ĢENERĀLADVOKĀTA DAMASO RUISA‑HARABO KOLOMERA [DÁMASO RUIZ‑JARABO COLOMER] SECINĀJUMI,
sniegti 2005. gada 28. jūnijā (1)
Lieta C‑451/03
Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti Srl
pret
Giuseppe Calafiori
[Corte d’appello di Milano (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]
EKL 43. pants – Tiesības veikt uzņēmējdarbību – EKL 82. pants un EKL 86. pants – Brīva konkurence – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – EKL 87. pants – Valsts atbalsts – Valsts regulējums, ar kuru noteiktām organizācijām tiek piešķirtas ekskluzīvas tiesības veikt noteiktas fiskālo konsultāciju un palīdzības darbības attiecībā uz darbinieku un mazo uzņēmumu ienākumu nodokļa deklarēšanu
1. Itālijas tiesību sistēmā virknei ad hoc institūciju, kas zināmos gadījumos saņem atlīdzību no valsts naudas līdzekļiem, tiek uzticēts sniegt noteiktus pakalpojumus noteiktu kategoriju nodokļu maksātājiem saistībā ar ienākumu nodokļa pārvaldību.
2. Corte d’appello di Milano [Milānas Apelācijas tiesa] (Itālija) apšauba minētās kārtības saderīgumu ar Kopienu tiesībām un tādēļ šaubu novēršanai vēršas pie Tiesas, uzdodot tai trīs jautājumus. Tā vēlas noskaidrot, vai šāda kārtība ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana (pirmais jautājums), vai tā aizskar brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību (otrais jautājums) un, visbeidzot, vai līdz ar to tiek faktiski piešķirts valsts atbalsts (trešais jautājums).
I – Kopienu tiesības
A – Par brīvu konkurenci
3. EKL 4. pantā un EKL 98. pantā noteikts, ka EKL 2. pantā nospraustie mērķi ir sasniedzami, EKL 10. pantā noteiktās lojālās sadarbības ietvaros attīstot atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence.
4. Atbilstoši šīm iecerēm EKL 82. pantā (bijušais EK līguma 86. pants) vienam vai vairākiem uzņēmumiem, kam ir dominējošs stāvoklis kopējā tirgū vai būtiskā tā daļā, ir aizliegts šādu stāvokli ļaunprātīgi izmantot tiktāl, ciktāl tas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm.
5. EKL 86. pantā (bijušais EK līguma 90. pants) dalībvalstīm tiek liegts attiecībā uz publiskiem uzņēmumiem un ar īpašām vai ekskluzīvām tiesībām apveltītiem uzņēmumiem uzturēt spēkā vai ieviest tādus pasākumus, kas ir pretrunā Līgumam un – saistībā ar šo lietu – brīvai konkurencei.
6. Šī prasība tiek papildināta ar prius [priekšnosacījumu] par tāda tirdzniecību starp dalībvalstīm iespaidojoša valsts atbalsta, kas “rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus”, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, aizliegumu, kas noteikts EKL 87. pantā 1. punktā (bijušais EK līguma 92. pants pirms tajā izdarītajiem grozījumiem). Šā panta 2. punktā ir uzskaitīti šāda atbalsta veidi, kas izņēmuma kārtā tiek atļauti, un 3. punktā – tie, kurus var uzskatīt par saderīgiem ar kopējo tirgu.
B – Par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību
7. EKL 43. pantā (bijušais EK līguma 52. pants pirms tajā izdarītajiem grozījumiem) paredzēta dalībvalsts pilsoņu brīvība veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, kas ietver iespēju sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus, it īpaši sabiedrības. Šī tiesību norma aizliedz šīs brīvības ierobežojumus, tostarp ierobežojumus attiecībā uz pārstāvniecību, filiāļu vai meitasuzņēmumu atvēršanu citās Kopienas dalībvalstīs.
8. Tomēr saskaņā ar EKL 45. pantu (bijušais EK līguma 55. pants) tas neattiecas uz darbībām, kas kaut vai netieši ir saistītas ar valsts varas īstenošanu, un – saskaņā ar EKL 46. pantu (bijušais EK līguma 56. pants pirms tajā izdarītajiem grozījumiem) – uz valsts regulējumu, kas sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības interesēs ārvalstniekiem paredz īpašu režīmu.
9. EKL 48. pantā (bijušais EK līguma 58. pants) šīs tiesības ir garantētas sabiedrībām ar noteikumu, ka tās ir izveidotas saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem un to juridiskā adrese, galvenā vadība vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Kopienā. Šajā ziņā par tādām uzskata sabiedrības, kas izveidotas saskaņā ar civiltiesībām vai komerctiesībām, kā arī kooperatīvus un citas juridiskas personas, kas ir publisko tiesību vai privāttiesību subjekti, izņemot bezpeļņas sabiedrības.
10. EKL 49. pantā (bijušais EK līguma 59. pants pirms tajā izdarītajiem grozījumiem) ir aizsargāta brīvība sniegt pakalpojumus, proti, saskaņā ar EKL 50. pantu (bijušais EK līguma 60. pants) tos, ko sniedz par atlīdzību, un it īpaši brīvo profesiju darbības.
II – Atbilstošās Itālijas tiesību normas
11. 1991. gada 30. decembra Likumā Nr. 413 (2) darbiniekiem, pensionāriem un tiem pielīdzināmajām personām (3) paredzēta iespēja deklarēt ienākumu nodokli, iesniedzot vienkāršotu deklarāciju (730. forma) kā alternatīvu parastajai kārtībai (740. forma), ļaujot tiem īsā laikā saņemt iespējamo atmaksu tieši ar darba devēja vai – attiecīgajos gadījumos – organizācijas, no kuras tiek gūti ienākumi, starpniecību.
12. Ar minētā likuma 78. pantu tika ieviesti Fiskālās palīdzības centri (kas pazīstami ar akronīmu “CAF”), kas vēlāk tika regulēti ar 1997. gada 9. jūlija Dekrētu–likumu Nr. 241 (4), kurā tiesības izveidot minētās organizācijas ir paredzētas tikai:
a) darba devēju [nozares mēroga] organizācijām, kas darbojas 10 gadus un ir pārstāvētas Valsts tautsaimniecības padomē, vai organizācijām, kuru nozīmīgums ir atzīts Finanšu ministrijā tāpēc, ka tās aptver vismaz 5 % no darba devējiem, kas reģistrēti Tirdzniecības palātas reģistrā, un kuru nodibinājumi pastāv vismaz 30 provincēs; tiesības ir atzītas arī to filiālēm, kas darbojas pilnvarojuma kārtībā [32. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunkts]. Šī kategorija (turpmāk tekstā – “Darba devēju centri”) konsultē uzņēmumus (34. panta 1. punkts).
b) arodbiedrībām un to pilnvarotajām teritoriālajām struktūrvienībām, kuru sastāvā ir vismaz 50 000 biedru, darbinieku apvienībām, kas veicina savstarpējo interešu aizsardzību, ja tām ir tāds pats biedru skaits, kā arī organizācijām ar šādu darbinieku skaitu, kas maksā ar nodokli apliekamus algu ienākumus (institūcijas, kas atbild par nodokļa samaksu) [32. panta 1. punkta d), f) un e) apakšpunkts]. Šie formējumi (turpmāk tekstā – “Darbinieku centri”) palīdz tiem, kas negūst ienākumus nedz no darba pašnodarbinātas personas statusā, nedz komercdarbības (34. panta 2. punkts), proti, darbiniekiem un tiem pielīdzināmām personām, kas var izmantot 730. formu (5).
13. Saskaņā ar 33. pantu centrus veido kā kapitālsabiedrības, kas sāk savu darbību pēc Finanšu ministrijas atļaujas saņemšanas un kuru darbības mērķis ir tikai fiskālās palīdzības sniegšana saskaņā ar 34. pantu, par ko atbildīgi ir viens vai vairāki profesionāļi, kuri šim mērķim iecelti no grāmatvežu kolēģijā vai auditoru kolēģijā reģistrētajām personām un tiesīgi pildīt savus amata pienākumus kā organizācijas darbinieki.
14. Pēc klienta lūguma veicamo darbību saturs ir aprakstīts 34. panta 3. un 4. punktā.
15. Darbinieku centri, kas konsultē saistībā ar 730. formu, pārbauda sniegto ziņu pareizību, izdod nodokļa maksātājam nodokļa aprēķina projektu, paziņo rezultātu nodokļa maksātāja aizstājējiem, lai tie atmaksātu avansā ieturētos maksājumus, un nosūta deklarāciju Nodokļu administrācijai (34. panta 4. punkts) (6). Pēc ieinteresētās personas lūguma atbildīgais konsultants apliecina veidlapā ierakstīto skaitļu atbilstību klātpievienotajā dokumentācijā esošajiem skaitļiem (35. panta 2. punkts). Par katru noformēto 730. formu šie centri saņem atlīdzību EUR 13,98 apmērā, kas tiek koriģēta iepriekš noteiktā kārtībā (38. pants) (7).
16. Savu uzdevumu izpildē papildus Darbinieku centru uzdevumiem Darba devēju centri turklāt sagatavo nodokļu deklarācijas un uzņemas kārtot apkalpoto uzņēmumu grāmatvedību (34. panta 3. punkts), šo informāciju apliecinot pat ar “atzīmi par atbilstību” (35. panta 1. punkts). Tiem nav maksājama atlīdzība no valsts naudas līdzekļiem.
III – Pamata prāvas fakti un prejudiciālie jautājumi
17. 2002. gada 4. jūlijā tika nodibināta sabiedrība Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti Srl (turpmāk tekstā – “ADC Servizi”), lai sniegtu palīdzību un konsultācijas grāmatvedības un vadības jautājumos. 2003. gada 25. februāra ārkārtas kopsapulcē tika paplašināta sabiedrības darbības joma, ietverot arī fiskālās palīdzības pakalpojumus uzņēmumiem un darbiniekiem saskaņā ar 1997. gada Dekrētu–likumu Nr. 241.
18. Notārs Džuzepe Kalafiori [Giuseppe Calafiori], kam bija jānoformē sanāksmes protokols, atteicās uzņēmumu reģistrā reģistrēt lēmumu par grozījumiem tāpēc, ka iepriekš minētā Dekrēta–likuma 34. pantā minētās darbības atļauts veikt tikai Fiskālās palīdzības centriem, bet ADC Servizi šāda statusa neesot.
19. Šī sabiedrība vērsās Tribunale di Milano (Milānas [rajona] tiesa) ar lūgumu veikt reģistrāciju, ko atteikusies darīt publiskās ticamības apliecinātāja persona; ar 2003. gada 15. maija rīkojumu tiesa prasību noraidīja, kā nepārliecinošu un nepamatotu noraidot argumentu par Itālijas regulējuma nesaderīgumu ar Kopienu tiesībām.
20. ADC Servizi, atkārtoti norādīdama uz pretrunu starp abām tiesību sistēmām, pārsūdzības kārtībā vērsās Corte d’appello di Milano, kas, lai izšķirtu strīdu, vērsās pie Tiesas, saskaņā ar EKL 234. pantu uzdodot šādus jautājumus:
“1) Vai EKL 4., 10., 82., 86. un 98. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie aizliedz piemērot valsts tiesību normas, tādas kā tās, kas izriet no 1997. gada 9. jūlija Dekrēta–likuma Nr. 241[/97], kurā izdarīti grozījumi ar 1998. gada 28. decembra Dekrētu–likumu Nr. 490, to aplūkojot it īpaši kopā ar Ienākuma nodokļu likumu kopojumu (8) (1986. gada 22. decembra Republikas prezidenta dekrēts Nr. 917) un 1991. gada 30. decembra Likumu Nr. 413, un kas piešķir ekskluzīvas tiesības veikt noteiktas fiskālo konsultāciju darbības tikai vienas kategorijas tiesību subjektiem, Fiskālās palīdzības centriem – FPC [CAF], un liedz citiem komersantiem šajā nozarē, pat ja tiem būtu atbilstoša kvalifikācija, lai veiktu profesionālo darbību fiskālo konsultāciju un grāmatvedības jomā (grāmatveži, auditori, advokāti un citi konsultanti darba un nodarbinātības jautājumos), tiesības veikt tikai FPC [CAF] paredzētās darbības saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem un izpildes kārtību?
2) Vai EKL 43., 48. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie aizliedz piemērot valsts tiesību normas, tādas kā tās, kas izriet no 1997. gada 9. jūlija Dekrēta–likuma Nr. 241/97, kurā izdarīti grozījumi ar 1998. gada 28. decembra Dekrētu–likumu Nr. 490, to aplūkojot it īpaši kopā ar Ienākuma nodokļu likumu kopojumu (1986. gada 22. decembra Republikas prezidenta dekrēts Nr. 917) un 1991. gada 30. decembra Likumu Nr. 413, un kas piešķir ekskluzīvas tiesības veikt noteiktas fiskālo konsultāciju darbības tikai vienas kategorijas tiesību subjektiem, Fiskālās palīdzības centriem – FPC [CAF], un liedz citiem komersantiem šajā nozarē, pat ja tiem būtu atbilstoša kvalifikācija, lai veiktu profesionālo darbību fiskālo konsultāciju un grāmatvedības jomā (grāmatveži, auditori, advokāti un citi konsultanti darba un nodarbinātības jautājumos), tiesības veikt tikai FPC [CAF] paredzētās darbības saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem un izpildes kārtību?
3) Vai EKL 87. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds pasākums kā tas, kas noteikts ar 1997. gada 9. jūlija Dekrētu–likumu Nr. 241[/97] un it īpaši tā 38. pantu un kas paredz no valsts budžeta maksāt FPC [CAF] atlīdzību par minētā Dekrēta–likuma Nr. 241 34. panta 4. punktā un 37. panta 2. punktā norādīto darbību veikšanu, ir valsts atbalsts?”
IV – Tiesvedība Tiesā
21. Tiesas (EK) Statūtu 20. pantā noteiktajā termiņā savus apsvērumus sniedza Komisija, Itālijas valdība un ADC Servizi.
22. 2005. gada 25. maijā noturētajā tiesas sēdē savu argumentu mutiskai paušanai piedalījās rakstveida posmā piedalījušos lietas dalībnieku pārstāvji.
V – Prejudiciālo jautājumu izvērtējums
A – Divi iepriekšēji paskaidrojumi
23. Komisija atzīst par vajadzīgu pamatot šo prejudiciālo jautājumu pieņemamību, ko neviens nav apstrīdējis un kas, ņemot vērā Kopienas judikatūru, šķiet esam neaptrīdama. Kā atgādina pati šī iestāde, spriedumi lietās Job Centre II (9) un Payroll u.c. (10) tika pieņemti, neapšaubot, ka šie abi Corte d’appello di Milano rīkojumi par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, kas pieņemti apelācijas sūdzībās pret Tribunale di Milano nolēmumiem par atteikšanos apstiprināt noteiktus uzņēmumu lēmumus, ir pieņemami.
24. Minētā tiesa neprecizē, vai jautājumi attiecas uz visiem Fiskālās palīdzības centriem vai tikai uz tiem, ko nosaucu par “darbinieku centriem”. Trešais jautājums noteikti attiecas tikai uz šiem pēdējiem, kas vienīgie saņem atlīdzību no valsts līdzekļiem. Ņemot vērā šos apstākļus, pirmo divu jautājumu izvērtējums attiecas uz visiem CAF bez atšķirības, savukārt pēdējais aprobežojas ar šo konkrēto centru kategoriju.
B – Pirmais jautājums: Fiskālās palīdzības centri un to stāvoklis tirgū
25. Norāde šajā jautājumā uz EKL 4., 10. un 98. pantu ir jāuzskata par atslēgu uz Corte d’apello interpretācijas jautājuma būtību. Šīs programmatiskās tiesību normas, kā to atzīmē ADC Servizi, nosaka Kopienu sistēmas tautsaimniecības iekārtas pamatprincipus un gaisotni EKL 82. un 86. pantam, kas ir faktiskais lūgtās interpretācijas priekšmets.
26. Tā vēlas noskaidrot, vai ekskluzīvu tiesību piešķiršana noteiktu konsultatīvo darbību veikšanai nodokļu jomā rada [stāvokļa] ļaunprātīgu izmantošanu, kas aizliegta EKL 82. pantā, kas šajā lietā piemērojams saskaņā ar EKL 86. panta 1. punktu. Tādēļ ir jānoskaidro, vai aprakstītā Itālijas kārtība rada vidi, kas mudina Fiskālās palīdzības centrus veikt darbības, kas ir pretrunā minētajam EKL 82. pantam.
27. Argumentu izklāstam ir jāsaista divi prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā neapstrīdēti apgalvojumi: Līguma izpratnē centri ir uzņēmumi (11), un noteiktu fiskālās palīdzības pakalpojumu sniegšanas tiesību piešķiršanu tikai tiem var uzskatīt par īpašām tiesībām (12).
28. Šajā sakarā jāatzīmē, ka, lai arī EKL 82. pants attiecas uz publiskiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas apveltīti ar ekskluzīvām vai īpašām tiesībām saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu, šīs pēdējās tiesību normas 1. punktā dalībvalstīm ir aizliegts attiecībā uz šāda veida organizācijām uzturēt spēkā tādus pasākumus, kas ir pretrunā Līgumam, it īpaši noteikumiem, kas ietverti EKL 81.–89. pantā. Līdz ar to ar Kopienu tiesībām nav saderīgi tiesību akti, kas rada stāvokli, kas minētajiem uzņēmumiem liek pārkāpt EKL 82. pantu, mazinot tā iedarbīgumu (13).
29. Turpinājumā jānoskaidro, vai Fiskālās palīdzības centri, no kuriem klienti var brīvi izvēlēties [savu pakalpojumu sniedzēju] (14), ieņem dominējošu stāvokli. Saskaņā ar lietas materiālos esošajām ziņām šo organizāciju skaits ir pieaudzis, pārsniedzot 70 (15), un tādēļ neviena no tām nevarētu viena pati dominēt Itālijas tirgū. Tomēr to ar likumu noteiktais monopolstāvoklis tām, kopumā ņemot, nodrošina šādu privileģētu stāvokli (16), kas var ietekmēt būtisku kopējā tirgus daļu (17).
30. EKL 82. pantā noteikts, ka šāda veida stāvoklī var atrasties “vien[s] vai vairāk[i] uzņēmumi[i]”, šim formulējumam norādot uz iespēju, ka tādu var ieņemt divas vai vairākas juridiski savstarpēji nesaistītas sabiedrības, ja vien no saimnieciskā viedokļa tās konkrētā nozarē atrodas vai darbojas kopīgi. Šādi rodas doma par “kolektīvu dominējošu stāvokli”, kad organizācijas veido vienu veselumu (18), rīkojas saskaņoti un attīstās neatkarīgi no konkurentiem, klientūras un patērētājiem (19); šiem elementiem esot jābūt pietiekami konstatētiem.
31. Šajā lietā tomēr nav pierādīta šādu saišu esamība starp dažādajiem Fiskālās palīdzības centriem (20), kas ietver ļoti atšķirīgas organizācijas: darba devēju organizācijas, arodbiedrības un darbinieku savstarpējo interešu aizsardzības organizācijas vai nodokļa maksātāja aizstājējus.
32. Pirmkārt, pirmā kategorija konsultē uzņēmumus, savukārt abas pārējās konsultē darbiniekus, pensionārus un tiem pielīdzināmas personas, tādējādi starp vienām un otrām neesot nekādām saiknēm.
33. Šajā pēdējā kategorijā un starpniecībā ienākumu nodokļa deklarēšanā ar 730. formu, kuru, kā apgalvo Itālijas valdība, izmanto apmēram 14 miljoni nodokļa maksātāju, sabiedrības, kas spēj izveidot centrus, darbojas dažādās jomās un pārstāv atšķirīgas sociālās intereses, jo arodbiedrību darbībai un darbinieku aizsardzībai nav nekā kopīga ar nodokļa maksātāja aizstājējam raksturīgo “ar nodokli apliekamo darba algu ienākumu” samaksu. Varbūtība, ka kādā grupā būtu vienošanās par priekšrocības panākšanu nolūkā to ļaunprātīgi izmantot, šķiet nereāla. Itālijas lielās arodbiedrības (21), kā to atzīmē Komisija, gan ideoloģiskā, gan politiskā ziņā sacenšas darbinieku aizsardzībā, tādēļ nebūtu loģiski uzskatīt, ka tās nostātos vienotā frontē, lai, kaitējot saviem biedriem, ļaunprātīgi izmantotu apgalvotu kolektīvo dominējošo stāvokli ienākumu nodokļa vienkāršotas deklarēšanas konsultāciju tirgū. Tamlīdzīgi argumenti ir derīgi arī attiecībā uz darba devēju organizācijām. Nodokļa maksātāja aizstājēju vidū ikviens darba devējs saskaņā ar 1997. gada Dekrēta–likuma Nr. 241 37. panta 1. punktu nodokļu jautājumos apkalpo savus darbiniekus, un tādēļ principā trūkst saikņu, uz kurām tiktu balstīta rīcības vienotība.
34. Tādējādi nekas nenorāda uz to, ka starp Fiskālās palīdzības centriem būtu pietiekami stingras saites, kas liecinātu par kolektīvu dominējošu stāvokli. Ņemot vērā šo apstākli, Komisija ierosina Tiesai neatbildēt uz pirmo jautājumu, apgalvojot, ka rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu neesot sniegtas vajadzīgās ziņas par šo jautājumu. Tomēr, ņemot vērā iepriekš 18. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Sodemare u.c. (49. punkts), jānoteic, ka EKL 82. un 86. pants neattiecas uz tādiem valsts tiesību aktiem kā šajā lietā apstrīdētais.
C – Otrais jautājums: Fiskālās palīdzības centri un brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība
1) Tā pieņemamība
35. Itālijas valdība apgalvo, ka ADC Servizi, kam trūkst jebkādas saites ar citu dalībvalstu sabiedrībām, nevar piesaukt šīs brīvības, jo visiem strīda elementiem ir iekšzemes raksturs. Bet šajā nostājā, pret kuru iebilst Komisija, netiek ņemts vērā, ka valsts tiesību akti vienlīdz attiecas gan uz Itālijas, gan uz ārvalstu komercsabiedrībām tādējādi, ka gadījumā, ja kāda no šīm pēdējām grasītos nodibināties Itālijā un piedāvāt fiskālās palīdzības pakalpojumus, tā sastaptos ar šķērsli, ka tiesības sniegt noteiktus pakalpojumus ir piešķirtas tikai Fiskālās palīdzības centriem.
36. Bet, ņemot vērā, ka visi esošie objektīvie un subjektīvie aspekti šajā gadījumā ir saistīti ar Itāliju, rodas jautājums par to, vai Corte d’appello di Milano ir vajadzīga tās otrajā jautājumā norādīto Līguma pantu interpretācija. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru izlemt jautājumu par prejudiciālā nolēmuma vajadzību sprieduma pieņemšanai ir iesniedzējtiesas kompetencē, izņemot gadījumu, ja Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata prāvas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu, – šādā gadījumā Tiesa var to noraidīt a limine. Bet šajā lietā Tiesas lēmums būtu noderīgs strīda izspriešanai, ja tiktu atzīts, ka apstrīdētā tiesību norma aizskar minētās brīvības un ka līdz ar to tā nevar liegt citās dalībvalstīs dibinātām sabiedrībām sniegt centriem uzticētos pakalpojumus Itālijas Republikas Konstitūcijas 3. pantā (22) noteiktā vienlīdzības principa dēļ (23).
37. Tādēļ ir jānoskaidro, vai tiesību normas, kuras lūdz interpretēt Corte d`appello di Milano, iestājas pret valsts tiesību aktiem, kad tos piemēro attiecībā uz citās dalībvalstīs reģistrētām personām un komercsabiedrībām.
2) Priekšmeta noskaidrošana
38. Itālijas tiesa jautā, vai Fiskālās palīdzības centru iekārta atbilst prasībām, kas raksturīgas brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai, ņemot vērā, ka tās abas ir balstītas uz viena pamata un to mērķis sakrīt tik ļoti, ka pat EKL 55. pantā ir noteikts, ka EKL 45.–48. pantā attiecībā uz pirmajām no tām noteiktais attiecas arī uz otrajām no minētajām brīvībām.
39. Ja pamata prāva attiecas uz tādu sabiedrības statūtu grozījumu projekta apstiprināšanu, uz ko netieši (à rebours) var attiekties Līguma regulējums attiecībā uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību (EKL 43. pants), Tiesai, šķiet, būtu lieki pieņemt lēmumu jautājumā par EKL 49. pantā noteikto garantiju (24), ņemot vērā, ka argumentus, kā apgalvo Komisija, var transponēt mutatis mutandi no vienas brīvības uz otru (25).
3) Brīvība veikt uzņēmējdarbību
a) Šķērslis tās izmantojamībai
40. Šīs tiesības, kas piešķirtas gan fiziskām, gan juridiskām personām, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (26), ievērojot izņēmumus un priekšnosacījumus, uz kuriem norādīšu turpinājumā, ietver iespēju jebkuras citas dalībvalsts teritorijā sākt un izvērst visāda veida darbību kā pašnodarbinātai personai, kā arī dibināt un pārvadīt uzņēmumus, atvērt pārstāvniecības, filiāles vai meitas uzņēmumus.
41. Līdz ar to valsts pasākumi, kas citu Kopienu valstu sabiedrības var faktiskā vai tiesiskā ziņā nostādīt nelabvēlīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar vietējām sabiedrībām, uzskatāmi par šķērsli, pret kuru iestājas EKL 43. un 48. pants (27).
42. Manuprāt, apstrīdētā nodokļu pārvaldības kārtība ir pretrunā attiecīgajai brīvībai divu veidu iemeslu dēļ.
43. Pirmkārt, tāpēc, ka Fiskālās palīdzības centra izveidei izvirzītajiem nosacījumiem (kas norādīti šo secinājumu 13. punktā) atbilst tikai Itālijas organizācijas, tādējādi ārvalstu komersantiem tiekot netieši diskriminētiem (28).
44. Otrkārt, tāpēc, ka tajā centriem tiek piešķirta ekskluzīva kompetence veikt noteiktas konsultāciju darbības (kas uzskaitītas šo secinājumu 15. un 16. punktā), radot, kā savā 1999. gada 10. novembra Lēmumā (29) norāda Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato [Konkurences un tirdzniecības garantiju iestāde], divus sektorus, no kuriem viens ir brīvi pieejams, savukārt pieeja otram ir paredzēta tikai minētajām organizācijām un liegta pārējiem Itālijas vai citu dalībvalstu komersantiem, kam ir attiecīgā profesionālā kvalifikācija. Šādi ierobežojot to darbības jomu, ar 1997. gada Dekrētu–likumu Nr. 241 tiek ierobežota ārvalstu sabiedrību brīvība veikt uzņēmējdarbību Itālijā. Maz ticams, ka nodokļa maksātājs uzticēs ārvalstu konsultantam savas vienkāršotās deklarācijas aizpildīšanu, ja tam ir zināms, ka minētais speciālists nevar to nedz apstiprināt, nedz nosūtīt amatpersonai, kas atbildīga par avansā samaksāto summu pienācīgu atmaksāšanu tam, nedz galu galā to nosūtīt administrācijai, ja šos uzdevumus veikt ir pilnvaroti tikai Fiskālās palīdzības centri.
b) Nepamatots ierobežojums
45. No pirmā viedokļa, proti, saistībā ar netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, strīdīgais regulējums ir visādā ziņā nepieņemams, jo vienīgie EKL 46. panta 1. punktā paredzēto vispārējo interešu pamati (30), proti, sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumi, ar kuriem to var attaisnot, uz šo lietu neattiecas.
46. No otrā viedokļa valsts pasākums būtu saderīgs ar EKL 43. pantu tikai tad, ja: a) to pamatotu primāri vispārējo interešu iemesli, b) tas būtu piemērots attiecīgā mērķa sasniegšanai un c) nepārsniegtu tā sasniegšanai nepieciešamo (31).
47. Fiskālās palīdzības centru mērķis ir palīdzēt darbiniekiem un mazajiem uzņēmumiem saistībā ar atsevišķām to nodokļu saistībām. No šā viedokļa ierobežojums būtu skaidrojams, pamatojoties uz darbinieku aizsardzību – šo aspektu Tiesa vairākkārt ņēmusi vērā (32) – vai uz vajadzību nodrošināt obligāto kvalitātes vai izpildījuma profesionālās kvalifikācijas līmeņa minimumu (33).
48. Tomēr, rūpīgi izvērtējot darbības, kuras Itālijas tiesību aktos ir pakļautas oligopolam, ir skaidri redzama to nepiemērotība šo mērķu sasniegšanai.
49. Daži no tiem ir vienkārši pārvaldības uzdevumi, kam nav vajadzīga īpaša sagatavotība: deklarācijas noraksta iesniegšana ieinteresētajai personai, paziņošana par to nodokļa maksātāja aizstājējiem, lai tie veiktu avansa ieturējumus, un to nosūtīšana nodokļu administrācijai (34).
50. Savukārt citi uzdevumi ir svarīgāki: apliecināt sniegto ziņu pareizību, sagatavot nodokļu deklarācijas un kārtot uzņēmumu grāmatvedību. Taču arī attiecībā uz šiem pienākumiem ierobežojums nav pamatots. Rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu (3. punkta 5. daļa) Corte d’appello di Milano pareizi atzīmē, ka organizācijām, kas ir tiesīgas izveidot centrus, “nav īpašas profesionālās kvalifikācijas”. Itālijas likumā noteiktās prasības nekādi nenodrošina īpašu sagatavotību vai konkrētu lietpratību, bet gan vienīgi nosaka kvantitatīvus kritērijus attiecībā uz biedru vai darbinieku skaitu, kas nenodrošina lielāku piemērotību, jo plašāka pārstāvība nenozīmē labāku sagatavotību.
51. Sniegto ziņu un uzņēmumu grāmatvedības dokumentos veikto ierakstu pareizības apliecināšana jāveic centru ieceltām atbildīgajām personām, kam, kā to esmu izskaidrojis, jābūt kolēģijā reģistrētiem auditoriem vai grāmatvežiem, profesionāļiem, kas savu specifisko zināšanu dēļ ir īpaši piemēroti šim uzdevumam, un kam tomēr ir aizliegts ar to nodarboties patstāvīgi. Tādējādi centri vienīgi darbojas kā starpnieki starp nodokļa maksātājiem un speciālistiem, kuriem, kā (savu rakstveida apsvērumu 42. punktā) norāda Komisija, atveras logs iekļūšanai telpā, kuras durvis tiem ir bijušas aizslēgtas.
52. Vārdu sakot, gluži tāpat kā konsultanti Säger lietā centri vienīgi pilda vienkāršas pārvaldības un starpniecības uzdevumus, kam nav vajadzīga īpaša piemērotība, un tādēļ pamata prāvā apstrīdētā regulējuma radītais ierobežojums brīvībai veikt uzņēmējdarbību nav pamatots. Citiem vārdiem sakot, darbinieku un mazo uzņēmumu kā ienākumu nodokļa maksātāju interešu aizsardzībai un vajadzībai nodrošināt obligāto kvalitātes prasību minimumu pakalpojumu sniegšanā nav vajadzīgs, lai pakalpojumi būtu izņemti no brīvā tirgus, tos uzticot organizācijām, kam nav īpašas sagatavotības, lai tos sniegtu.
53. Līdz ar šo pārliecību par valsts pasākuma nepiemērotību aizsardzības mērķa, ar kuru to varētu pamatot, sasniegšanai nav vajadzības izsvērt jautājumu par tā samērīgumu.
54. Tomēr tas tiktu uzskatīts par likumīgu, pamatojoties uz EKL 45. pantu, ja būtu bijis noteikts, ka tas attiecas uz darbību, kas ir saistīta ar valsts varas īstenošanu, bet, manuprāt, to par tādu uzskatīt nevar. Fiskālās palīdzības centri uzņemas sagatavošanas un papildu lomu, pēc kuras vēlākā posmā nodokļu administrācijai jāpārbauda pienākuma dot ieguldījumu valsts izdevumu segšanā izpilde (35); šī pēdējā ar nodokļu pārvaldības, inspekcijas un piedziņas palīdzību (36) pilda savu pamatfunkciju, kas ir valsts varas izpausme; savukārt šādas tiešas saiknes ar valsts varas prerogatīvām nav centriem, kas vienīgi novērtē un paziņo nodokļa parāda apjomu, kas pakārtots turpmākai pārbaudei un, vajadzības gadījumā, labošanai (37).
55. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai, atbildot uz Corte d’appello di Milano otro jautājumu, noteikt, ka EKL 43. pants aizliedz dalībvalsts tiesību aktus, kas tiesības sniegt noteiktus konsultāciju un apliecināšanas pakalpojumus nodokļu jomā piešķir tikai noteiktas kategorijas organizācijām, liedzot tos sniegt citu Kopienu valstu komersantiem, kas, būdami apveltīti ar profesionālo kvalifikāciju, kas vajadzīga, lai nodarbotos ar konsultēšanu nodokļu jautājumos, vēlas nodibināties tās teritorijā nolūkā nodarboties ar to pašu darbību.
D – Trešais jautājums: atlīdzība par pakalpojumiem saistībā ar vienkāršoto deklarēšanu
56. Ar pēdējo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai summas, ko no valsts naudas līdzekļiem saņem Fiskālās palīdzības centri par darbībām saistībā ar 730. formām, ir EKL 87. pantā aizliegtais valsts atbalsts.
57. Šim jēdzienam, kas ir krietni vien nostiprināts Kopienu judikatūrā (38), ir vajadzīgs, lai tiktu izpildīti četri EKL 87. panta 1. punktā izvirzītie nosacījumi: 1) valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu izmantošana, kas 2) spēj ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, 3) radot priekšrocību saņēmējam, [un] 4) traucē vai draud traucēt konkurenci.
58. Nav šaubu par to, ka iztirzājamajā Itālijas regulējumā ir izpildīts pirmais nosacījums, jo, vienkārši lasot 1997. gada Dekrēta–likuma Nr. 241 38. panta 1. un 2. punktu, secināms, ka samaksa tiek veikta no valsts budžeta līdzekļiem.
59. Izpildīts ir arī otrais nosacījums, jo, kā to rakstveida apsvērumos atzīmē Komisija, atlīdzība tiek maksāta par tādu pakalpojumu sniegšanu, kurus, ņemot vērā manis piedāvāto atbildi uz otro prejudiciālo jautājumu (39), varētu sniegt arī citu dalībvalstu sabiedrības, lai arī šīs pēdējās nesaņemtu samaksu no Itālijas valsts līdzekļiem (40). Šādi tiktu kropļots brīvais tirgus, tiekot izpildītam ceturtajam nosacījumam, jo ar šīs valsts atlīdzības palīdzību tiktu nostiprināts centru stāvoklis, tiem rodoties iespējai sniegt lietotājiem bezmaksas pakalpojumus (41).
60. Sarežģītāk šķiet izvērtēt trešo nosacījumu, kas attiecas uz to, vai valsts iejaukšanās rada priekšrocību saņēmējam uzņēmumam. Konceptuāli ņemot, “priekšrocības” izpratne nozīmē, ka sabiedrības ziedotajam finanšu upurim nav pretizpildījuma, vai arī tas ir vienīgi simbolisks. Šis uzskats, kā tas ir noticis iepriekš minētajā spriedumā lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, liek par valsts atbalstu neuzskatīt atlīdzību par pakalpojumiem, ko sniedz, lai pildītu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus, kas aprobežojas ar to, kas vajadzīgs, lai segtu ar to saistītos papildu izdevumus, tādējādi, ka netiek piešķirta nekāda konkurences priekšrocība.
61. Tomēr, lai tas tā notiktu, ir jābūt izpildītiem šādiem nosacījumiem: 1) saņēmējai sabiedrībai jāuzņemas skaidri noteiktu sabiedrisko pakalpojumu pienākumu izpilde; 2) atlīdzības aprēķināšanas pamatā esošiem kritērijiem ir jābūt iepriekš noteiktiem objektīvā un pārskatāmā veidā; 3) tās summai jāaprobežojas ar izmaksu kopsummas, kas saistīta ar uzdevumu izpildi, segšanai vajadzīgo, tam pieskaitot saprātīgu peļņu, un 4) ja organizācija nav tikusi izraudzīta valsts iepirkuma procedūrā, ar kuru iespējams nodrošināt kandidātu, kurš piedāvā sabiedrībai visizdevīgāko pakalpojumu sniegšanu, kompensācijas apjoms jānosaka, pamatojoties uz izmaksām, kas rastos labi pārvaldītam vidusmēra uzņēmumam, lai ievērotu sabiedriskajiem pakalpojumiem izvirzītās prasības (skat. minētā sprieduma 87.–93. punktu) (42).
62. Nav šaubu par to, ka Itālijas regulējumā ir izpildīti pirmie divi nosacījumi. Šo secinājumu 16. un 17. punktā aprakstītie pakalpojumi, kas saistībā ar vienkāršotajām deklarācijām ir jāsniedz Fiskālās palīdzības centriem, šķiet esam skaidri noteikti, un nekas neliedz dalībvalstij tos uzskatīt par sabiedrisko pakalpojumu pienākumiem, jo to mērķis ir palīdzēt pilsoņiem pildīt savu pamatpienākumu, proti, papildināt valsts naudas līdzekļus un piedalīties valsts izdevumu segšanā. Turklāt atlīdzība ir noteikta likumā, kur paredzēta arī kārtība tās koriģēšanai (1997. gada Dekrēta–likuma Nr. 241 38. panta 3. punkts).
63. Tomēr trešā nosacījuma izvērtējums nav Tiesas piekritībā, un to veikt piekrīt Corte d’appello di Milano, jo runa ir par pamata prāvas faktisko apstākļu izvērtējumu un tā piekritību. Kas tamlīdzīgs notiek ar pēdējā nosacījuma otro daļu tāpēc, ka, esot vispārzināmam, ka centrus izveidojošās organizācijas nav atlasītas valsts iepirkuma procedūrā, pārbaudīt, vai saņemtā kompensācija ir tikusi noteikta atbilstoši iepriekš norādītajiem kritērijiem, piekrīt minētajai valsts tiesai.
64. Argumentu izklāstu nobeidzu, atzīmējot, ka apstrīdētā kārtība nevar tikt pamatota ne ar vienu no EKL 87. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem izņēmumiem, par ko Itālija turklāt nav paziņojusi Komisijai saskaņā ar EKL 88. pantu.
65. Iepriekš izklāstītie apsvērumi man liek ierosināt Tiesai attiecībā uz pēdējo prejudiciālo jautājumu norādīt, ka par valsts atbalstu EKL 87. panta izpratnē uzskatāms tāds pasākums kā pamata prāvā iztirzātais, ar kuru paredzēta atlīdzības samaksa no valsts budžeta līdzekļiem uzņēmumiem, kas sniedz noteiktus konsultāciju un apliecināšanas pakalpojumus nodokļu jomā, ja tie nav izraudzīti valsts iepirkuma procedūrā, lai izvēlētos kandidātus, kuri tos piedāvā ar viszemākajām izmaksām sabiedrībai, un ja kompensācijas apjoms nav noteikts, pamatojoties uz to izmaksu aprēķinu, kas saistībā ar to izpildi rastos sabiedriskajiem pakalpojumiem izvirzīto prasību ievērošanas vajadzībām labi pārvaldītam vidusmēra uzņēmumam, ņemot vērā saprātīgu peļņu.
VI – Secinājums
66. Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uz Corte d’appello di Milano uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt, nosakot, ka:
1) EKL 82. un 86. pants neattiecas uz tādu situāciju kā pamata prāvā apstrīdēto valsts tiesību aktu radītā.
2) EKL 43. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas aizliedz dalībvalsts tiesību aktus, kas tiesības sniegt noteiktus konsultāciju un apliecināšanas pakalpojumus nodokļu jomā piešķir tikai noteiktas kategorijas organizācijām, liedzot tos sniegt citu Kopienu valstu komersantiem, kas, būdami apveltīti ar profesionālo kvalifikāciju, kas vajadzīga, lai nodarbotos ar konsultēšanu nodokļu jautājumos, vēlas nodibināties tās teritorijā nolūkā nodarboties ar to pašu darbību.
3) Saskaņā ar EKL 87. pantu par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar Līgumu, uzskata tādu pasākumu kā šīs tiesvedības pamatā esošajā prāvā iztirzātais, ar kuru paredzēta atlīdzības samaksa no valsts budžeta līdzekļiem uzņēmumiem, kas sniedz noteiktus konsultāciju un apliecināšanas pakalpojumus nodokļu jomā, ja tie nav izraudzīti valsts iepirkuma procedūrā, lai izvēlētos kandidātus, kuri tos piedāvā ar viszemākajām izmaksām sabiedrībai, un ja kompensācijas apjoms nav noteikts, pamatojoties uz to izmaksu aprēķinu, kas saistībā ar to izpildi rastos sabiedriskajiem pakalpojumiem izvirzīto prasību ievērošanas vajadzībām labi pārvaldītam vidusmēra uzņēmumam, ņemot vērā saprātīgu peļņu.