Language of document : ECLI:EU:T:2021:586

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

2021. gada 15. septembrī (*)

Valsts atbalsts – Itālijas automaģistrāles – Koncesiju pagarināšana darbu veikšanai – Pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi – Ceļa nodevu maksimālā apmēra noteikšana – Lēmums necelt iebildumus – LESD 106. panta 2. punkts – Prasība, ko cēluši atbalsta saņēmēja konkurenti – Dalībvalsts atteikšanās no atbalsta piešķiršanas projekta – Projekts, kuru nav iespējams īstenot tādu, kāds tas ir apstiprināts – Atcelšana, kas nedod labumu prasītājiem – Intereses celt prasību zudums – Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas

Lietā T‑24/19

INC SpA, Turīna (Itālija),

Consorzio Stabile Sis SCpA, Turīna,

ko pārstāv H.G. Kamann, F. Louis un G. Tzifa, advokāti,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Haasbeek, D. Recchia un S. Noë, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu C(2018) 2435 final (2018. gada 27. aprīlis) par valsts atbalstu, kas piešķirts Itālijas automaģistrāļu investīciju plānam (lietas SA.49335 (2017/N) un SA.49336 (2017/N)),

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira], tiesneši D. Gracijs [D. Gratsias] (referents), M. Kančeva [M. Kancheva], B. Berke [B. Berke] un T. Perišina [T. Perišin],

sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2020. gada 24. novembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Ar divām 2017. gada 13. oktobra vēstulēm Itālijas iestādes paziņoja Eiropas Komisijai virkni pasākumu saistībā ar Itālijas automaģistrāļu investīciju plānu.

2        Koncesiju ietvaros privāti partneri pašlaik ekspluatē aptuveni 5800 kilometru Itālijas automaģistrāļu. Saskaņā ar attiecīgajiem līgumiem koncesionāriem ir jāveic darbi vai jāsniedz pakalpojumi attiecībā uz automaģistrāļu darbību. Koncesionāri uzņemas ar automaģistrāļu būvniecību un darbību saistītos riskus, un tiem ir jāatbilst virknei pienākumu, kas saistīti ar šāda veida infrastruktūras svarīgumu sabiedrībai. Turklāt atbilstošais tiesiskais regulējums paredz vairākas maksas noteikšanas sistēmas, kuru mērķis ir garantēt finanšu līdzsvaru starp ieņēmumiem no koncesijām un koncesionāru veikto ieguldījumu izmaksām.

3        Šajā kontekstā Itālijas Republika izstrādāja plānu, kas galvenokārt ietvēra atsevišķu koncesiju termiņu pagarināšanu, lai finansētu papildu ieguldījumus. Tā vēlāk pārskatītajā redakcijā attiecīgais plāns tāds, kāds tas tika paziņots, attiecās gan uz tieši, gan uz netieši ekspluatētajām automaģistrālēm, proti, ar līdzdalību konsorcijos, ko veica Autostrade per l’Italia SpA un Società Iniziative Autostradali e Servizi SpA.

 Apstrīdētais lēmums

4        Ar Komisijas Lēmumu C(2018) 2435 final (2018. gada 27. aprīlis) par valsts atbalstu, kas piešķirts Itālijas automaģistrāļu investīciju plānam (lietas SA.49335 (2017/N) un SA.49336 (2017/N)) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), Komisija uzskatīja, ka atsevišķi saskaņā ar minēto plānu veiktie pasākumi ir valsts atbalsts LESD 107. panta izpratnē un ka tie ir saderīgi ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz LESD 106. panta 2. punktu. Tādējādi Komisija, nesākot formālo izmeklēšanas procedūru, nolēma necelt iebildumus pret šiem pasākumiem (apstrīdētā lēmuma 5. nodaļa).

5        Plāns, ko Itālijas iestādes paziņoja Komisijai, it īpaši attiecas uz sešpadsmit Autostrade per l’Italia ekspluatētajām automaģistrālēm un divām Società Iniziative Autostradali e Servizi ekspluatētajām automaģistrālēm. Šis plāns galvenokārt ir balstīts uz diviem pīlāriem. Pirmais attiecas uz koncesionāru veicamajiem papildu ieguldījumiem. Otrais attiecas uz noteiktu koncesiju pagarināšanu, ko papildina noteikumi ar mērķi ierobežot ceļu nodevu likmes pieņemamā līmenī un novērst pārmērīgas kompensācijas risku koncesionāriem (apstrīdētā lēmuma 12., 13.–16., 18.–21. un 34. punkts).

 “Autostrade per l’Italia” ekspluatētās automaģistrāles

6        Koncesijas par sešpadsmit Autostrade per l’Italia ekspluatētajām automaģistrālēm, kuru kopējais garums ir 2857,50 km, pamatā ir koncesijas, kas 1968. gadā piešķirtas sabiedrībai AutostradeConcessioni e Costruzioni Autostrade SpA. Pēdējā minētā struktūrvienība 1999. gadā tika privatizēta, un 2003. gadā tā nodeva savas ar automaģistrāļu koncesijām saistītās darbības Autostrade per l’Italia. Strīdus koncesija tika grozīta, proti, 1997. gadā, un tās jaunākā versija tika parakstīta 2007. gadā kā “vienas dotācijas līgums” (Convenzione Unica), kurš 2013. gadā tika grozīts saskaņā ar “papildu aktu” (Atto Aggiuntivo). Saskaņā ar 1997. gadā parakstīto papildu vienošanos strīdus koncesija tika noslēgta uz 40 gadiem, kas beidzas 2038. gada 31. decembrī (apstrīdētā lēmuma 34., 35. un 136. punkts).

7        Tomēr Itālijas Republika norādīja, ka Autostrade per l’Italia vēl bija jāveic ieguldījumi tās ekspluatētajā tīklā. Pēc tam, kad kompetentās iestādes bija pieņēmušas lēmumus par attiecīgo ieguldījumu iezīmēm, to aplēstās izmaksas sasniedza aptuveni 8 miljardus EUR. No šīs summas 4,908 miljardi EUR ir novirzīti darbiem, kas tiek uzskatīti par tādiem, kuri ir “jau paredzēti” koncesijas līgumā, kāds tas bija spēkā pirms apstrīdētā grozījuma, tostarp la Gronda di Genova (Dženovas apvedceļš) 4,32 miljardu EUR apmērā. Atlikušie 3,03 miljardi EUR ir paredzēti “papildu darbiem”, proti, tādiem, kuri nav minēti koncesijas līgumā, kāds tas bija spēkā pirms apstrīdētā grozījuma. Tomēr saskaņā ar spēkā esošo koncesijas līgumu, lai veiktu attiecīgos ieguldījumus, būtu jāpalielina ceļa nodevas lietotājiem pārmērīgi augstā līmenī. Šajā kontekstā Itālijas Republika piedāvāja, pirmkārt, pagarināt koncesijas termiņu, otrkārt, noteikt ceļa nodevu palielinājuma maksimālo apmēru un, treškārt, paredzēt “pārņemšanas atlīdzību” (takeover value), kas iespējamam jaunajam koncesionāram koncesijas beigās jāizmaksā [esošajam] koncesionāram. Tādējādi saskaņā ar šo plānu koncesijas termiņš tiks pagarināts katrus četrus gadus līdz 2042. gada 31. decembrim un katrs iespējamais koncesionārs, kas tiks noteikts pēc šī termiņa, izmaksās esošajam koncesionāram pārņemšanas atlīdzību, kuras maksimālais apmērs ir noteikts 1,3 līdz 1,5 reizes no bruto darbības pārpalikuma (apstrīdētā lēmuma 36.–43. punkts).

 “Società Iniziative Autostradali e Servizi” ekspluatētās automaģistrāles

8        Divas Società Iniziative Autostradali e Servizi ekspluatētās automaģistrāles, uz kurām attiecas apstrīdētais lēmums, ir SATAP A4 Turīna–Milāna un A33 Asti [Asti]–Kuneo [Cuneo]. Koncesija, kas attiecas uz automaģistrāles SATAP A4 Turīna–Milāna būvniecību un darbību, ir noslēgta 1989. gadā un – saskaņā ar to regulējošo tiesību aktu grozījumiem 2007. un 2013. gadā – beidzas 2026. gada 31. decembrī. Koncesijas līgums par automaģistrāles A33 Asti–Kuneo būvniecību un darbību tika parakstīts 2007. gada 1. augustā saskaņā ar koncesijas procedūru, un tajā ir noteikts, ka koncesija tiek piešķirta uz 27,5 gadiem, no kuriem četri gadi tiks veltīti darbu izpildei un atlikušie 23,5 gadi pēc darbu pabeigšanas – koncesijas ekspluatācijai. Ņemot vērā pēdējo minēto noteikumu, Komisija uzskata, ka šī koncesija beigsies 2043. gadā (apstrīdētā lēmuma 19. un 20. punkts).

9        Tomēr automaģistrāles A33 Asti–Kuneo paredzētie darbi neesot laikus pabeigti un ar tiem saistītās izmaksas esot ievērojami palielinājušās, un Itālijas Republikas ieskatā šo iemeslu dēļ tās nebija attiecināmas uz Società Iniziative Autostradali e Servizi, kas ir šīs automaģistrāles koncesionārs. Tajā pašā laikā tikai 55 kilometru automaģistrāles būvniecība sākotnēji paredzēto 90 kilometru vietā ieņēmumus no ceļu nodevām esot samazinājusi līdz pieticīgam līmenim. Tādējādi trūkstošo automaģistrāļu daļu būvniecība nozīmētu ceļa nodevu palielināšanos pārmērīgi augstā līmenī. Šajā kontekstā Itālijas Republika ierosināja koncesionāram veikt nepieciešamos ieguldījumus, lai izveidotu funkcionālu savienojumu starp atsevišķām pabeigtām automaģistrāles A33 Asti–Kuneo daļām. Šos ieguldījumus veido automaģistrāles būvniecība aptuveni 13 kilometru garumā, kas izmaksā 350 miljonus EUR, sākotnēji paredzēto atlikušo 35 kilometru vietā, kas būtu izmaksājuši 589 miljonus EUR. Attiecīgie darbi tiek uzskatīti par tādiem, kas jau bija paredzēti sākotnējā koncesijas līgumā. Turklāt ieguldījumi par kopējo summu 153 miljoni EUR ir jāveic automaģistrālē SATAP A4 Turīna–Milāna. Tiek uzskatīts, ka 109 miljoni EUR no šīs pēdējās summas ir jau paredzēti darbiem sākotnējā koncesijas līgumā, savukārt 44 miljoni EUR – papildu darbiem. Visi šie darbi bija jāpabeidz līdz 2022. gada beigām (apstrīdētā lēmuma 21.–23. punkts).

10      Saistībā ar attiecīgo darbu izmaksu segšanu Itālijas Republika piedāvāja šķērsfinansējumu automaģistrāles A33 Asti–Kuneo darbiem no automaģistrāles SATAP A4 Turīna–Milāna ieņēmumiem, ko papildinātu ar ceļu nodevu tarifu maksimālā apmēra noteikšanu uz abiem attiecīgajiem ceļiem. Tomēr Itālijas Republika uzskata, ka šī maksimālā apmēra noteikšana koncesionāriem rada peļņas zudumu. Tādējādi līdzīgi, kā tā ir piedāvājusi attiecībā uz Autostrade per l’Italia ekspluatētajām automaģistrālēm (skat. šā sprieduma 7. punktu), Itālijas Republika izteica savu nodomu, pirmkārt, izmainīt šo divu koncesiju termiņu un, otrkārt, paredzēt pārņemšanas atlīdzību, ko iespējamais jaunais koncesionārs izmaksātu bijušajam koncesionāram, ja tā koncesija netiek pagarināta pēc termiņa beigām. Proti, koncesijas par automaģistrāli SATAP A4 Turīna–Milāna termiņš tiks pagarināts uz četriem gadiem līdz 2030. gada 31. decembrim, savukārt par automaģistrāli A33 Asti–Kuneo tiks saīsināts, lai tas arī beigtos 2030. gada 31. decembrī – 2043. gada vietā (skat. šā sprieduma 8. punktu). Šī vienošanās ļautu izsludināt jaunu apvienotu iepirkumu konkursu par abu automaģistrāļu koncesiju laikposmam no 2031. gada 1. janvāra. Turklāt pārņemšanas atlīdzības maksimālais apmērs ir noteikts līdz 1,4 reizēm no bruto darbības pārpalikuma, ko iespējamais koncesionārs, kurš tam sekos no 2031. gada 1. janvāra, izmaksās esošajam koncesionāram (apstrīdētā lēmuma 25.–31. punkts).

11      Visiem ar automaģistrālēm saistītajiem pasākumiem, uz kuriem attiecas apstrīdētais lēmums, ir pievienotas saistības par noteiktu tādu darbu sākšanu, kuri paredzēti pirms 2020. gada 1. janvāra. Tika paredzētas arī citas saistības attiecībā uz koncesijas līgumu publicēšanu, darbu budžeta izmaksu stabilitāti, Eiropas Savienības tiesību normu ievērošanu koncesijas līgumu grozīšanas gadījumā, ja nepieciešams veikt papildu darbus, sankciju īstenošanu koncesionāra pienākumu nepildīšanas gadījumā, proporcionālu pagarināšanas samazināšanu darbu neizpildes gadījumā, ikgadēju un piecgadu ziņojumu par darbu izpildi sniegšanu, vērā ņemto parametru uzraudzīšanu un visbeidzot pārņemšanas atlīdzības pārbaudi, ja satiksmes intensitāte ir lielāka, nekā paredzēts, vai netiek izpildīti darbi (apstrīdētā lēmuma 23., 44. un 47.–53. punkts).

 Komisijas vērtējums

12      Komisija uzskata, ka valsts īpašuma ekspluatācijas tiesību piešķiršana var nozīmēt atteikšanos no valsts līdzekļiem un priekšrocības piešķiršanu šo tiesību saņēmējiem. Šajā gadījumā koncesiju termiņa pagarināšana uz četriem gadiem nozīmētu, ka koncesionāri šajā laikposmā iekasēs ieņēmumus no ceļa nodevām, tādējādi izslēdzot iespēju dalībvalstij pašai iekasēt šos līdzekļus. Līdz ar to ir jākonstatē atteikšanās no valsts līdzekļiem par labu atsevišķiem privātiem partneriem (apstrīdētā lēmuma 61.–63. punkts).

13      Attiecībā uz priekšrocības esamību Komisija ņēma vērā koncesionāriem uzliktās ieguldījumu un ekspluatācijas saistības un secināja, ka paziņotie pasākumi ir jāanalizē, ņemot vērā četrus kumulatīvos kritērijus, kurus Tiesa ir noteikusi 2003. gada 24. jūlija spriedumā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415), proti, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākuma esamība; iepriekšēja, objektīva un pārskatāma kompensācijas parametru noteikšana; kompensācijas noteikšana tādā apmērā, kas sedz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākuma izpildes izmaksas un saprātīgu peļņu, un visbeidzot – attiecīgo izmaksu un peļņas analīze. Attiecībā uz pēdējo Komisija ir norādījusi, ka Itālijas iestādes nav veikušas to izdevumu analīzi, kādi, pildot šīs saistības, rastos tipiskam uzņēmumam, kas ir labi pārvaldīts un adekvāti nodrošināts, lai spētu izpildīt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu. No tā izrietot, tā kā pirms strīdus koncesijām netika veikta koncesijas procedūra, ceturtais Altmark [lietā noteiktais] kritērijs netika izpildīts. Turklāt, ņemot vērā automaģistrāļu būvniecības un ekspluatācijas tirgus starptautisko dimensiju, kā arī ekskluzivitāti, ko piešķir koncesijas līgumi, piešķirtās priekšrocības var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. No tā izrietot, ka strīdīgais pasākums ir atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (apstrīdētā lēmuma 64.–73. punkts).

14      Komisija tomēr uzskatīja, ka atbalsta saderība ar iekšējo tirgu bija jāizvērtē, ņemot vērā LESD 106. panta 2. punktu un attiecīgi Komisijas Paziņojumu par Eiropas Savienības nostādnēm par valsts atbalstu, ko piešķir kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu (2011) (OV 2012, C 8, 15. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sabiedrisko pakalpojumu kompensācijām”) (apstrīdētā lēmuma 75.–77. punkts).

15      Šajā kontekstā Komisija uzskatīja:

–        pirmkārt, ka automaģistrāļu infrastruktūras būvniecība un nodošana lietotājiem par pieejamām izmaksām ir īsts pakalpojums ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi LESD 106. panta 2. punkta izpratnē un tādējādi ir izpildīti Paziņojuma par sabiedrisko pakalpojumu kompensācijām 2.2. nodaļas nosacījumi;

–        otrkārt, ka attiecīgie pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi tika uzticēti attiecīgajiem koncesionāriem saskaņā ar aktiem, kuros ir norādīts sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākuma termiņš un priekšmets, uzņemtās saistības, ekskluzīvo tiesību raksturs, kompensācijas mehānismu apraksts un atbilstošie parametri, kā arī pasākumi, kas paredzēti, lai novērstu un atgūtu jebkādu iespējamo pārmērīgo kompensāciju. Līdz ar to Paziņojuma par sabiedrisko pakalpojumu kompensācijām 2.3. nodaļas nosacījumi esot izpildīti (apstrīdētā lēmuma 85.–90. punkts);

–        treškārt, ka pagarināšanas termiņš finansiāli līdzsvaro piedāvāto plānu, pienācīgi ņemot vērā ceļa nodevu maksimālā apmēra noteikšanu, veicamo darbu izmaksas, koncesionāru atlīdzību un pārņemšanas atlīdzību. Līdz ar to Paziņojuma par sabiedrisko pakalpojumu kompensācijām 2.4. nodaļas nosacījumi esot izpildīti (apstrīdētā lēmuma 92.–95. punkts);

–        ceturtkārt, ka paziņotie pasākumi nav pretrunā Komisijas Direktīvai 2006/111/EK (2006. gada 16. novembris) par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārredzamību, kā arī par dažu uzņēmumu finanšu pārredzamību (OV 2006, L 318, 17. lpp.), tādējādi esot izpildīti Paziņojuma par sabiedrisko pakalpojumu kompensācijām 2.5. nodaļas nosacījumi (apstrīdētā lēmuma 96.–99. punkts);

–        piektkārt, ka paziņotie pasākumi atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (OV 2014, L 94, 1. lpp.), konkrētāk, tās 43. pantam par koncesijas līgumu grozījumiem to darbības laikā;

–        sestkārt, ka koncesionāriem samaksātās kompensācijas principi, mērķi, parametri un aprēķina metodes nav pretrunā nediskriminācijas principam, līdz ar to ir izpildīti arī Paziņojuma par sabiedrisko pakalpojumu kompensācijām 2.7. nodaļas nosacījumi (apstrīdētā lēmuma 142. un 143. punkts);

–        septītkārt, ka kompensācija, kas izriet no koncesijas līgumu grozījumiem, nepārsniedz summu, kas ir nepieciešama, lai segtu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākuma izpildes neto izmaksas, ieskaitot saprātīgu peļņu saskaņā ar Paziņojuma par sabiedrisko pakalpojumu kompensācijām 2.8. nodaļu;

–        astotkārt, ka visas bažas par iespējamiem atlikušajiem konkurences izkropļojumiem ir kliedētas atbilstoši Paziņojuma par sabiedrisko pakalpojumu kompensācijām 2.9. nodaļai (apstrīdētā lēmuma 167.–171. punkts).

16      Šajā kontekstā un izvērtējusi Itālijas Republikas uzņemtās saistības pārskatāmības jomā saskaņā ar Paziņojuma par sabiedrisko pakalpojumu kompensācijām 2.10. nodaļu un trešo personu iesniegtajiem argumentiem, Komisija nolēma necelt iebildumus un atzīt atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu (apstrīdētā lēmuma 178.–186. punkts un 5. nodaļa).

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

17      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 11. janvārī, prasītājas INC SpA un Consorzio Stabile Sis SCpA cēla šo prasību. Komisija iebildumu rakstu iesniedza 2019. gada 29. aprīlī. Replikas raksts un atbildes raksts uz repliku tika iesniegti attiecīgi 2019. gada 18. jūlijā un 18. oktobrī.

18      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, piemērojot Reglamenta 27. panta 5. punktu, tiesnesis referents tagad darbojas devītajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

19      Pēc devītās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

20      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

21      Iebildumu rakstā Komisijas izvirzītie prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22      Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (devītā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un, veicot Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, aicināja lietas dalībniekus iesniegt noteiktus dokumentus un rakstveidā uzdeva tiem jautājumus, lūdzot sniegt atbildi uz šiem jautājumiem tiesas sēdē.

23      Lietas dalībnieki atbildēja Vispārējai tiesai ar 2020. gada 3. novembra elektroniskā pasta vēstulēm.

24      Tiesas sēdē Komisija informēja Vispārējo tiesu par Itālijas iestāžu lēmumu neīstenot pasākumus, kas bija apstrīdētā lēmuma priekšmets, vismaz attiecībā uz Società Iniziative Autostradali e Servizi.

25      Šajā kontekstā Vispārējā tiesa aicināja Komisiju rakstveidā informēt par iespējamiem Itālijas iestāžu lēmumiem attiecībā uz strīdīgo pasākumu īstenošanu gan saistībā ar Società Iniziative Autostradali e Servizi, gan saistībā ar Autostrade per l’Italia. Tas tika ierakstīts tiesas sēdes protokolā.

26      Ar 2020. gada 14. decembra elektroniskā pasta vēstuli Komisija pārsūtīja Vispārējai tiesai 2020. gada 10. decembra vēstuli, kuru tai bija atsūtījusi Itālijas Infrastruktūras un satiksmes ministrija [Ministero delle Infrastrutture e dei Trasporti]. Ņemot vērā šīs vēstules saturu, Komisija norādīja, ka pasākumus, attiecībā uz kuriem tā nebija izvirzījusi iebildumus saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, Itālijas iestādes nevar īstenot un neīstenos, tādējādi prasītāju interesei celt prasību vairs neesot pamata.

27      2021. gada 27. janvāra elektroniskā pasta vēstulē prasītājas iesniedza savus apsvērumus un apstiprināja, ka tām saglabājas interese atcelt apstrīdēto lēmumu.

28      Procesa organizatoriskajos pasākumos, kas tika veikti 2021. gada 8. februārī un 11. martā, Vispārējā tiesa lūdza Komisiju sniegt papildu informāciju, un tā šo informāciju sniedza attiecīgi 2021. gada 26. februāra un 29. marta elektroniskā pasta vēstulēs. Pamatojoties uz šo Itālijas iestāžu sniegto informāciju, Komisija atkārtoja savu secinājumu, ka prasītāju interesei panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu vairs neesot pamata.

29      2021. gada 28. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē prasītājas iesniedza apsvērumus par šīm pēdējām vēstulēm un atkārtoti norādīja, ka tām joprojām saglabājas interese panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu to 2021. gada 27. janvāra elektroniskā pasta vēstulē izklāstīto iemeslu dēļ (skat. šā sprieduma 27. punktu).

30      Tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta 2021. gada 29. aprīlī, un šajā dienā tika uzsāktas apspriedes par lietu.

31      Pēc tiesneša B. Berkes [B. Berke] nāves 2021. gada 1. augustā trīs tiesneši, kuru paraksti ir uz šā sprieduma, turpināja apspriedes par lietu atbilstoši Reglamenta 22. pantam un 24. panta 1. punktam.

 Juridiskais pamatojums

32      Prasības pamatojumam prasītājas, kas ir Autostrade per l’Italia un Società Iniziative Autostradali e Servizi tiešie konkurenti automaģistrāļu būvniecības un koncesijas nozarē, izvirza divus pamatus.

33      Pirmais pamats ir par pasākumiem, kas attiecas uz Autostrade per l’Italia ekspluatētajām automaģistrālēm. Šajā ziņā prasītājas norāda, ka Komisijas vērtējums, saskaņā ar kuru pasākumi, kas attiecas uz Autostrade per l’Italia ekspluatētajām automaģistrālēm, atbilst Paziņojuma par sabiedrisko pakalpojumu kompensācijām kritērijiem un tādējādi ir saderīgi ar iekšējo tirgu, ir balstīts uz trim kļūdainiem pieņēmumiem. Pirmais pieņēmums ir par la Gronda di Genova būvniecības darbu kvalifikāciju kā darbiem, kas jau bija paredzēti saistībā ar koncesijas ceļā Autostrade per l’Italia jau 2002. gadā piešķirtu projektu, lai gan faktiski runa ir par pilnīgi jaunu projektu salīdzinājumā ar spēkā esošajām koncesijām, kam bija nepieciešama jauna koncesijas procedūra. Otrais pieņēmums ir, ka Autostrade per l’Italia ir koncesionārs vienas koncesijas ietvaros, lai gan faktiski šī sabiedrība gūst labumu no atšķirīgu koncesiju kopuma. Trešais pieņēmums ir, ka strīdus pagarināšanu pamatojošās darbu izpildes izmaksas likumīgi aprēķināja Autostrade per l’Italia un Itālijas iestādes, lai gan tas tā nav. Turklāt neatkarīgi no analīzes par attiecīgajiem pieņēmumiem prasītājas apgalvo, ka Komisijas analīzē par strīdīgo pasākumu atbilstību Paziņojuma par sabiedrisko pakalpojumu kompensācijām 2.2.–2.10. nodaļai (skat. šā sprieduma 15. punktu) ir pieļautas kļūdas.

34      Otrais pamats ir par pasākumiem attiecībā uz Società Iniziative Autostradali e Servizi ekspluatētajām automaģistrālēm. Šajā ziņā prasītājas norāda, ka Komisijas vērtējums, saskaņā ar kuru pasākumi attiecībā uz Società Iniziative Autostradali e Servizi ekspluatētajām automaģistrālēm A33 Asti–Kuneo un SATAP A4 Turīna–Milāna atbilst Paziņojuma par sabiedrisko pakalpojumu kompensācijām kritērijiem un tādējādi ir saderīgi ar iekšējo tirgu, balstās uz četriem kļūdainiem pieņēmumiem. Pirmais pieņēmums ir, ka vienpadsmit gadus iekavētā automaģistrāles A33 Asti–Kuneo darbu izpilde un no tās izrietošais izmaksu pieaugums neattiecas uz minētās automaģistrāles koncesionāru Società Iniziative Autostradali e Servizi. Otrais pieņēmums ir, ka attiecīgās izmaksas likumīgi aprēķināja Società Iniziative Autostradali e Servizi un Itālijas iestādes, lai gan tas tā nav. Trešais pieņēmums ir, ka minētās automaģistrāles būvniecības projekta grozījumi neprasa jaunu koncesijas procedūru. Ceturtais pieņēmums ir, ka divu citu automaģistrāļu atjaunoto koncesiju termiņa ierobežojums, proti, automaģistrāles SATAP A21, kas savieno Turīnu un Brešu [Brescia], un automaģistrāles Turīna–Ivrea [Ivrea]–Valle d’Aosta [Valle d’Aosta], līdz 2030. gadam, lai izsludinātu jaunu apvienotu iepirkumu konkursu par četrām automaģistrālēm, proti, A33 Asti–Kuneo, SATAP A4 Turīna–Milāna, SATAP A21 un Turīna–Ivrea–Valle d’Aosta, veido saistības, kas ierobežo strīdus atbalsta pretkonkurences sekas. Turklāt neatkarīgi no analīzes par attiecīgajiem pieņēmumiem prasītājas apgalvo, ka Komisijas analīzē par strīdīgo pasākumu atbilstību Paziņojuma par sabiedrisko pakalpojumu kompensācijām 2.2.–2.10. nodaļai (skat. šā sprieduma 15. punktu) ir pieļautas kļūdas.

35      Ar šiem pamatiem prasītājas apgalvo, ka Komisijai esot vajadzējis būt nopietnām šaubām par pārbaudīto pasākumu saderību ar iekšējo tirgu un tādējādi sākt formālu izmeklēšanas procedūru saskaņā ar Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 4. panta 4. punktu un 6. pantu. Šādi rīkojoties, Komisija neesot ievērojusi procesuālās tiesības, kas prasītājām izriet no LESD 108. panta 2. punkta un Regulas 2015/1589 6. panta 1. punkta.

36      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasība atcelt tiesību aktu, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šādai personai ir interese, lai pārsūdzētais akts tiktu atcelts. Šāda interese, kas ir jebkuras prasības tiesā galvenais un pirmais nosacījums, nozīmē, ka apstrīdētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un tādējādi prasības rezultātā var rasties labums lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 55. un 58. punkts un tajos minētā judikatūra).

37      Prasītāja interesei celt prasību ir jābūt tādai, kas ir radusies un pastāvoša. Tā nevar attiekties uz hipotētisku situāciju nākotnē (spriedums, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 56. punkts). Ja interese, uz kuru atsaucas prasītājs, attiecas uz tiesisko situāciju nākotnē, tam ir jāpierāda, ka ietekme uz šo stāvokli ir neapstrīdama (spriedums, 2005. gada 14. aprīlis, Sniace/Komisija, T‑141/03, EU:T:2005:129, 26. punkts, un rīkojums, 2012. gada 26. marts, Cañas/Komisija, T‑508/09, nav publicēts, EU:T:2012:152, 49. punkts).

38      It īpaši attiecībā uz noteikumiem par valsts atbalstu šai interesei, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī, jo pretējā gadījumā prasība būtu nepieņemama, un ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā tiesvedība ir jāizbeidz pirms sprieduma pasludināšanas (spriedums, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 57. punkts). Jautājumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas tāpēc, ka vairs nepastāv interese prasību celt, Savienības tiesas var izvirzīt pēc savas ierosmes (spriedums, 2018. gada 6. septembris, Bank Mellat/Padome, C‑430/16 P, EU:C:2018:668, 49. punkts).

39      Šajā kontekstā atbalsta saņēmēja konkurentiem ir interese lūgt atcelt lēmumu, saskaņā ar kuru, nesākot formālu izmeklēšanas procedūru, Komisija atbalstu atzīst par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar Regulas 2015/1589 4. panta 3. punktu.

40      Šāda interese pastāv, jo šāda atcelšana radītu Komisijai pienākumu sākt formālu izmeklēšanas procedūru saskaņā ar Regulas 2015/1589 4. panta 4. punktu un aicināt pasākuma saņēmēja konkurentus “ieinteresēto personu” statusā minētās regulas 1. panta h) punkta izpratnē sniegt savus apsvērumus saskaņā ar tās 6. panta 1. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 10. februāris, Deutsche Post un DHL International/Komisija, T‑388/03, EU:T:2009:30, 62. punkts).

41      Tomēr ir jānorāda, ka, lai šī interese tiktu uzskatīta par tādu, kas turpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, ir nepieciešams, lai iespējamā nolēmuma par atcelšanu lēmumam necelt iebildumus pieņemšanas brīdī vienmēr pastāvētu atbalsta piešķiršanas projekts, ko var īstenot paziņotāja dalībvalsts un kas tādējādi var būt par formālas izmeklēšanas procedūras priekšmetu.

42      Tādējādi no LESD 108. panta 3. punkta un Regulas 2015/1589 2., 4. un 9. panta, lasot tos kopsakarā, izriet, ka formālā izmeklēšanas procedūra attiecas uz atbalsta piešķiršanas projektu.

43      Šāda projekta esamību, protams, var pieņemt tikai tādēļ, ka dalībvalsts to ir paziņojusi, lai Komisija to varētu apstiprināt saskaņā ar Regulā 2015/1589 paredzēto procedūru, vēl jo vairāk tāpēc, ka saskaņā ar šīs regulas 10. pantu dalībvalsts var atsaukt paziņojumu, pirms tiek pieņemts lēmums par šīs regulas 4. pantā paredzētās sākotnējās izskatīšanas pabeigšanu.

44      Tomēr fakts, ka dalībvalsts nav atsaukusi paziņojumu, neizslēdz to, ka tā var galīgi atteikties no projekta pēc tam, kad Komisija ir pieņēmusi lēmumu necelt iebildumus. Pirmkārt, kā izriet no Regulas 2015/1589 10. panta 1. punkta, paziņojumu formāli var atsaukt tikai tik ilgi, kamēr Komisija nav pieņēmusi lēmumu saskaņā ar minētās regulas 4. pantu. Otrkārt, lai gan LESD 108. panta 3. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paziņot Komisijai par atbalsta piešķiršanas projektiem pirms to īstenošanas, tajā tomēr nav noteikts pienākums piešķirt atbalstu, pat ja tas ir apstiprināts ar Komisijas lēmumu. Šāda lēmuma mērķis un iedarbība ir tikai atļaut atbalsta piešķiršanas projektu, to atzīstot par saderīgu ar iekšējo tirgu, un nevis uzlikt pienākumu attiecīgajai dalībvalstij to īstenot (skat. rīkojumu, 2020. gada 6. maijs, Blumar u.c., no C‑415/19 līdz C‑417/19, EU:C:2020:360, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

45      Tomēr fakts, ka dalībvalsts galīgi atsakās no projekta, par kuru Komisija ir pieņēmusi lēmumu necelt iebildumus, var ietekmēt tādas intereses celt prasību saglabāšanos, kāda ir aprakstīta šā sprieduma 40. punktā.

46      It īpaši šādā gadījumā Komisijas lēmuma necelt iebildumus atcelšana principā vairs nevar prasītājām sniegt procesuālo labumu, ko tās vēlas saņemt, proti, formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu un iespēju iesniegt savus apsvērumus šajā procedūrā, kā rezultātā zūd to interese celt prasību un attiecīgā gadījumā tas izraisa prasības nepieņemamību vai tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas (skat. šā sprieduma 38. punktu).

47      Šajā ziņā vispirms var secināt, lasot LESD 108. panta 3. punktu kopsakarā ar Regulas 2015/1589 2., 4. un 9. pantu, ka formālā izmeklēšanas procedūra attiecas uz atbalsta piešķiršanas projektu. No tā izriet, ka paziņotājas dalībvalsts atteikšanās no attiecīgā projekta pēc tam, kad Komisija ir pieņēmusi lēmumu necelt iebildumus, mazina šī lēmuma lietderīgo iedarbību un it īpaši formālā izmeklēšanas procedūra, kura Komisijai būtu jāsāk pēc minētā lēmuma atcelšanas, jau iesākumā zaudē savu jēgu.

48      Tādējādi – turpinot –, ja nav atbalsta piešķiršanas projekta, vairs nepastāv ne “atbalsta saņēmējs”, ne minētā atbalsta saņēmēja “konkurents”, ne “ieinteresētā persona” Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē, kas tiktu aicināti sniegt savus apsvērumus iespējamās formālās izmeklēšanas procedūras laikā saskaņā ar minētās regulas 6. panta 1. punktu. No tā izriet, ka šajos apstākļos lēmuma necelt iebildumus atcelšana principā nesniegs labumu, piešķirot prasītājām iespēju sniegt savus apsvērumus formālajā izmeklēšanas procedūrā.

49      Visbeidzot šis secinājums vēl jo vairāk ir jāizdara, ja no lietas apstākļiem var secināt, ka paziņotājai dalībvalstij vairs nav iespējas pamatot Komisijas lēmumu necelt iebildumus gadījumā, ja tā nolemtu pēc sava lēmuma atteikties no strīdus atbalsta projekta, mainīt šo lēmumu un galu galā īstenot attiecīgo atbalsta projektu. Šādā gadījumā minētā lēmuma atcelšana nevar prasītājām, kas ir atbalsta saņēmēja konkurentes, radīt atsevišķu labumu, kas izpaustos kā šīs iespējas liegšana minētajai dalībvalstij.

50      Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma 61.–63. punkta izriet, ka Komisija valsts līdzekļu iesaisti LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ir pamatojusi tikai ar atsauci uz strīdus koncesiju pagarināšanu (skat. šā sprieduma 12. punktu). Turklāt no apstrīdētā lēmuma 64.–73. punkta izriet, ka Komisijas analīze par priekšrocības esamību šīs pašas tiesību normas izpratnē ir balstīta uz pieņēmumu, ka attiecīgā pagarināšana rada ieņēmumus, kuri, ņemot vērā Itālijas iestāžu sniegto informāciju, nevar tikt salīdzināti ar izmaksām, kādas rastos tipiskam uzņēmumam, kas ir labi vadīts un adekvāti nodrošināts, lai spētu izpildīt attiecīgo sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu (skat. šā sprieduma 13. punktu).

51      Tomēr ar 2020. gada 10. decembra vēstuli, kura adresēta Komisijai un kuru Komisija iesniedza 2020. gada 14. decembrī (skat. šā sprieduma 25. un 26. punktu), Itālijas Infrastruktūras un satiksmes ministrija tostarp izklāstīja:

“[..] ir apstiprināts, ka Komisijas lēmumā paredzētie koncesijas attiecību grozīšanas gadījumi [..] pašlaik ir pilnībā novecojuši un aizstāti ar citiem risinājumiem, kas neparedz pagarināt koncesiju termiņu.

It īpaši attiecībā uz [automaģistrālēm Asti–Kuneo un SATAP A4 Turīna–Milāna] ir sagatavots jauns piedāvājums pārskatīt finanšu plānus, [un] tas tika apstiprināts ar [Starpministriju ekonomikas plānošanas komitejas (Comitato interministeriale per la programmazione economica)] 2020. gada 14. maija lēmumu [..].

Sabiedrība Autostrade per l’Italia ir sagatavojusi jaunu koncesijas grozījumu priekšlikumu, kurā nav paredzēts pagarināt tās termiņu un kurš pašlaik tiek izskatīts.”

52      2021. gada 8. februārī pieņemtajā procesa organizatoriskajā pasākumā Vispārējā tiesa aicināja Komisiju attiecīgā gadījumā pēc apspriešanās ar Itālijas iestādēm precizēt, vai 2020. gada 10. decembra vēstules formulējums ir jāsaprot kā tāds, kas nozīmē, ka Autostrade per l’Italia ir galīgi atteikusies no koncesijas pagarināšanas, neraugoties uz to, ka minētā koncesionāra jaunais priekšlikums joprojām tiek izskatīts.

53      Ar 2021. gada 26. februāra elektroniskā pasta vēstuli Komisija pārsūtīja Vispārējai tiesai Itālijas Infrastruktūras un satiksmes ministrijas 2021. gada 10. februāra elektroniskā pasta vēstuli (skat. šā sprieduma 28. punktu). Attiecīgajā elektroniskā pasta vēstulē ir norādīts šādi:

“Nepārprotami apstiprinu, ka [Autostrade per l’Italia] koncesijas pagarināšanas piedāvājums ir novecojis, tādējādi pašlaik tiek izskatīts jauns piedāvājums, ar kuru tiek apstiprināta sākotnēji 2038. gadā paredzētā termiņa beigšanās.”

54      Turklāt attiecīgajā elektroniskā pasta vēstulē ir apstiprināts, ka ir parakstīts jauns koncesijas līgums par automaģistrālēm A33 Asti–Kuneo un SATAP A4 Turīna–Milāna.

55      Visbeidzot pēc jauna procesa organizatoriskā pasākuma ar 2021. gada 29. marta elektroniskā pasta vēstuli Komisija pārsūtīja Vispārējai tiesai Infrastruktūras un ilgtspējīgas mobilitātes ministrijas [iepriekš Infrastruktūras un satiksmes ministrija] 2021. gada 26. marta vēstuli (skat. šā sprieduma 28. punktu). Šajā vēstulē attiecīgā ministrija norāda, proti, ka papildu akti, kas attiecas uz automaģistrāļu SATAP A4 Turīna–Milāna un Asti–Kuneo koncesijām, ir izbeigti un ka to noteikumi padara apstrīdētā lēmuma priekšmetu veidojošos nosacījumus par novecojušiem. Saskaņā ar šo pašu vēstuli šajos papildu aktos nav paredzēta nekāda abu attiecīgo automaģistrāļu koncesiju pagarināšana, bet tieši pretēji – “apstiprināts”, ka pirmā [koncesija] beidzas 2026. gada 31. decembrī un – otrās beigšanās “atjaunojas” 2031. gada 31. decembrī.

56      Attiecībā uz Autostrade per l’Italia ekspluatētajām automaģistrālēm attiecīgajā vēstulē ir norādīts, ka dienesti saskaņoti izvērtē finanšu plāna priekšlikumu, ar kuru tiek apstiprināts koncesijas beigšanās termiņš 2038. gada 31. decembrī, un ka šis priekšlikums izslēdz koncesijas līguma pagarināšanu pēc šī datuma, šajā ziņā padarot apstrīdēto lēmumu par novecojušu.

57      No šā sprieduma 51.–56. punktā izklāstītā izriet, ka Itālijas Republika galīgi atteicās no strīdus koncesiju pagarināšanas projekta – pagarināšanas, kas ir elements, uz kura pamata Komisija pasākumus, kuri bija apstrīdētā lēmuma priekšmets, kvalificēja par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (skat. šā sprieduma 12. un 13. punktu).

58      Saskaņā ar Itālijas Republikas sniegto informāciju attiecībā uz Società Iniziative Autostradali e Servizi ekspluatētajām automaģistrālēm papildu akts, kurā nav paredzēta pagarināšana, jau ir parakstīts un stājies spēkā. Saskaņā ar šo papildu aktu automaģistrāles SATAP A4 Turīna–Milāna koncesija beigsies 2026. gada 31. decembrī, proti, sākotnēji paredzētajā datumā. Saskaņā ar šo pašu papildu aktu automaģistrāles Asti–Kuneo koncesija beigsies 2031. gada 31. decembrī, proti, krietni pirms tās sākotnējā termiņa (skat. šā sprieduma 8. punktu).

59      Attiecībā uz Autostrade per l’Italia ekspluatētajām automaģistrālēm Itālijas Republika norādīja, ka tāda pārskatīšanas priekšlikuma iesniegšana, kas pamatojas uz koncesijas beigšanos 2038. gada 31. decembrī, izslēdz jebkādu minētās koncesijas pagarināšanu pēc šī datuma, kas ir sākotnēji noteiktais termiņš (skat. šā sprieduma 6. punktu).

60      Līdz ar to, tā kā Itālijas valdība galīgi atteicās no strīdus atbalsta projekta, tas, ka Vispārējā tiesa, iespējams, atceltu apstrīdēto lēmumu, liktu Komisijai sākt formālu izmeklēšanas procedūru, kurai jau sākotnēji nebūtu priekšmeta, un tas arī liedz prasītājām iesniegt apsvērumus par projektu, kuru vairs nevar īstenot (skat. šā sprieduma 47. un 48. punktu).

61      Turklāt ir jāpiebilst, kā Komisija ir norādījusi tās 2020. gada 14. decembra elektroniskā pasta vēstulē, ka no apstrīdētā lēmuma 23., 44. un 50. punkta izriet, ka strīdīgo pasākumu saderības ar iekšējo tirgu konstatēšana ir atkarīga no nosacījuma, ka daži paredzētie darbi sākas vēlākais 2020. gada 1. janvārī. Saskaņā ar 30. zemsvītras piezīmi, kas pievienota apstrīdētā lēmuma 50. punktam, plānotajos nolīgumos bija noteikts, ka tad, ja darbi saistībā ar automaģistrāli A33 Asti–Kuneo netiek sākti pirms 2020. gada 1. janvāra, plāns par Società Iniziative Autostradali e Servizi ekspluatētajām automaģistrālēm tiks pilnībā atcelts. Līdzīgi saskaņā ar to pašu zemsvītras piezīmi, ja la Gronda di Genova un automaģistrāļu A7/A10/A12 starpsavienojumu būvdarbi netiek sākti pirms 2020. gada 1. janvāra, Autostrade per l’Italia koncesijas paplašināšana tiks pilnībā atteikta.

62      Šie noteikumi tiek izskaidroti ar to, kā tas izriet īpaši no apstrīdētā lēmuma 44., 147., 151. un 152. punkta, ka strīdus projekta finansiālais līdzsvars ir atkarīgs tostarp no noteiktu ieguldījumu atdeves likmju aprēķina un no pašreizējo makroekonomisko apstākļu ņemšanas vērā. Šie faktori savukārt ir balstīti uz datiem, kas laika gaitā var mainīties. Tādējādi saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 160. punktu automātiska atteikšanās no strīdus koncesiju pagarināšanas ar tā 50. punktā paredzētajiem nosacījumiem (skat. šā sprieduma 61. punktu) ir nepieciešams pasākums, lai izvairītos no pārmērīgas kompensācijas koncesionāriem.

63      Tomēr Komisija, kas saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 51. punkta a) apakšpunkta otro ievilkumu būtu jāinformē par darbu virzību, savā 2020. gada 14. decembra elektroniskā pasta vēstulē apstiprina, ka darbi, kuru izpildei bija jāsākas vēlākais 2020. gada 1. janvārī, nav sākti, un tas ir apstāklis, ko prasītājas neapstrīd.

64      No šiem konstatējumiem izriet, ka Itālijas Republika nevar pamatoties uz tiem Komisijas secinājumiem par peļņas, kas izriet no strīdīgajiem pasākumiem, saprātīgo raksturu un pārmērīgas kompensācijas neesamību, kuri izklāstīti apstrīdētā lēmuma 151.–165. punktā (skat. šā sprieduma 15. punkta septīto ievilkumu), gadījumā, ja tā nolemtu īstenot strīdus projektu, neraugoties uz tās apgalvojumu, ka tā ir atteikusies no šī projekta. Proti, tā kā nosacījums par šā sprieduma 61. punktā minēto darbu sākšanu pirms 2020. gada 1. janvāra nav izpildīts, šāds projekts neesot tāds projekts, attiecībā uz kuru Komisija nav cēlusi iebildumus saskaņā ar apstrīdēto lēmumu.

65      Līdz ar to, ja pasākums, kuru Itālijas Republika vēlāk plānoja, ietvertu valsts atbalsta piešķiršanu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, būtu nepieciešams jauns paziņojums Komisijai saskaņā ar Regulas 2015/1589 2. pantu, attiecībā uz kuru Komisijai būtu jāīsteno savas pilnvaras saskaņā ar šīs pašas regulas 4. pantu.

66      Tādēļ Komisija savā 2020. gada 14. decembra elektroniskā pasta vēstulē pamatoti apgalvo, ka Itālijas Republika strīdus projektu nevar īstenot un neīstenos tādu, kāds tas ir apstiprināts.

67      Savukārt prasītājas būtībā izvirza četrus argumentus, lai pamatotu savu secinājumu, saskaņā ar kuru tās turpina pamatot interesi panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

68      Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka Itālijas iestādes vēl nav apstiprinājušas jauno Autostrade per l’Italia piedāvājumu.

69      Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka, ņemot vērā šā sprieduma 51.–56. punktā izklāstītos apstākļus, Itālijas Republika apgalvo – fakts, ka Autostrade per l’Italia ir iesniegusi jaunu piedāvājumu, kas pamatots ar tās koncesijas izbeigšanos 2038. gada 31. decembrī, izslēdz šīs koncesijas pagarināšanu pēc šī datuma. Otrām kārtām un katrā ziņā, šīs pagarināšanas izslēgšana izriet no fakta, ka la Gronda di Genova un automaģistrāles A33 Asti–Kuneo darbi nav sākti 2020. gada 1. janvārī (skat. šā sprieduma 61.–63. punktu), un to prasītājas neapstrīd.

70      Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka Itālijas iestādes nav sniegušas detalizētu skaidrojumu par jaunajiem finanšu plāniem, kas paredzēti, lai aizstātu saskaņā ar apstrīdēto lēmumu apstiprinātos pasākumus. Konkrētāk, Itālijas iestādes ir vienkārši atsaukušās uz faktu, ka jaunie plāni neparedz strīdus koncesiju pagarināšanu, un nav piedāvājušas skaidrojumus par automaģistrāles A33 Asti–Kuneo finansējumu no automaģistrāles SATAP A4 Turīna–Milāna ieņēmumiem vai par iespējamo pārņemšanas atlīdzību, ko iespējamais jaunais koncesionārs izmaksātu koncesionāriem koncesijas beigās, un negarantē, ka tās nākotnē “neatjaunos” strīdus koncesiju pagarināšanu. Šādos apstākļos apstrīdētā lēmuma atcelšana kavētu Komisiju atkārtot strīdus prasībā norādītās kļūdas, ja jaunajos finanšu plānos būtu ietverti atbalsta pasākumi, kuru saderība ar iekšējo tirgu būtu atkarīga no analogiem vērtējumiem, kas ir apstrīdētā lēmuma pamatā.

71      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka apstāklis, uz kuru Komisija ir balstījusies, lai attiecīgos pasākumus kvalificētu par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir strīdus koncesiju pagarināšana. It īpaši tie ir ieņēmumi, kas gūti laikposmā, kurš atbilst minētajai pagarināšanai, un kas, pēc Komisijas domām, ir valsts līdzekļi, piešķirot priekšrocību pašreizējiem koncesionāriem (skat. šā sprieduma 12., 13. un 50. punktu). Turklāt – un it īpaši attiecībā uz automaģistrāles A33 Asti–Kuneo darbu finansēšanu – šie darbi tiks finansēti no ieņēmumiem, ko rada automaģistrāles SATAP A4 Turīna–Milāna koncesijas pagarināšana, un, ņemot vērā šos ieņēmumus, tiks aprēķināta pārņemšanas atlīdzība (skat. šā sprieduma 10. un 11. punktu un 15. punkta trešo ievilkumu).

72      No tā izriet, ka atteikšanās pagarināt strīdus koncesijas automātiski padara Komisijas apstrīdētajā lēmumā veikto analīzi par novecojušu gan saistībā ar attiecīgo valsts atbalsta pasākumu raksturu, gan saistībā ar to saderību ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz LESD 106. panta 2. punktu.

73      Šajā kontekstā jautājums par to, vai jaunie finanšu plāni ir pasākumi, kas ietver valsts atbalsta piešķiršanu jebkādā formā, var tikt izskatīts tikai jaunā procedūrā, kura Komisijai attiecīgā gadījumā būtu jāsāk pēc Itālijas Republikas jaunas paziņošanas saskaņā ar LESD 108. pantu un Regulas 2015/1589 4. pantu. Šādā procedūrā Komisija izvērtēs attiecīgo pasākumu saderību ar iekšējo tirgu, ņemot vērā visas to raksturīgās iezīmes, un novērtēs nepieciešamību sākt formālu izmeklēšanas procedūru saskaņā ar Regulas 2015/1589 4. panta 4. punktu un 6. pantu.

74      Arguments par iespējamību, ka Itālijas Republika varētu gūt labumu no apstrīdētā lēmuma, atjaunojot strīdus koncesiju pagarināšanu pēc šīs lietas pabeigšanas, ir jānoraida šā sprieduma 61.–65. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.

75      Treškārt, prasītājas apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma atcelšana uzliktu Komisijai pienākumu sākt formālu izmeklēšanas procedūru un tādējādi ievērot to procesuālās tiesības. Tomēr šis arguments ir jānoraida šā sprieduma 47.–60. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.

76      Ceturtkārt, prasītājas apgalvo, ka apstrīdētais lēmums paliek spēkā un ir obligāts attiecībā uz jebkuru strīdu, kas attiecas uz “pašreizējiem atbalsta pasākumiem” vai uz nākotnes pasākumiem, jo esot ticis grozīts vienīgi strīdus koncesiju pagarināšanas kritērijs.

77      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šā sprieduma 71. un72. punktā izklāstīto iemeslu dēļ strīdus koncesiju pagarināšana nav vienkāršs apstrīdētajā lēmumā pārbaudīto pasākumu kritērijs, bet gan apstāklis, kas, pēc Komisijas domām, pamato šo pasākumu kvalificēšanu par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Tādējādi atteikšanās no attiecīgās pagarināšanas izraisa tādu “pašreizējo atbalsta pasākumu” izzušanu, kādus tos ir izvērtējusi Komisija. Turklāt apstrīdētā lēmuma raksturs, saskaņā ar kuru pārbaudītie pasākumi tiek atzīti par saderīgiem ar iekšējo tirgu, izslēdz to, ka tam ir jebkāda saistoša iedarbība attiecībā uz citiem atbalsta pasākumiem, kuri ir jāpārbauda no jauna (skat. šā sprieduma 73. punktu).

78      No tā izriet, ka šī lieta ir jānošķir no lietām, uz kurām ir atsaukušās prasītājas un kurās Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi, ka interese celt prasību saglabājas būtiski atšķirīgos apstākļos.

79      Pirmkārt, runa ir par gadījumiem, kad formālajai izmeklēšanas procedūrai, ko Komisijai ir pienākums sākt pēc tā lēmuma atcelšanas, kurš pieņemts pēc iepriekšējas izskatīšanas, atšķirībā no šīs lietas nav zudis priekšmets, jo strīdīgais pasākums nekādā ziņā nav ticis atcelts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 19. jūnijs, Ja zum Nürburgring/Komisija, T‑373/15, EU:T:2019:432, 15., 83. un 90.–92. punkts, un 2019. gada 19. jūnijs, NeXovation/Komisija, T‑353/15, EU:T:2019:434, 14., 67. un 72.–74. punkts). Šādos apstākļos apstrīdētā akta atcelšanas sekas var būt tādas, ka Komisijai ir jāaicina ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus formālajā izmeklēšanas procedūrā, kurai pretēji šīs lietas apstākļiem nav zudis tās priekšmets.

80      Otrkārt, šī lieta ir jānošķir no gadījumiem, kuros ar prasību atcelt lēmumu, kas ir zaudējis spēku, tiek apšaubīts to noteikumu tiesiskums vai interpretācija, saskaņā ar kuriem ir pieņemts apstrīdētais akts un kuri var tikt piemēroti nākotnē procedūrās, kurās, iespējams, piedalīsies prasītājas. Šādā gadījumā prasītājas var arī saglabāt interesi lūgt atcelt aktu, lai nepieļautu, ka nākotnē atkārtojas tā iespējamais prettiesiskums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1979. gada 6. marts, Simmenthal/Komisija, 92/78, EU:C:1979:53, 32. punkts, un 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 45.–60. punkts).

81      Tomēr šī interese celt prasību var pastāvēt tikai tad, ja apgalvotais prettiesiskums, kā tas skaidri noteikts judikatūrā, var atkārtoties nākotnē “neatkarīgi no tās lietas apstākļiem, kurā [prasītājs] cēlis prasību” (spriedums, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 52. punkts), vai “neatkarīgi no attiecīgās lietas konkrētajiem apstākļiem” (spriedums, 2018. gada 4. septembris, ClientEarth/Komisija, C‑57/16 P, EU:C:2018:660, 48. punkts).

82      Tādējādi, ņemot vērā, ka interesei celt prasību ir jābūt pastāvošai, nevis hipotētiskai (skat. šā sprieduma 37. punktu), to var uzskatīt par pierādītu, ja ar prasību tiek apstrīdēta apstrīdētā akta pieņemšanai piemēroto noteikumu spēkā esamība vai interpretācija (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1979. gada 6. marts, Simmenthal/Komisija, 92/78, EU:C:1979:53, 32. punkts; 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 54.–59. punkts, un 2018. gada 4. septembris, ClientEarth/Komisija, C‑57/16 P, EU:C:2018:660, 49.–52. punkts).

83      Tomēr šajā lietā prasītājas norāda uz interesi panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu, lai izvairītos no tā, ka Komisija no jauna izdara apgalvotās kļūdas vērtējumā, kuru dēļ tā strīdīgos pasākumus atzina par saderīgiem ar iekšējo tirgu, nesākot formālu izmeklēšanas procedūru. Tomēr, ņemot vērā prasības pamatojumam izvirzīto pamatu apjomu (skat. šā sprieduma 32.–35. punktu), attiecīgās apgalvotās kļūdas attiecas uz Komisijas vērtējumiem, uz kuriem ir balstīts paziņojums par strīdīgajiem pasākumiem kā saderīgiem ar iekšējo tirgu; tie ir vērtējumi, kas attiecas tieši uz lietas īpašajiem apstākļiem. No tā izriet, ka norādītās kļūdas vērtējumā acīmredzami neattiecas uz prettiesiskumu, kas varētu atkārtoties “neatkarīgi no tās lietas apstākļiem, kurā celta prasība”, šā sprieduma 81. un 82. punktā izklāstītajā izpratnē.

84      Turklāt, ja šis arguments tiktu uzskatīts par atbilstīgu, lai pamatotu intereses celt prasību saglabāšanu tādos apstākļos kā šajā lietā, prasība par minētās intereses pastāvošo, nevis hipotētisko raksturu (skat. šā sprieduma 37. punktu) zaudētu savu jēgu. Šajā gadījumā uz interesi izvairīties no jebkāda prasības ietvaros apgalvotā prettiesiskuma atkārtošanās varētu lietderīgi atsaukties jebkādos apstākļos, tostarp tad, ja prasītājs negūtu, kā tas ir šajā lietā, nekādu labumu no apstrīdētā akta atcelšanas (skat. šā sprieduma 87. punktu).

85      Treškārt un visbeidzot, šī lieta ir jānošķir no gadījumiem, kuros apstrīdētais akts, kuru nevar uzskatīt par spēku zaudējušu, ir radījis saistošas sekas, kuras prasītājs, kas ir tā adresāts, ir izpildījis; sekas, kuras atbildētājai iestādei būs jānovērš, ņemot vērā minētā akta atcelšanas iemeslus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 25. marts, Gencor/Komisija, T‑102/96, EU:T:1999:65, 40.–42. punkts; 1999. gada 15. decembris, Kesko/Komisija, T‑22/97, EU:T:1999:327, 55.–64. punkts, un 2004. gada 28. septembris, MCI/Komisija, T‑310/00, EU:T:2004:275, 44.–55. punkts).

86      Tomēr šajā lietā, pirmām kārtām, tas, ka strīdīgie pasākumi tika atcelti pirms jebkādas īstenošanas, izslēdz to, ka tie ietekmēja prasītāju konkurences stāvokli (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 1995. gada 27. aprīlis, ASPEC u.c./Komisija, T‑435/93, EU:T:1995:79, 29. un 30. punkts, un 1995. gada 27. aprīlis, Casillo Grani/Komisija, T‑443/93, EU:T:1995:81, 7. un 8. punkts). Otrām kārtām, kā tas jau ir norādīts šā sprieduma 39. un 40. punktā, prasītāju interesi celt prasību neveido vis apstrīdētā lēmuma radīto saistošo seku likvidēšana, kas pēdējām minētajām esot radusies, bet gan procesuālo tiesību saglabāšana, ko tās varētu īstenot pēc tā atcelšanas. Tomēr šā sprieduma 50.–66. punktā norādīto iemeslu dēļ apstrīdētā lēmuma atcelšana nevar prasītājām radīt to meklēto labumu, proti, iespēju izklāstīt savus apsvērumus formālā izmeklēšanas procedūrā.

87      No visiem iepriekš minētajiem vērtējumiem izriet, ka apstrīdētā lēmuma atcelšana nevar radīt prasītājām nekādu labumu.

88      Tādējādi ir jāizbeidz tiesvedība lietā par šo prasību (skat. šā sprieduma 36.–38. punktu).

 Par tiesāšanās izdevumiem

89      Atbilstoši Reglamenta 137. punktam, ja tiesvedība lietā tiek izbeigta pirms sprieduma taisīšanas, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem. Ņemot vērā, ka Komisija pirmo reizi galveno informāciju par atteikšanos no strīdus projekta iesniedza tiesas sēdē, lai gan tā bija tās rīcībā iepriekš, ir jānolemj, ka šī iestāde sedz savus, kā arī atlīdzina pusi prasītāju tiesāšanās izdevumu un ka prasītājas sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Izbeigt tiesvedību lietā par INC SpA un Consorzio Stabile Sis SCpA celto prasību.

2)      Eiropas Komisija sedz savus un atlīdzina pusi no INC un Consorzio Stabile Sis tiesāšanās izdevumiem.

3)      INC un Consorzio Stabile Sis sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem.

Costeira

Gratsias

Kancheva

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 15. septembrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – angļu.