VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)
2022. gada 7. decembrī (*)
Eiropas Savienības preču zīme – Eiropas Savienības preču zīmes, kurā attēlota cilindriska sanitārtehnikas sastāvdaļa, reģistrācijas pieteikums – Taktila novietojuma preču zīme – Absolūti atteikuma pamati – Likuma piemērošanas joma – Izvirzīšana pēc savas iniciatīvas – Apelācijas padomes veikts atšķirtspējas vērtējums – Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts) – Apzīmējums, kas nevar būt Eiropas Savienības preču zīme – Apzīmējuma radītā taktilā iespaida precīza un pilnīga grafiska attēlojuma neesamība – Regulas (EK) Nr. 207/2007 4. pants un 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts (tagad – Regulas (ES) 2017/1001 4. pants un 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts)
Lietā T‑487/21
Neoperl AG, Reinaha [Reinach] (Šveice), ko pārstāv U. Kaufmann, advokāte,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv T. Klee un D. Hanf, pārstāvji,
atbildētājs,
VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā),
apspriežu laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Kornezovs [A. Kornezov], tiesneši E. Butidžidžs [E. Buttigieg] (referents), K. Kovalika‑Baņčika [K. Kowalik‑Bańczyk], G. Hese [G. Hesse] un D. Petrlīks [D. Petrlík],
sekretāre: R. Ūkelīte [R. Ūkelytė], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
pēc 2022. gada 12. maijā tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Neoperl AG lūdz atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas piektās padomes 2021. gada 3. jūnija lēmumu lietā R 2327/2019‑5 (turpmāk tekstā –“apstrīdētais lēmums”).
Tiesvedības priekšvēsture
2 2016. gada 1. septembrī prasītāja iesniedza EUIPO Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) (aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.)) šādam apzīmējumam:
3 Reģistrācijas pieteikumā reģistrācijai pieteiktā preču zīme tika norādīta kā “cita preču zīme”, proti, “taktila novietojuma preču zīme”, kas aprakstīta šādi:
“Preču zīme ir taktila novietojuma preču zīme. Aizsardzība tiek lūgta izstrādājumam, kura vienā malā ir ūdens novadīšanai domāts ievietojams cilindrisks sanitārtehnikas elements, kas ir vērsts uz ārpusi un atrodas uz neelastīgas pamatnes; šis izstrādājums ir izgatavots no apļveida, koncentriskām un dažus milimetrus augstām elastīgām plāksnītēm, kas izvietotas uz visas malas; elastīgās plāksnītes ir deformējamas, spiežot pirkstu pret pamatni un paralēli tai. Pārējai ievietojamā elementa kontūrai, kas attēlojumā ir punktēts, netiek lūgta aizsardzība.”
4 Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 11. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un atbilst šādam aprakstam: “ievietojami sanitārtehnikas elementi, tostarp strūklas regulatori, strūklas veidotāji”.
5 Par reģistrācijas pieteikumu tika iesniegti iebildumi, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 26. panta 1. punkta d) apakšpunktā (tagad – Regulas 2017/1001 31. panta 1. punkta d) apakšpunkts), lasot to kopsakarā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 2868/95 (1995. gada 13. decembris), ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1995, L 303, 1. lpp.), 9. noteikuma 3. punkta a) apakšpunktu (tagad – Regulas 2017/1001 41. panta 2. punkts), paredzētajiem formālajiem reģistrācijas atteikuma pamatiem, jo “parasti [EUIPO] nereģistrē taktilās preču zīmes”. Tādēļ prasītājai tika ieteikts mainīt reģistrācijai pieteiktās preču zīmes kvalifikāciju kā novietojuma preču zīmi.
6 Ar 2016. gada 22. decembra vēstuli prasītāja atteicās mainīt reģistrācijai pieteiktās preču zīmes kvalifikāciju un šajā ziņā uzstāja, ka tā atbilstoši iesniegtajam aprakstam ir kvalificējama kā taktila novietojuma preču zīme.
7 2019. gada 11. oktobrī pārbaudītāja formālu iemeslu dēļ noraidīja reģistrācijas pieteikumu, pamatodamās uz Regulas 2017/1001 41. panta 4. punktu, būtībā aplūkojot to kopsakarā ar minētās regulas 4. pantu un 31. panta 3. punktu, jo pieteikums, ciktāl tas attiecas uz taktilas preču zīmes reģistrāciju, nav pietiekami precīzs šo tiesību normu izpratnē.
8 2019. gada 16. oktobrī prasītāja iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par pārbaudītājas lēmumu. 2020. gada 22. janvārī tā iesniedza procesuālo rakstu, kurā izklāstīts apelācijas sūdzības pamatojums.
9 Ar referenta 2020. gada 3. augusta paziņojumu EUIPO Apelācijas padome norādīja prasītājai, ka neatkarīgi no tā, vai preču zīmes reģistrācijas pieteikums atbilst vai neatbilst Regulas 2017/1001 31. panta prasībām, tā uzskata, ka nozīme ir minētās regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajam absolūtajam atteikuma pamatam un ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nav atšķirtspējas pēdējās minētās tiesību normas izpratnē.
10 2021. gada 3. martā prasītāja iesniedza savus apsvērumus par 2020. gada 3. augusta paziņojumu.
11 Apstrīdētajā lēmumā EUIPO Apelācijas piektā padome uzskatīja, ka apzīmējumam, kuru lūgts reģistrēt kā Eiropas Savienības preču zīmi, nav atšķirtspējas Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, un noraidīja apelācijas sūdzību.
Lietas dalībnieku prasījumi
12 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Ievada apsvērumi
14 Ņemot vērā šajā lietā aplūkotā reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu, proti, 2016. gada 1. septembri, kas ir izšķirošs, lai noteiktu absolūto atteikuma pamatu esamības pārbaudei piemērojamās materiālās tiesību normas, šo strīdu regulē Regulas Nr. 207/2009 materiālās tiesību normas – attiecīgā gadījumā redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/2424 (2015. gada 16. decembris), ar ko groza Regulu (EK) Nr. 207/2009 un Regulu (EK) Nr. 2868/95 un atceļ Regulu (EK) Nr. 2869/95 par maksām, kas jāmaksā Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (OV 2015, L 341, 21. lpp.) (šajā nozīmē skat., spriedumus, 2019. gada 12. decembris, EUIPO/Wajos, C‑783/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:1073, 2. punkts, un 2019. gada 8. maijs, VI.TO./EUIPO – Bottega (Zelta pudeles forma), T‑324/18, nav publicēts, EU:T:2019:297, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).
15 Konkrētāk – Regulas 2015/2424 4. pantā ir paredzēts, ka šī regula stājas spēkā 2016. gada 23. martā, bet ka atsevišķas grozītās Regulas Nr. 207/2009 tiesību normas, tostarp 4. pants un 26. panta 3. punkts, tiks piemērotas tikai no 2017. gada 1. oktobra.
16 Līdz ar to šajā lietā attiecībā uz materiālajām tiesību normām ir piemērojams Regulas Nr. 207/2009 4. pants un 26. panta 3. punkts redakcijā, kas bija piemērojama pirms grozījumiem ar Regulu 2015/2424, kā arī Regulas Nr. 207/2009, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu 2015/2424, 7. pants. Tomēr attiecībā uz pēdējo minēto tiesību normu Regulas Nr. 207/2009, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu 2015/2424, piemērošana ratione temporis neizraisa citādu rezultātu šīs prasības izskatīšanai. Proti, grozījums, kas Regulā Nr. 207/2009 izdarīts ar Regulu 2015/2424, neattiecas uz Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta noteikumiem, kuriem vienīgajiem ir nozīme šīs prasības izskatīšanā. Tāpēc šajā lietā materiālo tiesību normu ziņā apstrīdētajā lēmumā Apelācijas padomes un lietas dalībnieku procesuālajos rakstos izdarītās atsauces uz Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir jāsaprot kā tādas, kuras attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu un kuru saturs ir identisks.
17 Tā kā procesuālās tiesību normas parasti sāk piemērot to spēkā stāšanās datumā (skat. spriedumu, 2012. gada 11. decembris, Komisija/Spānija, C‑610/10, EU:C:2012:781, 45. punkts un tajā minētā judikatūra), šo strīdu regulē Regulas 2017/1001 procesuālās tiesību normas, kuras bija spēkā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī.
Par pamata, kas attiecas uz likuma piemērošanas jomas pārkāpumu, izvirzīšanu pēc savas iniciatīvas
18 Pamatojot savu prasību, prasītāja izvirza divus pamatus, no kuriem attiecīgi ar pirmo tiek apgalvots Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, bet ar otro – Regulas 2017/1001 95. panta 1. punkta pirmā teikuma pārkāpums. Prasītāja būtībā norāda, ka Apelācijas padome neesot pietiekami ņēmusi vērā reģistrācijai pieteiktās preču zīmes kā taktilas novietojuma preču zīmes īpatnības, un pārmet tai, ka tā, pārkāpjot no Regulas 2017/1001 95. panta izrietošo pienākumu pēc savas iniciatīvas veikt lietā nozīmīgo faktu pārbaudi, nav pierādījusi ne strūklas regulatoru radīto parasto taktilo iespaidu, ne arī reģistrācijai pieteiktā apzīmējuma radīto iespaidu, ne arī to, ka šo apzīmējumu veidojošo plāksnīšu elastīgais taktilais iespaids noteikti ir saistīts ar attiecīgo preču funkcionālo kvalitāti. Prasītāja no tā secina, ka pretēji Apelācijas padomes norādītajam, minētajam apzīmējumam piemīt atšķirtspēja.
19 EUIPO apstrīd prasītājas argumentus un apgalvo, ka Apelācijas padome pēc tam, kad bija izsmeļoši un precīzi konstatējusi faktus, pamatoti uzskatīja, ka reģistrācijai pieteiktajam apzīmējumam nav atšķirtspējas.
20 Šajā ziņā jānorāda, ka pārbaudītāja noraidīja reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz Regulas 2017/1001 41. panta 4. punktu, aplūkojot to kopsakarā ar minētās regulas 4. pantu (skat. šī sprieduma 7. punktu), motivējot ar to, ka reģistrācijai pieteiktās preču zīmes raksturs ir norādīts kļūdaini, ka reģistrācijas pieteikumā iekļautajam aprakstam nav nozīmes un ka jebkurā gadījumā šis apraksts var tikai atklāt to, kas ir saskatāms preču zīmes grafiskajā attēlojumā, un tas nevar veidot interpretāciju tam, ko saprot ar konkrētu preču zīmi. Tā piebilda, ka reģistrācijai pieteikto preču zīmi uztver taktili, savukārt no apzīmējuma attēlojuma nevar tieši spriest par tā sensoriskām īpašībām. Tātad pārbaudītājas ieskatā apzīmējuma grafiskais attēlojums nav pietiekami precīzi atveidots reģistrācijas pieteikumā.
21 Prasītāja apstrīdēja šo lēmumu, 2020. gada 22. janvāra apelācijas sūdzības pamatojumā norādot (skat. šī sprieduma 8. punktu), ka kopš Regulas 2017/1001 stāšanās spēkā vairs netiek prasīts apzīmējuma, kuru lūdz reģistrēt kā Eiropas Savienības preču zīmi, grafiskais attēlojums. Pakārtoti – gadījumā, ja būtu jāņem vērā Regulā Nr. 207/2009 paredzētās prasības attiecībā uz preču zīmes grafisko attēlojumu, tā, pamatojoties uz saviem apsvērumiem pievienoto juridisko ekspertīzi, apgalvoja, ka Eiropas Savienības preču zīmju tiesībās nav izslēgta taktilo novietojuma preču zīmju vispārējā piemērotība tikt reģistrētām un ka attiecīgā apzīmējuma grafiskais attēlojums, kam pievienots apraksts, ļauj “konkretizēt” reģistrācijai pieteikto preču zīmi, tostarp arī attiecībā uz tās radīto taktilo iespaidu tā, lai kompetentās iestādes un sabiedrība varētu skaidri un nepārprotami noteikt izvirzīto aizsardzības priekšmetu.
22 Referenta 2021. gada 3. augusta paziņojumā, kas prasītājai nosūtīts pēc apelācijas sūdzības par pārbaudītājas lēmumu iesniegšanas (skat. šī sprieduma 9. punktu), un apstrīdētajā lēmumā Apelācijas padome nolēma izvērtēt Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto absolūto reģistrācijas atteikuma pamatu un norādīja, ka nav nozīmes jautājumam, vai pieteiktā apzīmējuma reģistrācija jāatsaka atbilstoši Regulas Nr. 2017/1001 41. panta 4. punktam, aplūkojot to kopsakarā ar Regulas Nr. 207/2009 4. pantu (tagad – Regulas Nr. 2017/1001 4. pants), vai atbilstoši grozītās Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta a) apakšpunktam, jo pietiek ar to, ka attiecībā uz šo reģistrāciju pastāv 7. panta 1. punktā minētais atteikuma pamats (skat. apstrīdētā lēmuma 58. punktu).
23 Prasītāja nav izvirzījusi pamatu saistībā ar likuma piemērošanas jomas pārkāpumu, lai apstrīdētu Apelācijas padomes izdarīto izvēli izskatīt reģistrācijas pieteikumu, ņemot vērā tikai Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu.
24 Saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai gan Savienības tiesa var izvirzīt noteiktus pamatus pēc savas ierosmes un tai patiesībā šādi ir jārīkojas, taču tā var izvērtēt pamatu saistībā ar apstrīdētā lēmuma tiesiskumu pēc būtības vienīgi tad, ja to ir izvirzījis apelācijas sūdzības iesniedzējs (skat. spriedumu, 2017. gada 25. oktobris, Komisija/Itālija, C‑467/15 P, EU:C:2017:799, 15. punkts un tajā minētā judikatūra).
25 Tomēr no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka, lai arī strīdā, kura ietvarus ir noteikuši lietas dalībnieki, Savienības tiesai ir jāspriež tikai par lietas dalībnieku prasījumiem, tai nebūtu jābūt ierobežotai vienīgi ar šo lietas dalībnieku savu prasījumu atbalstam norādītajiem argumentiem, pretējā gadījumā atbilstošā situācijā tā pamatotu savu nolēmumu ar kļūdainiem juridiskiem apsvērumiem (skat. spriedumu, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 65. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, Komisija/Printeos, C‑301/19 P, EU:C:2021:39, 58. punkts). It īpaši tādā strīdā starp lietas dalībniekiem, kas saistīts ar Savienības tiesību normas – konkrētajā gadījumā Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta – interpretāciju un piemērošanu, kā tas ir šajā gadījumā, strīda atrisināšanai atbilstošās tiesību normas Savienības tiesai ir jāpiemēro faktiem, kurus lietas dalībnieki tai ir darījuši zināmus. Proti, saskaņā ar iura novit curia principu likuma jēgas noteikšana neietilpst tā principa piemērošanas jomā, atbilstoši kuram lietas dalībnieki var brīvi noteikt strīda robežas (skat. spriedumu, 2018. gada 12. decembris, Servier u.c./Komisija, T‑691/14, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2018:922, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Tādējādi Savienības tiesai ir tiesības un vajadzības gadījumā pienākums pēc savas iniciatīvas izvirzīt atsevišķus pamatus par iekšējo tiesiskumu (ģenerāladvokāta J. Tančeva [E. Tanchev] secinājumi lietā Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑666/19 P, EU:C:2021:827, 25. punkts). Tas tā ir, piemēram, attiecībā uz tādu iekšējā tiesiskuma pamatu kā res judicata absolūtais spēks (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 1. jūnijs, P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija (C‑442/03 P un C‑471/03 P, EU:C:2006:356, 45. punkts).
27 Šajā ziņā jāatgādina, ka pamats, kas attiecas uz likuma piemērošanas jomu, ir absolūts pamats un Vispārējai tiesai tas ir jāizvērtē pēc savas iniciatīvas. Proti, Vispārējā tiesa nepildītu savu tiesiskuma aizsardzības uzdevumu, ja tā atturētos norādīt – pat ja lietas dalībnieki nav to apstrīdējuši –, ka tajā apstrīdētais lēmums ir pieņemts, balstoties uz normu, kura šajā gadījumā nav piemērojama, un ja līdz ar to tai attiecībā uz savā kompetencē esošo strīdu būtu jālemj, pašai piemērojot šādu normu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2019. gada 12. jūnijs, RV/Komisija, T‑167/17, EU:T:2019:404, 60. un 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Turklāt Savienības tiesas pienākums pēc savas iniciatīvas izvirzīt absolūtu pamatu ir pildāms, ievērojot sacīkstes principu. Tātad, izņemot īpašus gadījumus – it īpaši tos, kas paredzēti Savienības tiesu reglamentos –, Savienības tiesa nevar balstīt savu lēmumu uz tiesību pamatu, ko tā izvirzījusi pēc savas iniciatīvas, pat ja tas ir absolūts pamats, iepriekš neaicinot lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus par minēto pamatu (skat. spriedumu, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 57. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2014. gada 27. marts, ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Šajā lietā – tā kā Vispārējā tiesa pēc savas iniciatīvas ir nolēmusi izvērtēt pamatu par likuma piemērošanas jomas pārkāpumu – tā tiesas sēdē un ar procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdotu jautājumu rakstveida atbildes sniegšanai aicināja lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus šajā ziņā. It īpaši lietas dalībnieki tika aicināti paust viedokļus par to, vai attiecīgajā gadījumā Apelācijas padomei ir pienākums izvērtēt, vai reģistrācijai pieteiktā preču zīme atbilst Regulas Nr. 207/2009 4. pantā paredzētajai prasībai par grafisko attēlojumu un vai tāpēc uz minēto preču zīmi varēja attiecināt šīs regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto absolūto atteikuma pamatu, it īpaši ņemot vērā judikatūru, kas izriet no 2021. gada 6. oktobra sprieduma M/S. Indeutsch International/EUIPO – 135 Kirkstall (Vairāku izliektu līniju starp divām paralēlām līnijām attēls), (T‑124/20, nav publicēts, EU:T:2021:668). Turklāt lietas dalībniekus lūdza precizēt, vai to ieskatā šīs lietas apstākļiem ir iespējams piemērot Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu.
30 Atbildot uz minēto jautājumu, prasītāja norāda, ka Apelācijas padomei – pirms izvērtēt apzīmējumu no minētās regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta nosacījumu skatpunkta – bija jāizvērtē, vai attiecīgais apzīmējums atbilst Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta prasībām un, konkrētāk, vai tas atbilst šīs regulas 4. pantā paredzētajai prasībai par grafisko attēlojumu. Šāds pienākums izrietot no attiecīgo tiesību normu gramatiskās, teleoloģiskās un sistēmiskās interpretācijas, kā arī no judikatūras, kas izriet no 2021. gada 6. oktobra sprieduma (Vairāku izliektu līniju starp divām paralēlām līnijām attēls, T‑124/20, nav publicēts, EU:T:2021:668). Prasītāja uzskata, ka Apelācijas padomes apstrīdētajā lēmumā izmantotā pieeja esot uzskatāma par Regulas Nr. 207/2009 tiesību normu, it īpaši tās 71. panta 1. punkta, aplūkojot to kopsakarā ar tās 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 94. panta 1. punkta pirmo teikumu, pārkāpumu. Pēc prasītājas domām, Vispārējai tiesai šie pārkāpumi ir jāizvērtē pēc savas iniciatīvas.
31 EUIPO uzskata, ka šajā lietā neesot īstenojušies nosacījumi, lai pēc savas iniciatīvas izvirzītu pamatu par likuma piemērošanas jomas pārkāpumu. Konkrētāk – EUIPO apgalvo, ka Apelācijas padome bija tiesīga noraidīt apelācijas sūdzību, izvērtējot reģistrācijai pieteikto apzīmējumu tikai no Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta skatpunkta, attiecīgi apstrīdētā lēmuma 58. punktā uzskatot, ka šajā lietā nav nozīmes jautājumam par šīs regulas 4. panta un 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērojamību. Proti, EUIPO uzskata, ka, pirmkārt, reģistrācijas pieteikuma noraidīšanu var pamatot tikai ar vienu no absolūtajiem atteikuma pamatiem, jo neviens no šiem pamatiem nav pārāks pār citu, un, otrkārt, Apelācijas padomes veiktais izvērtējums, piemērojot Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, bija iespējami pilnīgākais. Turklāt EUIPO apgalvo, ka uz šo lietu nav attiecināms princips, kuru Vispārējā tiesa ir izvērsusi 2021. gada 6. oktobra spriedumā (Vairāku izliektu līniju starp divām paralēlām līnijām attēls, T‑124/20, nav publicēts, EU:T:2021:668).
32 Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 4. pantu redakcijā, kas piemērojama rationae temporis (skat. šī sprieduma 16. punktu), Eiropas Savienības preču zīme var tikt izveidota no jebkādiem apzīmējumiem, piemēram, vārdiem, tostarp personvārdiem, vai zīmējumiem, burtiem, cipariem, krāsām, preču vai preču iepakojuma formas vai skaņām, ar noteikumu, ka šādi apzīmējumi ļauj atšķirt viena uzņēmuma preces vai pakalpojumus no citu uzņēmumu precēm un pakalpojumiem.
33 Atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 7. pantam:
“1. “Nereģistrē:
a) apzīmējumus, kas neatbilst 4. panta prasībām;
b) preču zīmes, kam nav nekādas atšķirtspējas;
[..].
3. Šā panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunktu nepiemēro, ja preču zīme tās izmantošanas rezultātā ir kļuvusi atšķirīga [ieguvusi atšķirtspēju] attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, par ko reģistrācija ir pieteikta.”
34 Tādējādi no Regulas Nr. 207/2009 4. panta izriet, ka apzīmējums var būt Eiropas Savienības preču zīme, ja tas atbilst šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem, tostarp nosacījumam, ka to var attēlot grafiski. Grafiskā attēlojuma funkcija ir definēt preču zīmi, lai skaidri un precīzi noteiktu konkrētu ar reģistrēto preču zīmi tās īpašniekam piešķirtās aizsardzības objektu, preču zīmes grafiskajam attēlojumam ir jābūt skaidram, precīzam, pašpietiekamam, viegli pieejamam, saprotamam, noturīgam un objektīvam (spriedumi, 2002. gada 12. decembris, Sieckmann, C‑273/00, EU:C:2002:748, 48. un 55. punkts, un, 2019. gada 6. jūnijs, Deichmann/EUIPO, C‑223/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:471, 44. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Red Bull/EUIPO, C‑124/18 P, EU:C:2019:641, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Tādējādi saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu nereģistrē “preču zīmes”, kam nav atšķirtspējas.
36 Tātad no tā izriet, ka apzīmējuma, lai to reģistrētu kā Eiropas Savienības preču zīmi, atšķirtspēja var tikt izvērtēta tikai tad, kad ir konstatēts, ka apzīmējums var būt preču zīme Regulas Nr. 207/2009 4. panta izpratnē, proti, no brīža, kad ir ticis konstatēts, ka apzīmējumu var attēlot grafiski šī sprieduma 34. punktā izklāstītajā nozīmē (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Vairāku izliektu līniju starp divām paralēlām līnijām attēls, T‑124/20, nav publicēts, EU:T:2021:668, 46. punkts), ko būtībā atzinis EUIPO.
37 Līdz ar to, protams, preču zīmes reģistrācijas atteikumam pietiek ar to – kā to apgalvo EUIPO –, ka ir piemērojams viens atteikuma pamats (spriedums, 2002. gada 19. septembris, DKV/ITSB, C‑104/00 P, EU:C:2002:506, 28. punkts). Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 36. punkta, uz atšķirtspējas neesamību balstītā absolūtā atteikuma pamata izvērtējums, kā to šajā lietā veica Apelācijas padome, paredz, ka apstrīdētā preču zīme atbilst Regulas Nr. 207/2009 4. pantā paredzētajiem nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, Vairāku izliektu līniju starp divām paralēlām līnijām attēls, T‑124/20, nav publicēts, EU:T:2021:668, 56. punkts).
38 Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma 58. punkta izriet (skat. šī sprieduma 22. punktu), ka Apelācijas padome nav izvērtējusi, vai reģistrācijai pieteiktais apzīmējums var būt preču zīme, jo tā uzskatīja, ka šādam izvērtējumam nav nozīmes, ņemot vērā tās secinājumu, saskaņā ar kuru minētajam apzīmējumam nav atšķirtspējas. Tādējādi pretēji tam, kas izriet no šī sprieduma 36. punktā ietvertajiem apsvērumiem attiecībā uz reģistrācijas pieteikumu izskatīšanas noteikumiem no Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punktā paredzēto absolūto atteikuma pamatu skatpunkta, Apelācijas padome veica minētā apzīmējuma atšķirtspējas izvērtējumu, iepriekš nepārbaudot, vai tas var būt preču zīme.
39 Atzīstot, ka preču zīmes atšķirtspējas izvērtējums “principā” nozīmē, ka preču zīme atbilst nosacījumiem, kas izriet no Regulas Nr. 207/2009 4. panta un 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta, EUIPO apgalvo, ka Apelācijas padome izskatāmajā lietā neesot pieļāvusi kļūdu, neņemdama vērā šo pieeju, jo tā Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu ir izvērtējusi iespējami vispusīgi, proti, ņemdama vērā “visus aizsargātos preču zīmju priekšmetus un formas, kādas hipotētiski varētu piemist [apstrīdētājam apzīmējumam]”, un tādējādi apelācijas sūdzību izskatīja par labu apelācijas sūdzības iesniedzējai. EUIPO uzskata, ka Apelācijas padome esot izvērtējusi apzīmējumu, pirmkārt, balstoties uz tā grafisko attēlojumu, kā arī tam atbilstošo apraksta daļu un, otrkārt, ņemot vērā aprakstu, kas neatbilst minētajam attēlojumam, proti, ciktāl ir aprakstīts taktilais iespaids.
40 Šajā ziņā jānorāda, ka, pat ja pieņemtu, ka Apelācijas padome patiešām ir izvērtējusi dažādu hipotētisko formu, kuras varētu būt reģistrācijai pieteiktajam apzīmējumam, iespējamo atšķirtspēju, kas tomēr skaidri neizriet no apstrīdētā lēmuma, šāds izvērtējums nevar attaisnot to, ka Apelācijas padome nav izpildījusi pienākumus saistībā ar absolūto atteikuma pamatu pārbaudi, kādi tai ir paredzēti saskaņā ar Regulu Nr. 207/2009.
41 Turklāt ir jāatgādina, ka, lai noteiktu, vai preču zīmei ir atšķirtspēja, ir jāņem vērā tās radītais kopējais iespaids (skat. spriedumu, 2007. gada 25. oktobris, Develey/ITSB, C‑238/06 P, EU:C:2007:635, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Izskatāmajā lietā – saskaņā ar reģistrācijas pieteikumā norādīto – aizsardzība tiek lūgta gan attiecībā uz strūklas regulatoru izstrādājuma elementu, gan attiecībā uz attiecīgā apzīmējuma taktilo aspektu (skat. šī sprieduma 3. punktu). No tā izriet, ka Apelācijas padome katrā ziņā nevarēja izvērtēt minētā apzīmējuma atšķirtspēju, balstoties uz hipotēzēm, atbilstoši kurām tā selektīvi esot ņēmusi vērā noteiktus apzīmējuma aspektus, it īpaši izslēdzot tā taustes aspektu. Turklāt arguments, kuru EUIPO izvirzīja tiesas sēdē un saskaņā ar kuru Apelācijas padome esot uzskatījusi, ka reģistrācijai pieteiktā apzīmējuma taktilais iespaids neatbilst tā grafiskajam attēlojumam, bet izriet vienīgi no tā apraksta, attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 4. panta un tās 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas izvērtējumu.
43 Šim EUIPO argumentam tātad nevar piekrist.
44 EUIPO arī apgalvo, ka šī sprieduma 36. punktā ietvertie apsvērumi, kurus Vispārējā tiesa ir izklāstījusi 2021. gada 6. oktobra spriedumā (Vairāku izliektu līniju starp divām paralēlām līnijām attēls, T‑124/20, nav publicēts, EU:T:2021:668), attiecas uz spēkā neesamības atzīšanas procesu un nevar tikt piemēroti šajā lietā. Šis arguments nav pamatots. Proti, pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo EUIPO, reģistrācijas absolūto atteikuma pamatu esamības izvērtējumu nevar veikt saskaņā ar principiem, kas atšķiras no tiem, kuri ir piemērojami minēto pamatu esamības izvērtējumam, ja tie, tāpat kā lietā, kurā pasludināts minētais spriedums, ir izvirzīti pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatojumam.
45 Turklāt nevar arī piekrist EUIPO argumentam, ka pretēji lietai, kurā pasludināts 2021. gada 6. oktobra spriedums (Vairāku izliektu līniju starp divām paralēlām līnijām attēls, T‑124/20, nav publicēts, EU:T:2021:668), šajā lietā nav runa par reģistrācijai pieteiktā apzīmējuma izmantošanas rezultātā iegūto atšķirtspēju. Proti, 36. punktā izklāstītie apsvērumi patiešām ir īpaši jāievēro, ja reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs atsaucas uz attiecīgās preču zīmes izmantošanas rezultātā iegūto atšķirtspēju, jo saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktu izmantošanas rezultātā iegūtā atšķirtspēja, pieņemot, ka tā ir pierādīta, padara par nepiemērojamu šīs regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto absolūto atteikuma pamatu. Tomēr minēto apsvērumu pamatā esošā interese nav ierobežota ar šādiem apstākļiem. Proti, ar apzīmējuma reģistrāciju kā Eiropas Savienības preču zīmi piešķirtās aizsardzības priekšmeta noteikšana Regulas Nr. 207/2009 4. panta izpratnē (skat. šī sprieduma 34. punktu) arī ir nepieciešama pirms preču zīmei raksturīgās atšķirtspējas izvērtējuma veikšanas, kā tas izriet no šā sprieduma 36. punkta.
46 Turklāt ir jānorāda, ka izskatāmajā lietā Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 51.–54. punktā pakārtoti ir izvērtējusi, vai reģistrācijai pieteiktā preču zīme izmantošanas rezultātā ir ieguvusi atšķirtspēju Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punkta izpratnē. Taču šāds izvērtējums pat nav iespējams, ja attiecīgo apzīmējumu nevar attēlot grafiski šīs regulas 4. panta izpratnē un tāpēc [apzīmējuma reģistrācija] ir jāatsaka saskaņā ar regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, Vairāku izliektu līniju starp divām paralēlām līnijām attēls, T‑124/20, nav publicēts, EU:T:2021:668, 47. punkts).
47 No iepriekš minētā izriet, ka atbilstošo tiesību normu un it īpaši jautājuma, vai apzīmējums, kuru lūdz reģistrēt kā Eiropas Savienības preču zīmi, interpretācija atbilst Regulas Nr. 207/2009 4. pantā paredzētajiem nosacījumiem, tostarp nosacījumam, ka to var attēlot grafiski, un tātad – vai tas var būt preču zīme, izskatāmajā lietā ir sākotnējais jautājums, kura risinājums nepieciešams, lai izvērtētu prasības pamatus, ar kuriem apgalvots Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 95. panta 1. punkta pārkāpums.
48 Līdz ar to Vispārējā tiesa nepildītu savu tiesiskuma kontroles tiesas uzdevumu, ja, pirmkārt, pat tad, ja lietas dalībnieki to nav apstrīdējuši, tā nekonstatētu, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, balstoties uz tiesību normu, proti, Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kas varētu izrādīties nepiemērojama izskatāmajā lietā gadījumā – ko Apelācijas padome nav pārbaudījusi –, kurā reģistrācijai pieteiktais apzīmējums nav preču zīme minētās regulas 4. panta izpratnē un, ja, otrkārt, tā izlemtu izskatīšanā esošo strīdu, pati piemērojot šo tiesību normu.
49 Tātad pēc savas iniciatīvas ir jāizvirza pamats par likuma piemērošanas jomas pārkāpumu.
Par pamata, kas attiecas uz likuma piemērošanas jomas pārkāpumu, pamatotību
50 Kā izriet no šī sprieduma 36. un 47. punkta, lai izlemtu, vai izskatāmajā lietā ir piemērojams Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts, reģistrācijas pieteikuma izvērtējuma mērķiem ir jāpārbauda, vai reģistrācijai pieteiktais apzīmējums atbilst šīs pašas regulas 4. pantā paredzētajiem reģistrācijas nosacījumiem, proti, vai to var attēlot grafiski šī sprieduma 34. punktā izklāstītajā nozīmē.
51 Prasītāja apgalvo, ka apzīmējuma, kuru lūdz reģistrēt kā Eiropas Savienības preču zīmi, grafiskais attēlojums, kam pievienots tā apraksts – it īpaši attiecībā uz to veidojošo plāksnīšu elastīgumu un deformējamību, spiežot pirkstu pret pamatni un paralēli tai –, ir pietiekams, lai attēlotu šo apzīmējumu, tostarp tā radīto taktilo iespaidu. Turklāt tā atsaucas uz saviem apsvērumiem, kas iesniegti tās 2020. gada 22. janvāra procesuālajā rakstā, kurā izklāstīts apelācijas sūdzības Apelācijas padomē pamatojums (skat. šī sprieduma 21. punktu).
52 EUIPO norāda, ka reģistrācijai pieteiktā apzīmējuma radītais taktilais iespaids izriet nevis no tā grafiskā attēlojuma, bet gan vienīgi no šim attēlam pievienotā apraksta. Tā uzskata, ka šis apraksts nevar tikt ņemts vērā, piemērojot Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2018/626 (2018. gada 5. marts), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2017/1001 par Eiropas Savienības preču zīmi, un atceļ Īstenošanas regulu (ES) 2017/1431 (OV 2018, L 104, 37. lpp.), 3. panta 2. punktu, jo ar to tiek paplašināts no apzīmējuma grafiskā attēlojuma izrietošais lūgtās aizsardzības priekšmets.
53 Vispirms jānorāda, ka Īstenošanas regulas 2018/626 3. pants ietilpst tās II sadaļā. Taču, lai gan šī regula bija spēkā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, tās 39. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka minētā II sadaļa nav piemērojama Eiropas Savienības preču zīmes pieteikumiem, kas iesniegti pirms 2017. gada 1. oktobra. Tādējādi – pretēji tam, kas izriet no EUIPO argumentiem, – šī regula izskatāmajā lietā nav piemērojama, jo attiecīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikums ir iesniegts 2016. gada 1. septembrī. Turklāt, piemērojot Īstenošanas regulas 2018/626 37. pantā paredzētos pagaidu pasākumus, tad, kad minētā Īstenošanas regula nav piemērojama, Regulas Nr. 2868/95 tiesību normas turpina būt piemērojamas attiecībā uz notiekošiem procesiem, līdz šie procesi ir pabeigti.
54 Turpinājumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar attiecīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu aizsardzība ir pieteikta gan attiecībā uz strūklas regulatoru izstrādājumu, gan uz apzīmējuma taktilo aspektu. Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas mutvārdu jautājumu, prasītāja tiesas sēdē apstiprināja, ka abi šīs preču zīmes aspekti, proti, fakts, ka runa ir par novietojuma preču zīmi un tās taktilo aspektu, ir vienlīdz svarīgi preču zīmes reģistrācijas pieteikuma mērķiem un ka tādēļ šo elementu kombinācijai ir jābūt izšķirošai šajā nolūkā.
55 Tādējādi attiecībā uz jautājumu, vai apzīmējums, attiecībā uz kuru ir iesniegts reģistrācijas pieteikums, atbilst Regulas Nr. 207/2009 4. pantā paredzētajiem reģistrācijas nosacījumiem, ir jānorāda, ka, protams, šo ar apzīmējumu aptverto izstrādājumu, kura vienā malā ir ievietojams cilindrisks sanitārtehnikas elements, tā kā tas ir izgatavots no apļveida, koncentriskām, dažus milimetrus augstām plāksnītēm, kuras izvietotas uz visas malas virsmas, ir iespējams attēlot grafiski, kā tas izriet no attēla 2. punktā. Turpretī tā tas nav – kā to atzīst EUIPO (skat. šī sprieduma 39. un 52. punktu) – attiecībā uz šī izstrādājuma radīto taktilo iespaidu, runājot par plāksnīšu elastīgo raksturu, kuras esot deformējamas, spiežot ar pirkstu pret pamatni un paralēli tai. Taču, kā atgādināts šī sprieduma 34. punktā, apzīmējums var būt Eiropas Savienības preču zīme, ja tas atbilst šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem, tostarp nosacījumam, ka to var attēlot grafiski; šim preču zīmes grafiskajam attēlojumam turklāt ir jābūt skaidram, precīzam, pašpietiekamam, viegli uztveramam, saprotamam, noturīgam un objektīvam.
56 Patiešām – Regulas Nr. 2868/95 3. noteikuma 3. punktā ir paredzēts, ka reģistrācijas pieteikumā “var iekļaut [preču] zīmes aprakstu”. Līdz ar to, kā būtībā apgalvo prasītāja (skat. šī sprieduma 51. punktu), gadījumā, ja reģistrācijas pieteikumā ir ietverts apraksts, tas ir jāizvērtē kopā ar grafisko attēlojumu (skat. spriedumu, 2019. gada 19. jūnijs, adidas/EUIPO – Shoe Branding Europe (Trīs paralēlu svītru attēls), T‑307/17, EU:T:2019:427, 31. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr saskaņā ar judikatūru, ja pieteikumam pievieno apzīmējuma vārdisku aprakstu, šim aprakstam jāpalīdz precizēt aizsardzības, kas tiek lūgta saskaņā ar preču zīmju tiesībām, priekšmets un apjoms un šāds apraksts nedrīkst būt pretrunā ne preču zīmes grafiskajam attēlojumam, ne radīt šaubas par šī grafiskā attēlojuma priekšmetu un apjomu (skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Red Bull/EUIPO, C‑124/18 P, EU:C:2019:641, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
57 Taču izskatāmajā lietā taktilais iespaids, ko rada reģistrācijai pieteiktais apzīmējums, precīzi un pilnībā neizriet no paša apzīmējuma grafiskā attēlojuma kā tāda, bet labākajā gadījumā no tam pievienotā apraksta. Tātad šis apraksts neprecizē minētā apzīmējuma grafisko attēlojumu šī sprieduma 56. punktā minētās judikatūras izpratnē, bet – gluži pretēji – var radīt šaubas par šī grafiskā attēlojuma priekšmetu un apjomu, ciktāl ar to tiek mēģināts paplašināt pieteiktās aizsardzības priekšmetu, kā to būtībā norāda EUIPO.
58 No iepriekš minētā izriet, ka reģistrācijai pieteiktais apzīmējums neatbilst Regulas Nr. 207/2009 4. pantā paredzētajiem nosacījumiem un tāpēc tam ir piemērojams šīs regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais absolūtais atteikuma pamats.
59 Šis secinājums neietekmē Regulas 2017/1001 4. panta un 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretāciju un piemērošanu gadījumos, kas ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā ratione temporis.
60 No tā secināms – kā izriet no šī sprieduma 36. un 37. punkta –, ka Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu nevarēja piemērot, vērtējot attiecīgā apzīmējuma kā Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu. Līdz ar to Apelācijas padome nevarēja tiesiski piemērot šo tiesību normu, lai pieņemtu lēmumu noraidīt apelācijas sūdzību par pārbaudītājas lēmumu atteikt šī apzīmējuma reģistrāciju.
61 Tādēļ jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, pārkāpjot likuma piemērošanas jomu, un tātad tas ir jāatceļ, neizvērtējot to paraugu pieņemamību, kurus prasītāja iesniegusi ar savu vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2022. gada 15. aprīlī.
Par tiesāšanās izdevumiem
62 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā EUIPO spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu,
VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas piektās padomes 2021. gada 3. jūnija lēmumu lietā R 2327/2019‑5.
2) EUIPO atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Kornezov | Buttigieg | Kowalik‑Bańczyk |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 7. decembrī.
[Paraksti]