Lieta T‑402/13

Orange

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Administratīvais process – Lēmums, ar kuru uzdod veikt pārbaudi – Samērīgums – Atbilstošs raksturs – Nepieciešamība – Patvaļīguma neesamība – Pamatojums

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2014. gada 25. novembra spriedums

1.      Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pilnvaras saistībā ar pārbaudi – Lēmuma par pārbaudi izmantošana – Komisijas novērtējuma brīvība – Robežas – Samērīguma principa ievērošana

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punkts)

2.      Konkurence – Pilnvaru sadalījums starp Komisiju un valstu konkurences iestādēm – Valsts konkurences iestādes lēmums, ar kuru apstiprina saistības vai konstatē, ka nav pamata tās rīcībai – Ietekmes uz “ne bis in idem” principa piemērošanu neesamība

(LESD 101. un 102. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 5. pants)

3.      Konkurence – Pilnvaru sadalījums starp Komisiju un valstu konkurences iestādēm – Valsts konkurences iestādes lēmumprojekta paziņošana – Komisijas pienākums atbrīvot minēto iestādi – Neesamība – Ietekmes uz Komisijas iespēju vēlāk uzsākt savu izmeklēšanu neesamība

(LESD 101. un 102. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 11. panta 4. un 6. punkts)

4.      Tiesvedība – Jaunu pamatu izvirzīšana tiesvedības laikā – Nosacījumi – Esoša pamata paplašināšana – Pieņemamība

(Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 48. panta 2. punkts)

5.      Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Iespēja skartajam uzņēmumam pilnībā atsaukties uz minētām tiesībām tikai pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas – Komisijas pienākums informēt uzņēmumu par izmeklēšanas priekšmetu un mērķi pirmā pasākuma, kas veikts saistībā ar šo uzņēmumu, stadijā

(Padomes Regula Nr. 1/2003)

6.      Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pilnvaras saistībā ar pārbaudi – Lēmums, ar kuru uzdod veikt pārbaudi – Pienākums norādīt pamatojumu – Piemērošanas joma – Nopietnu netiešu pierādījumu, kas ir pamats aizdomām par pārkāpumu, skaidra norādīšana – Pārbaude tiesā – Vispārējās tiesas pienākums faktiski izvērtēt šo netiešo pierādījumu saturu – Nosacījumi

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punkts)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 22.–24., 53., 68. un 72. punktu)

2.      Protams, ne bis in idem princips ir jāievēro naudas soda piemērošanas procedūrās saistībā ar konkurences tiesībām. Konkurences tiesību jomā šis princips aizliedz kādu uzņēmumu atkārtoti sodīt vai ierosināt lietu par rīcību, kura vērsta pret konkurenci un par kuru tas ir sodīts vai atbildība ir noņemta ar iepriekšēju lēmumu, kas nav pārsūdzams.

Tomēr dalībvalstu konkurences iestādes nav tiesīgas pieņemt lēmumus, ar kuriem tiek atzīts, ka uzņēmums nav atbildīgs par LESD 101. vai 102. panta pārkāpumu, proti, ar kuriem konstatēta minētā panta pārkāpuma neesamība, jo gan no Regulas Nr. 1/2003 formulējuma un satura, gan tās mērķa izriet, ka LESD 101. vai 102. panta pārkāpuma neesamības konstatēšanu var veikt tikai Komisija, pat ja šis pants tiek piemērots valsts konkurences iestādes īstenotā tiesvedībā. Šajā ziņā valsts konkurences iestādes šāda “negatīva” lēmuma pēc būtības pieņemšana radītu risku apdraudēt LESD 101. un 102. panta vienveidīgu piemērošanu, kas ir viens no Regulas Nr. 1/2003 mērķiem un ir apstiprināts tās preambulas 1. apsvērumā, jo tas varētu traucēt Komisijai vēlāk konstatēt, ka minētā rīcība ir uzskatāma par šo Savienības tiesību normu pārkāpumu. Tādējādi, ja dalībvalsts konkurences iestāde atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 5. pantam apstiprina saistības vai konstatē, ka nav pamata tās rīcībai, tā nevar tikt uzskatīta par tādu, kura ir pieņēmusi lēmumu, kurā secināta LESD 101. vai 102. panta pārkāpuma neesamība. Līdz ar to uzņēmums nevar pamatoti atsaukties uz valsts konkurences iestādes par to pieņemto lēmumu, lai piemērotu ne bis in idem principu.

(sal. ar 29.–31. punktu)

3.      Konkurences jomā, lai arī tas, ka Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 4. punktu saņem lēmumprojektus no valsts konkurences iestādes, var būt gadījums, kad Komisija izmanto šīs regulas 11. panta 6. punktā tai atzītās tiesības un rīcības brīvību atbrīvot dalībvalsts konkurences iestādi no tās kompetences piemērot LESD 101. un 102. pantu konkrētā lietā, tomēr no tā neizriet, ka, ja Komisija nepiekrīt dalībvalsts konkurences iestādes paziņotajā lēmumprojektā minētajam vērtējumam par LESD 101. un 102. panta piemērošanu vai ja tai šajā ziņā ir šaubas, tai obligāti ir jāuzsāk lietas izskatīšana saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu, kā arī no tā neizriet, ka lietas izskatīšanas neuzsākšana neļauj tai vēlāk savā izmeklēšanā nonākt pie cita, nevis minētās konkurences iestādes rezultāta.

Tādējādi tas, ka Komisija nerīkojās saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu, nevar tikt uzskatīts par piekrišanu iestādes lēmuma pamatotībai saistībā ar LESD 102. pantu.

(sal. ar 35., 36. un 39. punktu)

4.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 45.–47., 85. un 86. punktu)

5.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 77.–81. un 90. punktu)

6.      Prasība par aizsardzību no patvaļīgas vai nesamērīgas valsts varas iejaukšanās fiziskas vai juridiskas personas privātās darbības sfērā ir vispārējs Savienības tiesību princips.

Lai šis vispārējais princips būtu ievērots, lēmuma par pārbaudes veikšanu mērķim ir jāpadara iespējama tās dokumentācijas savākšana, kas nepieciešama, lai pārbaudītu noteiktas faktiskas un juridiskas situācijas patiesumu un tvērumu, saistībā ar ko Komisijai jau kaut kas ir zināms, kas ir pietiekami nopietni netieši pierādījumi, kuri ir pamats aizdomām par konkurences tiesību normu pārkāpumu.

Šajā ziņā pārbaude par to, vai Komisijas rīcībā ir pietiekami nopietni netiešie pierādījumi, kas var radīt aizdomas par konkurences tiesību normu pārkāpumu pirms lēmuma par pārbaudes veikšanu pieņemšanas, nav vienīgais līdzeklis, kas Vispārējai tiesai ļauj nodrošināt, ka minētais lēmums nav patvaļīgs. Lēmuma pamatojuma pārbaude arī ļauj tiesai nodrošināt aizsardzības pret patvaļīgu un nesamērīgu iejaukšanos principa ievērošanu, jo ar minēto pamatojumu var tikt norādīts attiecīgo uzņēmumu iekšienē paredzētās pārbaudes pamatotais raksturs.

Tādējādi apstākļos, kad Vispārējā tiesa uzskata, ka aizdomas, kuras Komisija ir iecerējusi pārbaudīt, un elementi, uz kuriem pārbaude ir jāattiecina, tās lēmumā, ar kuru uzdod veikt pārbaudi, ir norādīti pietiekami precīzi, tā var secināt, ka minētais lēmums nav patvaļīgs, konkrēti nepārbaudot šī lēmuma pieņemšanas dienā Komisijas rīcībā esošo netiešo pierādījumu tvērumu.

(sal. ar 83., 84., 87., 89. un 91. punktu)