VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2011. gada 29. martā (*)
Tiesas sprieduma, kurā ir konstatēta valsts pienākumu neizpilde, neizpilde – Kavējuma nauda – Samaksas pieprasījums – Strīdīgā tiesiskā regulējuma atcelšana
Lieta T‑33/09
Portugāles Republika, ko pārstāv L. Inešs Fernandišs [L. Inez Fernandes] un Ž. A. di Oliveira [J. A. de Oliveira], pārstāvji,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv M. Konstantinidis [M. Konstantinidis], P. Gerra e Andrade [P. Guerra e Andrade] un P. Košta di Oliveira [P. Costa de Oliveira], pārstāvji,
atbildētāja,
par lūgumu atcelt Komisijas 2008. gada 25. novembra Lēmumu C(2008) 7419, galīgā redakcija, par prasību samaksāt kavējuma naudas, kas ir jāmaksā, izpildot Tiesas 2008. gada 10. janvāra spriedumu lietā C‑70/06 Komisija/Portugāle (Krājums, I‑1. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši E. Kremona [E. Cremona] un S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] (referents),
sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 26. oktobra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 Atbilstoši EKL 225. panta 1. punkta pirmajai daļai:
“Pirmās instances tiesas kompetencē ir izskatīt un izlemt pirmajā instancē lietas, kas minētas 230., 232., 235., 236. un 238. pantā, izņemot tiesas palātām nodotās lietas un lietas, kuras saskaņā ar Statūtiem ir vienīgi Tiesas jurisdikcijā. Statūtos var paredzēt, ka Pirmās instances tiesas jurisdikcijā ir arī citu kategoriju lietas.”
2 EKL 226. pantā ir noteikts:
“Ja Komisija uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu šajā Līgumā paredzētu pienākumu, tā sniedz argumentētu atzinumu par attiecīgo jautājumu, vispirms dodot attiecīgai valstij iespēju sniegt savus paskaidrojumus.
Ja attiecīgā valsts Komisijas noteiktajā termiņā neizpilda šā atzinuma prasības, Komisija var griezties Tiesā.”
3 EKL 228. pantā ir noteikts:
“1. Ja Tiesa konstatē, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu šajā Līgumā paredzētu pienākumu, šai valstij jāveic pasākumi, kas vajadzīgi Tiesas sprieduma izpildei.
2. Ja Komisija atzīst, ka attiecīgā dalībvalsts nav veikusi šādus pasākumus, tā, vispirms dodot šai valstij iespēju iesniegt apsvērumus, sniedz argumentētu atzinumu, norādot jautājumus, kuros attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi Tiesas spriedumu.
Ja attiecīgā dalībvalsts neveic vajadzīgos pasākumus, lai Komisijas noteiktajā termiņā izpildītu Tiesas spriedumu, Komisija var griezties Tiesā. Tādā gadījumā tā norāda sodanaudu vai kavējuma naudu, kas jāmaksā attiecīgajai dalībvalstij un ko Komisija konkrētajos apstākļos uzskata par piemērotu.
Ja Tiesa konstatē, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi tās spriedumu, tā var šai valstij uzlikt sodanaudu vai kavējuma naudu.
[..]”
4 Atbilstoši EKL 274. panta pirmajai daļai:
“Atbilstīgi regulām, kas pieņemtas saskaņā ar 279. pantu, Komisija saskaņā ar apropriāciju apjomu uzņemas atbildību par budžeta izpildi [..].”
Pamata lietas fakti
5 Ar 2004. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑275/03 Komisija/Portugāle (Krājumā nav publicēts, turpmāk tekstā – “2004. gada spriedums”) Tiesa pasludināja un nolēma:
“Neatceļot 1967. gada 21. novembra Dekrētlikumu Nr. 48 051, kurā, lai atlīdzinātu zaudējumus personai, kas ir cietusi no Kopienu tiesību publiskā iepirkuma jomā vai tās transponējošo valsts tiesību normu pārkāpuma, ir paredzēts nosacījums, ka ir pierādīta vainojama rīcība vai viltus, Portugāles Republika nav izpildījusi savus pienākumus, kas tai paredzēti Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīvas 89/665/EEK par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas [pārsūdzības] procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām [piegādes un būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības] [OV L 395, 33. lpp.], 1. panta 1. punktā un 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā.” [Neoficiāls tulkojums]
6 Uzskatot, ka Portugāles Republika nav izpildījusi šo spriedumu, Eiropas Kopienu Komisija nolēma celt jaunu prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 228. panta 2. punktam par Tiesas spriedumā noteikto pienākumu neizpildi.
7 Ar 2007. gada 31. decembra Lei nº 67/2007 Aprova o Regime de Responsabilidade Civil Extracontractual do Estado e Demais Entidades Públicas (Likums Nr. 67/2007 par valsts un citu publisko personu civiltiesiskās ārpuslīgumiskās atbildības režīma apstiprināšanu, 2007. gada 31. decembra Diário da República, 1. sērija, Nr. 251) ir ieviests valsts un citu publisko personu civiltiesiskās ārpuslīgumiskās atbildības režīms gadījumā, ja, īstenojot likumdošanas, tiesu vai valsts pārvaldes funkcijas, tiek nodarīti zaudējumi attiecībā uz visu, kas nav paredzēts speciālā likumā. Tajā, nekaitējot speciālam likumam, ir regulēta arī atbildīgo personu, ierēdņu un valsts pārvaldes darbinieku civiltiesiskā atbildība gadījumā, kad to darbība vai bezdarbība, īstenojot valsts pārvaldes un tiesas funkcijas, kas izriet no šīs īstenošanas, rada zaudējumus, kā arī citu darbinieku, kas strādā iestādēs, uz kurām attiecas šis likums, civiltiesiskā atbildība. Ar Likuma Nr. 67/2007 5. pantu ir atcelts Dekrētlikums Nr. 48 051. Likums Nr. 67/2007 stājās spēkā 2008. gada 30. janvārī.
8 2008. gada 10. janvāra spriedumā lietā C‑70/06 Komisija/Portugāle (Krājums, I‑1. lpp.; turpmāk tekstā – “2008. gada spriedums”) Tiesa lēma:
“16. [2004. gada sprieduma] rezolutīvās daļas 1. punktā Tiesa nolēma, ka, neatceļot Dekrētu–likumu [Dekrētlikumu] Nr. 48 051, Portugāles Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Direktīvas 89/665 1. panta 1. punktu un 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu.
17. Lai noteiktu, vai Portugāles Republika ir veikusi pasākumus, kas vajadzīgi minētā sprieduma izpildei, šajā prasībā par pienākumu neizpildi ir jānosaka, vai Dekrēts–likums [Dekrētlikums] Nr. 48 051 ir atcelts.
18. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru datums, kas jāņem vērā, novērtējot pienākumu neizpildi, pamatojoties uz EKL 228. pantu, ir saskaņā ar minēto normu izstrādātajā argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigas (2005. gada 12. jūlija spriedums lietā C‑304/02 Komisija/Francija, Krājums, I‑6263. lpp., 30. punkts; 2006. gada 18. jūlija spriedums lietā C‑119/04 Komisija/Itālija, Krājums, I‑6885. lpp., 27. punkts, un 2007. gada 18. jūlija spriedums lietā C‑503/04 Komisija/Vācija, Krājums, I‑6153. lpp., 19. punkts).
19. Šajā lietā nav šaubu, ka datumā, kad izbeidzās Portugāles Republikai 2005. gada 13. jūlijā nosūtītajā argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, Portugāles Republika vēl nebija atcēlusi Dekrētu–likumu [Dekrētlikumu] Nr. 48 051.
20. Ievērojot iepriekš minēto, ir jāsecina, ka, neveicot pasākumus, kas vajadzīgi iepriekš minētā sprieduma izpildei lietā Komisija/Portugāle, Portugāles Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 228. panta 1. punktu.
[..]
23. [..] nevar tikt pieņemts Portugāles Republikas arguments par to, ka valsts atbildība par zaudējumiem, kurus radījusi to ierēdņu vai darbinieku rīcība, jau ir paredzēta citās šīs valsts tiesību normās. Kā Tiesa to nolēmusi [2004. gada] sprieduma 33. punktā, šis apstāklis nav būtisks jautājumā par pienākumu neizpildi saistībā ar to, ka valsts tiesiskajā regulējumā bija atstāts spēkā Dekrēts–likums [Dekrētlikums] Nr. 48 051. Līdz ar to šādu noteikumu esamība nevar nodrošināt minētā sprieduma izpildi.
24. Tādējādi ir jāatzīst, ka, neatceļot Dekrētu–likumu [Dekrētlikumu] Nr. 48 051, saskaņā ar kuru ir jāpierāda vaina vai tīša nevērība [vainojama rīcība vai viltus], lai atlīdzinātu zaudējumus personām, kam Kopienu tiesību publisko iepirkumu jomā vai valsts noteikumu, kas tās īsteno, pārkāpuma dēļ nodarīts kaitējums, Portugāles Republika nav veikusi vajadzīgos pasākumus [2004. gada] sprieduma izpildei [..] un šī iemesla dēļ tā nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 228. panta 1. punktu.
[..]
30. Atzīstot, ka Portugāles Republika nav izpildījusi [2004. gada] spriedumu [..], Tiesa saskaņā ar EKL 228. panta 2. punkta trešo daļu var šai dalībvalstij uzlikt naudas sodu vai kavējuma naudu.
31. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesai, ņemot vērā lietas apstākļus, katrā lietā ir jāizvērtē uzliekamās finansiālās sankcijas (iepriekš minētais 2005. gada 12. jūlija spriedums lietā Komisija/Francija, 86. punkts, un 2006. gada 14. marta spriedums lietā C‑177/04 Komisija/Francija, Krājums, I‑2461. lpp., 58. punkts).
32. Šajā lietā [..] Komisija iesaka Tiesai noteikt Portugāles Republikai kavējuma naudu.
[..]
36. [..] šajā lietā ir jākonstatē, ka 2007. gada 5. jūlija tiesas sēdē Portugāles Republikas pārstāvis apstiprināja, ka Dekrēts–likums [Dekrētlikums] Nr. 48 051 šajā datumā bija vēl spēkā.
[..]
54. Ievērojot visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāpiespriež Portugāles Republikai samaksāt Komisijai kontā “Eiropas Kopienas pašu resursi” kavējuma naudu EUR 19 392 apmērā par katru nokavēto dienu, īstenojot vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu [2004. gada] spriedumu [..], sākot no šī sprieduma pasludināšanas dienas līdz [2004. gada] sprieduma izpildei [..].
[..]
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) neatceldama 1967. gada 21. novembra Dekrētu–likumu [Dekrētlikumu] Nr. 48 051, saskaņā ar kuru ir jāpierāda vaina vai tīša nevērība [vainojama rīcība vai viltus], lai atlīdzinātu zaudējumus personām, kam Kopienu tiesību publisko iepirkumu jomā vai valsts noteikumu, kas tās īsteno, pārkāpuma dēļ nodarīts kaitējums, Portugāles Republika nav veikusi vajadzīgos pasākumus 2004. gada [..] sprieduma izpildei [..] un šī iemesla dēļ tā nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 228. panta 1. punktu;
2) piespriest Portugāles Republikai samaksāt Eiropas Kopienu Komisijai kontā “Eiropas Kopienas pašu resursi” kavējuma naudu EUR 19 392 apmērā par katru nokavēto dienu, īstenojot vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu iepriekš minēto 2004. gada [..] spriedumu [..], sākot no šī sprieduma pasludināšanas dienas līdz [minētā 2004. gada] sprieduma izpildei.”
9 2008. gada 28. janvārī, piedaloties Portugāles Republikas un Komisijas pārstāvjiem, notika sanāksme, kuras laikā tika apspriests Likuma Nr. 67/2007 saturs. Portugāles iestāžu pārstāvji apgalvoja, ka, apstiprinot un publicējot Likumu Nr. 67/2007, ar kuru ir atcelts Dekrētlikums Nr. 48 051, Portugāles Republika ir veikusi visus vajadzīgos pasākumus, kas ir noteikti 2004. gada spriedumā. Turklāt Portugāles Republikas pārstāvji norādīja, ka tā gatavojas apstrīdēt Tiesā jebkuru Komisijas lēmumu par summu, kas jāmaksā kā Tiesas noteiktā kavējuma nauda, piedziņu. Tie apgalvoja arī, ka turklāt Portugāles Republikai summas, kas, iespējams, ir jāmaksā, ir jāsamaksā tikai par laikposmu no šī sprieduma pasludināšanas, proti, 2008. gada 10. janvāra, līdz datumam, kad stājās spēkā Likums Nr. 67/2007, proti, 2008. gada 30. janvārim.
10 Savukārt Komisija aizstāvēja apgalvojumu, saskaņā ar kuru būtībā Likums Nr. 67/2007 nav atbilstošs un pilnīgs 2004. gada sprieduma izpildes pasākums.
11 Pēc tam notika vēl divas pušu sanāksmes pēc Portugāles Republikas iniciatīvas, lai atrastu neapstrīdamu risinājumu tās strīdā ar Komisiju.
12 Ar 2008. gada 25. aprīļa vēstuli Portugāles iestādes paziņoja Komisijai Likuma Nr. 210/2008, ar kuru tiek grozīts Likums Nr. 67/2007, projektu.
13 Likumprojekta pamatojumā Likuma Nr. 67/2007 grozījumu Portugāles Republika pamato ar vajadzību no jauna pielīdzināt valsts iestāžu ārpuslīgumiskās atbildības kārtību Komisijas interpretācijai un 2008. gada spriedumam, kā arī Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīvā 89/665/EK par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām (OV L 395, 33. lpp.), un Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīvā 92/13/EEK, ar ko koordinē normatīvos un administratīvos aktus par to, kā piemēro Kopienas noteikumus par līgumu piešķiršanas procedūrām, ko piemēro subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē (OV L 76, 14. lpp.), paredzētajam režīmam.
14 2008. gada 15. jūlijā ģenerāldirekcijas (ĢD) “Iekšējais tirgus un pakalpojumi” ģenerāldirektors nosūtīja Portugāles iestādēm vēstuli, kurā viņš, pirmkārt, norādīja, ka piekrīt nostājai, saskaņā ar kuru tās vēl nav īstenojušas visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu 2004. gada spriedumu, un, otrkārt, prasīja samaksāt naudas summu EUR 2 753 664 apmērā, kas atbilst kavējuma naudai par laikposmu no 2008. gada 10. janvāra līdz 31. maijam, izpildot 2008. gada spriedumu.
15 Ar 2008. gada 23. jūlija vēstuli Portugāles iestādes nosūtīja Komisijai 2008. gada 17. jūlija Lei n° 31/2008, Procede à primeira alteração à Lei n° 67/2007 (Likums Nr. 31/2008, ar kuru tiek izdarīts pirmais grozījums Likumā Nr. 67/2007, 2008. gada 17. jūlija Diário da República, 1. sērija, Nr. 137), kopiju. Šis likums stājās spēkā 2008. gada 18. jūlijā.
16 Ar 2008. gada 4. augusta vēstuli Portugāles iestādes atbildēja uz Komisijas aicinājumu samaksāt. Tās atkārtoja savu nostāju, saskaņā ar kuru ar Likuma Nr. 67/2007 publicēšanu un stāšanos spēkā tās ir veikušas visus pasākumus, lai izpildītu 2004. gada spriedumu. Tās paziņoja, ka tās tomēr piekrīt grozīt Likumu Nr. 67/2007 un pieņemt Likumu Nr. 31/2008, lai novērstu strīdus turpināšanos un izbeigtu to domstarpības ar Komisiju attiecībā uz to, kā ir jāinterpretē Likums Nr. 67/2007. Turklāt tās norādīja, ka Likuma Nr. 31/2008 2. pantā ir paredzēta likuma piemērošana ar atpakaļejošu spēku no 2008. gada 30. janvāra. Rezultātā Portugāles tiesību sistēma esot atbilstoša 2004. gada spriedumam kopš 2008. gada 30. janvāra. Tādējādi Portugāles iestādes būtībā prasīja no jauna novērtēt kavējuma naudas summu, kā atsauces datumu ņemot vērā 2008. gada 30. janvāri.
17 Ar 2008. gada 22. augusta vēstuli Portugāles iestādes informēja Komisiju, ka tās uz kontu “Komisijas pašu resursi Nr. 636003” pārskaitīs summu EUR 2 753 664 apmērā, precizējot, ka šis pārskaitījums tiek veikts ar nosacījumu un nav uzskatāms par Portugāles Republikas piekrišanu kavējuma naudai par katru dienu vai par atteikšanos no tās tiesībām apstrīdēt summas prasījumu, ceļot prasību atbilstošajās tiesu iestādēs.
18 Ar prasības pieteikumu, kas 2008. gada 15. septembrī Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā reģistrēts ar numuru T‑378/08, Portugāles Republika cēla prasību atcelt 2008. gada 15. jūlija vēstuli.
19 Ar aktu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts 2008. gada 3. decembrī, Komisija, pamatojoties uz Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. pantu, izvirzīja iebildumu par nepieņemamību. Tā būtībā apgalvoja, ka 2008. gada 15. jūlija vēstule nav apstrīdams tiesību akts, jo tas nav galīgs Komisijas lēmums.
20 Ar vēstuli, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegta 2009. gada 19. janvārī, Portugāles Republika saskaņā ar Reglamenta 99. pantu informēja Pirmās instances tiesu, ka tā atsakās no savas prasības.
21 Ar Pirmās instances tiesas trešās palātas priekšsēdētāja 2009. gada 5. marta rīkojumu Lieta T‑378/08 tika izslēgta no Pirmās instances tiesas reģistra.
22 Ar 2008. gada 25. novembra Lēmumu C(2008) 7419, galīgā redakcija, (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kas Portugāles Republikai ir paziņots ar ģenerālsekretariāta 2008. gada 26. novembra vēstuli, Komisija būtībā norādīja, ka, pēc tās domām, ar Likumu Nr. 67/2007 nav atbilstoši izpildīts 2004. gada spriedums, ka, savukārt, ar Likumu Nr. 31/2008 Portugāles iestādes ir izpildījušas šo spriedumu un ka, tā kā šis likums stājās spēkā 2008. gada 18. jūlijā, datums, kurā valsts pienākumu neizpilde beidzās, ir 2008. gada 18. jūlijs. Tādējādi tā ir apstiprinājusi kavējuma naudas samaksas prasību, kas ir izteikta ĢD “Iekšējais tirgus un pakalpojumi” 2008. gada 15. jūlija vēstulē. Turklāt Komisija papildus prasīja summu EUR 911 424 apmērā, kas atbilst laikposmam no 2008. gada 1. jūnija līdz 17. jūlijam.
Lietas dalībnieku prasījumi
23 Portugāles Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– Pamatā – atcelt apstrīdēto lēmumu;
– pakārtoti – atcelt apstrīdēto lēmumu daļā, kas attiecas uz laiku pēc 2008. gada 29. janvāra;
– piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus vai, ja Vispārējā tiesa samazina kavējuma naudas apmēru, piespriest katram lietas dalībniekam segt savus tiesāšanās izdevumus pašam.
24 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt Portugāles Republikas prasību;
– piespriest Portugāles Republikai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Lietas dalībnieku argumenti
25 Galvenokārt, Portugāles Republika būtībā apgalvo, ka Tiesa ir skaidri lēmusi, ka valsts pienākumu neizpilde izriet no tā, ka nav atcelts Dekrētlikums Nr. 48 051, un ka tai tātad, lai izpildītu 2004. gada spriedumu, bija jāatceļ minētais dekrētlikums.
26 Portugāles Republika 2004. gada spriedumu esot izpildījusi, pieņemot Likumu Nr. 67/2007, ar kuru tiek atcelts Dekrētlikums Nr. 48 051 un ieviests jauns valsts ārpuslīgumiskās atbildības režīms.
27 Taču Portugāles Republika uzskata, ka Komisijas sniegtā šī likuma interpretācija ir kļūdaina.
28 Šajā ziņā tā būtībā apgalvo, ka Tiesa tās 2004. gada sprieduma 31. punktā ir uzskatījusi, ka, valsts civiltiesiskās atbildības īstenošanai paredzot nosacījumu, ka ir jāpierāda vainojama rīcība vai viltus Dekrētlikumā Nr. 48 051 paredzētajos apstākļos, Portugāles Republika nav izpildījusi savus Kopienu pienākumus. Turpretim atbildības režīms, kas balstīts uz vainas prezumpciju – kas ir ieviesta ar Likumu Nr. 67/2007, it īpaši tā 7. pantu un 10. panta 2. un 3. punktu – atbilst Kopienu direktīvām. Nekas no 2004. gada sprieduma nevarēja likt secināt, ka valsts atbildība iepirkumos, uz kuriem attiecas Padomes 1971. gada 26. jūlija Direktīva 71/305/EEK par būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru koordināciju (OV L 185, 5. lpp.) un Padomes 1976. gada 21. decembra Direktīva 77/62/EEK par piegāžu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru koordināciju (OV 1977, L 13, 1. lpp.), ir tīri objektīva rakstura, t.i., neatkarīgi no vainas.
29 Portugāles Republika uzskata, ka, lai izpildītu 2004. gada spriedumu, tā līdz ar to var brīvi noteikt Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteiktā mehānisma piemērošanas nosacījumus tiktāl, ciktāl šis mehānisms cietušo personu atbrīvo no pienākuma pierādīt, ka līgumslēdzēja iestāde ir izdarījusi vainojamu rīcību.
30 Pēc tās domām, vainojamas rīcības esamība un vajadzība to pierādīt nedrīkst tikt sajauktas.
31 Portugāles Republika uzskata, ka tas, ka jaunais režīms paredz atspēkojamu prezumpciju, nerada šaubas par tā atbilstību Direktīvai 89/665, jo pietiek, ka tiek apgalvota un pierādīta darbības nelikumība, bet nav jāpierāda vainojamas rīcības esamība, lai gan vajadzības gadījumā valsts var sniegt pretējus pierādījumus.
32 Vēl Portugāles Republika uzskata, ka norādei uz nelielu pārkāpumu, kas ir paredzēta Likuma Nr. 67/2007 10. panta 2. punktā, nav nozīmes, jo cietušais katrā ziņā ir atbrīvots no vainas pierādīšanas, un ka šādas norādes vienīgās sekas ir tādas, ka tiek traucēts apšaubīt ierēdņa vai darbinieka, kurš ir atbildīgs par nelikumīgo vai zaudējumus radošo darbību, solidāro atbildību. Citiem vārdiem sakot, nebūs regresa prasības pret darbinieku neliela pārkāpuma gadījumā, bet vienīgi smaga pārkāpuma vai viltus gadījumā. Šī nošķiršana, kas attiecas tikai uz attiecībām starp valsts pārvaldi un tās darbiniekiem, tomēr neietekmē cietušo.
33 Citiem vārdiem runājot, Likuma Nr. 67/2007 7. panta 3. un 4. punkta normu par dienesta pārkāpumu mērķis, pēc Portugāles Republikas domām, būtībā ir aizsargāt privātpersonu situācijās, kad neizdodas precīzi konstatēt, kurš darbinieks vai ierēdnis ir atbildīgs par zaudējumus radošo darbību. Šajos gadījumos darbības nelikumība ir jāprezumē. Tādējādi privātpersonai nav jāpierāda arī darbības nelikumība, un tā ir objektīvas atbildības forma.
34 Portugāles Republika turklāt būtībā apgalvo, ka, tā kā tā ir ne tikai atcēlusi Dekrētlikumu Nr. 48 051, bet arī ieviesusi jaunu valsts civiltiesiskās ārpuslīgumiskās atbildības režīmu, ar Likumu Nr. 67/2007 ieviestais režīms nav agrākā režīma turpinājums un Kopienu tiesību pārkāpums netiek turpināts.
35 Turklāt Portugāles Republika turpina, ka Likuma Nr. 67/2007 grozījums, kas ir ieviests ar Likumu Nr. 31/2008, ir vērsts tikai uz to, lai likvidētu atšķirības ar Komisijas interpretāciju un novērstu to turpināšanos.
36 Portugāles Republika uzskata, ka, tā kā Tiesa nav lēmusi par Likuma Nr. 67/2007 atbilstību Kopienu tiesībām, Komisijai ir jāceļ jauna prasība par valsts pienākumu neizpildi, lai uzdotu Tiesai jautājumu par jaunā juridiskā režīma, kas ieviests ar šo likumu, atbilstību Savienības tiesībām.
37 Pakārtoti Portugāles Republika apgalvo, ka Likuma Nr. 31/2008 atpakaļejošais spēks – pieņemot, ka ar to, nevis ar Likumu Nr. 67/2007 Portugāles tiesības ir saskaņotas ar Kopienu tiesībām, – liek par valsts pienākumu neizpildes beigu datumu uzskatīt 2008. gada 30. janvāri, nevis likuma pasludināšanas datumu, kā kļūdaini uzskata Komisija.
38 Rezultātā tā Komisijas pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā dēļ prasa atcelt apstrīdēto lēmumu.
39 Attiecībā uz iebildumu, ko, galvenokārt, ir izvirzījusi Portugāles Republika, Komisija būtībā iesākumā apgalvo, ka strīdus priekšmetu Komisija ir noteikusi attiecīgajai dalībvalstij adresētajā brīdinājumā.
40 Pēc Komisijas domām, prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi pret Portugāles Republiku strīdus priekšmets nebija pozitīva šīs valsts darbība, bet gan tās bezdarbība. Šī bezdarbība izrietēja no tā, ka Direktīvā 89/665 ir paredzēts sasniegt rezultātu – atlīdzības izmaksāšanu personām, kuras ir cietušas no jebkāda Kopienu tiesību, kas regulē publiskos iepirkumus, vai tās transponējošo valsts tiesību normu pārkāpuma, – un ka Dekrētlikuma Nr. 48 051 atcelšana, pēc Komisijas domām, nebija pietiekama, lai sasniegtu šo mērķi.
41 Komisija uzskata, ka līdz ar to runa nebija tikai par Dekrētlikuma Nr. 48 051 atcelšanu, bet arī par ikvienas juridiskas kārtības, kuras pamatā ir Kopienu direktīvas neizpilde, atcelšanu. Tā uzskata, ka šajā ziņā Tiesa skaidri ir izteikusies savos 2004. gada un 2008. gada spriedumos, uzskatot, ka ar Dekrētlikumu Nr. 48 051, kurā zaudējumu atlīdzības piešķiršanai cietušajai personai ir paredzēts nosacījums par vainojamas rīcības pierādīšanu saskaņā ar šajā tiesību aktā paredzētajiem noteikumiem, Portugāles Republika nonāk situācijā, kad tā pārkāpj Kopienu tiesības. Turklāt tā apgalvo, ka 2008. gada spriedumā Tiesa ir paziņojusi, ka, neatceļot režīmu, kas ir valsts pienākumu neizpildes pamatā, Portugāles Republika nav izpildījusi 2004. gada spriedumu.
42 Komisija uzskata, ka ir acīmredzami, ka 2004. gada spriedumā nav paredzēts, ka, vienkārši atceļot Dekrētlikumu Nr. 48 051, Portugāles Republika saskaņos savus tiesību aktus ar pienākumiem, kas tai ir paredzēti Direktīvas 89/665 1. panta 1. punktā un 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā.
43 Turpinot, Komisija apgalvo, ka atbilstoši tās veiktajai Portugāles tiesību interpretācijai ar Likumu Nr. 67/2007 tās netiek saskaņotas ar Kopienu tiesībām, pat ja tā savos procesuālajos dokumentos atzīst, ka runa ir par juridisko kārtību, kas atšķiras no agrāk spēkā bijušās kārtības. Pēc Komisijas domām, tikai pieņemot Likumu Nr. 31/2008, Portugāles Republika ir izpildījusi 2004. gada spriedumu.
44 Šajā ziņā Komisija būtībā apgalvo, ka Direktīvā 89/665 ir paredzēta atlīdzības izmaksāšana personām, kas ir cietušas no nelikumīgiem līgumslēdzējas iestādes lēmumiem vai no likuma pārkāpuma. Tātad nav runa par objektīvu atbildību, bet par civiltiesisku valsts pārvaldes atbildību par deliktiem. Saistībā ar to tā uzskata, ka 2004. gada spriedumā Tiesa nav aplūkojusi šo jautājumu un ka šis spriedums neļauj izdarīt nekādus secinājumus par šo jautājumu.
45 Pēc Komisijas domām, Tiesa turpretim ir uzskatījusi, ka Portugāles Republikas aizsardzības tiesā sistēma nav atbilstoša, jo tā prasa pierādīt, ka valsts pārvaldes iestādes darbinieks ir izdarījis vainojamu rīcību.
46 Tādējādi, pēc Komisijas domām, arī Likums Nr. 67/2007 nav atbilstoša Direktīvas 89/665 transpozīcija Portugāles tiesībās.
47 Komisija precizē, ka šajā ziņā ir jānošķir trīs situācijas.
48 Pirmkārt, ja darbību ir izdarījis ierēdnis vai darbinieks, kurš darbojas ar viltu vai ir izdarījis smagu pārkāpumu, nelikumīgajā darbībā ir tieši vainojams šis ierēdnis vai šis darbinieks un valsts ir netieši solidāri atbildīga, ja, papildus šiem diviem pirmajiem nosacījumiem, tādējādi identificētais darbinieks vai ierēdnis ir darbojies, īstenojot savus pienākumus. Ja tas tā nav, valsts nav atbildīga.
49 Vēl Komisija uzskata, ka, ja ierēdnis izrādās vainīgs pie viltus vai ja tas ir izdarījis smagu pārkāpumu, cietušajai personai saskaņā ar Likuma Nr. 67/2007 10. panta 2. punktu ir jāpierāda viltus vai smags pārkāpums, jo vispārējie kritēriji, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu, šajā gadījumā ir no jauna piemērojami.
50 Otrkārt, ja nelikumīgo darbību ir veicis ierēdnis, kurš ir izdarījis vieglu pārkāpumu, nelikumīgajā darbībā ir tieši vainojams šis ierēdnis vai šis darbinieks un valsts tiek saukta pie atbildības netieši, jo tai nevar tikt pārmesta nekāda pašas darbība. Tā ir atbildīga vienīgi par citiem. Arī šeit, pēc Komisijas domām, atbildības uzņemšanās prasa, lai darbinieks vai ierēdnis būtu darbojies, veicot savus valsts pārvaldes pienākumus, un būtu tos izpildījis. Ja valsts pierāda, ka darbinieks nav izdarījis pārkāpumu, viņš nav atbildīgs.
51 Runājot par nelielu pārkāpumu, Komisija būtībā apgalvo, ka vainas prezumpcija viegli var tikt apvērsta ar jebkuriem līdzekļiem, tostarp ar lieciniekiem, tādējādi vaina tiek vērtēta atkarībā no vidējā ierēdņa rūpības, no kura netiek sagaidīts, ka tas atrisinās valsts pārvaldes sistēmas nepilnības.
52 Treškārt, ja darbībai vai bezdarbībai ir funkcionāls raksturs un ja pie zaudējumiem nav vainojams ierēdnis vai noteikts darbinieks vai ja darbībā vai bezdarbībā nav iespējams vainot jebkādu personu, zaudējumi tiek uzskatīti par nepareizas dienesta darbības rezultātu, ja, ņemot vērā apstākļus un vidējos standartus, no dienesta saprātīgi varēja sagaidīt citādāku rīcību. Ja šie nosacījumi nav izpildīti, valsts nav atbildīga.
53 Komisija būtībā uzskata, ka nepareiza dienesta darbība, vismaz daļēji, ir vainas aizstājējs tiktāl, ciktāl tā paredz valsts dienesta, kurā ir noticis zaudējumus radošais fakts, tieši prasītās rūpības pārbaudi.
54 Tātad katrā ziņā, pēc Komisijas domām, zaudējumu atlīdzības izmaksas cietušajam nosacījums pēc likuma ir ierēdņa vaina, izdarot nelikumīgu darbību, vai nepareiza dienesta darbība.
55 Līdz ar to Komisija uzskata, ka valsts civiltiesiskā atbildība atbilstoši Likumam Nr. 67/2007 pirms tā grozīšanas ar Likumu Nr. 31/2008 nav tieša, bet ka tā ir atkarīga no valsts pārvaldes iestādes ierēdņu vai darbinieku vainas. 2004. gada spriedumā Tiesa ir paziņojusi, ka šis režīms neatbilst Direktīvas 89/665 normām. Gan ierēdņa vai darbinieka vaina, gan nepareiza dienesta darbība ir jēdzieni, kas nav minēti Direktīvā 89/665.
56 Visbeidzot, Komisija būtībā apgalvo, ka pārkāpums ir turpinājies un ka tas nav izbeigts ar Likumu Nr. 31/2008; šajā ziņā nav nozīmes tam, ka pēc tam tika pieņemts Dekrētlikums Nr. 48 051 un Likums Nr. 67/2007. Citiem vārdiem sakot, tā uzskata, ka Likuma Nr. 31/2008 atpakaļejošajam spēkam arī nav nozīmes, jo, tikai pieņemot šo likumu 2008. gada 17. jūlijā, tā izbeidza valsts pienākumu neizpildi un tikai šis datums ir jāņem vērā.
Vispārējās tiesas vērtējums
Ievada apsvērumi
57 Jāatgādina, ka atbilstoši EKL 226. pantam, ja Komisija uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu EKL paredzētu pienākumu, tā sniedz argumentētu atzinumu par attiecīgo jautājumu, vispirms dodot attiecīgajai valstij iespēju sniegt savus paskaidrojumus. Ja attiecīgā valsts Komisijas noteiktajā termiņā neizpilda šā atzinuma prasības, Komisija var vērsties Tiesā.
58 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijai atbilstoši EKL 226. pantam formulētajos paziņojumos vai citādi paužot savu nostāju šīs procedūras laikā nav tiesību galīgi noteikt dalībvalsts tiesības un pienākumus vai sniegt tai garantijas par noteiktas rīcības atbilstību Līgumam un ka atbilstoši EKL 226.–228. pantam dalībvalstu tiesības un pienākumi un to rīcības vērtējums var izrietēt tikai no Tiesas sprieduma (Tiesas 1981. gada 27. maija spriedums apvienotajās lietās 142/80 un 143/80 Essevi un Salengo, Recueil, 1413. lpp., 16. punkts, un 2001. gada 22. februāra spriedums lietā C‑393/98 Gomes Valente, Recueil, I‑1327. lpp., 18. punkts).
59 Turklāt atbilstoši EKL 228. panta 2. punktam, izskatot prasību, ko Komisija cēlusi pēc tam, kad tā ir izdevusi argumentētu atzinumu, uz kuru dalībvalsts nav reaģējusi, Tiesa, ja tā atzīst, ka dalībvalsts nav izpildījusi tās spriedumu, var noteikt kavējuma naudu vai soda naudu.
60 EKL 228. panta 2. punktā paredzētā procedūra ir jāuzskata par īpašu tiesas sprieduma izpildes procesu, citiem vārdiem runājot, par izpildes veidu (Tiesas 2005. gada 12. jūlija spriedums lietā C‑304/02 Komisija/Francija, Krājums, I‑6263. lpp., 92. punkts).
61 Tomēr ir jākonstatē, ka EKL nav noteikti šajā jaunajā procedūrā Tiesas pasludināta sprieduma izpildes noteikumi, it īpaši tad, ja ir noteikta kavējuma nauda.
62 Tomēr, tā kā Tiesas spriedumā, kas taisīts atbilstoši EKL 228. panta 2. punktam, ir piespriests dalībvalstij iemaksāt Komisijas kontā “Eiropas Kopienu pašu resursi” kavējuma naudu un tā kā atbilstoši EKL 274. pantam Komisija ir atbildīga par budžeta izpildi, tai ir jāpiedzen naudas summas, kas ir jāiemaksā Savienības budžetā, izpildot spriedumu saskaņā ar regulām, kas pieņemtas, piemērojot EKL 279. pantu.
63 Tomēr EKL nav paredzēti īpaši noteikumi par strīdu, kas šajā ziņā rodas starp dalībvalsti un Komisiju, regulējumu.
64 No minētā izriet, ka EKL noteiktie prasību veidi ir piemērojami un ka par lēmumu, ar kuru Komisija nosaka summu, kas dalībvalstij ir jāmaksā kā tai piespriestā kavējuma nauda, var celt prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši EKL 230. pantam.
65 Tādējādi Vispārējai tiesai saskaņā ar EKL 225. panta 1. punkta pirmās daļas noteikumiem ir kompetence izskatīt šādu prasību.
66 Tomēr, īstenojot šo kompetenci, Vispārējā tiesa nevar piesavināties ekskluzīvo kompetenci, kas EKL 226. un 228. pantā ir noteikta Tiesai.
67 Tātad prasības atcelt tiesību aktu, pamatojoties uz EKL 230. pantu, ietvaros Vispārējā tiesa nevar taisīt spriedumu un vērsties pret Komisijas lēmumu par tāda Tiesas sprieduma izpildi, kas, pamatojoties uz EKL 228. panta 2. punktu, pieņemts jautājumā par dalībvalsts tai EKL paredzēto pienākumu neizpildi, ko Tiesa iepriekš nebūtu izskatījusi.
Par konkrēto lietu
68 Ir jāatgādina 2008. gada sprieduma teksts:
“16. [2004. gada sprieduma] rezolutīvās daļas 1) punktā Tiesa nolēma, ka, neatceļot Dekrētu–likumu [Dekrētlikumu] Nr. 48 051, Portugāles Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Direktīvas 89/665 1. panta 1. punktu un 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu.
17. Lai noteiktu, vai Portugāles Republika ir veikusi pasākumus, kas vajadzīgi minētā sprieduma izpildei, šajā prasībā par pienākumu neizpildi ir jānosaka, vai Dekrēts–likums [Dekrētlikums] Nr. 48 051 ir atcelts.
18. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru datums, kas jāņem vērā, novērtējot pienākumu neizpildi, pamatojoties uz EKL 228. pantu, ir saskaņā ar minēto normu izstrādātajā argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigas (2005. gada 12. jūlija spriedums lietā C‑304/02 Komisija/Francija, Krājums, I‑6263. lpp., 30. punkts; 2006. gada 18. jūlija spriedums lietā C‑119/04 Komisija/Itālija, Krājums, I‑6885. lpp., 27. punkts, un 2007. gada 18. jūlija spriedums lietā C‑503/04 Komisija/Vācija, Krājums, I‑6153. lpp., 19. punkts).
19. Šajā lietā nav šaubu, ka datumā, kad izbeidzās Portugāles Republikai 2005. gada 13. jūlijā nosūtītajā argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, Portugāles Republika vēl nebija atcēlusi Dekrētlikumu Nr. 48 051.
20. Ievērojot iepriekš minēto, ir jāsecina, ka, neveicot pasākumus, kas vajadzīgi iepriekš minētā sprieduma izpildei lietā Komisija/Portugāle, Portugāles Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 228. panta 1. punktu.
[..]
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) neatceldama 1967. gada 21. novembra Dekrētu–likumu [Dekrētlikumu] Nr. 48 051, saskaņā ar kuru ir jāpierāda vaina vai tīša nevērība [vainojama rīcība vai viltus], lai atlīdzinātu zaudējumus personām, kam Kopienu tiesību publisko iepirkumu jomā vai valsts noteikumu, kas tās īsteno, pārkāpuma dēļ nodarīts kaitējums, Portugāles Republika nav veikusi vajadzīgos pasākumus 2004. gada [..] sprieduma izpildei [..] un šī iemesla dēļ tā nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 228. panta 1. punktu;
2) piespriest Portugāles Republikai samaksāt Eiropas Kopienu Komisijai kontā “Eiropas Kopienas pašu resursi” kavējuma naudu EUR 19 392 apmērā par katru nokavēto dienu, īstenojot vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu iepriekš minēto 2004. gada [..] spriedumu [..], sākot no šī sprieduma pasludināšanas dienas līdz [minētā 2004. gada] sprieduma izpildei.”
69 No 2008. gada sprieduma rezolutīvās daļas, aplūkotas, ņemot vērā Tiesas motivāciju 16.–19. punktā, izriet, ka, lai izpildītu 2004. gada spriedumu, Portugāles Republikai pietiek atcelt Dekrētlikumu Nr. 48 051 un ka kavējuma nauda ir jāmaksā līdz šai atcelšanai.
70 Ir skaidrs, ka Dekrētlikums Nr. 48 051 ar Likuma Nr. 67/2007, kas pieņemts 2007. gada 31. decembrī, tajā pašā dienā publicēts Diário da República un stājies spēkā 2008. gada 30. janvārī, 5. pantu ir atcelts.
71 Tomēr apstrīdētajā lēmumā Komisija būtībā norāda, ka ar Likumu Nr. 67/2007 nav atbilstoši izpildīts 2004. gada spriedums, ka, savukārt, ar Likumu Nr. 31/2008 Portugāles iestādes ir izpildījušas šo spriedumu un ka, tā kā šis likums stājās spēkā 2008. gada 18. jūlijā, tiek noteikts, ka valsts pienākumu neizpilde ir beigusies 2008. gada 18. jūlijā. Tādējādi Komisija par valsts pienākumu neizpildes beigu datumu ir atteikusies noteikt datumu, kurā ar likumu Nr. 67/2007 tika atcelts Dekrētlikums Nr. 48 051.
72 Tātad Komisija nav izpildījusi 2008. gada sprieduma rezolutīvo daļu. Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.
73 Interpretācija, ko 2004. gada spriedumam sniedz Komisija, nerada šaubas par šo secinājumu.
74 Protams, Komisija apgalvo, ka Tiesa, tās 2004. un 2008. gada spriedumos prasot atcelt Dekrētlikumu Nr. 48 051, kurā, “lai atlīdzinātu zaudējumus personai, kas ir cietusi no Kopienu tiesību publiskā iepirkuma jomā vai tās transponējošo valsts tiesību normu pārkāpuma, ir paredzēts nosacījums, ka ir pierādīta vainojama rīcība vai viltus”, nav prasījusi vienīgi atcelt šo dekrētlikumu – kas, pēc tās domām, radītu juridisku tukšumu un nebūtu uzskatāms par atbilstošu Direktīvas 89/665 transpozīciju –, bet ka šie spriedumi ir jāinterpretē arī tā, ka tie parāda, ka Tiesa ir lēmusi arī, ka nosacījuma, ka ir pierādīta vainojama rīcība vai viltus, paredzēšana, lai tiktu atlīdzināti zaudējumi personai, kas ir cietusi no Kopienu tiesību publiskā iepirkuma jomā vai tās transponējošo valsts tiesību normu pārkāpuma, neatbilst direktīvai.
75 Tā uzskata, ka līdz ar to valsts pienākumu neizpilde turpinās tik ilgi, kamēr Portugāles tiesībās, lai atlīdzinātu zaudējumus personām, kas ir cietušas no Kopienu tiesību publiskā iepirkuma jomā vai tās transponējošo valsts tiesību normu pārkāpuma, pastāv nosacījums, ka ir pierādīta vainojama rīcība vai viltus.
76 Komisija uzskata, ka tādējādi tai ir jāņem vērā nevis datums, kurā ir atcelts dekrētlikums, bet gan datums, kurā Portugāles likumdevējs ir atcēlis nosacījumu, ka ir pierādīta vainojama rīcība vai viltus, lai atlīdzinātu zaudējumus personām, kas ir cietušas no Kopienu tiesību publiskā iepirkuma jomā vai tās transponējošo valsts tiesību normu pārkāpuma.
77 Tā kā Dekrētlikuma Nr. 48 051 atcelšanai nebija šādu seku, tad, pēc Komisijas domām, valsts pienākumu neizpilde varēja turpināties.
78 Būtībā, uzskatot, ka ar Likumu Nr. 67/2007 nav atbilstoši izpildīts 2004. gada spriedums, tā apstrīdētajā lēmumā ir konstatējusi, ka, savukārt, ar Likumu Nr. 31/2008 Portugāles iestādes šo spriedumu ir izpildījušas, un, tā kā šis likums stājās spēkā 2008. gada 18. jūlijā, ir noteikusi, ka datums, kurā beidzās valsts pienākumu neizpilde, ir 2008. gada 18. jūlijs.
79 Tādējādi Komisijai bija ne tikai iespēja, bet arī pienākums pārbaudīt, vai juridiskajā režīmā, kas tika ieviests pēc Likuma Nr. 67/2007 pieņemšanas, bija atbilstoši transponēta Direktīva 89/665.
80 Tomēr šis apgalvojums ir ticis atsaukts.
81 Tiesas sprieduma, ar kuru dalībvalstij ir noteikta kavējuma nauda, izpildes ietvaros Komisijai ir jāvar novērtēt dalībvalsts Tiesas sprieduma izpildei veiktie pasākumi, lai it īpaši novērstu, ka dalībvalsts, kura nav izpildījusi savus pienākumus, aprobežojas ar tādu pasākumu veikšanu, kam faktiski ir tāds pats saturs kā tiem, par kuriem ir taisīts Tiesas spriedums.
82 Tomēr šīs rīcības brīvības īstenošana nevar ietekmēt ne dalībvalstu tiesības – it īpaši procesuālās tiesības –, kas tām ir EKL 226. pantā paredzētajā procedūrā, ne arī Tiesas ekskluzīvo kompetenci lemt par valsts likumdošanas aktu atbilstību Kopienu tiesībām.
83 Ir jākonstatē, ka ne 2004. gada spriedumā, ne 2008. gada spriedumā Tiesa nav lēmusi par Likuma Nr. 67/2007 atbilstību Direktīvai 89/665.
84 Turklāt ir skaidrs, ka ar Likumu Nr. 67/2007 ir atcelts Dekrētlikums Nr. 48 051 un ir ieviesta jauna atbildības sistēma, kas ietver būtiskus grozījumus salīdzinājumā ar režīmu, kāds noteikts Dekrētlikumā Nr. 48 051.
85 Pati Komisija apstrīdētajā lēmumā ir atzinusi, ka “Likums Nr. 67/2007, iespējams, padara vienkāršāku zaudējumu atlīdzības saņemšanu pretendentiem, kas ir cietuši no nelikumīgas līgumslēdzējas iestādes darbības”, un tās dokumentos –, ka Portugāles likumdevējs ir ne tikai atcēlis Dekrētlikumu Nr. 48 051, bet ar šo likumu ir to aizstājis ar jaunu juridisku režīmu.
86 Turklāt gan no pušu diskusijām pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, gan no to šajā lietā iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka tās nav vienisprātis par Likuma Nr. 67/2007 atbilstību Kopienu tiesībām.
87 Izskatot šo jautājumu, ir jāveic Likuma Nr. 67/2007 atbilstības Kopienu tiesībām novērtējums, kas prasa visaptverošu juridisku analīzi, kura būtiski pārsniedz vienkāršu formālu kontroli, lai noteiktu, vai Likums Nr. 48 051 ir vai nav ticis atcelts.
88 Dalībvalstu tiesības un pienākumi var tikt noteikti un to rīcība var tikt novērtēta tikai Tiesas spriedumā atbilstoši EKL 226.–228. pantam (skat. iepriekš 58. punktu).
89 Līdz ar to 2008. gada sprieduma izpildes ietvaros Komisija nevar nolemt, ka Likums Nr. 67/2007 nav atbilstošs Kopienu tiesībām, un pēc tam izdarīt no tā secinājumus, aprēķinot Tiesas noteikto kavējuma naudu. Ja tā uzskata, ka ar jauno likumu ieviestais juridiskais režīms nav pareiza Direktīvas 89/665 transpozīcija, tai ir jāuzsāk EKL 226. pantā paredzētā procedūra.
90 Pakārtoti Vispārējā tiesa norāda, ka Komisijas apgalvojuma, ka tai ir jāpiešķir plašāka rīcības brīvība attiecībā uz Tiesas, piemērojot EKL 228. panta 2. punktu, taisītā sprieduma izpildi, sekas būtu tādas, ka, ja dalībvalsts Vispārējā tiesā apstrīdētu Komisijas vērtējumu, kas pārsniedz Tiesas sprieduma rezolutīvās daļas tekstu, tas nenovēršami liktu lemt par valsts likumdošanas aktu atbilstību Kopienu tiesībām. Šāds vērtējums ir ekskluzīvā Tiesas, nevis Vispārējās tiesas kompetencē.
91 No iepriekš minētā izriet, ka Komisijai nebija pamata pieņemt apstrīdēto lēmumu un tas līdz ar to ir jāatceļ.
Par tiesāšanās izdevumiem
92 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Portugāles Republikas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2008. gada 25. novembra Lēmumu C(2008) 7419, galīgā redakcija;
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Azizi | Cremona | Frimodt Nielsen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 29. martā.
[Paraksti]