ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ-BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2016. gada 15. novembrī (1)
Lieta C‑4/16
J.D.
pret
Prezes Urzędu Regulacji Energetyki
(Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas Apelācijas tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Vide – Direktīva 2009/28/EK – Atjaunojamie energoresursi – Hidroelektroenerģija – Jēdziens – Elektroenerģija, ko saražo hidroelektrostacija, kura atrodas pie cita uzņēmuma notekūdeņu ieplūdēm
1. Vai “enerģija, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem” Direktīvas 2009/28/EK (2) izpratnē ietver elektroenerģiju, kuru saražo hidroelektrostacija, kas izmanto trešās personas, kura nenodarbojas ar elektroenerģijas ražošanu, notekūdeņu ieplūdes? Tāds būtībā ir jautājums, ko Tiesai ir uzdevusi iesniedzējtiesa, kura šaubās, vai šis jēdziens ietver tikai elektroenerģiju, kas saražota no “dabīga” virszemes ūdeņu krituma.
2. Šajos secinājumos apgalvošu, ka gan no Direktīvas 2009/28 satura, gan no tās mērķiem var secināt, ka nav nozīmes tam, vai ūdenstece, kuras kritums tiek izmantots elektroenerģijas ražošanai, ir dabīga vai mākslīgi radīta, ja vien runa nav par ūdeni no sūkņu hidroakumulācijas elektrostacijām.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
1) Direktīva 2009/28
3. Saskaņā ar tās preambulas 1. apsvērumu:
“Eiropas enerģijas patēriņa kontrole un samazināšana un jautājums par intensīvāku atjaunojamo energoresursu izmantošanu, kā arī enerģijas taupīšana un lielāka energoefektivitāte ieņem būtisku vietu to pasākumu kopumā, kuri jāveic, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas [..]. Šiem faktoriem ir liela nozīme arī energoapgādes drošības un tehnoloģiju attīstības un inovācijas veicināšanā, kā arī nodarbinātības iespēju un reģionālās attīstības nodrošināšanā, jo īpaši lauku apvidos un izolētos apvidos.”
4. Saskaņā ar preambulas 30. apsvērumu:
“Šīs direktīvas vajadzībām aprēķinot hidroenerģijas un vēja enerģijas ieguldījumu, klimata svārstību ietekme būtu jānormalizē, izmantojot normalizācijas formulu. Turklāt elektroenerģija, kas ražota sūkņu hidroakumulācijas elektrostacijās no ūdens, kas iepriekš uzsūknēts augšup, nav uzskatāma par elektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem.”
5. Saskaņā ar 2. pantu:
“Piemērojot šo direktīvu, ir spēkā Direktīvas 2003/54/EK definīcijas (3): a) “enerģija, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem” ir enerģija no atjaunojamajiem nefosiliem energoresursiem, proti, vēja, saules, aerotermālā, ģeotermālā, hidrotermālā un jūras enerģija, hidroenerģija un biomasas enerģija; atkritumu poligonu un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu gāzes un biogāzes enerģija.”
6. Saskaņā ar 3. panta 1. punktu:
“Katra dalībvalsts nodrošina, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars, kas aprēķināts saskaņā ar 5. līdz 11. pantu, 2020. gada enerģijas bruto galapatēriņā vismaz atbilst tās vispārējam valsts mērķim minētajā gadā attiecībā uz enerģijas īpatsvaru, kas saražota no atjaunojamajiem energoresursiem, kā norādīts I pielikum[ā] [..].”
7. 5. pantā ir noteikts:
“1. Bruto no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas patēriņu katrā dalībvalstī aprēķina kā turpmāk minēto rādītāju summu:
a) no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas bruto galapatēriņš;
[..]
3. Šā panta 1. punkta a) apakšpunktā bruto no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas patēriņš ir dalībvalstī no atjaunojamajiem energoresursiem ražotās elektroenerģijas daudzums, izslēdzot to elektroenerģijas daudzumu, kas iegūts no sūkņu hidroakumulācijas elektrostacijām, izmantojot ūdeni, kas iepriekš bijis sūknēts kalnup.
[..]
Ar hidroenerģiju un vēja enerģiju ražoto elektroenerģiju ņem vērā saskaņā ar II pielikumā noteikto normalizācijas formulu.
[..]
7. Metodika un definīcijas, kuras izmanto, lai aprēķinātu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvaru, ir noteiktas [..] Regulā (EK) Nr. 1099/2008 [(4)] [..].”
2) Direktīva 2003/54
8. Direktīva 2003/54 tika atcelta ar Direktīvu 2009/72/EK (5), kuras 48. pantā ir norādīts, ka šī atcelšana stājas spēkā 2011. gada 3. martā, kā arī tas, ka atsauces uz atcelto direktīvu tiks interpretētas kā atsauces uz pašu Direktīvu 2009/72.
9. Direktīvas 2009/72 2. panta 30. punktā “atjaunojamie energoresursi” ir definēti tāpat kā Direktīvas 2003/54 2. panta 30. punktā, proti: ““atjaunīgi [atjaunojamie] enerģijas avoti” ir atjaunīgi [atjaunojami] nefosili enerģijas avoti (vēja, saules, ģeotermālā, viļņu, plūdmaiņu enerģija, hidroenerģija, biomasas enerģija, atkritumu poligonu un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu gāzes un biogāzes).”
3) Regula Nr. 1099/2008
10. Regulas Nr. 1099/2008 B pielikuma 5. punktā “hidroenerģija” ir definēta kā “potenciāla un kinētiska ūdens enerģija, kas pārvērsta elektroenerģijā hidroelektrostacijās”, ieskaitot enerģiju, kas ražota ar pārsūknēšanas starpniecību.
B – Valsts tiesības
1) Ustawa prawo energetyczne (Enerģētikas likums) (6)
11. Likuma 3. pantā, redakcijā, kas bija spēkā 2013. gada 6. novembrī, bija noteikts:
“Likumā izmantotajām definīcijām ir šāda nozīme: [..] 20) “atjaunojamie energoresursi”: resursi, kuru pārstrādes procesā tiek izmantoti šādi enerģijas veidi: vēja, saules, aerotermālā, ģeotermālā vai hidrotermālā enerģija, viļņu, jūras straumes, plūdmaiņas enerģija, upju krituma un biomasas enerģija, atkritumu poligonu biogāze, kā arī biogāze, kas radusies notekūdeņu novadīšanas, proti, attīrīšanas rezultātā vai sadaloties deponētiem augu vai dzīvnieku izcelsmes produktiem. [..]”
12. Likuma 3. panta 20. punktā, redakcijā, kas ir spēkā no 2015. gada 4. maija, “atjaunojamie energoresursi” ir definēti, atsaucoties uz Likumu par atjaunojamajiem energoresursiem.
2) Ustawa o odnawialnych źródłach energii (Likums par atjaunojamajiem energoresursiem) (7)
13. [Likuma] 2. pantā ir noteikts:
“[..]
12) “hidroenerģija”: enerģija, ko saražo, izmantojot iekšējo virszemes ūdeņu kritumu, izņemot enerģiju, ko saražo sūkņu hidroakumulācijas elektrostacijas un caurteces hidroelektrostacijas ar sūkņa funkciju;
[..]
18) “mazā iekārta”: atjaunojamās enerģijas ražošanas iekārta ar kopējo elektroenerģijas ražošanas jaudu lielāku par 40 kW, bet ne lielāku par 200 kW, kura pieslēgta pie tīkla ar mazāku par 110 kV nominālo spriegumu vai kuras sasniedzamā kopējā siltumenerģija ir lielāka par 120 kW, bet ne liekāka par 600 kW;
[..]
22) “atjaunojamie energoresursi”: atjaunojamie, nefosilie energoresursi, pie kuriem ir pieskaitāma: vēja, saules, aerotermālā, ģeotermālā, hidrotermālā enerģija, hidroenerģija, viļņu, jūras straumes, plūdmaiņas enerģija, kā arī biomasas enerģija, biogāze, lauksaimniecības biogāze un bioloģiskie šķidrie kurināmie.
[..]”
14. [Likuma] 7. pantā ir paredzēts:
“Elektroenerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem ražošanas saimnieciskā darbība mazajā iekārtā [..] ir reglamentēta profesionālā darbība Likuma par tirdzniecību un rūpniecību izpratnē, un tās veikšanai ir nepieciešama ražotāju, kuri veic saimniecisko darbību mazo iekārtu jomā, ierakstīšana reģistrā [..].”
3) Ustawa prawo wodne (Likums par ūdeni) (8)
15. [Likuma] 5. panta 3. punktā ir noteikts:
“Iekšējie virszemes ūdeņi tiek iedalīti:
1) tekošie ūdeņi, pie kuriem pieder ūdeņi:
a) dabīgajās ūdenstecēs, kanālos un avotos, no kuriem sākas ūdenstece;
b) ezeros un citās dabīgajās ūdenstilpnēs ar pastāvīgu vai periodisku virszemes ūdeņu dabīgu ieplūdi vai izplūdi,
c) mākslīgajās ūdenstilpnēs pie tekošiem ūdeņiem;
2) stāvošie ūdeņi, pie kuriem pieder ezeru un citu dabīgo ūdenstilpņu ūdeņi, kuri dabīgā veidā nav tieši savienoti ar tekošiem virszemes ūdeņiem.
[..]”
II – Fakti
16. J.D. ir uzņēmums, kuram laikposmā no 2004. gada 20. novembra līdz 2014. gada 20. novembrim bija piešķirta koncesija, lai ražotu elektroenerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem. Konkrēti koncesijā ietilpa divas biogāzes ražošanas iekārtas un maza hidroelektrostacija (ar jaudu 0,160 MW), kura atrodas pie cita uzņēmuma (PKN Orlen SA), kas nenodarbojas ar elektroenerģijas ražošanu, notekūdeņu ieplūdēm.
17. Minētās koncesijas pagarinājums attiecībā uz hidroelektrostaciju tika noraidīts ar Polijas Energoregulatora biroja (“ERB”) direktora 2013. gada 6. novembra lēmumu ar argumentu, ka “par ražotājiem no atjaunojamiem energoresursiem var tikt atzītas tikai tādas hidroelektrostacijas, kas ražo enerģiju no viļņiem, jūras straumēm un plūdmaiņas, kā arī upju krituma” (9).
18. Ar 2014. gada 5. novembra spriedumu Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija), atsaucoties uz Enerģētikas likuma, redakcijā, kas bija spēkā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, 3. panta 20. punktā iekļauto atjaunojamo energoresursu definīciju, apstiprināja apstrīdēto lēmumu.
19. J.D. iesniedza apelācijas sūdzību Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas Apelācijas tiesa, Polija) par pirmajā instancē pasludināto spriedumu. Lai pamatotu savu prasījumu, tas atsaucās uz Enerģētikas likuma 3. panta 20. punkta nesaderību ar Direktīvu 2009/28.
20. Šajos apstākļos Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas Apelācijas tiesa) uzdod prejudiciālu jautājumu.
III – Uzdotais jautājums
21. Prejudiciālais jautājums, kas tika iesniegts 2016. gada 4. janvārī, ir formulēts šādi:
“Vai [..] Direktīvas 2009/28 [..] 2. panta a) punktā, skatot to kopā ar 5. panta 3. punktu un preambulas 30. apsvērumu, izmantotais jēdziens “hidroenerģija, kas iegūta no atjaunojamiem energoresursiem” ir jāsaprot tikai un vienīgi kā tāda enerģija, ko saražo hidroelektrostacijas, izmantojot iekšējo virszemes ūdeņu kritumu, tai skaitā upju kritumus, vai arī tāda enerģija, ko saražo hidroelektrostacija (kas nav ne sūkņu hidroakumulācijas elektrostacija, ne arī caurteces hidroelektrostacija ar sūkņa funkciju), kura atrodas pie cita uzņēmuma rūpniecības notekūdeņu ieplūdēm?”
IV – Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku apsvērumi
22. J.D., Polijas un Itālijas valdības, kā arī Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Tiesa saskaņā ar Reglamenta 76. panta 2. punktu nolēma nenoturēt tiesas sēdi.
23. J.D. apgalvo, ka saskaņā ar Direktīvu 2009/28 vienīgā hidroelektrostacijās ražotā elektroenerģija, kas netiek uzskatīta par ražotu no atjaunojamajiem energoresursiem, ir tā, kas tiek ražota sūkņu hidroakumulācijas elektrostacijās. Pēc tā domām, Direktīvā 2009/28 par elektroenerģiju, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem, tiek uzskatīta elektroenerģija, kas iegūta no ražošanas notekūdeņiem, kurus pēc to izmantošanas ir novadījusi trešā persona, sūknējot tos augšup.
24. Polijas valdība apgalvo, ka “enerģija, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem” (Direktīvas 2009/28 2. panta a) punkts) un “atjaunīgi [atjaunojami] enerģijas avoti” (Direktīvas 2009/72 2. panta 30. punkts) ir atjaunojamie nefosilie energoresursi, kas dabīgi atjaunojas salīdzinoši īsā laikposmā bez cilvēka iejaukšanās vai arī kas ir neizsīkstoši, un to izmantošana palīdz sasniegt Direktīvā 2009/28 noteiktos ieguvumus vides jomā.
25. Tādēļ Polijas valdība uzskata, ka “hidroelektroenerģija, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem”, ir elektroenerģija, kas ir saražota no iekšējo virszemes ūdeņu, tostarp upju ūdeņu, dabīga krituma.
26. Turklāt Polijas valdība norāda, ka Direktīvā 2009/28 ir noraidīts tas, ka sūkņu hidroakumulācijas elektrostacijās saražotā elektroenerģija būtu iegūta no atjaunojamiem energoresursiem. No šīs premisas tā secina, ka tādu hidroelektrostaciju darbības pamatā, kas, nebūdamas sūkņu hidroakumulācijas elektrostacijas, izmanto citu uzņēmumu ūdeni, sūknējot to augšup, nav atjaunojamo energoresursu, kas dabīgā veidā ir sastopami vidē, izmantošana.
27. Itālijas valdība uzskata, ka elektroenerģija, kas ir ražota, izmantojot gravitācijas radīto ūdens kritumu mākslīgi izveidotās struktūrās, ir jāiekļauj jēdzienā “elektroenerģija, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem” ar nosacījumu, ka minētās struktūras ir uzbūvētas ekonomiskos nolūkos, kas nav saistīti ar elektroenerģijas ražošanu.
28. Itālijas valdības skatījumā, Direktīvas 2009/28 preambulas 30. apsvērumā ir aplūkotas divas iespējas: a) hidroelektroenerģija, kas ir ražota, izmantojot mākslīgus ūdens kritumus, kuri izveidoti tieši ar šo mērķi, vai b) elektroenerģija, kas iegūta, izmantojot mākslīgos kritumus, kuri izbūvēti mērķiem, kas nav elektroenerģijas ražošana. Pirmajā gadījumā nevarētu runāt par “enerģiju, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem”, jo, ja pārsūknēšanas uzsākšanai būtu nepieciešama cita enerģija, vispārējais izmantotās enerģijas daudzums attiecībā pret iegūto enerģiju būtu gandrīz vienāds ar nulli un tas likvidētu ar vidi saistītas priekšrocības. Savukārt otrajā gadījumā tiekot izmantotas jau esošas struktūras un infrastruktūra, kas optimizējot ar vidi saistītās priekšrocības un ekonomiskos ieguldījumus.
29. Turklāt, turpina Itālijas valdība, ciktāl Direktīvā 2009/28 no jēdziena “elektroenerģija, kas iegūta no atjaunojamās hidroenerģijas” skaidri ir izslēgta tikai tā elektroenerģija, kas iegūta pārsūknēšanas rezultātā, izņēmums neattiecas uz gadījumiem, kad elektroenerģija arī tiek iegūta, izmantojot mākslīgi radītas notekūdeņu ieplūdes, kuras ir radītas ekonomiskos nolūkos, kas nav elektroenerģijas ražošana.
30. Komisija norāda, ka, tā kā Direktīvā 2009/28 nav definēts hidroelektroenerģijas jēdziens, ir jāatsaucas uz hidroelektroenerģijas definīciju Regulas Nr. 1099/2008 B pielikuma 5.1.1. punktā, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2009/28 5. panta 7. punktā.
31. Pamatojoties uz šo definīciju un no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas bruto patēriņu (šīs direktīvas 5. panta 3. punkts), Komisija piebilst, ka, pēc Savienības likumdevēja domām, “elektroenerģija, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem”, ir potenciāla un kinētiska ūdens enerģija, kura pārvērsta elektroenerģijā hidroelektrostacijā, izņemot to, kas ir iegūta sūkņu hidroakumulācijas elektrostacijās, izmantojot ūdeni, kurš ticis sūknēts augšup. Visbeidzot Komisija norāda, ka likumdevējs nav nošķīris izmantoto ūdeņu veidus atkarībā no tā, vai to izcelsme ir no dabīgas vai mākslīgi radītas ūdensteces.
V – Vērtējums
32. Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav runa par to, kā ir abstrakti izskaidrojami “atjaunojamie energoresursi”, nedz arī par to, kādos apstākļos būtu jāuzskata, ka hidroenerģija ir iegūta no šī veida avotiem. Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas Apelācijas tiesa) jautājums ir daudz precīzāks, jo šo tiesu interesē tas, vai par “elektroenerģiju, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem”, Direktīvas 2009/28 izpratnē var uzskatīt ļoti konkrētu hidroenerģijas veidu – to, kas tiek saražota mazā hidroelektrostacijā, izmantojot cita uzņēmuma notekūdeņu, kurus tas bija izmantojis saviem mērķiem, kas nav elektroenerģijas ražošana, ieplūdes.
33. Gribu uzsvērt norādi uz Direktīvu 2009/28, jo ir viegli pievērsties vispārējiem nejuridiskiem jēdzieniem un aizmirst, ka debates, kurās var iesaistīties tiesas, arī Tiesa, attiecas uz juridiskām kategorijām.
34. To apgalvoju tāpēc, ka, manuprāt, šajā gadījumā nevar izmantot iepriekš izveidotu “atjaunojamo energoresursu” jēdzienu, ar tiem saprotot tādus energoresursus, kā to ir norādījusi Polijas valdība (10), kas atjaunojas dabīgi, bez cilvēka iejaukšanās. Neizbēgami, ka, balstoties uz šo iepriekš izveidoto jēdzienu, ir grūti kvalificēt kā “enerģiju, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem”, piemēram, tādu enerģiju, kas iegūta, izmantojot mākslīgi radītas ūdensteces.
35. Gluži pretēji, nozīme ir tikai pašā Direktīvā 2009/28 lietotajam jēdzienam, kurā tās piemērošanai “enerģija, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem” ir definēta, lietojot formulējumu “enerģija no atjaunojamajiem nefosiliem energoresursiem” (2. panta a) punkts) (11). Turpretī tiesību normā nav definēts “atjaunojamo nefosilo energoresursu” jēdziens, bet ir precīzi uzskaitīti šie energoresursi, proti, “vēja, saules, aerotermālā, ģeotermālā, hidrotermālā un jūras enerģija, hidroenerģija un biomasas enerģija; atkritumu poligonu un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu gāzes un biogāzes enerģija”. Kopumā Direktīvas 2009/28 2. panta a) punktā atsaukties uz “enerģiju no atjaunojamajiem nefosiliem energoresursiem” nozīmē pastāvīgi norādīt uz tiem, jo tajā ir lietots vārds “proti” (12).
36. Tādējādi, lai arī citās zināšanu jomās enerģija, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem un neatkarīgi no tā, vai šajās citās jomās ir pareizi to identificēt ar enerģiju, kas iegūta no “atjaunojamajiem nefosiliem energoresursiem”, ir skaidrs, ka juridiskajā nozīmē – konkrēti Direktīvas 2009/28 izpratnē – hidroenerģija ir viena no šiem energoresursiem. Regulā Nr. 1099/2008 (13) šī veida enerģija ir definēta no statistikas skatupunkta kā “potenciāla un kinētiska ūdens enerģija, kas pārvērsta elektroenerģijā hidroelektrostacijās”, ieskaitot enerģiju, kas ražota sūkņu hidroakumulācijas elektrostacijās.
37. Tādējādi principā jebkura “hidroenerģija” Direktīvas 2009/28 izpratnē ir jāklasificē kā “enerģija, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem”, lai arī tā ir ražota, izmantojot ūdens kritumu mākslīgajās ūdenstecēs vai dabīgajos ūdensceļos (14). Tādējādi valsts tiesiskais regulējums, kurā elektroenerģijas ražošanai izmantoto ūdensceļu dabīguma vai mākslīguma nošķiršana tiek izmantota kā kritērijs to iekļaušanai enerģijas veidos, kas iegūti no atjaunojamajiem energoresursiem, nav saderīgs ar Direktīvu 2009/28.
38. Vienīgais izņēmums no šīs normas ir skaidri paredzēts Direktīvā 2009/28, kuras preambulas 30. apsvērumā ir noteikts, ka “elektroenerģija, kas ražota sūkņu hidroakumulācijas elektrostacijās no ūdens, kas iepriekš uzsūknēts augšup, nav uzskatāma par elektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem”. Saskaņā ar šo paskaidrojumu Direktīvas 2009/28 5. panta 3. punktā ir paredzēts, ka šādos apstākļos iegūtā enerģija netiks ņemta vērā, aprēķinot galīgo enerģijas bruto patēriņu no atjaunojamajiem energoresursiem ražotas enerģijas.
39. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju (15) šajā lietā aplūkotā mazā hidroelektrostacija “nav sūkņu hidroakumulācijas elektrostacija vai caurteces hidroelektrostacija ar sūkņa funkciju” (16). Ja tas tā būtu (tas beigu beigās ir jānosaka šai tiesai), elektrostacija nebūtu iekļaujama gadījumā, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2009/28 preambulas 30. apsvērumā un 5. panta 3. punktā, tādējādi tajā ražotā hidroelektroenerģija atbilst klasifikācijai “iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem”.
40. Direktīvā 2009/28 paredzētais izņēmums attiecībā uz sūkņu hidroakumulācijas elektrostacijām izriet no likumdevēja lēmuma, kurš, lai arī citā normā (17) (statistikas mērķiem) ir atzinis, ka šajā izmantošanas sistēmā tiek ražota “hidroelektroenerģija”, ir noliedzis, ka runa ir par elektroenerģiju, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem. Lai kādi būtu iemesli šim enerģētikas politikas jomā pieņemtajam lēmumam (18), šaubas par Direktīvā 2009/28 iekļauto izņēmumu attiecībā uz sūkņu hidroakumulācijas elektrostacijām nerodas. Tomēr atkārtoju, ka šajā lietā nav runa par hidroakumulācijas elektrostaciju gadījumu.
41. Saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādīto informāciju hidroelektrostacija, par kuru ir strīds, izmanto trešās personas, kura neražo elektroenerģiju un kurai ar tās ražošanu nav nekādas saiknes, notekūdeņus. Tādēļ tā nav sūkņu hidroakumulācijas elektrostacija (iepriekš minētajā nozīmē), bet gan elektrostacija, kas elektroenerģijas ražošanai izmanto ūdeni, kuram citādi nebūtu [nekāda] turpmāka ekonomiska un ar vidi saistīta izmantojuma.
42. Līdz ar to aplūkotā elektrostacija izmanto notekūdeņus, kuri citādi paliktu tikai ražošanas notekūdeņi, tādējādi to papildu izmantošana elektroenerģijas ražošanai sniedz ar vidi saistītas priekšrocības. Turklāt varētu sacīt, ka ar šo procesu “zaļās” elektroenerģijas ražošana savā ziņā kompensē iespējamo kaitējumu, ko videi varētu nodarīt gan veids, kādā ūdens tika sākumā iegūts, gan mākslīgas ūdensteces, pa kuru tas tek, būvniecība.
43. Ja turklāt, kā norāda Komisija (19), hidroelektrostacijā tiek izmantots notekūdeņu pārstrādes uzņēmuma izmantotais ūdens, šādi iegūtā elektroenerģija papildinot vides “labvēlīgas” atveseļošanas loku: darbojoties šim uzņēmumam, ne tikai tiek attīrīti notekūdeņi, bet arī nodrošināts ūdens pārpalikums, kas savukārt ļauj ražot elektroenerģiju, neizmantojot citus avotus, kuri emitē siltumnīcas efektu izraisošās gāzes.
44. Visbeidzot, ņemot vērā Direktīvas 2009/28 2. panta a) punkta un 5. panta 3. punkta formulējumu, kā arī tās mērķus, es uzskatu, ka iesniedzējtiesai ir jāatbild, ka hidroenerģijas, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem, jēdziens ietver elektroenerģiju, kas iegūta hidroelektrostacijās, izmantojot trešās personas, kura nav saistīta ar elektrostacijas darbību un kurai nav nekādas saiknes ar elektroenerģijas ražošanu, ražošanas notekūdeņus.
VI – Secinājumi
45. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas Apelācijas tiesa) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvas 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK, 2. panta a) punktā lietotais jēdziens “hidroenerģija, kas ir saražota no atjaunojamajiem energoresursiem” saistībā ar 5. panta 3. punktu un preambulas 30. apsvērumu ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver enerģiju, kuru saražo hidroelektrostacija, kas izmanto trešās personas, kura nav saistīta ar elektrostacijas darbību un kura nenodarbojas ar elektroenerģijas ražošanu, notekūdeņu ieplūdes.