Language of document : ECLI:EU:T:2021:410

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2021. gada 7. jūlijā (*)

Ārpuslīgumiskā atbildība – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – To personu un vienību saraksts, kurām piemērojama līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana – Pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības

Lietā T‑692/15 RENV

HTTS Hanseatic Trade Trust & Shipping GmbH, Hamburga (Vācija), ko pārstāv M. Schlingmann, advokāts,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv J.P. Hix un M. Bishop, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Komisija, ko pārstāv R. Tricot, C. Hödlmayr, J. Roberti di Sarsina un M. Kellerbauer, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 268. un 340. pantu un ar ko tiek lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas prasītājai esot nodarīts, iekļaujot tās nosaukumu, pirmkārt, Padomes Regulas (EK) Nr. 423/2007 (2007. gada 19. aprīlis) par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV 2007, L 103, 1. lpp.) V pielikumā, kas veikta ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 668/2010 (2010. gada 26. jūlijs), ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV 2010, L 195, 25. lpp.), un, otrkārt, Padomes Regulas (ES) Nr. 961/2010 (2010. gada 25. oktobris), ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu Nr. 423/2007 (OV 2010, L 281, 1. lpp.), VIII pielikumā, kas veikta ar Regulu Nr. 961/2010,

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši M. Jēgers [M. Jaeger] un O. Porkija [O. Porchia] (referente),

sekretārs: B. Lefevrs [B. Lefebvre], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2020. gada 20. novembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture un tiesvedība pirms lietas nodošanas atpakaļ

1        Prasītāja HTTS Hanseatic Trade Trust & Shipping GmbH, ko 2009. gadā nodibināja Naser Bateni, ir saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība, kas veic kuģniecības aģenta un kuģu tehniskās apkalpošanas darbību.

2        Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem, kas ir tikuši ieviesti, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā izbeigtu kodoldarbības, kas rada kodolieroču izplatīšanas risku, un kodolieroču piegādes sistēmu izstrādi. Runa tostarp ir par pasākumiem, kas veikti attiecībā uz kuģniecības sabiedrību Islamic Republic of Iran Shipping Lines (turpmāk tekstā – “IRISL”), kā arī fiziskajām vai juridiskajām personām, kuras iespējami ir saistītas ar šo sabiedrību, kuru vidū saskaņā ar Eiropas Savienības Padomes norādīto tostarp ir prasītāja IRISL Europe un divas citas kuģniecības sabiedrības – Hafize Darya Shipping Lines (turpmāk tekstā – “HDSL”) un Safiran Pyam Darya Shipping Lines (turpmāk tekstā – “SAPID”).

3        Ar Lēmumu 2010/413/KĀDP (2010. gada 26. jūlijs), ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV 2010, L 195, 39. lpp.), Padome iekļāva prasītājas nosaukumu to vienību sarakstā, kuras veicina kodolieroču izplatīšanu, un kas ir ietverts minētā lēmuma II pielikumā. Attiecīgi ar Padomes Īstenošanas Regulu (ES) Nr. 668/2010 (2010. gada 26. jūlijs), ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV 2007, L 103, 25. lpp.), prasītājas nosaukums tika iekļauts sarakstā, kas ir ietverts V pielikumā Padomes Regulai (EK) Nr. 423/2007 (2007. gada 19. aprīlis) par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV 2007, L 103, 1. lpp.). Lēmums 2010/413 un Īstenošanas regula Nr. 668/2010, ciktāl ar tiem ir veikta prasītājas nosaukuma pirmā iekļaušana sarakstā (turpmāk tekstā – “pirmā iekļaušana sarakstā”), bija pamatoti ar to, ka šī sabiedrība “ir rīkoj[usies] HDSL interesēs Eiropā”. Par šo iekļaušanu sarakstā prasība atcelt tiesību aktu netika celta.

4        Padome 2010. gada 25. oktobrī pieņēma Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu Nr. 423/2007 (OV 2010, L 281, 1. lpp.). Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā bija ietverts to personu, vienību un organizāciju saraksts, kuru līdzekļi tika iesaldēti, piemērojot minētās regulas 16. panta 2. punktu. No attiecīgās regulas, ar kuru prasītāja tika iekļauta šajā sarakstā (turpmāk tekstā – “otrā iekļaušana sarakstā”), izriet, ka attiecībā uz šo sabiedrību norādītais pamatojums bija tāds, ka tā “[bija] IRISL kontrolē vai [darbojās] tā vārdā”. Prasītāja apstrīdēja otro iekļaušanu sarakstā Vispārējā tiesā.

5        Ar 2011. gada 7. decembra spriedumu HTTS/Padome (T‑562/10, EU:T:2011:716) Vispārējā tiesa atcēla otro iekļaušanu sarakstā, bet konstatēja, ka Regulas Nr. 961/2010 sekas, ciktāl tā attiecas uz prasītāju, paliek spēkā līdz 2012. gada 7. februārim.

6        Pēc 2011. gada 7. decembra sprieduma HTTS/Padome (T‑562/10, EU:T:2011:716) pasludināšanas Padome iekļāva prasītājas nosaukumu vairākos citos sarakstos, proti, pirmkārt, 2012. gada 23. janvārī ar Lēmumu 2012/35/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV 2012, L 19, 22. lpp.), norādot šādu pamatojumu: “[sabiedrība], kas ir IRISL kontrolē [vai] darbojas IRISL labā [..]. [Prasītāja] ir reģistrēt[a] vienā adresē ar IRISL Europe GmbH Hamburgā [(Vācija)], un tā[s] vadītājs Dr. Naser Ba[t]eni agrāk bija nodarbināts IRISL”. Tādējādi prasītājas nosaukums ar minēto pamatojumu tika iekļauts Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā ietvertajā sarakstā ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 54/2012 (2012. gada 23. janvāris), ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010 (OV 2012, L 19, 1. lpp.).

7        Otrkārt, 2012. gada 23. martā prasītājas nosaukums tika iekļauts sarakstā, kas ietverts Regulā (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas Nr. 961/2010 atcelšanu (OV 2012, L 88, 1. lpp.). Šī iekļaušana sarakstā, kuru prasītāja apstrīdēja Vispārējā tiesā, tika atcelta ar 2013. gada 12. jūnija spriedumu HTTS/Padome (T‑128/12 un T‑182/12, nav publicēts, EU:T:2013:312).

8        Treškārt un visbeidzot, prasītājas nosaukums 2013. gada 15. novembrī tika no jauna iekļauts sarakstā ar Lēmumu 2013/661/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2010/413 (OV 2013, L 306, 18. lpp.), kā arī ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1154/2013, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 (OV 2013, L 306, 3. lpp.). Šo iekļaušanu sarakstā prasītāja apstrīdēja Vispārējā tiesā, un ar 2015. gada 18. septembra spriedumu HTTS un Bateni/Padome (T‑45/14, nav publicēts, EU:T:2015:650) tā tika atcelta.

9        Tikmēr ar 2013. gada 16. septembra spriedumu Islamic Republic of Iran Shipping Lines u.c./Padome (T‑489/10, EU:T:2013:453) Vispārējā tiesa atcēla IRISL un citu kuģniecības sabiedrību, tostarp HDSL un SAPID, nosaukumu iekļaušanu attiecīgajos sarakstos, pamatojoties uz to, ka ar Padomes norādītajiem apstākļiem nevar pamatot IRISL nosaukuma iekļaušanu sarakstā un līdz ar to nevar pamatot arī ierobežojošo pasākumu noteikšanu un saglabāšanu spēkā attiecībā uz citām kuģniecības sabiedrībām, kuras sarakstos bija iekļautas to saistības ar IRISL dēļ.

10      Ar 2015. gada 23. jūlija vēstuli prasītāja iesniedza Padomei lūgumu atlīdzināt kaitējumu, kas tās ieskatā tai bija nodarīts, veicot tās nosaukuma sākotnējo, kā arī turpmākās iekļaušanas to personu sarakstos, kuras saistītas ar IRISL darbību. Ar 2015. gada 16. oktobra vēstuli Padome noraidīja šo lūgumu.

11      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 25. novembrī, prasītāja cēla šo prasību, lūdzot:

–        piespriest Padomei izmaksāt tai zaudējumu atlīdzību 2 513 221,50 EUR apmērā par mantisko un morālo kaitējumu, kas nodarīts, iekļaujot tās nosaukumu Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā ietvertajos personu, vienību un organizāciju sarakstos (turpmāk tekstā kopā – “strīdīgie saraksti”);

–        piespriest Padomei samaksāt nokavējuma procentus, kas aprēķināti atbilstoši Eiropas Centrālās bankas (ECB) noteiktajai procentu likmei galvenajiem refinansēšanas darījumiem, pieskaitot tai divus procentpunktus, sākot no 2015. gada 17. oktobra;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

12      Šī prasība Vispārējās tiesas kancelejā tika reģistrēta ar numuru T‑692/15.

13      Padome lūdza noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un katrā ziņā kā nepamatotu, kā arī piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

14      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 5. aprīlī, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2016. gada 13. maija lēmumu Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs apmierināja šo lūgumu saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 144. panta 4. punktu.

15      Par rakstveida procesa pabeigšanu lietas dalībniekiem tika paziņots 2016. gada 30. augustā. Reglamenta 106. panta 2. punktā paredzētajā triju nedēļu termiņā no šīs paziņošanas brīža lūgumus par tiesas sēdes rīkošanu lietas dalībnieki neiesniedza.

16      Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2016. gada 5. oktobra lēmumu izskatāmā lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam, kurš darbojas trešajā palātā.

17      Ar 2017. gada 8. jūnija lēmumu, kas lietas dalībniekiem tika paziņots nākamajā dienā, Vispārējā tiesa, uzskatot, ka ir guvusi pietiekamu informāciju no lietas materiāliem, un tā kā šajā ziņā lietas dalībnieki nebija iesnieguši nekādus lūgumus, nolēma izskatīt prasību bez tiesvedības mutvārdu daļas saskaņā ar Reglamenta 106. panta 3. punktu.

18      Tomēr ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 12. jūnijā, prasītāja lūdza rīkot tiesas sēdi, it īpaši, ņemot vērā 2017. gada 30. maija sprieduma Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402) pasludināšanu, un lūdza Vispārējo tiesu procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros uzklausīt tās direktoru un vienīgo dalībnieku N. Bateni, it īpaši saistībā ar iespējami nodarītā mantiskā un nemantiskā kaitējuma apmēru.

19      Ar 2017. gada 20. jūnija lēmumu Vispārējā tiesa, pirmām kārtām, apstiprināja savu 2017. gada 8. jūnija lēmumu. Saistībā ar prasītājas lūgumu par tiesas sēdes rīkošanu Vispārējā tiesa, pirmkārt, secināja, ka šis lūgums ir iesniegts pēc noteiktā termiņa, un, otrkārt, konstatēja, ka lietā nav tādu jaunu apstākļu, kas attiecīgā gadījumā varētu pamatot šādas tiesas sēdes rīkošanu. Šajā ziņā tā atzina, ka ar 2017. gada 30. maija spriedumu Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402) tika vienīgi apstiprināts 2014. gada 25. novembra spriedums Safa Nicu Sepahan/Padome (T‑384/11, EU:T:2014:986) un līdz ar to tas nevarēja pamatot tiesvedības mutvārdu daļas uzsākšanu. Otrām kārtām, Vispārējā tiesa neapmierināja pieteikumu par procesa organizatoriskā pasākuma noteikšanu saistībā ar N. Bateni uzklausīšanu, jo uzskatīja, ka ir jau guvusi pietiekamu informāciju no lietas materiālos esošajiem dokumentiem, kā arī no atbilstošās judikatūras jautājumā par to zaudējumu novērtēšanu, kuri izriet no prettiesiska ierobežojoša pasākuma.

20      Ar 2017. gada 13. decembra spriedumu HTTS/Padome (T‑692/15, turpmāk tekstā – “sākotnējais spriedums”, EU:T:2017:890) Vispārējā tiesa noraidīja prasītājas celto prasību par zaudējumu atlīdzību un piesprieda tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā noraidīja pirmo un otro prasītājas izvirzīto pamatu, proti, attiecīgi pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un pamatu par materiāltiesisko nosacījumu iekļaušanai strīdīgajos sarakstos pārkāpumu.

21      Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 13. februārī, prasītāja iesniedza apelācijas sūdzību par sākotnējo spriedumu, kura tika reģistrēta ar atsauces numuru C‑123/18 P. Ar 2019. gada 10. septembra spriedumu HTTS/Padome (C‑123/18 P, turpmāk tekstā – “apelācijas instancē taisītais spriedums”, EU:C:2019:694) Tiesa atcēla sākotnējo spriedumu un nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

22      Tiesa būtībā nosprieda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, sākotnējā sprieduma 49. un 50. punktā nospriežot, ka Padome varēja atsaukties uz visiem atbilstošajiem apstākļiem, kas nebija ņemti vērā prasītājas iekļaušanas strīdīgajos sarakstos brīdī, un it īpaši, minētā sprieduma 60. punktā nospriežot, ka no vairākiem minētā sprieduma 59. punktā norādītajiem apstākļiem izriet, ka Padome nav pieļāvusi pietiekami būtisku Savienības tiesību normas pārkāpumu, izvērtējot prasītājas un IRISL komercattiecību apjomu, jo šīs norādes, ar kurām bija iespējams pierādīt, ka prasītāja ir “sabiedrība, kura pieder vai kuru kontrolē” IRISL, prasītājas nosaukuma iekļaušanas strīdīgajos sarakstos dienā Padomei nebija zināmas, kā tas izriet no apelācijas instancē taisītā sprieduma 51. un 56.–86. punkta.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi pēc lietas nodošanas atpakaļ

23      Vispārējai tiesai atpakaļ nodotā lieta tika reģistrēta tās kancelejā ar numuru T‑692/15 RENV un saskaņā ar Reglamenta 216. panta 1. punktu 2019. gada 19. septembrī tika nodota pirmajai palātai.

24      Lietas dalībnieki saskaņā ar Reglamenta 217. panta 1. punktu tika aicināti iesniegt savus apsvērumus par to, kādas sekas apelācijas instancē taisītajam spriedumam ir attiecībā uz šo tiesvedību. Lietas dalībnieki iesniedza savus apsvērumus noteiktajos termiņos.

25      Apsvērumos, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2019. gada 11. novembrī, prasītāja pauda savu nostāju par to, kādas sekas apelācijas instancē taisītajam spriedumam ir attiecībā uz šo lietu. Šajā ziņā prasītāja turpina uzturēt spēkā prasījumus, kas bija izvirzīti pieteikumā par lietas ierosināšanu, lūdzot piespriest Padomei izmaksāt tai atlīdzību par nodarīto mantisko un morālo kaitējumu.

26      Apsvērumos, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2019. gada 19. novembrī, Padome lūdz Vispārējo tiesu:

–        noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un katrā ziņā kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies tiesvedībā Vispārējā tiesā lietās T‑692/15 un T‑692/15 RENV, un apelācijas tiesvedībā Tiesā lietā C‑123/18 P radušos tiesāšanās izdevumus.

27      Apsvērumos, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2019. gada 19. novembrī, Komisija lūdz Vispārējo tiesu:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

28      Prasītāja un Padome attiecīgi 2020. gada 29. un 30. janvārī lūdza noturēt tiesas sēdi.

29      Pēc tiesneses referentes priekšlikuma Vispārējā tiesa apmierināja minētos lūgumus un sāka tiesvedības mutvārdu daļu.

30      Ar 2020. gada 30. jūnija lēmumu pirmās palātas priekšsēdētājs, uzklausot lietas dalībniekus, atbilstoši Reglamenta 68. panta 1. punktam nolēma tiesvedības mutvārdu daļā apvienot šo lietu ar lietu T‑455/17 Bateni/Padome.

31      Pēc tam, kad Covid‑19 izraisītās veselības krīzes dēļ tiesas sēdes vairākkārt tika atliktas, tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz mutvārdu jautājumiem, kurus Vispārējā tiesa uzdeva 2020. gada 20. novembra tiesas sēdē, kas ar prasītājas piekrišanu notika videokonferences veidā.

 Juridiskais pamatojums

 Par iebildi par nepieņemamību saistībā ar prasītājas prasības par zaudējumu atlīdzību noilgumu

32      Sākotnējā tiesvedībā iesniegtajā atbildē uz repliku Padome ir norādījusi uz prasības daļēju nepieņemamību sakarā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pantā paredzētā noilguma termiņa beigām.

33      Šajā ziņā Padome apgalvo, ka prasītājas 2015. gada 25. novembrī celtā prasība ir par tiesību aktiem, kas ir pieņemti vairāk nekā pirms pieciem gadiem, proti, Īstenošanas regula Nr. 668/2010 – 2010. gada 26. jūlijā un Regula Nr. 961/2010 – 2010. gada 25. oktobrī.

34      Katrā ziņā Padome uzskata, ka prasība ir daļēji nepieņemama prasītājas tiesību celt prasību par zaudējumu atlīdzību noilguma dēļ, jo runa ir par kaitējumu, kas iespējami ciests pirms 2010. gada 25. novembra, tas ir, piecus gadus pirms prasības par zaudējumu atlīdzību celšanas Vispārējā tiesā 2015. gada 25. novembrī.

35      Turklāt apsvērumos, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2019. gada 19. novembrī, Padome uztur spēkā šo argumentu, apgalvojot, ka “2019. gada 10. septembra spriedumam nav nekādas ietekmes uz [tās] argumentu, saskaņā ar kuru Vispārējai tiesai daļēji nav kompetences, jo attiecībā uz prasībā norādītajām tiesībām daļēji ir iestājies noilgums”.

36      Tiesas sēdē prasītāja, aicināta paust savu nostāju par šo argumentu, atgādināja, ka pirms tiesvedības sākšanas prasītāja piecu gadu termiņā bija lūgusi Padomei atlīdzināt zaudējumus.

37      Vispirms ir jāatgādina, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pantā, kas atbilstoši šo statūtu 53. panta pirmajai daļai ir piemērojams tiesvedībai Vispārējā tiesā, ir paredzēts, ka lietas pret Eiropas Savienību saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību nevar ierosināt, ja pagājuši pieci gadi pēc notikuma, kas bijis pamats lietas ierosināšanai. Noilguma termiņu pārtrauc, ja Tiesā ir ierosināta lieta vai ja pirms šādas lietas cietusī puse iesniegusi lūgumu attiecīgajai Savienības iestādei. Pēdējā gadījumā lieta ir jāierosina divos mēnešos, kā tas paredzēts LESD 263. pantā, un vajadzības gadījumā piemēro LESD 265. panta otro daļu.

38      Turklāt LESD 263. pantā paredzētais divu mēnešu termiņš ir piemērojams gadījumā, ja personai, kas ir iesniegusi lūgumu, ir ticis paziņots lēmums par kompetentajai iestādei iepriekš iesniegtā lūguma noraidīšanu, savukārt LESD 265. panta otrajā daļā paredzētais divu mēnešu termiņš ir piemērojams gadījumā, ja attiecīgā iestāde divu mēnešu laikā no šī lūguma iesniegšanas nav paudusi savu nostāju (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2005. gada 4. maijs, Holcim (France)/Komisija, T‑86/03, EU:T:2005:157, 38. punkts, un spriedumu, 2016. gada 21. jūlijs, Nutria/Komisija, T‑832/14, nav publicēts, EU:T:2016:428, 36. punkts).

39      Šajā lietā pirmā iekļaušana sarakstā bija publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2010. gada 27. jūlijā un prasītāja 2015. gada 23. jūlijā pa faksu bija nosūtījusi Padomei lūgumu par zaudējumu atlīdzību. Pēc divu mēnešu termiņa beigām, kas bija uzskatāms par netiešu lēmumu noraidīt šo lūgumu, Padome atsauca šo lēmumu, ar 2015. gada 16. oktobra vēstuli noraidot minēto lūgumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 11. jūnijs, Frank/Komisija, T‑478/16, EU:T:2019:399, 78. punkts un tajā minētā judikatūra). 2015. gada 25. novembrī iesniedzot prasību par zaudējumu atlīdzību, prasītāja to izdarīja divu mēnešu laikā pēc Padomes noraidījuma vēstules saņemšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1997. gada 16. aprīlis, Hartmann/Padome un Komisija, T‑20/94, EU:T:1997:55, 134. punkts).

40      Līdz ar to šajā lietā noilguma termiņš var tikt uzskatīts par pārtrauktu 2015. gada 23. jūlijā, proti, mazāk nekā piecus gadus pēc 2010. gada 27. jūlija, un tādēļ šī prasība ir atzīstama par pieņemamu.

 Par pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde

41      Prasītāja būtībā apgalvo, ka ir iestājusies Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, jo tās nosaukums strīdīgajos sarakstos tika iekļauts, neizpildot pienākumu norādīt pamatojumu.

42      Jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta otro daļu, ja lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, tai ir saistoši Tiesas nolēmumā izskatītie tiesību jautājumi.

43      Proti, kā ir uzsvērusi Padome un Komisija un kā tiesas sēdē ir atzinusi prasītāja, apelācijas instancē taisītajā spiedumā ir apstiprināts sākotnējā sprieduma 88. punktā ietvertais secinājums, saskaņā ar kuru pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde principā nevar izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību, un Tiesa turklāt ir uzsvērusi, ka, pat pieņemot, ka prasītāja būtu iesniegusi pierādījumus, kas ļautu konstatēt Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 prettiesiskumu pamatojuma trūkuma dēļ, šie iebildumi nevarētu izraisīt to, ka tiek atzīts pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums, kas varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību (šajā nozīmē skat. apelācijas instancē taisīto spriedumu, 102. un 103. punktu).

44      Šo pašu iemeslu dēļ pamats, ar kuru tiek apgalvota pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde, ir jānoraida.

 Par pamatu – iekļaušanas strīdīgajos sarakstos materiāltiesisko nosacījumu pietiekami būtisks pārkāpums

45      Šī pamata atbalstam prasītāja ir izvirzījusi divus iebildumus. Pirmajā iebildumā prasītāja norāda, ka Padome neesot ar pietiekamiem pierādījumu elementiem pierādījusi, ka prasītāja bija IRISL kontrolē. Otrajā iebildumā tā apgalvo, ka pamatojums, ar kuru tās nosaukums tika iekļauts strīdīgajos sarakstos, proti, IRISL un HDSL dalība kodolieroču izplatīšanā, esot kļūdains, ņemot vērā 2013. gada 16. septembra spriedumu Islamic Republic of Iran Shipping Lines u.c./Padome (T‑489/10, EU:T:2013:453).

46      Turklāt prasītāja būtībā apgalvo, ka Īstenošanas regula Nr. 668/2010 ir prettiesiska. Tās ieskatā, lai gan Tiesa ir atzinusi, ka Regulas Nr. 961/2010 atcelšana, ciktāl tā attiecas uz prasītāju, automātiski neizraisa minētās īstenošanas regulas atcelšanu, šie tiesību akti tika pieņemti, pamatojoties uz nepietiekamu faktisko pamatu un tātad nav spēkā. Līdz ar to tā uzskata – ja otrās iekļaušanas sarakstā datumā nebija pietiekamu pierādījumu elementu, kas ļautu iekļaut sarakstā tās nosaukumu, tam a fortiori būtu jāattiecas arī uz pirmo iekļaušanu sarakstā.

47      Saistībā ar pirmo iebildumu prasītāja apgalvo, ka pirmā un otrā iekļaušana sarakstā (turpmāk tekstā kopā – “strīdīgās iekļaušanas sarakstā”), kas bija pamatotas attiecīgi ar norādēm, saskaņā ar kurām tā “rīkojas HDSL vārdā Eiropā” un “ir IRISL kontrolē vai darbojas tās vārdā”, nebija pamatota ne ar vienu faktisku pamatu, jo tostarp Padome 2019. gada 5. marta tiesas sēdē Tiesā esot atzinusi, ka šo iekļaušanu sarakstā veikšanas laikā tās rīcībā nebija sākotnējā sprieduma 59. punktā minētās informācijas un ka lietas izskatīšanas laikā tā nebija izmantojusi šo informāciju.

48      Saistībā ar otro iebildumu prasītāja apgalvo, ka Padomes pieļautais pārkāpums ir vēl jo nozīmīgāks tādēļ, ka iemesli, kas bija pamatā tās nosaukuma iekļaušanai strīdīgajos sarakstos, proti, IRISL un HDSL dalība kodolieroču izplatīšanā, jau ir bijuši kļūdaini, ņemot vērā 2013. gada 16. septembra spriedumu Islamic Republic of Iran Shipping Lines u.c./Padome (T‑489/10, EU:T:2013:453), līdz ar to strīdīgajās iekļaušanās sarakstā esot pieļautas “dubultas kļūdas”. Tā apgalvo, ka, pirmkārt, IRISL un HDSL nav piedalījušās kodolieroču izplatīšanā un, otrkārt, starp to un šīm sabiedrībām nepastāvēja nekāda saikne, kas ļautu šīm sabiedrībām ietekmēt tās ekonomiskos lēmumus.

49      Padome un Komisija apstrīd visus prasītājas izvirzītos iebildumus.

 Savienības ārpuslīgumiskās atbildības jomā pastāvošās judikatūras atgādinājums

50      Ir jāatgādina, ka prasība par zaudējumu atlīdzību ir autonoms tiesību aizsardzības līdzeklis, kura mērķis ir nevis konkrēta pasākuma atcelšana, bet iestādes nodarītā kaitējuma atlīdzināšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1971. gada 2. decembris, Zuckerfabrik Schöppenstedt/Padome, 5/71, EU:C:1971:116, 3. punkts), un ka prasība atcelt tiesību aktu nav iepriekšējs nosacījums, lai Vispārējā tiesā varētu celt prasību par zaudējumu atlīdzību.

51      Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, proti, vai pastāv pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, zaudējumu esamība un cēloņsakarības esamība starp tiesību akta autora pienākuma pārkāpumu un cietušajām personām nodarītajiem zaudējumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 19. aprīlis, Artegodan/Komisija, C‑221/10 P, EU:C:2012:216, 80. punkts un tajā minētā judikatūra, un apelācijas instancē taisītais spriedums, 32. punkts).

52      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījumi, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība LESD 340. panta otrās daļas izpratnē, ir kumulatīvi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 7. decembris, Fahas/Padome, T‑49/07, EU:T:2010:499, 93. punkts, un rīkojumu, 2012. gada 17. februāris, Dagher/Padome, T‑218/11, nav publicēts, EU:T:2012:82, 34. punkts). Tiklīdz viens no šiem nosacījumiem nav izpildīts, prasība ir pilnībā jānoraida, nepārbaudot pārējos nosacījumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 9. septembris, Lucaccioni/Komisija, C‑257/98 P, EU:C:1999:402, 14. punkts, un 2011. gada 26. oktobris, Dufour/ECB, T‑436/09, EU:T:2011:634, 193. punkts).

53      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar Savienības tiesību akta prettiesiskuma konstatēšanu vien, lai cik nožēlojams arī nebūtu šāds prettiesiskums, prasības, piemēram, par kaitējuma atlīdzību ietvaros nepietiek, lai atzītu, ka automātiski iestājas tās ārpuslīgumiskā atbildība, kas ir saistīta ar kādas Savienības iestādes rīcības prettiesiskumu. Lai atzītu, ka šis nosacījums ir izpildīts, judikatūrā tiek prasīts, lai prasītāja puse, pirmkārt, pierādītu, ka konkrētā iestāde ir nevis rīkojusies vienkārši prettiesiski, bet ir izdarījusi pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām (skat. spriedumu, 2019. gada 5. jūnijs, Bank Saderat/Padome, T‑433/15, nav publicēts, EU:T:2019:374, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

54      Turklāt pietiekami būtiska pārkāpuma pierādīšana ir domāta tam, lai tostarp ierobežojošo pasākumu jomā izvairītos no tā, ka attiecīgās iestādes veicamo uzdevumu Savienības un tās dalībvalstu vispārējās interesēs kavē risks, ka šai iestādei būs jāatlīdzina kaitējums, ko iespējami varētu ciest ar šo rīcību ietekmētās personas, tomēr neliekot šīm privātpersonām ciest mantiska vai nemantiska rakstura sekas, kas radušās attiecīgās iestādes acīmredzamas un neattaisnojamas pienākumu neizpildes rezultātā (skat. spriedumu, 2019. gada 5. jūnijs, Bank Saderat/Padome, T‑433/15, nav publicēts, EU:T:2019:374, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

55      Proti, plašākais mērķis uzturēt mieru un starptautisko drošību saskaņā ar LES 21. pantā nostiprinātajiem Savienības ārējās darbības mērķiem var attaisnot pat ievērojamas negatīvas sekas atsevišķiem saimnieciskās darbības subjektiem, kas tiek radītas ar lēmumiem par Savienības pieņemto aktu īstenošanu nolūkā sasniegt šo pamatmērķi (spriedums, 2019. gada 5. jūnijs, Bank Saderat/Padome, T‑433/15, nav publicēts, EU:T:2019:374, 50. punkts).

 Apelācijas instancē taisītajā spriedumā noteikto principu atgādinājums

56      Apelācijas instancē taisītā sprieduma 33. punktā Tiesa ir atgādinājusi, ka tādas tiesību normas pietiekami būtisks pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, ir pierādīts, ja no tā izriet, ka attiecīgā iestāde acīmredzami un būtiski nav ievērojusi savas rīcības brīvības robežas, – šajā ziņā vērā ņemamie faktori tostarp ir risināmo situāciju sarežģītība, pārkāptās tiesību normas skaidrības un precizitātes pakāpe, kā arī rīcības brīvības, kas ar pārkāpto tiesību normu ir atstāta Savienības iestādei, apjoms.

57      Šajā ziņā Tiesa, pirmkārt, apelācijas instancē taisītā sprieduma 34. punktā ir uzsvērusi, ka prasība par pietiekami būtisku Savienības tiesību normas pārkāpumu izriet no nepieciešamības līdzsvarot privātpersonu aizsardzību pret iestāžu prettiesisku rīcību, no vienas puses, un rīcības brīvību, kas ir jāatzīst šīm iestādēm, lai neparalizētu to rīcību, no otras puses, un ka šī līdzsvarošana ir vēl jo nozīmīgāka ierobežojošo pasākumu jomā, kurā šķēršļi, ar ko Padome saskaras saistībā ar informācijas pieejamību, bieži padara tās veicamo vērtējumu īpaši grūti īstenojamu.

58      Otrkārt, apelācijas instancē taisītā sprieduma 43. punktā Tiesa ir norādījusi, ka Savienības atbildība var iestāties tikai tad, ja tiek konstatēts, ka parasti piesardzīga un rūpīga iestāde līdzīgos apstākļos šādu prettiesiskumu nebūtu pieļāvusi.

59      Treškārt, apelācijas instancē taisītā sprieduma 44. un 46. punktā Tiesa ir atzinusi, ka visi šī sprieduma 56. punktā uzskaitītie faktori, kas ir jāņem vērā, izvērtējot pietiekami būtisku Savienības tiesību normas pārkāpumu, ir saistīti ar datumu, kurā attiecīgā iestāde ir pieņēmusi attiecīgo lēmumu vai īstenojusi rīcību, un ka no tā izriet, ka pietiekami būtiska Savienības tiesību normas pārkāpuma esamība noteikti ir jāizvērtē, ņemot vērā apstākļus, kādos iestāde šajā konkrētajā datumā bija rīkojusies.

60      Ceturtkārt, apelācijas instancē taisītā sprieduma 41. punktā Tiesa ir konstatējusi, ka, tā kā otrā iekļaušana sarakstā tika atcelta ar 2011. gada 7. decembra spriedumu HTTS/Padome (T‑562/10, EU:T:2011:716), kuram ir res judicata spēks, ir jākonstatē, ka pirmā Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījuma pirmais aspekts, proti, tādas tiesību normas pietiekami būtisks pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, saistībā ar Regulu Nr. 961/2010 ir izpildīts.

61      Piektkārt, apelācijas instancē taisītā sprieduma 99. un 100. punktā Tiesa ir precizējusi, ka no 2011. gada 7. decembra sprieduma HTTS/Padome (T‑562/10, EU:T:2011:716), kurā bija atzīts pamatojuma trūkums, nevar secināt, ka Īstenošanas regula Nr. 668/2010 ir jāuzskata par prettiesisku šī paša trūkuma dēļ un ka prasītājai, tā kā tā nav apstrīdējusi pirmās iekļaušanas sarakstā tiesiskumu, ceļot prasību atcelt tiesību aktu, ir jāpierāda, ka šī īstenošanas regula ir prettiesiska, jo uz Savienības iestāžu tiesību aktiem principā ir attiecināma likumības prezumpcija, un tādējādi tie rada tiesiskas sekas tik ilgi, kamēr tie nav atsaukti, atcelti prasības atcelt tiesību aktu ietvaros vai pasludināti par spēkā neesošiem pēc prejudiciāla nolēmuma pieņemšanas vai iebildes par prettiesiskumu apmierināšanas.

62      Sestkārt, runājot konkrētāk par iekļaušanas sarakstā kritērijiem, saistībā ar kuriem prasītāja ir norādījusi uz būtisku un acīmredzamu pārkāpumu šajā lietā, apelācijas instancē taisītā sprieduma 69. punktā Tiesa ir norādījusi, ka terminu “pieder” un “kontrolē”, proti, iekļaušanas sarakstā kritēriji, kas ir iekļauti Regulā Nr. 423/2007 un Regulā Nr. 961/2010 un uz kuru pamata tika veiktas strīdīgās iekļaušanas sarakstā, izmantojums atspoguļo vajadzību ļaut Padomei veikt efektīvus pasākumus pret visām iesaistītajām personām, vienībām vai organizācijām, kas ir saistītas ar kodoldarbību izplatīšanā iesaistītajām sabiedrībām. No tā izriet, ka sabiedrības piederība vai kontrole var būt tieša vai netieša. Ja šī saikne būtu jānosaka, pamatojoties vienīgi uz minēto personu tiešu piederību vai kontroli, pasākumus būtu iespējams apiet, izmantojot daudzas līgumiskas vai faktiskas kontroles iespējas, kas sniegtu sabiedrībai tikpat plašas iespējas īstenot ietekmi pār citām vienībām kā tieša sabiedrības piederība vai kontrole.

63      Tādējādi apelācijas instancē taisītā sprieduma 70. punktā Tiesa ir precizējusi, ka jēdzienam “sabiedrība, kas pieder vai ko kontrolē”, kā sākotnējā spriedumā ir precizējusi Vispārējā tiesa, ierobežojošo pasākumu jomā nav tāda paša tvēruma kā sabiedrību tiesībās vispārīgi paredzētajam, kad ir runa par tādas sabiedrības komercatbildības noteikšanu, kurā lēmumu pieņemšanu juridiski kontrolē cita ekonomiskā vienība.

64      Līdz ar to apelācijas instancē taisītā sprieduma 75. punktā Tiesa ir apstiprinājusi, ka sabiedrību var kvalificēt kā “citai vienībai piederošu vai tās kontrolē esošu sabiedrību”, ja minētā vienība var ietekmēt attiecīgās sabiedrības lēmumus, pat ja starp abām šīm ekonomiskajām vienībām nepastāv nekāda juridiska, ar īpašumtiesībām vai dalību pamatkapitālā saistīta saikne.

65      Visbeidzot, apelācijas instancē taisītā sprieduma 77.–79. punktā Tiesa ir konstatējusi, ka, nosakot pasākumus, darbība kādas personas vai vienības kontrolē un darbība šādas personas vai vienības vārdā ir savstarpēji pielīdzināmas. Tā norādīja, ka šo secinājumu apstiprina Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta d) apakšpunkta mērķa analīze, kuras mērķis ir ļaut Padomei veikt efektīvus pasākumus pret personām, kas ir iesaistītas kodolieroču izplatīšanā, un novērst šādu pasākumu apiešanu. Tāpat tā precizēja, ka šo secinājumu apstiprina arī tā konteksta analīze, kurā ietilpst minētā tiesību norma.

 Vispārējās tiesas vērtējums

66      Ņemot vērā iepriekš 50.–65. punktā atgādinātos principus, ir jāpārbauda, vai šajā lietā ir izpildīti nosacījumi, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, un tostarp, vai pastāv pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.

67      Vispirms, ņemot vērā šī sprieduma 60. punktā atgādināto saistībā ar otro iekļaušanu sarakstā, ciktāl tā tika atcelta ar 2011. gada 7. decembra spriedumu HTTS/Padome (T‑562/10, EU:T:2011:716), kuram ir res judicata spēks, Tiesa atzina, ka pirmā Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījuma pirmais aspekts, proti, tādas Savienības tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, saistībā ar Regulu Nr. 961/2010 ir uzskatāms par izpildītu.

68      Savukārt ir jākonstatē, ka attiecībā uz pirmo iekļaušanu sarakstā, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 61. punktā, no 2011. gada 7. decembra sprieduma HTTS/Padome (T‑562/10, EU:T:2011:716), kurā ir atzīta pamatojuma neesamība, nevar secināt, ka Īstenošanas regula Nr. 668/2010 arī ir atzīstama par prettiesisku šī paša trūkuma dēļ un ka prasītājai, tā kā tā nav apstrīdējusi pirmās iekļaušanas sarakstā tiesiskumu, ceļot prasību atcelt tiesību aktu, ir jāpierāda, ka šī īstenošanas regula ir prettiesiska, jo uz Savienības iestāžu tiesību aktiem principā ir attiecināma tiesiskuma prezumpcija.

69      Katrā ziņā, pat pieņemot, ka pirmā iekļaušana sarakstā būtu prettiesiska, saistībā ar šo, kā arī otro iekļaušanu sarakstā ir jāizvērtē, vai prasītājas norādītie apstākļi, kas atgādināti iepriekš 47. un 48. punktā, ļauj pierādīt, ka šīs iekļaušanas sarakstā ir uzskatāmas par pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.

–       Par pirmo iebildumu – Padome nav sniegusi faktiskus pierādījumu elementus secinājumam, ka prasītāja bija IRISL kontrolē

70      Prasītāja būtībā apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi iekļaušanas sarakstā materiāltiesisko nosacījumu būtisku un acīmredzamu pārkāpumu, uzskatot, ka tā ir IRISL kontrolē vai ir rīkojusies tās vārdā, lai gan šajā ziņā nebija pierādījumu.

71      Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka strīdīgo iekļaušanu sarakstā laikā Padome nav veikusi izpēti, lai pierādītu IRISL kontroles pār prasītāju raksturu, tai nebija nekādu pierādījumu un tā esot rīkojusies, pamatojoties uz dalībvalstu sniegtajām norādēm. Šādu rīcību Vispārējā tiesa 2013. gada 12. jūnija spriedumā HTTS/Padome (T‑128/12 un T‑182/12, nav publicēts, EU:T:2013:312) esot kvalificējusi kā “acīmredzamu kļūdu vērtējumā”. Turklāt prasītāja apstrīd Padomes rīcību pēc otrās iekļaušanas sarakstā atcelšanas, proti, jaunas iekļaušanas sarakstā veikšanu ar nedaudz grozītu pamatojumu. Tā secina, ka Padome ir būtiski un acīmredzami pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas un ir acīmredzami pārkāpusi iekļaušanas sarakstā materiāltiesiskos nosacījumus.

72      Otrkārt, pamatojoties it īpaši uz 2014. gada 25. novembra spriedumu Safa Nicu Sepahan/Padome (T‑384/11, EU:T:2014:986), prasītāja apgalvo, ka Padomei nebija nekādas rīcības brīvības attiecībā uz pienākumu pierādīt strīdīgo iekļaušanu sarakstā pamatotību un ka, tāpat kā lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, tā ir pieļāvusi būtisku un acīmredzamu pārkāpumu, kas izpaužas kā šo iekļaušanu sarakstā veikšana bez jebkādas informācijas vai pierādījumu elementa. Turklāt tā apgalvo, ka Padome nevarēja kā uz pamatojumu šādai rīcībai atsaukties uz reglamentējamo faktisko apstākļu sarežģītību, nedz arī uz šajā jomā pastāvošo Savienības tiesību normu piemērošanas vai interpretācijas grūtībām, jo, ņemot vērā pārkāpuma nepārprotamo raksturu, minētā sarežģītība un grūtības neesot bijušas tā iemesls.

73      Šajā ziņā, ņemot vērā apelācijas instancē taisīto spriedumu, ir jāpārbauda, vai strīdīgo iekļaušanu sarakstā veikšanas datumā, ņemot vērā vienīgi attiecīgajā brīdī Padomes rīcībā esošos pierādījumus, šī iestāde ir pieļāvusi iekļaušanas sarakstā materiāltiesisko nosacījumu pietiekami būtisku pārkāpumu.

74      Pirmkārt, saistībā ar prasītājas argumentu par to, ka Padome ir veikusi strīdīgās iekļaušanas sarakstā, lai gan nebija nekādu pierādījumu elementu un pamatojoties uz dalībvalstu sniegtajām norādēm, ir jānorāda, ka tiesas sēdē Padome precizēja tā paziņojuma saturu, ko tā bija sniegusi 2019. gada 5. marta tiesas sēdē Tiesā, saskaņā ar kuru šo iekļaušanu sarakstā veikšanas brīdī tās rīcībā nebija sākotnējā sprieduma 59. punktā minētās informācijas, apstiprinādama, ka tās rīcībā nebija visas informācijas.

75      It īpaši saistībā ar pirmo iekļaušanu sarakstā Padome norādīja, ka tā bija balstīta uz faktu, ka prasītāja bija reģistrēta Hamburgā (Vācija), Schottweg 7, un IRISL Eiropas meitasuzņēmums IRISL Europe bija reģistrēta Hamburgā, Schottweg 5. Jānorāda, kā to ir apgalvojusi arī Padome, ka minētās iekļaušanas sarakstā veikšanas dienā tās rīcībā būtībā bija minētā informācija par prasītājas un IRISL Europe adresi, kā tas izriet no identifikācijas informācijas attiecībā uz uzņēmumiem, kuri bija iekļauti Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā ietvertajā sarakstā, šīs regulas redakcijā, kas izriet no Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 pielikuma III daļas 1. punkta d) un j) apakšpunkta.

76      Turklāt Padome ir minējusi, ka tās rīcībā bija arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes 2008. gada 3. marta un 2010. gada 9. jūnija Rezolūcijas 1803 (2008) un 1929 (2010) par IRISL, kā arī Drošības padomes Sankciju komitejas ziņojums, kurā bija konstatēti trīs acīmredzami ar Drošības padomes 2007. gada 24. marta Rezolūciju 1747 (2007) noteiktā embargo pārkāpumi, ko bija pieļāvusi IRISL. Pirmkārt, kā pamatoti ir norādījusi Padome, pierādījumi par to, ka šie dokumenti patiešām bija tās rīcībā, izriet no fakta, ka tie ir norādīti pamatojumā attiecībā uz IRISL iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikuma III daļā, kā arī Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 pielikuma III daļā.

77      Otrkārt, minētajā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Sankciju komitejas ziņojumā konstatēto triju ieroču embargo pārkāpumu patiesums, tāpat kā minētā ziņojuma saturs, nav ticis apšaubīts, un no šī ziņojuma izriet, ka IRISL bija veikusi darbības, lai apietu noteiktos pasākumus, nododot savas darbības citiem uzņēmumiem, un ka tās juridiskā adrese Eiropā bija netālu no prasītājas juridiskās adreses. Kā būtībā ir norādījusi Padome, runa šajā gadījumā bija par norādēm saistībā ar prasītājas nosaukuma iekļaušanu strīdīgajos sarakstos, jo šī iekļaušana bija IRISL un arī HDSL iekļaušanas sarakstā tiešās sekas, ņemot vērā, ka pēdējās minētās sabiedrības, kuras labā prasītāja darbojās, nosaukums bija iekļauts Lēmuma 2010/413 II pielikuma III daļā, kā arī Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 pielikuma III daļā kā tādas sabiedrības nosaukums, kura pati rīkojas IRISL vārdā.

78      Turklāt ir jānorāda, ka prasītāja nav apstrīdējusi IRISL un prasītājas juridisko adrešu ģeogrāfisko tuvumu Eiropā. Tiesas sēdē prasītāja saistībā ar šo adrešu ģeogrāfisko tuvumu pat atzina, ka strīdīgo iekļaušanu sarakstā, un tātad arī pirmās iekļaušanas sarakstā, laikā prasītāja varēja piesaistīt IRISL Europe darbiniekus, jo šī sabiedrība bija nodevusi tās rīcībā daļu sava personāla.

79      Attiecībā uz otro iekļaušanu sarakstā Padome norādīja, ka tā arī bija pamatota ar konkrētiem un neapstrīdētiem apstākļiem, kurus prasītāja bija atzinusi divās 2010. gada 10. un 13. septembra vēstulēs, ar kurām prasītāja bija lūgusi Padomei pārskatīt lēmumu par tās nosaukuma iekļaušanu strīdīgajos sarakstos. Kā pamatoti ir norādījusi Padome, no šīm vēstulēm izriet, ka strīdīgo iekļaušanu sarakstā laikā prasītāja darbojās kā kuģniecības aģents HDSL labā, kura tika uzskatīta par cieši saistītu ar IRISL un kuras nosaukums arī bija iekļauts to vienību sarakstā, kuras tika turētas aizdomās par kodolieroču izplatīšanas veicināšanu Irānā 2010. gada 26. jūlijā, pamatojoties uz to, ka tā “[rīkojās] IRISL interesēs, veicot darbības ar konteineriem, izmantojot IRISL piederošus kuģus”, un ka N. Bateni bija IRISL direktors līdz 2008. gadam, pirms viņš pārcēlās uz dzīvi Eiropā un nodibināja sabiedrību prasītāju.

80      Turklāt saistībā ar strīdīgajām iekļaušanām sarakstā ir jāpiebilst, ka to veikšanas dienā, kā tiesas sēdē ir pamatoti norādījusi Padome, pastāvēja publiski informācijas avoti, tostarp New York Times 2010. gada 7. jūnija raksts “Companies Linked to IRISL”, kurā bija ietverts saraksts ar 66 uzņēmumiem, tostarp prasītāju un HDSL, kuriem bija saikne ar IRISL un kuriem pēdējā minētā bija nodevusi kuģus.

81      Tāpat attiecībā uz otro iekļaušanu sarakstā ir jānorāda, ka iepriekš 79. punktā minēto 2010. gada 10. un 13. septembra vēstuļu adresāts bija pati Padome, un nav ticis apstrīdēts, ka tā tās bija saņēmusi šīs iekļaušanas sarakstā brīdī. Turklāt šīs vēstules ir minētas 2011. gada 7. decembra spriedumā HTTS/Padome (T‑562/10, EU:T:2011:716) un tātad Vispārējā tiesa bija tās ņēmusi vērā tiesvedībā, kurā tika taisīts šis spriedums.

82      Ir arī jāuzsver, ka, lai gan ar 2011. gada 7. decembra spriedumu HTTS/Padome (T‑562/10, EU:T:2011:716) Vispārējā tiesa atcēla otro iekļaušanu sarakstā, šīs atcelšanas sekas tika atliktas laikā, ciktāl Vispārējā tiesa minētā sprieduma 41.–43. punktā konstatēja, ka nevar izslēgt, ka ierobežojošo pasākumu noteikšana attiecībā uz prasītāju pēc būtības tomēr var izrādīties pamatota. Tādējādi Vispārējā tiesa atzina, ka, pat ja otrā iekļaušana sarakstā būtu jāatceļ pienākuma norādīt pamatojumu neizpildes dēļ, minētās regulas atcelšana ar tūlītēju iedarbību varētu nopietni un neatgriezeniski apdraudēt to ierobežojošo pasākumu efektivitāti, kas ar šo regulu noteikti attiecībā uz Irānas Islāma Republiku, ņemot vērā, ka pastāv šaubas saistībā ar to, ka, pamatojoties uz Padomes rīcībā esošajiem pierādījumu elementiem, prasītājas nosaukuma iekļaušana strīdīgajos sarakstos varētu izrādīties pamatota.

83      Saistībā ar prasītājas argumentu par to, ka 2013. gada 12. jūnija spriedumā HTTS/Padome (T‑128/12 un T‑182/12, nav publicēts, EU:T:2013:312) Vispārējā tiesa kvalificēja Padomes rīcības veidu kā “acīmredzamu kļūdu vērtējumā”, ir jānorāda turpmāk minētais.

84      Pirmkārt, kā ir norādījusi Padome, acīmredzama kļūda vērtējumā, ciktāl tas ir atcelšanas prasības atbalstam izvirzīts pamats, ir jānodala no acīmredzamas un būtiskas rīcības brīvības robežu neievērošanas, kas ir tikusi izvirzīta, lai prasībā par zaudējumu atlīdzību konstatētu tādas tiesību normas pietiekami būtisku pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.

85      Šādā kontekstā apstāklis, uz kuru atsaucas prasītāja, ka 2013. gada 12. jūnija spriedumā HTTS/Padome (T‑128/12 un T‑182/12, nav publicēts, EU:T:2013:312) Vispārējā tiesa arī ir atzinusi, ka prasītājas nosaukuma iekļaušana sarakstā, kas ietverts Regulā Nr. 267/2012 2012. gada 23. martā, pamatojoties uz tiem pašiem iemesliem, uz kuriem bija balstīta otrā iekļaušana sarakstā, bija prettiesiska, ņemot vērā acīmredzamas kļūdas vērtējumā esamību, neļauj automātiski, kā apgalvo prasītāja, secināt, ka Padome ir pieļāvusi iekļaušanas sarakstā materiāltiesisko nosacījumu pietiekami būtisku pārkāpumu.

86      Otrkārt un katrā ziņā, kā izriet no apelācijas instancē taisītā sprieduma 44. punkta, visiem rādītājiem, kuri ir jāņem vērā, izvērtējot pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, ir jābūt saistītiem ar datumu, kurā attiecīgā iestāde ir pieņēmusi konkrēto lēmumu vai īstenojusi konkrēto rīcību.

87      To darot, prasītājas argumenti saistībā ar 2013. gada 12. jūnija spriedumu HTTS/Padome (T‑128/12 un T‑182/12, nav publicēts, EU:T:2013:312), kas attiecās uz 2012. gada 23. martā veikto prasītājas nosaukuma iekļaušanu Regulā Nr. 267/2012 ietvertajā sarakstā, nevar tikt ņemti vērā kā elementi, kas bija pieejami šīs pēdējās minētās iekļaušanas sarakstā dienā, lai novērtētu, vai pastāv būtisks un acīmredzams tādas tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām un kuru Padome ir pieļāvusi, veicot šo iekļaušanu sarakstā.

88      Attiecībā uz prasītājas argumentu par to, ka Padomes rīcība šajā lietā bija identiska tai, kas bija pamatā lietai, kurā tika taisīts 2014. gada 25. novembra spriedums Safa Nicu Sepahan/Padome (T‑384/11, EU:T:2014:986), ir jāprecizē, ka, lai gan šajā spriedumā Vispārējā tiesa atzina, ka Padome bija rīkojusies prettiesiski, kaut arī tai nebija rīcības brīvības, tas bija saistīts ar faktu, ka brīdī, kad tika veikti attiecīgie pasākumi, tās rīcībā nebija informācijas vai pierādījumu elementu, ar ko varētu pamatot minēto ierobežojošo pasākumu piemērošanas prasītājam iemeslus, un tādējādi tā nebija izpildījusi pienākumu, kas jau šo pasākumu veikšanas laikā izrietēja no Tiesas pastāvīgās judikatūras un saistībā ar kuru Padomei nebija nekādas rīcības brīvības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. jūnijs, Bank Saderat/Padome, T‑433/15, nav publicēts, EU:T:2019:374, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

89      Tomēr šajā lietā jautājums nav par to, vai Padome ir ievērojusi pienākumu sniegt pierādījumus, lai pamatotu prasītājas nosaukuma iekļaušanu strīdīgajos sarakstos. Proti, šajā lietā ir jānosaka, vai Padome, veicot strīdīgās iekļaušanas sarakstā, pamatojoties uz pierādījumu elementiem, kas bija tās rīcībā šo iekļaušanu veikšanas brīdī, it īpaši šī sprieduma 74.–81. punktā norādītajiem, ir pieļāvusi pietiekami būtisku pārkāpumu, kas var izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību. Šajā sakarā ir jāņem vērā Padomes rīcības brīvība, izvērtējot netiešo pierādījumu kopumu, kas tika izmantoti, lai pamatotu attiecīgos ierobežojošos pasākumus.

90      Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan no 2011. gada 7. decembra sprieduma HTTS/Padome (T‑562/10, EU:T:2011:716) izriet, ka Vispārējā tiesa ir atcēlusi otro iekļaušanu sarakstā pamatojuma nepietiekamības dēļ, ir acīmredzams, ka strīdīgo iekļaušanu sarakstā veikšanas datumā sabiedrības, kas “pieder citai vienībai vai ko kontrolē” jēdziens saistībā ar ierobežojošiem pasākumiem paredzēja Padomes rīcības brīvību.

91      Turklāt, lai gan apelācijas instancē taisītajā spriedumā Tiesa ir precizējusi terminu “pieder” un “kontrolē” saturu, ir jānorāda, ka tā minētā sprieduma 70. punktā ir apstiprinājusi to, ko Vispārējā tiesa bija atgādinājusi sākotnējā spriedumā, proti, ka jēdzienam “sabiedrība, kas pieder vai ko kontrolē” ierobežojošo pasākumu jomā nav tāda paša tvēruma kā sabiedrību tiesībās vispārīgi paredzētajam, kad ir runa par tādas sabiedrības komercatbildības noteikšanu, kurā lēmumu pieņemšanu juridiski kontrolē cita ekonomiskā vienība. Kā būtībā izriet no apelācijas instancē taisītā sprieduma 74. un 75. punkta, Tiesa ir devusi priekšroku diezgan plašai jēdziena “kontrole” definīcijai ierobežojošo pasākumu jomā un nav šauri definējusi terminus “pieder” un “kontrolē”.

92      Līdz ar to ir jāatzīst, kā ir norādījušas arī Padome un Komisija, ka strīdīgo iekļaušanu sarakstā veikšanas dienā varēja pastāvēt neskaidrība par jēdziena “sabiedrība, kas pieder citai vienībai vai atrodas tās kontrolē” precīzo saturu un ka līdz ar to Padomei bija zināma rīcības brīvība, izvērtējot elementus, ar kuriem varēja pierādīt, ka prasītāja piederēja vai to kontrolēja sabiedrība, kas bija iesaistīta, tieši saistīta vai sniedza atbalstu Irānas kodolattīstības darbībām.

93      No visa iepriekš minētā izriet, ka pretēji tam, ko savā pirmajā iebildumā ir apgalvojusi prasītāja, Padome ir sniegusi pierādījumus, kurus tā uzskatīja par tādiem, ar kuriem gan pirmās, gan otrās iekļaušanas sarakstā datumā varēja pierādīt saiknes starp prasītāju un IRISL raksturu.

94      Līdz ar to šādos apstākļos, pat pieņemot, ka Padome, veicot strīdīgās iekļaušanas sarakstā, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo bija balstījusies uz norādītajiem apstākļiem, nevar uzskatīt, ka šī kļūda būtu acīmredzama un neattaisnojama un ka parasti piesardzīga un rūpīga iestāde līdzīgos apstākļos to nebūtu pieļāvusi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 5. jūnijs, Bank Saderat/Padome, T‑433/15, nav publicēts, EU:T:2019:374, 73. punkts).

95      No minētā izriet, ka pirmais iebildums par to, ka Padome neesot ar pietiekamiem pierādījumu elementiem pierādījusi, ka prasītāja bija IRISL kontrolē, ir jānoraida.

–       Par otro iebildumu – prasītājas iekļaušana strīdīgajos sarakstos, pamatojoties uz IRISL un HDSL dalību kodolieroču izplatīšanā, ir kļūdaina

96      Prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka Padomes pieļautais pārkāpums ir vēl jo nozīmīgāks tādēļ, ka iemesli, kas bija pamatā tās nosaukuma iekļaušanai strīdīgajos sarakstos, proti, IRISL un HDSL dalība kodolieroču izplatīšanā, jau ir bijuši kļūdaini, ņemot vērā 2013. gada 16. septembra spriedumu Islamic Republic of Iran Shipping Lines u.c./Padome (T‑489/10, EU:T:2013:453). Otrkārt, tā apgalvo, ka Īstenošanas regulā Nr. 668/2010 un Regulā Nr. 961/2010 ir pieļauta “dubulta kļūda”, jo IRISL un HDSL nav piedalījušās kodolieroču izplatīšanā un starp to un šīm vienībām nepastāvēja nekāda saikne, kas tām ļautu ietekmēt prasītājas ekonomiskos lēmumus.

97      Ar pirmo argumentu prasītāja būtībā apgalvo, ka pēc IRISL, SAPID un HDSL nosaukumu iekļaušanas sarakstā atcelšanas ar 2013. gada 16. septembra spriedumu Islamic Republic of Iran Shipping Lines u.c./Padome (T‑489/10, EU:T:2013:453) strīdīgās iekļaušanas sarakstā ir prettiesiskas, jo no šī sprieduma izrietot, ka IRISL un HDSL nav piedalījušās kodolieroču izplatīšanā.

98      Šajā ziņā ir jānorāda, pirmām kārtām, kā izriet no iepriekš 53. punktā minētās judikatūras, ka IRISL nosaukuma iekļaušanas strīdīgajos sarakstos atcelšana pati par sevi nevar tikt uzskatīta par pietiekamu, lai pierādītu, ka strīdīgās iekļaušanas sarakstā ir uzskatāmas par pietiekami būtisku pārkāpumu, kas var izraisīt Savienības atbildību.

99      Otrām kārtām, ir jāatgādina, ka šajā lietā apstrīdēto tiesību aktu tiesiskums ir jāizvērtē, ņemot vērā faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas pastāvēja akta pieņemšanas brīdī, kā tas izriet no apelācijas instancē taisītā sprieduma 46. punkta, un ka strīdīgo iekļaušanu sarakstā laikā IRISL, SAPID un HDSL nosaukumu iekļaušanas to vienību sarakstos, kuras tiek apsūdzētas par kodolieroču izplatīšanas atbalstīšanu Irānā, vēl nebija atceltas. Atbilstoši tam, kas atgādināts šī sprieduma 61. punktā, uz šīm iekļaušanām sarakstā bija attiecināma tiesiskuma prezumpcija un tās bija pilnībā spēkā.

100    Katrā ziņā ir jākonstatē, kā Tiesa ir norādījusi 2019. gada 31. janvāra sprieduma Islamic Republic of Iran Shipping Lines u.c./Padome (C‑225/17 P, EU:C:2019:82) 48. punktā, ka 2013. gada 16. septembra spriedumā Islamic Republic of Iran Shipping Lines u.c./Padome (T‑489/10, EU:T:2013:453), nav ticis apšaubīts tas, ka ir faktiski pastāvējuši trīs ar Rezolūciju 1747 (2007) noteiktā embargo pārkāpumi. Minētā sprieduma 66. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka “būtu pamatoti uzskatīt, ka tas, ka IRISL bija iesaistīts trijos gadījumos saistībā ar militāra aprīkojuma pārvadāšanu, pārkāpjot Rezolūcijas 1747 (2007) 5. pantā paredzēto aizliegumu, palielina risku, ka IRISL varētu būt arī iesaistīts ar kodolieroču izplatīšanu saistītu materiālu pārvadāšanā”.

101    Līdz ar to no IRISL, SAPID un HDSL nosaukumu iekļaušanas sarakstos atcelšanas pēc tam, kad tika veiktas strīdīgās iekļaušanas sarakstā, neizriet, ka Padome būtu pārkāpusi iekļaušanas sarakstā materiāltiesiskos nosacījumus, kas varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību. Tātad prasītājas pirmais arguments ir jānoraida.

102    Saistībā ar otro argumentu par to, ka starp IRISL un HDSL, no vienas puses, un prasītāju, no otras puses, nepastāv saikne, kas ļautu IRISL un HDSL ietekmēt prasītājas ekonomiskos lēmumus, ir jānorāda, ka šajā argumentā ir ietverta atsauce uz argumentiem, kas jau ir izanalizēti saistībā ar prasītājas izvirzīto pirmo iebildumu, un minētais arguments ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ kā šī sprieduma 70.–95. punktā norādītie.

103    Šādos apstākļos Padomei nevar pārmest, ka tā, pamatojot strīdīgo prasītājas iekļaušanu sarakstā ar pastāvošo saikni starp to un IRISL, ir pieļāvusi pārkāpumu, kādu līdzīgos apstākļos nebūtu pieļāvusi parasti piesardzīga un rūpīga iestāde, kurai Līgumos ir uzticētas tādas īpašas kompetences kā par nepieciešamiem uzskatāmu ierobežojošu pasākumu noteikšana Savienības darbības ietvaros, lai uzturētu mieru un starptautisko drošību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 5. jūnijs, Bank Saderat/Padome, T‑433/15, nav publicēts, EU:T:2019:374, 73. un 74. punkts).

104    Līdz ar to prasītājas otrais iebildums par to, ka tās nosaukuma iekļaušana strīdīgajos sarakstos, pamatojoties uz IRISL un HDSL dalību kodolieroču izplatīšanā, ir kļūdaina, ir jānoraida.

105    Tā kā abi prasītājas izvirzītie iebildumi ir tikuši noraidīti, prasība ir jānoraida pilnībā un nav jāpārbauda, vai ir izpildīti pārējie Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumi.

 Par tiesāšanās izdevumiem

106    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 219. pantam Vispārējā tiesa nolēmumos, kas pasludināti pēc tās nolēmumu atcelšanas un lietas nodošanas atpakaļ, lemj par tiesāšanās izdevumiem attiecībā uz tiesvedību Vispārējā tiesā un apelācijas tiesvedību Tiesā. Tā kā apelācijas instancē taisītajā spriedumā Tiesa atcēla sākotnējo spriedumu un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu, Vispārējai tiesai šajā spriedumā ir jālemj par visiem tiesāšanās izdevumiem, kas ir saistīti ar tajā ierosinātajām tiesvedībām, kā arī par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar apelācijas tiesvedību lietā C‑123/18 P.

107    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

108    Tomēr atbilstoši Reglamenta 135. panta 1. punktam, ja to prasa taisnīgums, Vispārējā tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats, bet tikai daļēji atlīdzina pretējās puses tiesāšanās izdevumus vai pat vispār tiek atbrīvots no šā pienākuma.

109    Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

110    Tā kā spriedums prasītājai ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt pašai savus, kā arī atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā, kā arī tiesvedībā lietā T‑692/15, atbilstoši tās prasījumiem.

111    Attiecībā uz prasītājas un Padomes tiesāšanās izdevumiem, kas saistīti ar apelācijas tiesvedību Tiesā, uzskatot, ka ar apelācijas instancē taisīto spriedumu Tiesa ir apmierinājusi prasītājas iesniegto apelācijas sūdzību, Vispārējā tiesa uzskata, ka ir taisnīgi piespriest katram lietas dalībniekam pašam segt savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar minēto tiesvedību.

112    Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      HTTS Hanseatic Trade Trust & Shipping GmbH sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā, kā arī tiesvedībā lietā T692/15.

3)      Katrs lietas dalībnieks sedz savus lietā C123/18 P radušos tiesāšanās izdevumus pats.

4)      Eiropas Komisija sedz pati savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo tiesvedību, tiesvedību lietā T692/15, kā arī tiesvedību lietā C123/18 P.

Kanninen

Jaeger

Porchia

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 7. jūlijā.

[Paraksti]


Satura rādītājs



*      Tiesvedības valoda – vācu.