Language of document : ECLI:EU:T:2022:242

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2022. gada 27. aprīlī (*)

Šķīrējklauzula – Dotācijas nolīgums, kas noslēgts atbilstoši Septītajai pamatprogrammai pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem (2007.–2013. gads) – Attiecināmās izmaksas – Pieteikums par atmaksāšanu – Finanšu revīzija – OLAF izmeklēšana – Interešu konflikts ģimenes vai emocionālo saišu dēļ – Labas ticības princips – Nediskriminācijas civilstāvokļa dēļ princips – Tiesiskā paļāvība – Atcelšanas prasība – Debetnotas – Akti, kas nav nodalāmi no līguma – Nepārsūdzams akts – Tiesības efektīvi celt prasību tiesā – Nepieņemamība

Lieta T‑4/20

Sieć Badawcza Łukasiewicz – Port Polski Ośrodek Rozwoju Technologii, Vroclava (Polija), ko pārstāv M. Ł. Stępkowski, advokāts,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Araujo Arce un J. Estrada de Solà, pārstāvji,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši M. Jēgers [M. Jaeger] (referents) un M. Stanku [M. Stancu],

sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu, tostarp:

–        prasītājas ar atsevišķu dokumentu 2020. gada 3. janvārī iesniegto pieteikumu par noteiktu datu nepubliskošanu atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 66. pantam,

–        iebildumu rakstu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 20. maijā un kurā Komisija precizē, ka tā neiebilst pret prasītājas iesniegto pieteikumu atbilstoši Reglamenta 66. pantam,

pēc 2021. gada 5. oktobra tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar savu prasību prasītāja Sieć Badawcza Łukasiewicz – Port Polski Ośrodek Rozwoju Technologii galvenokārt, pamatojoties uz LESD 272. pantu, lūdz konstatēt Eiropas Komisijas līgumiskā prasījuma neesamību, kas minēts 2019. gada 13. novembrī izdotās sešās debetnotās par kopējo summu 180 893,90 EUR, ietverot pamatsummu 164 449 EUR un zaudējumu atlīdzību 16 444,90 EUR, kā arī piespriest Komisijai atlīdzināt summas, kuras bija ietvertas šajās debetnotās, un pakārtoti – pamatojoties uz LESD 263. pantu, atcelt tai adresēto Komisijas 2019. gada 12. novembra vēstuli.

I.      Tiesvedības priekšvēsture

2        Prasītāja ir pētniecības institūts, kam ir piekļuve trim dotāciju nolīgumiem saskaņā ar Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (2007.–2013. gads) (turpmāk tekstā – “PP7”) kā [dotācijas] saņēmējai.

3        No 2007. gada decembra līdz 2010. gada jūlijam Komisija noslēdza vairākus dotāciju nolīgumus, tostarp nolīgumus Nr. 215669‑EUWB, Nr. 248577‑C2POWER un Nr. 257626‑ACROPOLIS (turpmāk tekstā attiecīgi – “dotācijas nolīgums EUWB”, “dotācijas nolīgums C2POWER” un “dotācijas nolīgums ACROPOLIS” vai kopā – “attiecīgie dotācijas nolīgumi”), ar trim konsorcijiem, ko veido pētniecības organizācijas no dažādām dalībvalstīm; katru konsorciju vada koordinators. Lai gan konsorciju koordinatori bija galvenie Komisijas līgumpartneri, katram saņēmējam bija attiecīgo dotācijas nolīgumu puses statuss.

4        Prasītāja, kuras nosaukums tobrīd bija Wrocławskie Centrum Badań EIT+, piekļuva attiecīgajiem dotācijas nolīgumiem kā saņēmēja.

5        No 2013. gada 12. līdz 14. augustam attiecībā uz dotācijas nolīgumu C2POWER – kopā ar citiem dotācijas nolīgumiem, kas noslēgti saistībā ar PP7 (projekti SAPHYRE un FIVER), – tika veikta revīzija, ko īstenoja ārējs revīzijas uzņēmums, rīkojoties kā Komisijas pilnvarotais pārstāvis.

6        2013. gada 11. oktobrī prasītāja iesniedza papildu informāciju, ko revidenti bija prasījuši 2013. gada 14. augustā organizētajā slēgtajā sanāksmē.

7        2014. gada 17. februārī revidenti nosūtīja prasītājai revīzijas ziņojuma sākotnējo projektu. Ar 2014. gada 7. marta vēstuli prasītāja iesniedza savus apsvērumus par minēto revīzijas ziņojumu.

8        Ar 2014. gada 22. aprīļa vēstuli Komisija nosūtīja prasītājai 2014. gada 21. marta galīgo revīzijas ziņojumu (Nr. 13‑BA 222‑030) par dotācijas nolīgumu C2POWER un projektiem SAPHYRE un FIVER (turpmāk tekstā – “galīgais revīzijas ziņojums”) un tai paziņoja, ka revīziju uzskata par pabeigtu.

9        2014. gada 15. septembrī izmeklēšanā OF/2013/0325/A 3 Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) nosūtīja prasītājai kā attiecīgajai personai lūgumu iesniegt dokumentus par stundām, kuras deklarējis kāds no tās darbiniekiem (turpmāk tekstā – “attiecīgais darbinieks”) tās Eiropas Savienības finansētajos projektos. 2014. gada 8. oktobrī prasītāja nosūtīja OLAF pieprasītos dokumentus.

10      Ar 2014. gada 10. oktobra vēstuli OLAF lūdza prasītāju iesniegt citus apliecinošus dokumentus saistībā ar diviem citiem tās darbiniekiem. Ar 2014. gada 6. novembra vēstuli prasītāja iesniedza pieprasītos dokumentus.

11      2015. gada 15. janvārī OLAF informēja prasītāju kā personu, uz kuru attiecas izmeklēšana, par tai pārmesto rīcību, proti, tās līdzdalību veiktajos nepatiesajos paziņojumos, kas sniegti par attiecīgā darbinieka un divu citu darbinieku darba laika uzskaites lapām.

12      2015. gada 27. janvārī prasītāja nosūtīja OLAF savus apsvērumus, kuros tā apstrīdēja pēdējā minētā apgalvojumus.

13      2015. gada 1. jūnijā OLAF informēja prasītāju par izmeklēšanas pabeigšanu, kā arī par tās ieteikumiem, kuri tika nosūtīti Polijas tiesu iestādēm un kompetentajiem Komisijas dienestiem.

14      2015. gada 25. jūnijā prasītāja nosūtīja OLAF vēstuli, kurā bija ietverti vairāki informācijas pieprasījumi un apstiprinoši dokumenti, kurā tā tostarp lūdza OLAF izmeklēšanas ziņojuma eksemplāru.

15      2015. gada 10. augustā OLAF sniedza prasītājai pieprasīto informāciju, izņemot to informāciju, kas bija pakļauta stingriem noteikumiem par konfidencialitāti un personas datu aizsardzību, kur tostarp bija tā izmeklēšanas ziņojums. Tādējādi OLAF precizēja strīdīgos faktus, laikposmu un projektus, uz kuriem attiecās šie fakti (proti, attiecīgie dotācijas nolīgumi, projekts SAPHYRE un projekts ONEFIT), kā arī ieteikumus, kas adresēti kompetentajam ģenerāldirektorātam saistībā ar attiecīgās summas atgūšanu.

16      Ar 2015. gada 1. septembra vēstuli prasītāja lūdza OLAF sniegt tai detalizētu informāciju un norādīt atbilstošās tiesību normas saistībā ar tā veikto izmeklēšanu. OLAF atbildēja 2015. gada 9. novembrī.

17      2018. gada 7. augustā Komisija informēja prasītāju par savu nodomu izdot divas debetnotas par pamatsummu 374 188 EUR un par zaudējumu atlīdzības summu 30 200 EUR, pamatojoties uz OLAF secinājumiem saistībā ar attiecīgajiem dotāciju nolīgumiem, projektu SAPHYRE un projektu ONEFIT.

18      2018. gada 26. oktobrī prasītāja nosūtīja Komisijai vēstuli, kurā tā apstrīdēja OLAF secinājumus un lūdza ņemt vērā vairākus faktiskos un tiesiskos apstākļus pirms atgūšanas pasākumu veikšanas.

19      2019. gada 22. jūlija vēstulē Komisija informēja prasītāju, ka daži no tās apsvērumiem ir likuši mainīt tās sākotnējo nostāju. Precīzāk, abu pārējo darbinieku personāla izmaksas galu galā tika akceptētas, un vienīgi attiecīgā darbinieka personāla izmaksas, kas attiecas uz laikposmu no 2010. gada augusta līdz 2012. gada oktobrim, tika noraidītas, un rezultātā kopējā pieprasītā summa bija 180 895,90 EUR.

20      2019. gada 29. augustā prasītāja nosūtīja Komisijai otru apstrīdēšanas vēstuli, kurā tā lūdza ņemt vērā tās papildu apsvērumus par pasākumiem, kurus tā plānoja veikt.

21      Komisija prasītājai atbildēja ar 2019. gada 12. novembra vēstuli, atstājot spēkā savu nostāju, un to informēja par debetnotu izdošanu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šī vēstule tika pievienota 2019. gada 13. novembra elektroniskā pasta vēstulei, kurai bija pievienotas arī debetnotas Nr. 3241913641 (dotācijas nolīgums ACROPOLIS, pamatsumma 72 592 EUR), Nr. 3241913642 (dotācijas nolīgums EUWB, zaudējumu atlīdzības summa 7 259,20 EUR), Nr. 3241913643 (dotācijas nolīgums EUWB, pamatsumma 64 818 EUR), Nr. 3241913644 (dotācijas nolīgums C2POWER, zaudējumu atlīdzības summa 6 481,80 EUR), Nr. 3241913645 (dotācijas nolīgums C2POWER, pamatsumma 27 039 EUR) un Nr. 3241913647 (dotācijas nolīgums ACROPOLIS, zaudējumu atlīdzības summa 2703,90 EUR), kas bija jāapmaksā līdz 2019. gada 30. decembrim.

22      2019. gada 23. decembrī prasītāja samaksāja visas Komisijas pieprasītās summas.

23      2019. gada 24. decembra vēstulē prasītāja apšaubīja apstrīdētā lēmuma, Komisijas 2019. gada 13. novembra elektroniskā pasta vēstules, kā arī minētajai elektroniskā pasta vēstulei pievienoto debetnotu saturu un apstrīdēja šos pēdējos minētos.

II.    Lietas dalībnieku prasījumi

24      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

–        apmierināt tās, pamatojoties uz LESD 272. pantu, celto prasību, konstatējot, pirmkārt, Komisijas apgalvotā līgumiskā prasījuma neesamību un, otrkārt, personālu izmaksu attiecināmību, kas prasīti 2019. gada 13. novembra debetnotās Nr. 3241913641 (72 592 EUR), Nr. 241913643 (64 818 EUR) un Nr. 3241913645 (27 039 EUR);

–        piespriest Komisijai atlīdzināt summas, kuras prasītāja ir samaksājusi atbilstoši 2019. gada 13. novembra debetnotām Nr. 3241913641, Nr. 3241913642, Nr. 3241913643, Nr. 3241913644, Nr. 3241913645 un Nr. 3241913647, pieskaitot procentus, jo minētās summas Komisijai jau ir tikušas samaksātas pagaidu kārtībā, neskarot šīs tiesvedības iznākumu;

–        pakārtoti – apmierināt tās, pamatojoties uz LESD 263. pantu, celto prasību, atceļot apstrīdēto lēmumu;

–        katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

–        noraidīt saskaņā ar LESD 272. pantu celto prasību kā nepamatotu;

–        atzīt, ka summa 180 893,90 EUR, kas ietver pamatsummu 164 449 EUR un zaudējumu atlīdzības summu 16 444,90 EUR un kas minēta 2019. gada 13. novembra debetnotās Nr. 3241913641, Nr. 3241913642, Nr.o3241913643, Nr.o3241913644, Nr. 3241913645 un Nr.o3241913647, atbilst neattiecināmām izmaksām;

–        noraidīt pakārtoti atbilstoši LESD 263. pantam celto prasību kā acīmredzami nepieņemamu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par pieteikumu par datu nepubliskošanu

26      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 3. janvārī, prasītāja iesniedza pieteikumu par noteiktu datu nepubliskošanu atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 66. pantam, lai nodrošinātu, pirmkārt, personas datu aizsardzību un, otrkārt, komercnoslēpuma aizsardzību.

27      Ar šo pieteikumu prasītāja būtībā vēlas, lai netiktu publiskoti šādi dati:

–        tās agrāk un pašlaik nodarbināto personu vārdi;

–        trešo personu vārdi;

–        tās darbinieku darba līgumu saturs;

–        cita informācija prasības pieteikumā vai tā pielikumos, kas varētu ļaut sabiedrībai identificēt personu;

–        tās organizatoriskā struktūra;

–        OLAF ziņojums gadījumā, ja tas tiktu iesniegts.

28      Turklāt prasītāja lūdz, lai šī sprieduma publicēšanas gadījumā tiktu publicēti tikai izvilkumi, no kuriem nevarētu izrietēt to personu identifikācija, uz kurām attiecas šī tiesvedība, vai detalizēta informācija par tās organizatorisko struktūru, vadības praksi vai rīcību darba devēja statusā.

29      Pirmām kārtām, jāatgādina, ka, saskaņojot tiesas nolēmumu publicēšanu un tiesības uz personas datu un komercnoslēpumu aizsardzību, tiesai katras lietas apstākļos ir jāmeklē taisnīgs līdzsvars, ņemot vērā arī sabiedrības tiesības saskaņā ar LESD 15. pantā noteiktajiem principiem piekļūt tiesu nolēmumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 5. oktobris, Broughton/Eurojust, T‑87/19, nav publicēts, EU:T:2020:464, 49. punkts).

30      Vispirms izskatāmajā lietā šajā spriedumā nav minēti to personu vārdi, kurus agrāk nodarbināja un pašlaik nodarbina prasītāja, trešo personu vārdi un cita informācija, kas ietverta prasības pieteikumā vai pielikumos un kas varētu ļaut sabiedrībai identificēt personu.

31      Turklāt pieteikumam attiecībā uz OLAF ziņojumu nav priekšmeta, jo attiecīgais ziņojums netika iesniegts.

32      Visbeidzot attiecībā uz informāciju par darba līgumu saturu, prasītājas organizatorisko struktūru, tās vadības praksi un rīcību darba devēja statusā šajā spriedumā atrodama tikai informācija, kuras nepubliskošana varētu negatīvi ietekmēt sabiedrības piekļuvi spriedumiem un to izpratni.

33      Otrām kārtām, jānorāda, ka šajā spriedumā ietvertā informācija vai nu tika sniegta un apspriesta 2021. gada 5. oktobra atklātajā tiesas sēdē, vai arī par tās nepubliskošanu netika sniegts pietiekams pamatojums, tādējādi nav tiesiska pamata apmierināt prasītājas pieteikumu (šajā nozīmē skat. rīkojumus, 2017. gada 21. jūlijs, Polskie Górnictwo Naftowe i Gazownictwo/Komisija, T‑130/17 R, EU:T:2017:541, 62. punkts, un 2017. gada 21. jūlijs, PGNiG Supply & Trading/Komisija, T‑849/16 R, EU:T:2017:544, 57. punkts).

B.      Par prasību, kas celta atbilstoši LESD 272. pantam

1.      Par prasību konstatēt līgumiska prasījuma neesamību un personāla izmaksu attiecināmību un par pieteikumu atmaksāt samaksātās summas

34      Galvenokārt atbilstoši LESD 272. pantam celtajā prasībā izteikto prasījumu pamatojumam prasītāja izvirza četrus pamatus, ar ko tiek apgalvots attiecīgo dotācijas nolīgumu noteikumu, Beļģijas tiesību, Polijas darba tiesību un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums.

a)      Par pirmo pamatu – attiecīgo dotācijas nolīgumu noteikumu pārkāpumu

35      Lai pamatotu pirmo pamatu, prasītāja izvirza trīs iebildumus.

1)      Par pirmo iebildumu, ar ko apgalvots attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.22. panta 1.–6. punkta pārkāpums vienpusējās līdzekļu un paušālās atlīdzības atgūšanas dēļ

36      Ar pirmo iebildumu prasītāja apstrīd gan Komisijas veiktās atgūšanas tiesiskumu, gan to, ka Komisija ir noteikusi paušālu atlīdzību, ņemot vērā šo kompetenci regulējošos līguma noteikumus.

37      Proti, tā uzskata, ka, lai gan attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.22. panta 6. punkts ļauj Komisijai veikt tādus pasākumus kā līdzekļu atgūšanas rīkojumu izdošana vai soda piemērošana, šīs pilnvaras ir jāīsteno, pamatojoties uz revīzijas secinājumiem minēto nolīgumu II pielikuma II.22. panta 1. punkta izpratnē.

38      Taču, pirmkārt, Komisija esot pieprasījusi prasītājai veikt pārskaitījumu, nepamatojoties uz revīzijas secinājumiem attiecībā uz dotācijas nolīgumiem EUWB un ACROPOLIS un – attiecībā uz dotācijas nolīgumu C2POWER – rīkojoties pretēji revīzijas secinājumiem, kuriem tā tomēr esot piekritusi.

39      Otrkārt, Komisija esot pamatojusies uz OLAF izmeklēšanas ziņojumu, kas neesot finanšu revīzija attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.22. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka, lai gan attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.22. panta 8. punkts ļauj Komisijai piesaistīt OLAF, lai veiktu pārbaudes un apskates uz vietas, šī tiesību norma tomēr tai nedod tiesības atkāpties no minēto nolīgumu II pielikuma II.22. panta 6. punkta noteikumiem.

40      Tādējādi prasītāja secina, ka piemērojamie līguma noteikumi neļaujot Komisijai rīkoties tā, kā tā ir to darījusi, atgūstot naudas līdzekļus un paušālo atlīdzību vienpusēji, tā vietā, lai celtu prasību par samaksu kompetentajā tiesā, un aprobežojoties ar faktu apstrīdēšanu, nesniedzot pierādījumus šīs apstrīdēšanas pamatojumam.

41      Prasītāja piebilst, ka pretēji Komisijas apgalvojumiem ne Padomes Regula (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (2002. gada 25. jūnijs) par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 2002, L 248, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Finanšu regula”), ne arī LESD 317. pants nepiešķir tai autonomas līgumiskās pilnvaras saskaņā ar attiecīgajiem dotāciju nolīgumiem pieprasīt atgūšanu bez jebkāda galīgā revīzijas ziņojuma vai pretēji šāda ziņojuma secinājumiem.

42      Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

43      Pirmkārt, attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma 3. iedaļa “Pārbaudes un sodi” ietver II.22. pantu “Finanšu revīzija un pārbaudes”, kurā paredzētas, pirmām kārtām, revīzijas procedūras un, otrām kārtām, pārbaudes procedūras.

44      Par revīzijas procedūrām attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.22. panta 1. punktā ir noteikts, ka “jebkurā projekta izpildes brīdī un piecu gadu laikā pēc projekta pabeigšanas Komisija var veikt finanšu revīzijas, piesaistot ārējus revidentus vai arī pašas Komisijas dienestus, tostarp OLAF”. Šajā pantā ir arī noteikts, ka “revīzija tiek uzskatīta pa uzsāktu datumā, kurā ir saņemta attiecīga Komisijas nosūtīta vēstule”, ka “šīs revīzijas var attiekties uz finansiāliem, sistēmiskiem un citiem aspektiem (piemēram, grāmatvedības un vadības principiem) saistībā ar dotāciju nolīguma pareizu īstenošanu” un ka “šīs revīzijas veic konfidenciāli”.

45      Attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.22. panta 6. punktā ir piebilsts, ka, “pamatojoties uz revīzijas secinājumiem, Komisija veic visus tās skatījumā piemērotus pasākumus, tostarp izdodot līdzekļu atgūšanas rīkojumus par visu vai daļu no tās veiktajiem maksājumiem un nosakot jebkurus piemērojamos sodus”.

46      Par pārbaudes procedūrām attiecīgo dotāciju nolīgumu II pielikuma II.22. panta 8. punktā saistībā ar iespēju veikt izmeklēšanas pasākumus ir noteikts, ka “turklāt” Komisija “var veikt pārbaudes un apskates uz vietas saskaņā ar Padomes Regulu (Euratom, EK) Nr. 2185/96 (1996. gada 11. novembris) par pārbaudēm un apskatēm uz vietas, ko Komisija veic, lai aizsargātu Eiropas Kopienu finanšu intereses pret krāpšanu un citām nelikumībām, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 (1999. gada 25. maijs) par izmeklēšanu, ko veic [OLAF], [kā arī] Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999 (1999. gada 25. maijs) par izmeklēšanu, ko veicis [OLAF]”.

47      No iepriekš minētā izriet, ka pārbaudes procedūras, kādas tās ir paredzētas attiecīgajos dotāciju nolīgumos, ir pasākumi, kuri izriet no pusēm saistošā līgumiskā ietvara un kuri autonomi pārklājas ar revīzijas procedūrām.

48      Otrkārt, lai varētu īstenot attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.22. pantā paredzētās procedūras, minētā pielikuma II.3. panta g) punktā ir paredzēts, ka “katrs saņēmējs tieši sniedz Komisijai, tostarp [OLAF] un Revīzijas palātai, visu nepieciešamo informāciju saistībā ar pārbaudēm un revīziju”.

49      OLAF 2014. gada 15. septembra vēstule, pieprasot prasītājai iesniegt noteiktus dokumentus (skat. šā sprieduma 9. punktu), ir īpaši vērsta uz šo mērķi, attaisnojot izmeklēšanas pasākumu, pamatojoties uz attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.3. panta g) punktu.

50      Tādējādi OLAF īstenotā procedūra iekļaujas pušu izveidotajā līgumiskajā ietvarā.

51      Treškārt, ir būtiski, ka 2014. gada 15. septembra prasība iesniegt dokumentus nav pamatota ar attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.22. panta 3. punktu. Šajā pēdējā minētajā ir paredzēts:

“Dotācijas saņēmēji saglabā visu ar dotācijas nolīgumu saistīto dokumentu oriģinālus vai – izņēmuma gadījumos – pienācīgi apliecinātas kopijas, tostarp elektroniskās kopijas, uz laiku, kas nepārsniedz piecus gadus no projekta beigām. Tie tiek nodoti Komisijas rīcībā pēc pieprasījuma jebkuras revīzijas laikā, kas tiek veikta atbilstoši dotācijas nolīgumam.”

52      Ja ar šo tiesību normu pamatotais pieprasījums ļauj sasniegt tādu pašu rezultātu kā saskaņā ar attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.3. panta g) punktu izteiktais pieprasījums, minētā pielikuma II.22. panta 3. punktu piemēro tikai revīzijas procedūrās, nevis pārbaudes procedūrās. Turklāt tāda pati argumentācija ir piemērojama, lai norobežotu attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.22. panta 3. punkta un minētā pielikuma II.22. panta 8. punkta piemērošanas jomas.

53      Tādējādi šajā lietā OLAF veiktā procedūra ietilpst pārbaudes procedūrās, kas paredzētas attiecīgo dotācijas nolīgumu noteikumos.

54      Ceturtkārt, šajā lietā īstenotajā pārbaudes procedūrā Komisija ir identificējusi prasītājas pieļautos pārkāpumus, kas izraisa noteiktu izmaksu neattiecināmību.

55      Šajā ziņā jānorāda, ka attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.21. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka “gadījumā, ja summa, kas saņēmējam ir jāatmaksā [Eiropas] Savienībai, ir jāatgūst pēc dotācijas nolīguma saskaņā ar [PP7] laušanas vai beigām, Komisija pieprasa parāda summas atmaksāšanu, izdodot līdzekļu atgūšanas rīkojumus attiecīgajam saņēmējam”.

56      Saskaņā ar šo tiesību normu, uz kuru ir skaidri balstīts apstrīdētais lēmums, Komisijai bija tiesības izdarīt secinājumus no pārbaudes procedūras iznākuma, pieprasot no prasītājas pienākošos naudas līdzekļu atgūšanu.

57      Tādējādi pretēji prasītājas apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem, pirmām kārtām, attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.22. panta 8. punkts nepiešķirot Komisijai tiesības atkāpties no minētā pielikuma II.22. panta 6. punkta un, otrām kārtām, Komisija nevarot neņemt vērā galīgo revīzijas ziņojumu atbilstoši attiecīgajiem dotācijas nolīgumiem, procedūra, kas tiek ievērota šajā lietā, nav atkarīga no prasītājas norādītās revīzijas procedūras.

58      Šajā ziņā jāuzsver – dotācijas nolīgumu 9. panta 1. punktā ir skaidri norādīts, ka šos nolīgumus “regulē [..] Finanšu regula, kuru piemēro vispārējam budžetam, un tās īstenošanas noteikumi [..]”.

59      Finanšu regulas 119. pantā ir noteikts:

“1.      Neskarot turpmākas pārbaudes, ko veic iestāde, dotācijas summa nav galīga, kamēr iestāde nav pieņēmusi gala ziņojumus un pārskatus.

2.      Ja saņēmējs nepilda savas saistības, dotāciju aptur vai samazina, vai izbeidz īstenošanas noteikumos paredzētajos gadījumos pēc tam, kad saņēmējam bijusi dota iespēja izteikt savus apsvērumus.”

60      Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka Finanšu regulas 119. pantā – redakcijā, kas bija piemērojama faktu rašanās laikā, – nav izvirzītas īpašas un specifiskas procesuālas prasības pārkāpumu identificēšanas kārtībai pārbaudes procedūrās, kas sāktas pēc galīgo ziņojumu un pārskatu pieņemšanas.

61      Turklāt šīs tiesību normas, kas bija spēkā faktu rašanās laikā, īstenošanas noteikumos šajā ziņā vairs nav ietvertas prasības. Proti, Komisijas Regulas (EK, Euratom) Nr. 2342/2002 (2002. gada 23. decembris), ar ko paredz īstenošanas kārtību Finanšu regulai (OV 2002, L 357, 1. lpp.), 183. panta pirmās daļas a) punktā un otrajā daļā tiek piešķirtas tiesības atbildīgajam kredītrīkotājam, tostarp – lai saņēmēji proporcionāli izdara atmaksājumu apstiprinātas darba programmas nepienācīgas īstenošanas gadījumā.

62      Visbeidzot, atbildot uz tiesas sēdē uzdoto jautājumu, prasītāja atzina, ka Finanšu regulas 119. pants ir piemērojams līgumiskajam ietvaram ar nosacījumu, ka tiek identificēts pārkāpums.

63      Tādējādi no iepriekš minētā izriet, ka Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ievērojusi procesuālās prasības, kas izvirzītas šajā lietā īstenotajā kontroles procedūrā.

64      Piektkārt, nav strīda par to, ka pēc apsvērumiem, ko prasītāja bija sniegusi 2018. gada 26. oktobra vēstulē, Komisija samazināja to summu apmēru, ko tā prasītājai bija pieprasījusi. Taču, apstrīdot OLAF ziņojuma secinājumus, ar kuriem bija pamatoti Komisijas apgalvojumi, prasītāja tostarp ir balstījusies uz galīgo revīzijas ziņojumu. Tādējādi, lai sagatavotu līdzekļu atgūšanas rīkojumus, Komisija ir ņēmusi vērā vērtējumus, kas izriet gan no revīzijas procedūras, gan no pārbaudes procedūras. Šajā ziņā Komisija rīkojās saskaņā ar pilnvarām, kas tai piešķirtas ar attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.22. panta 6. punktu un II.21. panta 1. punkta otro daļu, un to atspoguļo apstrīdētais lēmums.

65      Līdz ar to procedūra, ko Komisija izmanto, lai pieprasītu atmaksāt summas, kuras tā uzskatīja par atmaksājamām, nepārkāpj līguma noteikumus. Attiecīgi pirmais iebildums ir jānoraida.

2)      Par otro iebildumu, ar ko apgalvots attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.14. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta pārkāpums saistībā ar maksājuma pieprasījumu, kas atbilst faktiskajām izmaksām

66      Ar otro iebildumu prasītāja apgalvo, ka Komisijai bija pienākums atzīt attiecīgā darbinieka personāla izmaksu patiesumu, jo galīgajā revīzijas ziņojumā bija konkrēti apstiprināts to autentiskums un šiem secinājumiem Komisija bija piekritusi savā 2014. gada 22. aprīļa vēstulē.

67      Prasītāja no tā secina, ka, atkāpjoties no revidentu secinājumiem, tomēr nesniedzot pierādījumus, kas pamatotu šo iespēju, kā arī nesniedzot paskaidrojumus par OLAF secinājumu atbilstību, lai gan tā tos daļēji noraidīja, Komisija nav ievērojusi attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.14. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu un tādējādi ir pieļāvusi faktu kļūdu.

68      Prasītāja piebilst, ka Komisijas nostājai attiecībā uz pierādīšanas pienākuma sadali par dotācijas saņēmējas segto izmaksu attiecināmību un tās spēju atgūt finanšu līdzekļus nav nozīmes. Šajā ziņā tā uzsver, ka šajā gadījumā, tā kā galīgais revīzijas ziņojums, apstiprinot strīdīgo izmaksu esamību, tika pieņemts, Komisijai esot pienākums pierādīt šī ziņojuma kļūdaino raksturu un atsevišķu personāla izmaksu neattiecināmību.

69      Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

70      Vispirms jānorāda, ka prasītājas argumentācija saistībā ar tās pirmā pamata otro iebildumu ir vērsta uz to, lai pārmestu Komisijai līgumu noteikumu pārkāpumu galīgā revīzijas ziņojuma iespējami saistošā rakstura neievērošanas dēļ.

71      Pirmkārt, šāda revīzijām piešķirtā vērtība neizriet no attiecīgajiem dotācijas nolīgumiem. Gluži pretēji, to pierādījuma spēka pagaidu raksturs ir paredzēts attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.22. panta 1. punktā, kurā ir atzīta iespēja veikt jaunas revīzijas piecus gadus pēc attiecīgā projekta beigām. Tāpat arī attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.22. panta 8. punktā Komisijai ir atļauts sākt izmeklēšanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 (1999. gada 25. maijs) par izmeklēšanu, ko veic [OLAF] (OV 1999, L 136, 1. lpp.), kura tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (2013. gada 11. septembris) par izmeklēšanu, ko veic [OLAF], un ar ko atceļ [Regulu Nr. 1073/1999] un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999 (OV 2013, L 248, 1. lpp.).

72      Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 58.–62. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, apstrīdētais lēmums ir aptverts Finanšu regulas 119. pantā, kura 1. punktā ir skaidri norādīts, ka iestādes piekrišana ziņojumiem un galīgajam pārskatam “neskar [..] turpmākas pārbaudes, ko veic iestāde”.

73      Tādējādi galīgais revīzijas ziņojums pat pēc tam, kad Komisija to ir apstiprinājusi, nevar tikt uzskatīts tai par saistošu un negrozāmu. Līdz ar to ir jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru, ja vien Komisija neesot pieļāvusi kļūdu faktos, kas ir uzskatāma par attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.14. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta pārkāpumu, Komisijai bija pienākums atzīt attiecīgā darbinieka personāla izmaksu autentiskumu, jo revīzijā, uz kuru tā bija balstījusi secinājumus, iepriekš bija atzīts to patiesais raksturs.

74      Šo pašu iemeslu dēļ prasītājas argumentam, ka Komisija neesot sniegusi pierādījumus par galīgā revīzijas ziņojuma kļūdaino raksturu, nav nozīmes. Proti, no šī sprieduma 72. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka, ņemot vērā līguma noteikumus aplūkotajā lietā, Komisijai finanšu revīzijas konstatējumi nav saistoši, ja pēc šīs revīzijas veiktā pārbaude liek apšaubīt pēdējās minētās rezultātus.

75      Ņemot vērā iepriekš minēto, otrais iebildums ir jānoraida.

3)      Par trešo iebildumu, ar ko apgalvots, pirmkārt, attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.3. panta n) punkta pārkāpums, jo Komisija esot identificējusi interešu konflikta risku ģimenes saišu esamības dēļ, un, otrkārt, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 9. panta pārkāpums, kas balstīts uz diskrimināciju civilstāvokļa dēļ

76      Vispirms prasītāja uzskata, ka Komisija nevarēja secināt, ka pastāv interešu konflikta risks attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.3. panta n) punkta izpratnē, kas liktu apšaubīt attiecīgā darbinieka nostrādāto stundu skaita uzskaites ticamību, jo viņa sievai bija piekļuve minētajām uzskaites lapām.

77      Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka, neraugoties uz to, ka tas tika darīts zināms, Komisija neesot ņēmusi vērā, pirmkārt, konkrēto priekšnieku, kuri pārbaudīja attiecīgā darbinieka darbu autentiskumu, veikto kontroli, kurai gan attiecīgais darbinieks, gan viņa sieva bija pakļauti, un, otrkārt, to, ka starp laulātajiem nepastāv funkcionāla, hierarhiska vai organizatoriska saikne. Šajā ziņā prasītāja uzsver, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu faktos, izdarot pieņēmumu, ka attiecīgā darbinieka sievas iesaiste ir bijusi būtiska, lai gan patiesībā viņa sievas piekļuves būtība šī darbinieka darba laika uzskaites lapām bija tikai administratīva un viņai nebija nekādu pilnvaru grozīt šos dokumentus. Turklāt prasītāja norāda, ka revidenti bija pārbaudījuši un apstiprinājuši darba laika reģistrācijas sistēmu. Bez tam prasītāja apgalvo, ka nav pastāvējis nekāds interešu konflikta risks, par to liecina tas, ka nav neviena incidenta, ko būtu konstatējuši laulāto attiecīgās hierarhijas priekšnieki saistībā ar iespējamu krāpšanu saistībā ar darba laika uzskaites lapām.

78      Turpinājumā prasītāja norāda, ka nepastāv neviena tiesību norma, kurā būtu prasīts, lai laulātie būtu stingri nodalīti vienā un tajā pašā darbavietā. Šajā ziņā tā uzsver, ka šajā lietā ieviestie pasākumi (autonoma dubultā uzraudzība, norīkošana darbā atšķirīgos departamentos) ir mazāk ietekmējoša metode, lai nodrošinātu to darba laika uzskaites lapu patiesumu, kuras attiecīgā darbinieka sievai bija pieejamas viņas administratīvo pienākumu dēļ.

79      Visbeidzot prasītāja uzskata, ka Komisijas nostāja rada diskrimināciju civilstāvokļa situācijas dēļ un tas ir pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. un 9. pantam, jo laulātajiem noteiktais pienākums strādāt atsevišķi tikai šī statusa dēļ, nepastāvot patiesam iemeslam šaubīties par viņu godīgumu, esot pielīdzināms nevienlīdzīgai attieksmei darbā un/vai diskriminācijai. Šajā ziņā prasītāja apstrīd Komisijas nostāju, saskaņā ar kuru ir paredzēts pielāgot attiecīgā darbinieka sievas uzdevumus, lai izvairītos no interešu konflikta, jo šāds pasākums būtu uzskatāms par diskrimināciju civilstāvokļa dēļ.

80      Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

81      Attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.3. panta n) punktā ir noteikts – katram saņēmējam jāveic visi vajadzīgie piesardzības pasākumi, lai izvairītos no jebkāda interešu konflikta riska saistībā ar ekonomiskajām interesēm, politisko vai nacionālo piederību, ģimenes vai emocionālajām saiknēm vai jebkādām citām interesēm, kas var apdraudēt projekta objektīvu un neatkarīgu izpildi.

82      Tādējādi vispirms jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, no attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.3. panta n) punkta neizriet, ka ekonomisko, emocionālo vai ģimenes saišu esamība ļauj prezumēt interešu konflikta risku, kas var apdraudēt projekta neatkarīgu un objektīvu izpildi.

83      Proti, prezumpcija, kas varot izrietēt no ekonomisko, emocionālo vai ģimenes saišu esamības, ir ierobežota ar interešu konflikta riska esamību. Tādējādi no attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.3. panta n) punkta formulējuma izriet atspēkojama prezumpcija par šāda riska esamību, ja tostarp personas, kurām ir ģimenes vai emocionālas saiknes, vienā vai otrā veidā ir iesaistītas vienā un tajā pašā projektā. Šajā gadījumā laulāto attiecības, kuras saista attiecīgo darbinieku un viņa sievu, liek piemērot šo prezumpciju.

84      Tādējādi, lai gan Komisija var izmantot šo prezumpciju tai par labu, tai tomēr ir jāsniedz visi pierādījumi, kas apliecina, ka var tikt apdraudēta attiecīgā projekta neatkarīga un objektīva īstenošana.

85      Tādējādi vispirms ir jāizvērtē prasītājas iesniegtie pierādījumi, kuru mērķis ir atspēkot prezumpciju par interešu konflikta riska esamību, jo nosacījuma par emocionālo un ģimenes saišu esamību izpilde netiek apstrīdēta.

86      Šajā ziņā prasītājas argumenti, kas ir balstīti uz hierarhisko attiecību neesamību un organizatoriskās saiknes neesamību, nevar novērst interešu konflikta risku, jo šīs lietas kontekstā, kurā attiecīgā darbinieka sieva apstiprināja šī pēdējā minētā darba laika uzskaites lapas, ģimenes situācijas ietekme nevar tikt izslēgta tikai tādēļ vien, ka profesionālajā vidē nav administratīvu pakļautības attiecību.

87      Līdz ar to situācija šajā lietā patiešām nozīmē interešu konflikta risku attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.3. panta n) punkta izpratnē.

88      Tādējādi pēc tam ir jāpārbauda Komisijas iesniegtie pierādījumi par tādas iespējas pierādīšanu, ka attiecīgā projekta neatkarīga un objektīva īstenošana varētu tikt apdraudēta.

89      Šajā ziņā saistībā ar to attiecīgā darbinieka sievas darbību raksturu, kuras tika veiktas pie prasītājas, no lietas materiāliem izriet, ka faktu rašanās laikā darbinieka sieva bija nodarbināta prasītājas finanšu dienestā un ka viņa bija “PP7 projektu pārvaldītāja”, kas arī tika kvalificēta kā “galvenais administratīvais pārstāvis, kas atbildīgs par PP7 dotācijām”. Saistībā ar šiem darba pienākumiem, kā to atzīst prasītāja, “viņai saskaņā ar Civildienesta noteikumiem bija piekļuve laulātā darba laika uzskaites lapām, kas iesniegtas PP7 dotāciju vajadzībām, un viņa parakstīja tās līdz 2012. gada novembrim”.

90      Pirmkārt, par attiecīgā darbinieka sievas pienākumiem saistībā ar viņa darba laika uzskaites lapām ir jākonstatē, ka, lai gan prasītāja apgalvo, ka attiecīgā darbinieka sieva veica biroja darbu un it īpaši bija atbildīga par to dokumentu apkopošanu un uzturēšanu, kuri saistīti ar PP7 dotācijām, no prasītājas A.16. pielikumā iesniegtajām attiecīgā darbinieka darba laika uzskaites lapām nepārprotami izriet, ka attiecīgā darbinieka darba laika uzskaites lapu saturu ir apstiprinājusi viņa sieva un šajos dokumentos blakus jēdzienam “apstiprina” (approved) parādās attiecīgā darbinieka sievas paraksts.

91      Otrkārt, par prasītājas apgalvojumu, ka attiecīgā darbinieka sieva nevarēja grozīt oficiālos dokumentus, – šāds apgalvojums padara iespēju apdraudēt attiecīgā projekta pienācīgu īstenošanu vēl ticamāku, jo, lai gan – kā tas tika pierādīts šī sprieduma 90. punktā – viņa apstiprinot sava vīra darba laika uzskaites lapas, viņai neesot pat bijis iespējas tās grozīt pēdējo minēto neprecizitāšu gadījumā.

92      Tādējādi jāsecina, ka Komisija ir sniegusi juridiski pietiekamus pierādījumus par to, ka attiecīgā projekta pienācīga izpilde varēja tikt apdraudēta.

93      Šo secinājumu neatspēko prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru attiecīgā darbinieka sievas profesionālās darbības bija pakļautas viņas priekšnieku veiktai dubultai kontrolei. Proti, pierādījumi, kuru mērķis ir apliecināt, ka pastāv iespēja, ka attiecīgā projekta pienācīga izpilde varētu tikt apdraudēta, ir jāizvērtē, ņemot vērā to, ka prasītājai nav izdevies atspēkot tādas situācijas esamību, kas rada interešu konflikta risku (skat. šī sprieduma 87. punktu). Šajā kontekstā jānorāda, ka pretēji prasītājas apgalvojumiem pastāv funkcionāla saikne starp attiecīgo darbinieku un viņa sievu. Tas, ka pēdējai minētajai jāapstiprina sava vīra darba laika uzskaites lapas bez iespējas tās grozīt, lai gan tā bez jebkādām šaubām parādās kā “priekšniece” (supervisor) uz šīm uzskaites lapām, pietiek, lai uzskatītu, ka prasītājas ieviestā kontroles sistēma neatbilst tai uzliktajai prasībai veikt visus nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai izvairītos no jebkāda interešu konflikta riska no ģimenes vai emocionālo saišu skatpunkta, kas var apdraudēt attiecīgā projekta neatkarīgu un objektīvu izpildi saskaņā ar attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.3. panta n) punkta izpildi.

94      Līdz ar to Komisija nav pārkāpusi attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.3. panta n) punktu, uzskatot, ka prasītāja nebija veikusi visus nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai novērstu jebkādu interešu konflikta risku no ģimenes vai emocionālo saišu skatpunkta, kas varētu apdraudēt attiecīgā projekta neatkarīgu un objektīvu izpildi.

95      Turklāt vispirms attiecībā uz prasītājas apsvērumiem par to, ka revidenti bija apstiprinājuši darba laika reģistrācijas sistēmu attiecīgā darbinieka un viņa sievas klātbūtnē, ir jānorāda uz šī sprieduma 73. un 74. punktā izklāstītajiem secinājumiem par galīgajā revīzijas ziņojumā ietverto vērtējumu vērtību.

96      Turpinājumā attiecībā uz prasītājas iebildumiem par konkrētu pierādījumu par interešu konflikta risku neesamību pietiek atgādināt, ka attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.3. panta n) punkta formulējumā netiek prasīts, lai šim konfliktam būtu pierādāma ietekme uz līguma izpildi vai tā izmaksām.

97      Visbeidzot attiecībā uz apgalvojumu, ka Komisijas nostāja nozīmējot diskrimināciju civilstāvokļa situācijas dēļ, kas ir pretrunā Hartas 7. un 9. pantam, ir jānorāda, ka apgalvotais pārkāpums neattiecas uz līguma noteikumu nepareizu izpildi.

98      Tomēr jāatgādina, ka Vispārējai tiesai jau ir bijusi iespēja nospriest, ka Hartas – kas ir Savienības primāro tiesību akts – 51. panta 1. punktā ir paredzēts bez izņēmumiem, ka tās noteikumi “attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu”, un ka tādējādi pamattiesības ir paredzētas, lai regulētu Savienības iestādēm piešķirtās kompetences īstenošanu, tostarp līgumattiecību ietvaros (spriedumi, 2018. gada 3. maijs, Sigma Orionis/Komisija, T‑48/16, EU:T:2018:245, 101. un 102. punkts, un 2018. gada 3. maijs, Sigma Orionis/REA, T‑47/16, nav publicēts, EU:T:2018:247, 79. un 80. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2020. gada 13. maijs, Talanton/Komisija, T‑195/18, nav publicēts, EU:T:2020:194, 73. punkts).

99      Tāpat, kad Savienības iestādes vai struktūras pilda līgumu, uz tām joprojām attiecas pienākumi, kas tām ir noteikti saskaņā ar Hartu un Savienības tiesību vispārējiem principiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 86. punkts). Tiesa arī ir uzsvērusi, ka gadījumā, ja puses savā līgumā, izmantojot šķīrējklauzulu, nolemj piešķirt Savienības tiesai kompetenci izskatīt ar šo līgumu saistītos strīdus, tad neatkarīgi no piemērojamām tiesībām, kas noteiktas līgumā, šīs tiesas kompetencē ir izvērtēt iespējamus Hartas un Savienības tiesību vispārējo principu pārkāpumus (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Inclusion Alliance for Europe/Komisija, C‑378/16 P, EU:C:2020:575, 81. punkts).

100    Tomēr šajā lietā prasība izvairīties no jebkāda interešu konflikta ģimenes vai emocionālo saišu dēļ ir vērsta uz to, lai novērstu būtisku un acīmredzamu neatkarības un objektivitātes prasības pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 6. aprīlis, Camós Grau/Komisija, T‑309/03, EU:T:2006:110, 141. punkts), kas it īpaši gulstas uz atbildīgo, kurš ir atbildīgs par to pētnieku darba laika uzskaites lapu apstiprināšanu, kuri strādā pie Savienības subsidētā projekta. Tādējādi, pat pieņemot, ka tāda tiesību norma, kuras mērķis ir nodrošināt interešu konflikta neesamību, kā tas ir šajā lietā, varētu ietekmēt Hartas 7. un 9. pantā aizsargātās tiesības, šo pēdējo minēto tiesību saturs nebūtu skarts, bet gan – lielākais – būtu ierobežota to īstenošana. Saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu, ievērojot proporcionalitātes principu, Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumus var noteikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst Savienības atzītiem vispārējo interešu mērķiem vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

101    Šajā lietā esot tieši tāpat. Proti, šādā gadījumā vispirms attiecībā uz Savienības atzītu vispārējo interešu mērķa esamību šāda ierobežojuma mērķis būtu nodrošināt LESD 317. pantā paredzētā pareizas finanšu pārvaldības principa ievērošanu. Turklāt šis ierobežojums esot nepieciešams, jo Komisijai, tā kā tā nebija tiešā lieciniece dotācijas saņēmējas veiktajiem uzdevumiem, nav citu līdzekļu, lai kontrolētu deklarēto personāla izmaksu precizitāti, izņemot tās, kurām būtu jāizriet it īpaši no iesniegtajām uzticamām darba laika uzskaites lapām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 8. septembris, Amitié/Komisija, T‑234/12, nav publicēts, EU:T:2015:601, 210. punkts un tajā minētā judikatūra). Visbeidzot, šis ierobežojums neesot nesamērīgs, jo, pirmkārt, Hartas 7. un 9. pantā aizsargātās tiesības neesot skartas pašā to saturā, kā tas ir uzsvērts šī sprieduma 100. punktā, un, otrkārt, kā norāda Komisija, prasība novērst jebkādu interešu konfliktu ģimenes vai emocionālo saišu dēļ varētu tikt izpildīta ar minimāliem organizatoriskiem pielāgojumiem. Tāpēc prasītājas apgalvojumi par diskriminācijas esamību ir jānoraida, jo, pirmkārt, tie ir pamatoti ar Hartas 7. un 9. panta pārkāpumu un, otrkārt, šāds pārkāpums, pieņemot, ka tas ir iespējams, ņemot vērā apstrīdēto noteikuma par interešu konfliktu piemērošanu, nav pierādīts.

102    Ņemot vērā iepriekš minēto, trešais iebildums un tātad arī pirmais pamats kopumā ir jānoraida.

b)      Par otro pamatu, ar ko apgalvots Beļģijas tiesību pārkāpums

103    Iesākumā prasītāja atgādina, ka attiecīgajos dotācijas nolīgumos ir ietverta atsauce uz Beļģijas tiesībām.

104    Tādējādi, pamatojoties uz Beļģijas civiltiesībām, prasītāja otrā pamata pamatojumam izvirza trīs iebildumus.

105    Vispirms prasītāja uzskata, ka Komisijas nostāja šajā lietā liekot prezumēt, ka prasītāja esot rīkojusies ļaunticīgi – tā ir prezumpcija, kuras rezultātā tā vienpusēji ir konstatējusi līguma pārkāpumu, lai gan galīgajā revīzijas ziņojumā tas nav konstatēts, un attiecībā uz dotācijas nolīgumu C2POWER – rīkojoties pretēji revīzijas secinājumiem. Tādējādi Komisija esot pārkāpusi Beļģijas Civilkodeksa 1134. un 1135. pantā paredzēto līgumu izpildes labā ticībā principu.

106    Turpinājumā prasītāja pārmet Komisijai, ka tā savu prasījumu atmaksāt attiecīgā darbinieka personāla izmaksas esot pamatojusi ar OLAF ārpus līgumiskā ietvara sagatavoto izmeklēšanas ziņojumu, kura pierādījuma spēks esot apšaubāms. Proti, Komisija pati esot nolēmusi neņemt vērā visus minētā ziņojuma secinājumus un neesot izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā ne tikai ir atkāpusies no galīgā revīzijas ziņojuma konstatējumiem, nepierādot prasītājas prettiesisku rīcību, bet arī galu galā vairs neņēma vērā izmaksas, kas tiek uzskatītas par “ievērojami pārmērīgām”, proti, tās, kas pārsniedz robežvērtību, kuras noteikšana nav saistīta ar attiecīgo dotācijas nolīgumu noteikumiem. Tādējādi Komisija neesot ievērojusi Beļģijas Civilkodeksa 1315. pantā paredzēto noteikumu par pierādīšanas pienākumu, saskaņā ar kuru tam, kurš prasa izpildīt saistību, tā ir jāpierāda.

107    Visbeidzot prasītāja uzskata, ka tā esot samaksājusi Komisijas pieprasītos maksājumus, lai gan Komisija nevarēja pamatot savus prasījumus. Tādējādi Komisija esot pārkāpusi Beļģijas Civilkodeksa 1235., 1376. un 1377. pantu, neatmaksājot tai pārskaitītās summas, kuras tā bija nepamatoti saņēmusi parāda neesamības dēļ.

108    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

109    Otrā pamata pirmie divi iebildumi ir jāizskata kopā.

110    Pirmām kārtām, no vienas puses, jānorāda, ka pretēji prasītājas apgalvojumiem Komisijas prasījums par atmaksāšanu, kā tas tika secināts šī sprieduma 65. punktā, nav balstīts uz ārpus līgumiskā ietvara sagatavoto izmeklēšanas ziņojumu. No otras puses, jāatgādina, ka tika secināts arī, ka Komisijai nebija saistoši galīgā revīzijas ziņojuma konstatējumi (skat. šī sprieduma 73. un 74. punktu).

111    Otrām kārtām, ir jāizskata jautājums par pamatojumu, uz kuru ir balstīts Komisijas pieprasījums par atmaksāšanu, lai noteiktu, vai tā ir pārkāpusi gan līgumu izpildes labā ticībā principu, prezumējot prasītājas ļaunticību, gan noteikumu par pierādīšanas pienākumu, neiesniedzot pierādījumus, kas ļautu pamatot šo pieprasījumu.

112    Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka saskaņā ar vispāratzītu tiesību principu jebkura tiesa piemēro savas procesuālās normas, tostarp normas par jurisdikciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1992. gada 8. aprīlis, Komisija/Feilhauer, C‑209/90, EU:C:1992:172, 13. punkts). Uz noteikumiem, kas paredzēti, lai regulētu pierādīšanas pienākumu, pierādījuma elementu pieļaujamību, vērtību un pierādījuma spēku, katrā ziņā šis principu neattiecas, ciktāl tie nav procesuāla rakstura, bet gan pēc būtības tādā ziņā, ka tie nosaka subjektīvo tiesību pastāvēšanas nosacījumus, jomu un izbeigšanos. Tādējādi revidētajos līgumos izdarītā tiesību aktu izvēle ir saistīta arī ar pierādīšanas noteikumiem (spriedums, 2015. gada 8. septembris, Amitié/Komisija, T‑234/12, nav publicēts, EU:T:2015:601, 115. punkts).

113    Tādējādi šajā lietā pierādīšanas pienākuma sadalījums attiecībā uz dotācijas saņēmējam radušos izmaksu attiecināmību ir reglamentēts Beļģijas Civilkodeksa 1315. pantā, kurā ir noteikts, ka tam, kurš prasa izpildīt saistību, tā ir jāpierāda un savukārt tam, kurš apgalvo, ka no tās ir atbrīvojies, ir jāpierāda samaksa vai fakts, kura sekas ir tā saistības izbeigšanās.

114    Otrkārt, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka saistībā ar nolīgumu, kurā ietverta šķīrējklauzula LESD 272. panta izpratnē, lietas dalībniekam, kurš deklarējis izmaksas Komisijai Savienības finansiālā atbalsta saņemšanai, ir jāsniedz pierādījumi, ka minētās izmaksas atbilst dotācijas nolīgumu finanšu nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 25. janvāris, ANKO/Komisija, T‑771/14, nav publicēts, EU:T:2017:27, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

115    Treškārt, kā atgādināts šī sprieduma 101. punktā, Komisijai, neesot tiešai lieciniecei dotācijas saņēmējas veiktajiem uzdevumiem, nav citu līdzekļu, lai kontrolētu deklarēto personāla izmaksu precizitāti, kā vien tie, kuriem būtu jāizriet it īpaši no iesniegtajām uzticamām darba laika uzskaites lapām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 8. septembris, Amitié/Komisija, T‑234/12, nav publicēts, EU:T:2015:601, 210. punkts un tajā minētā judikatūra).

116    Ceturtkārt, no judikatūras izriet, ka pienākuma iesniegt uzticamas darba laika uzskaites lapas, lai pamatotu deklarētās personāla izmaksas, neievērošana ir pietiekams iemesls, lai noraidītu visas šīs izmaksas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Technion un Technion Research & Development Foundation/Komisija, T‑216/12, EU:T:2015:746, 82. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, ja dotācijas saņēmēja deklarētās izmaksas saskaņā ar attiecīgo dotāciju nolīgumu nav atbilstīgas, tāpēc ka tās ir atzītas par nepārbaudāmām un/vai neuzticamām, Komisijai nav citas iespējas kā veikt dotācijas atgūšanu nepamatoto summu apmērā, jo, balstoties uz juridisko pamatu, ko veido šis dotācijas nolīgums, šai iestādei ir atļauts no Savienības budžeta norēķināties tikai par pienācīgi pamatotām summām (skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).

117    Šajā lietā šī sprieduma 92. punktā ir secināts, ka strīdīgajām darba laika uzskaites lapām nebija prasītās uzticamības garantijas, jo pastāvēja interešu konflikta risks, kas var apdraudēt attiecīgā projekta neatkarīgu un objektīvu izpildi.

118    Šajā ziņā, pirmkārt, var uzsvērt, ka interešu konflikta risks ir neparasta situācija, kurā radušās izmaksas var nebūt nedz reālas, nedz paša saņēmēja segtas, nedz arī – attiecīgā gadījumā – izmantotas tikai konkrētā projekta īstenošanas mērķim attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.14. panta 1. punkta a), b) un e) apakšpunkta izpratnē. Līdz ar to tas, ka līgumslēdzējs neizpilda līgumiskās saistības, kas uzliktas ar attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.3. panta n) punktu, veikt visus nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai izvairītos no jebkāda interešu konflikta riska, ir uzskatāms par tam noteikto līgumsaistību nepareizu izpildi. Tādējādi tas pamato izmaksu atgūšanu saskaņā ar Regulas Nr. 2342/2002 183. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 22. janvāris, EKETA/Komisija, T‑198/17, nav publicēts, EU:T:2019:27, 91. punkts). Otrkārt, ja Komisija iesniedz konkrētas norādes par to, ka pastāv risks, ka deklarētais darba laiks neatbilst attiecināmības nosacījumiem, kā tas ir gadījumā, kad ir identificēts interešu konflikta risks, izmaksu neattiecināmība tiek prezumēta un dotācijas saņēmējam ar pierādījumu elementiem ir jāpierāda, ka pieļaujamības nosacījumi, gluži pretēji, ir ievēroti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 22. oktobris, EKETA/Komisija, C‑273/19 P, EU:C:2020:852, 74.–77. punkts, un 2019. gada 22. janvāris, EKETA/Komisija, T‑166/17, nav publicēts, EU:T:2019:26, 61. punkts).

119    Tādējādi, neiesniedzot pierādījumus par interešu konflikta riska neesamību un līdz ar to neievērojot pienākumu iesniegt uzticamas darba laika uzskaites lapas, lai pamatotu deklarētās personāla izmaksas, prasītāja nav izpildījusi tai saskaņā ar noteikumiem par pierādīšanas pienākuma sadali uzlikto pienākumu. Tātad Komisijai bija tiesības pieprasīt summas, kuras tā uzskatīja par nepamatoti izmaksātām, proti, visas attiecīgā darbinieka personāla izmaksas, kas norādītas viņa sievas apstiprinātajās darba laika uzskaites lapās, nepārkāpjot ne līgumu labticīgas izpildes principu Beļģijas Civilkodeksa 1134. un 1135. panta izpratnē, ne arī minētā kodeksa 1315. pantā paredzētos noteikumus par pierādīšanas pienākumu.

120    Tas, ka judikatūrā noteiktie principi tika noteikti saistībā ar to, ka finanšu revīzijā netika ievērots pienākums iesniegt uzticamas darba laika uzskaites lapas, lai pamatotu deklarētās personāla izmaksas, un ka šajā lietā finanšu revīzijā, kuras rezultātā tika sagatavots galīgais revīzijas ziņojums, netika apstrīdēta prasītājas iesniegto darba laika uzskaites lapu attiecībā uz konkrēto darbinieku uzticamība, neietekmē šo principu piemērošanas atbilstību šajā prasībā. Proti, kā atgādināts šī sprieduma 73. un 74. punktā, Komisijai šajā ziņojumā ietvertie konstatējumi nav saistoši.

121    Turklāt tas, ka Komisija galu galā neņēma vērā OLAF izmeklēšanas ziņojuma secinājumus kopumā, neliek apšaubīt šī ziņojuma pierādījuma spēku. Proti, no Regulas Nr. 883/2013 – ar ko atceļ Regulas Nr. 1073/1999 un Nr. 1074/1999, kuras minētas attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.22. panta 8. punktā, – 31. apsvēruma izriet, ka Savienības iestādēm, pamatojoties uz OLAF sagatavotajiem galīgajiem izmeklēšanas ziņojumiem, ir jālemj par turpmāko rīcību pabeigtajās izmeklēšanās. Turklāt Regulas Nr. 883/2013 11. panta 1. punktā ir skaidri norādīts, ka izmeklēšanas ziņojumam pievieno ieteikumus attiecībā uz to, vai būtu vai nebūtu jāveic kādas darbības. Tādējādi Komisijai ir tiesības ņemt vērā tikai daļu no OLAF izmeklēšanas ziņojumā ietvertajiem konstatējumiem, kas neapšaubot to pierādījuma spēku.

122    Visbeidzot, tā kā Komisijai bija tiesības pieprasīt atgūt visas attiecīgajam darbiniekam radušās izmaksas, to, ka tā ir nolēmusi piemērot robežvērtību, kas liktu pieprasīt tikai daļu no tām, prasītāja nevar apstrīdēt tās intereses celt prasību neesamības dēļ.

123    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka otrā pamata pirmais un otrais iebildums nav pamatots.

124    Tādējādi trešais iebildums zaudē savu priekšmetu un līdz ar to tas ir jānoraida.

125    Tātad otrais pamats ir jānoraida pilnībā.

c)      Par trešo pamatu, ar ko apgalvots Polijas tiesību pārkāpums

126    Pirmām kārtām, prasītāja norāda, ka attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.15. panta 1. punktā ir ietverta īpaša atsauce uz valsts tiesībām, kur ir regulēti darba līgumi, ko noslēguši dotāciju saņēmēji. Līdz ar to tās ieskatā ir jāuzskata, ka attiecībām, ko tā uzturēja ar attiecīgo darbinieku, no vienas puses, un viņa laulāto, no otras puses, bija piemērojamas Polijas darba tiesības.

127    Tomēr, pirmkārt, tā apgalvo Polijas Darba kodeksa 140. panta – kopsakarā ar 18. panta 2. punktu – noteikumu pārkāpumu, ar kuriem ir atļauta tā sauktā “uzdevumam veltītā darba laika” sistēma (system zadaniowego czasu pracy), ciktāl Komisija apgalvo, ka attiecīgajam darbiniekam bija jāveic “pārmērīgs stundu skaits” un tas “strādāja nesaprātīgi ilgā laikposmā” saistībā ar trim paralēlām darba tiesiskajām attiecībām, tostarp darba tiesiskajām attiecībām ar prasītāju uzdevumam veltītā darba laika sistēmas ietvaros. Prasītājas ieskatā šī sistēma, kas ir likumīga Polijā, neprasa pastāvīgu fizisku klātbūtni darba vietā un tādējādi nodrošina elastīgumu un iespēju veikt vairākus uzdevumus (multitasking) ar nosacījumu, ka darbinieks veic savus pienākumus.

128    Otrkārt, prasītāja atsaucas uz Polijas Darba kodeksa 11.3 panta, kurš piemērojams kopsakarā ar Hartas 7. un 9. pantu, pārkāpumu, kas faktu rašanās laikā aizliedz prasītājai nodalīt darbavietā attiecīgo darbinieku un viņa sievu tikai viņu laulības dēļ, jo šāda nošķiršana esot diskriminācija civilstāvokļa situācijas dēļ.

129    Otrām kārtām, prasītāja norāda, ka Komisija nav norādījusi konkrētus iemeslus, lai apstrīdētu attiecīgā darbinieka personāla izmaksas no 2010. gada augusta līdz 2012. gada oktobrim, vienlaikus piekrītot minētā darbinieka personāla izmaksām 2012. gada novembrī, lai gan viņa sievai bija piekļuve arī 2012. gada novembra darba laika uzskaites lapām.

130    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

131    Pirmām kārtām, ir jānorāda – pat ja trešais pamats tiktu apmierināts, tomēr darba laika uzskaites lapu uzticamība joprojām nepastāv, jo tas, ka attiecīgais darbinieks var veikt lielu darba stundu skaitu tādēļ, ka ir piedalījies dažādos projektos, neietekmē to, ka attiecībā uz šīm stundām prasītāja ir veikusi apstiprināšanas procedūru, pārkāpjot attiecīgo dotācijas nolīgumu II pielikuma II.3. panta n) punktu.

132    Šajā kontekstā jāatgādina, ka izmaksas, kas tiek uzskatītas par neattiecināmām, attiecas uz laikposmu no 2010. gada augusta līdz 2012. gada oktobrim. Visas darba laika uzskaites lapas par šo laikposmu bija apstiprinājusi attiecīgā darbinieka sieva. Šajā ziņā, ciktāl prasītāja atkārto savus iebildumus par judikatūras par pierādīšanas pienākumu attiecināmību attiecībā uz darba laika uzskaites lapu uzticamību, ir jānorāda uz šī sprieduma 92. punktā minēto.

133    Otrām kārtām, attiecībā uz apgalvojumu par Polijas Darba kodeksa 11.3 panta pārkāpumu ir jānorāda uz šī sprieduma 101. punktā minēto, kurā ir secināts, ka nevar identificēt jebkādu diskrimināciju saistībā ar civilstāvokļa situāciju.

134    Turklāt savā argumentācijā par Polijas Darba kodeksa 140. panta pārkāpumu prasītāja uzsver Komisijas nekonsekvenci, jo pēdējā minētā kritizē attiecīgā darbinieka sievas piekļuvi viņa darba laika uzskaites lapām visā strīdīgajā laikposmā, bet atzīst šo apstākli attiecībā uz laikposmu no 2012. gada novembra līdz decembrim, lai gan viņa vairs neietilpa prasītājas personālā tikai no 2013. gada janvāra.

135    Šajā ziņā, lai noraidītu prasītājas argumentu, pietiek atsaukties uz šī sprieduma 122. punktu, kurā ir secināts, ka tai nav intereses celt prasību.

136    Tādējādi – iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ un ciktāl prasītājas argumenti neietekmē strīda risinājumu – trešais pamats ir jānoraida kā neiedarbīgs.

d)      Par ceturto pamatu, ar ko apgalvots tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums labticīgi noslēgto līgumu izpildes ietvaros un aizliegums ļaunprātīgi piemērot līguma nosacījumus

137    Ceturtajā pamatā prasītāja būtībā uzskata, ka līgumattiecībās, kurās Komisija ir uzņēmusies saistības, esot jāievēro tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Šajā lietā, vispirms apstiprinot visus galīgajā revīzijas ziņojumā izdarītos secinājumus, kas tostarp attiecās uz attiecīgā darbinieka personāla izmaksu attiecināmību, pēc tam noraidot šīs izmaksas, Komisija esot pārkāpusi minēto principu, jo prasītāja leģitīmi varēja tiesiski paļauties tostarp uz attiecīgā darbinieka personāla izmaksu attiecināmību.

138    Prasītāja piebilst, ka Komisijas izvirzītie argumenti, lai noraidītu iespēju atsaukties uz tiesisko paļāvību tādēļ, ka pastāv revīzija, kurā nav atklāts pārkāpums, nav juridiski pamatoti.

139    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

140    Jāatgādina, ka šī sprieduma 73. un 74. punktā tika secināts, ka no līguma noteikumiem izriet, ka galīgais revīzijas ziņojums Komisijai nav saistošs. Līdz ar to prasītājai nevarēja būt tiesiskās paļāvības, neraugoties uz Komisijas izteikto piekrišanu attiecībā uz šīs revīzijas rezultātiem.

141    Turklāt no galīgā revīzijas ziņojuma izriet, ka revidenti ir skaidri norādījuši, ka viņu darbu mērķis “nebija sniegt jebkādu materiālu garantiju par pašu sistēmas iekšējo pārbaužu vispārējo atbilstību”. Lai gan – veicot darbus – revidenti nav identificējuši īpašus trūkumus prasītājas iekšējās kontroles sistēmā attiecībā uz finanšu pārskatu sagatavošanu un noformēšanu saistībā ar dotācijas nolīgumu C2POWER, vienkārša iebilde par šo darbu mērķi, ņemot vērā garantijas, kuras var tikt sniegtas par šīs sistēmas atbilstību, ir pietiekama, lai veidotu nenoteiktību, kas šajā ziņā kļūtu par šķērsli, lai rastos jebkāda tiesiskā paļāvība.

142    Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida un līdz ar to – arī prasījumi, ar kuriem tiek lūgts konstatēt Komisijas norādītā līgumiskā prasījuma neesamību un to personāla izdevumu attiecināmību, kuri prasīti debetnotās attiecībā uz pamatsummām saistībā ar attiecīgajiem dotācijas nolīgumiem un vērsti uz samaksāto summu atgūšanu.

2.      Par prasījumu piespriest Komisijai samaksāt nokavējuma procentus

143    Ciktāl tika nolemts noraidīt prasības pamatus, ar kuriem lūgts konstatēt Komisijas norādītā līgumiskā prasījuma neesamību un to personāla izmaksu attiecināmību, kuras pieprasītas debetnotās saistībā ar attiecīgajiem dotācijas nolīgumiem un kuras attiecas uz izmaksāto summu atgūšanu, prasība piespriest Komisijai samaksāt nokavējuma procentus ir jānoraida priekšmeta neesamības dēļ.

144    Ņemot vērā iepriekš minēto, tā kā visi pamati un prasījumi, kas izvirzīti, lai pamatotu prasību, kura celta saskaņā ar LESD 272. pantu, ir noraidīti, minētā prasība ir jānoraida.

C.      Par prasību atbilstoši LESD 263. pantam

145    Pakārtoti prasītāja ir cēlusi prasību, pamatojoties uz LESD 263. pantu, ciktāl tā uzskata, ka apstrīdētajam lēmumam ir pārsūdzama tiesību akta raksturs šīs tiesību normas izpratnē.

146    Komisija secina, ka atbilstoši LESD 263. pantam celtā prasība ir acīmredzami nepieņemama.

147    Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka gadījumā, ja ir līgums starp prasītāju un kādu no iestādēm, Savienības tiesās, pamatojoties uz LESD 263. pantu, var tikt celta prasība tikai tad, ja apstrīdētais akts paredzēts saistošu juridisku seku radīšanai, kas neietilpst līgumattiecībās, kuras saista puses, un kas nozīmē publiskās varas, kāda ir piešķirta līgumslēdzējai pusei – iestādei administratīvas iestādes statusā, priekšrocību īstenošanu (skat. spriedumu, 2015. gada 9. septembris, Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, C‑506/13 P, EU:C:2015:562, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

148    Šādos apstākļos līdz ar to ir jāpārbauda, vai apstrīdētais lēmums, kas pievienots Komisijas 2019. gada 13. novembra elektroniskā pasta vēstulei kopā ar strīdīgajām debetnotām, ir viens no tiesību aktiem, kurus Savienības tiesa var atcelt saskaņā ar LESD 263. panta 4. punktu, vai, gluži pretēji, tam ir līgumisks raksturs (skat. rīkojumu, 2012. gada 14. jūnijs, Technion un Technion Research & Development Foundation/Komisija, T‑546/11, nav publicēts, EU:T:2012:303, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

149    Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma izriet, pirmkārt, ka Komisija izvirza prasījumu un norāda tā summu, izdodot vairākas debetnotas, un, otrkārt, ka Komisija ir izteikusi komentārus par prasītājas iebildumiem. Tādējādi neviens elements neietilpst līgumiskā ietvarā un nenorāda uz publiskās varas prerogatīvu īstenošanu.

150    Šajā ziņā jānorāda – prasītāja uzskata, ka apstrīdētais lēmums būtiski maina tās tiesisko stāvokli, jo Komisija ir pieprasījusi no prasītājas samaksāt naudas summu. Kā izriet no šī sprieduma 65. punktā minētā, atmaksāšanas prasījums ietilpst attiecīgo dotācijas nolīgumu noteikumos.

151    Pieņemot, ka prasītāja būtu mēģinājusi apstrīdēt debetnotas, ir jākonstatē, ka šie dokumenti nav apstrīdami akti LESD 263. panta izpratnē.

152    Proti, Komisijas izdotā debetnota, kas attiecas uz summām, kuras maksājamas saskaņā ar dotācijas nolīgumu, nevar tikt kvalificēta kā galīgs akts, par kuru var celt atcelšanas prasību, jo tajā ir ietvertas norādes par procentiem, kurus konstatētais parāds radīs maksājuma neveikšanas datumā, par parāda iespējamo atgūšanu ar ieskaitu vai izpildes procedūras īstenošanu attiecībā uz iespējamu iepriekš sniegtu garantiju, kā arī iespēju veikt parāda piedziņu piespiedu kārtā un ievadīšanu Savienības budžeta kredītrīkotājiem pieejamā datubāzē, pat ja šīs norādes ir formulētas tā, lai radītu iespaidu, ka tās ietverošā debetnota ir Komisijas galīgais akts. Šādas norādes katrā ziņā un būtībā var būt tikai norādījumi, kas sagatavo Komisijas aktu par konstatētā parāda izpildi, jo debetnotā Komisija neieņem nostāju par līdzekļiem, kurus tā grasās izmantot, lai atgūtu minēto parādu, un par kavējuma procentiem, sākot ar debetnotā noteiktā maksājuma termiņa beigām. Tas pats attiecas uz norādēm par iespējamiem atgūšanas līdzekļiem (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2016. gada 20. aprīlis, Mezhdunaroden tsentar za izsledvane na maltsinstvata i kulturnite vzaimodeystvia/Komisija, T‑819/14, EU:T:2016:256, 46., 47., 49. un 52. punkts un tajos minētā judikatūra).

153    No tā izriet, ka par attiecīgajām debetnotām nevar, pamatojoties uz LESD 263. pantu, pamatoti celt prasību Savienības tiesā, jo tās ir saistītas tikai ar līgumiskām attiecībām un no tām nav nodalāmas, un nerada saistošas tiesiskās sekas, kas pārsniegtu tās, kuras izriet no dotācijas nolīguma, un kas nozīmētu publiskās varas, kura piešķirta Komisijai administratīvas iestādes statusā, priekšrocību īstenošanu.

154    Tas tā nebūtu, ja Komisija pieņemtu lēmumu, pamatojoties uz LESD 299. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. jūlijs, ADR Center/Komisija, T‑644/14, EU:T:2017:533, 207. un 208. punkts). Taču šajā lietā Komisija šādu aktu nav pieņēmusi.

155    Šajā ziņā jānorāda, ka, ņemot vērā, ka atmaksa tika veikta, Komisijai nebija jāpieņem šāds akts pēc debetnotu izdošanas. Tomēr tiesībām uz labu pārvaldību pretrunā būtu mudināt prasītāju nemaksāt debetnotā norādītās summas, lai pēc šīs notas izdošanas tiktu pieņemts iespējamais lēmums, kas būtu apstrīdams saskaņā ar LESD 263. panta 4. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 18. oktobris, Terna/Komisija, T‑387/16, EU:T:2018:699, 35. punkts).

156    Tomēr šajā lietā prasītājas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību nav pārkāptas, jo tai nav tikušas atņemtas tiesības apstrīdēt atmaksātās summas.

157    Šādā kontekstā jānorāda, ka atcelšanas prasības nepieņemamības dēļ attiecīgais līgumslēdzējs nezaudē tiesības efektīvi vērsties tiesā, jo tam, ja tas to uzskata par pamatotu, ir jāaizstāv sava nostāja prasībā, kas celta uz līguma pamata saskaņā ar LESD 272. pantu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2016. gada 20. aprīlis, Mezhdunaroden tsentar za izsledvane na maltsinstvata i kulturnite vzaimodeystvia/Komisija, T‑819/14, EU:T:2016:256, 46., 47., 49. un 52. punkts).

158    Šajā lietā prasītāja patiešām ir cēlusi prasību atbilstoši LESD 272. pantam, un šīs prasības pamatojumam izvirzītos pamatus kompetentā tiesa ir izskatījusi (šajā ziņā skat. šī sprieduma 144. punktu).

159    Tādējādi tas, ka prasība, kas celta saskaņā ar LESD 263. pantu, tiek atzīta par nepieņemamu, nevar ietekmēt prasītājas tiesības efektīvi vērsties tiesā.

160    Līdz ar to prasība, kas celta, pamatojoties uz LESD 263. pantu, ir jānoraida kā nepieņemama.

161    Ņemot vērā iepriekš minēto, nav jālemj par lūgumiem, ko prasītāja iesniegusi atbilstoši Reglamenta 88. panta 1. punktam un 89. panta 3. punkta a) un d) apakšpunktam.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

162    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

163    Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumi atbilstoši Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Sieć Badawcza Łukasiewicz – Port Polski Ośrodek Rozwoju Technologii atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Kanninen

Jaeger

Stancu

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 27. aprīlī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – angļu.