Language of document : ECLI:EU:T:2021:52

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2021. gada 3. februārī (*)

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Līdzekļu iesaldēšana – To personu, vienību un struktūru saraksts, kurām piemērojama līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana – Prasītāja vārda saglabāšana sarakstā – Padomes pienākums pārbaudīt, ka trešās valsts iestādes lēmums ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā

Lietā T‑258/20

Oleksandr Viktorovych Klymenko, ar dzīvesvietu Maskavā (Krievija), ko pārstāv M. Phelippeau, advokāte,

prasītājs,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv A. Vitro un P. Mahnič, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2020/373 (2020. gada 5. marts), ar ko groza Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2020, L 71, 10. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2020/370 (2020. gada 5. marts), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2020, L 71, 1. lpp.), ciktāl ar šiem aktiem prasītāja vārds ir saglabāts to personu, vienību un struktūru sarakstā, kurām tiek piemēroti šie ierobežojošie pasākumi,

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Špīlmans [D. Spielmann], tiesneši O. Spinjana‑Matei [O. SpineanuMatei] un R. Mastrojāni [R. Mastroianni] (referents),

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Šī lieta ir daļa no tiesvedībām, kuras ir saistītas ar ierobežojošajiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā pēc Kijevas (Ukraina) Neatkarības laukumā notiekošo demonstrāciju apspiešanas 2014. gada februārī.

2        Prasītājs Oleksandr Viktorovych Klymenko ieņēma Ukrainas ieņēmumu un nodokļu ministra amatu.

3        2014. gada 5. martā Eiropas Savienības Padome pieņēma Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 66, 26. lpp.). Tajā pašā dienā Padome pieņēma Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 66, 1. lpp.).

4        Lēmuma 2014/119 1. un 2. apsvērumā ir precizēts šādi:

“(1)      Padome 2014. gada 20. februārī kategoriski nosodīja jebkādu vardarbības pielietošanu Ukrainā. Tā aicināja nekavējoties izbeigt vardarbību Ukrainā un pilnībā ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības. Tā aicināja Ukrainas valdību ievērot maksimālu savaldību un opozīcijas līderus – norobežoties no tiem, kuri pielieto radikālu rīcību, tostarp vardarbību.

(2)      Padome 2014. gada 3. martā vienojās koncentrēt ierobežojošos pasākumus uz līdzekļu iesaldēšanu un atgūšanu personām, kas identificētas kā atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personām, kas atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem, lai nostiprinātu un atbalstītu tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu Ukrainā.”

5        Lēmuma 2014/119 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts šādi:

“1.      Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir identificētas kā atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personu, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainā, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē un ar minētajām personām saistītu fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē.

2.      Pielikumā uzskaitītajām fiziskajām vai juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām vai to labā nedara pieejamus, ne tieši, ne netieši, nekādus līdzekļus vai saimnieciskos resursus.”

6        Šīs līdzekļu iesaldēšanas noteikumi ir definēti Lēmuma 2014/119 1. panta 3.–6. punktā.

7        Atbilstoši Lēmumam 2014/119 ar Regulu Nr. 208/2014 ir noteikta attiecīgo ierobežojošo pasākumu pieņemšana, un šo pasākumu nosacījumi būtībā ir noteikti identiski tiem, kādi tie ir minētajā lēmumā.

8        To personu vārdi, uz kurām attiecas Lēmums 2014/119 un Regula Nr. 208/2014, ir ietverti sarakstā, kas ir iekļauts minētā lēmuma pielikumā un minētās regulas I pielikumā (turpmāk tekstā – “saraksts”), tostarp norādot pamatojumu viņu iekļaušanai sarakstā. Sākumā prasītāja vārds nebija iekļauts šajā sarakstā.

9        Lēmums 2014/119 un Regula Nr. 208/2014 tika grozīti ar Padomes Īstenošanas Lēmumu 2014/216/KĀDP (2014. gada 14. aprīlis), ar ko īsteno Lēmumu 2014/119 (OV 2014, L 111, 91. lpp.), un ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 381/2014 (2014. gada 14. aprīlis), ar ko īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2014, L 111, 33. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2014. gada aprīļa akti”).

10      Ar 2014. gada aprīļa aktiem prasītāja vārds tika pievienots sarakstam ar identificējošu informāciju “bijušais ieņēmumu un nodevu [nodokļu] ministrs” un ar šādu pamatojumu:

“Pret šo personu Ukrainā notiek izmeklēšana par dalību noziegumos saistībā ar Ukrainas valsts līdzekļu piesavināšanos un to nelikumīgu pārsūtīšanu ārpus Ukrainas.”

11      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 30. jūnijā, prasītājs cēla prasību, kura reģistrēta ar lietas numuru T‑494/14 un ar kuru tostarp lūgts atcelt 2014. gada aprīļa aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu.

12      2015. gada 29. janvārī Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/143, ar ko groza Lēmumu 2014/119 (OV 2015, L 24, 16. lpp.), un Regulu (ES) 2015/138, ar ko groza Regulu Nr. 208/2014 (OV 2015, L 24, 1. lpp.).

13      Ar Lēmumu 2015/143 no 2015. gada 31. janvāra tika precizēti kritēriji to personu iekļaušanai sarakstā, uz kurām attiecas līdzekļu iesaldēšana. Konkrēti, Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punkts tika aizstāts ar šādu tekstu:

“1.      Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personu, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainā, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē un ar minētajām personām saistītu fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē.

Šajā lēmumā personas, kas ir identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, ietver arī tādas personas, saistībā ar kurām Ukrainas iestādes veic izmeklēšanu:

a)      par Ukrainas publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos vai par līdzdalību tādā darbībā; vai

b)      par amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, lai panāktu nepamatotas priekšrocības sev vai trešai personai, tādējādi radot zaudējumus Ukrainas publiskajiem līdzekļiem vai aktīviem, vai par līdzdalību tādā darbībā.”

14      Regula Nr. 208/2014 atbilstoši Lēmumam 2015/143 tika grozīta ar Regulu 2015/138.

15      2015. gada 5. martā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/364, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2015, L 62, 25. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2015/357, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2015, L 62, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2015. gada marta akti”). Ar Lēmumu 2015/364, pirmkārt, tika aizstāts Lēmuma 2014/119 5. pants, pagarinot ierobežojošo pasākumu piemērošanu attiecībā uz prasītāju līdz 2016. gada 6. martam, un, otrkārt, ar to tika grozīts pēdējā minētā lēmuma pielikums. Ar Īstenošanas regulu 2015/357 attiecīgi tika grozīts Regulas Nr. 208/2014 I pielikums.

16      Ar 2015. gada marta aktiem prasītāja vārds sarakstā tika saglabāts ar identificējošu informāciju “bijušais ieņēmumu un nodevu [nodokļu] ministrs” un ar šādu jaunu pamatojumu:

“Persona, pret kuru Ukrainas iestādes veic kriminālprocesu par nelikumīgu publisko līdzekļu vai aktīvu piesavināšanos un par amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, lai panāktu nepamatotas priekšrocības sev vai trešai personai, tādējādi radot zaudējumus Ukrainas publiskajiem līdzekļiem vai aktīviem.”

17      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 15. maijā, prasītājs cēla prasību, kura reģistrēta ar lietas numuru T‑245/15 un ar kuru tostarp lūgts atcelt 2015. gada marta aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu.

18      2016. gada 4. martā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2016/318, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2016, L 60, 76. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2016/311, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2016, L 60, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2016. gada marta akti”).

19      Ar 2016. gada marta aktiem ierobežojošo pasākumu piemērošana tostarp attiecībā uz prasītāju tika pagarināta līdz 2017. gada 6. martam, negrozot viņa iekļaušanas sarakstā pamatojumu salīdzinājumā ar 2015. gada marta aktu pamatojumu.

20      Ar procesuālo rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 28. aprīlī, prasītājs atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 86. pantam grozīja savu prasības pieteikumu lietā T‑245/15, lūdzot atcelt arī 2016. gada marta aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu.

21      Ar 2016. gada 10. jūnija rīkojumu Klymenko/Padome (T‑494/14, EU:T:2016:360), kas pieņemts, balstoties uz Reglamenta 132. pantu, Vispārējā tiesa apmierināja šā sprieduma 11. punktā minēto prasību, atzīstot to par acīmredzami pamatotu un līdz ar to atceļot 2014. gada aprīļa aktus, ciktāl tie attiecās uz prasītāju.

22      2017. gada 3. martā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2017/381, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2017, L 58, 34. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2017/374, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2017, L 58, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2017. gada marta akti”).

23      Ar 2017. gada marta aktiem ierobežojošo pasākumu piemērošana tika pagarināta līdz 2018. gada 6. martam, negrozot prasītāja iekļaušanas sarakstā pamatojumu salīdzinājumā ar 2015. gada marta aktu pamatojumu.

24      Ar procesuālo rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 27. martā, prasītājs no jauna grozīja prasību lietā T‑245/15, lūdzot atcelt arī 2017. gada marta aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu.

25      Ar 2017. gada 8. novembra spriedumu Klymenko/Padome (T‑245/15, nav publicēts, EU:T:2017:792) Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja šā sprieduma 17., 20. un 24. punktā minētos prasītāja lūgumus.

26      2018. gada 5. janvārī prasītājs par 2017. gada 8. novembra spriedumu Klymenko/Padome (T‑245/15, nav publicēts, EU:T:2017:792) Tiesā iesniedza apelācijas sūdzību, kas reģistrēta ar numuru C‑11/18 P.

27      2018. gada 5. martā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2018/333, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2018, L 63, 48. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2018/326, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2018, L 63, 5. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2018. gada marta akti”).

28      Ar 2018. gada marta aktiem attiecīgo ierobežojošo pasākumu piemērošana tika pagarināta līdz 2019. gada 6. martam, negrozot prasītāja iekļaušanas sarakstā pamatojumu salīdzinājumā ar 2015. gada marta aktu pamatojumu.

29      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 30. aprīlī, prasītājs cēla prasību, kura reģistrēta ar lietas numuru T‑274/18 un ar kuru lūgts atcelt 2018. gada marta aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu.

30      2019. gada 4. martā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2019/354, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2019, L 64, 7. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2019/352, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2019, L 64, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2019. gada marta akti”).

31      Ar 2019. gada marta aktiem ierobežojošo pasākumu piemērošana tika pagarināta līdz 2020. gada 6. martam un prasītāja vārds tika saglabāts sarakstā ar tādu pašu pamatojumu kā šā sprieduma 16. punktā atgādinātais, kam bija pievienots precizējums par viņa tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu kriminālprocesā, uz kuru Padome bija pamatojusies.

32      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 3. maijā, prasītājs cēla prasību, kura reģistrēta ar lietas numuru T‑295/19 un ar kuru lūgts atcelt 2019. gada marta aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu.

33      Ar 2019. gada 11. jūlija spriedumu Klymenko/Padome (T‑274/18, EU:T:2019:509) Vispārējā tiesa atcēla 2018. gada marta aktus, ciktāl tie attiecās uz prasītāju.

34      Ar 2019. gada 26. septembra spriedumu Klymenko/Padome (C‑11/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:786) Tiesa atcēla, pirmkārt, 2017. gada 8. novembra spriedumu Klymenko/Padome (T‑245/15, nav publicēts, EU:T:2017:792) (skat. šā sprieduma 25. punktu) un, otrkārt, 2015. gada marta aktus, 2016. gada marta aktus un 2017. gada marta aktus, ciktāl tie attiecās uz prasītāju.

35      Laikposmā no 2019. gada novembra līdz 2020. gada janvārim starp Padomi un prasītāju notika vairāku vēstuļu apmaiņa saistībā ar iespējamo attiecīgo ierobežojošo pasākumu pagarināšanu attiecībā uz prasītāju. Konkrēti, Padome nosūtīja prasītājam vairākas Ukrainas Ģenerālprokuratūras (turpmāk tekstā – “ĢP”) vēstules par kriminālprocesiem, kuri ir uzsākti pret viņu un uz kuriem tā pamatojās, lai plānotu minēto pagarināšanu.

36      2020. gada 5. martā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2020/373, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2020, L 71, 10. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2020/370, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2020, L 71, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie akti”).

37      Ar apstrīdētajiem aktiem attiecīgo ierobežojošo pasākumu piemērošana tika pagarināta līdz 2021. gada 6. martam un prasītāja vārds tika saglabāts sarakstā ar tādu pašu pamatojumu kā šā sprieduma 16. punktā atgādinātais, kam bija pievienots šāds precizējums:

“Joprojām turpinās kriminālprocess saistībā ar publisku līdzekļu vai aktīvu piesavināšanos. Padomes dosjē iekļautā informācija liecina, ka O. Klymenko tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu [tiesību] aizsardzību tiesā tika ievērotas kriminālprocesā, uz kuru Padome pamatojās. To it īpaši apliecina izmeklēšanas tiesneša 2017. gada 1. marta un 2018. gada 5. oktobra lēmumi sniegt atļauju veikt īpašu izmeklēšanu in absentia, izmeklēšanas tiesneša 2017. gada 8. februāra un 2019. gada 19. augusta lēmumi par drošības līdzekļa – apcietinājuma – noteikšanu un fakts, ka aizstāvība turpina iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem.”

38      Ar 2020. gada 6. marta vēstuli Padome informēja prasītāju par ierobežojošo pasākumu saglabāšanu attiecībā uz viņu. Tā atbildēja uz apsvērumiem, kurus prasītājs bija sniedzis 2020. gada 23. janvāra vēstulē, un pārsūtīja viņam apstrīdētos aktus. Turklāt tā prasītājam norādīja termiņu, kurā viņam jāiesniedz apsvērumi, pirms tiek pieņemts lēmums par iespējamo viņa vārda saglabāšanu sarakstā.

 Fakti, kas norisinājās pēc šīs prasības celšanas

39      Ar 2020. gada 25. jūnija spriedumu Klymenko/Padome (T‑295/19, EU:T:2020:287) Vispārējā tiesa atcēla 2019. gada marta aktus, ciktāl tie attiecās uz prasītāju.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

40      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 4. maijā, prasītājs cēla šo prasību.

41      Padome 2020. gada 17. jūlijā iesniedza iebildumu rakstu.

42      Ar 2020. gada 29. jūlija vēstuli prasītājs atbilstoši Reglamenta 83. panta 3. punktam tika aicināts iesniegt replikas rakstu par Padomes argumentiem saistībā ar otro pamatu, kas it īpaši attiecas uz kļūdu vērtējumā, ņemot vērā vērtējumu, kuru Vispārējā tiesa veikusi 2020. gada 25. jūnija spriedumā Klymenko/Padome (T‑295/19, EU:T:2020:287).

43      2020. gada 3. septembrī Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts replikas raksts.

44      Atbildes raksts uz repliku Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2020. gada 9. oktobrī. Šajā pašā datumā tika pabeigta tiesvedības rakstveida daļa.

45      Atbilstoši Reglamenta 106. panta 3. punktam, ja triju nedēļu laikā pēc dokumenta par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas nav iesniegts pieteikums par tiesas sēdes noturēšanu, Vispārējā tiesa var nolemt, ka prasība izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas. Šajā lietā Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju un nepastāvot šādam pieteikumam, ir nolēmusi izskatīt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas.

46      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētos aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

47      Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        pakārtoti, ja apstrīdētie akti tiktu atcelti daļā, kurā tie attiecas uz prasītāju, uzdot saglabāt spēkā Lēmuma 2020/373 sekas līdz Īstenošanas regulas 2020/370 daļējas atcelšanas spēkā stāšanās brīdim;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

48      Prasītājs prasības pamatošanai izvirza piecus pamatus: ar pirmo tiek apgalvots, ka nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, ar otro tiek apgalvots, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un pilnvaru sagrozīšana, ar trešo būtībā tiek apgalvots, ka ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ar ceturto tiek apgalvots, ka nav juridiskā pamata, un ar piekto – ka ir pārkāptas tiesības uz īpašumu.

49      Vispirms ir jāizvērtē otrais un trešais pamats, aplūkojot tos kopā, ciktāl ar tiem Padomei tostarp tiek pārmests, ka tā nav pārbaudījusi, vai Ukrainas iestādes ir ievērojušas prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, – un no tā izrietot kļūda vērtējumā, kas pieļauta, pieņemot apstrīdētos aktus.

50      Saistībā ar šiem pamatiem prasītājs it īpaši apgalvo, ka Padome nav pārbaudījusi, vai ar viņu saistītie kriminālprocesi attiecīgi ar atsauci 42017000000000113 (turpmāk tekstā – “kriminālprocess 113”) un ar atsauci 42014000000000521 (turpmāk tekstā – “kriminālprocess 521”), uz kuriem tā balstījās, pieņemot lēmumu saglabāt spēkā ierobežojošos pasākumus attiecībā uz prasītāju, bija norisinājušies, ievērojot viņa tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

51      Prasītāja ieskatā, ĢP atbildes uz Padomes uzdotajiem jautājumiem par viņa tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu, ar viņu saistīto kriminālprocesu stadiju, kā arī dažādu iesaistīto izmeklēšanas iestāžu kompetenci, savstarpējo saistību un izmeklēšanas nodošanu no citas citai nebija apmierinošas. Līdz ar to viņš būtībā pārmet Padomei, ka tā esot veikusi nepietiekamas pārbaudes un neesot ņēmusi vērā prasītāja tai iesniegtos pierādījumus par Ukrainas iestāžu pieļautajām procesuālajām nelikumībām un šo iestāžu neatkarības trūkumu.

52      Pirmkārt, prasītājs norāda, ka 2019. gada 20. jūnijā viņa vārds nebija iekļauts starptautiskajā līmenī meklēto personu sarakstā, ko uztur Starptautiskā Kriminālpolicijas organizācija (Interpols) (turpmāk tekstā – “Interpola meklēto personu saraksts”), kā izriet no šīs organizācijas lietu kontroles komisijas sniegtajiem apliecinājumiem.

53      Otrkārt, prasītājs pārmet Padomei, ka tā nav veikusi pārbaudes attiecībā uz viņa tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu, ņemot vērā pirmstiesas izmeklēšanas lietu, kas jau bija pabeigtas, nodošanu Ukrainas Nacionālajam korupcijas apkarošanas birojam, turklāt sešus gadus pēc to uzsākšanas.

54      Treškārt, viņš norāda, ka Kijevas Pečerskas rajona tiesas (turpmāk tekstā – “Pečerskas tiesa”) izmeklēšanas tiesneša 2018. gada 5. oktobra lēmums (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas tiesneša 2018. gada 5. oktobra lēmums”), ar kuru attiecībā uz viņu tika atļauts uzsākt īpašu izmeklēšanu in absentia, nebija pieņemts, ievērojot prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

55      Ceturtkārt, prasītājs uzskata, ka attiecībā uz viņu Ukrainā notiekošo kriminālprocesu ilgums nav saprātīgs Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 6. panta 1. punkta izpratnē un ka ir acīmredzams, ka vienīgais Ukrainas iestāžu mērķis ir pamatot attiecīgo ierobežojošo pasākumu saglabāšanu, ņemot vērā, ka gandrīz katru gadu ĢP atsaucas uz atšķirīgu procesu, kas ir atšķirīgi numurēts, bet kas sistemātiski attiecas uz tiem pašiem pārkāpumiem. Turklāt pirmstiesas izmeklēšanas pārmērīgo ilgumu varot attiecināt vienīgi uz iestādēm, kas par to bija atbildīgas, jo tās neesot pieņēmušas nevienu lēmumu par lietas nodošanu tiesai.

56      Galu galā, Padome neesot izpildījusi savus pienākumus pārbaudīt prasītāja tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu, neraugoties uz to, ka prasītājs esot vairākkārt norādījis uz šo tiesību pārkāpumu.

57      Replikas rakstā prasītājs turklāt norāda, ka Ukrainas korupcijas apkarošanas Augstās tiesas apelāciju palāta ar 2020. gada 13. maija spriedumu (turpmāk tekstā – “2020. gada 13. maija spriedums”) atcēla izmeklēšanas tiesneša 2019. gada 19. augusta lēmumu par drošības līdzekļa – apcietinājuma – noteikšanu prasītājam (turpmāk tekstā – “2019. gada 19. augusta izmeklēšanas tiesneša lēmums”), pamatojoties ar to, ka nebija izpildīts viens no nosacījumiem, kuriem saskaņā ar Ukrainas Kriminālprocesa kodeksu (turpmāk tekstā – “Kriminālprocesa kodekss”) ir jābūt kopīgi izpildītiem šāda lēmuma pieņemšanai, proti, tas, ka attiecīgās personas vārdam jābūt iekļautam starptautiskā meklēto personu sarakstā.

58      Padome apgalvo – no sarakstes ar prasītāju izriet, ka tā ņēma vērā prasītāja apsvērumus, pārbaudīja to pamatojumu, arī uzdodot konkrētus jautājumus un iegūstot paskaidrojumus no Ukrainas iestādēm, un ka, ņemot vērā no šīm iestādēm saņemto informāciju, tā uzskatīja, ka prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nebija pārkāptas un bija pietiekams pamatojums saglabāt prasītāja vārdu sarakstā.

59      Turklāt, pirmām kārtām, prasītājs ar viņu saistītajās tiesvedībās Ukrainā esot īstenojis savas tiesības uz advokāta pārstāvību, izmantojot savas tiesības lietderīgi, kā rezultātā viņa prasības dažkārt ir tikušas apmierinātas. Otrām kārtām, no vēstulēm, ko prasītājs nosūtīja Padomei, neizrietot, ka viņš būtu izmantojis Kriminālprocesa kodeksā viņam pieejamos iebildumu vai apstrīdēšanas veidus saistībā ar noteiktām procesuālām situācijām, piemēram, izmeklēšanas apturēšanu vai faktu, ka izmeklēšana nav pabeigta paredzētajā termiņā.

60      Padome turklāt atgādina, ka attiecībā uz prasītāju ir pieņemti dažādi tiesu nolēmumi. Esot runa par izmeklēšanas tiesneša 2017. gada 1. marta un 2018. gada 5. oktobra lēmumiem, ar kuriem tika sniegta atļauja uzsākt īpašu izmeklēšanu in absentia attiecīgi kriminālprocesā 113 un kriminālprocesā 521, kā arī izmeklēšanas tiesneša 2019. gada 19. augusta lēmumu par drošības līdzekļa – apcietinājuma – noteikšanu kriminālprocesā 113. Attiecībā uz šo pēdējo lēmumu izmeklēšanas tiesnesis esot konstatējis, ka par aizdomām tika pienācīgi paziņots 2014. gadā un ka prasītāja vārds tika iekļauts starptautiskajā meklēto personu sarakstā 2019. gada 10. jūnijā. Šajā ziņā Padome uzskata, ka prasītāja iesniegtie apliecinājumi par to, ka [viņa vārds] nav iekļauts Interpola meklēto personu sarakstā, nav noslēdzošie apliecinājumi, jo tie sniegti pēc datuma, kurā tika norādīts, ka prasītāja vārds nav iekļauts minētajā sarakstā, proti, pēc 2018. gada 10. oktobra.

61      Visbeidzot, Padome uzskata, ka tā varēja pārbaudīt, vai noteikts skaits ar prasītāju saistītā kriminālprocesa norises laikā pieņemto lēmumu ir pieņemti, ievērojot viņa tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

62      Attiecībā uz prasītāja argumentiem par apgalvoto izmeklēšanas pārmērīgo ilgumu un apsūdzības neesamību attiecībā uz viņu Padome norāda, ka tā šajā ziņā ir lūgusi un saņēmusi paskaidrojumus no Ukrainas iestādēm, ka izmeklēšana attiecībā uz kriminālprocesu 113 un kriminālprocesu 521 tika pabeigta attiecīgi 2017. gadā un 2018. gada oktobrī un ka aizstāvības puse iepazīstas ar lietas materiāliem, un tas liecinot par procesa virzību.

63      Visbeidzot, attiecībā uz 2020. gada 13. maija spriedumu Padome norāda, ka tas nav jāņem vērā apstrīdēto aktu tiesiskuma vērtējumā, jo minētais spriedums ir pasludināts pēc šo aktu pieņemšanas. Turklāt katrā ziņā, pirmām kārtām, minētais spriedums attiecoties vienīgi uz kriminālprocesu 113 un, otrām kārtām, tas apstiprinot, ka prasītājs varēja īstenot savas tiesības.

64      No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ierobežojošo pasākumu kontroles ietvaros Eiropas Savienības tiesām principā ir jānodrošina pilnīga visu Savienības tiesību aktu tiesiskuma kontrole, ņemot vērā pamattiesības, kas ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa un starp kurām ir Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. un 48. pantā aizsargātās tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Klymenko/Padome, T‑295/19, EU:T:2020:287, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

65      Hartas 47. pantā garantētā pārbaudes tiesā efektivitāte nozīmē, ka, pārbaudot lēmuma par personas vārda iekļaušanu to personu sarakstā, kurām piemērojami ierobežojoši pasākumi, pamatā esošo iemeslu tiesiskumu, Savienības tiesai ir jānodrošina, lai šis lēmums, kam attiecībā uz šo personu ir individuāla piemērojamība, būtu balstīts uz pietiekami drošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, uz kuriem balstās minētais lēmums –, un tādējādi pārbaudē tiesā nav jāizvērtē tikai norādīto iemeslu abstrakta ticamība, bet arī tas, vai šie apsvērumi vai vismaz viens no tiem, kurš tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu minēto aktu pamatojumam, ir pamatoti (skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Klymenko/Padome, T‑295/19, EU:T:2020:287, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

66      Tādu ierobežojošo pasākumu pieņemšana un atstāšana spēkā, kādi ir paredzēti grozītajā Lēmumā 2014/119 un grozītajā Regulā Nr. 208/2014, kas ir pieņemti attiecībā uz personu, kura ir identificēta kā atbildīga par trešās valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, būtībā ir balstīti uz šajā ziņā kompetentas šīs valsts iestādes lēmumu uzsākt un veikt kriminālizmeklēšanu attiecībā uz šo personu par noziedzīgu nodarījumu saistībā ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos (skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Klymenko/Padome, T‑295/19, EU:T:2020:287, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

67      Tādējādi, lai gan saskaņā ar iepriekš 13. punktā atgādināto iekļaušanas sarakstā kritēriju Padome var balstīt ierobežojošos pasākumus uz trešās valsts lēmumu, šīs iestādes pienākums ievērot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nozīmē, ka tai ir jāpārliecinās, ka trešo valstu iestādes, kas ir pieņēmušas minēto lēmumu, ir ievērojušas šīs tiesības (skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Klymenko/Padome, T‑295/19, EU:T:2020:287, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

68      Prasība Padomei pārbaudīt faktu, ka trešo valstu lēmumi, uz kuriem tā ir iecerējusi balstīties, ir tikuši pieņemti, ievērojot šīs tiesības, ir vērsta uz to, lai nodrošinātu, ka līdzekļu iesaldēšanas pasākumu pieņemšana vai saglabāšana notiek, balstoties tikai uz pietiekami pārliecinošu faktisko pamatojumu, un tādējādi aizsargātu attiecīgās personas vai vienības. Līdz ar to Padome var uzskatīt, ka šādu pasākumu veikšana vai saglabāšana ir balstīta uz pietiekami pārliecinošu faktisko pamatojumu tikai pēc tam, kad tā pati ir pārbaudījusi, ka tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir tikušas ievērotas attiecīgās trešās valsts lēmuma, uz kuru tā grasās balstīties, pieņemšanas laikā (skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Klymenko/Padome, T‑295/19, EU:T:2020:287, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

69      Turklāt, lai gan ir taisnība, ka apstāklis, ka trešā valsts ir viena no valstīm, kas ir pievienojušās ECPAK, nozīmē, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesai (turpmāk tekstā – “ECT”) ir jāuzrauga ECPAK garantētās pamattiesības, kuras atbilstoši LES 6. panta 3. punktam kā vispārējie principi ir daļa no Savienības tiesībām, šis apstāklis tomēr nevar padarīt lieku šā sprieduma 68. punktā atgādināto pārbaudes prasību (skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Klymenko/Padome, T‑295/19, EU:T:2020:287, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

70      Atbilstoši judikatūrai Padomei ierobežojošo pasākumu attiecībā uz kādu personu vai vienību pieņemšanas vai saglabāšanas pamatojumā vien ļoti kodolīgi ir jāatspoguļo iemesli, kādēļ tā uzskata, ka trešās valsts lēmums, uz kuru tā iecerējusi balstīties, ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Turklāt Padomei, lai izpildītu savu pienākumu norādīt pamatojumu, tiesību aktos, ar kuriem tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, ir jāatspoguļo, ka tā ir pārbaudījusi, ka trešās valsts lēmums, uz kuru tā balsta šos pasākumus, ir ticis pieņemts, ievērojot minētās tiesības (skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Klymenko/Padome, T‑295/19, EU:T:2020:287, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

71      Visbeidzot, kad tā pieņem vai atstāj spēkā tādus ierobežojošos pasākumus kā izskatāmajā lietā, balstoties uz trešās valsts lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu un veikšanu pret attiecīgo personu par tās izdarītu publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos, Padomei, pirmkārt, ir jāpārliecinās, ka šīs trešās valsts iestādes, pieņemot minēto lēmumu, ir ievērojušas personas, uz kuru attiecas konkrētais kriminālprocess, tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un, otrkārt, lēmumā, ar ko nosaka ierobežojošus pasākumus, ir jānorāda iemesli, kuru dēļ tā uzskata, ka minētais trešās valsts lēmums ir pieņemts, ievērojot šīs tiesības (skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Klymenko/Padome, T‑295/19, EU:T:2020:287, 66. punkts).

72      Vai Padome šos pienākumus ir izpildījusi – tas ir jānosaka, ņemot vērā minētos judikatūrā iedibinātos principus.

73      Iesākumā ir jānorāda, ka, lai gan ir taisnība, ka Padome apstrīdētajos aktos (skat. šā sprieduma 37. punktu) ir minējusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka Ukrainas iestāžu lēmums uzsākt un veikt pret prasītāju kriminālprocesu par valsts līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, tomēr ir jāpārbauda, vai Padome ir pamatoti uzskatījusi, ka minētās iestādes procesos, uz kuriem ir balstīti apstrīdētie akti, ir ievērojušas minētās prasītāja tiesības.

74      Proti, motīvu pamatotības pārbaude, kas attiecas uz apstrīdēto aktu tiesiskumu pēc būtības un šajā gadījumā ietver pārbaudi, vai Padomes norādītie apstākļi ir konstatēti un vai ar tiem var pierādīt, ka Ukrainas iestādes ir ievērojušas šīs tiesības, ir jānošķir no jautājuma par pamatojumu, kas attiecas uz būtisku formas prasību, un tās ir tikai nenovēršamas sekas Padomes pienākumam iepriekš pārliecināties par minēto tiesību ievērošanu (skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Klymenko/Padome, T‑295/19, EU:T:2020:287, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

75      Attiecībā uz prasītāju tika piemēroti jauni ierobežojošie pasākumi, kas noteikti ar apstrīdētajiem aktiem, pamatojoties uz iekļaušanas sarakstā kritēriju, kurš izklāstīts Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punktā, kā tas ir precizēts Lēmumā 2015/143, kā arī izklāstīts Regulas Nr. 208/2014 3. pantā, kā tas ir precizēts Regulā 2015/138 (skat. šā sprieduma 13. un 14. punktu). Šis kritērijs paredz to personu līdzekļu iesaldēšanu, kuras ir identificētas kā atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, tostarp personu, attiecībā uz kurām Ukrainas iestādes veic izmeklēšanu.

76      Ir jākonstatē, ka Padome, pieņemot lēmumu saglabāt prasītāja vārdu sarakstā, ir balstījusies uz apstākli, ka attiecībā uz viņu Ukrainas iestādēs norisinās kriminālprocess par valsts līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos saistībā ar amatpersonas statusa ļaunprātīgu izmantošanu, un šī procesa esamība tika konstatēta ar ĢP vēstulēm, kuru kopijas prasītājs ir saņēmis (skat. šā sprieduma 35. punktu).

77      Tātad uz prasītāju attiecināto ierobežojošo pasākumu saglabāšana, tāpat kā lietās, kurās tika pasludināts 2019. gada 26. septembra spriedums Klymenko/Padome (C‑11/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:786) un 2020. gada 25. jūnija spriedums Klymenko/Padome (T‑295/19, EU:T:2020:287), bija balstīta uz Ukrainas iestāžu lēmumu uzsākt un veikt kriminālizmeklēšanu par Ukrainas valstij piederošo līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos.

78      Tāpat ir jānorāda, ka, ar apstrīdētajiem aktiem grozot Lēmuma 2014/119 pielikumu un Regulas Nr. 208/2014 I pielikumu, Padome – tāpat kā tā pirmo reizi to darīja 2019. gada marta aktos – pievienoja sadaļu, kas ir pilnībā veltīta tiesībām uz aizstāvību un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un kas ir iedalīta divās daļās.

79      Pirmajā daļā ir ietverts tikai vispārējs atgādinājums par tiesībām uz aizstāvību un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksu. It īpaši vispirms ir atgādinātas dažādās procesuālās tiesības, kas ir ikvienai personai, kura tiek turēta aizdomās vai pret kuru tiek veikta kriminālvajāšana kriminālprocesā saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 42. pantu. Turpinājumā, pirmkārt, ir atgādināts, ka saskaņā ar šā paša kodeksa 306. pantu jebkura sūdzība par izmeklētāja vai prokurora lēmumiem, darbību vai bezdarbību ir jāizskata izmeklēšanas tiesnesim vai vietējai tiesai, klātesot sūdzības iesniedzējam, tā advokātam vai viņa juridiskajam pārstāvim. Otrkārt, ir norādīts, ka minētā kodeksa 309. pantā ir precizēti izmeklēšanas tiesneša lēmumi, kas var tikt pārsūdzēti, ceļot prasību. Visbeidzot, ir precizēts, ka vairāki izmeklēšanas pasākumi, piemēram, mantas arests un apcietinājums, ir iespējami tikai ar izmeklēšanas tiesneša vai tiesas lēmumu.

80      Otrā daļa attiecas uz personas tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā piemērošanu katrai sarakstā iekļautajai personai. Runājot konkrētāk par prasītāju, ir precizēts, ka saskaņā ar Padomes lietas materiālos ietverto informāciju viņa tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir tikušas ievērotas kriminālprocesā, uz kuru ir balstījusies Padome, kā to tostarp apliecināja, pirmām kārtām, izmeklēšanas tiesneša 2017. gada 1. marta un 2018. gada 5. oktobra lēmumi un, otrām kārtām, izmeklēšanas tiesneša 2017. gada 8. februāra un 2019. gada 19. augusta lēmumi, kā arī tas, ka aizstāvība turpināja iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem (skat. šā sprieduma 37. punktu).

81      2020. gada 6. marta vēstulē (skat. šā sprieduma 38. punktu) Padome, pirmām kārtām, vienīgi norādīja, ka ĢP apliecinājumos ir pierādīts, ka attiecībā uz prasītāju joprojām norisinājās kriminālprocess 113 un kriminālprocess 521 par valsts līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos, un ka šie apliecinājumi attiecīgi 2019. gada 19. un 21. novembrī ir tikuši iesniegti Ukrainas Nacionālajā korupcijas apkarošanas birojā. Otrām kārtām, attiecībā uz prasītāja tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu Padome precizēja, ka šo tiesību ievērošana bija apliecināta šā sprieduma 80. punktā minētajos tiesu nolēmumos. Attiecībā it īpaši uz izmeklēšanas tiesneša 2019. gada 19. augusta lēmumu, kas pieņemts kriminālprocesā 113, esot uzskatīts, ka lēmumi par aizdomām prasītājam tika paziņoti 2014. gada 22. decembrī un 2016. gada 19. augustā, ka apsūdzības uzturētājs bija pierādījis saprātīgu aizdomu esamību, ka 2019. gada 10. jūnijā prasītāja vārds bija iekļauts starptautiskā meklēto personu sarakstā, ka bija pierādīts, ka viņš ir slēpies no iestādēm, kuras ir atbildīgas par pirmstiesas izmeklēšanu, un ka bija pietiekami iemesli uzskatīt, ka viņš to turpinās.

82      Tādējādi no iemesliem, kas izklāstīti apstrīdētajos aktos un minētajā 2020. gada 6. marta vēstulē, tos skatot kopā, izriet, ka Padome skaidri apliecināja, ka ir pārbaudījusi prasītāja tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu abos šā sprieduma 81. punktā minētajos kriminālprocesos, lai arī tā sniedza papildu detaļas vienīgi par kriminālprocesu 113, kurā tika pieņemts izmeklēšanas tiesneša 2019. gada 19. augusta lēmums.

83      Šajā ziņā iesākumā ir jānorāda, ka Padome nav pierādījusi, kādā ziņā visi Pečerskas tiesas izmeklēšanas tiesneša lēmumi, kas atgādināti šā sprieduma 80. punktā un kas ir tikai procesuāli akti, liecinātu par prasītāja tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu kriminālprocesā 113 un kriminālprocesā 521. Proti, kā ir atgādināts šā sprieduma 65.–67. punktā, šajā lietā Padomei pirms lēmuma pieņemšanas par attiecīgo ierobežojošo pasākumu saglabāšanu bija jāpārbauda, vai Ukrainas tiesībaizsardzības iestāžu lēmums uzsākt un veikt attiecībā uz prasītāju kriminālizmeklēšanas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas ir saistīti ar valsts amatpersonas veiktu valsts līdzekļu vai aktīvu piesavināšanos un valsts līdzekļu vai aktīvu ļaunprātīgu izmantošanu, ir ticis pieņemts, ievērojot viņa minētās tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Klymenko/Padome, T‑295/19, EU:T:2020:287, 78. punkts).

84      No šīs perspektīvas raugoties, minētos tiesas nolēmumus vismaz formāli nevar identificēt kā lēmumus uzsākt un veikt izmeklēšanas procedūru, kas pamatotu ierobežojošo pasākumu saglabāšanu. Ņemot to vērā, ir iespējams atzīt, ka no materiāltiesiskā viedokļa, tā kā šos lēmumus – vismaz izmeklēšanas tiesneša 2019. gada 19. augusta lēmumu, kurš ir atbilstīgs laika ziņā, – ir pieņēmusi tiesa, Padome tos patiešām ir ņēmusi vērā kā faktisko pamatu, kas pamato attiecīgo pasākumu saglabāšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Klymenko/Padome, T‑295/19, EU:T:2020:287, 79. punkts).

85      Tādējādi ir jāpārbauda, vai Padome varēja pamatoti uzskatīt, ka šie lēmumi, kā arī apstāklis, ka prasītāja aizstāvība turpināja iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem brīdī, kad tika pieņemti apstrīdētie akti, liecina par viņa tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu.

86      Vispirms, attiecībā uz izmeklēšanas tiesneša 2019. gada 19. augusta lēmumu ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Padome, no tā skaidri neizriet, ka prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā šajā lietā bija nodrošinātas. Lai gan ir taisnība, kā 2020. gada 6. marta vēstulē uzsver Padome (skat. šā sprieduma 81. punktu), ka Pečerskas tiesas izmeklēšanas tiesnesis varēja secināt, ka kriminālprocesā 113, uz kuru attiecas šis nolēmums, prasītājs bija aizdomās turētā persona, ka viņš bija iekļauts starptautiskā meklēto personu sarakstā, ka prokurors bija pierādījis, ka viņš slēpās no iestādēm, kuras ir atbildīgas par pirmstiesas izmeklēšanu, un ka bija pietiekami iemesli uzskatīt, ka viņš to turpinās, tomēr no lietas materiāliem neizriet, ka Padome būtu faktiski ņēmusi vērā informāciju, kuru prasītājs tai bija paziņojis 2020. gada 23. janvāra vēstulē, kā arī iepriekš 2018. gada 19. decembra un 2019. gada 4. februāra vēstulēs.

87      Proti, prasītājs, iesniedzot apliecinošus dokumentus, it īpaši bija apgalvojis, ka viņa vārds nebija iekļauts Interpola meklēto personu sarakstā un līdz ar to izmeklēšanas tiesnesis pat nevarēja pieņemt atsevišķus lēmumus, kurus Padome uzskatīja par tādiem, kas liecina par prasītāja tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu.

88      Šajā ziņā ir jānorāda – no lietas materiāliem neizriet, ka Padome būtu pārbaudījusi informāciju, uz kuru izmeklēšanas tiesnesis balstījās, lai uzskatītu, ka prasītāja vārds bija iekļauts “starptautiskā meklēto personu sarakstā”.  Turklāt Padome nav norādījusi iemeslus, kuru dēļ tā aprobežojās tikai ar ĢP un minētā izmeklēšanas tiesneša apgalvojumiem šajā ziņā, neraugoties uz dokumentiem, kuri pierāda, ka 2019. gada 20. jūnijā prasītāja vārds nebija iekļauts Interpola meklēto personu sarakstā.

89      Šis aspekts nav nenozīmīgs, izvērtējot prasītāja tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu no Kriminālprocesa kodeksa 193.‑6. panta viedokļa, – minētajā pantā, kā izriet no izmeklēšanas tiesneša 2019. gada 19. augusta lēmuma, ir noteikts, ka iekļaušana starptautiskā meklēto personu sarakstā ir viens no nosacījumiem, kas prokuroram ir jāpierāda, kad tas lūdz piemērot drošības līdzekli – apcietinājumu (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Klymenko/Padome, T‑295/19, EU:T:2020:287, 87. punkts).

90      Šajā lēmumā izmeklēšanas tiesnesis balstījās uz prokurora 2019. gada 10. jūnija rezolūciju, lai uzskatītu, ka prasītāja vārds bija iekļauts šādā sarakstā, tomēr nenorādīja, kāds bija prokurora sniegtais pierādījums.  Savukārt attiecībā uz ĢP ir jākonstatē, ka tā abās tabulās, kuras pievienotas 2019. gada 1. novembra vēstulei un kurās apkopota informācija par kriminālprocesa 113 un kriminālprocesa 521 stadiju un ar kurām tostarp tiecās paskaidrot, kādā ziņā prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā bija ievērotas, vienīgi norādīja, ka “aizdomās turētais ir iekļauts meklēto personu sarakstā”.

91      Padomes izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru Interpola lietu kontroles komisijas sniegtie apliecinājumi nebija noslēdzošie apliecinājumi, nevar likt apšaubīt šos apsvērumus. Proti, ĢP informācija par to, ka prasītāja vārds ir iekļauts “meklēto personu sarakstā”, katrā ziņā neļāva Padomei pārbaudīt, vai ir ievērots nosacījums attiecībā uz to, ka prokurors ir veicis šādu iekļaušanu, un līdz ar to, vai izmeklēšanas tiesnesis, pieņemot savu lēmumu, ir ievērojis prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (skat. šā sprieduma 89. punktu). Šajos apstākļos Padome nevarēja apmierināties tikai ar informāciju – vai nu lakonisko, vai neprecīzo –, kas bija tās rīcībā un tai būtu vajadzējis vismaz lūgt Ukrainas iestādēm paskaidrojumus.

92      Turklāt – un tam nav ietekmes uz šo lietu – ciktāl, kā pamatoti norāda Padome, 2020. gada 13. maija spriedums ir pasludināts vēlāk par apstrīdētajiem aktiem, tomēr ir jānorāda, ka no minētā sprieduma izriet – pirmām kārtām, ar to vien, ka prokurors pieņem procesuālu lēmumu rezolūcijas iekļaut personu Interpola meklēto personu sarakstā veidā, nepietiek, jo ir arī prasīts, lai tiktu veikti visi nepieciešamie pasākumi šādas rezolūcijas īstenošanai, ko prokurors nekādi nebija pierādījis, un, otrām kārtām, šādu Kriminālprocesa kodeksa 193.‑6. panta interpretāciju jau bija sniegusi Ukrainas korupcijas apkarošanas Augstās tiesas apelāciju palāta vairākos tiesas nolēmumos, kas pieņemti laikā no 2019. gada septembra līdz 2020. gada februārim.

93      Turpinot, attiecībā uz izmeklēšanas tiesneša 2017. gada 1. marta un 2018. gada 5. oktobra lēmumiem, kā arī izmeklēšanas tiesneša 2017. gada 8. februāra lēmumu, no kuriem pirmie divi saistīti ar īpašas izmeklēšanu in absentia uzsākšanu un pēdējais saistīts ar drošības līdzekļa – apcietinājuma – noteikšanu, ir jānorāda, ka tie tika pieņemti pirms apstrīdēto aktu pieņemšanas. No tā izriet, ka ar tiem nepietiek, lai pierādītu, ka Ukrainas tiesībaizsardzības iestādes lēmums, uz kuru Padome ir iecerējusi balstīties, lai attiecībā uz laikposmu no 2020. gada marta līdz 2021. gada martam saglabātu spēkā esošus aplūkojamos ierobežojošos pasākumus attiecībā uz prasītāju, tika pieņemts, ievērojot viņa tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Turklāt Vispārējai tiesai jau ir bijusi iespēja izteikties gan par izmeklēšanas tiesneša 2017. gada 1. marta lēmumu, gan par 2018. gada 5. oktobra lēmumu lietā, kurā tika pieņemts 2020. gada 25. jūnija spriedums Klymenko/Padome (T‑295/19, EU:T:2020:287, 78.–88. un 91. punkts), ko Padome nav apstrīdējusi, un Vispārējā tiesa nosprieda, ka ar šiem lēmumiem nevarēja pierādīt, ka minētās prasītāja tiesības aplūkojamajos kriminālprocesos bija ievērotas.

94      Katrā ziņā ir arī jānorāda, ka visi iepriekš minētie tiesu nolēmumi iekļaujas kriminālprocesos, kas bija prasītāja vārda iekļaušanas un saglabāšanas sarakstā pamats, un tie ir tikai pakārtoti šiem procesiem, ciktāl tie ir procesuālie lēmumi. Ar šādiem lēmumiem – kuri labākajā gadījumā var tikt izmantoti, lai pierādītu pietiekami nopietna faktiskā pamata esamību, proti, faktu, ka saskaņā ar iekļaušanas kritēriju pret prasītāju notiek kriminālprocesi, kas tostarp attiecas uz Ukrainas valstij piederošu līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos, – pašiem par sevi vien nav iespējams pierādīt, ka Ukrainas tiesībaizsardzības iestādes lēmums par minēto kriminālprocesu uzsākšanu un īstenošanu, uz kuru būtībā balstās ierobežojošo pasākumu saglabāšana pret prasītāju, tika pieņemts, ievērojot viņa tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Klymenko/Padome, T‑295/19, EU:T:2020:287, 92. punkts).

95      Turklāt Padome nemin nevienu lietas materiālu procesā, kura rezultātā tika pieņemti apstrīdētie akti, no kā izrietētu, ka tā ir izvērtējusi minētos tiesu nolēmumus un ka tā no šiem nolēmumiem ir varējusi secināt, ka prasītāja procesuālās tiesības bija ievērotas pēc būtības.

96      Visbeidzot, attiecībā uz aizstāvības iepazīšanos ar kriminālprocesa materiāliem, kas vēl notika laikā, kad tika pieņemti apstrīdētie akti, ir jānorāda, ka, pirmām kārtām, ĢP nesniedz nekādu informāciju par šī iepazīšanās procesa raksturu un ilgumu un, otrām kārtām, no vienīgās ĢP sniegtās informācijas izriet, ka šis process notiek kopš 2017. gada 21. aprīļa, dienas, kurā beidzās pirmstiesas izmeklēšana kriminālprocesā 113, un kopš 2018. gada 3. decembra, dienas, kurā beidzās pirmstiesas izmeklēšana kriminālprocesā 521.

97      Tomēr, pretēji tam, ko apgalvo Padome, tā nav pierādījusi, kādā ziņā tās rīcībā esošā informācija par minēto aizstāvības iepazīšanos [ar kriminālprocesa materiāliem] kriminālprocesā 113 un kriminālprocesā 521 un ar to saistītajiem tiesas nolēmumiem tai ļāva uzskatīt, ka prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā bija ievērotas, lai gan, kā viņš ir apgalvojis, minētās tiesvedības, kas attiecās uz rīcību, kura esot veikta laikposmā no 2011. līdz 2014. gadam, vēl bija pirmstiesas izmeklēšanas stadijā un turklāt, jau slēgtas, bija nodotas citām izmeklēšanas iestādēm 2019. gada novembrī, un tā rezultātā aplūkojamās lietas vēl nebija nodotas izskatīšanai pēc būtības Ukrainas tiesā.

98      Hartas 47. panta otrajā daļā, kas ir mēraukla, pēc kuras Padome izvērtē tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu, ir paredzēts, ka ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un objektīvā iepriekš ar likumu izveidotā tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Klymenko/Padome, T‑295/19, EU:T:2020:287, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

99      Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, kādas ir 6. pantā paredzētās tiesības, šo tiesību nozīme un apjoms saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu ir tāds pats kā ECPAK noteiktajām tiesībām.

100    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, interpretējot ECPAK 6. pantu, ECT ir norādījusi, ka saprātīga termiņa principa mērķis ir tostarp aizsargāt apsūdzēto personu pret pārmērīgu procesa ilgumu un izvairīties no tā, ka šī persona pārlieku ilgi paliek neziņā par tā iznākumu, kā arī no kavējumiem, kas var apdraudēt tiesvedības efektivitāti un uzticamību (skat. ECT, 2015. gada 7. jūlijs, Rutkowski u.c. pret Poliju, CE:ECHR:2015:0707JUD007228710, 126. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt ECT ir uzskatījusi, ka šī principa pārkāpums var tikt konstatēts it īpaši tad, ja kriminālprocesa izmeklēšanas stadijai ir raksturīgi vairāki neaktīvi posmi, kuros ir vainojamas iestādes, kuru kompetencē ietilpst šī izmeklēšana (šajā nozīmē skat. ECT, 2004. gada 6. janvāris, Rouille pret Franciju, CE:ECHR:2004:0106JUD005026899, 29.–31. punkts; 2007. gada 27. septembris, Reiner u.c. pret Rumāniju, CE:ECHR:2007:0927JUD000150502, 57.–59. punkts, un 2012. gada 12. janvāris, Borisenko pret Ukrainu, CE:ECHR:2012:0112JUD002572502, 58.–62. punkts).

101    Tāpat no judikatūras izriet, ka tad, ja attiecībā uz personu vairāku gadu garumā ir noteikti ierobežojoši pasākumi un tas būtībā notiek tādas pašas ĢP vai citas izmeklēšanas iestādes veiktas pirmstiesas izmeklēšanas dēļ, Padomei ir padziļināti jāizvērtē jautājums par varbūtējiem šīs personas pamattiesību pārkāpumiem, ko pieļāvušas Ukrainas iestādes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 30. janvāris, Stavytskyi/Padome, T‑290/17, EU:T:2019:37, 132. punkts).

102    Tāpēc izskatāmajā lietā Padomei vismaz bija jānorāda iemesli, kuru dēļ tā, neraugoties uz iepriekš 97. punktā izklāstītajiem prasītāja argumentiem, varēja uzskatīt, ka viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību – kas acīmredzami ir pamattiesības – Ukrainas tiesībaizsardzības iestādē ir tikušas ievērotas saistībā ar viņam izvirzītās apsūdzības izskatīšanu saprātīgā termiņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Klymenko/Padome, T‑295/19, EU:T:2020:287, 100. punkts).

103    Tātad, ņemot vērā lietas materiālus, nevar secināt, ka pierādījumi, kas bija Padomes rīcībā apstrīdēto aktu pieņemšanas laikā, tai būtu ļāvuši pārbaudīt, vai Ukrainas tiesībaizsardzības iestāžu lēmums tika pieņemts, ievērojot prasītāja tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un uz viņa lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā.

104    Turklāt šajā ziņā ir arī jānorāda, ka pastāvīgā judikatūra – saskaņā ar kuru, pieņemot tādu lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu kā to, kas attiecas uz prasītāju, Padomei vai Savienības tiesai ir jāpārbauda nevis to izmeklēšanu pamatotība, kas Ukrainā tiek veiktas pret personu, uz kuru attiecas šie pasākumi, bet gan vienīgi lēmums par līdzekļu iesaldēšanu, ņemot vērā dokumentu vai dokumentus, uz kuriem ir balstīts šis lēmums, – nevar tikt interpretēta tādējādi, ka Padomei nav jāpārbauda, vai trešās valsts lēmums, ar kuru tā plāno pamatot ierobežojoša pasākuma pieņemšanu, ir pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Klymenko/Padome, T‑295/19, EU:T:2020:287, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).

105    Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, nav pierādīts, ka Padome pirms apstrīdēto aktu pieņemšanas ir pārbaudījusi, vai Ukrainas tiesībaizsardzības iestāde procesos, uz kuriem tā pamatojas, ir ievērojusi prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. No tā izriet, ka, nolemjot saglabāt prasītāja vārdu sarakstā, Padome ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā.

106    Šādos apstākļos ir jāatceļ apstrīdētie akti, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, neizvērtējot citus viņa izvirzītos pamatus un argumentus.

 Par Lēmuma 2020/373 seku atstāšanu spēkā

107    Pakārtoti, Padome tiesiskās drošības apsvērumu dēļ lūdz Īstenošanas regulas 2020/370 daļējas atcelšanas gadījumā Vispārējai tiesai atzīt, ka Lēmuma 2020/373 sekas paliek spēkā, līdz stājas spēkā Īstenošanas regulas 2020/370 daļēja atcelšana.

108    Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta pirmo daļu apelācijai par Vispārējās tiesas spriedumu principā nav apturošas iedarbības. Tomēr saskaņā ar šo statūtu 60. panta otro daļu, atkāpjoties no LESD 280. panta, Vispārējās tiesas nolēmumi, kas pasludina regulu par spēkā neesošu, tomēr stājas spēkā tikai pēc tam, kad ir beidzies termiņš apelācijas iesniegšanai, vai, ja šajā termiņā ir iesniegta apelācija, pēc tam, kad apelācija noraidīta.

109    Šajā lietā Īstenošanas regulai 2020/370 ir regulas raksturs, jo tajā ir paredzēts, ka šī regula nosaka saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs – un tas atbilst regulas iedarbībai, kāda tā ir paredzēta LESD 288. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. aprīlis, Padome/Bank Saderat Iran, C‑200/13 P, EU:C:2016:284, 121. punkts).

110    Tādējādi Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta otrā daļa šajā lietā ir piemērojama (spriedums, 2016. gada 21. aprīlis, Padome/Bank Saderat Iran, C‑200/13 P, EU:C:2016:284, 122. punkts).

111    Visbeidzot, runājot par Lēmuma 2020/373 atcelšanas sekām laikā, ir jāatgādina, ka atbilstoši LESD 264. panta otrajai daļai Vispārējā tiesa, ja tā to uzskata par vajadzīgu, var noteikt, kuras no atceltā akta sekām ir jāuzskata par galīgām.

112    Šajā gadījumā atšķirība starp datumiem, kad stāsies spēkā Īstenošanas regulas 2020/370 atcelšana un Lēmuma 2020/373 atcelšana, varētu nopietni apdraudēt tiesisko drošību, jo abos šajos aktos prasītājam ir noteikti identiski pasākumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 21. februāris, Klyuyev/Padome, T‑731/15, EU:T:2018:90, 263. punkts). Lēmuma 2020/373 radītās sekas līdz ar to ir atstājamas spēkā attiecībā uz prasītāju līdz brīdim, kad stāsies spēkā Īstenošanas regulas 2020/370 atcelšana.

 Par tiesāšanās izdevumiem

113    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2020/373 (2020. gada 5. marts), ar ko groza Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā, un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2020/370 (2020. gada 5. marts), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā, ciktāl Oleksandr Viktorovych Klymenko vārds ir atstāts to personu, vienību un struktūru sarakstā, kurām tiek piemēroti šie ierobežojošie pasākumi.

2)      Lēmuma 2020/373 1. pants paliek spēkā attiecībā uz O. Klymenko līdz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta pirmajā daļā noteiktā apelācijas termiņa beigām vai, ja šajā termiņā tiks iesniegta apelācija, līdz tās noraidīšanai.

3)      Eiropas Savienības Padome atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Spielmann

Spineanu‑Matei

Mastroianni

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 3. februārī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – franču.