Language of document : ECLI:EU:C:2011:321

ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA
[PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,

sniegti 2011. gada 19. maijā (1)

Lieta C‑447/09

Prigge,

Michael Fromm,

Volker Lambach

pret

Deutsche Lufthansa AG


(Bundesarbeitsgericht (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Vienlīdzīga attieksme pret nodarbinātību un profesiju – Direktīva 2000/78/EK – Diskriminācijas vecuma dēļ aizliegums – 2. panta 5. punkts – 4. panta 1. punkts – 6. panta 1. punkts – Pamattiesību hartas 21. un 28. pants – Darba koplīgums, kurā ir paredzēta darba līguma izbeigšanās, aviokompānijas pilotam sasniedzot 60 gadu vecumu (“piespiedu pensionēšanās”) – Gaisa satiksmes drošība – Sarunu autonomija par darba koplīguma slēgšanu – Būtiskas un izšķirīgas prasības attiecībā uz profesiju – Sociālā politika – Samērīgums





I –    Ievads

1.        Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Bundesarbeitsgericht (Federālā Darba lietu tiesa) jautā Tiesai, vai darba koplīgumā paredzētā darba līguma izbeigšanās, aviokompānijas pilotam sasniedzot 60 gadu vecumu, lai nodrošinātu gaisa satiksmes drošību, ir pretrunā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvai 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (2), vai vispārējam nediskriminācijas principam vecuma dēļ.

2.        Šādi šī lieta ir iespēja Tiesai virzīties uz priekšu savā judikatūrā jautājumā par nediskriminācijas principu vecuma dēļ darba attiecību kontekstā (3), ar iespēju vēlreiz analizēt darba koplīgumā ietverto klauzulu par darba attiecību izbeigšanos, darbiniekam sasniedzot noteikto pirmspensijas vecumu (4). Proti, rodas uzdevums virzīties uz priekšu savā judikatūrā no tā punkta, kurā Tiesa apstājās iepriekš minētajā spriedumā lietā Rosenbladt. Pastāv, galvenokārt, divi elementi, kas nošķir šo lietu. Pirmkārt, darba attiecību izbeigšanās ir paredzēta nevis sasniedzot 65 gadus (brīdis, par kuru šī Tiesa izteicās visnotaļ pozitīvi, neesot vajadzībai šobrīd to analizēt sīkāk), bet ievērojami agrāk, sasniedzot 60 gadu vecumu, un, otrkārt, šajā gadījumā Tiesai ir jāvērtē pilota profesija (5), kurai, tā teikt, ir “derīguma termiņš” (saskaņā ar starptautiskiem tiesību aktiem – 65 gadi). Ņemot vērā par sākumpunktu šo pēdējo minēto pilota profesijas īpatnību, aicināšu Tiesu pievērst uzmanību, ka sarunu garantija par darba koplīguma slēgšanu ir pieskaitāma pie sociālās politikas likumīgiem mērķiem Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta nozīmē. Turpretim apstrīdamās tiesību normas iedarbība laikā no samērīguma viedokļa pārliecina mani, lai ierosinātu atzīt tās nesaderīgumu ar Savienības tiesībām.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Starptautiskais tiesiskais regulējums

3.        2003. gada 15. aprīlī Joint Aviation Authorities [Apvienotās Aviācijas Institūcija] (6) pieņēma noteikumus Joint Aviation Requirements – Flight Crew Licensing 1.060a [Apvienotās aviācijas prasības – Lidojuma apkalpes personāla licenzēšana 1.060a] (turpmāk tekstā – “JAR‑FCL 1.060a”), kuros ir precīzi noteikti ierobežojumi lidojuma licences īpašniekiem, kas ir vecāki par 60 gadiem. Tajos ir īpaši paredzēts, ka pilota licences īpašnieks vecumā no 60 līdz 64 gadiem nevar būt komerciālās lidmašīnas pilots, izņemot, ja gaisa kuģa apkalpes sastāvā ir vairāki piloti un otrs pilots ir jaunāks par 60 gadiem. Pilota licences īpašnieks, kurš vecāks par 65 gadiem, nevar būt komerciālās lidmašīnas pilots.

4.        2003. gada 29. aprīlī Federālā Transporta, celtniecības un mājokļu lietu ministrija šo regulējumu publicēja Bundesanzeiger Nr. 80a.

B –    Savienības tiesības

1)      Eiropas Savienības Pamattiesību harta

5.        Saskaņā ar šīs hartas 21. panta 1. punktu ir “aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp [..] vecuma [..] dēļ”.

6.        Hartas 28. pantā ir paredzēts, ka “darba ņēmējiem un darba devējiem vai attiecīgām to organizācijām saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi ir tiesības iesaistīties sarunās un slēgt darba koplīgumus [..].”

2)      Direktīva 2000/78/EK

7.        Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 1. pantu, “lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ”.

8.        Direktīvas 2. panta 5. punktā ir noteikts, ka “šī direktīva neierobežo attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktos pasākumus, kuri demokrātiskā sabiedrībā vajadzīgi sabiedrības drošībai, sabiedriskās kārtības uzturēšanai un kriminālnoziegumu novēršanai, veselības aizsardzībai un citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.

9.        4. panta 1. punktā ir noteikts, ka neatkarīgi no 2. panta 1. un 2. punkta (kuros ir definēti vienlīdzīgas attieksmes princips un tieša un netieša diskriminācija) “dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir īpašība, kas saistīta ar jebkuru no 1. pantā minētajiem iemesliem, neveido diskrimināciju, ja attiecīgo profesionālo darbību būtības dēļ vai tajā ziņā, kurā tās veic, no šādas īpašības izriet būtiska un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju ar noteikumu, ka mērķis ir likumīgs un prasība ir samērīga”.

10.      Visbeidzot 6. pantā ir īpaši paredzēti tādi dažādas attieksmes attaisnojumi, kuru pamatā ir cilvēka vecums, un tā 1. punktā ir noteikts:

“Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.

Šāda dažāda attieksme cita starpā var ietvert:

a)      to, ka nosaka īpašus nosacījumus darba un profesionālās izglītības iespējām, nodarbinātības un profesijas nosacījumus, tostarp atlaišanas un atalgošanas nosacījumus jauniešiem, vecākiem strādniekiem un personām, kuru apgādībā ir citas personas, lai veicinātu viņu profesionālo integrāciju vai nodrošinātu aizsardzību;

b)      to, ka nosaka minimālos nosacījumus attiecībā uz vecumu, profesionālo pieredzi vai darba stāžu, lai iegūtu darbu vai konkrētas ar to saistītas priekšrocības;

c)      to, ka nosaka maksimālo vecumu pieņemšanai darbā, pamatojoties uz izglītības prasībām attiecīgajam amatam vai uz vajadzību pēc saprātīga darba laikposma pirms pensijas.”

C –    Vācijas tiesiskais regulējums

1)      Likums par darbu uz nepilnu slodzi un līgumiem uz noteiktu laiku

11.      2000. gada 21. decembra Likuma par darbu uz nepilnu slodzi un līgumiem uz noteiktu laiku (Gesetz über Teilzeitarbeit und befristete Arbeitsverträge, turpmāk tekstā – “TzBfG”) (7) 14. pantā ir paredzēts, ka ir likumīgi slēgt darba līgumu uz noteiktu laiku, ja tas ir pamatots ar objektīvu iemeslu.

2)      Vispārējais likums par vienlīdzīgu attieksmi

12.      Ar 2006. gada 14. augusta Vispārējo likumu par vienlīdzīgu attieksmi (Allgemeines Gleichbehandlungsgesetz, turpmāk tekstā – “AGG”) (8) Vācijas tiesībās tika transponēta Direktīva 2000/78/EK. Šī likuma 8. un 10. pantā gandrīz vārds vārdā ir attiecīgi pārņemti Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punkta un 6. panta 1. punkta noteikumi.

3)      Noteikumi par lidojuma licences pagaidu ierobežošanu

13.      Pirmkārt, Noteikumu par atļaujas piešķiršanu darbību veikšanai aviācijas nozarē (Luftverkehrs-Zulassungs-Ordnung, turpmāk tekstā – “LuftVZO”) (9) 20. panta 2. punktā visu priekšnosacījumu saistībā ar lidojuma licenci noregulēšanai ir norādīts uz Regulu par gaisa kuģa personālu (Verordnung über Luftfahrtpersonal) un paralēli ir paskaidrots, ka iepriekš minētie JAR‑FCL 1.060a ir attiecināmi uz privātajiem pilotiem, profesionāļiem un lidojuma apkalpi vairāku personu sastāvā.

14.      Otrkārt, 2003. gada 15. aprīļa Pirmo gaisa kuģa personāla īstenošanas noteikumu (Durchführungsverordnung zur Verordnung über Luftfahrtpersonal, turpmāk tekstā – “1. DV LuftPersV”) (10) 4. pantā ir noteikts, ka Vācijā izdotas komerciālās lidmašīnas pilota vai aviolīnijas pilota licences īpašnieks vecumā no 60 līdz 65 gadiem var izmantot savas licences tiesības lidaparātos ar mazākais vienu pilotu gaisa kuģa apkalpē, veicot pasažieru, pasta vai kravas komerciālos gaisa pārvadājumus, bet tikai Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā.

4)      Darba koplīgums

15.      Visbeidzot, šajā tiesvedībā tieši strīdīgā valsts tiesību norma ir Vispārējā Darba koplīguma Nr. 5 par Deutsche Lufthansa lidpersonālu (turpmāk tekstā – “Vispārējais Darba koplīgums Nr. 5”) 19. panta 1. punkts, kas attiecas uz dalībnieku pamata lietā darba attiecībām. Tā 2005. gada 14. janvāra redakcijā bija paredzēts, ka “bez nepieciešamības uzteikt līgumu, darba attiecības izbeidzas sešdesmitās dzimšanas dienas mēneša beigās [..]”. No šī brīža piloti, uz kuriem šī tiesību norma attiecas, saņem pārejas perioda pabalstu (11).

16.      Saskaņā ar lēmumu par prejudiciāla jautājuma uzdošanu citu Lufthansa koncerna lidsabiedrību gaisa kuģu piloti tiek nodarbināti līdz pilnu 65 gadu vecuma sasniegšanai.

III – Pamata tiesvedība un prejudiciālais jautājums

17.      R. Prige [R. Prigge], M. Froms [M. Fromm] un V. Lambahs [V. Lambach] cēla prasību Arbeitsgericht Frankfurt am Main (Darba tiesa) pret Deutsche Lufthansa AG (turpmāk tekstā – “Deutsche Lufthansa”), kurā viņi strādāja par pilotiem un kapteiņiem, par tās lēmumu uzskatīt par izbeigtām darba attiecības, prasītājiem sasniedzot viņiem saistošā Vispārējā Darba koplīgumā Nr. 5 noteikto 60 gadu vecumu. Prasītāji uzskata, ka šim lēmumam esot pamatā diskriminācija vecuma dēļ, kas ir pretrunā Direktīvai 2000/78 un AGG.

18.      Arbeitsgericht noraidīja prasību un Landesarbeitsgericht Hessen (Hesenes Federālās zemes Darba tiesa) noraidīja apelācijas sūdzību. Prasītāji iesniedza kasācijas sūdzību Bundesarbeitsgericht.

19.      Ņemot vērā to, ka spriedums šajā lietā ir atkarīgs no Direktīvas 2000/78 dažādu pantu un vispārēja nediskriminācijas vecuma dēļ principa interpretācijas, Bundesarbeitsgericht uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 2. panta 5. punkts, 4. panta 1. punkts un/vai 6. panta 1. punkta pirmais teikums un/vai vispārējais Kopienu tiesību princips, ar kuru tiek aizliegta diskriminācija vecuma dēļ, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek aizliegti tādi valsts tiesību noteikumi, kuros, lai nodrošinātu gaisa satiksmes drošību, ir atļauts darba koplīgumā strādāšanai par pilotu paredzēt 60 gadu vecuma ierobežojumu attiecībā uz pilota profesijā strādājošajām personām?”

IV – Tiesvedība Tiesā

20.      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir reģistrēts 2009. gada 18. novembrī.

21.      Vācijas Federatīvā Republika, Īrija un Eiropas Komisija ir iesniegušas rakstveida apsvērumus, un trīs prasītāji pamata lietā (R. Prige, M. Froms un V. Lambahs) rakstveida apsvērumus ir iesnieguši kopīgi.

22.      2011. gada 8. marta tiesas sēdē ieradās R. Prige, M. Froms un V. Lambahs un Komisijas, Vācijas Federatīvās Republikas un Īrijas pārstāvji, kas sniedza mutvārdu apsvērumus.

V –    Ievada apsvērumi

23.      Pirms sniegt atbildi uz Bundesarbeitsgericht formulēto prejudiciālo jautājumu, man šķiet lietderīgi paust dažus ievada apsvērumus, pirmkārt, par pašu jautājuma formulējumu un arī gan par diskriminācijas aizliegumu, kuru mēs šeit aplūkojam, gan tā ietekmi uz sarunām par darba koplīguma slēgšanu.

A –    Par jautājuma formulējumu

24.      Vispirms tuvāk jāpievēršas diviem Savienības tiesību jautājumiem, kuru interpretācija tiek lūgta tādā aspektā, vai ar tiem nav saderīga valsts tiesību norma: pirmkārt, atvasināto tiesību akts, Direktīva 2000/78 un vispārējais Savienības tiesību princips, proti, nediskriminācijas vecuma dēļ princips, kas ir direktīvas pamatā un kas, savukārt, direktīvā ir “konkretizēts”.

25.      Sākot ar augstākā ranga jautājumu, vispirms ir jāuzsver, ka tik tiešām diskriminācijas vecuma dēļ aizliegums, it īpaši darba tiesībās, ir vispārējais Savienības tiesību princips. To mēs zinām vismaz kopš 2005. gada, kad Tiesa to paziņoja iepriekš minētajā spriedumā lietā Mangold, un par to šeit nav jādiskutē. Kopš šī brīža judikatūrā tieši vai netieši šim principam atkal un atkal ir piešķirta nozīme un gandrīz vienmēr Direktīvas 2000/78 kontekstā.

26.      Lai arī sprieduma lietā Mangold pasludināšanas brīdī Eiropas Savienības Pamattiesību harta jau bija svinīgi pasludināta un tajā tika ietverts skaidrs diskriminācijas vecuma dēļ aizliegums (21. pants), tikai kopš Lisabonas Līguma spēkā stāšanās tai tika piešķirts pilnais juridiskais raksturs ar primāro tiesību statusu un kopā ar to noteiktais diskriminācijas iemesls kā pirmspēdējais no šajā pantā skaidri minētajiem diskriminācijas aizliegumiem. Manā skatījumā tas nozīmē, ka diskriminācijas aizliegums kā tā mutācijas sekas no Savienības tiesību viedokļa nu ir iesakņojies “rakstītā konstitūcijā”, Hartas 21. pantā. Tas ir spēkā, neskarot LES 6. panta 1. punkta otrā teikuma (Savienības kompetence) un trešā teikuma (VII sadaļa un paskaidrojumi) noteikumus (kas īpaši iever norādi uz EKL 13. pantu, jaunajā redakcijā – LESD 19. pants, un uz Hartas 52. pantu). Citiem vārdiem sakot, pat ja spriedumā lietā Mangold ietvertais (un spriedumā lietā apstiprinātais Kücükdeveci (12)) atzinums, ka diskriminācijas vecuma dēļ aizliegums ir Savienības tiesību vispārējais princips, kas “ir atrodams dažādos starptautiskos instrumentos un dalībvalstu kopējās konstitucionālajās tradīcijās” (13), pilnā mērā ir spēkā arī turpmāk, šis princips tika kodificēts “Lisabonas hartā” un tādēļ aizlieguma apjoms un robežas tiek noteiktas saskaņā ar šo hartu (14).

27.      Nav vajadzības daudz teikt par atvasināto tiesību aktu – Direktīvu 2000/78. Ir pietiekami norādīt, pirmkārt, ka direktīva ir tiesiskais regulējums, ar kuru šajā jomā ir tikusi “transponēta” Savienības kompetence un šajā ziņā kļūst par savas spēkā esamības priekšnosacījumu Savienībā. Turklāt, kā Tiesa to ir iepriekš atzinusi, direktīva savā jomā “konkretizē” vispārējo nediskriminācijas vecuma dēļ principu (15).

28.      Pēdējā minētā prejudiciālā jautājuma īpatnība slēpjas tajā ietvertajā atzinumā, ka apšaubāmā darba koplīguma klauzula “ir pamatojama ar gaisa satiksmes drošības nodrošināšanu”. Jau šajā brīdī ir jāsaka, ka klauzulā šajā ziņā nav ietverta norāde, ka drīzāk ir runa par novirzīšanos, kas izskaidrojama ar to, ka Bundesarbeitsgericht līdz šim to ir pieņēmusi kā objektīvu pamatojumu minētajai tiesību normai un ka iesniedzējtiesa grib zināt, vai šāda judikatūra laikā, kad vēl nebija stājies spēkā AGG, ir savienojama ar Savienības tiesībām.

29.      Tiesas atbilde, kas ir ierobežota ar šauru jautājuma formulējumu, kā arī to piedāvā Komisija, iespējams, neatbildīs mērķim sniegt Bundesarbeitsgericht lietderīgus norādījumus. Manā skatījumā iesniedzējtiesai nozīmīgs ir jautājums, vai klauzula par darba attiecību izbeigšanos ir savienojama ar Savienības tiesībām, neņemot vērā pamatojumu, kas valsts judikatūrā ir piedāvāts šāda veida gadījumiem.

30.      Ņemot vērā iepriekš teikto, saprotu, ka jautājums ir jāpārformulē šādi:

“Vai Direktīvas 2000/78/EK 2. panta 5. punkts, 4. panta 1. punkts un 6. panta 1. punkta pirmais teikums Hartas 21. panta kontekstā ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts darba koplīguma noteikums par 60 gadu vecuma ierobežojumu pilota profesijā strādājošajām personām?”

B –    Par vecumu kā diskriminācijas iemeslu, it īpaši darba attiecībās

31.      Skaidri izteiktiem diskriminācijas aizliegumiem ir senas saknes valstu konstitucionālās tradīcijās. Politiskās kopienas locekļi un plašākā mērogā visi cilvēki ir vienlīdzīgi attiecībā pret cieņu – personas cieņu, un šī cilvēku cieņa tiek tulkota vienā, sākotnēji ierobežotā diskriminācijas aizliegumu daudzumā, kura saturs cieši ir saistīts ar mūsu konstitucionālās kultūras stāvokli un attīstību (16). Šobrīd Hartas 21. pantā kā 20. panta vispārēja vienlīdzīguma principa tūlītējā turpinājumā ir ietverti 15 aizliegti diskriminācijas kritēriji, kuru starpā pirmspēdējais ir vecums.

32.      Šī vieta tiesību normas uzskaitījumā norāda uz to, ka runa nav par visvecāko vai “klasiskāko” diskriminācijas aizliegumu. Tomēr tas nenozīmē, ka tas būtu mazāk nozīmīgs salīdzinājumā ar pārējiem. Taču tieši tāpēc var pārstāvēt viedokli, ka ar tās neapstrīdamo mūsdienīgumu tiek nostiprināts nediskriminācijas aizliegums, kas dažādās sfērās ir pakļauts sociālās un politiskās saskaņas veidošanai.

33.      Katrā ziņā šajā tiesību normā nav ietverta nekāda dažādu diskriminācijas kritēriju “attieksmes atšķirība”: visu šo kritēriju dēļ vienādi ir aizliegta “jebkāda” diskriminācija. Atšķirības būs citviet, proti, no Savienības tiesību pašreizējā stāvokļa izrietošo šo kritēriju nozīmīgumā. Būtiski ir tas, ka tomēr starp dažādām “realitātēm”, kas ir dažādu nediskriminācijas prasību rezultāts, valda neviendabīgums.

34.      Tā ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] savos secinājumos spriedumā lietā Lindorfer/Padome jau ir uzsvēris īpašo diskriminācijas aizliegumā vecuma dēļ, to formulējot tādiem vārdiem, kas neprasa papildu komentārus: “ideja par vienlīdzīgu attieksmi neatkarīgi no vecuma ir pakļauta vairākiem nosacījumiem un izņēmumiem, tādiem kā dažāda veida vecuma ierobežojumi, kuriem bieži vien ir saistošs juridisks spēks un kuri tiek uzskatīti ne tikai par vēlamiem, bet pozitīvi izdevīgiem un dažreiz būtiskiem” (17). Šī nostāja ir neapšaubāmi piemērojama tādam raksturīgam lokam kā darba attiecības. Ar šo sākas cita perspektīva.

35.      35.   Ar fundamentālo cilvēktiesību un vispārējo tiesību principu spēkā esamību darba attiecībās tiek ņemta dalība šo tiesību un principu “horizontālās dimensijas” relatīvā jaunībā, tā teikt, attiecībās privātpersonu starpā, kas īpaši vairākumā ir darbinieki (18).

36.      Diskriminācijas aizliegumi darba attiecībās sniedzas jau tālu gan primārajās, gan arī atvasinātajās Savienības tiesībās (19). Nediskriminācijas princips vecuma dēļ tika attīstīts un precizēts, iekļaujot to Direktīvā 2000/78 kopā ar trim citiem kritērijiem (reliģija vai pārliecība, invaliditāte un seksuālā orientācija) (20).

37.      Direktīvā kopumā šie četri kritēriji ir noregulēti vienādi. Tomēr redzēsim, ka vecuma gadījumā ir paredzēta jauna kategorija, lai “attaisnotu” dažādu attieksmi (direktīvas 6. panta 1. punkts), kuras nav attiecībā uz citiem kritērijiem un pat nav noteikta pārējās divās direktīvās.

38.      Ievērojot šo atšķirību, ir iespējams iedalīt divās grupās Direktīvas 2000/78 trīs tiesību normas, kuras iesniedzējtiesa skaidri min savā prejudiciālajā jautājumā. Tās visas vienā vai otrā veidā negatīvi “norobežo” nediskriminācijas principa piemērošanas jomu vai iedarbību darba attiecībās tā, ka uz tām vienmēr var atsaukties strīdīgā pasākuma pamatošanai. Tomēr to mērķis ir citāds.

39.      Pirmā tiesību normu grupa, kurā iederas 2. panta 5. punkts un 4. panta 1. punkts, attiecas uz visām četrām diskriminācijas aizlieguma kategorijām pašnodarbināto un nodarbināto sfērās, kas ir īpašs Direktīvas jautājums. Tādējādi tiek atļauts ne tikai relativizēt nediskriminācijas vecuma dēļ spēkā esamību, bet arī diskrimināciju reliģijas vai pārliecības, invaliditātes vai seksuālās orientācijas dēļ (21). Tādēļ iemesliem pirmo divu minēto priekšnoteikumu piemērošanai ir jābūt nopietniem. Šī iemesla dēļ 2. panta 5. punkta formulējums zināmā mērā atgādina fundamentālo tiesību ierobežojumu (Hartas 52. pants) un 4. panta 1. punktā kumulatīvi ir izmantoti divi tik tiešām neskaidri īpašības vārdi: “īsts [būtisks] un izšķirīgs”.

40.      Turpretim 6. panta 1. punkts, kas tiktu iekļauts otrajā grupā, ir tiesību norma, kas ir vērsta uz diskriminācijas vecuma dēļ – ieskaitot tiešās – “attaisnošanu”. Šīs direktīvas 6. panta 1. punktā tādējādi ir paplašinātas iespējas nepiemērot – tomēr precīzi, samērīgi un objektīvi pamatojot – diskriminācijas aizliegumu vecuma dēļ. Kopā ar Direktīvas preambulas 25. apsvērumu ar šo pantā tiek atļauts lietot tādu terminoloģiju (“attaisnota” atšķirīga attieksme), kuru grūtāk ir pieņemt saistībā ar diskrimināciju, piemēram, seksuālās orientācijas vai izcelsmes dēļ.

C –    Tiesības uz sarunām par darba koplīguma slēgšanu

41.      Kā to var secināt no līdzšinējās judikatūras (22), tas, ka strīdīgā tiesību norma ir iekļauta darba koplīgumā un līdz ar to ir sociālo partneru tiesību uz kolektīvām sarunām izmantošanas rezultāts (Hartas 28. pants), lietu nekādi neietekmē. Iepriekš minētais kopā ar īpašo šajā lietā liek ņemt vērā šī apstākļa visu veidu iespējamo iedarbību kopumā, katrā ziņā lielākā apmērā, nekā tas bijis vajadzīgs iepriekšējos Tiesas izspriestajos gadījumos. Šajā ziņā uzskatu par piemērotu minēt dažus pirmos apsvērumus par darba koplīguma slēgšanas tiesību iedarbību, lai vēlāk sīkāk aplūkotu to konkrēto ietekmi uz apskatāmo lietu.

42.      Tiesību, kas šobrīd ir ietvertas Hartas 28. pantā, izcelsme meklējama “sarunu autonomijas par darba koplīguma slēgšanu” jēdzienā. Šī autonomija ir galvenais elements izpratnei par Eiropas darba tiesību attīstību, kura papildināta ar demokrātisko reprezentatīvo sistēmu noteikumiem un likuma robežās saistībā ar ierobežojumiem, kas ir vērsti pret sindikātu brīvību (23). Neņemot vērā atšķirības, kas pastāv dažādu dalībvalstu darba koplīgumos (24), sarunu autonomija par darba koplīguma slēgšanu it īpaši ir atzīta to tiesību tradīcijās (25).

43.      Tiesību uz sarunām par darba koplīguma slēgšanu nodrošināšana tādējādi nozīmē centrālās lomas atzīšanu, kas darba koplīgumiem ir darba tiesisko attiecību noregulēšanā, taču starp darba koplīgumu un likumu, un it īpaši Savienības tiesībām pastāvīgi ir jānodrošina piemērots līdzsvars. Judikatūras izpēte apliecina, ka Tiesa regulāri ir nopūlējusies šo sarežģīto līdzsvaru noturēt.

44.      Tiesa ir atzinusi, ka ir pieļaujams “sociāliem partneriem ļaut sasniegt to sociālpolitisko mērķi, kam šajā jomā kalpo Direktīva”, tomēr precizēdama, ka “šī iespēja tos neatbrīvo no pienākuma nodrošināt, lai visi Kopienas darba ņēmēji pilnā apmērā varētu baudīt Direktīvā noteikto aizsardzību” (26).

45.      Judikatūrā tāpat tika izskatīti daudzi gadījumi, kuros lietas dalībnieki uz tiesībām “saskaņā ar [..] valstu tiesību aktiem un praksi” (27) uz kolektīvām sarunām atsaucās kā uz robežu Savienības tiesību piemērošanai. Tā spriedumā lietā Albany (28) tika atzīts, ka darba koplīgumiem, ar kuriem būtu jāuzlabo darba un nodarbinātības apstākļi, nav piemērojami LESD 101. panta (iepriekš – 81. pants) konkurences noteikumi. Turpretim ir spēkā plaša judikatūra, saskaņā ar kuru darba koplīgumi nav izslēgti no tiesību normu par Līgumā aizsargātām brīvībām piemērošanas jomas (29), konkrētāk, – diskriminācijas aizlieguma princips starp darba ņēmējiem vīriešiem un sievietēm darba samaksas kontekstā saskaņā ar Līgumiem (EKL 119. pants, tad EKL 141. pants, šobrīd – LESD 157. pants) un atvasinātajām tiesībām kā obligāts noteikums ir spēkā arī attiecībā uz darba koplīgumiem (30). LESD 19. pants atšķirībā no LESD 157. panta nav dalībvalstīm domāta tiesību norma (bet gan ar to tiek nodotas pilnvaras Padomei), taču kā Direktīvai 2000/78, tā, protams, Hartas 21. pantam ir “imperatīvs raksturs”, šādai prasībai pastāvot judikatūrā.

46.      Ņemot vērā visu iepriekš teikto, ir jāsecina, ka, lai arī darba koplīgumi neietilpst jomā, uz kuru neattiecas Savienības tiesību spēkā esamība (jo tie arī neietilpst jomā, uz kuru saskaņā ar valsts tiesībām neattiektos pienākums par likuma ievērošanu), sarunu autonomija par darba koplīguma slēgšanu pelna adekvātu Savienības tiesisko aizsardzību.

VI – Prejudiciālā jautājuma analīze

47.      Bundesarbeitsgericht jautājuma formulējums aicina tālāk izvērtēt, vai uz strīdīgo tiesību normu attiecas vispirms ar Direktīvas 2000/78 2. panta 5 punkts, tad 4. panta 1. punkts un visbeidzot ar 6. panta 1. punkts, skatīti Hartas 21. panta gaismā.

A –    Par direktīvas 2. panta 5. punktu: iespējamo pasākumu izslēgšana saskaņā ar valsts iekšējām tiesībām, lai nodrošinātu valsts drošību un veselību

48.      Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punktu tā “neierobežo attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktos pasākumus, kuri demokrātiskā sabiedrībā vajadzīgi sabiedrības drošībai, sabiedriskās kārtības uzturēšanai un kriminālnoziegumu novēršanai, veselības aizsardzībai un citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai”. Ar šo tiesību normu, kas ir spēkā attiecībā uz visiem Direktīvā ietvertajiem diskriminācijas iemesliem, Kopienas likumdevējs atzīst, ka starp vispārējā principa par vienlīdzīgo attieksmi darba tiesiskajās attiecībās nodrošināšanu un citiem pamattiesību un pamatvērtību garantijas instrumentiem var rasties spriedze, izņēmuma gadījumos pēdējiem minētajiem piešķirot prioritāti.

49.      49.   Proti, pantā ir ietverti trīs pasākumi, kas ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā: valsts drošība (tostarp kārtības aizsardzība un kriminālo pārkāpumu novēršana), veselības aizsardzība un visbeidzot tie, kas kopumā ir vērsti uz pilsoņu tiesību un brīvību nodrošināšanu.

50.      Iesniedzējtiesa jautā, vai strīdīgo pasākumu var pamatot ar gaisa satiksmes drošības aizsardzību savienojumā ar šo tiesību normu. Ir grūti noliegt, ka gaisa satiksmes drošības aizsardzību var atzīt gan kā pasākumu valsts drošības aizsardzībai, gan arī – kā to piedāvājusi Vācijas valdība – kā pasākumu citu (gaisa kuģa apkalpes locekļi, lidmašīnas pasažieri vai pārlidojamo zonu iedzīvotāji) veselības aizsardzībai. Manā skatījumā principā šis 2. panta 5. punkts ir tas, kas var būt dabisks pamatojums pasākumam gaisa satiksmes drošības nodrošināšanai.

51.      Tālāk šajā tiesību normā ir prasība veikt pasākumu “attiecīgās valsts tiesību aktos”, turklāt šis izteikums ir apzināti šaurāks nekā vispārīga frāze “dalībvalstis var paredzēt”, kā tas ir formulēts Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punktā un 6. panta 1. punktā un kā mēs to vēlāk redzēsim. Pat atzīstot, ka piemērotā terminoloģija nav pilnīgi viennozīmīga, no tās kopā ar atlikušo teikuma daļu var secināt, ka apsvērumiem, kuri ir pamats Direktīvas neievērošanai, vismaz un katrā ziņā ir jābūt publiskās varas apsvērumiem (31). Ja tas tā ir šajā gadījumā, tad autonoma šāda pasākuma pieņemšana, ko veicis sociālais partneris, nekādā gadījumā nevar atbilst Direktīvas 2. panta 5. punkta prasībām.

52.      Tālāk, lai arī sociālie partneri darba koplīguma slēgšanā var ņemt vērā mērķus, kas nav cieši saistīti ar viņu darbību, tomēr 2. panta 5. punktā ir tieša norāde uz pasākumiem, kas būtu “vajadzīgi” minēto mērķu sasniegšanai. Uzskatu, ka šis īpašības vārds attiecas ne tikai uz vajadzību apskatāmo pasākumu vērtēt attiecībā uz tā samērīgumu sasniedzamā mērķa kontekstā, bet arī pauž būtisko nozīmi, kādai pasākumam ir jāpiemīt šī mērķa sasniegšanā. Jebkādām novirzēm no diskriminācijas aizlieguma ir izņēmuma raksturs (neaizmirsīsim, ka par to tiek runāts tikai šajā pantā), tādēļ nevar būt runa par pasākumu, kas ir pakārtots līdzeklis valsts drošībai un veselībai, bet par tiesību normām, kas tikušas pieņemtas tikai šo īpašo aizsardzības mērķu sasniegšanai.

53.      Visbeidzot uzskatu, ka lēmumu pieņemšana valsts kārtības, drošības vai veselības jomā ir kompetence, kas savas būtības dēļ ir piešķirta valsts iestādēm un galvenokārt, nerunājot par visu veidu netiešu un katrā ziņā pakārtotu iedarbību, nav sarunu temats sociālo partneru starpā. Galu galā tās nav jomas, kuras var pakārtot pušu brīvai gribai un kas tādējādi pārsniedz sociālo partneru tiesisko darbības jomu (32). Ar 2. panta 5. punkta mērķi tiek prasīta gandrīz viendabīga un tādēļ ar sarunām koplīgumu slēgšanā, kuras pēc definīcijas rada daudzveidīgu regulējumu, nesaderīga rīcība (33).

54.      Ņemot vērā iepriekš teikto, uzskatu, ka ar Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punktu nevar pamatot darba koplīgumā paredzētu noteikumu par pilotu darba attiecību izbeigšanos, sasniedzot 60 gadu vecumu, lai nodrošinātu gaisa satiksmes drošību.

B –    Par direktīvas 4. panta 1. punktu: būtisku un izšķirīgu profesionālo pamatprasību īpašais regulējums

55.      Saskaņā ar 4. panta 1. punktu dalībvalstis var “paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir īpašība, kas saistīta ar jebkuru no 1. pantā minētajiem iemesliem, neveido diskrimināciju, ja attiecīgo profesionālo darbību būtības dēļ vai tajā ziņā, kurā tās veic, no šādas īpašības izriet īsta [būtiska] un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju ar noteikumu, ka mērķis ir likumīgs un prasība ir samērīga.”

56.      Šo tiesību normu (transponētas Vācijas tiesībās ar AGG 8. pantu, kas potenciāli ir piemērojami visiem ar Direktīvā aptvertajiem diskriminācijas iemesliem) piemērošana ir atkarīga no ļoti striktiem priekšnosacījumiem: pirmkārt, diskriminējošajam pasākumam jābūt ar “likumīgu mērķi”, otrkārt, jābūt dažādai attieksmei “īpašības, kas saistīta” ar diskriminācijas iemesliem, dēļ un, treškārt, šim diskriminācijas iemeslam jābūt “būtiskai un izšķirīgai” prasībai attiecībā uz profesiju un turklāt samērīgam.

1)      Likumīgs mērķis

57.      Pirmkārt, ņemot vērā izvirzīto mērķi, kas ir gaisa satiksmes drošība, ir jānorāda, ka tas – atstājot malā apsvērumus par to, vai šis mērķis var būt sarunu par koplīgumu noslēgšanu temats, – kopumā var būt likumīgs mērķis šī panta izpratnē.

2)      Dažāda attieksme “īpašības, kas saistīta” ar diskriminācijas iemesliem, dēļ

58.      Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar 4. panta 1. punktu ir atļauts pamatot dažādo attieksmi, “kuras pamatā ir īpašība, kas saistīta ar jebkuru no 1. pantā minētajiem iemesliem”. Saskaņā ar šo formulējumu ir jāizšķir starp pašu diskriminācijas iemeslu un iemeslu, kas ar to saistīts. Pēdējam minētajam ir jāatspoguļo “būtiska un izšķirīga” prasība attiecībā uz profesiju un turklāt jābūt samērīgam, lai pamatotu dažādo attieksmi, bet ne pašu diskriminācijas iemeslu (34).

59.      Šajā gadījumā diskriminācijas iemesls acīmredzami būtu vecums, savukārt iemesls, kurš ir “īpašības, kas [ar to] saistītas”, šajā gadījumā būtu fiziskās vai psihiskās spējas, kuru zudums ir atkarīgs no vecuma, un šajā gadījumā izpaužas kā a priori noteikts vecuma ierobežojums.

3)      “Būtiska un izšķirīga” prasība attiecībā uz profesiju

60.      4. panta 1. punkta redakcija ir viennozīmīga attiecībā uz “būtisko un izšķirīgo” profesijas prasību: divi īpašības vārdi “būtisks un izšķirīgs” viennozīmīgi prasa “kā izņēmumu individuālām tiesībām, kas ir nostiprinātas Direktīvā”, šauru ar šo tiesību normu pavērtās iespējas interpretāciju (35). Tas pats secinājums izriet no Direktīvas 2000/78 preambulas 23. apsvēruma, saskaņā ar kuru pamatojums atbilstoši 4. panta 1. punktam ir iespējams tikai “ļoti retos gadījumos” un kurš katrā ziņā “vienmēr būtu jāietver informācijā, ko dalībvalstis iesniedz Komisijai”.

61.      Judikatūrā ir atrodami pierādījumi šī izņēmuma ierobežotai izmantošanai un stingrai interpretācijai, tomēr atzīstot, ka tā attiecas uz tādiem gadījumiem, kuros, ņemot vērā profesionālās darbības īpatnības, ar vecuma vai citu diskriminācijas iemeslu sakritību tiek ievērojami ierobežota (tiesību normā minētajiem vārdiem izsakoties, būtiski un izšķirīgi) personas spēja turpināt korekti un kvalitatīvi veikt savu profesionālo darbību.

62.      Iepriekš minētais spriedums lietā Wolf ir pagaidām vienīgais gadījums, kad Tiesa pieņēma, ka pastāv Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punkta izņēmuma gadījums. Šī lieta bija par diskrimināciju vecuma dēļ un tika atzīts, ka ierobežojumu var piemērot, lai attaisnotu valsts tiesiskā regulējuma piemērošanu, kurā ir noteikti 30 gadi kā maksimālais vecums darbam ugunsdzēsības vidējā līmeņa tehniskajā dienestā. Sprieduma lietā Wolf motīvu daļā tika iekļauta skaidra atsauce uz Direktīvas 2000/78 preambulas 18. apsvērumu, kurā ir precizēts, ka tā neparedz, ka policijā, cietumā vai avārijas dienestos “būtu jāpieņem darbā personas, kurām nav vajadzīgās spējas veikt uzdevumus, kuru izpildi no tām var prasīt saistībā ar likumīgo mērķi saglabāt šo dienestu operativitāti” (36). Manuprāt, spriedumā lietā Wolf saistība ar publisko drošību, kas ir šī apsvēruma acīmredzams mērķis, ietekmēja Tiesas toreiz pieņemto lēmumu, kurā tā pēc savas iniciatīvas pasākumu atzina par pamatotu saskaņā ar 4. panta 1. punktu, nevis kā to piedāvāja lietas dalībnieki – 6. panta 1. punktu (37).

63.      Saskaņā ar šo judikatūru principā nekam nevajadzētu traucēt, lai piemērotu Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punktu un pieļautu vecuma ierobežojumu kādu profesionālo pienākumu pildīšanā ar mērķi garantēt gaisa satiksmes drošību un noregulēt tādu specifiska rakstura profesiju kā pilots. Tomēr problēma ir tā, ka šī nav ne apskatāmā valsts pasākuma nozīme, ne jēga.

64.      Protams, ir grūti apstrīdēt vecuma saistību ar šo pienākumu pildīšanu (38). Tas, ka tādā starptautiskajā tiesiskā regulējumā kā JAR‑FCL 1.060a ir noteikti ierobežojumi pilotiem vecumā starp 60 un 65 gadiem (ir atļauts lidot tikai gadījumos, ja gaisa kuģa apkalpē ir pilots jaunāks par 60 gadiem), varētu būt par norādi ne tikai, ka pilota profesijai ir noteiktas fiziskās un psiholoģiskās prasības, bet arī ka 60 gadu vecuma sasniegšanai šajā profesijā ir noteiktās sekas.

65.      Tomēr saprotu, ka tāpat kā valsts, tā starptautiskos tiesību aktos ar noteiktiem ierobežojumiem tiek atļauts lidot līdz 65 gadu vecuma sasniegšanai, tas ir līdz vecumam, kuram Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punkta izņēmums nevarētu tikt piemērots.

66.      Manuprāt un saskaņā ar to, kā šī profesija ir regulēta starptautiski, būt jaunākam par 65 gadiem ir Direktīvas 4. panta 1. punkta būtiska un izšķirīga prasība attiecībā uz pilota profesijas veikšanu. Tas, ka tādā starptautiskā tiesiskā regulējumā kā JAR‑FCL 1.060a būtu vispārēji un pilnīgi paredzēts šis vecuma ierobežojums, ir pietiekams Direktīvā noteiktā tiesiskā regulējuma pierādījums.

67.      Šī lieta, kurā darba attiecību izbeigšanās noteiktas aviolīnijas pilotiem automātiskas sekas ir 60 gadu vecuma sasniegšana, ir pavisam atšķirīga. Tā kā saskaņā ar starptautisko regulējumu pilotiem, sasniedzot 60 gadu vecumu – kaut arī ar zināmiem nosacījumiem – ir ļauts vadīt lidmašīnu, tiktāl šķiet neloģisks pieņēmums, ka 60 gadu vecuma nesasniegšana ir Direktīvas 4. panta 1. punkta “būtiska un izšķirīga” prasība attiecībā uz profesiju. Priekšnosacījumiem, kuri ir spēkā par šo vecumu, nevar būt cita iedarbība, kā vien tā, kas tajos skaidri pausta. Šo ierobežojumu ietvaros šīs profesijas pienākumu veikšana nav pretrunā ne ar vienu citu prasību attiecībā uz profesiju, kuru citkārt varētu izvirzīt, tādēļ var pieņemt, ka strīdīgo tiesību normu var pamatot ar Direktīvas 4. panta 1. punktu.

68.      Ņemot vērā iepriekš teikto, uzskatu, ka nevienā no Direktīvas noteikumiem, kas ir virzīti uz jebkuru tajā noteikta aizlieguma pakāpes relativizāciju, proti, 2. panta 5. punktā un 4. panta 1. punktā, nav atļauts strīdīga darba koplīguma klauzulu atzīt par saderīgu ar Savienības tiesībām. Atliek apskatīt šo klauzulu no noteikuma, kas ir tieši veidots, lai mīkstinātu nediskriminācijas principa spēkā esamību, proti, 6. panta, skatpunkta. Atbilde, kas ir jāsniedz saistībā ar šo Direktīvas normu, ir sarežģītāka.

C –    Par Direktīvas 6. panta 1. punktu: Atšķirīgas attieksmes vecuma dēļ attaisnojums

69.      Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu dalībvalstis var paredzēt, ka “dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi”. Tādējādi Direktīvas 6. panta 1. punktā ir ietverti divi priekšnosacījumi, lai pamatotu atšķirīgu attieksmi: pirmkārt, leģitīms mērķis un, otrkārt, pasākumam ir jābūt “atbilstīgam un vajadzīgam”, t.i., samērīgam.

1)      Likumīgs mērķis

70.      Pirmajā no šiem priekšnoteikumiem, proti, ir atsauce uz “likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālo izglītību”.

71.      Atsauce uz gaisa satiksmes drošību kā aplūkojamā pasākuma mērķi liek sākumā izvērtēt, vai šāda veida mērķis ir aptverts šī 6. panta 1. punktā. Turpmāk tomēr atsaukšos uz iespēju tik īpašā kontekstā kā apskatāmajā gadījumā aplūkot sarunu autonomijas par darba koplīguma slēgšanu aizsardzību kā likumīgu sociālās politikas mērķi.

a)      Gaisa satiksmes drošības mērķis

72.      Normas burtiskajā interpretācijā galu galā varētu tikt ietverts jebkāda veida mērķis: ar normā iekļauto vārdu “tostarp” (39), iespējams, ir norādīts, ka turpmākais saraksts ir paskaidrojošs, nav izsmeļošs un nav izslēdzošs; tāpat kā paskaidrojošs ir arī atšķirīgas attieksmes veidu uzskaitījums, kuri saskaņā ar to ir pamatojami (40). Tomēr, pamatojoties uz piemēriem, kas ir uzskaitīti Direktīvā, šo pamatojumu līdz zināmai robežai var ierobežot.

73.      Tas izskaidro to, kādēļ judikatūrā līdz šim ir pausta šaura tiesību normas interpretācija, galu galā ierobežojot to ar vispārējās sociālās politikas mērķi. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Age Concern England tika norādīts, ka “no Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta pirmā teikuma izriet, ka mērķi, kurus var uzskatīt par “likumīgiem” šīs normas izpratnē un tātad arī piemērotiem, lai varētu tikt pamatota atkāpe no diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma principa, ir sociālās politikas mērķi, tai skaitā mērķi, kas saistīti ar nodarbinātības, darba tirgus vai profesionālās izglītības politiku” (46. punkts) (41).

74.      Manuprāt, šo spriedumu galvenā ideja ir tā, ka 6. panta 1. punkta uzskaitījums nav pats par sevi pilnīgs, kas nozīmē, ka tiesību norma neaprobežojas ar “nodarbinātības politikas, darba tirgus un profesionālās izglītības” mērķiem (vienīgie, kas ir skaidri minēti), bet tās piemērošanas joma nesniedzas tālāk par sociālo politiku plašā vai visplašākā nozīmē, jo tie minēto mērķu starpā ir minēti tikai piemēra pēc.

75.      Šī interpretācija ir perfekti saskaņojama ar judikatūru, kurā tiek atļauta sociālo partneru iesaistīšanās 6. panta 1. punkta specifiskajā kontekstā (42). Tā kā ar šo tiesību normu ir jāaptver tie pasākumi, kas balstīti uz sociālās vai darba politikas apsvērumiem, kas ir jomas, ko aptver darba koplīguma slēgšana, tādējādi ir loģiski, ka tās piemērošana ir uzticēta sociāliem partneriem (43).

76.      Ņemot vērā iepriekš teikto, saprotu, ka tāds mērķis kā gaisa satiksmes drošības nodrošināšana nav vērtējams kā Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta “nolūks vai likumīgs mērķis” tās tiešās saistības ar sociālās politikas un darba attiecībām trūkuma dēļ, veidā, kā tā tiek interpretēta judikatūrā. Kā tika teikts iepriekš, normas, kas ir vērsta uz gaisa satiksmes drošību, loģisks pamatojums būtu 2. panta 5. punkts.

77.      Šajā vietā un ņemot vērā to, ka Bundesarbeitsgericht par attiecīgas normas mērķi tieši norāda gaisa satiksmes drošību, lietas analīze varētu aizkavēties ar attiecīgo 6. panta 1. punktu. Protams, “strīdā pamata lietā galu galā tieši valsts tiesai, kuras ekskluzīvā jurisdikcijā ir tajā ierosinātās lietas faktu vērtējums un piemērojamo valsts tiesību aktu interpretācija, ir jānoskaidro iemesls, kāpēc būtu jāsaglabā attiecīgais pasākums un līdz ar to jāidentificē tā mērķis” (44). Un tagad bez nodoma apšaubīt iesniedzējtiesas kompetenci, kā jau tika teikts iepriekš, saprotu, ka, lai sniegtu noderīgu atbildi valsts tiesai, vismaz šī 6. panta 1. punkta ziņā uzdota jautājuma analīzei nav jāierobežojas ar hipotēzi, ka attiecīgās normas mērķis ir gaisa satiksmes drošība, bet tā ir jāatver citām iespējām.

b)      Sarunu autonomijas par darba koplīguma slēgšanu saglabāšana kā sociālās politikas likumīgs mērķis Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta nozīmē

78.      Šāda veida darba līguma “pirmstermiņa” izbeigšanās, līdzīgi citiem Tiesas izskatītiem gadījumiem, netika ieviesta valsts tiesībās nekādā citā veidā, kā ar darba koplīguma starpniecību. Uzskatu, ka šajā gadījumā ir iespējams izpētīt alternatīvus veidus likumīga mērķa izpētei, kas, iespējams, ir ietverts šajā strīdu normā (45). Šī vērtējuma sākumpunkts varētu būt iepriekš pieņemtie Tiesas nolēmumi, lai tos “dabiski attīstītu” tālāk.

79.      Protams, ir jānorāda, ka darba koplīgumiem ir atzīta īpatnēja funkcija, un tādējādi tie ir dalībvalstu tiesību aktu daļa, lai sasniegtu direktīvas mērķus (direktīvas preambulas 36. apsvērums un 18. pants). Tomēr runa nav par to. Jautājums ir, vai neatkarīgi no šīs apstrīdamās funkcijas mērķim saglabāt darba koplīguma slēgšanas brīvību (proti, darba attiecību izbeigšanās brīža noteikšana tiesību uz pensijas saņemšanu kontekstā) nevarētu piešķirt sociālās politikas likumīgo mērķi šīs direktīvas nozīmē.

80.      Ņemot vērā, ka piedāvātais nav daudz diskutēto apsvērumu, tā teikt, “pamattiesību” un “pamatbrīvību” apsvērumu, jaunā versija. Šis jautājums ir pieticīgāks tai ziņā, ka tajā ir mēģinājums noteikt darba koplīguma slēgšanu kā vispārējās sociālās politikas “likumīgo mērķi” precīzi relativizēt vispārēja nediskriminācijas principa vecuma dēļ sasniedzamību. Saprotu, ka, tāpat kā pēdējā laika judikatūrā, šīs lietas apstākļos ir aicinājums pieņemt šo piedāvājumu. Pirmkārt, attiecībā uz judikatūru: no sprieduma lietā Palacios de la Villa līdz spriedumam lietā Rosenbladt, kas abi minēti iepriekš, šķiet redzama Tiesas judikatūras tendence, kurā darba attiecību izbeigšanās klauzula kopā ar darba koplīgumos noteikto vecuma pensijas uzsākšanos ir skatāmas no direktīvas perspektīvas, jo netieši atbilst likumīgam mērķim, vienkārši sakot, tiek atstāta iespēja nākamajām paaudzēm piekļūt darba tiesībām (46). Tas tiek izvērtēts kopā ar Hartā garantēto darba koplīguma slēgšanas funkciju, kā arī ar “elastīgumu”, ko sevī ietver darba koplīgums (47).

81.      Rezultātā iepriekš minētajā spriedumā lietā Rosenbladt šī Tiesa uzskatīja, ka darba koplīgumā varētu tikt noteikta darba līguma automātiskā izbeigšanās pat tādā brīdī, kad pastāv visi priekšnoteikumi attiecīgā darba pildīšanai, atstājot iespēju sākt saņemt vecuma pensiju. Tiek saprasts, ka šāda veida klauzula atbilst likumīgam mērķim atstāt iespējas jaunajām paaudzēm piekļūt darba tirgum.

82.      Domāju, ka šī judikatūra nevar būt pamatīgi un pilnīgi saprasta, neņemot vērā priekšnoteikumus, kuros ir atsauce uz pasākumu, kas ir darba koplīguma slēgšanas rezultāts un kas veicina tās tiesiskuma nostiprināšanu (48). Ņemot par pamatu šo judikatūru, aicinu Tiesu noteiktos gadījumos pieņemt par iespējamo sociālās politikas likumīgo mērķi darba koplīguma slēgšanas brīvības aizsardzību (49).

83.      Otrkārt, no šī punkta ir jāņem vērā lietas apstākļi, tas ir, pilota profesijas pienākumu veikšana. Rezultātā prasītāju pamata lietā pamatprasība, tas ir, atļaut turpināt lidojumus, ieskaitot ierobežojumus pilotiem vecākiem par 60 gadiem, līdz brīdim, kad saskaņā ar JAR‑FCL 1.060a tiek atcelta lidojuma atļauja, ir pieņēmums nepieļaut jebkuru sociālo partneru likumīgo sarunu brīvību šajā kontekstā. Rezultātā, ja pastāv noteikta iezīme, kas tiešām nošķir šo lietu no citām judikatūrā izspriestām lietām, šī pilota profesijas pienākumu veikšana ir vispārēji pakļaujama starptautiskajam regulējumam par vecuma ierobežojumu, pēc kura nav iespējams turpināt nodarbošanos. Tādējādi, pamatojoties uz šajā lietā iepriekš formulētiem argumentiem, darba koplīgumus, par kuriem pilotiem bija sarunas un kuri atšķiras no citu profesiju koplīgumiem, nebūtu iespējams noregulēt citādi, kā vien darba attiecību automātiskā izbeigšanās būtu vienlaicīga ar lidojuma atļaujas termiņa izbeigšanos.

84.      Bez nepieciešamības izspriest, vai šādā veidā nerastos nepamatots diskriminācijas faktors starp pilota un citu profesiju vairākumu, un bez nepieciešamības izvirzīt jautājumu par divu tiesību vērtēšanu, tās pretnostatot, vismaz liekas principā skaidri, ka operatīva joma darba koplīguma slēgšanas darbībai šajā lietā varētu tikt atzīta par sociālās politikas likumīgo mērķi direktīvas 6. panta 1. punkta pirmā teikuma nozīmē.

85.      Tādējādi uzskatu, bez lielākas nepieciešamības precizēt, ka pastāv darba koplīgumu īpaša iedarbības joma, kurā to iedarbība varētu būt likumīga, un noteikumi par darba attiecību izbeigšanos ir loģiski iekļauti šajā atsevišķajā darba koplīguma slēgšanas jomā. Tas vien, ka šajā jomā var darboties sociālie partneri, ir nozīmīgs solis to lēmumu pamatošanai, tomēr pilnīgi brīvi tie nevar rīkoties, jo likumīga mērķa apliecināšana, kas atver iespēju 6. panta 1. punkta piemērošanai, turpmāk ir jāpakļauj šajā tiesību normā paredzētajam vērtējumam ar samērīgumu. Ar to gribu teikt, ka pilota profesijas apstākļos laika telpas līdz 65 gadiem hipotēze, kas ir atvērta darba koplīguma slēgšanai, principā nav nesaderīga ar Direktīvu 2000/78, protams, ar nosacījumu, kas tas atbilst vērtējumam par samērīgumu.

2)      Pasākuma samērīgums

86.      Pirms samērīguma vērtējuma ir jāatbrīvojas no teiktā, ka pasākums neesot saskanīgs, jo nav piemērojams visiem Vācijas pilotiem (50), pat ne Lufthansa koncerna, bet tikai Deutsche Lufthansa pilotiem. Manuprāt, ir problemātiski pieprasīt saskaņu dažādu darba koplīgumu starpā, jo to slēgšanas autonomija ir būtiska sarunu par darba koplīgumu noslēgšanu daļa. Nav brīnums, ka lielākā mērā tas ir iemesls, kāpēc uzskatījām par dzīvotnespējīgu darba koplīguma pieeju, kas tiek veltīta valsts drošības mērķim. Jautājums tomēr ir, ka tiekot apgalvots, ka dažādu darba koplīgumu līgumslēdzējpuses esot vienādas un, kā spriedumā lietā Enderby tika izcelts, ka vienā uzņēmumā un ar to pašu arodbiedrību sarunu autonomija par darba koplīguma slēgšanu nebūtu pietiekama, lai izvairītos no starpībām divos atsevišķos darba koplīgumos (51). Tomēr šajā lietā nešķiet, ka pušu personas būtu vienādas: tika norādīts, ka arodbiedrība Cockpit veica sarunas par visiem Lufthansa grupas darba koplīgumiem, kas neizslēgtu, ka puses būtu dažādas, atkarībā no kompānijas, kurai katram darba koplīgumam ir ietekme, no vienas puses, un kam ir tieša ietekme uz uzņēmumu, saprotu, ka tas, ka Deutsche Lufthansa citu kompāniju starpā pieder Lufthansa koncernam, nenozīmē, ka puse, kas veica sarunas par darba koplīguma slēgšanu, būtu nevis uzņēmumu koncerns, bet katrs uzņēmums atsevišķi.

87.      Pēc normas nesaskaņotības izskatīšanas ir jāanalizē normas samērīgums. Šajā ziņā jāņem vērā dažādi rakstura elementi.

88.      Pirmkārt, ir nepieciešams atcerēties, ka attiecīgie piloti laikā no 60 gadu vecuma, kad darba attiecības tika “izbeigtas” pirms laika, līdz 63 gadiem, kad rodas tiesības uz vecuma pensiju, saņem no aviokompānijas pārejas perioda pabalstu, kas ir apmēram 60 % no pensijas ieguldījumiem (52).

89.      Otrkārt, ir jāņem vērā pasākuma iedarbības laiks, kas ir pieci gadi, laiks, kurā šis pilots citā aviokompānijā varētu turpināt savu darbību (protams, ar noteiktiem ierobežojumiem) līdz 65 gadu vecumam. Šis, manuprāt, ir galvenais iebildums, kas no samērīguma viedokļa pastāv šajā normā un kam ir ietekme ne tikai ar laiku pirms tāda vecuma sasniegšanas, pēc kura nevar lidot (65 gadi), bet arī nosaka pirmstermiņa darba līguma automātisko izbeigšanos, sasniedzot 60 gadu vecumu.

90.      Protams, nevar apgalvot, ka tiek runāts par patvaļīgi izvēlētu laika posmu. Pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas ir noteikts piesardzības līdzeklis (otrā pilota klātbūtne), kas ir vismaz atgādinājums tam, ka cilvēka organisms paliek vecāks. Tomēr, kā jau bija iespēja redzēt, šāda veida piesardzībai nav jābūt izšķirošai nozīmei.

91.      Ņemot vērā, ka valsts drošība nav “tas” iemesls, kas mudināja sociālos partnerus nolīgt šādi (pat ja pamatā ir racionalitāte un loģika), ir jāanalizē, vai tāda ievērojama perioda kā pieci gadi priekšlaicīgums personas profesionālajā dzīvē ir samērīga ar likumīgo mērķi darba koplīguma slēgšanas brīvības aizsardzībai.

92.      Tiktāl man liekas, ka šeit ir runa par nesamērīgu tiesību normu, vismaz pilota profesijas pienākumu ietvaros. Pirmais, kas ir jāizceļ, ir piecu gadu laika perioda apgrūtinošais raksturs profesionālā karjerā, kurai vajadzētu izbeigties 65 gadu vecumā. No otrās puses, nediskriminācijas vecuma dēļ princips šobrīd Savienības tiesībās ir iedibināts stingrāk par darba koplīguma slēgšanas apsvērumiem, un šajā gadījumā pirmajam ir priekšrocība. Ar šo negribu teikt neko citu, kā nediskriminācijas principa vecuma dēļ kategorisms nav domāts, lai piekāptos ne vairāk kā stingrā mērā, kā tas lietas apstākļos tiek prasīts. Visbeidzot un kaut arī šī dimensija netika skarta šajā lietā, darba attiecību pirmstermiņa izbeigšanās iniciatīvai ir ietekme uz tiesībām uz darbu, it īpaši analizētā vecuma periodā.

93.      Viss iepriekš teiktais mani mudina domāt, ka ar darba līguma pirmstermiņa izbeigšanās laika noteikšanu 60 gadu vecumā darba koplīgumā tika pārsniegta piešķirtā līguma slēgšanas brīvība. Tādēļ nav iespējams strīdīgo pasākumu pamatot ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu.

VII – Kopsavilkums

94.      Tādai valsts tiesību normai, kāda tika izcelta šajā lietā, kas ir ietverta darba koplīgumā un ar kuru tiek atļauta automātiskā darba attiecību izbeigšanās aviolīnijas pilotiem, sasniedzot 60 gadu vecumu, nav valsts tiesību aktos ietverta pasākuma rakstura, kas demokrātiskā sabiedrībā būtu nepieciešams valsts drošības vai veselības aizsardzībai Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punkta nozīmē.

95.      Šīs lietas apstākļos automātiskā darba attiecību izbeigšanās aviolīnijas pilotiem, sasniedzot 60 gadu vecumu, arī nav pamatojama ar Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punktu, it īpaši, kad noteikumiem šīs profesijas pienākumu pildīšanai no šī vecuma nevar piešķirt lielāku iedarbību par paredzēto. Turpretim jāsaprot, ka pilota profesijas pienākumu pildīšanas ierobežojums tiem, kas nav sasnieguši 65 gadu vecumu, ir jāsaprot kopumā ar starptautisko normu pašreizējo situāciju kā būtiskas un izšķirīgas profesionālās pamatprasības izpausme un sekas šīs normas nozīmē.

96.      Tādējādi komerciālā pilota profesijas pienākumu veikšanā, kurā pastāv vecuma ierobežojums kā būtiska un izšķirīga profesionālā pamatprasība, Direktīvā 2000/78 un sevišķi tās 6. panta 1. punktā ar darba koplīguma palīdzību un sociālās politikas nolūkā nav aizliegts aizsargāt darba koplīguma slēgšanas brīvību samērīguma principa robežās un noteikt automātisko darba attiecību izbeigšanos saistībā ar darbinieka noteikta vecuma sasniegšanu, ja šim noteikumam ir būtiskas un izšķirīgas profesionālās pamatprasības raksturs. Šajā gadījumā ir nepieciešams noteikums, lai darbinieks būtu saņēmis tiesības uz vecuma pensijas saņemšanu vai alternatīvi laika periodā līdz tiesību realizēšanai saņemtu adekvātu pārejas perioda pabalstu. Valsts tiesām ir jāizlemj, vai apskatāmā līguma norma ir samērīga mērķim kā saistībā ar darba attiecību pirmstermiņa izbeigšanos, tā ar pārejas perioda pabalsta apmēru.

97.      Katrā ziņā ar Direktīvu 2000/78, ievērojot samērīguma principu, kā arī it īpaši laika ierobežojumu profesijas pienākumu veikšanā, nav saderīga tāda kā pamata lietā aplūkotā tiesību norma, saskaņā ar kuru darba attiecības var izbeigt piecus gadus ātrāk nekā noteiktā vecuma robeža, to paredzot kā būtiskas un izšķirīgas prasības attiecībā uz aviolīniju pilotu profesiju.

VIII – Secinājumi

98.      Tādēļ es iesaku Tiesai uz Bundesarbeitsgericht (Vācija) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 2. panta 5. punktā, 4. panta 1. punktā un 6. panta 1. punktā, tos interpretējot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. panta kontekstā, netiek pieļauts darba koplīgumā paredzēt, ka darba attiecības ar pilotiem automātiski tiek izbeigtas, viņiem sasniedzot pilnus 60 gadus.


1 – Oriģinālvaloda – spāņu.


2 – OV L 303, 16. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 5. nod., 4. sēj., 79. lpp.


3 – Ir pietiekami norādīt, ka šī judikatūra, kas tika aizsākta ar Tiesas 2005. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑144/04 Mangold (Krājums, I‑9981. lpp.) un vairākkārt atkārtota virknē turpmākajās lietās, kurās vērā ņemami tika attīstīts šis diskriminācijas aizliegumam aspekts, nevilcinoties izcelt tā specifiku. Šajā ziņā par diskriminācijas aizliegumu vecuma dēļ plašas bibliogrāfijas lokā ir jāizceļ Sprenger, M., Das arbeitsrechtliche Verbot der Alterdiskriminierung nach der Richtlinie 2000/78/EG, Hartung‑Gorre Verlag Konstanz. 2006; Temming, F., Alterdiskriminierung im Arbeitsleben, Verlag C. H. Beck Manchen, 2008; ten Bokum, N., Flanagam, T., Sands, R. un von Steinau‑Steinrück, R. (red.), Age Discrimination Law in Europe, Wolters Kluwer, 2009; Sargeant, M. (red.), The Law on Age Discrimination in the EU, Kluwer Law International, 2008; Schiek, D., Waddington, L. un Bell, M. (red.), Non discrimination Law, Hart Publishing, 2007. Skat. arī Nogueira Gustavino, M., Extinción del contrato de trabajo un discriminación por razón de edad, Tratado de jubilación. Homenaje al Profesor Luis Enrique de la Villa Gil con motivo de su jubilación [Cieņas apliecinājums profesoram Luis Enrique de la Villa Gil viņa pensijā aiziešanas dēļ], López Cumbre (koord.), Iustel, 2007.


4 – Lai atsauktos uz vecumu, kurā darbinieks parasti atstāj savu darbu un kas atbilst pasīvo tiesību piešķiršanai, turpmāk tiks izmantots izteiciens “pensijas vecums”. Šajā tuvošanās pensijas vecumam kontekstā skat. Tiesas 2007. gada 16. oktobra spriedumu lietā C‑411/05 Palacios de la Villa (Krājums, I‑8531. lpp.), 2009. gada 5. marta spriedumu lietā C‑388/07 Age Concern England (Krājums, I‑1569. lpp.; turpmāk tekstā – “Age Concern”), 2010. gada 12. janvāra spriedumu lietā C‑341/08 Petersen (Krājums, I‑47. lpp.), 2010. gada 12. oktobra spriedumu lietā C‑45/09 Rosenbladt (Krājums, I‑9391. lpp.) un 2010. gada 18. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑250/09 un C‑268/09 Georgiev (Krājums, I‑11869. lpp.).


5 – Precīzāk, komerciālo aviolīniju piloti, tomēr valodas izteiksmes īsuma nolūkā turpmāk runāšu par “pilotiem”.


6 – Eiropas Civilās Aviācijas konferences veidojums, kas pārstāv virkni Eiropas valstu, tai skaitā Vācijas, civilās aviācijas regulējošo institūciju.


7 – BGBl, 2000 I, 1966. lpp.


8 – BGB1, 2006 I, 1897. lpp.


9 – BGBl, 2008 I, 1229. lpp.


10 – 2003. gada 3. maija Bundesanzeiger Nr. 82b.


11 – Saskaņā ar tiesas sēdē saņemto informāciju uzņēmums maksātu šo kompensācijas pensiju līdz 63 gadiem, vecumam, kurā pilotiem rastos tiesības uz vecuma pensijas saņemšanu.


12 – 2010. gada 19. janvāra spriedums lietā C‑555/07 Kücükdeveci (Krājums, I‑365. lpp.).


13 – Iepriekš minētie spriedumi lietā Mangold, 74. punkts, un lietā Kücükdeveci, 21. punkts.


14 – Sprieduma lietā Kücükdeveci 22. punktā jau ir ietverta īsa norāde uz Hartas 21. pantu.


15 – Spriedums lietā Kücükdeveci (minēts iepriekš, 27. punkts), 2007. gada 16. oktobra spriedums lietā C‑13/05 Chacón Navas (Krājums, I‑8531. lpp.) un 1996. gada 30. aprīļa spriedums lietā C‑13/94 P./S. (Recueil, I‑2143. lpp.). Nav šaubu par Direktīvas piemērošanu. Trīs tiesvedībā ieinteresēto personu darba attiecības tika izbeigtas 2006. gada novembrī un 2007. gada jūnijā un aprīlī, tātad pēc valsts likuma par direktīvas transponēšanu spēkā stāšanās (kas notika 2006. gada 18. augustā), tāpēc neatkarīgi no tā, ka transponēšanas termiņš beidzās 2006. gada decembrī, šajā jomā jau bija piemērojamas Savienības tiesības. Šajā aspektā skat. Tiesas 1987. gada 8. oktobra spriedumu lietā C‑80/86 Kolpinghuis Nijmegen (Recueil, 3969. lpp., 15. punkts) un a contrario lasīšanai 2008. gada 23. septembra spriedumu lietā C‑427/06 Bartsch (Krājums, I‑7245. lpp., 24. punkts) un 2011. gada 10. maija spriedumu lietā C‑147/08 Römer (Krājums, I‑0000. lpp., 63. punkts).


16 – Skat. Stern, K., Die Idee der Menschen‑ und Grundrechte, no: Handbuch der Grundrechte in Deutschland und Europa, Band I, Entwicklung und Grundlagen, Heidelberga: C.F. Müller Verlag, 2004, 3. lpp.


17 – Tiesas 2007. gada 11. septembra spriedums lietā C‑227/04P (Krājums, I‑6767. lpp.), [ģenerāladvokāta] 2005. gada 27. oktobra secinājumi, 85. punkts.


18 – Skat. Papier, H.‑J., Drittwirkung der Grundrechte, no: Handbuch der Grundrechte in Deutschland und Europa, Band II, Grundrechte in Deutschland, Allgemeine Lehren I, Heidelberga: C.F. Müller Verlag, 2006, 1331. lpp.


19 – Šeit var minēt EKL 13. un 141. pantu un Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā, 5. nod., 1. sēj., 187. lpp.).


20 – Nediskriminācija izcelsmes dēļ vispārīgi ir noregulēta Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvā 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (OV L 180, 22. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā, 20. nod., 1. sēj., 23. lpp.).


21 – 4. panta 1. punkta ekvivalence ir atrodama attiecīgi Direktīvās 76/207 un 2000/43 par diskrimināciju uz seksuālās orientācijas un izcelsmes pamata.


22 – Saistībā ar Hartas 28. pantu skat. Rixen, S., Artikel 28 GRCh (Artikel II 88 VVE) Recht auf Kollektivverhandlungen und Kollektivmaßnahmen, no: Europäische Grundrechte-Charta, Verlag C.H. Beck, Minhene, 2006, 540. lpp.


23 – Sciarra, S. La evolución de la negociacion colectiva. Apuntes para un estudio comparado en los países de la Unión europea. Revista de derecho Social Nr.º38, 2007, 196. lpp.


24 – Šajā jomā skat. Lord Wedderburn, Inderogability, Collective Agreements and Community Law, no: The Industrial Law Journal, Oxford University Press, 1992, un Valdés Dal‑Ré, Negociacion colectiva y sistemas de relaciones laborales: modelos teóricos y objetos y métodos de investigación, no: Relaciones Laborales, Nr.º21, no 1. līdz 15. novembrim, 2000, 83. lpp.


25 – Turklāt, kā savos secinājumos iepriekš minētajās lietās Albany, Brentjens’ un Drijvende Bokken izcēla ģenerāladvokāts Džeikobs: “Pastāv liela vienprātība starp līgumslēdzējām pusēm, ka ar darba koplīgumiem var izvairīties no dārgiem darba konfliktiem, ar noregulētām sarunām par darba koplīguma slēgšanu samazinot darījumu izmaksas un palielinot paredzamību un caurskatāmību. Noteikta veida līdzsvars starp abu pušu sarunu dalībniekiem ir ieguldījums līdzsvarota rezultāta abām pusēm un sabiedrībai kopumā nodrošināšanā.” (1999. gada 28. janvāra secinājumi, 181. punkts).


26 – Tiesas 1985. gada 30. janvāra spriedums lietā 143/83 Komisija/Dānija (Recueil, 427. lpp., 8. punkts) un 1986. gada 10. jūlija spriedums lietā 235/84 Komisija/Itālija (Recueil, 2291. lpp., 20. punkts). Ar šiem nolēmumiem zināmā mērā direktīvas iedarbībai tiek piešķirts pārākums pār sarunu par koplīguma slēgšanu veicināšanu (šajā ziņā skat. Davies, P., The European Court of Justice, Nacional Courts, and the Member States, no: European Community Labour Law. Principles And Perspectives. Liber Amicorum Lord Wedderburn, Oksforda, Clarendon Press, 1996, 121. lpp.), kas nozīmē arī skaidru darba koplīgumu nozīmes atzīšanu Kopienas tiesiskajā kārtībā.


27 – Hartas 28. pants.


28 – Tiesas 1999. gada 21. septembra spriedums lietā C‑67/96 (Recueil, I‑5751. lpp.). Šajā ziņā arī tā paša datuma spriedums apvienotajās lietās no C‑115/97 līdz C‑117/97 Brentjen’s (Recueil, I‑6025. lpp.), spriedums lietā C‑219/97 Drijvende Bokken (Recueil, I‑6121. lpp.) un spriedums lietā C‑222/98 Van der Woude (Recueil, I‑7111. lpp.). Skat. arī 2010. gada 15. jūlija spriedumu lietā C‑271/08 Komisija/Vācija (Krājums, I‑7091. lpp., 45. punkts).


29 – 1998. gada 15. janvāra spriedums lietā C‑15/96 Schöning-Kougebetopoulou (Recueil, I‑47. lpp.), 1998. gada 24. septembra spriedums lietā C‑35/97 Komisija/Francija (Recueil, I‑5325. lpp.), 2004. gada 16. septembra spriedums lietā C‑400/02 Merida (Krājums, I‑8471. lpp.), 2007. gada 11. decembra spriedums lietā C‑438/05 International Transport Workers’ Federation un Finnish Seamen’s Union, saukta par “Viking Line” (Krājums, I‑10779. lpp., 54. punkts); iepriekš minētie spriedumi lietā Laval un Partneri, 98. punkts, un lietā Komisija/Vācija, 42.–47. punkts. Tiesas spriedumos lietās Viking Line 44. punktā un Laval 91. punktā ir skaidri norādīts, ka pat tiesībām uz rīcību konflikta gadījumā, ietvertām arī Hartas 28. pantā, jābūt “atzītām par pamattiesībām, kas ir neatņemama daļa no Kopienu tiesību vispārējiem principiem, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, tomēr to izmantošana var tikt pakļauta zināmiem ierobežojumiem”.


30 – Tiesas 1976. gada 8. aprīļa spriedums lietā 43/75 Defrenne (Recueil, 455. lpp., 39. punkts), 1990. gada 27. jūnija spriedums lietā C‑33/89 Kowalska (Recueil, I‑2591. lpp., 12. punkts), 1991. gada 7. februāra spriedums lietā C‑184/89 Nimz (Recueil, I‑297. lpp., 11. punkts), 1999. gada 21. oktobra spriedums lietā C‑333/97 Lewen (Recueil, I‑7243. lpp., 26. punkts), 2004. gada 18. novembra spriedums lietā C‑284/02 Sass (Krājums, I‑11143. lpp., 25. punkts) un 2004. gada 9. decembra spriedums lietā C‑19/02 Hlozek (Krājums, I‑11491. lpp., 43. punkts). Skat. arī Tiesas 1983. gada 8. novembra spriedumu lietā 165/82 Komisija/Apvienotā Karaliste (Recueil, 3431. lpp., 11. punkts).


31 – Tā, piemēram, iepriekš minētā sprieduma lietā Petersen apskatāmais pasākums (maksimālā vecuma noteikšana zobārstiem, kas ir noslēguši līgumu ar sociālās apdrošināšanas iestādēm) tika pieņemts noteikuma ar likuma spēku formā (skat. sprieduma 11. punktu). No šī skatpunkta un tādēļ, ka pasākums tika pamatots ar veselības aizsardzības mērķi – uz atzīto atšķirīgo attieksmi varētu attiekties Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punkts. Taču tā tas nebija, jo pasākums nebija piemērojams zobārstiem, kas nebija noslēguši līgumu ar sociālās apdrošināšanas iestādēm, un tādējādi nebija saskanīgs.


32 – 2007. gada 18. decembra spriedumā lietā C‑341/05 Laval un Partneri (Krājums, I‑11767. lpp.), kaut arī citādā kontekstā, par darba koplīguma un valsts drošības noteikumu iedarbību tika norādīts, ka sociālie partneri, kas “nav publisko tiesību subjekti”, nevar darba koplīguma slēgšanas laikā izmantot Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā 3. panta 10. punktu, lai “atsauktos uz sabiedriskās kārtības apsvērumiem, nolūkā pierādīt, ka tāda kolektīvā rīcība kā pamata lietā atbilst Kopienu tiesībām” (84. punkts). Līdzīgā nozīmē 2008. gada 19. jūnija spriedums lietā C‑319/06 Komisija/Luksemburga (Krājums, I‑4323. lpp.).


33 – Šajā ziņā ir nepieciešams norādīt uz nozīmi, kas iepriekš minētajā spriedumā lietā Petersen tika piešķirta pasākuma saskaņotībai Direktīvas 2. panta 5. punkta ietvaros (sprieduma 61. un 62. punkts).


34 – 2010. gada 12. janvāra spriedums lietā C‑229/08 Wolf (Krājums, I‑1. lpp., 35. punkts).


35 – Šajā gadījumā varētu tikt piemērots Tiesas 1985. gada 15. maija spriedums lietā 222/84 Johnston (Recueil, 1651. lpp., 36. punkts) un 1999. gada 26. oktobra spriedums lietā C‑273/97 Sirdar (Recueil, I‑7403. lpp., 23. punkts), kuros tiek prasīta Direktīvas 76/207 iepriekšējā 2. panta 2. punkta stingra interpretācija (oriģinālredakcijā), analoģiskais noteikums, kas šeit ir analizēts, tomēr ekskluzīvi piemērojams diskriminācijas dzimuma dēļ jomā (pēc grozījumiem ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73 noteikums tika pārlikts Direktīvas 76/207 2. panta 6. punktā ar līdzīgu redakciju Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punktam).


36 – Spriedums lietā Wolf (minēts iepriekš, 38. punkts).


37 – Iepriekš minētajā judikatūrā saistībā ar Direktīvas 76/207 2. panta 2. punktu lielākoties varam atrast lietas, kas saistītas ar valsts drošību. Tādējādi noliedzot, ka “līgumā ir paredzēts vispārējs izņēmums, saskaņā ar kuru no Kopienu tiesību piemērošanas jomas tiek izslēgti visi pasākumi, kas veikti valsts drošības apsvērumu dēļ” (un, proti, “paredzēts vispārējs izņēmums vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm principam bruņoto spēku organizācijas jomā, kas veikts valsts drošības aizsardzības dēļ”), Tiesa saprata, ka, aizbildinoties ar Direktīvas 76/207 2. panta 2. punktu, bija sieviešu izslēgšana no tādu pienākumu veikšanas kā policijas pienākumi iekšējo nekārtību gadījumā (iepriekš minētais spriedums lietā Johnston, 36. un 37. punkts), cietuma uzrauga darbi (1988. gada 30. jūnija spriedums lietā 318/86 Komisija/Francija, Recueil, 3559. lpp., 11.–18. punkts) vai dienests kaujas vienībās, tādās kā Karaliskie Jūras kaujinieki (iepriekš minētais spriedums lietā Sirdar, 29.–31. punkts). Turpretim nevar attaisnot tiesību aktu, kurā ir paredzēts izslēgt sievietes no visiem militāriem darbiem, kuros ir iesaistīta ieroču lietošana (2000. gada 11. janvāra spriedums lietā C‑285/98 Kreil, Recueil, I‑69. lpp., 25.–29. punkts).


38 – Piemēram, Bundesarbeitsgericht 2002. gada 20. februāra spriedumā minēja militāro lidmašīnu pilotu lietu, kuriem tika noteikts 41 gadu vecuma ierobežojums un kurā tika norādīts, ka pēc likumdevēja uzskatiem noteiktas fiziskās un psiholoģiskās spējas no šī vecuma sāk samazināties (BAG v 20.02.2002 AP Nr. 18 BGB § 620 Altersgrenze, § 611 Luftfahrt). Citās agrāk izspriestās lietās Bundesarbeitsgericht ņēma par pamatu “empīriskos medicīniskos rādītājus, saskaņā ar kuriem lidmašīnu kabīnes personāls ir pakļauts paaugstināta līmeņa psiholoģiskajam un fiziskajam stresam, kā rezultātā pastāv lielāks ar vecumu saistītu nepilnību un neparedzētu kļūdainu reakciju risks”.


39 – Franču versijā – “notamment”, angļu – “including”, itāļu – “compresi”, somu – “erityisesti”, vācu – “insbesondere”, visi ar tādu pašu nozīmi.


40 – Šajā ziņā izteicās, piemēram, ģenerāladvokāte Šarpstone [Sharpston] savos secinājumos iepriekš minētajā lietā Bartsch, 110. punkts.


41 – Šajā ziņā skat. 2009. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑88/08 Hütter (Recueil, I‑5325. lpp., 41. punkts), kā arī iepriekš minētos ģenerāladvokāta Ī. Bota secinājumus lietās Kücükdeveci, 37. punkts, un 2009. gada 3. septembra secinājumus lietā Petersen, 55. punkts. Citus netiešus šīs tēzes apstiprinājumus var atrast 25. punktā iepriekš minētajos spriedumos lietā Mangold, 63. punkts, lietā Palacios de la Villa, 68. punkts, vai lietā Petersen, 48.–50. punkts.


42 – Skat. spriedumu lietā Palacios de la Villa, 68. punkts, un 2010. gada 12. oktobra spriedumu lietā C‑45/09 Rosenbladt (Krājums, I‑9391. lpp., 41. punkts).


43 – Skat. direktīvas preambulas 36. apsvērumu, kurā ir tieša atsauce uz šo iespēju “attiecībā uz noteikumiem par kolektīvajiem līgumiem” [“saistībā ar noteikumiem, kas ir ietverti darba koplīgumu lokā”].


44 – Spriedums lietā Petersen (minēts iepriekš, 42. punkts).


45 – Iespēja, kas tika tieši izteikta tiesas sēdē.


46 – Spriedums lietā Rosenbladt (minēts iepriekš, 43. un 48. punkts).


47 – Tā iepriekš minētā sprieduma lietā Rosenbladt 67. punktā tiek noteikts, ka “tas, ka sociālajiem partneriem šādā veidā ir ļauts rast attiecīgo interešu līdzsvaru, rada nozīmīgu rīcības brīvību, jo ikviena no pusēm attiecīgā brīdī var lauzt vienošanos”.


48 – Atšķirīgas attieksmes aizlieguma vispārējā lokā Tiesa izanalizēja svarīgu punktu, par kuru jāvienojas, ja diskriminācijas attieksme rodas darba koplīguma slēgšanā. Proti, jāizceļ spriedums lietā Royal Copenhagen, kurā tika noteikts, ka, ja vienlīdzīgas attieksmes princips starp darbiniekiem vīriešiem un sievietēm, saņemot darba samaksu, ir piemērojams arī, ja darba samaksa ir noteikta darba koplīgumā, nacionāla tiesa var ņemt vērā šo apstākli, “analizējot, vai atšķirībai starp divu darbinieku grupu vidējo darba samaksu ir objektīvs pamatojums, kas nav saistīts ar diskrimināciju dzimuma dēļ”. 1995. gada 31. maija spriedums lietā C‑400/93 [Royal Copenhagen] (Recueil, I‑1275. lpp., 45. un 46. punkts).


49 – Runājot par tā iekļaušanu “sociālās politikas” kategorijā, ir jāatceras LESD 151. pants ar kuru tiek sākta Līguma 10. sadaļa, veltīta Savienības “sociālai politikai”, citu starpā noteicot “sociālo dialogu” kā šīs politikas mērķi, un 155. pants, kas ir ietverts tajā pašā sadaļā un kas nosaka sociālo partneru dialogu Savienības līmenī.


50 – Vācu vispārējā norma ir, ka pilots, kas vecāks par 60 un jaunāks par 65 gadiem, var lidot ar komerciālo gaisa transportu, bet tikai VFR teritorijā, un aiziet pensijā, sasniedzot 65 gadus (Durchführungsverordnung zur Verordnung über Luftfahrtpersonal 4. pants).


51 – 1993. gada 27. oktobra spriedums lietā C‑127/92 (Recueil, I‑5535. lpp.). Saskaņā ar 22. punktu, “lai attaisnotu starpību darba samaksā, ir pietiekami apgalvot, ka nepastāv diskriminācija katrā atsevišķā sarunā par koplīguma slēgšanu, ar atsevišķo sarunu starpību darbinieks varētu viegli izvairīties no vienlīdzīgas attieksmes darba samaksā principa” (22. punkts).


52 – Saskaņā ar tiesas sēdē saņemto informāciju.