ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] VIEDOKLIS,

sniegts 2012. gada 26. oktobrī ¹(1)

Lieta C‑370/12

Thomas Pringle

pret

Government of Ireland, Ireland un Attorney General

(Supreme Court (Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

LES 48. panta 6. punktā paredzētā vienkāršotā pārskatīšanas procedūra LESD trešās daļas grozīšanai – Lēmums 2011/199/ES, ar ko groza LESD 136. pantu – Ekonomikas un monetārā politika – Līgums par Eiropas Stabilizācijas mehānisma izveidi

1.      Eiropa pārdzīvo valstu parādu krīzi. Lai to pārvarētu, Savienība un dalībvalstis izmanto daļēji nekonvencionālus pasākumus. Tiesai saistībā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jānoskaidro, vai “Eiropas Stabilizācijas mehānisms”, kurš ir viens no šiem pasākumiem, atbilst Savienības tiesību prasībām.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

2.      Eiropadomes 2011. gada 25. marta Lēmuma 2011/199/ES, ar ko Līguma par Eiropas Savienības darbību 136. pantu groza attiecībā uz stabilizācijas mehānismu dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro (turpmāk tekstā – “Lēmums 2011/199”), 1. pants ir izteikts šādi:

“Līguma par Eiropas Savienības darbību 136. pantam pievieno šādu punktu:

“3.      Dalībvalstis, kuru naudas vienība ir euro, var izveidot stabilizācijas mehānismu, ko izmantos, ja obligāti vajadzīgs, lai nodrošinātu visas eurozonas stabilitāti. Jebkādas nepieciešamās finansiālās palīdzības piešķiršanai saskaņā ar šo mehānismu piemēros stingrus nosacījumus.””

3.      Saistībā ar Lēmuma 2011/199 stāšanos spēkā tā 2. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Šis lēmums stājas spēkā 2013. gada 1. janvārī, ja ir saņemti visi šā panta pirmajā daļā minētie paziņojumi, vai, ja tas nav noticis, nākamā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad ir saņemts pēdējais šā panta pirmajā daļā minētais paziņojums.”

4.      Norādītais Lēmuma 2011/199 tiesiskais pamats ir “Līgum[s] par Eiropas Savienību un jo īpaši tā 48. panta 6. punkt[s]”.

B –    Līgums par Eiropas Stabilizācijas mehānisma izveidi

5.      Dalībvalstis, kuru naudas vienība ir euro (turpmāk tekstā – “eurozonas dalībvalstis”), 2012. gada 2. februārī noslēdza “Līgumu par Eiropas Stabilizācijas mehānisma izveidi” (turpmāk tekstā – “ESM līgums”).

6.      Atbilstoši ESM līguma 1. pantam šis “Eiropas Stabilizācijas mehānisms” (turpmāk tekstā – “ESM”) ir “starptautiska finanšu iestāde”, kuras dalībnieces ir eurozonas dalībvalstis un kurai saskaņā ar līguma 3. panta pirmo teikumu ir šāds uzdevums:

“ESM mērķis ir mobilizēt finanšu resursus un, ievērojot stingrus nosacījumus, kas tiek pielāgoti izvēlētajam finansiālās palīdzības instrumentam, sniegt atbalstu tā dalībnieku, kuriem ir vai draud smagas finanšu problēmas, stabilitātei, ja tas ir obligāti nepieciešams, lai pasargātu visas eurozonas un tās dalībvalstu finanšu stabilitāti.”

7.      Saskaņā ar ESM līguma 12. panta 1. punkta otro teikumu ESM līguma 3. panta pirmajā teikumā minētie nosacījumi “var izpausties cita starpā kā makroekonomikas korekciju programma vai pienākums ievērot iepriekš noteiktus atbilstības nosacījumus”.

8.      ESM līguma 14.–18. pantā par labu ESM dalībniekiem ir paredzēti šādi iespējamie “finansiālās palīdzības instrumenti”:

–        “nosacīta kredītlīnija kā piesardzības pasākums” vai “kredītlīnija ar paplašinātiem nosacījumiem” (14. pants),

–        aizdevumi noteiktam mērķim, kas ir izmantojami ESM dalībnieka “finanšu iestāžu rekapitalizācijai” (15. pants),

–        aizdevumi, kas nav paredzēti noteiktam mērķim (16. pants),

–        ESM dalībnieka emitēto vērtspapīru iegāde “primārajā tirgū” (17. pants) un

–        “darījumi sekundārajā tirgū attiecībā uz vērtspapīriem”, ko ir emitējis ESM dalībnieks (18. pants).

9.      Atbilstoši ESM līguma 48. panta 1. punktam, Vācijas Federatīvajai Republikai iesniedzot ratifikācijas paziņojumu, šis līgums 2012. gada 27. septembrī ir stājies spēkā attiecībā uz visām eurozonas dalībvalstīm, izņemot Igaunijas Republiku.

II – Pamatlieta un tiesvedība Tiesā

10.    T. Pringla [T. Pringle] k‑gs, kas ir Īrijas parlamenta apakšpalātas deputāts (turpmāk tekstā – “prasītājs”), Īrijas High Court tostarp pret Īrijas valdību celtajā prasībā lūdza konstatēt, ka ar Lēmumu 2011/199 paredzētais LESD 136. panta grozījums ir nepieļaujams un prettiesisks. Turklāt viņš izvirzīja prasījumu aizliegt Īrijas valdībai ratificēt, apstiprināt vai pieņemt ESM līgumu. High Court abus prasītāja prasījumus noraidīja.

11.    Apelācijas tiesvedībā par High Court nolēmumu Īrijas Supreme Court [Augstākā tiesa] uzskatīja par nepieciešanu, iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, saņemt atbildi uz šādiem jautājumiem:

1)      Vai Eiropadomes 2011. gada 25. marta Lēmums 2011/199/ES ir spēkā esošs:

–        ņemot vērā to, ka tika izmantota LES 48. panta 6. punktā paredzētā vienkāršotā pārskatīšanas procedūra, un it īpaši jautājumu, vai ierosinātais LESD 136. panta grozījums ietver ar Līgumiem Savienībai piešķirtās kompetences paplašinājumu;

–        ņemot vērā ierosinātā grozījuma saturu un it īpaši jautājumu, vai tajā ir pieļauts kāds Līgumu vai Savienības tiesību vispārējo principu pārkāpums?

2)      Ņemot vērā

–        LES 2. un 3. pantu, kā arī LESD trešās daļas VIII sadaļu, it īpaši [LESD 119.–123. pantu] un [125.–127.] pantu;

–        Savienības ekskluzīvo kompetenci attiecībā uz monetāro politiku, kāda tā ir noteikta LESD 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā, un ekskluzīvo kompetenci slēgt starptautiskus līgumus, kas ietilpst LESD 3. panta 2. punkta piemērošanas jomā;

–        Savienības kompetenci saskaņot ekonomikas politiku saskaņā ar LESD 2. panta 3. punktu un LESD trešās daļas VIII sadaļu;

–        Savienības iestāžu pilnvaras un funkcijas saistībā ar principiem, kas noteikti LES 13. pantā;

–        LES 4. panta 3. punktā noteikto lojālas sadarbības principu;

–        vispārējos Savienības tiesību principus, it īpaši vispārējo efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta izpratnē, kā arī vispārējo tiesiskās noteiktības principu,

vai Eiropas Savienības dalībvalsts, kuras naudas vienība ir euro, var slēgt un ratificēt tādu starptautisku līgumu kā ESM līgums?

3)      Ja Eiropadomes Lēmums [2011/199] ir atzīstams par spēkā esošu, vai dalībvalsts tiesības slēgt un ratificēt tādu starptautisku līgumu kā ESM līgums ir pakļautas nosacījumam par šā lēmuma spēkā stāšanos?”

12.    Atbilstoši iesniedzējtiesas lūgumam Tiesas priekšsēdētājs ar 2012. gada 4. oktobra lēmumu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemēroja paātrinātu tiesvedību saskaņā ar Reglamenta 104.a pantu.

13.    Tiesvedībā rakstveida apsvērumus ir iesnieguši prasītājs un Beļģijas, Vācijas, Īrijas, Grieķijas, Spānijas, Francijas, Itālijas, Kipras, Nīderlandes, Austrijas, Slovākijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropadome un Komisija. 2012. gada 23. oktobra tiesas sēdē līdz ar prasītāju ir piedalījies Eiropas Parlaments, kā arī visas minētās valdības un Savienības iestādes, izņemot Kipras un Austrijas valdības.

III – Tiesiskais vērtējums

A –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu – Lēmuma 2011/199 spēkā esamību

14.    Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Lēmums 2011/199, ņemot vērā LES 48. panta 6. punktā paredzētās vienkāršotās pārskatīšanas procedūras piemērošanu, kā arī piedāvātā grozījuma būtību, ir spēkā.

1.      Prejudiciālā jautājuma pieņemamība

15.    Dažādas dalībvalstis pilnībā vai daļēji apšauba pirmā prejudiciālā jautājuma pieņemamību.

a)      Prasības atcelt tiesību aktu atbilstoši LESD 263. pantam prioritāte

16.    Īrijas valdība ir norādījusi, ka jautājums par Lēmuma 2011/199 spēkā esamību prasītājam esot bijis jāizvirza prasības atcelt tiesību aktu atbilstoši LESD 263. pantam kontekstā. Taču prasības celšanas termiņš šajā ziņā esot jau beidzies. Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izrietot, ka netieši apstrīdēt iestādes rīcības spēkā esamību pamatlietā, izmantojot attiecīgo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja šādi tiktu apieta prasība atcelt tiesību aktu atbilstoši LESD 263. pantam piemērojamie pieņemamības nosacījumi, neesot iespējams.

17.    Ir taisnība, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru privātpersonai, kurai ir bijusi iespēja apstrīdēt iestādes rīcību atbilstoši LESD 263. pantam un kura nav izmantojusi šim nolūkam paredzēto izslēgšanas termiņu, vairs nav tiesību vēlāk apstrīdēt šīs rīcības tiesiskumu valsts tiesās (2). Tomēr tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru minētajam ir piemērojams priekšnosacījums, ka prasība atbilstoši LESD 263. pantam par strīdīgu tiesību normu bez jebkādām šaubām būtu bijusi pieņemama (3). Prasītāja gadījumā šis nosacījums acīmredzami nav izpildīts, jo nevar bez jebkādām šaubām apgalvot, ka ar Lēmumu 2011/199 viņš būtu bijis tieši un individuāli skarts LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, kādēļ viņam būtu bijušas prasības celšanas tiesības.

b)      Par Tiesas kompetenci izskatīt lietu

18.    Eiropadome, kā arī dažādas dalībvalstis pirmā prejudiciālā jautājuma otro daļu, kas ir veltīta Lēmuma 2011/199 saturiskai saderībai ar primārajām tiesībām, uzskata par nepieņemamu.

19.    Tās uzskata, ka saistībā ar Lēmuma 2011/199 saderību ar Līgumiem un vispārējiem Savienības tiesību principiem Tiesai neesot izskatīšanas kompetences. Izskatāmajā gadījumā, kad runa ir par lēmumu, ar ko tiek grozīts Līgums, Tiesa lielākais varot pārbaudīt, vai ir ievērotas LES 48. panta 6. punktā grozījuma izdarīšanai paredzētās procesuālās normas, bet ne jautājumu, vai lēmums ir saturiski saderīgs ar primārajām tiesībām. Tas tāpēc, ka ar lēmumu tiekot veidotas jaunas Līguma tiesības, uz kurām Tiesas spēkā esamības pārbaude principā neattiecoties. Turklāt pieņemta Līguma grozījuma materiālās saderības ar esošajām Līguma tiesībām pārbaudes rezultātā Līgumu grozījumi tiktu izslēgti.

20.    Pirmā prejudiciālā jautājuma otrās daļas pieņemamība ir izvērtējama saistībā ar LESD 267. pantu. Kā pamatoti ir norādījušas dažas dalībvalstis, no šīs tiesību normas a) un b) punktu salīdzinājuma izriet, ka saistībā ar prejudiciāla nolēmuma tiesvedību Tiesa lemj nevis par Līgumu spēkā esamību, bet vienīgi par Savienības iestāžu rīcības spēkā esamību.

21.    Tomēr Lēmums 2011/199 kā tāds ir uzskatāms nevis par “Līgum[u]” LESD 267. panta pirmās daļas a) punkta izpratnē, bet gan – saskaņā ar LES 48. panta 6. punkta otrās daļas pirmo teikumu – par vienīgi saistībā ar Līguma grozīšanu noteiktu pasākumu. Turklāt Eiropadome kā lēmuma autore atbilstoši LES 13. panta 1. punkta otrajai daļai ir uzskatāma par Savienības iestādi. Tādējādi Tiesas kompetencē, kā ir uzsvērušas dažādas dalībvalstis un Komisija, ir spriest par šī lēmuma spēkā esamību.

22.    Līdz ar to tomēr rodas jautājums, kādā apjomā Tiesai ir jāvērtē tāda lēmuma spēkā esamība, kurš saturiski ir vērsts uz Līguma grozīšanu.

23.    Vispirms ir jākonstatē, ka šajā ziņā Tiesas izskatīšanas kompetences ierobežošana ar procesuālo tiesību normu ievērošanu Līgumos nav paredzēta. Šis konstatējums ir īpaši nozīmīgs, ņemot vērā apstākli, ka LESD 269. pantā attiecībā uz citu gadījumu, proti, atbilstoši LES 7. pantam pieņemtu tiesību aktu, šāds ierobežojums ir tieši noregulēts. Tādējādi saistībā ar Līguma grozīšanas lēmumu, kas ir pieņemts atbilstoši LES 48. panta 6. punktam, Tiesas pārbaude principā var attiekties ne vien uz procesu, bet arī uz lēmuma saturu.

24.    Turpmāk tomēr ir jāpārbauda, atbilstoši kādiem kritērijiem ir jāizskata Līguma grozīšanas lēmuma materiālā spēkā esamība.

25.    Pirmo kritēriju veido LES 48. panta 6. punkta trešā daļa, saskaņā ar kuru ar lēmumu nevar tikt paplašinātas Savienības kompetences. Nedz Eiropadome, nedz dalībvalstis to neapstrīd, lai gan šajā tiesību normā ir noteikts nevis procesuāls noteikums, bet gan lēmumam izvirzīta materiāla prasība.

26.    Otro lēmuma materiālās spēkā esamības kritēriju veido atbilstoši LES 48. panta 6. punkta otrās daļas pirmajam teikumam pastāvošais ierobežojums ar grozījumiem, kuri attiecas uz LESD trešās daļas tiesību normām.

27.    No minētā vispirms izriet, ka, aplūkojot pēc satura, lēmumu nevar izvērtēt saistībā tieši ar attiecīgajām trešās daļas normām. Lēmums, ar ko tiek izdarīti grozījumi, praktiski obligāti nonāk pretrunā spēkā esošajām LESD trešās daļas tiesību normām. Īpaši acīmredzami tas ir tāda lēmuma gadījumā, ar kuru, kā tas ir tieši apļauts ar LES 48. panta 6. punkta otrās daļas pirmo teikumu, tiktu grozītas visas LESD trešās daļas tiesību normas. Ja lēmumu, ar ko tiek izdarīti grozījumi, izskatītu saistībā tieši ar šīm LESD trešās daļas tiesību normām, tas obligāti izraisītu tā spēkā neesamību. Tas padarītu LES 48. panta 6. punktā paredzētās vienkāršotās pārskatīšanas procedūras piemērošanu par neiespējamu. Aplūkojot no šīs perspektīvas, ar šādu lēmumu nevar tikt pārkāptas LESD trešajā daļā paredzētās Līguma tiesību normas.

28.    Tomēr ierobežojums ar LESD trešās daļas grozīšanu liek veikt pārbaudi, ievērojot ārpus šīs daļas paredzētās primārās tiesības. Tas tāpēc, ka atbilstoši LES 48. panta 6. punkta otrās daļas pirmajam teikumam Eiropadome nedrīkst grozīt nekādas ārpus LESD trešās daļas esošas tiesību normas. Tas nevar būt piemērojams tikai formālā aspektā, bet, kā uzsver Itālijas valdība, tam ir jābūt spēkā arī materiālajā ziņā. Formāls LESD trešās daļas grozījums nevar izraisīt tādu primāro tiesību grozījumu pēc būtības, kurš vienkāršotās pārskatīšanas procedūras ceļā nedrīkst tikt veikts.

29.    Tātad Eiropadomei ne vien ir aizliegts pieņemt lēmumu grozīt ārpus LESD trešās daļas esošo Līgumu tekstu, bet tā tāpat nedrīkst LESD trešās daļas tekstu grozīt tādā veidā, kas radītu pretrunu ar ārpus šīs daļas esošajām primāro tiesību normām.

30.    Tas tāpēc, ka, ja LESD trešajā daļā tiktu iekļauta tiesību norma, ar kuru, piemēram, uz laiku tiktu apturēta otrajā daļā esošas tiesību normas darbība vai šādas tiesību normas piemērošanai tiktu noteikti papildu nosacījumi, un Eiropadomes lēmums par grozījumiem tiktu uzskatīts par spēkā esošu, vienkāršotās pārskatīšanas procedūras ierobežojums ar LESD trešās daļas grozīšanu tiktu atcelts. Tādā gadījumā ar šo procedūru varētu tikt grozīti visi Līgumu noteikumi, ja vien attiecīgā [grozāmā] tiesību norma formāli atrastos trešajā daļā.

31.    Ar šo atziņu netiek apšaubīta principā pastāvošā dalībvalstu kompetence grozīt visas primāro tiesību normas. Tomēr, ja, kā tas neapšaubāmi ir noticis šajā lietā (4), grozījumiem tiek izvēlēta vienkāršotā pārskatīšanas procedūra atbilstoši LES 48. panta 6. punktam, ir jāievēro arī tās robežas. Šajā ziņā Tiesas pārbaudes pilnvaru apjoms, pretēji tam, ko ir norādījusi Francijas valdība, katrā ziņā ir atkarīgs no attiecīgi izvēlētās grozīšanas procedūras.

32.    Izdarot secinājumu, atbilstoši LES 48. panta 6. punkta otrās daļas pirmajam teikumam pieņemts Eiropadomes lēmums ir jāpārbauda, ņemot vērā arī tās primāro tiesību normas, kuras ir atrodamas ārpus LESD trešās daļas. Šajā ziņā Tiesai ir jāpārbauda, vai šāds lēmums ir paredzēts, lai veiktu tādu grozījumu Līgumos, kurš ir ierobežots ar LESD trešās daļas grozīšanu, vai arī tas ir pārējo primāro tiesību grozījums.

33.    Ņemot vērā minēto, šķiet, ka nav pamata, lai, kā to ir norādījusi Komisija, šī pārbaude tiktu ierobežota ar pārējo primāro tiesību pamatprincipiem. LES 48. panta 6. punkta otrās daļas pirmajā teikumā pamats šādai diferencēšanai nav atrodams.

c)      Pirmā prejudiciālā jautājuma interpretācija

34.    Līdz ar to pirmais prejudiciālais jautājums ir jāizskata tādā apjomā, ciktāl ar to tiek apšaubīta Lēmuma 2011/199 spēkā esamība saistībā ar visu LES 48. panta 6. punktā paredzēto nosacījumu ievērošanu. Kā jau tika aplūkots, tas ietver arī pārbaudi attiecībā uz ārpus trešās daļas noregulētajām primārajām tiesībām. Ņemot vērā šo kritēriju, prejudiciālā jautājuma otrā daļa, kas, šķiet, attiecas uz visām primārajām tiesībām, ir jāinterpretē ierobežoti.

35.    Turpinot, Lēmuma 2011/199 spēkā esamības pārbaude ir jāierobežo ar spēkā neesamības pamatiem, kurus iesniedzējtiesa ir norādījusi sava lēmuma par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumā (5).

36.    Neraugoties uz pirmā prejudiciālā jautājuma otrās daļas formulējumu, atbilstoši šim pamatojumam ir konstatējams, ka iesniedzējtiesa nav paredzējusi apšaubīt Lēmuma 2011/199 spēkā esamību saistībā ar visām primāro tiesību normām.

37.    Turklāt, ciktāl lēmumā par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atspoguļotajos prasītāja apsvērumos ir norādīts, ka arī Savienības kompetences sašaurināšana ar Lēmumu 2011/199 ietekmējot tā tiesiskumu, iesniedzējtiesa šādu spēkā neesamības pamatu nav norādījusi un arī prasītājs šīs tiesvedības ietvaros paskaidrojumus šajā ziņā nav sniedzis.

2.      Savienības kompetences paplašināšana

38.    Pirmām kārtām, iesniedzējtiesa izvirza jautājumu, vai Lēmumā 2011/199 paredzētais LESD 136. panta grozījums izraisa ar Līgumiem Savienībai piešķirtās kompetences paplašinājumu. Tas ir aizliegts ar LES 48. panta 6. punkta trešo daļu.

39.    Prasītājs šajā ziņā ir norādījis, ka LESD 136. panta papildinājums slēpti paplašinot Savienības kompetenci. Papildinājums piešķirot eurozonas dalībvalstīm tiesības veikt paplašinātu sadarbību ekonomikas un monetārās politikas jomā. Tomēr šī sadarbība notiekot pārnacionālas organizācijas ietvaros, kuras lēmumi šīm dalībvalstīm esot saistoši. Rezultātā līdz ar to tiekot paplašināta Savienības kompetence, jo Savienības tiesībām turpmāk esot jāregulē joma, kura līdz šim esot bijusi atstāta dalībvalstu ziņā.

40.    Šādam uzskatam nevar piekrist.

41.    Atbilstoši jaunajai LESD 136. panta 3. punkta pirmā teikuma tiesību normai eurozonas dalībvalstis var izveidot “stabilizācijas mehānismu”. Jaunā punkta otrajā teikumā ir precizēts, ka ar šo “mehānismu” tiks piešķirta finansiālā palīdzība.

42.    Līdz ar to ieplānotais grozījums ir vērsts tikai uz dalībvalstīm un ar to netiek regulēta Savienības kompetence. Turklāt atbilstoši šim grozījumam dalībvalstīm Savienības tiesībās nav paredzēts arī pienākums darboties.

43.    Turklāt apstāklis vien, ka Savienības tiesību regulējums vispār ir pieņemts, vēl nevar nozīmēt Savienības kompetences paplašināšanu LES 48. panta 6. punkta trešās daļas izpratnē. Pretējā gadījumā šī tiesību norma būtu pretrunā jebkādam Līgumu papildinājumam LES 48. panta 6. punktā paredzētās vienkāršotās pārskatīšanas procedūras kārtībā.

44.    Visbeidzot, lai gan ir taisnība, ka Savienības tiesībās dalībvalstīm paredzētie pienākumi atkarībā no to priekšmeta var būt Savienības kompetences materiālā paplašināšana, [tomēr] šajā gadījumā šādu pienākumu var saskatīt lielākais apstāklī, ka jaunajā LESD 136. panta 3. punkta otrajā teikumā ir paredzēts, ka finansiālās palīdzības piešķiršanai “piemēros stingrus nosacījumus”. No tā varētu secināt, ka ar Savienības tiesībām dalībvalstu brīva rīcība finansiālās palīdzības jomā turpmāk būs aizliegta.

45.    Katrā ziņā no regulējuma savstarpējās saistības (6) un izstrādāšanas vēstures (7) izriet, ka šādu “stingru nosacījumu” priekšmetam ir jābūt ekonomikas politikai. Tomēr Savienībai jau atbilstoši LESD 5. panta 1. punkta pirmās daļas otrā teikuma otrajai daļai, 119. panta 1. punktam un 120. un nākamajiem pantiem ir vispārīga kompetence attiecībā uz ekonomikas politiku, tostarp finansiālās palīdzības regulējumu.

46.    Visbeidzot, ņemot vērā attiecīgo prasītāja apsvērumu, ir jānorāda, ka iespējamā ESM līguma ietvaros veiktā kompetences nodošana Savienības iestādēm iekļaujamā LESD 136. panta 3. punkta tiesiskuma vērtējumam nav nozīmīga. Komisija šajā tiesvedībā ir izteikusi tādu pašu nostāju. Tas tāpēc, ka ir jāpārbauda tikai tas, vai jaunajā LESD 136. panta 3. punktā paredzētais regulējums kā tāds nav pretrunā LES 48. panta 6. punkta trešajai daļai. Tomēr ESM līgumā nav noteikts LESD 136. panta 3. punkta regulatīvais saturs. Tā kā ar paredzēto LESD 136. panta 3. punktu kā tādu nav noteikta kompetences nodošana Savienības iestādēm, LES 48. panta 6. punkta trešās daļas pārkāpums šajā ziņā ir jānoraida.

47.    Izdarot secinājumu, ar Līgumiem Savienībai piešķirtās kompetences paplašināšana ar Lēmumu 2011/199 nav konstatējama. Tādējādi lēmums nav pretrunā LES 48. panta 6. punkta trešajai daļai.

3.      LESD 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpums

48.    Saistībā ar pirmā prejudiciālā jautājuma otro daļu ir jāpārbauda, vai paredzētais LESD 136. panta papildinājums ar 3. punktu ir ierobežots ar LESD trešās daļas grozīšanu, kā tas noteikts LES 48. panta 6. punkta otrās daļas pirmajā teikumā. Tas tā nebūtu, ja ar šo tiesību normu tiktu grozītas materiālās primāro tiesību normas, kuras atrodas ārpus LESD trešās daļas.

49.    Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu būtiskas šaubas šajā ziņā pastāv tikai attiecībā uz LESD 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu, kurā Savienības ekskluzīva kompetence ir paredzēta attiecībā uz eurozonas dalībvalstu monetāro politiku.

50.    Prasītājs šajā ziņā ir norādījis, ka ar Lēmumu 2011/199 veiktā LESD 136. panta 3. punkta iekļaušana esot pretrunā LESD 3. panta 1. punkta c) apakšpunktam. Tā kā ar jauno LESD tiesību normu, lai nodrošinātu eurozonas stabilitāti, dalībvalstīm tiekot piešķirta kompetence izveidot stabilizācijas mehānismu, tās, pretēji minētajai tiesību normai, iegūstot kompetenci monetārās politikas jomā.

51.    Neatkarīgi no jautājuma, vai ar Lēmumu 2011/199 dalībvalstīm vispār tiek piešķirta kāda kompetence monetārās politikas jomā (8), ir jānorāda uz Savienības ekskluzīvās kompetences tiesiskajām sekām. Atbilstoši LESD 2. panta 1. punkta otrajai daļai Savienības ekskluzīvās kompetences jomā var rīkoties arī dalībvalstis, ja Savienība tās šim nolūkam pilnvaro. Līdz ar to LESD 3. pantā paredzētā Savienības ekskluzīvā kompetence nenozīmē, ka šajā jomā var rīkoties vienīgi Savienība.

52.    Tādējādi LESD 136. panta 3. punktā iekļautajam līdzīgs dalībvalstu pilnvarojums rīkoties Savienības ekskluzīvās kompetences jomā nenozīmētu tiesību normu par Savienības ekskluzīvo kompetenci atbilstoši LESD 2. panta 1. punktam un 3. panta 1. punkta c) apakšpunktam materiālu grozījumu. Šo tiesību normu līdzšinējā spēkā esamība paliktu neskarta.

53.    Līdz ar to saistībā ar LESD 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu nav konstatējams, ka ar Lēmumu 2011/199 būtu pieļauts LES 48. panta 6. punktā paredzētās vienkāršotās pārskatīšanas procedūras ierobežojumu pārkāpums.

4.      Tiesiskās noteiktības principa pārkāpums

54.    Visbeidzot, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, aplūkojot to saistībā ar prasītāja apsvērumiem, izriet jautājums, vai paredzētais LESD 136. panta papildinājums nav pretrunā vispārējam tiesiskās noteiktības principam.

55.    Prasītājs uzskata, ka paredzētā tiesību norma ir formulēta tik nekonkrēti, ka dalībvalstīm ar to varētu tikt atļauta rīcība, kura pārsniedz tādu pasākumu robežas, kas ir pieļaujami, Līguma grozīšanai izmantojot LES 48. panta 6. punktā paredzēto vienkāršoto pārskatīšanas procedūru. Taču ierobežojumi, kas ir piemērojami atbilstoši LES 48. panta 6. punktam, esot jāatspoguļo jau pašā saskaņā ar šo procedūru pieņemto Līguma normu formulējumā, jo pēc to stāšanās spēkā tās vairs neparādot vienkāršotās pārskatīšanas procedūras robežas.

56.    Patiesībā šī argumentācija nav saistīta ar tiesiskās noteiktības principa, kurš izpaužas, piemēram, noteiktības principa formā (9), pārkāpumu. Prasītājs neargumentē, ka paredzētais LESD 136. panta 3. punkts kā tāds būtu tik neskaidrs, ka tiesību normas adresāts nevarētu atpazīt savus no tās izrietošos pienākumus un līdz ar to norma nevarētu būt spēkā esoša. Viņš turpretim uzsver, ka, ņemot vērā normas pieņemšanu vienkāršotajā pārskatīšanas procedūrā, šīs procedūras robežām esot jāizpaužas arī tiesību normas tekstā, jo pretējā gadījumā tā varot tikt neierobežoti interpretēta. Līdz ar to prasītāja prasījums ir saistīts ar no LES 48. panta 6. punkta izrietošo grozītas Līguma tiesību normas saturam piemērojamo prasību apjomu.

57.    Prasītājam ir jāpiekrīt tiktāl, ciktāl tiesību normu, kura ir iekļauta, izmantojot LES 48. panta 6. punktā paredzēto vienkāršoto pārskatīšanas procedūru, nebūtu pieņemams piemērot tā, ka, piemēram, pretēji normas trešajai daļai, tiktu izraisīta Savienības kompetences paplašināšana. Šāda iekļautās tiesību normas piemērošana būtu pretrunā LES 48. panta 6. punkta trešajai daļai.

58.    Šī iemesla dēļ tiesību norma, kas ir pieņemta, izmantojot LES 48. panta 6. punktā paredzēto vienkāršoto pārskatīšanas procedūru, obligāti ir jāinterpretē tā, lai tiktu ievērotas ar šo procedūru saistītās robežas.

59.    Prasītāja prasījums, saskaņā ar kuru šim ierobežojumam obligāti ir jāizpaužas grozītās Līguma tiesību normas formulējumā, ir balstīts uz nepareizu premisu, ka atbilstoši vienkāršotajai pārskatīšanas procedūrai tekstā iekļautas tiesību normas regulatīvais saturs pēc tās stāšanās spēkā var attīstīties neatkarīgi no LES 48. panta 6. punktā noteiktajām robežām. Tas tā nav. Līguma grozījumiem atbilstoši LES 48. panta 6. punktam paredzētās robežas nosaka arī grozītās Līguma tiesību normas regulatīvā satura robežas.

60.    Ar šo prasību rodas zināma primāro tiesību hierarhija, kuras rezultātā pieaug Savienības tiesību juridiski tehniskā sarežģītība. Tomēr šī hierarhija ir nepieciešams vienkāršotās pārskatīšanas procedūras atbilstoši LES 48. panta 6. punktam rezultāts.

61.    Nākotnē [Līgumā] iekļaujamais 136. panta 3. punkts līdz ar to obligāti būtu jāinterpretē tā, lai, pirmkārt, tiktu izslēgta Savienības kompetences paplašināšana un, otrkārt, nodrošināta ārpus LESD trešās daļas noregulēto primāro tiesību ievērošana. Ņemot vērā iepriekš minēto, ar Lēmumu 2011/199, neraugoties uz tā atvērto formulējumu, netiek pārkāpts nedz LES 48. panta 6. punkts, nedz arī tiesiskās noteiktības princips.

5.      Starpsecinājums

62.    Līdz ar to pirmā prejudiciālā jautājuma pārbaudē nav tikuši atklāti apstākļi, kas varētu ietekmēt Lēmuma 2011/199 spēkā esamību.

B –    Par otro prejudiciālo jautājumu – tiesībām slēgt un ratificēt ESM līgumu

63.    Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā daudzās [norādītās] primāro tiesību normas, dalībvalstij ir tiesības slēgt un ratificēt tādu starptautisku līgumu kā ESM līgums.

64.    Šis prejudiciālais jautājums ir saistīts ar spēkā esošo tiesību interpretāciju. Lai atbildētu uz to, ar Lēmumu 2011/199 paredzētais LESD 136. panta papildinājums ar 3. punktu nav jāņem vērā, jo tas vēl nav stājies spēkā. Lai gan attiecīgajā lēmumā Eiropadome Līguma grozījumu ir apzīmējusi kā tādu, kas ir nepieciešams ESM izveidei (10), nav izslēgts, ka ESM līguma noslēgšana un ratifikācija ir saderīga arī ar pašlaik spēkā esošajiem Līgumiem. Atbilstoši minētajam gan Eiropadome, gan arī dalībvalstis šobrīd norāda, ka ar Lēmumu 2011/199 paredzētajam Līguma grozījumam esot vienīgi precizējošs raksturs.

1.      Prejudiciālā jautājuma pieņemamība

65.    Vairāki procesa dalībnieki, norādot dažādus apsvērumus, ir apšaubījuši otrā prejudiciālā jautājuma pieņemamību.

a)      Tiesas pārbaudes kompetence

66.    Vispirms Spānijas valdība ir norādījusi, ka Tiesas kompetencē neesot atbildēt uz otro prejudiciālo jautājumu. ESM līgums esot nevis daļa no Savienības tiesībām, bet esot starptautisks līgums. Saskaņā ar Tiesas judikatūru šīs tiesas kompetencē esot interpretēt šādu līgumu tikai tad, ja Savienība ir līguma puse (11).

67.    Ir taisnība, ka atbilstoši LESD 267. pantam Tiesas kompetencē ir interpretēt tikai Savienības tiesības. Tomēr otrā prejudiciālā jautājuma priekšmets ir vienīgi Savienības tiesību, nevis ESM līguma interpretācija. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādi pienākumi no otrajā prejudiciālajā jautājumā norādītajām tiesību normām izriet attiecībā uz dalībvalstīm un vai ar šiem pienākumiem netiek pieļauta tāda starptautiska līguma kā ESM līgums noslēgšana un interpretācija. Šīs tiesvedības priekšmets tādējādi ir salīdzināms ar tādu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas attiecas uz valsts tiesību regulējuma saderību ar Savienības tiesībām. Šajā gadījumā Tiesa tāpat arī netiek aicināta interpretēt valsts tiesības (12). Tomēr šādā gadījumā Savienības tiesību interpretācija Tiesai ir jāveic, īpaši ņemot vērā iesniedzējtiesas izklāstīto valsts tiesību saturu.

68.    Tādējādi Tiesas kompetencē ir atbildēt uz otro prejudiciālo jautājumu.

b)      Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertās pietiekamās norādes

69.    Papildus minētajam vairākas dalībvalstis otrā prejudiciālā jautājuma pieņemamību ir apšaubījušas tiktāl, ciktāl iesniedzējtiesa neesot pietiekami izklāstījusi, kādā mērā ar otrajā prejudiciālajā jautājumā norādītajām tiesību normām varētu netikt pieļauta ESM līguma noslēgšana un ratifikācija. It īpaši Francijas valdība šajā ziņā ir norādījusi arī uz dalībvalstu aizsardzību saistībā ar to iespēju izteikt savus apsvērumus lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kontekstā.

70.    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa var noraidīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tās rīcībā nav faktisku un tiesisku apstākļu, kas vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (13). Turklāt informācija lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ne tikai ļauj Tiesai sniegt lietderīgu atbildi, bet arī sniedz dalībvalstu valdībām, kā arī citiem lietas dalībniekiem iespēju sniegt apsvērumus saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 23. pantu (14).

71.    Ņemot vērā iepriekš minēto, dalībvalstu iebildes par pieņemamību ir daļēji pamatotas. Proti, otrā prejudiciālā jautājuma kontekstā iesniedzējtiesa atsaucas uz lielu Līguma tiesību normu skaitu un pat uz LESD trešās daļas VIII sadaļu kopumā. Tomēr lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumā nav iekļauti apsvērumi attiecībā uz katru no tajā minētajām tiesību normām. It īpaši attiecībā uz atsevišķām tiesību normām – kā tas ir, piemēram, LESD 119. un 120. panta gadījumā – kā ir uzsvērusi Slovākijas valdība, tajā nav paskaidrots, kādā mērā to interpretācija rada jautājumus. Tiktāl otrajam prejudiciālajam jautājumam, lai tas būtu atbilstošs judikatūrā attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iekļaujamām obligātajām norādēm izvirzītajām prasībām, ir vajadzīga zināma koncentrēšana.

72.    Lai pamatotu otro prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa atsaucas uz pieciem prasītāja izvirzītajiem pamatiem, iekļaujot šos pamatus sešos otrā prejudiciālā jautājuma ievilkumos (15). Tāpēc otrā prejudiciālā jautājuma saturs ir jānosaka atbilstoši šiem pamatiem un nav jāaplūko visas iesniedzējtiesas otrajā prejudiciālajā jautājumā minētās tiesību normas.

73.    Atbilstoši šiem prasītāja pamatiem ESM līgums esot pretrunā kompetenču sadalījumam starp Savienību un dalībvalstīm (par šo jautājumu skat. 2. punktu), kā arī LESD 125. pantā noteiktajam tā saucamajam “Bail‑out” aizliegumam (par šo jautājumu skat. 3. punktu). Prasītājs turklāt uzskata, ka ar ESM, pretēji Līguma normām, Savienības iestādēm tiekot piešķirta jauna kompetence (par šo jautājumu skat. 4. punktu). Turklāt ESM līgums esot nesaderīgs ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu atbilstoši Pamattiesību hartas 47. pantam un tiesiskās noteiktības principam (par šo jautājumu skat. 5. punktu). Visbeidzot, ar ESM kā patstāvīgas starptautiskas organizācijas izveidošanu tiekot apieti Savienības tiesību noteikumi un tas esot pretrunā LES 4. panta 3. punktā noteiktajam lojālas sadarbības principam (par šo jautājumu skat. 6. punktu).

2.      Kompetenču sadalījums starp Savienību un dalībvalstīm

74.    Pirmām kārtām tātad ir jānoskaidro, vai ar ESM līguma noslēgšanu un ratifikāciju nav pārkāptas Līguma tiesību normas attiecībā uz kompetenču sadalījumu starp Savienību un dalībvalstīm. Prasītājs uzskata, ka šādi dalībvalstis pārkāpjot Savienības kompetenci monetārās politikas jomā (par šo jautājumu skat. a) apakšpunktu), ekonomikas politikas saskaņošanas jomā (par šo jautājumu skat. b) apakšpunktu), kā arī starptautisku līgumu noslēgšanas jomā (par šo jautājumu skat. c) apakšpunktu).

a)      Monetārā politika

75.    Saskaņā ar LESD 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu Savienībai ir ekskluzīva kompetence “monetārā[s] politika[s] attiecībā uz dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro”, jomā. Atbilstoši LESD 2. panta 1. punktam dalībvalstis šajā jomā var rīkoties tikai tad, “ja Savienība tās pilnvarojusi vai tas vajadzīgs Savienības pieņemto aktu īstenošanai”.

76.    Prasītājs šajā ziņā norāda, ka ESM līguma mērķi esot vērsti uz euro naudas vienības aizsardzību. Turklāt ESM darbība acīmredzami ietekmēšot naudas masu un līdz ar to – eurozonas cenu stabilitāti. Tādējādi tas tieši ietekmēšot monetāro politiku, par kuru esot atbildīga vienīgi Savienība un Eiropas Centrālā banka.

77.    Turpretim dalībvalstis, kas piedalās tiesvedībā, pauž nostāju, ka ar ESM līgumu netiekot pārkāpta Savienības ekskluzīvā kompetence monetārās politikas jomā. Šajā ziņā vairākas dalībvalstis turklāt ir izteikušas apsvērumus, ka ESM darbība attiecoties nevis uz monetāro politiku, bet gan ekonomikas politiku.

78.    Primārajās tiesībās monetārās politikas jēdziena tieša definīcija nav iekļauta; šādu definīciju līdz šim nav izteikusi arī Tiesa. Tomēr monetārās politikas joma attiecībā uz eurozonas dalībvalstīm ir noregulēta LESD VIII sadaļas 2. nodaļā ar virsrakstu “Monetārā politika”. Tādējādi monetārās politikas jomas definēšanai ir izmantojamas šīs nodaļas tiesību normas.

79.    Nodaļā attiecībā uz monetāro politiku, kurā ir iekļauts 127.–133. pants, būtībā ir aprakstīti Eiropas Centrālo banku sistēmas (turpmāk – “ECBS”), kura saskaņā ar LESD 282. panta 1. punkta otro teikumu ir vienīgā, kas īsteno Savienības monetāro politiku, uzdevumi, funkcijas un iekšējā struktūra. LESD 127. panta 2. punktā ir norādīti ECBS “galvenie uzdevumi”; tie ietver monetāro politiku, valūtas maiņas operācijas atbilstīgi LESD 219. pantam, dalībvalstu oficiālās ārvalstu valūtas rezerves turēšanu un pārvaldīšanu un norēķinu sistēmu vienmērīgas darbības veicināšanu. Līdz ar to šie uzdevumi apraksta monetārās politikas apjomu LESD 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

80.    Ir jāpārbauda, vai ESM līgums nenonāk konfliktā ar šiem ECBS uzdevumiem.

81.    Atbilstoši ESM līguma 3. panta pirmajam teikumam ESM sniedz tā dalībniekiem, kuriem ir vai draud smagas finanšu problēmas, “stabilitātes atbalstu”, ja citi ESM dalībnieka finansēšanas veidi ir problemātiski (16). Saskaņā ar minēto tiesību normu atbalstam ir jābūt “obligāti nepieciešamam”, “lai pasargātu visas eurozonas un tās dalībvalstu finanšu stabilitāti”. Kā izriet no ESM līguma 14.–18. pantā atsevišķi norādītajiem “finansiālās palīdzības instrumentiem”, runa būtībā ir par aizdevumu piešķiršanu ESM dalībniekiem, lai tie varētu finansēt savus valsts budžetus, ievērojot noteiktus nosacījumus un saistības.

82.    Šāda kredītu piešķiršana kā tāda neietilpst nevienā no ECBS uzdevumiem atbilstoši LESD 127. panta 2. punktam. Turklāt ir jāņem vērā, ka LESD 123. un 124. pants, kas tieši attiecas uz dalībvalstu finansēšanas nosacījumiem, ietilpst nevis nodaļā attiecībā uz monetāro politiku, bet gan nodaļā attiecībā uz ekonomikas politiku.

83.    Nekas cits nav secināms, ņemot vērā arī ar aizdevumu saistītos nosacījumus. Saskaņā ar ESM līguma 12. panta 1. punkta otro teikumu iespējamie nosacījumi “var izpausties cita starpā kā makroekonomikas korekciju programma vai pienākums ievērot iepriekš noteiktus atbilstības nosacījumus”. No šī formulējuma gan tieši neizriet, kāds saturs, izņemot makroekonomikas korekciju programmu, nosacījumiem var tikt piešķirts. Tomēr, kā izriet no ESM līguma 13. panta 3. punkta otrās daļas, ar attiecīgo ESM dalībnieku saskaņotiem nosacījumiem “ir jābūt pilnībā saderīg[iem] ar [LESD] paredzētajiem ekonomikas politikas saskaņošanas pasākumiem”. Līdz ar to nosacījumiem ir nevis monetārās politikas, bet gan ekonomikas politikas raksturs.

84.    Arī apstāklis, ka ESM darbība varētu tieši ietekmēt naudas masu, nepadara to par monetārās politikas [instrumentu] LESD 127. panta 2. punkta izpratnē. Pretēji tam, ko norāda prasītājs, tas tā nav. ESM nav uzskatāms par komercbanku, kas, piešķirot kredītus, spēj radīt bezskaidru naudu. Tieši pretēji, ESM piešķiramajiem kredītiem jābūt pilnā apmērā finansētiem no iemaksātā pamatkapitāla vai – atbilstoši ESM līguma 3. panta otrajam teikumam – no uzņemtajiem kredītiem.

85.    Visbeidzot, ir jāuzsver, kā daļēji pamatoti ir norādījusi Vācijas valdība, ka ne katru ekonomikas politikas formu var attiecināt uz monetāro politiku tikai tāpēc, ka tai var būt netieša ietekme uz euro cenu stabilitāti. Pretējā gadījumā visa ekonomikas politika būtu rezervēta ECBS un Līguma tiesību normām attiecībā uz ekonomikas politikas saskaņošanu nebūtu nozīmes.

86.    Izdarot secinājumu, līdz ar to ir jākonstatē, ka tāds regulējums kā ESM līgums neskar Savienības ekskluzīvo kompetenci attiecībā uz eurozonas dalībvalstu monetāro politiku saskaņā ar LESD 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

b)      Ekonomikas politikas saskaņošana

87.    Papildus minētajam tomēr rodas jautājums, vai ESM līguma noslēgšana un ratificēšana atbilst Savienības kompetencei saistībā ar dalībvalstu ekonomikas politikas saskaņošanu.

88.    Atbilstoši LESD 2. panta 3. punktam un 5. panta 1. punktam dalībvalstis saskaņo savu ekonomikas politiku Savienībā. Šim nolūkam it īpaši LESD 120. un 121. pantā ir noteikts regulējums, kurā, tostarp 121. panta 2. punktā, ir paredzēti Padomes ieteikumi dalībvalstu ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm. Turklāt ekonomikas politikas nodaļā ir iekļauts 126. pants, kurā, lai izvairītos no pārmērīga dalībvalstu valsts budžeta deficīta, ir noregulētas noteiktas procedūras, saskaņā ar kurām tostarp 7. punktā ir paredzēti Padomes ieteikumi pārmērīga budžeta deficīta novēršanai, bet 11. punktā – iespējamās sankcijas.

89.    Prasītājs uzskata, ka ESM stabilitātes atbalsta kontekstā saskaņoti nosacījumi, aplūkojot tos funkcionāli, atbilst LESD 121. un 126. pantā paredzētajiem ieteikumiem. Tā kā saskaņā ar LESD 2. panta 2. punkta otro teikumu dalītās kompetences jomā dalībvalstis var rīkoties tikai tiktāl, ciktāl Savienība nav īstenojusi savu kompetenci, ar ESM līdz ar to tiekot veikta prettiesiska iejaukšanās Savienības kompetencē.

90.    Šāda nostāja nevar tikt atbalstīta.

91.    Ciktāl, kā tas ir atbilstoši ESM līguma 13. panta 3. punkta otrajai daļai, nosacījumiem saistībā ar ESM piešķirtu finansiālās palīdzības instrumentu ir jābūt saderīgiem ar ekonomikas politikas saskaņošanas pasākumiem Savienības ietvaros, ar to tiek nevis saskaņota ekonomikas politika starp dalībvalstīm, bet gan vienīgi šādi īstenota Savienības līmenī jau notikusī saskaņošana.

92.    Ciktāl, turpretim, ar šiem nosacījumiem tiek veikta atkāpe no jau notikušas ekonomikas politikas saskaņošanas Savienības ietvaros, par dalībvalstu ekonomikas politikas saskaņošanu ESM kontekstā runa nevar būt jau tāpēc vien, ka nosacījumi ir uzskatāmi nevis par savstarpēju dalībvalstu ekonomikas politikas saskaņošanu, bet par ESM saistībām, kas tiek uzliktas vienai konkrētai dalībvalstij. Turklāt nav arī saskatāms, ka ESM kontekstā uzliekamajām saistībām būtu sankciju raksturs.

93.    Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmkārt, nav jālemj par jautājumu, vai dalībvalstu ekonomikas politikas saskaņošana atbilstoši LESD 2. panta 3. punktam un 5. pantam ir uzskatāma par dalītu Savienības kompetenci. Pret to liecina apstāklis, ka šajās tiesību normās ir iekļauts īpašs, no pārējām Līgumā paredzētajām kompetences tiesību normām atšķirīgs formulējums, atbilstoši kuram nevis Savienībai ir kompetence dalībvalstu ekonomikas politikas saskaņošanā, bet gan dalībvalstis saskaņo savu ekonomikas politiku Savienības ietvaros. LESD 4. panta, kurā ir noteiktas dalītās kompetences jomas, 1. punktā tomēr kā nosacījums ir paredzēta Savienības kompetence, un 2. punktā tāpat nav paredzēta dalīta kompetence attiecībā uz ekonomikas politiku.

94.    Turklāt var palikt neatbildēts, vai ir pareiza šajā tiesvedībā Komisijas paustā nostāja, atbilstoši kurai LESD 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstu ekonomikas politikas saskaņošanai pamatā ir jābūt veiktai vienīgi Savienības ietvaros, nevis citā līmenī.

95.    Tādējādi tāds regulējums kā ESM līgums tāpat nav pretrunā LESD 2. panta 3. punktam un 5. panta 1. punktam.

c)      Starptautisku nolēmumu noslēgšana

96.    Attiecībā uz kompetenču sadalījumu starp Savienību un dalībvalstīm visbeidzot vēl ir jāpārbauda, vai ESM līguma noslēgšana un ratifikācija netiek pieļauta ar Savienības ekskluzīvo kompetenci starptautisku līgumu noslēgšanā atbilstoši LESD 3. panta 2. punktam.

97.    Saskaņā ar šo tiesību normu Savienībai ekskluzīva kompetence tostarp ir tad, ja starptautiska līguma slēgšana “ietekmē Savienības kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu”. Prasītājs uzskata, ka ESM līgums rada tendenci ietekmēt Savienības tiesību normas attiecībā uz ekonomikas un monetāro politiku.

98.    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka LESD 3. panta 2. punktā, aplūkojot to kopsakarā ar LESD 216. pantu, ir regulēta vienīgi Savienības ekskluzīvā kompetence attiecībā uz līgumiem ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām. Šajā ziņā atbilstoši šai tiesību normai, aplūkojot to kopsakarā ar LESD 2. panta 1. punktu, dalībvalstīm ir aizliegts slēgt šādus līgumus vienīgi ar trešām valstīm. Tomēr ESM līguma puses ir vienīgi dalībvalstis.

99.    Tādējādi LESD 3. panta 2. punkta neievērošana, pieņemot tādu regulējumu kā ESM līgums, a priori nav saskatāma. Ciktāl, visbeidzot, prasītāja apsvērumi attiecībā uz LESD 3. panta 2. punktu ir balstīti uz faktu, ka ESM līguma noslēgšanā viņš saskata Savienības tiesību normu attiecībā uz ekonomikas un monetāro politiku ietekmēšanu, tie ir jāizskata saistībā ar attiecīgo tiesību normu pārkāpuma, kas ir pieļauts, noslēdzot un ratificējot ESM līgumu, pārbaudi.

3.      LESD 125. pantā paredzētais tā saucamais “Bail‑out” aizliegums

100. Ar LESD 125. pantu varētu netikt pieļauta tāda līguma kā ESM līgums noslēgšana un ratifikācija.

101. Prasītājs uzskata, ka ESM līgums neesot saderīgs ar LESD 125. pantu. Faktiski tas esot pastāvošo eurozonas dalībvalstu saistību garantija. Turklāt ar 125. pantu esot aizliegta ESM līgumā, kā uzskata prasītājs, paredzētā dalībvalstu apņemšanās nodrošināt finanšu līdzekļus, lai pārņemtu citu dalībvalstu parādus. Šo konstatējumu negrozot apstāklis, ka finansiālā palīdzība atbilstoši ESM līgumam tiek piešķirta tikai ar nosacījumiem.

102. Prasītājs norāda, ka LESD 125. pants tiekot pārkāpts ne vien ar ESM finansiālās palīdzības instrumentiem, bet arī ar noteikumiem par uzaicinājumu veikt kapitālieguldījumu. Tā ESM līguma 25. panta 2. punktā paredzētais regulējums par uzaicinājumu veikt papildu kapitālieguldījumu gadījumā, ja ESM dalībnieks nepilda savus pienākumus, esot uzskatāms par ESM dalībnieku garantiju par cita ESM dalībnieka parādu.

103. Turpmāk ir jāpārbauda, vai no LESD 125. panta neizriet ESM līgumā paredzēto finansiālās palīdzības instrumentu aizliegums (par šo jautājumu skat. turpmāk a) punktu), kā arī uzaicinājuma veikt kapitālieguldījumu regulējuma aizliegums (par šo jautājumu skat. turpmāk b) punktu).

a)      Finansiālās palīdzības instrumenti atbilstoši ESM līguma 14.–18. pantam

104. ESM līguma 14.–18. pantā ir noregulēti vairāki “finansiālās palīdzības instrumenti”. 14.–16. pants dod iespēju piešķirt ESM dalībniekiem dažādus aizdevumu veidus. Atbilstoši 17. un 18. pantam ESM turklāt var tikt piešķirta iespēja iegādāties ESM dalībnieka vērtspapīrus no tā paša vai trešās personas. Saskaņā ar ESM līguma 12. panta 1. un 2. punktu ESM šos finansiālās palīdzības instrumentus var piešķirt, tikai “ievērojot stingrus nosacījumus, kas tiek pielāgoti izvēlētajam finansiālās palīdzības instrumentam”.

105. Visas dalībvalstis un Savienības iestādes – tiesvedības dalībnieces – pauž nostāju, ka ar LESD 125. pantu ESM finansiālās palīdzības instrumenti katrā ziņā netiek aizliegti tad, ja ir izpildīti nākotnes LESD 136. panta 3. punkta noteikumi. Tajā ir paredzēts nosacījums, ka rīcība, lai nodrošinātu visas eurozonas stabilitāti, ir obligāti vajadzīga un ka finansiālajai palīdzībai tiek piemēroti stingri nosacījumi.

i)      Dalībvalstu rīcība

106. Vispirms ir jānoskaidro, vai ESM līguma noslēgšanai un ratifikācijai, ko veic dalībvalstis, ir pietiekama saistība ar ESM finansiālās palīdzības instrumentu izmantošanu, lai varētu tikt pamatots, ka dalībvalstis ir pārkāpušas LESD 125. pantu.

107. Dažas dalībvalstis šajā ziņā ir norādījušas, ka LESD 125. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzētais aizliegums esot piemērojams vienīgi dalībvalstīm, nevis patstāvīgai starptautiskai organizācijai, kāds ir ESM. Līdz ar to šis nosacījums jau sākotnēji neesot piemērojams ESM darbībai.

108. Saskaņā ar LESD 125. panta 1. punkta otrā teikuma pirmo daļu “dalībvalsts”, pirmkārt, nav atbildīga par citas dalībvalsts jebkādu publisku iestāžu, citu publisku tiesību subjektu vai publisku uzņēmumu saistībām (pirmā alternatīva). Otrkārt, atbilstoši šai tiesību normai tai šādas saistības nav jāuzņemas (otrā alternatīva).

109. Lai gan ESM gadījumā runa ir par patstāvīgu starptautisku organizāciju, dalībvalstīm sava rīcība šīs organizācijas ietvaros ir jāveic atbilstoši Savienības tiesību noteikumiem. Tas tāpēc, ka dalībvalstīm, īstenojot saistības, kuras tās ir uzņēmušās atbilstoši starptautiskiem līgumiem, ir jāievēro tām saskaņā ar Savienības tiesībām uzlikti pienākumi (17). Līdz ar to dalībvalstīm, tostarp pieņemot lēmumus par šajā lietā izskatāmajiem finansiālās palīdzības instrumentiem, ir saistoši LESD 125. panta noteikumi. Saskaņā ar ESM līguma 14.–18. pantu šo instrumentu izmantošanai katrā gadījumā ir vajadzīgs Valdes, kuru atbilstoši ESM līguma 5. pantam izveido, katram ESM dalībniekam nosūtot vienu valdības pārstāvi, lēmums.

110. Tas, vai, piešķirot šādu finansiālās palīdzības instrumentu, tiek pārkāpts LESD 125. pants, nav obligāti atkarīgs no šīs tiesību normas piemērojamības ESM. Jautājums drīzāk ir par to, vai, ESM ietvaros īstenojot finansiālās palīdzības instrumenta piešķiršanu, dalībvalstis neievēro LESD 125. panta noteikumus. Tā kā dalībvalstis pilnībā kontrolē ESM un saskaņā ar ESM līguma 9. pantu ESM finanšu līdzekļus vismaz daļēji veido iemaksātais dalībvalstu pamatkapitāls, LESD 125. panta pārkāpums, ko dalībvalstis pieļauj, ESM ietvaros piešķirot finansiālās palīdzības instrumentu, nav a priori izslēdzams ar apstākli, ka finansiālās palīdzības instrumenti tiek finansēti, izmantojot ESM, nevis tieši no dalībvalstu budžetiem. Līdz ar to saistībā ar katru konkrētu ESM finansiālās palīdzības instrumentu ir jāpārbauda, vai tā piešķiršana nerada dalībvalstu atbildību vai dalībvalstu citas dalībvalsts saistību uzņemšanos.

111. Turklāt LESD 125. panta pārkāpumu varētu radīt ne vien finansiālās palīdzības instrumentu piešķiršana kā tāda, bet jau ESM līguma noslēgšana un ratifikācija, ko veic dalībvalsts. Ar paša ESM līguma noslēgšanu un ratifikāciju ESM finansiālās palīdzības instrumenti gan netiek piešķirti, jo katram no tiem vispirms ir vajadzīgs Valdes lēmums. Tāpat valdību pārstāvjiem, pēc ESM līguma stāšanās spēkā īstenojot savas balsošanas tiesības, kā jau ir parādīts, katrā ziņā ir saistošs LESD 125. pants. Neraugoties uz šo normas piemērošanu, LESD 125. panta pārkāpums jau ar pašu ESM līguma noslēgšanu un ratifikāciju tiktu pieļauts tad, ja par ESM līguma finansiālās palīdzības instrumentu piešķiršanu vispārīgi nevarētu tikt pieņemts LESD 125. pantam atbilstošs lēmums, jo šī piešķiršana obligāti nonāktu konfliktā ar šo tiesību normu.

112. Līdz ar to dalībvalstis pārkāptu LESD 125. pantu, jau noslēdzot un ratificējot ESM līgumu, ja atbilstoši šai tiesību normai finansiālās palīdzības instrumentu piešķiršana ESM ietvaros, to veicot saskaņā ar ESM līguma 14.–18. pantu, tām vispārīgi būtu aizliegta. Šī aizlieguma nosacījums ir tāds, ka šādu finansiālās palīdzības instrumentu piešķiršana būtu aizliegta pašām dalībvalstīm un to piešķiršana ESM ietvaros būtu uzskatāma par dalībvalstu rīcību, kas ir jāpārbauda turpmāk.

ii)    ESM kā garantija par dalībvalsts saistībām

113. Ņemot vērā izmantojamos finansiālās palīdzības instrumentus, vispirms ir jāpārbauda prasītāja apsvērums, atbilstoši kuram ESM līgums kopumā esot uzskatāms par pastāvošo eurozonas dalībvalstu saistību garantiju un tādējādi ar to tiekot pārkāpts LESD 125. pants.

114. Kā pamatoti ir norādījusi Komisija, ar LESD 125. panta 1. punkta otrā teikuma pirmās daļas pirmo alternatīvu paredzēto atbildības izslēgšanu vispirms tiek skaidri noteikts, ka no monetārās savienības esamības nevar tikt izdarīts secinājums par tiešas savstarpējas garantijas par dalībvalstu saistībām pastāvēšanu. Līdz ar to Savienības tiesībās nevienai dalībvalstij nav noteikts pienākums apmierināt citas dalībvalsts kreditoru prasījumus.

115. Turklāt ar LESD 125. pantu ir noteikts arī brīvprātīgas atbildības pārņemšanas aizliegums. Tas tāpēc, ka ar LESD 125. panta 1. punkta otrā teikuma otro daļu no šīs tiesību normas ir izslēgtas savstarpējas finanšu garantijas kopīgai īpaša projekta īstenošanai. Tā kā šāds izņēmums ir noregulēts tieši, no tā, izdarot secinājumu par pretējo, izriet, ka jau brīvprātīga atbildības par citas dalībvalsts saistībām uzņemšanās būtu pretrunā LESD 125. pantam.

116. Tomēr ESM līguma finansiālās palīdzības instrumenti nav uzskatāmi par šādu garantiju par citas dalībvalsts saistībām. Kā jau ir ticis norādīts, katram finansiālās palīdzības instrumentam ir vajadzīgs Valdes lēmums (18); tādēļ jau šajā ziņā nepastāv ESM saistības. Turklāt nedz aizdevumi, nedz vērtspapīru iegāde negarantē dalībvalsts kreditoriem to prasījumu atmaksu. Lai gan šķiet, ka ESM uzdevums ir arī stiprināt uzticību ESM dalībnieku maksātspējai (19), tomēr ar finansiālās palīdzības instrumentiem, kas ESM šim nolūkam ir pieejami, nav saistīta nekāda garantija par to dalībvalstu saistībām. Tādējādi var palikt neatbildēts uz jautājumu, vai iespējamā ESM garantija būtu uzskatāma arī par dalībvalstu garantiju.

117. Tādējādi ESM līguma finansiālās palīdzības instrumenti kopumā nav uzskatāmi par dalībvalstu garantiju par citu dalībvalstu saistībām. Šajā ziņā ar tā noslēgšanu un ratifikāciju netiek pārkāpts LESD 125. pants.

iii) Aizdevums kā dalībvalsts saistību uzņemšanās

118. Vēl rodas jautājums, vai ar LESD 125. pantu dalībvalstīm nav aizliegts ESM ietvaros piešķirt aizdevumus ESM dalībniekam. Šī aizlieguma nosacījums ir tāds, ka dalībvalstīm šādu aizdevumu piešķiršana ir aizliegta un aizdevumu piešķiršana ESM ietvaros ir tāda, ko veic dalībvalstis.

119. Vispirms, aizdevumi nav uzskatāmi par atbildību par dalībvalsts saistībām (20). Līdzās atbildības pienākuma izslēgšanai ar LESD 125. panta 1. punkta otrā teikuma pirmās daļas otro alternatīvu dalībvalstīm ir aizliegts arī uzņemties citu dalībvalstu saistības. Ir jāpārbauda, vai šis aizliegums sevī ietver arī aizdevuma piešķiršanu.

–       Formulējums un sistēma

120. Vācu valodas versijā izmantotais formulējums “Eintreten für Verbindlichkeiten” neiekļaujas nevienā no plaši pazīstamām tiesību koncepcijām (21). Atbilstoši parastajai šī formulējuma nozīmei vācu valodā ar to var tikt apzīmēta gan saistību uzņemšanās parādnieka vietā, t.i., paša pārņēmēja parāda rašanās, gan arī faktiska trešās personas saistību izpilde. Taču, lai gan šīs tiesību normas franču valodas redakcijā, izmantojot formulējumu “les prend à sa charge”, ir pausts tāds pats saturs, angļu valodas redakcijā, izmantojot formulējumu ”assume the commitments”, izcelta drīzāk varētu būt parāda uzņemšanās, nevis tā izpilde.

121. Lai arī šķiet, ka valodu redakcijās pastāv zināmas nianses, visas no tām tomēr kopīgi attiecas uz tiešu dalībvalsts rīcību attiecībā uz citas dalībvalsts saistībām. Atbilstoši LESD 125. panta 1. punkta otrā teikuma pirmajai daļai ar saistību uzņemšanās aizliegumu dalībvalstij tādējādi ir aizliegts pārņemt citas dalībvalsts saistības, vai nu tās izpildot, veicot maksājumu, vai padarot sevi pašu par tādu saistību parādnieci, kuras tai ir jāizpilda vēlāk.

122. Aizdevuma piešķiršana šādiem nosacījumiem neatbilst. Ar aizdevumu netiek nedz uzņemtas, nedz arī izpildītas pastāvošas citas dalībvalsts saistības, bet gan šai dalībvalstij tiek radīta cita saistība.

123. Arī no citām Līguma tiesību normām neizriet nekas tāds, ka ar LESD 125. panta 1. punkta otrā teikuma pirmo daļu aizdevumu piešķiršana dalībvalstu starpā būtu aizliegta. Ir taisnība, ka noteikti aizdevumu piešķiršanas gadījumi Līgumā ir saistīti ar nosacījumiem. Tā LESD 143. panta 2. punkta otrā teikuma c) punktā ir paredzēta dalībvalstu, kuru naudas vienība nav euro, “kredītu saņemšana” no citām dalībvalstīm. Tas notiek, pamatojoties uz Padomes tiesību aktu, ja pastāv ārpus monetārās savienības esošas dalībvalsts maksājumu bilances grūtības. Turklāt LESD 122. panta 2. punktā ir noregulēts tāds Savienības “finansiāls atbalsts” par labu dalībvalstij, kurš varētu ietvert arī aizdevumu.

124. Tomēr pretēji tam, ko uzskata prasītājs, no šo tiesību normu esamības nevar tikt secināts, ka pārējos gadījumos ikviena aizdevuma piešķiršana dalībvalstij Savienības tiesībās būtu aizliegta. No vienas puses, LESD 125. pantā nav iekļauta neviena atsauce uz LESD 143. vai 122. pantu. Līdz ar to nav saskatāms, ka šīs tiesību normas būtu uzskatāmas par izņēmumiem no LESD 125. pantā noteiktā vispārējā aizlieguma. No otras puses, abi Līgumā paredzētie regulējumi, kas attiecas uz aizdevuma piešķiršanu dalībvalstīm, neskar aplūkojamo gadījumu, kad aizdevums tiek piešķirts eurozonas dalībvalstu starpā. Ja LESD 122. panta 2. punkts attiecas uz aizdevumu, ko piešķir Savienība, LESD 143. panta 2. punkta otrā teikuma c) punkts tāpat attiecas uz Savienības pasākumu, kurā tiek izmantoti dalībvalstu finanšu līdzekļi un ar kuru aizdevums var tikt piešķirts tikai dalībvalstīm, kuru naudas vienība nav euro. Līdz ar to gadījumā, ja aizdevumiem eurozonas dalībvalstu starpā atbilstoši Savienības tiesībām nav piemērojami nekādi ierobežojumi, aizdevuma atbilstoši LESD 122. panta 2. punktam un 143. panta 2. punktam piešķiršanas nosacījumi nekļūst par pārmērīgiem.

125. It īpaši ir jāņem vērā, ka Savienības pasākumiem un dalībvalstu pasākumiem ir atšķirīgs konteksts. Saskaņā ar LES 4. panta 1. punktu un 5. panta 1. punkta pirmo teikumu Savienības pasākumiem ir piemērojams kompetences piešķiršanas princips, kamēr dalībvalstu rīcībai ir piemērojams visaptverošas kompetences princips. Ņemot vērā minēto, ar LESD 122. panta 2. punktu un 143. panta 2. punktu Savienībai tiek noteiktas aizdevumu piešķiršanas pilnvaras, turpretim dalībvalstīm šāds pilnvarojums nav vajadzīgs. Līdz ar to, ja no atsevišķiem gadījumiem, kad Savienībai ir noteiktas aizdevumu piešķiršanas pilnvaras, un ar to saistītajiem ierobežojošajiem nosacījumiem tiktu izdarīts secinājums par dalībvalstīm paredzētu visaptverošu aizdevumu piešķiršanas aizliegumu, rastos pretruna ar kompetences sadalījuma starp dalībvalstīm un Savienību principiem.

–       LESD 125. panta mērķi

126. Tomēr rodas jautājums, vai šie konstatējumi, kas ir izdarīti, ņemot vērā LESD 125. panta formulējumu un sistēmu, nevar tikt apšaubīti, ievērojot šīs tiesību normas jēgu un mērķi.

127. Ar LESD 125. pantu sasniedzamā mērķa izprašanai var tikt izmantoti arī sagatavošanas darbi un līguma noslēgšanas konteksts. Tie ir uzskatāmi par papildinošiem interpretācijas līdzekļiem.

128. Ar LESD 125. pantu būtībā tiek nodrošināta ar Māstrihtas līgumu (22) ieviestā 104.b panta turpinātība. No Komisijas projekta, kas ir bijis 104.b panta pamatā, pamatojuma izriet, ka šī tiesību norma līdzās tagadējiem LESD 123. un 124. pantam ir tikusi radīta, lai pretdarbotos pārmērīgiem dalībvalstu budžeta deficītam un parādiem. Šis deficīts un parādi, tostarp draudošās nestabilitātes finanšu tirgos dēļ, tika uzskatīti par monetārās stabilitātes un ekonomiskās un monetārās savienības turpmākās pastāvēšanas apdraudējumu (23). Lai izvairītos no pārmērīgiem dalībvalstu parādiem, dalībvalstu budžeta disciplīnu bija paredzēts veicināt tostarp ar parādu uzņemšanās apgrūtināšanu.

129. Šim nolūkam ir paredzēti LESD 123.–125. pants. Ar LESD 123. pantu dalībvalstīm ir aizliegts gūt finansējumu no centrālajām bankām. Ar LESD 124. pantu turklāt ir aizliegts privileģēts dalībvalstu režīms attiecībās ar citām finanšu iestādēm.

130. Visbeidzot, atbilstoši Komisijas projektam LESD 125. pantam bija jānovērš situācija, ka dalībvalsts paļaujas uz sava publiskā parāda beznosacījuma garantiju, kuru sniedz Savienība vai cita dalībvalsts (24). Atbilstoši projektam paredzētais EKL 104.b pants vēl bija ierobežots ar “Kopienas vai dalībvalstu beznosacījuma garantijas par dalībvalsts parādiem izsniegšanas” aizliegumu. Dalībvalstīm risinot pārrunas par Māstrihtas līgumu, aizliegums tika paplašināts, to izsakot tā tagadējā formā, kura pirmo reizi atrodama Padomes Nīderlandes prezidentūras priekšlikumā (25). It īpaši papildinājums ar aizliegumu uzņemties saistības ir saistīts ar Vācijas valdības priekšlikumu (26). Tomēr par šo priekšlikumu, precīziem tā izteikšanas iemesliem un, it īpaši, tā izpratni, kāda ir bijusi dalībvalstu valdību pārstāvju konferencē, vispārpieejami avoti katrā ziņā neeksistē.

131. Ņemot vērā tā izstrādāšanas vēsturi, LESD 125. pantam līdz ar to acīmredzami bija jāizslēdz vismaz dalībvalstu paļaušanās uz savu parādu segšanu, ko veiktu citas dalībvalstis, un līdz ar to tās jāmudina īstenot ierobežojošu budžeta politiku.

132. Turklāt Eiropadomes, kā arī atsevišķu dalībvalstu apsvērums, saskaņā ar kuru LESD 125. panta mērķis ir arī nodrošināt dalībvalstu budžeta disciplīnu tādējādi, ka kapitāla tirgos pastāvošo procentu likmju spektra, kas atbilst individuālajai dalībvalstu finanšu jomā veiktajai rīcībai, disciplinējošā iedarbība pēc ekonomikas un monetārās savienības izveidošanas tiktu saglabāta, ir uzskatāms par pareizu. Tas tāpēc, ka šo procentu likmju apmērs ideālā gadījumā tiek orientēts atbilstoši potenciālo kreditoru cerībām, ņemot vērā atšķirīgo atsevišķu dalībvalstu maksātspēju. Noteicošs šīs maksātspējas faktors savukārt ir attiecīgās dalībvalsts finansiālā spēja. Līdz ar to LESD 125. panta mērķis ir arī padarīt šo finansiālo spēju neatkarīgu no citu dalībvalstu finansiālās spējas.

133. Abi šie mērķi – dalībvalstu – parādnieču, kā arī kapitāla tirgu paļāvības uz citu dalībvalstu finansiālo spēju novēršana – vislabāk tiktu sasniegti tad, ja dalībvalstīm būtu aizliegta ikviena finansiālā atbalsta sniegšana citām dalībvalstīm. Tas tāpēc, ka katru finansiālo atbalstu tā saņēmēja dalībvalsts var izmantot, arī lai izpildītu savas saistības. Tas attiecas ne vien uz atbalstu aizdevumu kontekstā, bet arī, piemēram, uz likviditātes pieplūdumu, pārdodot vienas dalībvalsts preces citai dalībvalstij. Tas gan nozīmētu dalībvalstu savstarpējās tirdzniecības un darījumu aizliegumu, tomēr tik visaptveroša aizlieguma gadījumā visām iesaistītajām personām būtu skaidrs, ka dalībvalsts, kura uzņemas saistības, nekādā formā nesaņem finansiālo palīdzību no citām dalībvalstīm. Visu saistību izpilde šajā gadījumā būtu atkarīga tikai no dalībvalsts – parādnieces individuālās finansiālās spējas.

134. Tomēr ar LESD 125. pantu šis ceļš netika izvēlēts. Kā ir redzams, jebkāda finansiālā atbalsta par labu dalībvalstij aizliegums tajā nav paredzēts.

135. Ņemot vērā LESD 125. panta mērķu uzstādījumus, tomēr, šo tiesību normu interpretējot plaši, būtu iespējams izslēgt vismaz arī tādu finansiālo atbalstu, kurš rezultātā varētu radīt dalībvalsts saistību izpildes sekas. Līdz ar to LESD 125. panta 1. punkta otrā teikuma pirmās daļas otrās alternatīvas piemērošanas joma tiktu paplašināta ar tādu saistību uzņemšanos, kuras ir tikai netiešas. Par šādu uzņemšanos varētu secināt, piemēram, tad, ja vienīgi ar aizdevumu dalībvalsts tiktu nostādīta situācijā, kad tā var izpildīt savas saistības. Īpaši acīmredzami tas būtu tad, ja aizdevuma apmērs tiktu noteikts atbilstoši saistību, kas dalībvalstij ir jāizpilda attiecībā pret saviem kreditoriem, apmēram.

–       Eiropas Savienības struktūrprincipi

136. Tomēr šāda no LESD 125. panta mērķiem izrietošā formulējuma paplašināšana varētu radīt konfliktu ar Savienības pamatprincipiem, kuriem, salīdzinot ar LESD 125. pantu, ir vismaz līdzvērtīga nozīme.

Dalībvalstu suverenitāte

137. Vispirms šajā ziņā būtu jāaplūko jautājums par dalībvalstu suverenitātes aizsardzību. Savienība ir tādu valstu veidojums, kuras arī turpmāk paliek suverēnas. LES 5. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētais kompetences piešķiršanas princips, ar ko tiek norobežota Savienības kompetence, ir šīs suverenitātes izpausme, un ar to tā vienlaikus tiek aizsargāta.

138. Izveidojot ESM, dalībvalstu kompetence, ar ko tiktu ierobežota dalībvalstu suverenitāte, netiek nodota Savienībai. Tieši pretēji, ESM līgums kā starptautisko tiesību līgums tieši ir dalībvalstu suverenitātes un līgumiskās autonomijas izpausme.

139. Ar pieņēmumu par Savienības tiesībās pastāvošo arī netiešās saistību uzņemšanās aizliegumu dalībvalstīm tiktu aizliegts izmantot finanšu līdzekļus cerībā izvairīties no citas dalībvalsts valsts maksātnespējas negatīvās ietekmes uz pašu šo dalībvalstu saimniecisko un finansiālo situāciju. Ņemot vērā Savienības tiesībās veicināto un paredzēto dalībvalstu saimnieciskās darbības savstarpējo sasaisti, vienas dalībvalsts valsts maksātnespēja var radīt būtiskus zaudējumus arī citām dalībvalstīm. Šo zaudējumu apjoms, iespējams, var būt tik ievērojams, ka ar tiem, kā ir norādījuši daži tiesvedības dalībnieki, tiktu apdraudēta pati monetārās savienības pastāvēšana.

140. Turklāt šajā lietā runa nav par to, lai tiktu konstatēts šāds monetārās savienības stabilitātes apdraudējums vai izskatīts jautājums, kā šādu apdraudējumu varētu vislabāk novērst. Vienīgi ir jāuzsver, ka ar plašu LESD 125. panta interpretāciju dalībvalstīm arī šādā gadījumā tiktu liegta kompetence novērst citas dalībvalsts valsts maksātnespēju un tām tiktu liegta iespēja šādi mēģināt novērst tām pašām draudošus zaudējumus. Var tikt uzskatīts, ka tik tālejošs dalībvalstu suverenitātes veikt pasākumus savai aizsardzībai ierobežojums nevar tikt balstīts uz teleoloģiski pamatotu, plašu tādas tiesību normas interpretāciju, kuras formulējumā tas netiek nepārprotami pausts.

141. Tas tā it īpaši ir, ņemot vērā, ka citos gadījumos Līgumā ir paredzēts tiešs šajā lietā aplūkojamo aizdevumu aizliegums. Ar LESD 123. panta 1. punktu Eiropas Centrālajai bankai un dalībvalstu centrālajām bankām ir tieši aizliegts pieļaut “konta pārtēriņu, kā arī [sniegt] [..] jebkād[us] cit[us] kredīta pakalpojum[us]” par labu dalībvalstīm. Līdz ar to centrālajām bankām ir aizliegts piešķirt dalībvalstīm aizdevumus (27). Turpretim LESD 125. pantā šāds formulējums attiecībā uz dalībvalstu aizdevumu piešķiršanu nav iekļauts.

Dalībvalstu solidaritāte

142. Plaša LESD 125. panta interpretācija būtu pretrunā arī dažādās Līgumu tiesību normās paredzētajai solidaritātes atziņai. Tādējādi atbilstoši LES preambulai līgumslēdzējas puses tiecas “nostiprināt savu tautu solidaritāti”. Atbilstoši 3. panta 3. punkta trešajai daļai Savienība veicina “ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un solidaritāti dalībvalstu starpā”. Arī LESD nodaļā attiecībā uz ekonomikas politiku, 122. panta 1. punktā, ir iekļauta tieša norāde uz solidaritāti starp dalībvalstīm.

143. Protams, no solidaritātes atziņas nevar tikt izdarīts secinājums par pienākumu sniegt tādu finansiālo palīdzību, kāda ir paredzēta ESM ietvaros. Tomēr ar teleoloģiski paplašinātu LESD 125. panta interpretāciju dalībvalstīm turklāt pat tiktu aizliegts nepieciešamības situācijā, proti, lai novērstu ar valsts maksātnespēju saistītas smagas saimnieciskās un sociālās sekas, brīvprātīgi sniegt savstarpēju palīdzību. Nepieciešamā palīdzība par labu ikvienai trešajai valstij būtu atļauta, tomēr nepieciešamā palīdzība Savienības ietvaros būtu aizliegta. Šķiet, ka ar šādu aizliegumu tiktu apšaubīta Savienības jēga un mērķis kopumā.

144. Līdz ar to ar Līgumos paredzētajiem pamata struktūrprincipiem netiek pieļauta plaša LESD 125. panta interpretācija.

–       Ar LESD 125. pantu saistīto mērķu apiešana un ievērošana

145. Pret iepriekš minēto varētu iebilst, ka, ja dalībvalstīm tieša saistību uzņemšanās gan būtu aizliegta, bet tās šo aizliegumu varētu viegli apiet, saistības uzņemoties netieši, LESD 125. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzētajam aizliegumam tiktu atņemta jebkāda jēga. Šim viedoklim var piekrist tiktāl, ciktāl LESD 125. panta interpretācija nevar novest pie tāda secinājuma, ar kuru tajā paredzētajiem aizliegumiem zustu jebkāds saturs.

146. Tomēr tas tā nav. Atbildības izslēgšanai un LESD 125. panta 1. punkta otrā teikuma pirmajā daļā paredzētajam aizliegumam uzņemties saistības “effet utile” [lietderīgā iedarbība] ir arī tad, ja tie tiek piemēroti, pamatojoties uz to formulējumā pausto regulatīvo saturu.

147. Tādējādi ar pirmo atbildības izslēgšanas alternatīvu, kā tostarp pamatoti ir norādījusi Grieķijas valdība, ir izslēgts jebkāds dalībvalsts pienākums izpildīt citas dalībvalsts saistības. Šāds pienākums nevar nedz tikt izsecināts no Savienības tiesībām, nedz arī dalībvalsts, izņemot tiesību normas teikuma otrajā daļā paredzētās garantijas, drīkst pati uzņemties šādu pienākumu. Līdz ar to katra dalībvalsts un tās potenciālie kreditori zina, ka vispār nevar pastāvēt tiesības uz citas dalībvalsts [finansiālās palīdzības] izmantošanu.

148. Turklāt ar LESD 125. panta 1. punkta otrā teikuma pirmās daļas otro alternatīvu – aizliegumu uzņemties saistības – gala rezultātā ir saistīts aizliegums tieši radīt priekšrocības noteiktiem kreditoriem. Saskaņā ar šo aizliegumu dalībvalstis nedrīkst tieši apmierināt citas dalībvalsts kreditoru prasības. Tiešs kreditoru atbalsts tām ir aizliegts, tomēr netiešs to atbalsts, kas izriet no dalībvalstij – parādniecei sniegta atbalsta, nav aizliegts. Līdz ar to kreditori gan regulāri gūst labumu no dalībvalstij sniedzamā atbalsta, tomēr potenciāliem dalībvalsts kreditoriem pastāv papildu nedrošība, vai iespējams finansiālais atbalsts par labu dalībvalstij patiešām radīs pamatu to prasību apmierināšanai. Šajā ziņā brīvprātīgajam dalībvalstij sniedzamajam atbalstam ne vienmēr ir jābūt saistītam ar pilnīgu vai arī tikai daļēju dalībvalsts kreditoru prasījumu apmierināšanu. Šī nedrošība ir piemērota, lai veicinātu starp dalībvalstīm pastāvošo diferencēto procentu likmju kapitāla tirgos (28) mērķi.

149. Ņemot vērā iepriekš minēto, dalībvalsts aizdevums par citas dalībvalsts saistību uzņemšanos tiktu uzskatīts tikai tad, ja ar to tiktu tieši radītas priekšrocības saņēmējas dalībvalsts kreditoriem. Tas tā būtu, piemēram, tad, ja dalībvalstij attiecībā uz aizdevuma līdzekļu izmantošanu netiktu piešķirta nekāda rīcības brīvība.

150. Par tostarp Eiropadomes pausto viedokli, ka dalībvalstij sniedzamajam finansiālajam atbalstam, lai tiktu izpildīts primārais mērķis ievērot dalībvalstu finanšu disciplīnu, turklāt ir jānotiek, paredzot “stingrus nosacījumus”, lai netiktu apiets LESD 125. pants, šajā gadījumā nav jāspriež. Tas tāpēc, ka atbilstoši ESM līguma 12. panta 1. punktam eurozonas dalībvalstis šādus nosacījumus katrā ziņā ir paredzējušas.

–       Starpsecinājums

151. Tādējādi ar LESD 125. panta 1. punkta otrā teikuma pirmās daļas otro alternatīvu, ņemot vērā tās formulējumu, sistēmu un teleoloģiju, tiek aizliegta tikai tieša citas dalībvalsts saistību uzņemšanās, pārņemot vai izpildot tās saistības, ar ko tieši tiek radītas priekšrocības kreditoriem. Līdz ar to dalībvalstīm aizdevuma piešķiršana citai dalībvalstij pamatā nav aizliegta.

152. Līdz ar to, noslēdzot un ratificējot ESM līgumu, dalībvalstis arī attiecībā uz atbilstoši ESM līguma 14.–16. pantam ESM ietvaros piešķiramajiem aizdevumiem nepārkāpj LESD 125. pantu.

153. Gadījumā, ja, plaši interpretējot LESD 125. panta 1. punkta otrā teikuma pirmo daļu, Tiesa tomēr nonāktu pie secinājuma, ka dalībvalstīm ir aizliegts arī savstarpēji piešķirt aizdevumus, būtu vēl jāpārbauda, vai aizdevuma piešķiršana ESM ietvaros ir uzskatāma par dalībvalstu rīcību. Var tikt uzskatīts, ka, LESD 125. pantu interpretējot plaši, šis aspekts neradītu jautājumus. Tas tāpēc, ka, ja aizdevuma piešķiršana dalībvalstij būtu uzskatāma par netiešu šīs dalībvalsts saistību izpildi, tad šī aizdevuma piešķiršana ESM ietvaros vismaz netieši būtu uzskatāma par piešķiršanu, ko veic dalībvalstis, jo dalībvalstis ESM ir izveidojušas un to kontrolē. Turklāt, pamatojoties uz ESM līguma 25. panta 1. punktā iekļauto zaudējumu segšanas noteikumu, tieši tām galu galā pilnā apmērā ir jāsedz aizdevuma līdzekļi.

iv)    Vērtspapīru iegāde kā dalībvalsts saistību uzņemšanās

154. Saistībā ar finansēšanas instrumentiem vēl ir jāpārbauda, vai atbilstoši ESM līguma 17. un 18. pantam paredzētā dalībvalsts vērtspapīru iegāde no pašas šīs dalībvalsts vai trešās personas ir saderīga ar LESD 125. pantu. [Nesaderības] priekšnoteikums būtu tāds, ka atbilstoši LESD 125. pantam šāda vērtspapīru iegāde dalībvalstīm būtu aizliegta.

155. ESM līguma 17. pantā paredzētā vērtspapīru iegāde tieši no emitējošās dalībvalsts ir uzskatāma par īpašu aizdevuma formu. Kā ir izklāstīts iepriekš, aizdevumu piešķiršana atbilstoši ESM līgumam ir saderīga ar LESD 125. pantu.

156. ESM līguma 18. pantā paredzētā dalībvalsts vērtspapīru iegāde no trešās personas tāpat nav uzskatāma par šīs dalībvalsts saistību uzņemšanos, jo tādējādi dalībvalsts saistības netiek izpildītas. Tas tāpēc, ka vērtspapīrus emitējošā dalībvalsts, kā pamatoti ir norādījusi Komisija, arī turpmāk paliek saistību parādniece. Līdz ar to dalībvalsts saistības paliek saturiski nemainīgas; mainās vienīgi kreditors.

157. Pret minēto var iebilst, ka pēc vērtspapīru iegādes radušos situāciju saimnieciski nevar atšķirt no parastas dalībvalsts saistību attiecībā pret trešo personu izpildes, kura rada dalībvalsts, kas izpilda saistības, atlīdzības prasījumu attiecībā pret atbrīvoto dalībvalsti. Šāda atlīdzības prasījuma saturs gan ir atšķirīgs no tieši ar vērtspapīru iegādi iegūtā prasījuma satura. Arī dalībvalsts, kurai ir nepieciešama palīdzība, vērtspapīru cena parasti var būt būtiski zemāka par saistību apmēru. Tomēr rezultātā, ja tiek veikta vērtspapīru iegāde, iepriekšējais kreditors vismaz sava prasījuma daļu iegūst tieši no dalībvalsts – ieguvējas.

158. Šajā ziņā rodas jautājums, vai ar vērtspapīru iegādi no trešās personas LESD 125. pants netiktu pārkāpts tāpēc, ka šādi vērtspapīru īpašniekiem kā iepriekšējiem dalībvalsts kreditoriem tiktu radīta tieša priekšrocība (29). Lai gan šādas vērtspapīru iegādes gadījumā ESM finanšu līdzekļi tiktu tieši izmaksāti kreditoriem, var tikt uzskatīts, ka, ja vērtspapīri tiktu iegūti atbilstoši parastajiem tirgus nosacījumiem, tiešas priekšrocības radīšanas kreditoriem aizliegums būtu ievērots. Tas tāpēc, ka šajā gadījumā iepriekšējais vērtspapīru kreditors savus naudas līdzekļus iegūtu tāda pašā veidā kā no ikvienas trešās personas un tas īpaši negūtu labumu no citas dalībvalsts maksātspējas. Parastas vērtspapīru tirgū veiktas iegādes gadījumā kreditors turklāt neko nezinātu par to, ka vērtspapīru pircēja ir dalībvalsts. Līdz ar to šāda vērtspapīru iegāde nav piemērota, lai radītu dalībvalsts potenciālo kreditoru paļāvību uz citas dalībvalsts maksātspēju.

159. Nav saskatāms, ka finansiālās palīdzības instrumentu atbilstoši ESM līguma 18. pantam izmantošana obligāti atšķirtos no aprakstītajiem apstākļiem. Tāpēc saskaņā ar šo tiesību normu veiktā vērtspapīru iegāde ESM ietvaros a priori nenonāk pretrunā LESD 125. pantam (30); drīzāk katrā ziņā pastāv iespēja šo iegādi veikt atbilstoši šīs tiesību normas prasībām. Līdz ar to, ņemot vērā veicamās pārbaudes priekšmetu, arī vērtspapīru iegādes gadījumā var palikt neatbildēts, vai šajā ziņā ESM darbība vispārīgi būtu attiecināma uz dalībvalstīm LESD 125. panta kontekstā.

160. Izdarot secinājumu, ar ESM līguma noslēgšanu un ratifikāciju LESD 125. pants, ņemot vērā arī atbilstoši ESM līguma 17. un 18. pantam paredzēto vērtspapīru iegādi, katrā ziņā netiek pārkāpts.

b)      Uzaicinājums veikt kapitālieguldījumu atbilstoši ESM līguma 25. pantam

161. Visbeidzot, saistībā ar LESD 125. pantā paredzēto aizliegumu vēl ir jāpārbauda, vai ar to ir saderīgs ESM līguma 25. panta 2. punktā noteiktais uzaicinājuma veikt papildu kapitālieguldījumu regulējums.

162. Ar LESD 125. panta 1. punkta otrā teikuma pirmās daļas pirmo alternatīvu brīvprātīga atbildības pārņemšana dalībvalstu starpā ir aizliegta (31).

163. Saskaņā ar ESM līguma 8. panta 2. punkta pirmo teikumu apstiprinātais ESM pamatkapitāls sastāv no iemaksātās daļas un tās, kuras iemaksa var tikt pieprasīta. Atbilstoši līguma 9. pantam Direktoru padome un ģenerāldirektors, pastāvot zināmiem nosacījumiem, var tostarp uzaicināt iemaksāt neiemaksāto kapitālu. ESM līguma 25. panta 2. punktā attiecībā uz gadījumu, ja ESM dalībnieks šādu ESM uzaicinājumu veikt kapitālieguldījumu neizpilda, ir paredzēts, ka pārējie ESM dalībnieki veic papildu kapitālieguldījumu.

164. Tomēr šis regulējums nav saistīts ar brīvprātīgu saistību pārņemšanu ESM līguma noslēgšanas rezultātā. Saskaņā ar šo regulējumu katram ESM dalībniekam ir jāizpilda tikai savs pienākums ieguldīt kapitālu. Gadījumā, ja ESM dalībnieks neizpilda uzaicinājumu veikt kapitālieguldījumu, atbilstoši ESM līguma 25. panta 2. punkta pirmajam teikumam sekas tam ir tikai tādas, ka pret pārējiem ESM dalībniekiem atbilstoši to pašu ieguldīšanas pienākumam tiek izvirzīti prasījumi palielinātā apmērā. Turpretim tiem nav pienākuma izpildīt cita ESM dalībnieka pienākumu veikt ieguldījumu. Kā izriet no ESM līguma 25. panta 2. punkta otrā teikuma, ESM dalībnieks, kurš nav izpildījis pienākumu, joprojām paliek atbildīgs ESM priekšā par sava ieguldījuma veikšanu.

165. Šo konstatējumu apstiprina ESM līguma slēdzēju pušu 2012. gada 27. septembra kopīgais paziņojums, atbilstoši kuram līgumā kopumā nevienai dalībvalstij nav paredzēts samaksas pienākums, kas pārsniegtu attiecīgo šīs dalībvalsts pašas daļu apstiprinātajā pamatkapitālā (32). Tātad, ja dalībvalsts ir pilnībā veikusi savu ieguldījumu, attiecībā pret šo dalībvalsti atbilstoši ESM līguma 25. panta 2. punkta pirmajam teikumam vairs nevar tikt izteikts uzaicinājums veikt papildu kapitālieguldījumu.

c)      Starpsecinājums

166. Līdz ar to ir jākonstatē, ka ar LESD 125. pantu dalībvalstīm nav aizliegts noslēgt un ratificēt līgumu, kurā ir paredzēts tāds uzaicinājums veikt papildu kapitālieguldījumu, kāds ir noteikts ESM līguma 25. panta 2. punkta pirmajā teikumā, un kurā ir paredzēti tādi starptautiskas organizācijas finansiālās palīdzības instrumenti, kādi tie aizdevumu un vērtspapīru iegādes formā ir noteikti ESM līguma 14.–18. pantā.

4.      Jaunas kompetences nodošana Savienības iestādēm

167. Turpmāk ir jāpārbauda, vai ar ESM līguma noslēgšanu un ratifikāciju Savienības tiesības netiek pārkāptas tāpēc, ka ar to Savienības iestādēm tiek uzticēti jauni uzdevumi. ESM līgumā daudzās vietās ir paredzēta Komisijas, Tiesas un Eiropas Centrālās bankas rīcība, lai gan ESM līguma ietvaros rīkojas nevis Savienība, bet vienīgi dalībvalstis.

168. Prasītājs uzskata, ka šī uzdevumu nodošana esot nesaderīga ar Līgumos paredzētajām iestāžu funkcijām. It īpaši tas uzskata, ka šāda Savienības iestāžu izmantošana esot iespējama vienīgi ciešākas sadarbības procedūrās atbilstoši LES 20. pantam.

169. Tāpēc turpinājumā ir jāpārbauda, vai ar ESM līgumā Komisijai (par šo jautājumu skat. a) punktu), Eiropas Centrālajai bankai (par šo jautājumu skat. b) punktu) un Tiesai (par šo jautājumu skat. c) punktu) uzticētajiem uzdevumiem netiek pārkāpts LES 13. panta 2. punkta pirmais teikums, saskaņā ar kuru katra iestāde darbojas saskaņā ar tai Līgumos noteiktajām pilnvarām.

a)      Komisija

170. Saskaņā ar ESM līguma 13. panta 1. punkta trešo teikumu Komisija atbilstoši Valdes priekšsēdētāja norādījumiem, kas tiek izdoti, pamatojoties uz ESM dalībnieka lūgumu par stabilitātes atbalstu, veic dažādus vērtējumus, kuri ir finansiālās palīdzības ESM ietvaros piešķiršanas pamats. Turpmāk atbilstoši ESM līguma 13. panta 3. un 4. punktam Komisijas uzdevums ir saziņā ar Eiropas Centrālo banku un, ja iespējams, kopā ar Starptautisko Valūtas fondu, vienoties ar palīdzību pieprasījušo ESM dalībnieku par palīdzības nosacījumiem. Atbilstoši šīs tiesību normas 4. punktam nosacījumu stāšanās spēkā ir atkarīga vēl arī no Valdes apstiprinājuma. Saskaņā ar ESM līguma 13. panta 7. punktu vienīgi Komisija ir atbildīga par nosacījumu ievērošanas pārraudzību. Līdzās iepriekš minētajam ESM līgumā dažādās situācijās ir paredzētas turpmākas Komisijas veicamās pārbaudes un ziņojumi (33).

171. Attiecībā uz iepriekš spēkā esošo EEK līguma 155. panta ceturto ievilkumu, kurā bija aprakstīti Komisijas uzdevumi, Tiesa ir norādījusi, ka ar šo tiesību normu netiek izslēgts, ka dalībvalstis uztic Komisijai rūpēties par dalībvalstu pasākuma, kas ir kopīgi veikts, pamatojoties uz Padomes ietvaros vienojušos dalībvalstu pārstāvju aktu, saskaņošanu (34). Vēlākā spriedumā Tiesa ir norādījusi, ka ne ar vienu Līguma normu dalībvalstīm netiek liegts ārpus Līguma jomas īstenot atbilstoši noteiktām Savienības tiesību normām orientētus procesuālos pasākumus un ar šādi izveidoto procedūru iesaistīt Savienības iestādes (35). No šīs judikatūras ir jāsecina, ka pēc dalībvalstu iniciatīvas Komisija drīkst rīkoties arī ārpus tai Līgumos paredzētajiem uzdevumiem.

172. Visu dalībvalstu valdību pārstāvji 2011. gada 20. jūnijā ir pieņēmuši lēmumu, saskaņā ar kuru “ESM līgumā ir iekļaujamas tiesību normas, kuras nosaka, ka Eiropas Komisija un Eiropas Centrālā banka īsteno līgumā paredzētos uzdevumus” (36). Ar šo lēmumu tiek pārsniegta minētās judikatūras joma tiktāl, ciktāl ESM līguma gadījumā nav runa par visu dalībvalstu veiktu pasākumu un tikai 2012. gada 2. februārī noslēgtā līguma precīzais saturs lēmuma pieņemšanas brīdī vēl nebija zināms.

173. Tomēr, ņemot vērā norādīto judikatūru, var tikt uzskatīts, ka Komisijai pamatā ir tiesības izpildīt tai ESM līgumā paredzētos uzdevumus. Pirmkārt, tas, ka lēmumu ir atbalstījuši visi valdību pārstāvji, pietiekami parāda, ka runa ir par dalībvalstu kopīgu rīcību. Otrkārt, būtiskais ESM līguma saturs dalībvalstu pārstāvjiem lēmuma pieņemšanas brīdī bija zināms, jo raksturīgās ESM iezīmes Eiropadome bija apstiprinājusi jau 2011. gada 20. aprīlī (37).

174. Prasītāja izpratne, ka ciešākas sadarbības procedūrai atbilstoši LES 20. pantam savā ziņā esot uzdevumu nodošanas Savienības iestādēm izslēdzoša nozīme, nepārliecina. Šīs tiesību normas 1. punktā gan ir tieši paredzēts, ka dalībvalstis šajā procedūrā “var izmantot Savienības iestādes”, tomēr ciešāka sadarbība sniedzas tālāk par vienkāršu uzdevumu nodošanu iepriekš minētās Tiesas judikatūras izpratnē. Tā aprobežojas nevis ar iespēju izmantot Savienības iestādes, bet pirmām kārtām ļauj pieņemt Savienības tiesību aktus, kas saskaņā ar LES 20. panta 4. punktu ir saistoši tikai iesaistītajām dalībvalstīm. Līdz ar to nav saskatāms, ka, ieviešot regulējumu attiecībā uz ciešāku sadarbību, Līguma puses būtu vēlējušās ierobežot minētajā Tiesas judikatūrā apstiprināto iespēju izmantot Savienības iestādes ārpus Līgumu piemērošanas jomas.

175. Turklāt ir jāuzsver, ka pretēji tam, kā tas ir ciešākas sadarbības LES 20. panta izpratnē rezultātā, Komisijai nav pienākuma īstenot ESM līgumā tai paredzētos uzdevumus. Minētā Tiesas judikatūra nav izprotama tādējādi, ka dalībvalstis varētu uzlikt Komisijai rīcības pienākumu ārpus Savienības jomas. Tas tā ir tāpēc, ka Komisijai kā Savienības iestādei šāds pienākums var izrietēt tikai no Savienības tiesībās paredzētajiem uzdevumiem. Turklāt atbilstoši LES 17. panta 3. punkta trešajai daļai Komisija, veicot savus pienākumus, ir pilnīgi neatkarīga un tās locekļi nepieņem nevienas valdības vai citas iestādes norādījumus. Šķiet, ka arī eurozonas dalībvalstis, ESM līguma preambulas desmitajā apsvērumā atsaucoties uz no visām Savienības dalībvalstīm saņemtu pilnvarojumu “aicināt” (38) Komisiju izpildīt šajā līgumā paredzētos uzdevumus, pamatojas uz šo izpratni. ESM līgumā tādējādi nav ietverta nostāja, ka Komisijai būtu pienākums veikt šādu izpildi.

176. Ņemot vērā minēto, ar ESM līguma noslēgšanu un ratifikāciju Savienības tiesības tiktu pārkāptas vienīgi tad, ja ar līgumu Komisija tiktu aicināta veikt darbību, kura tai ar Līgumiem ir aizliegta. Tas tāpēc, ka Komisija, tai rīkojoties arī ESM ietvaros, kā Savienības iestāde pilnā mērā paliek saistīta ar Savienības tiesībām, ieskaitot Pamattiesību hartu.

177. Tādējādi Savienības tiesību pārkāpums nav saskatāms. Tieši pretēji, uzdevuma uzticēšana Komisijai ESM ietvaros nodrošināt ar finansiālās palīdzības instrumentiem saistīto nosacījumu atbilstību Savienības tiesībām, kā tas tiek prasīts ESM līguma 13. panta 3. punkta otrajā daļā, pat atbilst Savienības tiesību aizsardzības interesēm.

178. Līdz ar to, ja Komisija, ievērojot savus no Savienības tiesībām izrietošos pienākumus, īsteno tai ESM līgumā uzticētos uzdevumus, LES 13. panta 2. punkta pirmā teikuma pārkāpums netiek pieļauts.

b)      Eiropas Centrālā banka

179. Ar ESM līgumu virkne uzdevumu tiek uzticēta arī Eiropas Centrālajai bankai. Salīdzinot ar Komisiju, šiem uzdevumiem ir neliels apjoms. Patstāvīgas pārbaudes pilnvaras ir paredzētas tikai ESM līguma 4. panta 4. punkta pirmās daļas pirmajā teikumā un 18. panta 2. punktā. Papildus minētajam Komisijas rīcība atbilstoši 13. panta 1., 3. un 7. punktam, kā arī 14. panta 6. punktam attiecīgi tiek veikta “saziņā ar Eiropas Centrālo banku”. Tādējādi šajos gadījumos runa ir ne tik daudz par uzdevumu piešķiršanu Eiropas Centrālajai bankai kā par kvalificētas konsultēšanas tiesībām.

180. Iepriekš minētā Tiesas judikatūra par uzdevumu nodošanu Komisijai, kā ir norādījusi tostarp Nīderlandes valdība, ir piemērojama arī Eiropas Centrālajai bankai. Tas katrā ziņā ir spēkā tad, ja, kā tas ir ESM līguma gadījumā, uzdevumi ir saistīti ar vispārējo ekonomikas politiku, kuras atbalstīšana atbilstoši LESD 282. panta 1. punktam un 2. punkta trešajam teikumam ietilpst Eiropas Centrālās bankas uzdevumos.

181. Tomēr vēlreiz ir jāuzsver, ka Eiropas Centrālajai bankai nav pienākuma uzņemties ESM līgumā uzticētos uzdevumus. Eiropas Centrālās bankas gadījumā, ievērojot LESD 130. pantā noteikto šīs bankas neatkarību, tam ir īpaša nozīme.

182. Līdz ar to arī attiecībā uz Eiropas Centrālo banku ir jākonstatē, ka, ja tā, ievērojot savus no Savienības tiesībām izrietošos pienākumus, īsteno tai ESM līgumā uzticētos uzdevumus, ar ESM līguma noslēgšanu un ratifikāciju netiek pieļauts LES 13. panta 2. punkta pirmā teikuma pārkāpums.

c)      Tiesa

183. Visbeidzot atliek noskaidrot, vai Tiesai ESM ietvaros paredzētā loma ir saderīga ar Savienības tiesībām.

184. Saskaņā ar ESM līguma 37. panta 2. punktu Valde izlemj “visus strīdus starp ESM dalībnieku un ESM vai starp ESM dalībniekiem saistībā ar šī līguma interpretāciju un piemērošanu, ieskaitot iespējamos strīdus saistībā ar ESM ietvaros pieņemto lēmumu saderību ar šo līgumu”. Atbilstoši šīs tiesību normas 3. punktam gadījumā, ja ESM dalībnieks apstrīd Valdes lēmumu, strīds tiek nodots izskatīšanai Tiesā. Kā izriet no ESM līguma preambulas 16. apsvēruma, ESM līgumslēdzējas puses šo Tiesas lomu pamato ar LESD 273. pantu.

185. Atbilstoši LESD 273. pantam Tiesas “jurisdikcijā ir visas dalībvalstu domstarpības, kas attiecas uz Līgumu priekšmetu, ja šis jautājums tiek iesniegts Tiesai saskaņā ar pušu īpašu vienošanos”. Ir jāpārbauda, vai aprakstītais ESM līguma 37. panta regulējums atbilst šiem nosacījumiem.

186. Pirmkārt, šim nolūkam strīdiem saistībā ar ESM līguma piemērošanu un interpretāciju ir jābūt saistītiem ar Līgumu priekšmetu. Kā izriet no salīdzinājuma ar LESD 259. panta 1. punktā paredzēto prasību saistībā ar Līgumos paredzēta pienākuma neizpildi, ko dalībvalstis var celt viena pret otru, LESD 273. pants neattiecas uz strīdiem par pašu Līgumu interpretāciju. Ir pietiekami ar vienkāršu saistību. Tā kā vēršanās Tiesā atbilstoši LESD 273. pantam ir balstīta uz pušu īpašu vienošanos, pietiek jau ar to, ka šādas vienošanās priekšmets ir saistīts ar Savienības Līgumu priekšmetu. Šajā gadījumā netiek prasīts, lai katra atsevišķa, no ESM līguma izrietoša domstarpība obligāti būtu saistīta ar Savienības Līgumiem.

187. ESM gadījumā šāda saistība pastāv jau tāpēc, ka tā 13. panta 3. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka ar finansiālās palīdzības instrumentiem saistītajiem nosacījumiem ir jābūt saderīgiem ar LESD paredzētajiem ekonomikas politikas saskaņošanas pasākumiem. Vēl var rasties, piemēram, strīdi saistībā ar LESD 125. panta (tā saucamais “Bail‑out” aizliegums) interpretāciju konkrēta finansiālās palīdzības instrumenta piešķiršanas gadījumā. Tāpēc strīdi par ESM līguma interpretāciju un piemērošanu attiecas uz Līgumu priekšmetu LESD 273. panta izpratnē.

188. Otrkārt, rodas jautājums, vai ESM līguma 37. pants neskar dalībvalstu domstarpības LESD 273. panta izpratnē. ESM līgumā vēršanās Tiesā ir paredzēta arī tad, ja strīds ir radies starp ESM dalībnieku un ESM kā starptautisku organizāciju.

189. ESM līgumslēdzējas puses ir vienīgi eurozonas dalībvalstis, kuras atbilstoši ESM līguma 5. pantam ar savu valdību pārstāvju starpniecību rīkojas augstākajā ESM iestādē – Valdē. Kā tostarp pareizi ir norādījusi Apvienotās Karalistes valdība, šī iemesla dēļ strīdu starp ESM dalībnieku un ESM būtībā var vismaz pielīdzināt strīdam starp ESM dalībnieku un citiem ESM dalībniekiem, kuri ESM ietvaros ir pieņēmuši vairākuma lēmumu. Turklāt dalībvalstu rīcība organizācijas ietvaros ir pakļauta īpašām Savienības tiesību normām. Tāpēc Tiesas jurisdikcija nodrošina vienotu Savienības tiesību interpretāciju. Turklāt tā nostiprina Savienības tiesību aizsardzības sistēmu, un tas atbilst LESD 273. panta mērķu uzstādījumiem. Var piebilst, ka šai tiesību normai attiecībā uz dalībvalstīm ir fakultatīvs raksturs. Tāpēc šaubas saistībā ar plašu šīs tiesību normas interpretāciju nepastāv. Tātad dalībvalstu strīdiem vienīgi to pašu izveidotas organizācijas ietvaros LESD 273. pants var tikt piemērots arī tad, ja šī organizācija pati ir uzskatāma par šī strīda pusi.

190. Līdz ar to arī Tiesai atbilstoši ESM līgumam uzticētā loma ir saderīga ar LES 13. panta 2. punkta pirmo teikumu.

5.      Pamattiesību hartas 47. pants un tiesiskās noteiktības princips

191. Turpmāk ir jāpārbauda, vai ESM līgums ir saderīgs ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un vispārējo tiesiskās noteiktības principu.

192. Šajā ziņā prasītājs ir norādījis, ka atbilstoši ESM līguma 37. panta 2. punktam ESM esot pakļauts vienīgi ierobežotai Tiesas pārbaudes kompetencei, lai gan, piemēram, nosacījumi, kurus ESM saistot ar stabilitātes atbalstu, varot ietekmēt hartas IV sadaļā paredzētās sociālās tiesības. Tomēr tiesvedību Tiesā varot ierosināt tikai eurozonas dalībvalstis. Līdz ar to ESM darbībai netiekot piemērota efektīva tiesību aizsardzība tiesā, kas prasīta Pamattiesību hartas 47. pantā.

193. Saskaņā ar Pamattiesību hartas 51. panta 1. punkta pirmo teikumu tā attiecas uz “dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus”. Tāpēc Komisija uzskata, ka Pamattiesību hartas 47. pants ESM darbībai neesot piemērojams. Šajā lietā var palikt neatbildēts, vai tas tā ir, jo privātpersonas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saistībā ar ESM darbību ir pietiekami nodrošinātas.

194. Tā, kā parāda arī izskatāmais tiesību strīds, dalībvalstu ESM ietvaros veiktās rīcības saderībai ar Savienības tiesībām ir piemērojama Tiesas un valsts tiesu pārbaude atbilstoši parastajai LESD 267. pantā paredzētajai procedūrai. Šajā ziņā atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai dalībvalstīm vismaz saistībā ar nosacījumu valsts ietvaros veikto īstenošanu ir jānodrošina tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai (39).

195. Saistībā ar prejudiciālajā jautājumā tāpat norādīto tiesiskās noteiktības principu nav saskatāms, kā tas varētu tikt skarts ar ESM darbību.

196. Līdz ar to ar ESM līguma noslēgšanu un ratifikāciju netiek pārkāpts nedz Pamattiesību hartas 47. pants, nedz arī tiesiskās noteiktības princips.

6.      Lojālās sadarbības princips atbilstoši LES 4. panta 3. punktam

197. Visbeidzot, iesniedzējtiesai ir šaubas saistībā ar ESM līguma saderību ar LES 4. panta 3. punktu. Šajā tiesību normā ir paredzēts “lojālas sadarbības princips”, saskaņā ar kuru Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpēju cieņu palīdz cita citai veikt no Līgumiem izrietošos uzdevumus.

198. Prasītājs šajā ziņā ir norādījis, ka dalībvalstis pārkāpjot šo principu, jo, izveidojot tādu neatkarīgu starptautisku organizāciju kā ESM, tās vēloties apiet Savienības tiesības un, it īpaši, LESD 125. pantā noteiktos aizliegumus.

199. Tomēr, kā ir izklāstīts iepriekš (40), no Savienības tiesībām, it īpaši LESD 125. panta, izrietošo saistību apiešana nav konstatējama. Turklāt no Savienības tiesībām izrietošo saistību apiešanas problēma būtu vērtējama vienīgi pašu šo saistību interpretācijas ietvaros. Ārpus šajā ziņā jau otrā prejudiciālā jautājuma ietvaros izskatītajām Savienības tiesību normām nav saskatāms, kā ar ESM līguma noslēgšanu negatīvi tiktu ietekmēts lojālās sadarbības princips. ESM līgumā Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai uzticētie uzdevumi drīzāk liecina par pretējo.

200. Līdz ar to ar ESM līguma noslēgšanu un ratifikāciju netiek pārkāpts arī LES 4. panta 3. punkts.

7.      Starpsecinājums

201. Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka ar LES 4. panta 3. punktu un 13. pantu, LESD 2. panta 3. punktu, 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 2. punktu, 122., 123. un 125. pantu, kā arī Pamattiesību hartas 47. pantu un tiesiskās noteiktības principu dalībvalstij netiek liegts noslēgt un ratificēt tādu starptautisku līgumu kā ESM līgums.

C –    Par trešo prejudiciālo jautājumu – lēmuma spēkā stāšanās ietekmi uz atbildes uz otro prejudiciālo jautājumu sniegšanu

202. Visbeidzot iesniedzējtiesa ar savu trešo jautājumu vēlas noskaidrot, vai dalībvalsts tiesības slēgt un ratificēt tādu starptautisku līgumu kā ESM līgums nav atkarīgas no Lēmuma 2011/199 stāšanās spēkā.

203. Tā kā dalībvalstis, kā ir izklāstīts iepriekš saistībā ar otro prejudiciālo jautājumu, atbilstoši spēkā esošajām tiesībām drīkst slēgt un ratificēt tādu starptautisku līgumu kā ESM līgums, to tiesības nav atkarīgas no ar Lēmumu 2011/199 veiktās jaunā 3. punkta iekļaušanas LESD 136. pantā. Līdz ar to atbilde uz trešo prejudiciālo jautājumu ir noraidoša.

IV – Secinājums

204. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Īrijas Supreme Court uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      pārbaudē nav tikuši atklāti apstākļi, kas varētu ietekmēt Lēmuma 2011/199 spēkā esamību.

2)      Ar LES 4. panta 3. punktu un 13. pantu, LESD 2. panta 3. punktu, 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 2. punktu, 122., 123. un 125. pantu, kā arī Pamattiesību hartas 47. pantu un tiesiskās noteiktības principu dalībvalstij, kuras naudas vienība ir euro, netiek liegts noslēgt un ratificēt tādu starptautisku līgumu kā ESM līgums [jau] pirms Lēmuma 2011/199 stāšanās spēkā.

1 –      Oriģinālvaloda – vācu.

2 –      Skat. tostarp 1994. gada 9. marta spriedumu lietā C‑188/92 TWD Textilwerke Deggendorf (Recueil, I‑833. lpp., 17. punkts) un 2010. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑550/09 E un F (Krājums, I‑6213. lpp., 46. punkts).

3 –      Skat. tostarp 1997. gada 11. novembra spriedumu lietā C‑408/95 Eurotunnel u.c. (Recueil, I‑6315. lpp., 29. punkts) un 2010. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑343/09 Afton Chemical (Krājums, I‑7023. lpp., 19. punkts).

4 –      Šajā ziņā skat. arī norādi par Lēmuma 2011/199 tiesisko pamatu.

5 –      Saistībā ar šādu ierobežojumu skat. spriedumu lietā Eurotunnel u.c. (minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē, 34. punkts).

6 –      Skat. Lēmuma 2011/199 preambulas ceturto apsvērumu.

7 –      Skat. Eiropadomes 2011. gada 20. aprīļa secinājumus attiecībā uz 2011. gada 24./25. marta sēdi, EUCO 10/1/11 REV 1, 16. un nākamais punkts un II pielikums.

8 –      Šajā ziņā attiecībā uz ESM līguma priekšmetu skat. turpmāk 75. un nākamos punktus.

9 –      Šajā ziņā skat. 1981. gada 9. jūlija spriedumu lietā 169/80 Gondrand un Garancini (Recueil, 1931. lpp., 17. punkts) un 2010. gada 15. jūlija spriedumu lietā C‑582/08 Komisija/Apvienotā Karaliste (Krājums, I‑7191. lpp., 49. punkts).

10 –      Skat. Lēmuma 2011/199 preambulas otro apsvērumu.

11 –      Tostarp skat. 2010. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑132/09 Komisija/Beļģija (Krājums, I‑8695. lpp., 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

12 –      Skat. 2011. gada 27. oktobra spriedumu lietā C‑504/10 Tanoarch (Krājums, I‑10853. lpp., 43. punkts).

13 –      Tostarp skat. 2012. gada 19. jūlija spriedumu lietā C‑470/11 Garkalns (18. punkts un tajā minētā judikatūra).

14 –      Tostarp skat. 2010. gada 9. decembra spriedumu lietā C‑241/09 Fluxys (Krājums, I‑12773. lpp., 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

15 –      Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 12. un nākamo lpp.: pirmais pamats ir pausts pirmajā ievilkumā, otrais – piektajā, trešais – otrajā un trešajā, ceturtais – ceturtajā un piektais pamats – pēdējā ievilkumā.

16 –      Skat. arī ESM līguma preambulas 1. un 13. apsvērumu.

17 –      Skat. 2002. gada 15. janvāra spriedumu lietā C‑55/00 Gottardo (Recueil, I‑413. lpp., 33. punkts).

18 –      Skat. iepriekš 109. punktu.

19 –      Skat. ESM līguma preambulas ceturto apsvērumu.

20 –      Skat. iepriekš 116. punktu.

21 –      Atsevišķos gadījumos vācu juridiskajos tekstos runa ir par “Eintreten “in“ ein Schuldverhältnis” [iestāties parādattiecībās], skat. Vācijas Bürgerliches Gesetzbuch [Civillikuma] 563. pantu par “iestāšanos tiesībās īrnieka nāves gadījumā”.

22 –      Līgums par Eiropas Savienību, parakstīts 1992. gada 7. februārī Māstrihtā, OV C 191, 1. lpp.

23 –      Skat. Līguma, ar ko groza Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu saistībā ar monetārās un ekonomikas savienības izveidošanu, projektu, Komisijas 1990. gada 21. augusta Paziņojums, Eiropas Kopienu Biļetens, pielikums 2/91, 25. lpp.

24 –      Turpat.

25 –      Skat. dalībvalstu valdību pārstāvju konferences par ekonomikas un monetāro savienību prezidentūras 1991. gada 28. oktobra dokumentu SN 3738/91 (UEM 82): “Proposal by the Presidency to the Intergovernmental Conference on Economic and Monetary Union“, 104.a pants.

26 –      Skat. Jan Viebig, Der Vertrag von Maastricht, Die Positionen Deutschlands und Frankreichs zur Europäischen Wirtschafts‑ und Währungsunion, 314. lpp.

27 –      Skat. arī Padomes 1993. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 3603/93, ar ko precizē definīcijas, lai piemērotu Līguma 104. pantā un 104.b panta 1. punktā minētos aizliegumus, 1. panta 1. punkta a) apakšpunktu – noteikumu, kas pamatots ar LESD 125. panta 2. punktu.

28 –      Skat. iepriekš 132. punktu.

29 –      Skat. iepriekš 148. punktu.

30 –      Skat. iepriekš 111. punktu.

31 –      Skat. iepriekš 115. punktu.

32 –      Skat. Kipras pastāvīgā pārstāvja Eiropas Savienībā 2012. gada 27. septembra rakstu Eiropadomes ģenerālsekretariātam, dokumenta Nr. SGE12/010319.

33 –      Skat. ESM līguma 4. panta 4. punkta pirmās daļas pirmo teikumu, 14. panta 5. un 6. punktu, 15. panta 5. punktu, 16. panta 5. punktu un 17. panta 5. punktu.

34 –      Skat. 1993. gada 30. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑181/91 un C‑248/91 Parlaments/Padome un Komisija (Recueil, I‑3685. lpp., 20. punkts).

35 –      Skat. 1994. gada 2. marta spriedumu lietā C‑316/91 Parlaments/Padome (Recueil, I‑625. lpp., 41. punkts).

36 –      Skat. Padomes 2011. gada 24. jūnija pavadvēstuli, dokumenta Nr. 12114/11, kā arī ESM līguma preambulas desmito apsvērumu.

37 –      Skat. Eiropadomes secinājumus attiecībā uz 2011. gada 24./25. marta sēdi atbilstoši Eiropadomes 2011. gada 20. aprīļa pavadvēstulei, dokumenta Nr. EUCO 10/1/11 REV 1, 17. punkts un II pielikums.

38 –      Šajā ziņā vēl skaidrāka ir ESM līguma franču valodas redakcija, kurā ir izmantots tikai vārds “lūgt”.

39 –      Šajā ziņā skat. 2007. gada 13. marta spriedumu lietā C‑432/05 Unibet (Krājums, I‑2271. lpp., 38. un 42. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

40 –      Skat. iepriekš 100. un nākamos punktus.