiesa tieši nosaka “fiksētu kavējuma naudu”, nevis “degresīvu kavējuma naudu”, tad, tā kā Komisijai Tiesas spriedums ir saistošs, tai nav kompetences samazināt šīs kavējuma naudas summu.

(sal. ar 78. un 79. punktu)

5.      Turklāt, kas attiecas uz iespējamo Vispārējās tiesas neierobežoto jurisdikciju samazināt kavējuma naudas summu, ir jākonstatē, ka iespējamā kavējuma naudas un tās summas noteikšana lietā par sprieduma, ar kuru konstatēta pienākumu neizpilde, neizpildi ietilpst Tiesas ekskluzīvā kompetencē. Līdz ar to, ja Vispārējā tiesa to samazinātu saistībā ar prasību par tiesību akta atcelšanu, tas būtu pretrunā Līguma saskaņotībai. Visbeidzot, EKL 229. pantā ir izvirzīta prasība, lai šī kompetence būtu tieši noteikta. To nevar secināt nedz no EKL 226., nedz 228. panta noteikumiem.

(sal. ar 81. punktu)