VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)
2023. gada 20. decembrī (*)
Valsts atbalsts – Itālijas ostu iestāžu aplikšana ar nodokli – Atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Pastāvošs atbalsts – Jēdziens “uzņēmums” – Jēdziens “saimnieciskā darbība” – Priekšrocība – Selektivitāte – Konkurences izkropļošana – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Vienlīdzīga attieksme
Lietā T‑166/21
Autorità di sistema portuale del Mar Ligure occidentale, Dženova (Itālija), un citi prasītāji, kuru nosaukumi norādīti pielikumā (1) un kurus pārstāv F. Munari, I. Perego, G. M. Roberti un S. Zunarelli, advokāti,
prasītāji,
ko atbalsta
Associazione Porti Italiani (Assoporti), Roma (Itālija), ko pārstāv F. Munari, I. Perego, G. M. Roberti un S. Zunarelli, advokāti,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Stromsky un F. Tomat, pārstāvji,
atbildētāja,
VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši O. Porkija [O. Porchia], L. Madise [L. Madise], P. Niuls [P. Nihoul] un S. Vershūrs [S. Verschuur] (referents),
sekretāre: P. Nunjesa Ruisa [P. Nuñez Ruiz], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu,
pēc 2023. gada 19. aprīļa tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kura pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāji – Autorità di sistema portuale del Mar Ligure occidentale (Rietumu Ligūrijas jūras ostu sistēmas iestāde, Itālija) un citi prasītāji, kuru nosaukumi norādīti pielikumā, – lūdz atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2021/1757 (2020. gada 4. decembris) par atbalsta shēmu SA.38399 – 2019/C (ex 2018/E), ko īstenojusi Itālija – Uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošana ostām Itālijā (OV 2021, L 354, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
Par Itālijas tiesību aktiem, kuri attiecas uz Itālijas ostu pārvaldīšanu
2 Codice della navigazione (Navigācijas kodekss) 28. pantā ir paredzēts, ka piekraste, pludmale, ostas un reidi, kas saskaņā ar Codice civile (Civilkodekss) 822. pantu pieder valstij, ir valstij piederošo jūras īpašumu daļa.
3 1994. gada 28. janvāra Likumā Nr. 84 – Riordino della legislazione in materia portuale (Likums Nr. 84 par ostu tiesību aktu reorganizāciju; 1994. gada 4. februāra GURI Nr. 28 kārtējais pielikums; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 84/94”) ir reglamentētas ostu darbības, kā arī autorità di sistema portuale (ostu sistēmas iestādes; turpmāk tekstā – “OSI”) pienākumi un funkcijas.
4 OSI ir ar saimniecisko darbību nesaistītas valsts struktūras, kurām ir juridisks statuss, un tās pārvalda vienu vai vairākas valsts vai starptautiskas nozīmes ostas Itālijā. Ar Likumu Nr. 84/94 ir izveidotas sešpadsmit OSI, kas pārvalda 57 galvenās ostas Itālijā (tostarp Triestes, Dženovas, Livorno, Kaljāri un Džoijas Tauro).
5 Likuma Nr. 84/94 6. panta 4. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka OSI ir uzticēta to jūras teritoriju un īpašumu ekskluzīva pārvaldīšana, kas atrodas tās rajonā.
6 Saskaņā ar Likuma Nr. 84/94 6. panta 5. punktu OSI ir pakļautas īpašam tiesiskajam regulējumam, un tām ir administratīva, organizatoriska, regulatīva, budžeta un finanšu autonomija. Minētā panta 7., 8. un 9. punktā ir paredzēts attiecīgi, ka OSI ir pakļautas Itālijas infrastruktūras un satiksmes ministra vadībai un uzraudzībai, ka to grāmatvedības un finanšu pārvaldību reglamentē dekrēts, ko ir apstiprinājis minētais ministrs, vienojoties ar Itālijas ekonomikas un finanšu ministru, un ka to finanšu pārvaldība ir pakļauta Corte dei conti (Revīzijas palāta, Itālija) kontrolei.
7 Kā noteikts Likuma Nr. 84/94 6. panta 4. punktā, OSI pilda daudzveidīgus pienākumus, tostarp pārvalda, plāno, koordinē, reglamentē un kontrolē ostas darbības, piemēram, preču un citu materiālu iekraušanu, izkraušanu, pārkraušanu, uzglabāšanu un vispārēju apstrādi, kas notiek ostas teritorijā (turpmāk tekstā – “ostas darbības”).
8 Likuma Nr. 84/94 6. panta 11. punktā ir paredzēts, ka OSI nedrīkst veikt ostas darbības vai ar tām cieši saistītas darbības nedz tieši, nedz ar to uzņēmumu starpniecību, kuros tās ir dalībnieces.
9 Saskaņā ar Likuma Nr. 84/94 16. panta 2. punktu OSI reglamentē un uzrauga trešo personu, t.i., uzņēmumu veiktas ostas darbības, kā arī katra uzņēmuma publicēto tarifu piemērošanu. OSI par šiem aspektiem regulāri sniedz atskaites infrastruktūras un satiksmes ministram.
10 Atbilstoši Likuma Nr. 84/94 16. panta 3. un 4. punktam OSI ir uzticēts izsniegt atļaujas ostas darbību veikšanai to pārvaldītajās ostās. Šīs atļaujas infrastruktūras un satiksmes ministrs izsniedz uzņēmumiem, kuri atbilst dekrētā iekļautajiem nosacījumiem. Uzņēmumus, kuriem ir atļauts veikt ostas darbības, reģistrē OSI reģistros, un tiem ir jāmaksā gada maksa, kā arī jāiemaksā drošības nauda.
11 Turklāt saskaņā ar Navigācijas kodeksa 36. pantu OSI uz noteiktu laikposmu var nodot koncesijā uzņēmumiem valstij piederošu īpašumu tā ekspluatēšanai un lietošanai. Šīs koncesijas attiecas uz valstij piederošām teritorijām un piestātnēm ostas teritorijā (piemēram, ostas zemes un infrastruktūras noma trešiem uzņēmumiem).
12 Minētā kodeksa 37. pantā ir arī paredzēts, ka tad, ja tiek iesniegti vairāki koncesijas pieteikumi, priekšroka tiek dota tam pretendentam, kurš piedāvā visdrošākās garantijas, ka koncesija tiks ekspluatēta izdevīgi un plāno to ekspluatēt atbilstoši svarīgākajām sabiedriskajām interesēm.
13 OSI rīcībā ir dažādi finanšu resursi, tostarp:
– enkurvietas nodevas un nodevas, ko par izkrautām un iekrautām precēm iekasē no kuģiem par piekļuves nodrošināšanu ostām (turpmāk tekstā – “ostas maksas”);
– ienākumi, kas gūti atlīdzībā par atļauju izsniegšanu ostas darbību veikšanai (turpmāk tekstā – “atļauju maksas”);
– maksas, kas saņemtas par valstij piederošu teritoriju un piestātņu nodošanu koncesijā (turpmāk tekstā – “koncesijas maksas”).
14 Lai segtu savu veikto darbu izmaksas, OSI atbilstoši Likuma Nr. 84/94 5. panta 8. punktam var paaugstināt koncesijas maksas vai ostas maksas, apliekot ar papildu nodokļiem iekrautās vai izkrautās preces.
15 Turklāt Likuma Nr. 84/94 13. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktā ir paredzēts, ka OSI saņem iemaksas no reģioniem, vietējām iestādēm un citām valsts iestādēm un struktūrām, kā arī dažādus citus ieņēmumus.
Par Itālijas tiesību aktiem par uzņēmumu ienākuma nodokli
16 1986. gada 22. decembra Decreto del Presidente della Repubblica n o 917 – Approvazione del testo unico delle imposte sui redditi (Republikas prezidenta Dekrēts Nr. 917, ar ko apstiprina konsolidēto tekstu par ienākuma nodokli; 1986. gada 31. decembra GURI Nr. 302 kārtējais pielikums; turpmāk tekstā – “TUIR”) II sadaļā ir ietvertas tiesību normas, kuras attiecas uz uzņēmumu ienākuma nodokli (turpmāk tekstā – “UIN”).
17 TUIR 73. panta 1. punktā ir paredzēts, ka UIN maksā:
“a) akciju sabiedrības un komandītsabiedrības, sabiedrības ar ierobežotu atbildību, kooperatīvās sabiedrības un savstarpējas apdrošināšanas sabiedrības[..], Eiropas uzņēmējsabiedrības un Eiropas kooperatīvās sabiedrības[..], kas ir attiecīgās valsts rezidenti;
b) valsts un privātas struktūras, kuras nav sabiedrības, [..] bet ir attiecīgās valsts rezidenti, un kuru vienīgais vai galvenais mērķis ir komercdarbības veikšana;
c) valsts un privātas struktūras, kuras nav sabiedrības [..] un kuru vienīgais vai galvenais mērķis nav komercdarbības veikšana [..], bet tās ir attiecīgās valsts rezidenti;
d) jebkāda veida sabiedrības un struktūras [..], ar juridiskas personas statusu vai bez tā, kas nav attiecīgās valsts rezidenti.”
18 Atbilstoši TUIR 74. panta 1. punktam daudzām valsts iestādēm un sabiedriskām struktūrām, piemēram, valsts struktūrām un pārvaldes iestādēm, tostarp autonomām pārvaldēm, reģioniem, provincēm, pašvaldībām, kalnu kopienām un struktūrām, kas pārvalda “valsts īpašumu”, nav jāmaksā UIN.
19 TUIR 74. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir norādīts, ka valsts funkcijas nav komercdarbība.
20 Itālijas iestādes uzskatīja, ka OSI ir struktūras, kas pārvalda valsts īpašumu TUIR 74. panta 1. punkta izpratnē, un domāja, ka tās pilda tikai valsts funkcijas, tātad ar saimniecisko darbību nesaistītas funkcijas. Ar šādu pamatojumu tās atbrīvoja OSI no UIN (turpmāk tekstā – “atbrīvojums no UIN”).
Tiesvedības priekšvēsture
Administratīvais process
21 2013. gada 3. jūlijā Eiropas Komisija visām dalībvalstīm nosūtīja vēstuli ar visaptverošu anketu [informācijas iegūšanai] par uzņēmumu ienākuma nodokli, ar ko tiek apliktas ostas, un par citiem iespējamiem atbalsta veidiem dažādu veidu ieguldījumiem, kuri saistīti ar ostām vai ostu pārvaldīšanu.
22 Itālijas Republika atbildes uz minēto anketu sniedza 2013. gada 12. septembra un 1. oktobra vēstulē. 2014. un 2017. gadā Komisija Itālijas iestādēm lūdza papildu informāciju, ko tās sniedza.
23 2018. gada 30. aprīļa vēstulē Komisija atbilstoši Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 21. pantam informēja Itālijas Republiku, ka tā atbrīvojumu no UIN uzskata par pastāvoša atbalsta shēmu, kas nav saderīga ar iekšējo tirgu, un aicināja to iesniegt savus apsvērumus.
24 Turpinājumā 2018. gadā notika vairākas Komisijas un Itālijas Republikas sanāksmes, kā arī apmaiņa ar jautājumiem un atbildēm.
25 2019. gada 8. janvārī Komisija ierosināja Itālijas Republikai veikt atbilstīgus pasākumus saskaņā ar Regulas 2015/1589 22. pantu, lai atceltu atbrīvojumu no UIN attiecībā uz OSI saimnieciskajām darbībām un tādējādi nodrošinātu, ka tās tiek apliktas ar UIN tāpat kā citi uzņēmumi. Komisija arī aicināja Itālijas iestādes divu mēnešu laikā pēc minētā priekšlikuma saņemšanas to rakstveidā informēt par piekrišanu veikt ierosinātos pasākumus atbilstoši Regulas 2015/1589 23. panta 1. punktam.
26 2019. gada 7. martā Itālijas Republika noraidīja Komisijas priekšlikumu.
27 Tā kā Itālijas iestādes nepiekrita veikt ierosinātos atbilstīgos pasākumus, Komisija saskaņā ar Regulas 2015/1589 23. panta 2. punktu 2019. gada 15. novembrī nolēma sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru. Šajā kontekstā Komisija aicināja Itālijas Republiku un ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus.
28 Itālijas iestādes savus apsvērumus Komisijai nosūtīja 2020. gada 4. februāra vēstulē. Pēc tam Komisija saņēma apsvērumus arī no vairākām ieinteresētajām personām.
29 Formālā izmeklēšanas procedūra tika izbeigta ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu.
Apstrīdētais lēmums
30 Apstrīdētajā lēmumā, pirmkārt, Komisija konstatē, ka OSI veic gan saimniecisko darbību, gan pilda ar saimniecisko darbību nesaistītas funkcijas.
31 Konkrētāk, Komisija uzskata, ka trīs OSI funkcijas ir saimnieciskā darbība (apstrīdētā lēmuma 85.–129. apsvērums):
– piekļuves nodrošināšana ostām par atlīdzību (t.i., enkurvietas nodevas un nodevas par izkrautām un iekrautām precēm, turpmāk tekstā – “piekļuves nodrošināšana ostām”);
– atļauju izsniegšana par atlīdzību tādu ostas darbību veikšanai, kas minētas Likuma Nr. 84/94 16. pantā (turpmāk tekstā – “atļauju izsniegšana ostas darbību veikšanai”);
– nodošana koncesijā par atlīdzību, iznomājot ostas zemi un infrastruktūru valstij piederošās teritorijās un piestātnēs, kas atrodas ostu teritorijā un ietilpst teritoriālā apgabala kompetencē (turpmāk tekstā – “valstij piederošu teritoriju un piestātņu nodošana koncesijā”).
32 Otrkārt, Komisija norāda, ka atbrīvojums no UIN rada nodokļu ieņēmumu zudumu, kas atbilst valsts līdzekļu izmantošanai fiskālo izdevumu veidā un ir valsts līdzekļu pārskaitījums (apstrīdētā lēmuma 130.–134. apsvērums).
33 Treškārt, Komisija norāda, ka atbrīvojums no UIN ir priekšrocība [OSI] salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuriem šāds atbrīvojums netiek piemērots, lai gan tie veic saimniecisko darbību Itālijā (apstrīdētā lēmuma 135.–138. apsvērums).
34 Ceturtkārt, Komisija uzskata, ka atbrīvojums no UIN var stiprināt OSI konkurētspēju, jo tās var konkurēt savā starpā un ar citām ostām Eiropā. Tādējādi minētais atbrīvojums var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot konkurenci (apstrīdētā lēmuma 139.–157. apsvērums).
35 Piektkārt, Komisijas ieskatā šis pasākums ir selektīvs. Atbrīvojums no UIN bez jebkāda lietderīga attaisnojuma ir atkāpe no Itālijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas, saskaņā ar kuru UIN piemēro visiem ienākumiem, ko gūst valsts vai privāti uzņēmumi vai struktūras, kas nav uzņēmumi, kuri veic saimniecisko darbību. Tādējādi OSI tiek sniegta priekšrocība salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas veic saimniecisko darbību Itālijā (apstrīdētā lēmuma 158.–174. apsvērums).
36 Šo iemeslu dēļ Komisija secina, ka atbrīvojums no UIN ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (apstrīdētā lēmuma 175. un 176. apsvērums).
37 Visbeidzot, Komisija konstatē, ka atbrīvojumu no UIN nevar atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, nedz pamatojoties uz LESD 93. pantu, nedz 106. panta 2. punktu, nedz 107. panta 2. un 3. punktu (apstrīdētā lēmuma 177.–194. apsvērums).
38 Ņemot vērā, ka Itālijas ostu iestādēm pirms 1958. gada piemērojamajā nodokļu režīmā, proti, pirms LESD stāšanās spēkā, bija identisks atbrīvojums no UIN un minētajām ostu iestādēm nekad nav piemērots nedz UIN, nedz uzņēmumu ienākuma nodoklis, kas bija spēkā pirms šī UIN, Komisija secināja, ka tā ir pastāvoša atbalsta shēma Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta izpratnē (apstrīdētā lēmuma 195.–198. apsvērums). Tāpēc Komisija uzdeva atcelt atbrīvojumu no UIN (apstrīdētā lēmuma 2. pants).
39 Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir šāda:
“1. pants
[OSI] atbrīvojums no [UIN] ir pastāvoša valsts atbalsta shēma, kas nav saderīga ar iekšējo tirgu.
2. pants
[Itālijas Republika] atceļ 1. pantā minēto atbrīvojumu no [UIN]. Pasākumu, ar kuru [Itālijas Republika] pilda savas saistības, pieņem divos mēnešos pēc šā lēmuma paziņošanas dienas. Šo pasākumu piemēro no fiskālā gada sākuma pēc tā pieņemšanas un, vēlākais, 2022. gadā.
3. pants
[Itālijas Republika] informē Komisiju par pasākumiem, kas veikti šā lēmuma izpildes nolūkā, divos mēnešos no tā paziņošanas dienas.
4. pants
Šis lēmums ir adresēts Itālijas Republikai.”
Lietas dalībnieku prasījumi
40 Prasītāju, kurus atbalsta Associazione Porti Italiani (Assoporti), – persona, kas iestājusies šajā lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētā lēmuma 1., 2., 3. un 4. pantu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
41 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā nepamatotu;
– piespriest prasītajiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
42 Prasības pamatojumam prasītāji, kurus atbalsta persona, kas iestājusies lietā, izvirza četrus pamatus.
43 Pirmkārt, kvalificēdama OSI par uzņēmumiem, Komisija esot pārkāpusi LESD 107. un 296. pantu. Otrkārt, uzskatīdama, ka atbrīvojums no UIN ir valsts līdzekļu pārskaitījums, Komisija esot pārkāpusi LESD 107. pantu. Treškārt, uzskatīdama, ka atbrīvojums no UIN radīja selektīvu priekšrocību OSI, Komisija esot pārkāpusi LESD 107. pantu. Ceturtkārt, uzskatīdama, ka atbrīvojums no UIN varot izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, Komisija esot pārkāpusi LESD 107. pantu.
Par pirmo pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka, kvalificējot OSI par uzņēmumiem, esot pārkāpts LESD 107. un 296. pants
44 Pirmajam pamatam ir četras daļas.
45 Pirmajā daļā prasītāji un persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā attiecībā uz OSI tiesisko stāvokli Itālijas tiesību sistēmā. Otrajā daļā tie apstrīd OSI ostas darbību saimniecisko raksturu un atsaucas uz vienlīdzīgas attieksmes, labas pārvaldības un tiesiskās drošības principu pārkāpumu. Trešajā daļā tie iebilst pret Komisijas vērtējumu par ostas maksu raksturu. Ceturtajā daļā tie secīgi atsaucas uz vairāku Līgumu tiesību normu pārkāpumu un iespējamu pilnvaru nepareizu izmantošanu.
46 Vispirms jānoraida prasītāju pirmajā pamatā vairākkārt izvirzītais arguments, ka apstrīdētajā lēmumā trūkstot pamatojuma OSI kvalifikācijai par uzņēmumiem.
47 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru pamats, kas attiecas uz LESD 296. panta pārkāpumu, ir atšķirīgs no pamata, kurš attiecas uz apstrīdētā lēmuma nepamatotību. Pirmais pamats, kas attiecas uz pamatojuma trūkumu vai nepietiekamību, nozīmē būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu LESD 263. panta izpratnē un ir absolūts pamats, kurš Eiropas Savienības tiesai ir jāizskata pēc savas ierosmes, savukārt otrais pamats, kas attiecas uz lēmuma tiesiskumu pēc būtības, nozīmē ar Līguma piemērošanu saistīto materiālo tiesību normu pārkāpumu tā paša LESD 263. panta izpratnē, un Savienības tiesa to var izskatīt vienīgi pēc prasītāja lūguma. Jautājums par pienākumu norādīt pamatojumu tādējādi atšķiras no jautājuma par pamatojuma pamatotību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 67. punkts, un 2005. gada 15. jūnijs, Corsica Ferries France/Komisija, T‑349/03, EU:T:2005:221, 52. punkts).
48 Tomēr šajā gadījumā, kā pamatoti norāda Komisija, prasītāji un persona, kas iestājusies lietā, ne tikai nav identificējuši tās apstrīdētā lēmuma daļas, ar kurām tie pārmet Komisijai, ka tā esot pieļāvusi iespējamu LESD 296. panta pārkāpumu, bet jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots. Proti, šī lēmuma 85.–129. apsvērumu Komisija ir veltījusi OSI kvalifikācijai par uzņēmumiem, tādējādi minētais lēmums ļāva, pirmkārt, prasītājiem un personai, kas iestājusies lietā, uzzināt šajā ziņā veiktā pasākuma pamatojumu, un tas turklāt izriet no to izvirzīto dažādo pamatu pārbaudes, un, otrkārt, Vispārējai tiesai veikt savu pārbaudi.
49 Tādējādi prasītāju arguments, ka esot pieļauts LESD 296. panta pārkāpums, ir jānoraida.
50 Saistībā ar pārējiem prasītāju un personas, kas iestājusies lietā, pirmajā pamatā izvirzītajiem argumentiem vispirms ir jāizvērtē ceturtajā daļā izvirzītie argumenti.
Par ceturto daļu attiecībā uz vairāku Līguma tiesību normu pārkāpumu un pilnvaru nepareizu izmantošanu
51 Prasītāji, kurus šajā ziņā atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka Komisija, neņemdama vērā, ka atbilstoši LES un LESD dalībvalstīm ir atļauts saglabāt valsts īpašumu, tostarp ostu infrastruktūru, un rezervēt šo īpašumu pārvaldīšanu un administrēšanu vienīgi tādām valsts administratīvi teritoriālām vienībām kā OSI, esot pārkāpusi LESD 345. pantu. Nozares, kas nav atvērtas tirgum, neietilpst valsts atbalsta jomas tiesību normu piemērošanas jomā.
52 Prasītāji arī apgalvo, ka Komisija, ierobežodama valsts prerogatīvas ekonomikas un rūpniecības politikas jomā un pakļaudama dalībvalstu nodokļu režīmus iepriekšējai atļaujai, esot pārkāpusi LES 3. pantu un LESD 7. pantu, kā arī LESD 121. panta 1. punktu.
53 Turklāt prasītāji apgalvo, ka Komisija, veikdama saskaņošanu, nediferencēti piemērojot valsts atbalsta režīmu dažādām dalībvalstīm, kuru ostu infrastruktūras pārvaldes metodes atšķiras no Itālijas metodēm, esot nepareizi izmantojusi pilnvaras. Ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpti arī samērīguma, tuvuma, subsidiaritātes, varas dalīšanas un demokrātiska lēmumu pieņemšanas procesa principi.
54 Komisija šos argumentus apstrīd.
55 Šajā ziņā jākonstatē – prasītāji būtībā apgalvo, ka Komisija, pieņemdama apstrīdēto lēmumu, pakļauj tās iepriekšējai atļaujai visu dalībvalstu ekonomikas un rūpniecības politiku un tādējādi pārkāpj vairākas Savienības tiesību normas un principus.
56 Tomēr pretēji prasītāju un personas, kas iestājusies lietā, apgalvotajam apstrīdētais lēmums Itālijas Republikai sniedz pilnīgu brīvību organizēt un reglamentēt Itālijas ostu nozari, kā tā to uzskata par piemērotu, ar nosacījumu, ka tostarp tiek ievērotas Savienības tiesības. Proti, apstrīdētais lēmums neuzliek Itālijas Republikai pienākumu liberalizēt vai privatizēt savu ostu nozari, un tajā nav paredzētas nekādas izmaiņas attiecībā uz OSI tiesisko stāvokli vai īpašumu. Apstrīdētajā lēmumā ir vienīgi noteikts, ka OSI darbības, kurām ir saimniecisks raksturs, jāapliek ar nodokli tāpat kā saimnieciskās darbības citās nozarēs. Šajā kontekstā jānorāda, ka LESD 345. pants neatbrīvo publisko tiesību subjektus no valsts atbalsta jomas tiesību normu ievērošanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Arriva Italia u.c., C‑385/18, EU:C:2019:1121, 67. punkts).
57 No tā izriet, ka Komisija nav pārkāpusi LES 3. pantu un LESD 7. pantu un 121. panta 1. punktu, kā arī samērīguma, tuvuma, subsidiaritātes, varas dalīšanas un demokrātiska lēmumu pieņemšanas procesa principus.
58 Visbeidzot, attiecībā uz prasītāju argumentu par iespējamu pilnvaru nepareizu izmantošanu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pilnvaru nepareiza izmantošana notiek tad, ja tiesību akts ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis iepriekš norādītos (skat. spriedumu, 2008. gada 15. maijs, Spānija/Padome, C‑442/04, EU:C:2008:276, 49. punkts un tajā minētā judikatūra). Taču apstrīdētajā lēmumā Komisija ir tikai piemērojusi valsts atbalsta jomas tiesību normas saistībā ar OSI nodokļu režīmu Itālijā, prasot, lai šis režīms tiktu grozīts, tomēr neizmantojot savas pilnvaras citu mērķu sasniegšanai.
59 Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmā pamata ceturtā daļa ir jānoraida.
Par pirmo daļu attiecībā uz kļūdu OSI tiesiskā stāvokļa vērtējumā
60 Prasītāji, kurus šajā ziņā atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā, jo nav ņēmusi vērā faktu, ka Itālijas tiesībās OSI tiek uzskatītas par valsts administratīvi teritoriālām vienībām, proti, valsts nozīmes valsts struktūrām, kuras nav saistītas ar saimniecisko darbību un kuras rīkojas valsts vārdā vienīgi vispārējo interešu nolūkā.
61 OSI esot līdzvērtīgas citām vietējām iestādēm, kas pilda valsts varas uzdevumus, un tās esot izveidotas, lai pildītu tipiskus valsts iestādes pienākumus, piemēram, valstij piederošu īpašumu nodošanu koncesijā un nodevu iekasēšanu.
62 Tādējādi Itālijas likumdevējs esot izvēlējies aizliegt OSI veikt jebkādu saimniecisko darbību. Ņemot vērā OSI [tiesiskā] stāvokļa īpašās iezīmes, tām nav peļņas gūšanas nolūka.
63 Turklāt tikai valsts ir atbildīga par to darbību un ekonomisko dzīvotspēju. OSI esot struktūras, kuras nevar bankrotēt, jo to parādsaistības ir valsts parāds, kas saskaņā ar Itālijas tiesībām nav pakļauts bankrotam. Šīs OSI raksturīgās iezīmes esot vairākkārt apstiprinātas Itālijas judikatūrā un administratīvajā praksē.
64 Komisija šos argumentus apstrīd.
65 Šajā ziņā jāatgādina, ka jēdziens “uzņēmums” ietver visas struktūras, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no to tiesiskā stāvokļa un finansējuma veida (spriedums, 1991. gada 23. aprīlis, Höfner un Elser, C‑41/90, EU:C:1991:161, 21. un 22. punkts; skat. arī spriedumu, 2011. gada 3. marts, AG2R Prévoyance, C‑437/09, EU:C:2011:112, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
66 Proti, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka jebkura darbība, kas ietver preču vai pakalpojumu piedāvāšanu tirgū, ir saimnieciska darbība (spriedums, 1987. gada 16. jūnijs, Komisija/Itālija, 118/85, EU:C:1987:283, 7. punkts; skat. arī spriedumu, 2020. gada 11. jūnijs, Komisija un Slovākijas Republika/Dôvera zdravotná poist’ovňa, C‑262/18 P un C‑271/18 P, EU:C:2020:450, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
67 Savukārt ar valsts varas prerogatīvu īstenošanu saistītas darbības nav saimnieciskas darbības, un tālab tās neietilpst valsts atbalsta jomas tiesību normu tvērumā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1994. gada 19. janvāris, SAT Fluggesellschaft, C‑364/92, EU:C:1994:7, 30. punkts, un 2022. gada 24. marts, GVN/Komisija, C‑666/20 P, nav publicēts, EU:C:2022:225, 70. punkts).
68 Fakts, ka kādam subjektam ir piešķirtas valsts varas prerogatīvas daļas savu darbību īstenošanai, pats par sevi neliedz to kvalificēt par uzņēmumu, ja tas veic citas saimnieciskas darbības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 24. oktobris, Aéroports de Paris/Komisija, C‑82/01 P, EU:C:2002:617, 74. un 75. punkts, un 2012. gada 12. jūlijs, Compass‑Datenbank, C‑138/11, EU:C:2012:449, 37. punkts). Ciktāl publisko tiesību subjekts veic saimniecisku darbību, ko var nodalīt no valsts varas prerogatīvu īstenošanas, šis subjekts attiecībā uz šo darbību rīkojas kā uzņēmums (spriedumi, 2019. gada 7. novembris, Aanbestedingskalender u.c./Komisija, C‑687/17 P, nav publicēts, EU:C:2019:932, 18. punkts, un 2019. gada 30. aprīlis, UPF/Komisija, T‑747/17, EU:T:2019:271, 82. punkts).
69 Tādējādi attiecībā uz valsts atbalsta jomu subjekta tiesiskajam stāvoklim valsts tiesībās, lai šo subjektu kvalificētu par uzņēmumu, nav nozīmes. Pat tādu struktūru, kas ir integrēta tās valsts pārvaldē, ar kuru tā apvienojas vienā un tajā pašā juridiskajā personā, var kvalificēt par uzņēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1987. gada 16. jūnijs, Komisija/Itālija, 118/85, EU:C:1987:283, 13. punkts). Turklāt fakts, ka subjekts nav pakļauts bankrotam, piemēram, neierobežota valsts nodrošinājuma dēļ, nevar liegt to kvalificēt par uzņēmumu.
70 Tāpat fakts, ka preces un pakalpojumi tiek piedāvāti bez peļņas gūšanas nolūka, nav šķērslis, lai šos darījumus tirgū uzskatītu par saimniecisku darbību, jo šis piedāvājums konkurē ar to citu tirgus dalībnieku piedāvājumiem, kuriem ir peļņas gūšanas nolūks (skat. spriedumu, 2017. gada 27. jūnijs, Congregación de Escuelas Pías Provincia Betania, C‑74/16, EU:C:2017:496, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
71 Tādējādi prasītājiem un personai, kas iestājusies lietā, nav izdevies pierādīt Komisijas kļūdu OSI tiesiskā stāvokļa vērtējumā.
72 Tāpēc pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par otro daļu attiecībā uz tiesību kļūdu, kas esot pieļauta, izvērtējot OSI darbību saimniecisko raksturu
73 Pirmā pamata otrajā daļā, kurā ietverti divi iebildumi, prasītāji, kurus šajā ziņā atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka Komisija neesot ievērojusi LESD 107. panta 1. punktu, uzskatīdama, ka OSI veic saimniecisko darbību, jo realizē trīs šī sprieduma 31. punktā norādītās darbības, proti, valstij piederošu teritoriju un piestātņu nodošanu koncesijā, piekļuves nodrošināšanu ostām un atļauju izsniegšanu ostas darbību veikšanai.
– Par pirmo iebildumu attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, atsaucoties uz iepriekš pieņemtiem lēmumiem par Beļģijas, Francijas un Nīderlandes ostām
74 Prasītāji, kurus šajā ziņā atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka Komisija neesot ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo, lai apgalvotu, ka OSI veic noteiktas saimnieciskās darbības, tā ir atsaukusies uz iepriekš pieņemtiem lēmumiem par Beļģijas, Francijas un Nīderlandes ostām.
75 Dalībvalstu ostu pārvaldītāji, uz kuriem attiecas minētie lēmumi, tomēr esot akciju sabiedrības, kas piegādā preces un sniedz pakalpojumus par atlīdzību. Turklāt ostas darbības un pakalpojumus (piemēram, preču iekraušanu, izkraušanu, pārkraušanu, uzglabāšanu un apstrādi), pamatojoties uz tirgus apsvērumiem, nepastarpināti nodrošina ostas. Ignorējot šīs būtiskās atšķirības, Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.
76 Komisija šos argumentus apstrīd.
77 Šajā ziņā jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ietverts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā, nosaka, ka līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (spriedums, 2010. gada 14. septembris, Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija u.c., C‑550/07 P, EU:C:2010:512, 54. un 55. punkts).
78 Būtībā prasītāji un persona, kas iestājusies lietā, pārmet Komisijai, ka tā ir vienādi attiekusies pret Beļģijas, Francijas un Nīderlandes ostu pārvaldītājiem, no vienas puses, un OSI, no otras puses. Tādējādi attiecīgie lēmumi ir jāizvērtē, ņemot vērā tās atšķirības, uz kurām atsaucas prasītāji.
79 Pretēji prasītāju un personas, kas iestājusies lietā, apgalvotajam Beļģijas, Francijas un Nīderlandes ostu pārvaldītāju privāto tiesību iespējamajam raksturam nebija nekādas nozīmes vērtējumā, ko Komisija tiem veikusi. Kā norādīts šī sprieduma 65. punktā, lai subjekta veikto darbību kvalificētu par saimniecisku, minētā subjekta tiesiskajam stāvoklim nav nozīmes. Šī kvalifikācija ir atkarīga tikai no attiecīgās darbības rakstura.
80 Turklāt faktam, ka lietās, kurās pieņemti iepriekšējie lēmumi par Beļģijas un Francijas ostām, to pārvaldītāji veica noteiktas ostas darbības nepastarpināti (piemēram, preču iekraušanu, izkraušanu, pārkraušanu, uzglabāšanu un apstrādi), nav nozīmes, jo tās ir ostas darbības, par kurām Komisija apstrīdētajā lēmumā nav apgalvojusi, ka tās varētu veikt arī OSI.
81 Tomēr attiecībā uz piekļuves nodrošināšanu ostām un valstij piederošu teritoriju un piestātņu nodošanu koncesijā – gluži pretēji – jākonstatē, ka iepriekš pieņemtajos lēmumos par Beļģijas un Francijas ostām, proti, Komisijas Lēmuma (ES) 2017/2115 (2017. gada 27. jūlijs) par atbalsta shēmu SA.38393 (2016/C, ex 2015/E), ko īstenojusi Beļģija – Nodokļu piemērošana ostām Beļģijā (OV 2017, L 332, 1. lpp.), 67. apsvērumā un Komisijas Lēmuma (ES) 2017/2116 (2017. gada 27. jūlijs) par atbalsta shēmu SA.38398 (2016/C, ex 2015/E), ko īstenojusi Francija – Nodokļu piemērošana ostām Francijā (OV 2017, L 332, 24. lpp.), 61. apsvērumā Komisija līdzīgas darbības ir kvalificēja par saimnieciskām darbībām.
82 Vispārējā tiesa šo secinājumu ir apstiprinājusi vairākkārt (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 20. septembris, Port autonome du Centre un de l’Ouest u.c./Komisija, T‑673/17, nav publicēts, EU:T:2019:643, 63.–65. punkts; 2019. gada 20. septembris, Le Port de Bruxelles un Région de Bruxelles‑Capitale/Komisija, T‑674/17, nav publicēts, EU:T:2019:651, 63.–65. punkts, un 2019. gada 20. septembris, Havenbedrijf Antwerpen un Maatschappij van de Brugse Zeehaven/Komisija, T‑696/17, EU:T:2019:652, 49. un 50. punkts).
83 No tā izriet, ka Komisija, apstrīdētajā lēmumā atsaukdamās uz iepriekš pieņemtiem lēmumiem par Beļģijas, Francijas un Nīderlandes ostām, nav pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu saistībā ar piekļuves nodrošināšanu un nodošanu koncesijā, jo tā pret līdzīgām situācijām ir izturējusies vienādi.
84 Savukārt saistībā ar atļauju izsniegšanu ostas darbību veikšanai jākonstatē, ka Komisija šādu darbību vēl nav pārbaudījusi. Šajā jautājumā, kā prasītāji un persona, kas iestājusies lietā, būtībā pamatoti apgalvo, argumentācija, kura izmantota iepriekš pieņemtajos lēmumos par Beļģijas un Francijas ostām, nav tieši attiecināma uz OSI situāciju.
85 Turklāt jānorāda, ka 2002. gada 24. oktobra spriedums Aéroports de Paris/Komisija (C‑82/01 P, EU:C:2002:617, 2. punkts), uz kuru atsaucas gan prasītāji, gan Komisija, arī neattiecas uz darbībām, kas būtu pielīdzināmas OSI atļauju izsniegšanai. Lai gan šajā spriedumā ir atsauce uz Orlī un Šarla de Golla‑Roisī [Roissy‑Charles‑de‑Gaulle] lidostas pārvaldītāja izsniegtajām “atļaujām”, tās nav pielīdzināmas atļaujām šajā gadījumā.
86 Proti, lidostu pārvaldītāju atļaujas bija komerciālas koncesijas, kas nodotas ierobežotam skaitam aviolīniju ēdināšanas pakalpojumu sniedzēju Orlī lidostā, kā arī koncesijas nekustamo īpašumu ekspluatācijai tās teritorijā. Pretī minētie pakalpojumu sniedzēji apņēmās lidostas pārvaldītājam maksāt atlīdzību, ko veidoja maksa par zemes ekspluatāciju proporcionāli aizņemtajai platībai, kā arī maksa no tā apgrozījuma noteiktas procentuālās daļas, kurš tika iegūts no aviosabiedrībām.
87 Piešķirot minētās koncesijas, lidostas pārvaldītājs, kas veic saimniecisko darbību, izmantoja lidostas teritorijā esošās komerciālās telpas, savukārt attiecībā uz OSI izsniegtajām atļaujām, OSI, īstenojot valsts varas prerogatīvas, pārbauda, vai ostas darbību veicēji ievēro piemērojamās juridiskās prasības, kā norādīts šī sprieduma 100.–102. punktā.
88 Šādos apstākļos no iepriekš minētā nevar secināt, ka Komisija būtu pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, pret atšķirīgām situācijām izturēdamās vienādi. Proti, apstrīdētajā lēmumā Komisijas secinājums tika izdarīts pēc tam, kad bija veikta izmeklēšana, kas attiecās uz konkrēto gadījumu, un piemēroti tie paši tiesību principi.
89 Tāpēc pirmā pamata otrās daļas pirmais iebildums ir jānoraida.
– Par otro iebildumu attiecībā uz tāda tirgus neesamību, kurā OSI varētu piedāvāt savus pakalpojumus
90 Prasītāji, kurus atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka tad, ja nepastāv tirgus, kurā OSI var piedāvāt savus pakalpojumus, tās nevarot uzskatīt par uzņēmumiem. Apstrīdētajā lēmumā teorētiski esot prezumēta tirgus esamība, vienlaikus ignorējot, ka Itālijas tiesību akti piešķir OSI likumīgu monopolu, kas izslēdz jebkādu, pat potenciālu konkurenci starp dažādām ostām.
91 Komisija šos argumentus apstrīd.
92 Šajā ziņā pietiek norādīt, ka prasītāji un persona, kas iestājusies lietā, kļūdaini apgalvo, ka OSI nepiedaloties nekādā konkurencē. Proti, lai gan, kā norāda prasītāji, katrai OSI ir likumīgs monopols tās pārvaldītajās ostās, tomēr, kā to būtībā pamatoti atzina Komisija, pirmkārt, pastāv konkurence starp atsevišķām Itālijas ostām un, otrkārt, starp atsevišķām citu dalībvalstu ostām.
93 Proti, kā pamatoti konstatēts apstrīdētā lēmuma 142. un 143. apsvērumā – ja runa ir par piekļuves nodrošināšanu ostām, ņemot vērā, ka ostas pakalpojumu sniedzēji var izmantot vairākas ostas, lai sasniegtu vienu un to pašu vietu iekšzemē pastāv konkurence starp atsevišķām Itālijas ostām un atsevišķām citu dalībvalstu ostām.
94 Turklāt, kā pamatoti konstatēts apstrīdētā lēmuma 144. apsvērumā – ja runa ir par valstij piederošu teritoriju un piestātņu nodošanu koncesijā, ņemot vērā, ka potenciālie koncesionāri var mēģināt piedāvāt ostas pakalpojumus arī citās ostās, dažādas ostas konkurē, lai piesaistītu koncesionārus, kuri var ekspluatēt valstij piederošas teritorijas.
95 No tā izriet, ka prasītāju un personas, kas iestājusies lietā, arguments, ka piekļuves nodrošināšana ostām un valstij piederošu teritoriju un piestātņu nodošana koncesijā nav attiecīgajā tirgū sniegti pakalpojumi, ir jānoraida.
96 Savukārt apstrīdētā lēmuma 25.–32. apsvērumā veiktā analīze par atļauju izsniegšanu ostas darbību veikšanai neļauj secināt, ka runa ir par attiecīgajā tirgū sniegtu pakalpojumu.
97 Proti, kā izklāstīts minētajos apsvērumos, OSI reglamentē un uzrauga tādu ostas darbību veikšanu, ko realizē trešie uzņēmumi (tostarp preču un citu ar kuģiem saistītu materiālu iekraušanu, izkraušanu, pārkraušanu, uzglabāšanu un apstrādi), kuru izpildei ir vajadzīga iepriekšēja atļauja.
98 Šo atļauju attiecīgā OSI izsniedz, ja trešais uzņēmums atbilst infrastruktūras un satiksmes ministra dekrētā ietvertajiem nosacījumiem (apstrīdētā lēmuma 29. apsvērums). Atļaujas termiņš ir atkarīgs no trešā uzņēmuma ierosinātās darbības programmas (apstrīdētā lēmuma 31. apsvērums). Trešie uzņēmumi, kuri saņēmuši atļaujas, tiek reģistrēti dažādos OSI pārvaldītos reģistros (apstrīdētā lēmuma 28. apsvērums), un OSI publicē to tarifus (apstrīdētā lēmuma 30. apsvērums).
99 Turklāt, pamatojoties uz ostas un satiksmes darbības prasībām un nodrošinot maksimālu konkurenci nozarē, OSI (pēc apspriedes ar vietējo padomdevēju komiteju) nosaka maksimālo atļauju skaitu, ko var izsniegt (apstrīdētā lēmuma 32. apsvērums).
100 Šie uzdevumi šķietami atbilst pienākumam veikt pārbaudi, lai pārliecinātos, ka ieinteresētie uzņēmumi saskaņā ar tiesību aktu prasībām var realizēt to piedāvātās ostas darbības. Šādu uzdevumu izpilde principā ir valsts varas prerogatīva, kas nav saistīta ar saimniecisko darbību (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 1997. gada 18. marts, Diego Calì & Figli, C‑343/95, EU:C:1997:160, 22. punkts, un 2019. gada 20. septembris, Port autonome du Centre un de l’Ouest u.c./Komisija, T‑673/17, nav publicēts, EU:T:2019:643, 91. punkts).
101 Šādos apstākļos jāsecina, ka Komisija nav izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu saistībā ar atļauju izsniegšanas ostas darbību veikšanai kvalifikāciju par tādu darbību, kas būtu tirgū sniegts pakalpojums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 95. punkts).
102 Tāpēc pirmā pamata otrās daļas otrais iebildums, ciktāl tas attiecas uz atļauju izsniegšanu ostas darbību veikšanai, ir jāapmierina, bet pārējā daļā otrā daļa ir jānoraida.
Par trešo daļu attiecībā uz OSI iekasēto maksu raksturu
103 Prasītāji, kurus šajā ziņā atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini interpretējusi LESD 107. panta 1. punktu, jo nav ņēmusi vērā, ka OSI iekasētās maksas ir nodevas, nevis atlīdzība par saimnieciskiem pakalpojumiem. Tas izrietot ne tikai no dažādo maksu kvalifikācijas saskaņā ar Itālijas tiesībām, bet arī no fakta, ka šīs maksas nosaka valsts un tās nav saistītas ne ar viena konkrēta pakalpojuma tirgus vērtību.
104 Komisija šos argumentus apstrīd.
105 Jāatgādina – kā norādīts šī sprieduma 69. punktā –, ka struktūras kvalificēšanai saskaņā ar valsts tiesībām nav nozīmes, lai to kvalificētu par uzņēmumu valsts atbalsta tiesību normu izpratnē.
106 Tāpat finansēšanas kārtībai, it īpaši pušu vai atbilstoši valsts tiesībām veiktai subjekta ienākumu kvalifikācijai, nav nozīmes, lai to kvalificētu par uzņēmumu. Tādējādi, kā pamatoti norāda Komisija, valsts līmenī izmantotais saņemto summu nosaukums, neatkarīgi no tā, vai tās tiek sauktas par maksām, ostu nodevām vai ostas nodokļiem, neietekmē šo kvalifikāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 15. marts, Naviera Armas/Komisija, T‑108/16, EU:T:2018:145, 124. punkts).
107 Turklāt prasītājiem un personai, kas iestājusies lietā, nav izdevies pierādīt savu apgalvojumu, ka koncesijas maksas un ostas maksas drīzāk būtu jāuzskata par valstij maksājamu nodokli, nevis par atlīdzību par saimniecisku pakalpojumu. It īpaši šajā ziņā izvirzītais galvenais arguments, proti, ka valsts nosaka minēto maksu apmēru, nav pamatots ar faktiem.
108 Proti, no lietas materiāliem izriet, ka koncesijas maksas veido fiksēta daļa un mainīga daļa, kuru OSI var atskaitīt, lai mudinātu koncesionārus sasniegt sabiedrības interešu un vispārējās politikas mērķus. Nosakot šīs maksas, OSI var izmantot citus kritērijus, nevis tos, kas noteikti piemērojamajos tiesību aktos, bet šādu maksu apmērs katrā ziņā nevar būt mazāks par to, kas izriet no tiesību aktos noteikto kritēriju piemērošanas.
109 No lietas materiāliem arī izriet, ka, lai segtu OSI veikto darbu radītās izmaksas, tās var uzlikt uzcenojumus par iekrautām vai izkrautām precēm, kā arī palielināt koncesijas maksas.
110 No tā izriet, ka OSI ietekme uz koncesijas maksu un ostas maksu apmēru apstiprina to pakalpojumu saimniecisko raksturu, ko tās sniedz atlīdzībā pret šīm maksām (šajā ziņā skat. spriedumu, 2002. gada 24. oktobris, Aéroports de Paris/Komisija, C‑82/01 P, EU:C:2002:617, 78. punkts).
111 Tādējādi jākonstatē, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka koncesijas maksas un ostas maksas ir uzskatāmas par atlīdzību par OSI veiktām saimnieciskām darbībām.
112 Savukārt, kā Komisija apstiprināja tiesas sēdē, tā nav pārbaudījusi nedz atļaujas maksas aprēķināšanas metodi, nedz tās apmēru, nedz valsts šajā ziņā veiktās kontroles līmeni.
113 Kā prasītāji un persona, kas iestājusies lietā, apgalvoja prasības pieteikumā un tiesas sēdē, Komisijai to neapstrīdot, minētās maksas attiecas uz stabilu un relatīvi nelielu summu, kuras pamata parametri ir noteikti ar ministrijas rīkojumu un kuru var nedaudz palielināt atkarībā no attiecīgā subjekta apgrozījuma.
114 Šajā kontekstā jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru fakts, ka prece vai pakalpojums, ko nodrošina publisko tiesību subjekts un kas saistīts ar valsts varas prerogatīvu īstenošanu, tiek sniegts pret likumā paredzētu atlīdzību, nav pietiekams, lai veikto darbību kvalificētu par saimniecisku darbību un subjektu, kurš to veic, par uzņēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1997. gada 18. marts, Diego Calì & Figli, C‑343/95, EU:C:1997:160, 22.–25. punkts, un 2013. gada 12. septembris, Vācija/Komisija, T‑347/09, nav publicēts, EU:T:2013:418, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
115 Tā kā Komisija apstrīdētajā lēmumā, ņemot vērā maksu veidu, aprēķināšanas metodi un apmēru, nav pierādījusi, ka tās ir atlīdzība par saimniecisku pakalpojumu, prasītāju un personas, kas iestājusies lietā, argumentu, ka šīs atļaujas maksas ir jāuzskata par valstij maksājamu nodokli, nevis par šādu atlīdzību, nevar noraidīt.
116 Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc – kā norādīts šī sprieduma 84. punktā –, ka nevienā iepriekšējā Komisijas lēmumā nav lemts par tādas darbības saimniecisko raksturu, kāda ir OSI atļauju izsniegšana ostas darbību veikšanai.
117 Turklāt, kā norādīts šī sprieduma 96.–102. punktā, no apstrīdētā lēmuma nekādi neizriet, ka minētā darbība ir pakalpojuma sniegšana tirgū.
118 Tādējādi Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka atļaujas maksas uzskatāmas par atlīdzība par OSI sniegtu saimniecisku pakalpojumu.
119 Tāpēc pirmā pamata trešā daļa, ciktāl tā attiecas uz atļauju izsniegšanu ostas darbību veikšanai, ir jāapmierina un pārējā daļā jānoraida.
120 Tādējādi otrais līdz ceturtais pamats jāizvērtē tikai saistībā ar piekļuves nodrošināšanu ostām un valstij piederošu teritoriju un piestātņu nodošanu koncesijā.
Par otro pamatu, ar kuru tiek apgalvota kļūdaina jēdziena “valsts līdzekļu pārskaitījums” interpretācija atbilstoši LESD 107. panta 1. punktam
121 Prasītāji, kurus šajā ziņā atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka atbrīvojums no UIN neradot nekādu finansiālu slogu Itālijas valstij, jo OSI darbības ir pakļautas Corte dei conti (Revīzijas palāta) kontrolei, to ienākumi tiek iekļauti konsolidētajos valsts rādītājos un to parādi tiek uzskatīti par valsts parādiem. Komisija neesot ņēmusi vērā šīs Itālijas ostu sistēmas īpatnības.
122 Turklāt prasītāji, kurus šajā ziņā atbalsta persona, kas iestājusies lietā, uzsver, ka OSI ieņēmumi ir jāizmanto vienīgi to iestāžu mērķa izpildei, it īpaši valstij piederošās infrastruktūras drošības un laba stāvokļa uzturēšanai. Šī iemesla dēļ atbrīvojums no UIN neradot valstij līdzekļu zudumu, jo bez minētā atbrīvojuma valstij būtu jāpalielina savas finanšu iemaksas OSI.
123 Komisija šos argumentus apstrīd.
124 Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka jēdziens “atbalsts” attiecas ne tikai uz tādu pozitīvu atbalstu kā subsīdijas, bet arī uz iejaukšanās pasākumiem, kuri dažādā veidā atvieglo to slogu, kas parasti gulstas uz uzņēmuma budžetu, un kuriem, kaut arī tie nav subsīdijas šī jēdziena šaurā izpratnē, tomēr ir tāds pats raksturs un tādas pašas sekas (skat spriedumu, 2013. gada 21. marts, Komisija/Buczek Automotive, C‑405/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:186, 30. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat arī spriedumu, 2013. gada 19. marts, Bouygues u.c./Komisija u.c., C‑399/10 P un C‑401/10 P, EU:C:2013:175, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).
125 Turklāt, lai priekšrocības varētu kvalificēt kā atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tām ir jāsniedz labums uzņēmumam, proti, subjektam, kurš veic saimniecisko darbību. Lai gan šāds subjekts ir juridiski nošķirts no valsts, priekšrocības sniegšana šādam subjektam LESD 107. panta 1. punkta izpratnē noteikti ir valsts līdzekļu pārskaitījums.
126 Lai gan saskaņā ar Itālijas tiesībām OSI ir publisko tiesību subjekti, tās ir no Itālijas valsts un citām valsts iestādēm nošķirti juridiski subjekti.
127 Atbrīvojuma no UIN dēļ OSI nepiemēro tādu nodokļu samaksas, kas būtu jāveic to saimnieciskās darbības dēļ. Ja nebūtu šī atbrīvojuma, OSI valstij būtu jāmaksā noteikta nodokļa summa. Tādējādi šo summu nemaksāšana ir valsts līdzekļu pārskaitījums LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 1994. gada 15. marts, Banco Exterior de España, C‑387/92, EU:C:1994:100, 14. punkts, un 2014. gada 11. septembris, Grieķija/Komisija, T‑425/11, EU:T:2014:768, 40. punkts).
128 Bez tam jāatgādina – tāpat kā to dara Komisija –, ka katrs uzņēmums neatkarīgi no tā tiesiskā stāvokļa var būt valsts atbalsta saņēmējs LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Pieņemt argumentu, ka valsts atbalsta tiesību normas nav piemērojamas tādēļ, ka saņēmējs ir valsts uzņēmums un ka piešķirtā priekšrocība paliek valsts ekonomikas jomā plašākā nozīmē, nozīmētu apdraudēt šo noteikumu lietderīgo iedarbību un radītu nepamatotu diskrimināciju starp valsts un privātiem saņēmējiem, jo tiktu pārkāpts LESD 345. pantā paredzētais neitralitātes princips (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Arriva Italia u.c., C‑385/18, EU:C:2019:1121, 67. punkts).
129 Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 133. apsvērumā pamatoti norāda, ka Itālijas nodokļu administrācija, atbrīvojot OSI no UIN, lai gan tās veic saimniecisku darbību, atsakās no ieņēmumiem, kas ir valsts līdzekļi. Tādējādi atbrīvojums no UIN ir valsts līdzekļu pārskaitījums LESD 107. panta izpratnē.
130 Tāpēc otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par trešo pamatu, ar kuru tiek apgalvota kļūdaina selektivitātes kritērija interpretāciju
131 Ar trešo pamatu, kam ir piecas daļas, prasītāji, kurus šajā ziņā atbalsta persona, kas iestājusies lietā, būtībā apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini interpretējusi selektivitātes kritēriju.
Par pirmo daļu attiecībā uz priekšrocības kritērija un selektivitātes kritērija jaukšanu
132 Prasītāji, kurus atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka pretēji pastāvīgajai judikatūrai, kurā noteikts, ka priekšrocības kritērijs un selektivitātes kritērijs ir jāizvērtē atšķirīgi, apstrīdētajā lēmumā šie divi kritēriji ir sajaukti, jo saimnieciskās priekšrocības kritērija izvērtēšanai izmantota metode, kas ieteikta selektivitātes kritērija izvērtēšanai.
133 Komisija šos argumentus apstrīd.
134 Vispirms jāatzīmē, ka nošķiršana ir jāveic atkarībā no tā, vai attiecīgais pasākums Regulas 2015/1589 1. panta d) un e) punkta izpratnē tiek kvalificēts kā “atbalsta shēma” vai kā “individuāls atbalsts”. Proti, izvērtējot individuālu atbalstu, saimnieciskās priekšrocības konstatēšana principā ļauj prezumēt tā selektivitāti. Savukārt, izvērtējot atbalsta shēmu, jānosaka, vai attiecīgais pasākums – neraugoties uz konstatējumu, ka tas sniedz vispārīgu priekšrocību, – ir labvēlīgs tikai atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķām darbības nozarēm (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 4. jūnijs, Komisija/MOL, C‑15/14 P, EU:C:2015:362, 60. punkts; 2016. gada 30. jūnijs, Beļģija/Komisija, C‑270/15 P, EU:C:2016:489, 49. punkts, un 2021. gada 6. oktobris, World Duty Free Group un Spānija/Komisija, C‑51/19 P un C‑64/19 P, EU:C:2021:793, 34. punkts).
135 Šajā gadījumā attiecīgais pasākums, proti, atbrīvojums no UIN, ir atbalsta shēma.
136 Pretēji prasītāju un personas, kas iestājusies lietā, apgalvotajam gan selektivitātes kritērijs, gan priekšrocības kritērijs apstrīdētajā lēmumā ir izvērtēti atsevišķi. Proti, gan apstrīdētā lēmuma 135.–138. apsvērumā, gan 158.–176. apsvērumā Komisija secīgi paskaidro, ka, ņemot vērā atsauces nodokļu sistēmas mērķi, OSI piešķirto priekšrocību veido to apgalvotās saimnieciskās darbības atbrīvošana no UIN un šī priekšrocība tiek piešķirta tikai OSI, nevis citiem nodokļu maksātājiem, kas atrodas tādā pašā faktiskajā un tiesiskajā stāvoklī.
137 Šajā gadījumā, protams, prasītāji un persona, kas iestājusies lietā, pamatoti norāda, ka priekšrocības analīzes un selektivitātes analīzes būtība lielā mērā pārklājas, bet šis konstatējums ir raksturīgs tam, ka šo divu aspektu analīzes metodes ir līdzīgas.
138 Proti, iespējamā priekšrocība tiek noteikta, pamatojoties uz atkāpi no parastās nodokļu likmes, proti, ņemot vērā nodokļa atbrīvojuma neesamību.
139 Nepastāvot nepieciešamībai saskatīt pretrunu, šāda atkāpe no parastās nodokļu likmes arī ir atskaites punkts selektivitātes analīzei, kas koncentrējas uz jautājumu, vai, ņemot vērā atsauces nodokļu sistēmas mērķi, tādu pašu priekšrocību saņem citi nodokļu maksātāji, kuri atrodas tādā pašā faktiskajā un tiesiskajā stāvoklī (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 54.–57. punkts, un 2021. gada 6. oktobris, World Duty Free Group un Spānija/Komisija, C‑51/19 P un C‑64/19 P, EU:C:2021:793, 60. punkts).
140 Tāpēc trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par otro daļu attiecībā uz kļūdainu atsauces sistēmas noteikšanu
141 Prasītāji, kurus šajā ziņā atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka Komisija, kura esot kļūdaini uzskatījusi OSI par komercdarbības subjektiem, ko atbilstoši TUIR 73. panta 1. punkta c) apakšpunktam apliek ar UIN, lai gan uz tām patiesībā attiecas TUIR 74. pants, un tātad tās a priori ir atbrīvotas no UIN, esot noteikusi mākslīgi paplašinātu atsauces sistēmu.
142 Prasītāju un personas, kas iestājusies lietā, ieskatā OSI atrodas tādā faktiskā un tiesiskā stāvoklī, kas atšķiras no TUIR 73. pantā minēto subjektu stāvokļa, jo tās pilda tikai ar komercdarbību nesaistītas funkcijas. Tādējādi TUIR 73. pantam, kas attiecas uz subjektiem, kuri veic komercdarbību, un TUIR 74. pantam, kas attiecas tikai uz valsts un publiskiem subjektiem, kuri neveic saimniecisko darbību, ir atšķirīgi tvērumi, un tālab tie veido atsevišķas atsauces sistēmas. Prasītāji, kurus atbalsta persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka tādējādi atsauces sistēma bija jāierobežo ar TUIR 74. pantu.
143 Komisija šos argumentus apstrīd.
144 Šajā ziņā vispirms jāatgādina – lai valsts nodokļu pasākumu kvalificētu par “selektīvu”, Komisijai, pirmām kārtām, ir jānosaka atsauces sistēma, proti, attiecīgajā dalībvalstī piemērojamais “normālais” nodokļu režīms, un, otrām kārtām, ir jāpierāda, ka attiecīgais nodokļu pasākums ir atkāpe no šīs atsauces sistēmas, jo ar to tiek ieviesta diferenciācija starp subjektiem, kuri – ņemot vērā šīs sistēmas mērķi – atrodas salīdzināmā faktiskā un tiesiskā stāvoklī (skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, World Duty Free Group un Spānija/Komisija, C‑51/19 P un C‑64/19 P, EU:C:2021:793, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
145 Turklāt, lai noteiktu atsauces sistēmu, ir jāidentificē visas tiesību normas, kas ietekmē uzņēmumu nodokļu slogu (ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumi lietā Andres (Heitkamp BauHolding maksātnespēja)/Komisija, C‑203/16 P, EU:C:2017:1017, 109. punkts). Šī pieeja nodrošina, ka nodokļu pasākums tiks izvērtēts, ņemot vērā sistēmu, kas aptver visas attiecīgās tiesību normas.
146 Atsauces sistēma nevar sastāvēt no atsevišķām attiecīgās dalībvalsts tiesību aktu normām, kas ir mākslīgi izņemtas no plašāka tiesiskā regulējuma (spriedums, 2018. gada 28. jūnijs, Andres (Heitkamp BauHolding maksātnespēja)/Komisija, C‑203/16 P, EU:C:2018:505, 103. punkts).
147 Citiem vārdiem – ja attiecīgais nodokļu pasākums ir nedalāmi saistīts ar konkrētās dalībvalsts kopējo nodokļu sistēmu, tad ir jāatsaucas uz šo sistēmu (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, World Duty Free Group un Spānija/Komisija, C‑51/19 P un C‑64/19 P, EU:C:2021:793, 63. punkts).
148 Šajā gadījumā Komisija apstrīdētā lēmuma 159.–164. apsvērumā ir noteikusi TUIR paredzēto UIN sistēmu kā atsauces sistēmu, ko būtībā piemēro ienākumiem, kurus gūst visi subjekti, kas veic komercdarbību. Komisijas ieskatā šī atsauces sistēma ietver nodokļu maksātāju un to ienākumu, kam uzliek nodokļus, definīciju, un tā izriet no TUIR 72. panta, lasot to kopsakarā ar 73. pantu.
149 Šajā ziņā jāatgādina, ka TUIR 72. pantā ir noteikts princips, ka ar UIN apliek visus ienākumus. TUIR 73. panta 1. punktā paredzēts, ka ar UIN apliek komercsabiedrības, kā arī citas valsts vai privātas struktūras, kuru vienīgais vai galvenais mērķis ir vai nav saimnieciskās darbības veikšana.
150 Prasītāji, kurus atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka atsauces sistēmu veido vienīgi TUIR 74. pants.
151 Šajā ziņā jāatgādina – minētajā pantā ir paredzēts, pirmkārt, ka noteiktas valsts struktūras un noteiktas teritoriālas vienības neapliek ar UIN un, otrkārt, ka valsts funkciju izpilde, ko veic publisko tiesību subjekti, netiek uzskatīta par komercdarbību. Šajā gadījumā saskaņā ar Itālijas nodokļu administrācijas izmantoto interpretāciju OSI pildot tikai valsts funkcijas un tālab tās nebūtu jāapliek ar UIN.
152 Tomēr jākonstatē, ka šis pants iekļaujas plašākā nodokļu sistēmā, kurā ietvertas visas Itālijas tiesību normas par UIN. Šajā sistēmā tostarp ir definēti nodokļu maksātāji, peļņa, ko apliek ar nodokļiem, un nodokļu likmes. Saskaņā ar TUIR 73. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu (skat. šī sprieduma 17. punktu) nodokļu maksātāji tostarp ir publisko tiesību subjekti neatkarīgi no tā, vai to darbība ir vai nav saimnieciska darbība.
153 Tomēr TUIR 74. pants nav nodalāms no UIN sistēmas, kas paredzēta TUIR. Proti, šajā tiesību normā atsevišķi subjekti un darbības ir atbrīvotas no UIN, un tādējādi var pieņemt, ka pastāv pamatnoteikums, kas paredz aplikt ar nodokli minētos subjektus un darbības. Šis pamatnoteikums tostarp ir paredzēts TUIR 73. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, kuros precizēts, ka fakts, vai publisko vai privāto tiesību subjekts veic komercdarbību, ir noteicošais kritērijs aplikšanai ar UIN. Bez minētā pamatnoteikuma, kas izriet no plašākas UIN sistēmas, it īpaši no TUIR 73. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta, TUIR 74. panta 2. punktā paredzētais atbrīvojums nebūtu lietderīgs.
154 Visbeidzot, nav strīda, ka ienākumi no komercdarbības TUIR izpratnē, kas, šķiet, atbilst jēdzienam “saimnieciskā darbība” valsts atbalsta tiesību normu izpratnē, ir jāapliek ar nodokli atbilstoši TUIR 73. panta 1. punktam. Proti, tiesas sēdē prasītāji apstiprināja, ka tad, ja viena vai vairākas OSI darbības tiktu kvalificētas par saimnieciskām darbībām, ienākumi no tām būtu jāapliek ar UIN.
155 Patiesībā jākonstatē, ka prasītāju argumentācija par atsauces sistēmas kļūdainu definīciju lielā mērā ir balstīta uz pieņēmumu, ka OSI neveic nekādu saimniecisku darbību. Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 95. un 111. punkta, Komisija piekļuves nodrošināšanu ostām un valstij piederošo teritoriju un piestātņu nodošanu koncesijā ir pamatoti kvalificējusi par saimniecisku darbību. Tādējādi nevar pieņemt hipotēzi, kura ir prasītāju argumentācijas pamatā.
156 Ņemot vērā iepriekš minēto, trešā pamata otrā daļa ir jānoraida.
Par trešo daļu attiecībā uz atkāpi no atsauces sistēmas
157 Prasītāji, kurus šajā ziņā atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini veikusi selektivitātes analīzes otro posmu, noteikdama tikai atkāpi no atsauces sistēmas, bet neidentificēdama uzņēmumus, kas atrodas tādā pašā faktiskajā un tiesiskajā stāvoklī kā OSI.
158 Prasītāju ieskatā, ciktāl TUIR 74. pants ir atsauces sistēma, atbrīvojums no UIN nav atkāpe no minētās sistēmas un, ņemot vērā, ka uz visiem šajā pantā minētajiem subjektiem attiecas viena un tā pati atsauces sistēma, nepastāv nekāda atkāpe par labu kādai no minētajām subjektu kategorijām.
159 Turklāt TUIR paredzētās UIN sistēmas mērķis neesot aplikt ar nodokli uzņēmumu un citu juridisko personu ienākumus neatkarīgi no tā, vai tās veic vai neveic saimniecisko darbību. TUIR 74. panta mērķis esot neaplikt ar UIN valsts pārvaldes iestādes.
160 Komisija šos argumentus apstrīd.
161 Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts nodokļu pasākuma iespējamās selektivitātes izvērtēšanas otrajā posmā ir jānosaka, vai attiecīgais nodokļu pasākums ir atkāpe no atsauces sistēmas, ciktāl ar to tiek ieviesta diferenciācija starp tādiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuri, ņemot vērā šīs sistēmas mērķi, atrodas faktiski un tiesiski salīdzināmā stāvoklī (skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, A‑Brauerei, C‑374/17, EU:C:2018:1024, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
162 Tādējādi, ņemot vērā atsauces sistēmas mērķi, ir jāpārbauda, vai OSI ir tādā faktiskā un tiesiskā stāvoklī, kas ir salīdzināms ar citu to subjektu stāvokli, kurus apliek ar UIN un kuri nav no tā atbrīvoti atbilstoši TUIR 74. pantam.
163 Kā norādīts šī sprieduma 153. punktā un kā to pamatoti apgalvo Komisija, atsauces sistēmas, proti, UIN sistēmas un tostarp TUIR 72. un 73. panta mērķis, būtībā ir aplikt ar UIN ienākumus, ko gūst jebkurš subjekts, kurš veic saimniecisko darbību – neatkarīgi no tā, vai tas ir privāto vai publisko tiesību subjekts (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2011. gada 8. septembris, Paint Graphos u.c., no C‑78/08 līdz C‑80/08, EU:C:2011:550, 54. punkts, un 2019. gada 20. septembris, Port autonome du Centre un de l’Ouest u.c./Komisija, T‑673/17, nav publicēts, EU:T:2019:643, 178. punkts).
164 Ņemot vērā šo mērķi, OSI faktiskais un tiesiskais stāvoklis, ciktāl tās veic saimniecisko darbību, ir salīdzināms ar vai pat identisks citu subjektu, ko apliek ar UIN, stāvoklim, nevis valsts un publisko struktūru stāvoklim, kad tās īsteno valsts varas prerogatīvas. Šajā ziņā nav atšķirības starp OSI saimniecisko darbību un citu subjektu, ko apliek ar UIN, saimniecisko darbību. Tāpēc jākonstatē, ka, atbrīvojot OSI ienākumus no UIN, tostarp ienākumus no saimnieciskās darbības, TUIR 74. pants, kā to interpretē un piemēro Itālijas nodokļu administrācija, ir atkāpe no atsauces sistēmas par labu OSI.
165 Bez tam ir atkal jākonstatē, ka prasītāju argumentācija par atkāpes no atsauces sistēmas neesamību būtībā ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu, ka OSI neveic nekādu saimniecisko darbību. Tomēr, kā jau norādīts šī sprieduma 95. un 111. punktā, šis pieņēmums ir jānoraida. Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 163. un 164. punkta, tad, ja viena vai vairākas OSI funkcijas tiktu kvalificētas par saimnieciskām darbībām, ienākumi no tām būtu jāapliek ar UIN.
166 Ņemot vērā iepriekš minēto, trešā pamata trešā daļa ir jānoraida.
Par ceturto daļu attiecībā uz atkāpes attaisnošanu ar atsauces sistēmas raksturu vai struktūru
167 Prasītāji apgalvo, ka apstrīdētais lēmums esot kļūdains, jo tajā ir secināts, ka atbrīvojumu no UIN nevar attaisnot ar nodokļu sistēmas struktūru un raksturu. Proti, minētais atbrīvojums esot attaisnots, jo tas tieši izriet no atsauces sistēmas pamatā esošajiem vai vadošajiem principiem, piemēram, no principa, ka valsti neapliek ar nodokļiem, no principa “nodokli neapliek ar nodokli” un no principa, ka struktūrām, kas pārvalda valsts īpašumu, nav jāmaksā UIN.
168 Komisija šos argumentus apstrīd.
169 Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka pasākumu, ar kuru ir pieļauta atkāpe no atsauces sistēmas, var attaisnots ar šīs sistēmas raksturu vai vispārējo struktūru, un tas šim pasākumam atņemtu tā selektivitāti. Tā tas ir gadījumā, ja pasākums tieši izriet no atsauces sistēmas pamatā esošajiem vai vadošajiem principiem vai tas ir to mehānismu rezultāts, kas nepieciešami, lai sistēma darbotos un būtu efektīva (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 8. septembris, Paint Graphos u.c., no C‑78/08 līdz C‑80/08, EU:C:2011:550, 69. punkts).
170 Kā pamatoti norāda Komisija, dalībvalstij un attiecīgā gadījumā ieinteresētajām personām ir jāpierāda, ka atkāpe no atsauces sistēmas patiešām ir attaisnota ar minētās sistēmas raksturu vai vispārējo struktūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 146. punkts).
171 Tomēr – kā norādījusi Komisija – nedz Itālijas iestādes, nedz ieinteresētās personas administratīvajā procesā nav izvirzījušas argumentus šajā ziņā, un to arī nav apstrīdējusi nedz OSI, nedz persona, kas iestājusies lietā. Ar šādu argumentu neesamību pietiek, lai secinātu, ka attiecīgais pasākums nav pamatots ar atsauces sistēmas raksturu un struktūru. Tālab OSI apgalvojums, ka Komisijai būtībā esot bijis jāpierāda šāda attaisnojuma neesamība, neatbilst pastāvīgajai judikatūrai šajā jautājumā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2004. gada 29. aprīlis, Nīderlande/Komisija, C‑159/01, EU:C:2004:246, 43. punkts, un 2006. gada 6. septembris, Portugāle/Komisija, C‑88/03, EU:C:2006:511, 103. punkts).
172 Taisnība, ka OSI ir norādījušas, ka TUIR 74. pantā paredzētais atbrīvojums izriet no Itālijas nodokļu tiesību aktu vispārējiem principiem, proti, no principa, ka valsti neapliek ar nodokļiem, no principa “nodokli neapliek ar nodokli” un no principa, ka struktūrām, kas pārvalda valsts īpašumu, nav jāmaksā UIN.
173 Tomēr jākonstatē, ka tas atkal ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, ka OSI pilda tikai funkcijas, kuras nav saistītas ar saimniecisko darbību. Kā jau norādīts šī sprieduma 85., 86., 107. un 111. punktā, šis pieņēmums tomēr ir jānoraida.
174 Ņemot vērā iepriekš minēto, trešā pamata ceturtā daļa ir jānoraida.
Par piekto daļu attiecībā uz iepriekš saistībā ar Beļģijas, Francijas un Nīderlandes ostām pieņemto lēmumu neatbilstību
175 Prasītāji uzsver atšķirības starp TUIR paredzēto UIN sistēmu, no vienas puses, un nodokļu sistēmām, kas aplūkotas iepriekš pieņemtajos lēmumos par Beļģijas, Francijas un Nīderlandes ostām, no otras puses.
176 Komisija šos argumentus apstrīd.
177 Jākonstatē, ka Komisijas analīze par atbrīvojuma no UIN selektivitāti, kas izklāstīta apstrīdētā lēmuma 158.–174. apsvērumā, nav balstīta uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem par Beļģijas, Francijas un Nīderlandes ostām. Tāpēc iespējamās atšķirības starp lietām, kurās pieņemti minētie lēmumi, un šo lietu neietekmē minētās Komisijas analīzes tiesiskumu.
178 No tā izriet, ka piektā daļa un līdz ar to trešais pamats kopumā ir jānoraida.
Par ceturto pamatu, ar kuru tiek apgalvota kļūda to nosacījumu vērtējumā, kuri attiecas uz konkurences izkropļošanu un ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, kā arī pamatojuma nepietiekamība
179 Prasītāji un persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka lēmums esot kļūdains, ciktāl tajā ir secināts, ka atbrīvojums no UIN izkropļo konkurenci un ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm.
180 Pirmkārt, prasītāji apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts pietiekams pamatojums, jo Komisija esot vienkārši pieņēmusi, ka attiecīgais pasākums izkropļo konkurenci un ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, tomēr tā nav pierādījusi šo divu elementu esamību.
181 Otrkārt, prasītāji un persona, kas iestājusies lietā, norāda – ņemot vērā, ka LESD 107. panta 1. punktu piemēro tikai nozarēm, kuras ir atvērtas konkurencei, to nevar piemērot Itālijas ostu nozarei, kas ir slēgta konkurencei un nav liberalizēta.
182 Treškārt, prasītāji apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā, norādīdama, ka uzņēmumi, kas vēlējās veikt uzņēmējdarbību tuvu kādai ostai, varēja to darīt arī ārpus ostas teritorijā, kura nedz piederēja, nedz to pārvaldīja kāda OSI, tādējādi OSI konkurētu ar citiem saimnieciskās darbības subjektiem, kas iznomā zemi ārpus ostām. Prasītāju un personas, kas iestājusies lietā, ieskatā visa Itālijas piekrastes teritorija, kurā var veikt ostas darbības, ir valstij piederošs īpašums, un tādējādi ikviens uzņēmums, kas vēlas veikt minētās darbības, ir pakļauts OSI.
183 Ceturtkārt, prasītāji apgalvo, ka lēmumā neesot ņemta vērā judikatūra, atbilstoši kurai, ja nepastāv saskaņota nodokļu politika Savienības līmenī, Komisija nevar veikt dažādās dalībvalstīs spēkā esošo nodokļu tiesību normu salīdzinošu pārbaudi. Tādējādi potenciāla konkurences izkropļojuma esamība būtu jāizvērtē valsts līmenī un neņemot vērā citās dalībvalstīs pastāvošos apstākļus.
184 Piektkārt, apstrīdētajā lēmumā esot nepareizi izmantotas pilnvaras, to raksturo kompetences neesamība un ar to esot pārkāpts LESD 107., 116. un 117. pants, jo, ciktāl Komisija ir iecerējusi nosodīt izkropļojumus, kas izriet no pastāvošajām atšķirībām starp dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, tai esot bijis jāpieņem lēmums, pamatojoties uz LESD 116. un 117. pantu, nevis saskaņā ar valsts atbalsta tiesību normām.
185 Komisija šos argumentus apstrīd.
186 Šajā ziņā, pirmām kārtām, iebildums par LESD 296. panta pārkāpumu ir jānoraida tāpēc, ka apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un konkurences izkropļošanas LESD 107. panta izpratnē pamatojums.
187 Proti, kā pamatoti norāda Komisija, jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots, jo Komisija 139.–157. apsvērumu ir veltījusi ietekmei uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un konkurences izkropļošanai. Turklāt no dažādo pamatu pārbaudes izriet, ka apstrīdētais lēmums ir ļāvis prasītājiem uzzināt šajā ziņā veiktā pasākuma pamatojumu un Vispārējai tiesai veikt savu pārbaudi.
188 Tāpēc prasītāju arguments par LESD 296. panta pārkāpumu ir jānoraida.
189 Otrām kārtām, jāizvērtē prasītāju un personas, kas iestājusies lietā, arguments, ka Komisija būtībā nav ņēmusi vērā faktu, ka Itālijas ostu nozarei ir raksturīgs liberalizācijas trūkums, ko radījis likumīgs monopols visās Itālijas ostās.
190 Šajā ziņā jāatzīmē – kā norādīts šī sprieduma 93. punktā –, ka starp atsevišķām Itālijas un citu dalībvalstu ostām pastāv konkurence, jo ostas pakalpojumu sniedzēji var izvēlēties vienu no vairākām ostām, lai sasniegtu vienu un to pašu vietu iekšzemē Turklāt, kā norādīts šī sprieduma 94. punktā, OSI konkurē, lai piesaistītu koncesionārus, kas var ekspluatēt valstij piederošas teritorijas to pārvaldītajās ostās.
191 Šāda potenciāla konkurence ir pietiekama, lai secinātu, ka atbrīvojums no UIN var izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 14. janvāris, Eventech, C‑518/13, EU:C:2015:9, 65. punkts).
192 Trešām kārtām, it īpaši attiecībā uz konkurenci starp OSI un saimnieciskās darbības subjektiem, kuri iznomā zemi ārpus ostām, jākonstatē, ka, protams, ģeogrāfiskais un telpiskais konteksts ap attiecīgajām ostām šķietami neļauj trešām personām izmantot zemi, konkurējot ar OSI, turklāt Komisija to neapstrīd.
193 Tomēr ar šo konstatējumu nepietiek, lai apšaubītu Komisijas secinājumu, ka atbrīvojums no UIN var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot konkurenci.
194 Proti, ar citiem apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā uzskaitītajiem iemesliem, it īpaši, kā norādīts šī sprieduma 92.–94. punktā, ar to, ka pastāv zināma konkurence starp Itālijas ostām, pietiek minētā Komisijas secinājuma pamatošanai. Tāpēc šis arguments ir neefektīvs.
195 Ceturtām kārtām, pretēji prasītāju apgalvotajam, saskaņotības trūkums tiešo nodokļu jomā nenozīmē, ka iespējamais konkurences izkropļojums ir jāvērtē tikai valsts līmenī. Proti, lai gan selektivitātes nosacījumu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē var vērtēt tikai vienas dalībvalsts līmenī, un tas izriet vienīgi no atšķirīgas attieksmes tikai starp šīs dalībvalsts uzņēmumu vai ražošanu analīzes, konkurences izkropļošanas nosacījuma vērtējums minētā panta šī paša punkta izpratnē ne vienmēr attiecas tikai uz attiecīgās dalībvalsts uzņēmumiem vai ražošanu, jo, lai uz atbalsta pasākumu attiektos LESD 107. pants, tam ir jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumi, kas ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2004. gada 11. novembris, Spānija/Komisija, C‑73/03, nav publicēts, EU:C:2004:711, 28. un 29. punkts).
196 Turklāt tādas valsts atbalsta shēmas kā atbrīvojuma no UIN gadījumā Komisija var pārbaudīt tikai minētās shēmas iezīmes, lai izvērtētu, vai tā var izkropļot konkurenci, dodot labumu galvenokārt uzņēmumiem, kuri piedalās tirdzniecībā starp dalībvalstīm (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1987. gada 14. oktobris, Vācija/Komisija, 248/84, EU:C:1987:437, 18. punkts). Tā kā ostu nozarei ir raksturīga pārrobežu tirdzniecība, Komisija varēja pamatoti konstatēt, ka atbrīvojums no UIN varēja izkropļot konkurenci starp atsevišķām Itālijas un citu dalībvalstu ostām.
197 Visbeidzot, prasītāju argumenti par pilnvaru nepareizu izmantošanu, kuriem, ņemot vērā lietas apstākļus, nav nozīmes – kā norādīts šī sprieduma 56.–58. punktā –, ir jānoraida. Šo pašu iemeslu dēļ arī prasītāju argumenti par kompetences neesamību ir jānoraida.
198 Tāpēc ceturtais pamats ir jānoraida.
Secinājumi
199 Lai gan apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir formulēta vispārīgi, kvalificējot atbrīvojumu no UIN par pastāvoša valsts atbalsta shēmu, kas nav saderīga ar iekšējo tirgu, un uzdodot Itālijas Republikai atcelt šo atbrīvojumu, no šī lēmuma apsvērumiem, kuri jāņem vērā, interpretējot tā rezolutīvo daļu, izriet (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 30. novembris, Quinn Barlo u.c./Komisija, T‑208/06, EU:T:2011:701, 131. punkts), ka tas attiecas tikai uz OSI veikto saimniecisko darbību.
200 Kā norādīts šī sprieduma 118. un 119. punktā, Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka atļauju izsniegšana ostas darbību veikšanai ir saimnieciska darbība. Ņemot vērā to OSI funkciju nodalāmo raksturu, kuras apstrīdētajā lēmumā kvalificētas par saimnieciskām darbībām, un lai nodrošinātu tiesisko drošību minētā lēmuma izpildē Itālijas Republikā, apstrīdētais lēmums, ciktāl ar to atļauju izsniegšana ostas darbību veikšanai ir kvalificēta par saimniecisku darbību, ir jāatceļ (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2002. gada 24. oktobris, Aéroports de Paris/Komisija, C‑82/01 P, EU:C:2002:617, 77. punkts, un 2003. gada 30. septembris, Vācija/Komisija, C‑239/01, EU:C:2003:514, 33. punkts). Pārējā daļā prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
201 Kā norādīts šī sprieduma 200. punktā, apstrīdētais lēmums, ciktāl tajā viena no trim OSI izpildītajam funkcijām, proti, atļauju izsniegšana ostas darbību veikšanai, ir kvalificēta par saimniecisku darbību, ir jāatceļ.
202 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki savus tiesāšanās izdevumus sedz paši. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem. Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 3. punktu Vispārējā tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājusies lietā un kas nav šī panta 1. un 2. punktā minētā persona, savi tiesāšanās izdevumi ir jāsedz pašai.
203 Jānorāda, ka gan prasītājiem, kurus atbalsta persona, kas iestājusies lietā, gan Komisijai spriedums ir daļēji nelabvēlīgs un apstrīdētais lēmums ir daļēji atcelts.
204 Turklāt atbildes rakstā uz repliku Komisija informē Vispārējo tiesu par iebildumu raksta publicēšanu tīmekļa vietnē Shipping Italy. Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka minētā publikācija ir prasītāju veikta nepareiza procesuālo dokumentu izmantošana, kam būtu jāietekmē tiesāšanās izdevumi saskaņā ar Reglamenta 135. panta 2. punktu, kurā precizēts, ka Vispārējā tiesa lietas dalībniekam, pat ja nolēmums ir tam labvēlīgs, var piespriest pilnībā vai daļēji atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība.
205 Tomēr Komisija nav iesniegusi pierādījumus, ka prasītāji būtu publicējuši iebildumu rakstu tīmeklī. Tālab nebija iespējams droši noteikt minētā dokumenta noplūdes avotu. Tādējādi, pat ja šāds starpgadījums ir nožēlojams, nepastāvot pierādījumiem par Komisijas apgalvojumiem, tās lūgumu nevar apmierināt.
206 Ņemot vērā iepriekš minēto, katrs lietas dalībnieks savus tiesāšanās izdevumus sedz pats.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2021/1757 (2020. gada 4. decembris) par atbalsta shēmu SA.38399 – 2019/C (ex 2018/E), ko īstenojusi Itālija – Uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošana ostām Itālijā, ciktāl tajā atļauju izsniegšana ostu darbību veikšanai ir klasificēta par saimniecisku darbību.
2) Prasību pārējā daļā noraidīt.
3) Autorità di sistema portuale del Mar Ligure occidentale un citi prasītāji, kuru nosaukumi iekļauti pielikumā, Associazione Porti Italiani (Assoporti) un Eiropas Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 20. decembrī.
[Paraksti]