CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)
2010. gada 9. martā
Lieta F‑26/09
N
pret
Eiropas Parlamentu
Civildienests – Ierēdņi – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Pieņemamība – Psiholoģiska vardarbība – Pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses – Morālais kaitējums
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru N lūdz piespriest Parlamentam viņam samaksāt summu EUR 12 000 apmērā kā atlīdzību par nodarīto kaitējumu, pirmkārt, par psiholoģisku un profesionālu vardarbību, no kuras viņš cietis laika posmā no 2006. gada 16. augusta līdz 2007. gada 1. maijam, un, otrkārt, par to, ka neatkarīgs dienests nav sācis iekšējo izmeklēšanu
Nolēmums Parlaments samaksā prasītājam zaudējumu atlīdzību EUR 2000 apmērā. Pārējā daļā prasību noraidīt. Parlaments sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina trīs ceturtdaļas no prasītāja tiesāšanās izdevumiem. Prasītājs sedz vienu ceturtdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Pārsūdzība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Atturēšanās veikt Civildienesta noteikumos paredzētu pasākumu – Iestādes atturēšanās sniegt palīdzību tās ierēdņiem – Izslēgšana – Izņēmums
(Civildienesta noteikumu 24., 90. un 91. pants)
2. Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Jēdziens – Rīcība, kas vērsta uz ieinteresētās personas diskreditēšanu vai tās darba apstākļu pasliktināšanu – Prasība par rīcības atkārtošanos
(Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkts)
3. Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Jēdziens – Ierēdņa novērtējuma ziņojums ar negatīviem, bet ne nepieklājīgiem komentāriem – Izslēgšana
(Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkts)
4. Ierēdņi – Pārsūdzība – Termiņi – Iestādei adresēts lūgums atlīdzināt zaudējumus – Saprātīga termiņa ievērošana
(Civildienesta noteikumu 90. pants)
5. Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Mērķu nenoteikšana
6. Ierēdņi – Pārsūdzība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Apstrīdētā akta atcelšana, kas nenodrošina pienācīgu atlīdzību par morālo kaitējumu
(Civildienesta noteikumu 91. pants)
1. Principā ierēdnim, kurš uzskata, ka viņš var atsaukties uz Civildienesta noteikumu 24. pantu, iestādei, kurā viņš strādā, ir jāiesniedz lūgums par palīdzības sniegšanu. Vienīgi noteikti izņēmuma apstākļi var likt iestādei bez iepriekšēja attiecīgās personas lūguma pēc savas pašas iniciatīvas sniegt konkrētu palīdzību. Nepastāvot šādiem apstākļiem, iestādes atturēšanās pēc savas iniciatīvas sniegt palīdzību saviem ierēdņiem un darbiniekiem nav nelabvēlīgs akts. Šajā sakarā gadījumā, kad ierēdnis lūdz atlīdzināt zaudējumus, kas radušies no tā, ka iestāde nav ievērojusi savu pienākumu sniegt palīdzību, prasījumu par zaudējumu atlīdzību pieņemamība ir atkarīga no tā, vai pastāv lēmums par atteikumu apmierināt lūgumu sniegt palīdzību tajā brīdī, kad prasījumi tiek izvirzīti.
Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu tādu vēstuli, kurā ierēdnis vēršas pie iecēlējinstitūcijas ar lūgumu atlīdzināt zaudējumus saistībā ar psiholoģisko vardarbību un pienākuma sniegt palīdzību neizpildi, nevar atzīt par lūgumu sniegt palīdzību. Tāpat par lūgumu sniegt palīdzību nevar uzskatīt sūdzību, ar kuru tiek prasīts atlīdzināt kaitējumu, kas radies pienākuma sniegt palīdzību neizpildes rezultātā.
(skat. 47.–49. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1986. gada 12. jūnijs, 229/84 Sommerlatte/Komisija, Recueil, 1805. lpp., 20. punkts.
Pirmās instances tiesa: 2008. gada 18. decembris, T‑90/07 P un T‑99/07 P Beļģija un Komisija/Genette, Krājums, II‑3859. lpp., 101.–103. punkts.
Civildienesta tiesa: 2006. gada 31. maijs, F‑91/05 Frankin u.c./Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑25. un II‑A‑1‑83. lpp., 24. punkts.
2. Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā psiholoģiskā uzmākšanās [vardarbība] ir definēta kā “nepiedienīga rīcība”, kuras pierādīšanai ir nepieciešams, lai būtu izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmais nosacījums ir saistīts ar to, ka pastāv fiziska rīcība, mutiska vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība, kura izpaužas “kādā laika posmā, [..] atkārtojas vai ir sistemātiska”, kas nozīmē, ka psiholoģiskā vardarbība ir jāsaprot kā process, kurš noteikti turpinās laikā, ir saistīts ar atkārtotām vai turpinātām darbībām un ir “tīšs”. Otrais nosacījums, kas no pirmā ir nošķirts ar saikli “un”, paredz, ka šī fiziskā rīcība, mutiskā vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība rada kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei. No tā, ka apstākļa vārds “tīšs” ir saistīts ar pirmo, nevis ar otro nosacījumu, var izdarīt divus secinājumus. Pirmkārt, Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā paredzētajai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai ir jābūt brīvprātīgai, kas no šīs normas piemērošanas izslēdz rīcību, kas ir notikusi nejauši. Otrkārt, netiek savukārt prasīts, ka šai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai ir jābūt izdarītai ar nodomu radīt kaitējumu personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei. Citiem vārdiem sakot, psiholoģiska vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta nozīmē var pastāvēt, kaut arī ietekmētājam nav bijis nodoma diskreditēt cietušo vai apzināti pasliktināt viņa darba apstākļus. Pietiek vien ar to, ka šī rīcība, kas ir īstenota labprātīgi, objektīvi ir radījusi šādas sekas.
(skat. 72. punktu)
Atsauce
Civildienesta tiesa: 2008. gada 9. decembris, F‑52/05 Q/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑409. un II‑A‑1‑2235. lpp., 135. punkts, spriedums pārsūdzēts Vispārējā tiesā, lieta T‑80/09 P.
3. Gadījumā, kad Civildienesta tiesa ir atcēlusi ierēdņa novērtēšanas ziņojumu, tostarp tādēļ, ka administrācija ierēdņa novērtēšanu ir veikusi, iepriekš ieinteresētajai personai nedefinējot mērķus, šī nelikumība, lai arī cik nožēlojama tā nebūtu, pati par sevi nevar tikt uzskatīta par norādi uz to, ka ir pastāvējusi psiholoģiska vardarbība. Tāpat tas, ka novērtēšanas ziņojumā ir ietverti negatīvi komentāri par ierēdni, nav kvalificējams kā psiholoģiska vardarbība, ja šie komentāri ietilpst novērtētāja plašās rīcības brīvības ietvaros un, it īpaši, ja tie nesasniedz tādas kritikas robežu, kas būtu nepieklājīga vai ieinteresēto personu apvainojoša.
(skat. 86. punktu)
4. Ja ierēdnis ir apstrīdējis sava novērtējuma ziņojuma likumību, noteiktajā termiņā ceļot prasību tiesā, un ja viņa prasība par kaitējuma atlīdzību tikusi iesniegta saprātīgā termiņā no brīža, kad viņam kļuvis zināms šis ziņojums, ir pieņemami, ka ar atsevišķu aktu tiek iesniegti prasījumi atlīdzināt šī [ziņojuma] rezultātā ciesto kaitējumu.
(skat. 96. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1998. gada 28. maijs, T‑78/96 un T‑170/96 W/Komisija, Recueil FP, I‑A‑239. un II‑745. lpp., 159. punkts; 2003. gada 17. decembris, T‑324/02 McAuley/Padome, Recueil FP, I‑A‑337. un II‑1657. lpp., 92. un 96. punkts; 2006. gada 19. oktobris, T‑503/04 Pessoa e Costa/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑237. un II‑A‑2‑139. lpp., 58. un 59. punkts.
Civildienesta tiesa: 2007. gada 1. februāris, F‑125/05 Tsarnavas/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑43. un II‑A‑1‑231. lpp., 69.–71. punkts.
5. Novērtētājs, kurš, novērtējot ierēdni, neņem vērā apstākli, ka ierēdnim šajā novērtējamajā laikposmā nav bijuši noteikti nekādi iepriekšēji mērķi, pieļauj acīmredzamu kļūdu vērtējumā un neizpilda rūpības pienākumu.
(skat. 95. punktu)
Atsauce
Civildienesta tiesa: 2009. gada 10. novembris, F‑71/08 N/Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑429. un II‑A‑1‑2319. lpp.
6. Norma, saskaņā ar kuru ierēdņa apstrīdētā administrācijas akta atcelšana pati par sevi ir pienācīga un principā pietiekama atlīdzība par jebkuru morālu kaitējumu, ko tas varētu būt cietis atceltā akta dēļ, pieļauj dažus izņēmumus. Tā administrācijas pretlikumīgā akta atcelšana nevar būt pilnīga ciestā morālā kaitējuma atlīdzība, ja šis akts ietver tiešu negatīvu prasītāja spēju novērtējumu, kas var viņu apvainot, ja izdarītā nelikumība ir īpaši smaga vai ja akta atcelšanai nav nekādas lietderīgas iedarbības.
(skat. 101.–103., 105. un 107. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1990. gada 7. februāris, C‑343/87 Culin/Komisija, Recueil, I‑225. lpp., 25.–29. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1995. gada 26. janvāris, T‑60/94 Pierrat/Tiesa, Recueil FP, I‑A‑23. un II‑77. lpp., 62. punkts; 2000. gada 23. marts, T‑197/98 Rudolf/Komisija, Recueil FP, I‑A‑55. un II‑241. lpp., 98. punkts; 2004. gada 21. janvāris, T‑328/01 Robinson/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑5. un II‑23. lpp., 79. punkts; 2004. gada 30. septembris, T‑16/03 Ferrer de Moncada/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑261. un II‑1163. lpp., 68. punkts; 2005. gada 13. decembris, T‑155/03, T‑157/03 un T‑331/03 Cwik/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑411. un II‑1865. lpp., 205. un 206. punkts.
Civildienesta tiesa: 2007. gada 13. decembris, F‑42/06 Sundholm/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑437. un II‑A‑1‑2499. lpp., 44. punkts; 2008. gada 22. oktobris, F‑46/07 Tzirani/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑323. un II‑A‑1‑1773. lpp., 223. punkts; 2009. gada 5. maijs, F‑27/08 Simões Dos Santos/ITSB, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑113. un II‑A‑1‑613. lpp., 142. un 143. punkts, pārsūdzēts Vispārējā tiesā, lieta T‑260/09 P; 2009. gada 7. jūlijs, F‑99/07 un F‑45/08 Bernard/Europol, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑233. un II‑A‑1‑1267. lpp., 106. punkts.