ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2008. gada 4. septembrī (1)
Lieta C‑185/07
Allianz SpA (iepriekš Riunione Adriatica Di Sicurta SpA) u.c.
pret
West Tankers Inc.
(House of Lords (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Regula (EK) Nr. 44/2001 – Piemērošanas joma – Šķīrējtiesa – Rīkojums, ar kuru pretējai pusei pirms šķīrējtiesas ir aizliegts uzsākt vai turpināt tiesvedību valsts tiesā citā dalībvalstī (anti‑suit injunction)
I – Ievads
1. House of Lords [Lordu palāta] (Apvienotā Karaliste) uzdod Tiesai prejudiciālu jautājumu par to, vai tiesvedības aizliegumi (anti‑suit injunctions) par vienošanos par strīdu izšķiršanu izpildi ir saderīgi ar Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2).
2. Citos apstākļos lietā Turner (3) Tiesa jau ir lēmusi, ka Briseles konvencija (4) ir pretrunā tiesvedības aizliegumiem. Minētajā lietā Apvienotās Karalistes valsts tiesā izskatāmā strīdā bija jāaizliedz lietas dalībniekam uzsākt vai turpināt tiesvedību citas konvencijas dalībvalsts tiesā. Tagad Tiesai ir jāspriež par to, vai tiesvedības aizliegumi ir nepieņemami arī tad, ja tie ir noteikti tiesvedības šķīrējtiesā aizsardzībai.
3. Pēc sprieduma lietā Turner Apvienotās Karalistes tiesas vēl arvien nosaka tiesvedības aizliegumus, ja lietas dalībnieks, pēc to domām, ar prasību, kas ir celta citas dalībvalsts tiesā, pārkāpj vienošanos par strīdu izšķiršanu, kas pamato Apvienotajā Karalistē reģistrētas šķīrējtiesas kompetenci (5). Tās uzskata, ka šāda prakse nav pretrunā spriedumam lietā Turner, jo Regula Nr. 44/2001 nav piemērojama šķīrējtiesām.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Ņujorkas konvencija
4. Visas Eiropas Kopienas dalībvalstis ir 1958. gada 10. jūnija Ņujorkas konvencijas par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildi (Ņujorkas konvencija) (6) dalībnieces.
5. Ņujorkas konvencijas I panta 1. punktā ir noteikta materiālā piemērošanas joma:
“Šī Konvencija ir jāpiemēro, atzīstot un izpildot citas valsts teritorijā strīdos starp fiziskām vai juridiskām personām pieņemtus šķīrējtiesas lēmumus, izņemot tos lēmumus, kas ir pieņemti valsts teritorijā, kur tiek lūgta to atzīšana un izpildīšana [..].”
6. Ņujorkas Konvencijas II. pants ir šāds:
“1. Katra dalībvalsts atzīst tādu rakstveida nolīgumu, ar kuru puses apņemas pakļaut šķīrējtiesas procedūrai visus vai atsevišķus strīdus, kas jau radušies starp tām vai vēl var rasties par noteiktām līgumiskām vai ārpuslīgumiskām tiesiskām attiecībām, ja vien strīdu var atrisināt šķīrējtiesā.
2. [..]
3. Ja dalībvalsts tiesai ir jāizskata strīds, par kura priekšmetu puses ir noslēgušas nolīgumu šā panta izpratnē, tad pēc vienas puses lūguma [strīds] jānodod šķīrējtiesai, ja vien tiesa nekonstatē, ka nolīgums ir nederīgs, nav spēkā vai nav izpildāms.”
7. Ņujorkas konvencijas V pants reglamentē šķīrējtiesas nolēmumu atzīšanu un izpildi, it īpaši nosacījumus, ar kādiem izņēmuma veidā var atteikt šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanu un izpildi. Pie tiem cita starpā pieder rīcībspējas trūkums atbilstoši personas statusam vienai no šķīrējtiesas pusēm, šķīrējtiesas līguma spēkā neesamība atbilstoši līguma statusam vai valsts tiesībām, kurā ir izsniegts šķīrējtiesas nolēmums, tiesību uz aizstāvību principa pārkāpums atbilstoši tās valsts tiesībām, kurā ir notikusi šķīrējtiesas procedūra, un šķīrējtiesas līguma materiālās piemērošanas jomas neievērošana. Atzīšanu un izpildi var noraidīt arī tad, ja strīdu nevar atrisināt šķīrējtiesā saskaņā ar tās valsts tiesībām, kurā ir jāatzīst un jāizpilda šķīrējtiesas lēmumi, vai ja tas ir pretrunā šīs valsts sabiedriskās kārtības atzīšanai vai izpildei.
B – Regula Nr. 44/2001
8. Regulas Nr. 44/2001 14., 15., 16. un 25. apsvērums ir formulēts šādi:
“(14) Līgumslēdzēju pušu autonomija, izņemot apdrošināšanas, patērētāju vai darba līgumus, ja ir atļauta vienīgi ierobežota autonomija, lai noteiktu tiesu, kurai ir jurisdikcija, jāievēro saskaņā ar ekskluzīvu jurisdikcijas pamatojumu, kas noteikts šajā regulā.
(15) Saskaņotas tiesas spriešanas interesēs jāsamazina vienlaicīgas tiesvedības iespēja un jānodrošina, ka divās dalībvalstīs netaisa pretrunīgus spriedumus. Jābūt skaidram un iedarbīgam mehānismam, lai izšķirtu lis pendens lietas un saistītas darbības [..].
(16) Savstarpēja uzticēšanās tiesas spriedumos Kopienā pamato spriedumus, kas pieņemti kādā dalībvalstī un ko atzīst automātiski, bez vajadzības veikt kādu procedūru, izņemot strīdus gadījumus.
[..]
(25) Dalībvalstu noslēgto starptautisko saistību ievērošana nozīmē, ka šai regulai nevajadzētu ietekmēt konvencijas attiecībā uz konkrētiem jautājumiem, kuru līgumslēdzējas puses ir dalībvalstis.”
9. Regulas piemērošanas joma ir reglamentēta 1. pantā šādi:
“1. Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas iestādes būtības. To, cita starpā, nepiemēro ieņēmumu, muitas vai ar administratīviem jautājumiem saistītās lietās.
2. Šī regula neattiecas uz:
[..]
d) šķīrējtiesu.
[..]”
10. Regulas 5. pantā ir paredzēta jurisdikcija kaitējumu jomā:
“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:
[..]
3. lietās, kas attiecas uz kaitējumu vai neatļautu rīcību, tās vietas tiesā, kur kaitējums noticis vai varējis notikt; [..].”
11. Jāpiemin ir arī Regulas noteikumi par izvairīšanos no pretrunīgiem lēmumiem. Divkāršas lis pendens gadījumā Regulas 27. pantā ir reglamentēts:
“Ja prasības par vienu un to pašu pamatu un priekšmetu starp tām pašām pusēm ceļ dažādu līgumslēdzēju valstu tiesās, visas pārējās tiesas, izņemot tiesu, kurā pirmajā iesniegta lieta, pēc pašu iniciatīvas aptur lietas izskatīšanu, līdz tiek noskaidrota jurisdikcija tai tiesai, kurā pirmajā lieta iesniegta.”
12. Papildus, lai novērstu pretrunīgus lēmumus saistītu lietu gadījumā, Regulas 28. pantā ir paredzēts:
“1. Ja saistītas prasības tiek izskatītas dažādu dalībvalstu tiesās, visas tiesas, izņemot tiesu, kurā pirmajā iesniegta lieta, var apturēt lietas izskatīšanu.
2. Ja šīs prasības izskata pirmajā instancē, visas pārējās tiesas, izņemot to, kurā pirmajā iesniegta lieta, pēc kādas puses pieprasījuma var atteikties no jurisdikcijas, ja minētās prasības ir tiesas jurisdikcijā, kurā pirmajā iesniegta lieta, un tās tiesību akti ļauj tās konsolidēt.
3. Šajā pantā prasības uzskata par saistītām, ja tās ir tik cieši saistītas, ka ir lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai novērstu nesavienojamu spriedumu risku, ko rada atsevišķa tiesvedība.”
C – Piemērojamās valsts tiesības
13. Juridiskais pamats tiesvedības aizliegumiem Anglijas tiesībās ir Supreme Court Act 1981 [1981. gada Likums par Augstāko tiesu] 37. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru: “High Court ar rīkojumu var pieņemt (pagaidu vai galīgo) noregulējumu [..] visos tajos gadījumos, kuros tas šķiet nepieciešams”. Attiecībā uz anti‑suit injunctions vienošanos par strīdu izšķiršanu aizsardzībai Arbitration Act 1996 (1996. gada Likums par arbitrāžu) 44. panta 1. punktā un 2. punkta e) apakšpunktā ir precizēts, ka valsts tiesas var pieņemt tādu pašu pagaidu noregulējumu kā tiesvedībā tiesā.
14. Anti‑suit injunctions ir domāts faktiskajam jeb potenciālajam prasītājam ārvalstu tiesvedībā. Viņam tiek aizliegts uzsākt vai turpināt tiesvedību jebkurā tiesā. Ja atbildētājs neizpilda tiesvedības aizliegumus, viņš tiek pakļauts vajāšanai par necienīgu izturēšanos pret tiesu (Contempt of Court). To var sodīt ar viegliem sodiem līdz pat apcietināšanai vai aresta uzlikšanai Apvienotajā Karalistē esošam īpašumam. Turklāt pastāv risks, ka Apvienotās Karalistes tiesas neatzīs un neizpildīs ārvalstu nolēmumus, kuri pieņemti, pārkāpjot anti‑suit injunction (7).
III – Fakti, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā
15. 2000. gada augustā Front Comor, kas ir West Tankers Inc kuģis, kuru bija nofraktējis Erg Petroli SpA, Sirakūzās (Itālija) uzskrēja molam, kurš piederēja Erg Petroli, tādējādi radot zaudējumus. Fraktēšanas līgumā bija vienošanās par šķīrējtiesu, atbilstoši kurai visi strīdi par līgumu ir izšķirami šķīrējtiesā Londonā. Turklāt bija notikusi vienošanās par Anglijas tiesību piemērošanu.
16. Riunione Adriatica di Sicurtà SpA, kopš 2007. gada 1. oktobra – Allianz SpA, un Generali Assicurazioni Generali (turpmāk tekstā – “Allianz u.c.”) bija apdrošinājušas Erg Petroli un atlīdzināja sadursmes dēļ radušos zaudējumus apdrošināšanas summas apmērā. Pārējos zaudējumus Erg Petroli pieprasīja no West Tankers šķīrējtiesā Londonā.
17. 2003. gada 30. jūlijā Allianz u.c. cēla prasību Sirakūzu tiesā, lai West Tankers atlīdzinātu summu, kuru tā kā apdrošināšanas pakalpojumus bija samaksājusi Erg Petroli. Atbildības jautājumi, kuriem ir nozīme tiesvedībā Itālijā, būtībā ir tādi paši kā šķīrējtiesā. Abos gadījumos galvenais jautājums ir par to, vai West Tankers var atsaukties uz atbrīvošanu no atbildības navigācijas kļūdas dēļ, kuru paredz fraktēšanas līguma 19. daļa, vai atbilstoši tā dēvētajiem Hāgas noteikumiem (8).
18. 2004. gada 10. septembrī West Tankers cēla prasību High Court Apvienotajā Karalistē pret Allianz u.c., lai tā atzītu, ka strīds, kura priekšmets ir tiesvedība Sirakūzās, ir radies saistībā ar fraktēšanas līgumu un ka attiecīgi Allianz u.c., kuri cēla prasību, pamatojoties uz likumā noteiktu prasījumu pāreju, ir saistoša vienošanās par strīdu izšķiršanu. West Tankers turklāt pieprasīja pagaidu noregulējumu, ar kuru atbildētājam vajadzēja aizliegt ierosināt prāvu kādā citā tiesā, kas nav šķīrējtiesa, un it īpaši turpināt tiesvedību Sirakūzās.
19. High Court norādīja, ka atbilstoši Court of Appeal (9) judikatūrai spriedums lietā Turner neizslēdz tiesvedības aizliegumus vienošanos par strīdu izšķiršanu aizsardzībai, un apmierināja prasību.
20. House of Lords, kas izskata apelācijas sūdzību par šo lēmumu, ar 2007. gada 21. februāra rīkojumu uzdeva Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:
“Vai atbilstoši [2000. gada 22. decembra] Padomes Regulai [EK] Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās dalībvalsts tiesa var izdot rīkojumu, kas liedz personai uzsākt vai turpināt tiesvedību citā dalībvalstī, pamatojot ar to, ka šāda tiesvedība ir pretrunā šķīrējtiesas līgumam?”
21. Tiesvedībā Tiesā savus apsvērumus sniedza pamata prāvas dalībnieki, Francijas valdība un Apvienotās Karalistes valdība, kā arī Eiropas Kopienu Komisija.
IV – Par prejudiciālo jautājumu
22. Pamatojoties uz spriedumu lietā Turner, House of Lords grib precizēt, vai anti‑suit injunctions nav saderīgi ar Regulu Nr. 44/2001 arī tad, ja tie ir pieņemti saistībā ar prāvu, kurā lietas dalībnieki ir pakļauti šķīrējtiesai.
A – Spriedums lietā Turner
23. Spriedumā lietā Turner Tiesa ir atzinusi, ka Briseles konvencija tiesvedības aizlieguma piemērošanu tiesvedībai kādas citas dalībvalsts tiesā neliedz pat tad, ja viena puse ļaunprātīgi uzsāk tiesvedību ārvalstīs, lai liktu šķēršļus jau izskatāmai tiesvedībai.
24. Pamatojumam Tiesa būtībā atsaucas uz savstarpējas uzticēšanās principu, kurš ir konvencijas sistēmas pamatā (10). Citējot Tiesas norādīto:
“Vispirms ir jāatgādina, ka Briseles konvencija ir balstīta uz uzticēšanos, kuru līgumslēdzējas valstis izrāda savstarpēji viena otras tiesību sistēmām un tiesu iestādēm. Šī savstarpējā uzticēšanās ļauj konvencijas piemērošanas jomā izveidot tiesām saistošu piekritības sistēmu un tādēļ atteikties no savām līgumslēdzēju valstu normām par ārvalstu spriedumu atzīšanu un izpildi, lai ieviestu vienkāršotu atzīšanas un izpildes procedūru” (11).
25. Tādējādi Tiesa pievienojas spriedumam lietā Gasser (12), kurā tai bija jāatbild uz jautājumu, vai tiesai, kurā prasība celta vēlāk, vajadzēja pārtraukt tiesvedību saistībā ar citu lis pendens citā līgumslēdzējas valstī saskaņā ar Briseles konvencijas 21. pantu (atbilst Regulas Nr. 44/2001 27. pantam) arī tad, ja tiesa, kas pēc tam izskata lietu, uzskata, ka tas acīmredzami neietilpst tiesas, kas vispirms izskatīja lietu, pamatojoties uz jurisdikcijas klauzulu, kompetencē. Pat ja tiesvedība, lai noskaidrotu tās tiesas piekritību, kas vispirms izskata prasību, turpinās ilgi un tajā, iespējams, prasība tika atcelta vienīgi tiesvedības novilcināšanas dēļ, Tiesa noraidīja atkāpes no lis pendens noteikuma. Tiesai, kas vispirms izskatīja prasību, pašai vajadzēja pārbaudīt savu jurisdikciju. Tikai tad, kad attiecīgā tiesa nav atzinusi, ka lietas izskatīšana nav tās kompetencē, tiesa, kurā vēlāk iesniegta prasība, var turpināt tajā aizsākto tiesvedību (13).
26. Arī spriedumā lietā Turner Tiesa norāda, ka konvencija – izņemot 28. panta 1. punktā norādītos izņēmumus – nepieļauj, ka tiesa pārbauda citas līgumslēdzējas valsts tiesas jurisdikciju (14). Ja tiesvedības uzsākšana vai turpināšana citas līgumslēdzējas valsts tiesā tika aizliegta ar tiesvedības aizliegumu, tā ir iejaukšanās attiecīgās tiesas kompetencē, kas nav saderīga ar konvencijas struktūru un grauj tās lietderīgo iedarbību (15). Neko nemaina tas, ka aizliegums ir vērsts pret atbildētāju un nevis tieši pret ārvalsts tiesu (16).
B – Šķīrējtiesas līguma ievērošanai pieņemto anti‑suit injunctions saderība ar Regulu Nr. 44/2001
27. Izšķirošais jautājums izskatāmajā lietā ir par to, vai spriedumā lietā Turner izklāstītos principus var attiecināt uz anti‑suit injunctions šķīrējtiesas procesa aizsardzībai.
28. Tas nav pretrunā faktam, ka spriedums lietā Turner ir taisīts, ievērojot Briseles konvenciju, savukārt šajā gadījumā laika ziņā ir piemērojama Regula Nr. 44/2001. Regulai konvencija ir jāaktualizē, tajā pašā laikā paliekot pie tās struktūras un pamatprincipiem (17) un nodrošinot nepārtrauktību (18). Tādējādi tie noteikumi, kuri ir raksturīgi tiesiskā regulējuma sistēmai un abpusējās uzticēšanās principam, uz kura balstās šī sistēma, būtībā palikuši negrozīti (19).
29. It īpaši ir jānorāda, ka Briseles konvencijas, respektīvi Regulas piemērošanas jomā arī nav grozīts uz šķīrējtiesu attiecināmais izņēmums (20). Tādējādi, interpretējot šķīrējtiesas jēdzienu, var tikpat labi izmantot konvencijas dokumentus, kā arī Tiesas judikatūru šajā jomā.
30. Attiecībā uz šķīrējtiesu noteikto izņēmumu no Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomas tās 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā, House of Lords uzskata, ka judikatūru Turner lietā nevar attiecināt uz izskatāmo gadījumu. Minētajā lietā Tiesa savstarpējas uzticēšanās principu skaidri ir saistījusi ar procesu [kurš ietilpst] konvencijas piemērošanas jomā. Pie šķīrējtiesas pieder ne tikai pats šķīrējtiesas process, kā arī šķīrējtiesas lēmumu atzīšana un izpilde, bet arī visas valsts tiesas tiesvedības par šķīrējtiesu. Tā kā anti‑suit injunctions atbalsta šķīrējtiesas procesa izskatīšanu, uz tās pieņemšanas procesu attiecas Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētā atkāpe.
1) Par šķīrējtiesas atkāpi no Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomas
31. Pirms tiek interpretēts Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā minētais šķīrējtiesas jēdziens, ir jānoskaidro, kuras tiesvedības kontekstā ir jāprecizē regulas piemērošanas joma.
32. House of Lords, West Tankers un Apvienotās Karalistes valdība priekšplānā izvirza Anglijā notiekošo tiesvedību par anti‑suit injunction pieņemšanu. Viņi uzskata, ka šī tiesvedība nevarētu būt pretrunā regulai, jo uz pašu tiesvedību attiecas šķīrējtiesai paredzētais izņēmums (21). Turpretim būtiski nešķiet iesniedzējtiesu ierobežot ar tiesvedības aizlieguma iedarbību uz tiesvedību tiesā Sirakūzās.
33. Šis viedoklis pārsteidz, jo Tiesa spriedumā lietā Turner kā Briseles konvencijas pārkāpumu ir vērtējusi tieši šo anti‑suit injunction iedarbību uz tiesvedību ārvalstīs pat tad, ja pieņem, ka tiesvedības aizliegums kā procesuāls pasākums savukārt ir pakļauts vienīgi valsts tiesībām (22). Līdz ar to noteicoši nav tas, vai regulas piemērošanas jomā ietilpst tiesvedība, lai pieņemtu anti‑suit injunction – šajā gadījumā tiesvedība Anglijas tiesās –, bet gan tiesvedība, kurai ir noteikts tiesvedības aizliegums, – šajā gadījumā tiesvedībā tiesā Sirakūzās.
34. Arī lai konstatētu savstarpējas uzticēšanās principa pārkāpumu, uz kuru Tiesa lielā mērā ir pamatojusi spriedumu lietā Turner, nav nepieciešams, lai regulas piemērošanas jomā ietilptu tiklab procedūra tiesvedības aizlieguma noteikšanai, kā arī tiesvedība, kas tāpēc tiek kavēta. Tieši pretēji, savstarpējas uzticēšanās princips var tikt pārkāpts arī tad, ja dalībvalsts tiesas lēmums, kurš neietilpst regulas piemērošanas jomā, kavē citas dalībvalsts tiesu īstenot regulā paredzētās pilnvaras.
35. Faktiski dalībvalsts valsts iestādes nedrīkst ietekmēt Kopienu tiesību lietderīgo iedarbību arī tad, ja tās īsteno kompetenci, kas savukārt netiek reglamentēta Kopienu tiesībās (23). Tādējādi tas atbilst pastāvīgajā judikatūrā noteiktajam, ka nodokļu jomā valsts likumdevējiem ir jāievēro pamatbrīvības, lai gan tiešie nodokļi ietilpst dalībvalstu kompetencē (24).
36. Arī saistībā ar Briseles konvenciju Tiesa spriedumā lietā Hagen jau ir apstiprinājusi, ka valsts procesuālo noteikumu piemērošana – runa ir par prasības pieņemamības nosacījumiem – nevar skart konvencijas lietderīgo iedarbību (25). Turklāt nav svarīgs apstāklis, ka lietā Hagen strīdīgajiem noteikumiem bija nacionāla izcelsme un a priori tie, pirmām kārtām, neietilpa Briseles konvencijas piemērošanas jomā, savukārt šķīrējtiesas ir izslēgtas vienīgi no regulas piemērošanas jomas.
37. Vēl jo vairāk nozīme ir tam, vai regula ir piemērojama tiesvedībai, saistībā ar kuru ir noteikts tiesvedības aizliegums, – tātad šajā gadījumā Sirakūzās izskatāmai tiesvedībai. Ja regula nebūtu piemērojama, tās efektivitāti nevarētu ietekmēt ar tiesvedības aizliegumu.
38. House of Lords, West Tankers un Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka, ja puses līgumā būtu vienojušās izšķirt savus ar līgumu saistītos strīdus vienīgi šķīrējtiesā, tad šīs tiesiskās attiecības valsts tiesām – izņemot tiesas šķīrējtiesas juridiskās adreses vietā – sākotnēji būtu liegts izskatīt. Ja šis viedoklis būtu pareizs, tad anti‑suit injunction, kas ietekmē valsts tiesas tiesvedību, faktiski nevārētu izvērtēt atbilstoši regulai.
39. Saistībā ar Dānijas, Īrijas un Apvienotās Karalistes pievienošanos [konvencijai] profesors Dr. P. Šlosers [P. Schlosser] jau ir atspoguļojis pievienotajā ziņojumā – tas, vai attiecībā uz šķīrējtiesu noteiktais izņēmums tomēr ir jāsaprot šajā otrajā plašākajā nozīmē, kopš seniem laikiem anglosakšu un kontinentālās Eiropas tiesību sistēmās ir strīdīgs jautājums:
“No diskusijas par attiecīgo noteikumu interpretēšanu [Briseles konvencijas] 1. panta otrās daļas 4. punktā izriet divas dažādas pamatnostādnes, kuras nevarēja saskaņot. Saskaņā ar viedokli, kuru galvenokārt pārstāvēja Apvienotā Karaliste, šis noteikums nozīmē visus strīdus, kuru izskatīšanai bijusi vēl iedarbīgāka vienošanās par šķīrējtiesas kompetenci – ieskaitot visus blakus strīdus, kuri attiecas uz paredzamo šķīrējtiesas procesu. Saskaņā ar citu uzskatu, kuru pārstāv sākotnējās Eiropas Ekonomiskās Kopienas dalībvalstis, tiesvedība valsts tiesās ir daļa no šķīrējtiesas tikai tad, ja šī tiesvedība attiecas uz šķīrējtiesas procesu, vienalga, vai tas būtu pabeigts, ir uzsākts vai tiks uzsākts.” (26)
40. Šie atšķirīgie uzskati var ietekmēt to nolēmumu atzīšanu un izpildi, kurus dalībvalsts tiesa, pēc tiesas, kas veikusi atzīšanu, domām, ir pieņēmusi, neievērojot šķīrējklauzulu (27). Turklāt ļoti vispārīgi šie uzskati skar jautājumu par to, kā kompetencē ietilpst pārbaudīt šķīrējklauzulas iedarbību un piemērojamību.
41. Saskaņā ar House of Lords atbalstīto viedokli vienīgi šķīrējtiesas pašas un šķīrējtiesas atrašanās vietas valsts tiesu, kuras atbalsta šķīrējtiesas darbību, kompetencē ir noskaidrot šo jautājumu. Tāpēc High Court šajā pamata prāvā ne tikai ir noteikusi tiesvedības aizliegumu, bet ir arī secinājusi, ka strīds ir radies no fraktēšanas līguma. Turklāt High Court ir apstiprinājusi apdrošinātāju, kuri nav pat līguma puses, bet pieprasa sev pārejošos, no līguma izrietošos prasījumus, saistību ar šķīrējklauzulu.
42. Turpretim saskaņā ar kontinentālās Eiropas pieeju nozīme ir tam, ka prasība par zaudējumu atlīdzību faktiski ietilpst Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā un ka Sirakūzu tiesa – ievērojot iebildi par šķīrējtiesu – ir kompetenta pēc zaudējumu vietas jurisdikcijas atbilstoši regulas 5. panta 3. punktam. Ja atbildētājs šajā tiesvedībā ceļ pamatotu iebildi par šķīrējtiesu, tad tiesai atbilstoši Ņujorkas konvencijas II panta 3. punktam principā ir pienākums strīdu nodot izskatīšanai šķīrējtiesai.
43. Abi viedokļi viens no otra atšķiras ar to, ka šķīrējtiesas izņēmums atbilstoši pirmajam minētajam viedoklim tiek saprasts paplašināti: tiklīdz tiek apgalvota šķīrējtiesas līguma esamība, visi strīdi, kas izriet no tiesiskajām attiecībām, piekrīt vienīgi šķīrējtiesai, proti, neievērojot tās tiesvedības materiālo priekšmetu. Tikai šķīrējtiesa un tiesas tās atrašanās vietā ir tiesīgas pārbaudīt piekritību.
44. Pretējais uzskats, pirmām kārtām, ir saistīts ar materiālo priekšmetu. Ja tas ietilpst Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā, tad atbilstoši tam kompetentā tiesa principā ir tiesīga pārbaudīt izņēmuma piemērošanu atbilstoši 1. panta 2. punkta d) apakšpunktam un atkarībā no sava vērtējuma par šķīrējklauzulas iedarbību un piemērojamību nodot lietu izskatīšanai šķīrējtiesai vai izskatīt to pati.
45. Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta tekstā nav rodama viennozīmīga skaidrība, kurai interpretācijai ir dodama priekšroka. No tā, kā tiek izmantots šķīrējtiesas jēdziens, tomēr var secināt ne tikai to, ka ir domāta īstā šķīrējtiesas procedūra, bet arī to, ka no regulas piemērošanas jomas var izslēgt ar šķīrējtiesu saistītās procedūras valsts tiesās.
46. To apliecina atsaukšanās uz priekšgājēja noteikuma dokumentiem Briseles konvencijā. Ženāra [Jenard] (28) un Evrigenisa/Kerameusa [Evrigenis/Kerameus] ziņojumā (29) ir izskaidroti iemesli šķīrējtiesas izslēgšanai no Briseles konvencijas piemērošanas jomas, lai gan EEK līguma toreizējā 220. pantā (jaunajā redakcijā – EKL 65. panta a) punkta otrais ievilkums) šķīrējtiesa ir minēta. Atbilstoši šim ziņojumam uz šķīrējtiesu attiecināmais izņēmums (1. panta 2. punkta 4. daļa) ir iekļauts Briseles konvencijā, lai ievērotu šajā jomā jau pastāvošo starptautisko konvenciju – pirmām kārtām, Ņujorkas konvenciju.
47. Ņujorkas konvencijā ir iekļauti noteikumi, kuri ir jāievēro nevis pašiem šķīrējtiesnešiem, bet gan attiecīgo valstu tiesām, piemēram, noteikumi par strīda pušu nosūtīšanu uz šķīrējtiesu vai par līgumslēdzējas valsts tiesu veikto šķīrējtiesas nolēmumu atzīšanu un izpildi. Tātad no teksta top skaidrs, ka Briseles konvencijas dalībnieki, neskarot īsto šķīrējtiesas procesu, vēlējās izslēgt šķīrējtiesu kā veselu jomu, ieskaitot valsts tiesās uzsāktās tiesvedības, kas ir saistītas ar šķīrējtiesu (30).
48. Šlosera ziņojumā (31) kā piemēri tam tiek minēti šādi gadījumi: procedūra, lai ieceltu vai atceltu šķīrējtiesnešus, lai noteiktu šķīrējtiesas vietu vai lai pagarinātu šķīrējtiesas lēmuma taisīšanai paredzēto termiņu. Arī tiesas lēmums, ar kuru konstatē šķīrējtiesas līguma spēkā esamību vai neesamību vai, pamatojoties uz tā spēkā neesamību, aicina puses šķīrējtiesas procesu neturpināt, neietilpst Briseles konvencijas piemērošanas jomā. Turklāt Briseles konvencija neattiecas uz tiesvedību un lēmumiem par pieteikumiem, kas skar šķīrējtiesas spriedumu atcelšanu, grozīšanu, atzīšanu un izpildi (32).
49. Norobežojot tiesvedības, kuru priekšmets ir šķīrējtiesas, Evrigeniss un Kerameuss (33) savā ziņojumā konstatē:
“Turpretim ir jāatzīst, ka atbilstoši konvencijai cita starpā var tikt pārbaudīta šķīrējtiesas līguma spēkā esamība, uz kuru atsaucas viens lietas dalībnieks, lai apgalvotu, ka tiesai, kurā tas ir iesūdzēts atbilstoši konvencijai, nav piekritības.”
50. Tieši šo tiesvedības priekšmeta norobežošanu no sākotnējiem jautājumiem Tiesa ir minējusi spriedumā lietā Rich (34):
“Lai konstatētu, vai strīds ietilpst konvencijas piemērošanas jomā, ir jāņem vērā tikai šī strīda priekšmets. Ja strīds, ņemot vērā tā priekšmetu, kā, piemēram, šķīrējtiesneša iecelšana, ir izslēgts no konvencijas piemērošanas jomas, tad jebkāda satura sākotnējā jautājuma esamība, uz kuru tiesai ir jāatbild, lai izskatītu šo strīdu, nav pamats konvencijas piemērošanai.”
51. Konkrētā gadījumā atbildētājs bija apgalvojis, ka izšķirošs faktiski vispirms ir jautājums par spēkā esošas vienošanās par strīdu izšķiršanu esamību. Tiesa uzskata, ka tas tomēr ir tiesiskās drošības principa pārkāpums, ja izņēmuma regulējuma piemērojamībai jābūt atkarīgai no sākotnējā jautājuma esamības, kuru puses varētu izvirzīt jebkurā laikā (35).
52. Tiesa spriedumā lietā Van Uden apstiprināja, ka tiesvedības piederība konvencijas vai Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomai ir jāizvērtē, pamatojoties uz strīda materiālo priekšmetu (36).
53. Prāvā Sirakūzu tiesā Allianz u.c. apgalvo, ka tiem ir pārgājuši prasījumi uz zaudējumu atlīdzināšanu, kuri apdrošinātajiem Erg Petroli ir radušies Front Comor sadursmes dēļ ar ostas molu. Tātad prāvas priekšmets, kurš ietilpst Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā, ir nevis šķīrējtiesa, bet no delikta izrietošs (iespējams, arī līgumisks) prasījums par zaudējumu atlīdzību.
54. Šķīrējklauzulas esamība un piemērojamība ir tikai sākotnējais jautājums, kurš savas kompetences pārbaudes ietvaros ir jānoskaidro tiesai, kura izskata lietu. Pat ja šo jautājumu gribētu attiecināt uz šķīrējtiesas jomu (37), tas kā sākotnējais jautājums nevarētu grozīt prāvas, kuras priekšmets ietilpst regulas piemērošanas jomā, klasifikāciju (38). Šajā gadījumā var nepievērsties tam, kā ir jāvērtē tiesvedība, kuras priekšmets pamata lietā ir šādi konstatējumi (39).
55. Turklāt tas, ka attiecībā uz tiesvedības priekšmetu atbilstoši Regulai Nr. 44/2001 kompetenta tiesa sākotnējo jautājumu atbilstoši šķīrējklauzulas esamībai un piemērojamībai pārbauda pati, atbilst Ņujorkas konvencijai. Ņujorkas konvencijas II panta 3. punktā valsts tiesām ir noteikts pienākums, pastāvot tikai trīs nosacījumiem, nosūtīt puses uz šķīrējtiesu:
– Prāvas priekšmetu vispār var izšķirt šķīrējtiesā. Ja tā nav, tad konvencijas dalībvalstij (un tās tiesām) saskaņā ar Ņujorkas konvencijas II panta 1. punktu nav pienākuma atzīt vienošanos par strīdu izšķiršanu.
– Konvencijas dalībvalsts tiesā ir celta prasība par prāvas priekšmetu, par kuru puses ir noslēgušas vienošanos šī panta izpratnē.
– Tiesa, kurā celta prasība, nekonstatē, ka vienošanās ir spēkā neesoša, tās termiņš ir beidzies vai tā nav izpildāma.
56. Katra tiesai, kas pieņem lietu izskatīšanai, saskaņā ar Ņujorkas konvenciju pirms lietas nodošanas šķīrējtiesai ir tiesības pārbaudīt šo trīs nosacījumu esamību. No konvencijas nevar secināt, ka šīs pilnvaras būtu paredzētas vienīgi šķīrējtiesai vai valsts tiesai šķīrējtiesas atrašanās vietā. Tā kā šķīrējtiesai noteiktā izņēmuma no Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomas mērķis ir neietekmēt Ņujorkas konvencijas piemērošanu, nav arī nepieciešams, lai regulas piemērošanas jomas ierobežojums pārsniegtu to, ko paredz šī konvencija.
57. Spriedumā lietā Gasser Tiesa ir atzinusi, ka tiesa, kurā prasība tiek iesniegta vēlāk, nevar iepriekš noteikt kompetences pārbaudi tiesai, kurā vispirms celta prasība saistībā ar to pašu priekšmetu, arī tad, ja tiek apgalvots, ka pastāv vienošanās par strīdu izšķiršanu tiesā, kurā prasība iesniegta vēlāk (40). Kā pamatoti uzskata Komisija, no tā var secināt vispārīgu principu, ka katrai tiesai principā ir tiesības pārliecināties par savu piekritību (t.s. kompetence-kompetence). Apgalvojums par citādu pušu vienošanos – toreiz minētajā lietā jurisdikcijas klauzula, savukārt šajā gadījumā vienošanās par strīdu izšķiršanu – nav pamats, lai tiesai, kurā celta prasība, liegtu šo pilnvaru.
58. Tas nozīmē tiesības kā sākotnējo jautājumu pārbaudīt minētās vienošanās iedarbību un piemērojamību. Ja tiesai būtu aizliegts izvērtēt atbilstošus sākotnējos jautājumus, tad viena puse varētu izvairīties no tiesvedības, vien apgalvojot, ka ir spēkā vienošanās par strīdu izšķiršanu. Vienlaicīgi prasītājam, kurš ir cēlis prasību tiesā, jo uzskata, ka vienošanās nav spēkā vai tā nav piemērojama, būtu liegta pieeja valsts tiesai. Tas būtu pretrunā efektīvas tiesas aizsardzības principam, kurš saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir viens no Kopienu tiesību vispārējiem tiesību principiem un Kopienā aizsargātām pamattiesībām (41).
59. No sprieduma lietā Van Uden neizriet nekas cits. Šajā lietā Tiesai vajadzēja spriest par kompetenci saistībā ar pagaidu pasākumiem kādā strīdā, kurš, pirmām kārtām, bija uzticēts šķīrējtiesai. Šajā kontekstā Tiesa norādīja, ka Briseles konvencijas izpratnē nevienas valsts tiesas piekritībā neietilpst lietas izskatīšana pēc būtības, ja puses ir izslēgušas tiesas piekritību strīdā, kas izriet no līguma, un ir vienojušās par strīda izšķiršanu šķīrējtiesā (42).
60. Šis apgalvojums noteikti ir patiess. Lai pamatotu šķīrējtiesu ekskluzīvo kompetenci, tieši būtu vajadzīga spēkā esoša vienošanās par strīdu izšķiršanu, kurā ietverts arī attiecīgais strīda priekšmets. To, ka attiecīgo sākotnējo jautājumu pārbaude valsts tiesām nav jāveic, no sprieduma lietā Van Uden nevar secināt.
61. Tāpat nav acīmredzams, kāpēc šī pārbaude būtu jāparedz vienīgi šķīrējtiesai, jo tās kompetence tāpat ir atkarīga no vienošanās par strīdu izšķiršanu iedarbības un piemērojamības kā valsts tiesas kompetence citā dalībvalstī. Fakts, ka par līgumam piemērojamām tiesībām ir izraudzītas tiesības šķīrējtiesas atrašanās vietā, nevar piešķirt šķīrējtiesai ekskluzīvas tiesības pārbaudīt šķīrējklauzulu. Jo tiesa citā dalībvalstī – šajā gadījumā Sirakūzu tiesa – principā var piemērot ārvalstu tiesību aktus, kas saskaņā ar starptautiskajām privāttiesībām parasti arī nereti notiek.
62. Nobeigumā ir jākonstatē, ka tiesiskās attiecības Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā neietilpst tāpēc, ka puses ir noslēgušas vienošanos par strīdu izšķiršanu. Tieši otrādi, Regulas piemērošanas joma ir atvērta, ja tajā ietilpst materiālais tiesvedības priekšmets. Neatkarīgi no tā tiesai, kurā ir celta prasība, vispirms ir jāizvērtē jautājums, vai šķīrējklauzulas dēļ tā nav piekritīga un vai strīds saskaņā ar Ņujorkas konvenciju ir jānodod izskatīšanai šķīrējtiesā. Tiesvedības aizliegums, kurš aizliedz vienam lietas dalībniekam šādā situācijā uzsākt vai turpināt tiesvedību kādas dalībvalsts valsts tiesā, iejaucas tiesvedībā, kas ietilpst regulas piemērošanas jomā.
2) Pamatojums ar tiesvedības šķīrējtiesā praktiskās realitātes apsvērumiem?
63. Kā uzskata House of Lords, vispirmām kārtām kā metode komercstrīdu izšķiršanai dominē šķīrējtiesas tiesvedības praktiskā realitāte, lai Anglijas tiesas tiesvedības aizliegumus varētu noteikt par labu šķīrējtiesai.
64. Turklāt iesniedzējtiesa atzīst, ka valsts tiesai būtu jārespektē pušu privāti autonomais lēmums strīdus izšķirt privātā šķīrējtiesā. Puses vēlas izvairīties no iesaistīšanās ilgstošās tiesvedībās valsts tiesās. Izvēloties šķīrējtiesas jurisdikcijas vietu, tirgus dalībnieki ņemtu vērā to, vai vietējo tiesu rīcībā ir efektīvi procesuālie līdzekļi šķīrējtiesas atbalstam. Citās dalībvalstīs ir atļauts savām tiesām sniegt atbilstošus instrumentus un tādējādi paaugstināt to pievilcību šķīrējtiesas jurisdikcijas vietā.
65. Visbeidzot House of Lords norāda uz Londonas konkurences trūkumiem, kuri salīdzinājumā ar citām tādām starptautiskām jurisdikcijas vietām kā Ņujorka, Bermudu salas un Singapūra ir sagaidāmi, ja Anglijas tiesas pretēji tiesām šajās vietās vairs nevarētu noteikt anti‑suit injunctions.
66. Vispirms ir jāuzsver, ka ekonomiska rakstura iemesli vien nevar pamatot Kopienu tiesību pārkāpumus (43). Turpretim, interpretējot regulu, var tikt ņemta vērā privātās autonomijas principa nodrošināšana, kā to Tiesa ir norādījusi saistībā ar jurisdikcijas klauzulām (44) un kā šajā kontekstā ir uzsvērts arī Regulas 14. apsvērumā. Kaut arī šķīrējtiesa – pretēji jurisdikcijas klauzulām – neietilpst regulas piemērošanas jomā, regulas izcelsmes vēsture tomēr ļauj atzīt, ka Regulai Nr. 44/2001 nevajadzētu ietekmēt starptautiskos noteikumus par šķīrējtiesu (45).
67. Šeit izmantotā interpretācija tomēr respektē privāto autonomiju un neapšauba arī šķīrējtiesas darbību. Tiesvedība valsts tiesā ārpus šķīrējtiesas atrašanās vietas notiek tikai tad, ja puses apstrīd to, vai šķīrējklauzula ir spēkā un vai tā ir piemērojama attiecīgajam strīdam. Tātad šajā situācijā nav skaidrs, vai pusēm ir saskanīga griba konkrēto strīdu pakļaut šķīrējtiesai.
68. Ja valsts tiesas pārbaudē secināts, ka šķīrējklauzula ir spēkā un ir piemērojama strīdam, tad Ņujorkas konvencija uzliek par pienākumu to nodot šķīrējtiesai. Tātad šķīrējtiesas apiešana nedraud. Vēršanās valsts tiesā noteikti nozīmē papildu stadiju procesā. Minēto iemeslu dēļ pusei, kura uzskata, ka tai nav saistoša šķīrējklauzula, nevar tikt slēgts ceļš uz tiesām, kas ir kompetentas atbilstoši Regulai Nr. 44/2001.
69. Turklāt, ja tiesvedības aizliegumu dēļ nevarētu vērsties iespējamās kompetentās tiesās, pastāv risks, ka šīs tiesas, atsaucoties uz Ņujorkas konvencijas V pantu, vēlāk liegs šķīrējtiesas lēmuma atzīšanu un izpildi. Arī no procesuālās ekonomijas viedokļa tiesvedības aizliegums var radīt neapmierinošus rezultātus.
70. Taisnība, ka var pieņemt atšķirīgus šķīrējtiesas, respektīvi, valsts tiesu šķīrējtiesas atrašanās vietā lēmumus, no vienas puses, un saskaņā ar Regulu attiecībā uz prāvas priekšmetu kompetento tiesu citā dalībvalstī lēmumus, no otras puses, par šķīrējtiesas klauzulas apjomu. House of Lords uzsver, ka, ja tiklab šķīrējtiesa, kā arī valsts tiesa apstiprina piekritību, var tikt pieņemti pat savstarpēji atšķirīgi nolēmumi.
71. Regulas piemērošanas jomā iespēju robežās ir jāizvairās no pretrunīgiem lēmumiem divās dalībvalstīs. Francijas valdība īpaši uzsver: ja starp divu dalībvalstu valstu tiesām rodas jurisdikcijas konflikti, koordinēšanas jautājumi ir noregulēti Regulas Nr. 44/2001 27. un 28. pantā. Tā kā šķīrējtiesas neietilpst regulas piemērošanas jomā, pašreiz nav mehānismu šķīrējtiesas kompetences saskaņošanai ar valsts tiesu kompetenci.
72. Vienpusējs tiesvedības aizliegums tomēr nav piemērots pasākums, lai novērstu šādu situāciju. It īpaši, ja citas dalībvalstis ievērotu Anglijas piemēru un arī ieviestu tiesvedības aizliegumus, rastos savstarpēji aizliegumi. Galu galā vērā ņemama būtu tā jurisdikcija, kas var piemērot lielākas sankcijas par tiesvedības aizlieguma neievērošanu.
73. Šo situāciju nevar risināt ar šāda veida piespiedu līdzekļiem, bet ir nepieciešams risinājums ar tiesību aktu palīdzību. Šajā ziņā trūkumus varētu novērst tikai, iekļaujot šķīrējtiesas Regulas Nr. 44/2001 sistēmā. Līdz tam nekas cits neatliek, kā rēķināties ar atšķirīgiem lēmumiem. Taču vēlreiz ir jāuzsver, ka šie ir izņēmuma gadījumi. Ja šķīrējklauzula ir formulēta viennozīmīgi un par to nav nekādu šaubu saistībā ar spēkā esamību, tad valsts tiesai nav iemesla saskaņā ar Ņujorkas konvenciju puses nenosūtīt uz iecelto šķīrējtiesu.
V – Secinājumi
74. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz House of Lords prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
ar Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās nav saderīgs dalībvalsts tiesas rīkojums, ar kuru personai tiek aizliegts ierosināt vai turpināt tiesvedību citā dalībvalstī, jo, pēc tiesas domām, šāda tiesvedība pārkāpj vienošanos par strīdu izšķiršanu.