Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2022. gada 14. jūlijā (1)

Lieta C‑176/19 P

Eiropas Komisija

pret

Servier SAS,

Servier Laboratories Ltd,

Les Laboratoires Servier SAS

Apelācija – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Perindoprila, sirds un asinsvadu slimību ārstēšanai paredzētu zāļu, tirgus – Izlīguma nolīgumi, kas patentu jomā noslēgti starp oriģinālo zāļu laboratoriju, patentu īpašnieci, un ģenērisko zāļu sabiedrībām – Izlīguma nolīgums, kas saistīts ar licences nolīgumu – Konkurences ierobežojums mērķa dēļ – Konkurences ierobežojums seku dēļ – Konkrētā tirgus noteikšana

Satura rādītājs

I. Ievads

II. Tiesvedības priekšvēsture

A. Fakti

1. Ar šo lietu saistītie tirgus dalībnieki

2. Aplūkojamais produkts un patenti

a) “Servier” perindoprils

b) “Krka” perindoprils

3. Ar perindoprilu saistītie strīdi un ģenērisko versiju laišana tirgū

a) Procesi EPI

b) Tiesvedības valsts tiesās

4. Tiesvedības un nolīgumi starp “Servier” un “Krka”

B. Apstrīdētais lēmums

C. Pārsūdzētais spriedums

III. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

IV. Vērtējums

A. Par apelācijas sūdzību

1. Par LESD 101. pantu

a) Par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ (pirmais līdz sestais apelācijas pamats)

1) “Krka” nolīgumu mērķa analīze apstrīdētajā lēmumā un pārsūdzētajā spriedumā

i) Apstrīdētais lēmums

ii) Pārsūdzētais spriedums

2) Apelācijas pamati attiecībā uz “Krka” nolīgumu mērķi

i) Par konkurences spiedienu, ko “Krka” izdarīja attiecībā uz “Servier” (apelācijas pirmais pamats)

– Par pamata pieņemamību un iedarbīgumu

– Par lietas būtību

– Starpsecinājumi

ii) Par licenci kā pamudinājumu “Krka” pieņemt izlīgumā noteiktos ierobežojumus (apelācijas otrais pamats)

– Par licenci kā atlīdzību par apņemšanos nekonkurēt

– Par licences pamudinošo raksturu

– Par, izmantojot licenci, “Krka” nodoto līdzekļu izteikšanu skaitļos

– Starpsecinājumi

iii) Par konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdziena piemērošanu (apelācijas trešais pamats)

– Par “ciešas” tirgu sadales neesamību

– Par pušu nodomiem un to pārliecību par patenta 947 spēkā esamību

– Par faktisko duopolu, kas ieviests ar licenci

– Par “Lupin” paziņojumu

– Par 2004. gada pamatnostādnēm par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem un Regulu Nr. 772/2004 par [LESD 101. panta 3. punkta] piemērošanu tehnoloģijas nodošanas nolīgumu kategorijām

– Starpsecinājumi

iv) Par pušu nodomu (apelācijas ceturtais pamats)

– Par pušu nodoma ņemšanu vērā

– Par pierādījumu izskatīšanas principu piemērošanu

– Par pierādījumu ticamību, ņemot vērā to izstrādes datumu

– Par vēlāku paziņojumu pierādījuma spēku

– Starpsecinājumi

v) Par licences konkurenci veicinošo seku ņemšanu vērā (apelācijas piektais pamats)

vi) Par “Krka” cesijas un licences nolīgumu (apelācijas sestais pamats)

3) Secinājumi par “Krka” nolīgumu mērķi

b) Par konkurences ierobežojumu seku dēļ (apelācijas septītais pamats)

1) “Krka” nolīgumu seku analīze apstrīdētajā lēmumā un pārsūdzētajā spriedumā

i) Apstrīdētais lēmums

ii) Pārsūdzētais spriedums

2) Apelācijas pamats attiecībā uz “Krka” nolīgumu sekām

i) Par hipotētisko analīzi

ii) Par to, kurā brīdī ir jāveic hipotētiskā analīze

iii) Par atbilstības neesamību nošķīrumam starp īstenotiem nolīgumiem un neīstenotiem nolīgumiem

3) Secinājumi par “Krka” nolīgumu sekām

c) Secinājumi par pārkāpuma esamību atbilstoši LESD 101. panta 1. punktam attiecībā uz “Krka” nolīgumiem

2. Par LESD 102. pantu

a) Apstrīdētajā lēmumā un pārsūdzētajā spriedumā veiktie konstatējumi par LESD 102. pantu

1) Apstrīdētais lēmums

2) Pārsūdzētais spriedums

b) Apelācijas pamati saistībā ar LESD 102. pantu

1) Par to, kāda ir cenu vieta gala produktu konkrētā tirgus noteikšanā (apelācijas astotais pamats)

i) Par faktoriem, kas saistīti ar cenām, nosakot konkrēto tirgu (apelācijas astotā pamata pirmā un otrā daļa)

ii) Par apstākli, ka ārstus, zāļu izrakstītājus, neietekmēja cenas (apelācijas astotā pamata trešā un ceturtā daļa)

iii) Par ģenēriskā perindoprila radīto konkurenci (apelācijas astotā pamata piektā un sestā daļa)

iv) Starpsecinājumi

2) Par terapeitiskās iedarbības aizstājamības ņemšanu vērā gala produktu konkrētā tirgus noteikšanā (apelācijas devītais pamats)

i) Par terapeitiskās iedarbības aizstājamības lomu gala produktu konkrētā tirgus noteikšanā (apelācijas devītā pamata pirmā daļa)

ii) Par noteikta skaita pierādījumu ņemšanu vērā vai analīzi (apelācijas devītā pamata otrā līdz sestā daļa)

iii) Starpsecinājumi

3) Par dažu pirmajā instancē iesniegto pielikumu nepieņemamību (apelācijas desmitais pamats)

4) Par tehnoloģijas konkrēto tirgu (apelācijas vienpadsmitais pamats)

c) Secinājumi par apelācijas pamatiem attiecībā uz LESD 102. pantu

B. Par prasība izskatīšanu Vispārējā tiesā

V. Tiesāšanās izdevumi

VI. Secinājumi

I.      Ievads

1.        Tāpat kā vienlaikus izskatāmā lieta Servier/Komisija (C‑201/19 P), kurā arī šodien sniedzu secinājumus, arī šī lieta iekļaujas kopumā, ko veido lietas Generics (UK) u.c. (2) un Lundbeck/Komisija (3), kurās Tiesa ir izklāstījusi kritērijus, saskaņā ar kuriem nolīgums par izlīgumu strīdā starp farmaceitiska produkta patenta īpašnieku un ģenērisko zāļu ražotāju ir pretrunā Savienības konkurences tiesībām.

2.        Kontekstu šai lietai, lietai Servier/Komisija, kā arī septiņām pārējām apelācijas sūdzībām, kuras veido pret Vispārējās tiesas astoņiem spriedumiem (4) iesniegto jauno apelācijas sūdzību kopumu, veido vairāki izlīguma nolīgumi patentu jomā, kurus oriģinālo zāļu ražotājs Servier ir noslēdzis ar ģenērisko zāļu sabiedrībām.

3.        Tāpat kā lietās Generics (UK) u.c. un Lundbeck/Komisija, šie nolīgumi tika noslēgti apstākļos, kuros patents par attiecīgo zāļu aktīvo vielu, šajā gadījumā perindoprilu, jau bija kļuvis vispārpieejams, bet Servier vēl piederēja patenti, kas dēvēti par “sekundāriem”, attiecībā uz dažiem šo zāļu ražošanas paņēmieniem.

4.        Saskaņā ar strīdīgajiem nolīgumiem būtībā ģenērisko zāļu sabiedrības, kuras vēlējās ienākt tirgū ar minēto zāļu ģenēriskajām versijām, apņēmās atlikt šo ienākšanu tirgū, pretī saņemot līdzekļu nodošanu no Servier puses.

5.        Apstrīdētajā lēmumā (5), pirmkārt, Komisija uzskatīja, ka aplūkojamie nolīgumi, kurus Servier bija noslēgusi ar Niche/Unichem, Matrix, Teva, Krka un Lupin, ir konkurences ierobežojumi mērķa dēļ un seku dēļ un tādējādi LESD 101. panta pārkāpumi.

6.        Otrkārt, tā uzskatīja, ka šo nolīgumu noslēgšana kopā ar citām darbībām, tādām kā perindoprila aktīvās farmaceitiskās sastāvdaļas (turpmāk tekstā – “AFS”) ražošanai nepieciešamo tehnoloģiju iegāde, no Servier puses bija stratēģija, kas bija vērsta uz to, lai aizkavētu perindoprila ģenērisko versiju sabiedrību ienākšanu šo zāļu tirgū, kurā Servier bija dominējošs stāvoklis. Līdz ar to Komisija noteica sodu par šo rīcību kā par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu atbilstoši LESD 102. pantam.

7.        Pārsūdzētajā spriedumā, kā arī pārējos aplūkojamās spriedumu grupas spriedumos Vispārējā tiesa apstiprināja Komisijas veikto analīzi attiecībā uz to, ka četriem nolīgumiem, kurus Servier bija noslēgusi ar Niche/Unichem, Matrix, Teva un Lupin, bija konkurences ierobežojumu mērķa dēļ raksturs. Servier šos konstatējumus apstrīd lietā Servier/Komisija, savukārt minētās ģenērisko zāļu sabiedrības – savās attiecīgajās apelācijas sūdzībās, kas iesniegtas par Vispārējās tiesas spriedumiem, kuri uz tām attiecas.

8.        Turpretī Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu attiecībā uz to, ka Servier un Krka noslēgtie nolīgumi bija kvalificēti par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ un seku dēļ, kā arī attiecībā uz Servier dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas konstatējumu, jo Komisija esot pieļāvusi kļūdas, nosakot konkrēto tirgu.

9.        Komisija šo atcelšanu apstrīd šajā lietā, kā arī lietā Komisija/Krka (C‑151/19 P). Šīs lietas liek atbildēt uz iepriekš neskatītiem jautājumiem par tāda licences nolīguma kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, kurš noslēgts vienlaikus ar izlīguma nolīgumu patentu jomā, par šāda nolīgumu kopuma kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu seku dēļ, kā arī par konkrētā tirgus noteikšanu farmācijas jomā.

II.    Tiesvedības priekšvēsture

A.      Fakti

10.      Vispārējā tiesa tiesvedības priekšvēsturi ir izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 1.–73. punktā, kurus šīs apelācijas tiesvedības vajadzībām var rezumēt šādi.

1.      Ar šo lietu saistītie tirgus dalībnieki

11.      Servier grupā, kuru veido it īpaši Servier SAS, Francijā reģistrēts mātesuzņēmums, Les Laboratoires Servier SAS un Servier Laboratories Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Servier”), ietilpst farmācijas sabiedrības visā pasaulē. Les Laboratoires Servier ir Francijas farmācijas sabiedrība, kas specializējusies oriģinālo zāļu izstrādē it īpaši sirds un asinsvadu slimību ārstēšanai (6). Biogaran ir Laboratoires Servier pilnībā piederošs meitasuzņēmums, kurš ir atbildīgs par ģenēriskajām zālēm (7).

12.      Farmācijas grupā Krka, kas ir reģistrēta Slovēnijā un specializējusies ģenērisko zāļu izstrādē, ražošanā un pārdošanā, ietilpst mātesuzņēmums Krka Tovarna Zdravil d.d. un vairāki meitasuzņēmumi Slovēnijā un citās valstīs (turpmāk tekstā – “Krka”) (8).

2.      Aplūkojamais produkts un patenti

a)      “Servier” perindoprils

13.      Servier ir izstrādājusi perindoprilu – zāles izmantošanai sirds un asinsvadu medicīnā, kuras galvenokārt ir paredzētas paaugstināta asinsspiediena un sirds mazspējas ārstēšanai. Perindoprila AFS ir sāls formā. Sākotnēji izmantotais sāls bija erbumīns (jeb terc‑butilamīns), kas – tā procesa dēļ, kuru Servier izmanto tā sintēzei, – ir kristāliskā formā (9).

14.      Perindoprila molekulas patents EP0049658 Eiropas Patentu iestādē (EPI) tika iesniegts 1981. gada 29. septembrī. Šā patenta termiņam bija jābeidzas 2001. gada 29. septembrī, taču tā aizsardzība vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs, tai skaitā Apvienotajā Karalistē, tika pagarināta līdz 2003. gada 22. jūnijam (10). Francijā minētā patenta aizsardzība tika pagarināta līdz 2005. gada 22. martam, bet Itālijā – līdz 2009. gada 13. februārim (11). Erbumīna perindoprila tablešu (2 un 4 mg) tirdzniecības atļauja (TA) arteriālās hipertensijas ārstēšanai Eiropā tika piešķirta laikā no 1988. līdz 1989. gadam (12).

15.      Pēc molekulas patenta iesniegšanas Servier iesniedza EPI vairākus paņēmiena patentus attiecībā uz perindoprila ražošanu. Patenti, uz kuriem attiecas šī tiesvedība, it īpaši ir patenti EP0308339, EP0308340 un EP0308341 (turpmāk tekstā attiecīgi – “patents 339”, “patents 340” un “patents 341”), kurus iesniedza 1988. gadā un kuru termiņam vajadzēja beigties 2008. gadā, kā arī – it īpaši – patents EP1296947 (saukts par “alfa patentu”, turpmāk tekstā – “patents 947”), kuru iesniedza 2001. gadā. Patents 947 attiecās uz erbumīna perindoprila alfa kristālisko formu un tās ražošanas metodēm; to piešķīra 2004. gada 4. februārī (13).

16.      Servier arī iesniedza valsts patentu pieteikumus vairākās Savienības dalībvalstīs, piemēram, Bulgārijā, Čehijas Republikā, Igaunijā, Ungārijā, Polijā un Slovākijā. Tādējādi patenti tika piešķirti 2006. gada 16. maijā Bulgārijā, 2006. gada 17. augustā Ungārijā, 2007. gada 23. janvārī Čehijas Republikā, 2007. gada 23. aprīlī Slovākijā un 2010. gada 24. martā Polijā. Šie patenti būtībā atbilda EPI iesniegtajiem patentiem (14).

17.      No 2002. gada Servier izstrādāja otrās paaudzes perindoprilu, kurš tiek ražots no jauna sāls, proti, no arginīna, un attiecībā uz kuru tā iesniedza patenta pieteikumu (EP1354873B) 2003. gada 17. februārī. Šis patents tika piešķirts 2004. gada 17. jūlijā, un tā termiņa beigu datums bija 2023. gada 17. februāris. Arginīna perindoprils Savienības tirgos tika laists 2006. gadā. Šis produkts ir pirmās paaudzes produkta bioekvivalenta ģenēriskā versija, bet to pārdod ar atšķirīgām devām jaunā sāls atšķirīgās molekulas masas dēļ (15). Arginīna perindoprils saņēma TA Francijā 2004. gadā un pēc tam atbilstoši savstarpējas atzīšanas procedūrai tika atļauts citās dalībvalstīs (16).

b)      “Krka” perindoprils

18.      2003. gadā Krka sāka pati savu perindoprila izstrādi. 2005.–2006. gada laikā tā saņēma TA attiecībā uz vairākiem Savienības tirgiem un sāka perindoprila pārdošanu vairākos dalībvalstu tirgos Centrāleiropā un Austrumeiropā, tostarp Polijā un Ungārijā. Šajā laikposmā tā arī gatavoja perindoprila laišanu tirgū citās dalībvalstīs, tostarp Francijā, Apvienotajā Karalistē un Nīderlandē, vai nu viena, vai sadarbībā ar citām sabiedrībām (17).

3.      Ar perindoprilu saistītie strīdi un ģenērisko versiju laišana tirgū

19.      Laikā no 2003. līdz 2009. gadam Servier saistībā ar perindoprilu bija iesaistīta virknē strīdu gan EPI, gan valsts tiesās. Galvenokārt bija runa par pieteikumiem rīkojumam un par procedūrām saistībā ar patentu 947, kas uzsāktas dažādās dalībvalstīs starp Servier un vairākām ģenērisko zāļu sabiedrībām, kuras gatavojās laist tirgū perindoprila ģenērisko versiju (18).

a)      Procesi EPI

20.      Vispirms desmit ģenērisko zāļu sabiedrības, tostarp Krka, 2004. gadā iesniedza EPI iebildumus pret patentu 947 nolūkā panākt tā pilnīgu atcelšanu, atsaucoties uz novitātes un izgudrojuma līmeņa trūkumu un izgudrojuma apraksta nepietiekamību (19).

21.      2006. gada 27. jūlijā EPI Iebildumu nodaļa apstiprināja patenta 947 spēkā esamību pēc Servier sākotnējo patenta pretenziju nelieliem grozījumiem (turpmāk tekstā – “EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums”). Deviņas sabiedrības cēla prasību par šo lēmumu, bet Krka un Lupin paziņoja par savu prasību atsaukšanu attiecīgi 2007. gada 11. janvārī un 5. februārī pēc nolīgumu ar Servier noslēgšanas. Ar 2009. gada 6. maija lēmumu EPI Tehnisko sūdzību palāta atcēla EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumu un atcēla patentu 947 (turpmāk tekstā – “EPI 2009. gada 6. maija lēmums”). Pārskatīšanas pieteikums, ko Servier iesniedza par šo lēmumu, tika noraidīts 2010. gada 19. martā (20).

b)      Tiesvedības valsts tiesās

22.      Patenta 947 spēkā esamību ģenērisko zāļu sabiedrības apstrīdēja arī vairāku dalībvalstu tiesās, bet Servier iesniedza lūgumus izdot pagaidu rīkojumu, un šie lūgumi nereti tika apmierināti (21). Tomēr lielākā daļa šo tiesvedību tika izbeigtas starp Servier un ģenērisko zāļu sabiedrību noslēgtu izlīguma nolīgumu dēļ, pirms tika pieņemts galīgais lēmums par patenta 947 spēkā esamību.

23.      Tomēr divas tiesvedības starp Servier un Apotex, vienīgo ģenērisko zāļu sabiedrību, kura bija iesaistīta strīdā ar Servier Apvienotajā Karalistē un ar kuru Servier nebija noslēgusi izlīguma nolīgumu, netika pārtrauktas un to rezultātā patents 947 tika atzīts par spēkā neesošu.

24.      Tā, pirmām kārtām, 2006. gada 1. augustā Servier cēla prasību Apvienotās Karalistes tiesā par patenta 947 pārkāpumu pret Apotex, kura “riskējot” bija laidusi Apvienotās Karalistes tirgū perindoprila ģenērisko versiju; 2006. gada 8. augustā Servier panāca pagaidu rīkojuma izdošanu. Tomēr pēc tam, kad Apotex iesniedza pretprasību par patenta 947 atcelšanu, šis patents tika atzīts par spēkā neesošu 2007. gada 6. jūlijā, rīkojums tika atcelts un Apotex ienāca tirgū ar ģenērisko perindoprilu; tas atvēra Apvienotās Karalistes tirgu ģenēriskajām zālēm. 2008. gada 9. maijā lēmums par patenta 947 atzīšanu par spēkā neesošu tika apstiprināts apelācijas tiesvedībā (22).

25.      Otrām kārtām, 2007. gada 13. novembrī Apotex meitasuzņēmums Katwijk Farma vērsās Nīderlandes tiesā, iesniedzot prasību atcelt patenta 947 Nīderlandes daļu, un 2007. gada 13. decembrī laida tirgū savu ģenērisko perindoprilu, kad bija noraidīts Servier lūgums izdot pagaidu rīkojumu. 2008. gada 11. jūnijā Nīderlandes tiesa atcēla patentu 947 attiecībā uz Nīderlandi, noslēdzoties vienlaicīgi notiekošai tiesvedībai, ko bija ierosinājis Teva meitasuzņēmums Pharmachemie (23).

26.      Kopš 2008. gada maija Sandoz, vēl viena ģenērisko zāļu sabiedrība, laida tirgū vairākās dalībvalstīs savu ģenērisko perindoprilu (24).

4.      Tiesvedības un nolīgumi starp “Servier” un “Krka”

27.      Laikā no 2005. līdz 2007. gadam Servier noslēdza izlīguma nolīgumus ar ģenērisko zāļu sabiedrībām Niche/Unichem, Matrix, Teva, Krka un Lupin. Šī apelācijas sūdzība attiecas uz nolīgumiem, kas noslēgti starp Servier un Krka.

28.      2006. gada 30. maijā Servier iesniedza lūgumu izdot pagaidu rīkojumu Ungārijā nolūkā, pamatojoties uz patenta 947 pārkāpumu, aizliegt Krka apgrozībā laistas perindoprila ģenēriskas versijas tirdzniecību. Šo lūgumu noraidīja 2006. gada 13. oktobrī (25).

29.      Apvienotajā Karalistē Servier 2006. gada 28. jūlijā cēla prasību pret Krka par patenta 340 pārkāpumu. 2006. gada 2. augustā Servier arī cēla prasību pret Krka par patenta 947 pārkāpumu, kā arī iesniedza lūgumu izdot pagaidu rīkojumu. 2006. gada 1. septembrī Krka iesniedza pretprasību par patenta 947 atcelšanu un saīsinātas tiesvedības pieteikumu (motion of summary judgment). 2006. gada 8. septembrī Krka iesniedza vēl vienu pretprasību par patenta 340 atcelšanu.

30.      2006. gada 3. oktobrī High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) apmierināja Servier lūgumu izdot pagaidu rīkojumu un noraidīja saīsinātas tiesvedības pieteikumu (motion of summary judgment), ko Krka bija iesniegusi 2006. gada 1. septembrī nolūkā panākt patenta 947 atzīšanu par spēkā neesošu, izdodot rīkojumu par procesu pēc būtības. 2006. gada 1. decembrī tiesvedībā esošā lieta tika izbeigta pēc izlīguma starp lietas dalībniekiem un pagaidu rīkojums tika atcelts (26).

31.      2006. gada 27. oktobrī Servier un Krka parakstīja izlīguma nolīgumu (turpmāk tekstā – “Krka izlīguma nolīgums”) un licences nolīgumu (turpmāk tekstā – “Krka licences nolīgums”), ko papildināja papildu nolīgums, kuru noslēdza 2006. gada 2. novembrī. Turklāt šīs puses 2007. gada 5. janvārī noslēdza cesijas un licences nolīgumu (turpmāk tekstā – “Krka cesijas un licences nolīgums”; turpmāk tekstā minētie nolīgumi kopā – “Krka nolīgumi”).

32.      Krka izlīguma nolīgumā bija paredzēts, ka patents 947 attiecas arī uz ekvivalentajiem valsts patentiem. Saskaņā ar šo izlīguma nolīgumu, kas bija spēkā līdz patenta 947 vai patenta 340 termiņa beigām vai atcelšanai, Krka apņēmās atteikties no jebkādām esošajām pretenzijām pret patentu 947 visā pasaulē un pret patentu 340 Apvienotajā Karalistē un nākotnē neapstrīdēt nevienu no šiem abiem patentiem visā pasaulē. Turklāt Krka un tās meitasuzņēmumiem bija aizliegts laist klajā vai tirgot perindoprila ģenērisko versiju, ar ko tiktu pārkāpts patents 947, kamēr šis patents ir spēkā, valstī, kur tas joprojām ir spēkā, izņemot gadījumu, ja ir saņemta Servier skaidri izteikta atļauja. Tāpat Krka nedrīkstēja piegādāt nevienai trešajai pusei perindoprila ģenērisko versiju, ar ko pārkāpj patentu 947, bez Servier skaidri izteiktas atļaujas. Apmaiņā pret to Servier bija pienākums visā pasaulē atsaukt visas tiesvedības pret Krka, kas pamatotas ar patentu 947 un 340 pārkāpumu, tostarp tās lūgumus izdot pagaidu rīkojumu (27).

33.      Saskaņā ar Krka licences nolīgumu, kas noslēgts uz termiņu, kurš atbilst patenta 947 spēkā esamībai, Servier nodeva Krka “ekskluzīvu” un neatsaucamu patenta 947 licenci nolūkā izmantot, ražot, tirgot, piedāvāt tirdzniecībai, sekmēt un importēt savus pašas produktus, kas satur erbumīna sāls alfa kristālisko formu, Čehijas Republikā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā, Polijā, Slovēnijā un Slovākijā.

34.      Apmaiņā pret licenci Krka bija jāsamaksā Servier atlīdzība 3 % apmērā no sava pārdošanas apjoma neto summas visās šajās teritorijās. Servier bija atļauts šajās pašās valstīs tieši vai netieši (proti, attiecībā uz vienu tās meitasuzņēmumu vai uz vienu trešo pusi valstī) izmantot patentu 947 (28).

35.      Nolīgumu noslēgšanas brīdī patenta 947 attiecīgo valstu ekvivalenti atsevišķos no septiņiem tirgiem Servier vēl nebija piešķirti, savukārt Krka savu produktu tajos jau tirgoja (29).

36.      Saskaņā ar Krka cesijas un licences nolīgumu Krka nodeva Servier divus patentu pieteikumus – vienu par perindoprila sintēzes procedūru (WO 2005 113500) un otru par perindoprila preparātu sagatavošanu (WO 2005 094793). Ar šiem patentu pieteikumiem aizsargātā tehnoloģija tika izmantota Krka perindoprila ražošanā. Krka apņēmās neapstrīdēt to patentu spēkā esamību, kas tiks piešķirti, pamatojoties uz aplūkojamajiem pieteikumiem. Apmaiņā pret šo cesiju Servier samaksāja Krka summu 15 miljonu EUR apmērā par katru aplūkojamo pieteikumu. Servier nodeva Krka arī neekskluzīvu, neatsaucamu, nenododamu bezmaksas licenci bez tiesībām izsniegt apakšlicences (izņemot saviem meitasuzņēmumiem) attiecībā uz pieteikumiem vai patentiem, kas tiks piešķirti to rezultātā; uz šo licenci neattiecās ierobežojumi laikā, telpā vai tās izmantošanas veidā (30).

B.      Apstrīdētais lēmums

37.      Apstrīdētajā lēmumā, kas pieņemts 2014. gada 9. jūlijā (31), Komisija uzskatīja, ka Servier bija pārkāpusi, pirmām kārtām, LESD 101. pantu, piedaloties četros izlīguma nolīgumos patentu jomā, par to saņemdama apgrieztu maksājumu, ar Niche/Unichem, Matrix, Teva un Lupin, un trīs nolīgumos, kas veido vienotu un turpinātu pārkāpumu, ar Krka.

38.      Otrām kārtām, Komisija uzskatīja, ka Servier bija pārkāpusi LESD 102. pantu, izstrādājot un, izmantojot tehnoloģiju iegādi un šos piecus izlīguma nolīgumus, īstenojot izslēgšanas stratēģiju attiecībā uz perindoprila preparātu tirgu Francijā, Nīderlandē, Polijā un Apvienotajā Karalistē un attiecībā uz perindoprila AFS tehnoloģijas tirgu (32).

39.      Komisija uzskatīja, ka Servier un Krka bija pārkāpušas LESD 101. pantu 18/20 dalībvalstīs (33), kurās Krka bija apņēmusies, izmantojot Krka izlīguma nolīgumu, vairs nekonkurēt ar Servier ar saviem esošajiem produktiem, pretī saņemot licenci septiņās citās dalībvalstīs. Šo nolīgumu priekšmets tādējādi esot bijis sadalīt un piešķirt Savienības tirgus starp šiem diviem tirgus dalībniekiem. Tāpat Komisija konstatēja, ka Krka nolīgumi bija konkurences ierobežojums seku dēļ, un šajā ziņā pārbaudīja minēto nolīgumu sekas Francijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes tirgos (34). Komisija nekonstatēja pārkāpumu septiņās dalībvalstīs, attiecībā uz kurām bija piešķirta licence (35).

40.      Komisija turklāt uzskatīja, ka Servier un Krka bija pārkāpušas LESD 101. pantu, ciktāl Krka bija pārstājusi konkurēt kā pastāvošs perindoprila tehnoloģijas avots, nododot savu tehnoloģiju Servier, pretī saņemot maksājumu par kopējo summu 30 miljoni EUR apmērā (36).

41.      Komisija Servier uzlika naudas sodus par šiem LESD 101. un 102. panta pārkāpumiem (37).

C.      Pārsūdzētais spriedums

42.      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 21. septembrī, Servier cēla prasību pret apstrīdēto lēmumu. Vispārējā tiesā Servier tās prasījumos atbalstīja European Federation of Pharmaceutical Industries and Associations (EFPIA).

43.      Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa, lemjot paplašinātā sastāvā, pirmām kārtām, atcēla 1) apstrīdētā lēmuma 4. pantu (kurā bija konstatēts Servier LESD 101. panta pārkāpums saistībā ar nolīgumiem ar Krka); 2) apstrīdētā lēmuma 6. pantu (kurā bija konstatēts Servier LESD 102. panta pārkāpums), un 3) apstrīdētā lēmuma 7. panta 4. punkta b) apakšpunktu un 6. punktu (ar kuru Servier bija uzlikti naudas sodi par šiem abiem pārkāpumiem).

44.      Otrām kārtām, Vispārējā tiesa 4) samazināja Servier saistībā ar Matrix nolīgumu ar apstrīdētā lēmuma 7. panta 2. punkta b) apakšpunktu uzliktā naudas soda apmēru, kas minēts šā lēmuma 2. pantā. Trešām kārtām, tā 5) prasību pārējā daļā noraidīja un, ceturtām kārtām, 6) un 7) piesprieda Servier, Komisijai un EFPIA segt katrai savus tiesāšanās izdevumus.

III. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

45.      Ar 2019. gada 22. februāra dokumentu Komisija iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu.

46.      Vienlaikus Komisija iesniedza apelācijas sūdzību arī par Vispārējās tiesas spriedumu lietā Krka/Komisija, savukārt Servier un pārējie apstrīdētā lēmuma adresāti, kuriem Vispārējās tiesas spriedums bija nelabvēlīgs, iesniedza apelācijas sūdzības par viņu celto prasību par minēto lēmumu noraidījumu (38).

47.      Ar 2019. gada 22. maija dokumentu Apvienotā Karaliste lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Šī iestāšanās tika atļauta ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 16. jūnija lēmumu.

48.      Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atcelt pārsūdzētā sprieduma 1), 2) un 3) punktu, ar kuriem atceļ i) apstrīdētā lēmuma 4. pantu, ciktāl tajā ir konstatēta Servier dalība nolīgumos, ko Servier noslēgusi ar sabiedrību Krka, ii) apstrīdētā lēmuma 7. panta 4. punkta b) apakšpunktu, kurā ir noteikts Servier par šo nolīgumu noslēgšanu piemērotā naudas soda apmērs, iii) apstrīdētā lēmuma 6. pantu, kurā ir konstatēts, ka Servier ir pārkāpusi LESD 102. pantu, un iv) apstrīdētā lēmuma 7. panta 6. punktu, kurā ir noteikts Servier saistībā ar šo pārkāpumu piemērotā naudas soda apmērs;

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl tajā par pieņemamiem ir atzīti prasības pieteikuma pielikumi A 286 un A 287 un replikas raksta pielikums C 29 (minētā sprieduma 1461., 1462. un 1463. punkts);

–        izspriest galīgi par Servier iesniegto prasības pieteikumu par apstrīdētā lēmuma atcelšanu un noraidīt Servier prasību par apstrīdētā lēmuma 4. panta, 7. panta 4. punkta b) apakšpunkta, 6. panta un 7. panta 6. punkta atcelšanu, kā arī apmierināt Komisijas prasību par to, lai tiktu atzīti par nepieņemamiem Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma pielikumi A 286 un A 287 un Vispārējai tiesai iesniegtā replikas raksta pielikums C 29 (pārsūdzētā sprieduma 1461.–1463. punkts);

–        piespriest Servier atlīdzināt visus ar šo apelācijas tiesvedību saistītos tiesāšanās izdevumus.

49.      Apvienotās Karalistes prasījumi Tiesai ir šādi:

–        apmierināt Komisijas prasījumus.

50.      Servier prasījumi Tiesai ir šādi:

–        noraidīt apelācijas sūdzību kopumā un

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

51.      EFPIA prasījumi Tiesai ir šādi:

–        noraidīt apelācijas sūdzību un

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā un pirmajā instancē.

52.      2021. gada 13. septembrī Tiesa aicināja lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus par spriedumu Generics (UK) u.c., kā arī par spriedumiem no grupas Lundbeck/Komisija (39).

53.      2021. gada 20. un 21. oktobrī deviņu apelācijas tiesvedību, kas uzsāktas pret astoņiem Vispārējās tiesas spriedumiem attiecībā uz apstrīdēto lēmumu, dalībnieki sniedza savus apsvērumus un atbildes uz Tiesas jautājumiem kopīgā tiesas sēdē.

IV.    Vērtējums

A.      Par apelācijas sūdzību

54.      Savas apelācijas sūdzības atbalstam Komisija izvirza vienpadsmit pamatus, no kuriem pirmie septiņi attiecas uz Vispārējās tiesas apsvērumiem par Krka nolīgumu vērtējumu, ņemot vērā LESD 101. pantu (1), savukārt pēdējie četri attiecas uz Vispārējās tiesas apsvērumiem par konkrētā tirgus noteikšanu LESD 102. panta piemērošanas vajadzībām (2) (40).

1.      Par LESD 101. pantu

55.      Ar pirmo līdz sesto apelācijas pamatu Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, uzskatot, ka Krka nolīgumi nebija konkurences ierobežojums mērķa dēļ (a). Ar septīto apelācijas pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa tāpat ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka Komisija arī nebija pierādījusi, ka šie nolīgumi bija konkurences ierobežojums seku dēļ (b).

a)      Par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ (pirmais līdz sestais apelācijas pamats)

56.      Pirms vērtēju Komisijas apelācijas sūdzības pamatus, kas attiecas uz Vispārējās tiesas veikto analīzi par Krka nolīgumu pretkonkurences mērķi (2), ir derīgi rezumēt, kā Komisija šo mērķi analizēja apstrīdētajā lēmumā un kā Vispārējā tiesa to analizēja pārsūdzētajā spriedumā (1).

1)      “Krka” nolīgumu mērķa analīze apstrīdētajā lēmumā un pārsūdzētajā spriedumā

i)      Apstrīdētais lēmums

57.      Apstrīdētā lēmuma 5.5. sadaļā (1670.–1812. apsvērums) Komisija vērtēja visus trīs starp Servier un Krka noslēgtos nolīgumus un uzskatīja, ka tie veido vienu un turpinātu darbību, kuras mērķis bija ierobežot konkurenci, sadalot perindoprila tirgus Savienībā starp šiem abiem tirgus dalībniekiem (41).

58.      Komisijas ieskatā, pirmām kārtām, Krka izlīguma nolīguma un Krka licences nolīguma mērķis bija sadalīt un piešķirt Savienības tirgus starp Servier un Krka šādā veidā. Krka licecnces nolīgums ļāva Krka turpināt pārdot vai laist tirgū ģenērisko perindoprilu faktiskā duopolā ar Servier septiņās dalībvalstīs, kas veidoja Krka galvenos tirgus. Šī atļauja bija atlīdzība par to, ka Krka atbilstoši Krka izlīguma nolīgumam apņēmās atturēties no konkurences ar Servier Savienības atlikušajos 18/20 tirgos (42). Komisija tātad uzskatīja, ka licences nolīgums bija pamudinājums, ko Servier bija sniegusi Krka, lai šī pēdējā sabiedrība piekristu ierobežojumiem, par kuriem bija panākta vienošanās izlīguma nolīgumā (43).

59.      Otrām kārtām, Komisija konstatēja, ka Krka cesijas un licences nolīgums, ko noslēdza divus mēnešus pēc Krka izlīguma nolīguma un licences nolīguma, ļāva nostiprināt Servier un Krka konkurences stāvokli, kas izrietēja no tirgu sadalīšanas atbilstoši šo nolīgumu kopumam, liedzot Krka nodot savu perindoprila ražošanai izmantojamo konkurējošo tehnoloģiju citām ģenērisko zāļu sabiedrībām. Ciktāl summas 30 miljonu EUR apmērā pārskaitījums atbilstoši šim nolīgumam nebija saistīts ar ieņēmumiem, ko Servier plānotu gūt vai gūtu no Krka nodotās tehnoloģijas komerciālas izmantošanas, Komisija šo maksājumu vērtēja kā tirgu sadalīšanas starp Servier un Krka rezultātā gūtās rentes sadalīšanu (44).

ii)    Pārsūdzētais spriedums

60.      Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 255.–274. punktā norādīja, kādos apstākļos tā uzskata, ka patentu neapstrīdēšanas un ģenērisko produktu netirgošanas noteikumu iekļaušana izlīguma nolīgumos strīdos par patentiem ir pret konkurenci vērsta. Vispārējās tiesas ieskatā, tas tā ir tad, ja šādu noteikumu iekļaušana šādā nolīgumā ir balstīta nevis uz to, ka puses atzīst patenta spēkā esamību un attiecīgo ģenērisko produktu pārkāpjošo raksturu, bet gan uz to, ka patenta īpašnieks veic tādu nozīmīgu un nepamatotu apgriezto maksājumu ģenērisko zāļu sabiedrībai, kas to mudina piekrist minētajiem noteikumiem. Vispārējā tiesa uzskatīja (pārsūdzētā sprieduma 271. punkts), ka šāda pamudinājuma gadījumā attiecīgie nolīgumi ir jāuzskata par nolīgumiem par izslēgšanu no tirgus, kuros palicēji sniedz atlīdzinājumu tirgu pametušajiem.

61.      Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 797.–810. punktā paskaidroja, ka tad, ja parasts tirdzniecības nolīgums ir saistīts ar tādu izlīguma nolīgumu strīdā par patentiem, kurā ir ietverti neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi, šāda līgumiska konstrukcija ir jākvalificē kā konkurenci pārkāpjoša, ja līdzekļi, ko patenta īpašnieks atbilstoši tirdzniecības nolīgumam nodod ģenērisko zāļu sabiedrībai, pārsniedz tā priekšmeta vērtību, ko šī sabiedrība ir nodevusi atbilstoši šim nolīgumam. Citiem vārdiem, šāda līgumiska konstrukcija ir jākvalificē kā konkurenci pārkāpjoša, ja parastais tirdzniecības nolīgums, kas saistīts ar izlīguma nolīgumu, faktiski kalpo tam, lai noslēptu līdzekļu nodošanu no patenta īpašnieka ģenērisko zāļu sabiedrībai, kuras sniegtā atlīdzība ir nekas cits kā apņemšanās nekonkurēt.

62.      Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 943.–1032. punktā Vispārējā tiesa, pārbaudot devīto pamatu, ko Servier bija izvirzījusi pirmajā instancē, par to, ka saistībā ar Krka nolīgumiem nebija konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, vērtēja gadījumu, kurā izlīguma nolīgums ir saistīts ar licences nolīgumu, kā tas ir šajā gadījumā, kurā ir saistība starp Krka izlīguma nolīgumu un licences nolīgumu.

63.      Vispārējās tiesas ieskatā, šādā gadījumā šo secinājumu 61. punktā rezumētie apsvērumi par izlīguma nolīguma un parasta tirdzniecības nolīguma saistību nav spēkā. Tā iemesls esot tāds, ka izlīguma nolīguma un licences nolīguma sasaistīšana esot piemērots līdzeklis, kā izbeigt strīdu, ļaujot ģenērisko zāļu sabiedrībai ienākt tirgū un apmierinot abu pušu prasījumus. Turklāt netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumu esamība izlīguma nolīgumā esot leģitīma, ja šis nolīgums ir balstīts uz to, ka puses atzīst patenta spēkā esamību. Un licences nolīgums, kuram esot jēga tikai tad, ja licence faktiski tiek izmantota, esot balstīts tieši uz to, ka puses atzīst patenta spēkā esamību (pārsūdzētā sprieduma 943.–947. punkts).

64.      Lai pierādītu, ka licences nolīgums, kurš ir saistīts ar izlīguma nolīgumu, patiesībā slēpj patenta īpašnieka apgrieztu maksājumu ģenērisko zāļu sabiedrībai, Komisijai tātad esot jāpierāda, ka minētās sabiedrības maksājums minētajam patenta īpašniekam saistībā ar licences nolīgumu ir neatbilstoši zems (pārsūdzētā sprieduma 948. un 952. punkts).

65.      Turklāt izlīguma nolīgumā esošo netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumu pretkonkurences mērķi vājinot licences nolīguma konkurenci veicinošā iedarbība, kas sekmējot ģenērisko zāļu sabiedrības ienākšanu tirgū (pārsūdzētā sprieduma 953.–956. punkts).

66.      Līdz ar to, pastāvot faktiskai tiesvedībai starp attiecīgajām pusēm un licences nolīgumam, kas, izrādās, ir tieši saistīts ar izlīgumu šajā strīdā, šī nolīguma un izlīguma nolīguma sasaistīšana neesot nopietns netiešs pierādījums, ka pastāv apgriezts maksājums. Šādā gadījumā Komisijai tas, ka licences nolīgums nav darījums, kas veikts parastos tirgus apstākļos, un tādējādi slēpj apgrieztu maksājumu, esot jāpierāda, pamatojoties uz citiem netiešiem pierādījumiem, lai tādējādi līgumiskais kopums būtu jākvalificē par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ (pārsūdzētā sprieduma 963. punkts).

67.      Ņemot vērā šos kritērijus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 964.–1032. punktā vērtēja Krka izlīguma nolīgumu un licences nolīgumu, galu galā nonākot pie secinājuma, ka Komisija nebija pierādījusi, ka šiem nolīgumiem bija pretkonkurences mērķis. Šo konstatējumu Vispārējā tiesa galvenokārt pamatoja ar šādiem apsvērumiem.

–        Notikušās patentu tiesvedības esot bijušas faktiskas, nevis fiktīvas, un gan Krka izlīguma nolīgums, gan Krka licences nolīgums esot bijis saistīts ar šīm tiesvedībām (pārsūdzētā sprieduma 965.–969. punkts).

–        Noslēdzot minētos nolīgumus, puses esot vienojušās par patenta 947 spēkā esamību it īpaši EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma dēļ (45). Tas, ka Krka turpināja apstrīdēt tiesā šo patentu un pārdot savu produktu pēc minētā lēmuma pieņemšanas, nepierādot pretējo. Tā rīkojoties, Krka, vienlaikus esot pārliecināta par to, ka patents ir spēkā esošs, esot vienīgi vēlējusies spēcināt savu pozīciju sarunās ar Servier nolūkā noslēgt izlīguma nolīgumu. Vēlāk sniegta Krka atbilde uz Komisijas informācijas pieprasījumu apstiprinot šo interpretāciju (pārsūdzētā sprieduma 970., 971., 999., 1000., 1010., 1011. un 1026.–1028. punkts).

–        Atlīdzības, kas Krka bija jāmaksā Servier atbilstoši Krka licences nolīgumam, summa neesot bijusi neatbilstoši zema, un Komisija neesot pierādījusi, ka šis nolīgums nebija darījums, kas veikts parastos tirgus apstākļos. Komisija tādējādi neesot pierādījusi, ka tika veikts apgriezts maksājums, kas uzskatāms par pamudinājumu (pārsūdzētā sprieduma 975.–984. punkts).

–        Duopola izveidošanās starp Servier un Krka septiņos tirgos, uz kuriem attiecās Krka licences nolīgums, neesot bijis šā nolīguma rezultāts, bet gan Servier un Krka vēlāko izvēļu rezultāts, un šīs izvēles minētā nolīguma noslēgšanas brīdī neesot bijušas paredzamas (pārsūdzētā sprieduma 987.–991. punkts).

–        Neesot bijis ciešas tirgus sadales starp Servier un Krka, jo Servier esot bijis atļauts turpināt darbību septiņos tirgos, uz kuriem attiecās licences nolīgums (pārsūdzētā sprieduma 1003.–1006. punkts).

–        Krka licences nolīgumam esot bijusi labvēlīga iedarbība uz konkurenci šajos septiņos tirgos, pat ja dažos no minētajiem tirgiem vēl nebija piešķirti patenta 947 attiecīgo valstu ekvivalenti un tādējādi Krka nebija vajadzīga licence, lai ienāktu vai paliktu tajos. Tomēr licencei esot bijusi labvēlīga ietekme, jo Krka tādējādi esot izvairījusies no turpmākas tiesvedības riska gadījumā, ja Servier šajos tirgos tiktu piešķirti patenti nākotnē (pārsūdzētā sprieduma 1007.–1009. un 1027. punkts).

–        Attiecīgā laika dokumentārie pierādījumi, kurus Komisijas iesniedza, lai pierādītu, ka Krka neticēja patenta 947 spēkā esamībai un ka Servier turpināja ģenērisko zāļu izslēgšanas stratēģiju, esot fragmentāri, neskaidri, nepārliecinoši vai pretrunā vēlākai Krka atbildei uz Komisijas informācijas pieprasījumu (pārsūdzētā sprieduma 1010.–1025. punkts).

68.      Visbeidzot, ceturtkārt, pārsūdzētā sprieduma 1041.–1060. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Krka cesijas un licences nolīguma kvalificēšana par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ arī bija kļūdaina, jo tā balstījās uz iepriekšējo kļūdaino hipotēzi par tirgu sadalījumu, kas bija ieviests ar Krka izlīguma nolīgumu un licences nolīgumu.

2)      Apelācijas pamati attiecībā uz “Krka” nolīgumu mērķi

69.      Komisijas ieskatā, šo secinājumu 62.–68. punktā rezumētajos Vispārējās tiesas apsvērumos ir pieļautas vairākas tiesību kļūdas.

70.      Ar apelācijas pirmo pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, savā analīzē par Krka nolīgumu mērķi balstoties uz apgalvoto patenta 947 spēkā esamības atzīšanu no Krka puses, tomēr nepārbaudot pirmajā instancē izvirzīto pamatu attiecībā uz potenciālo konkurenci starp Krka un Servier (i).

71.      Ar apelācijas otro pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa savā analīzē pieļāva kļūdas, uzskatot, ka licence nebija pamudinājums Krka pieņemt Krka izlīguma nolīgumā iekļautos ierobežojumus (ii).

72.      Ar apelācijas trešo pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini piemēroja konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdzienu, it īpaši secinot, ka Servier un Krka nesadalīja tirgus, ar pamatojumu, ka šī sadale nebija “cieša”, sagrozot pierādījumus attiecībā uz pušu viedokļiem, kā arī uzskatot, ka izveidotais duopols izrietēja no šo pušu turpmākām izvēlēm, nevis no nolīgumiem (iii).

73.      Ar apelācijas ceturto pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdas savā analīzē par dokumentārajiem pierādījumiem attiecībā uz pušu nodomu (iv).

74.      Ar apelācijas piekto pamatu Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdas, ņemot vērā licences konkurenci veicinošās sekas (v).

75.      Ar apelācijas sesto pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā pieļāva tiesību kļūdu, neatzīstot Krka cesijas un licences nolīguma pretkonkurences raksturu (vi).

i)      Par konkurences spiedienu, ko “Krka” izdarīja attiecībā uz “Servier” (apelācijas pirmais pamats)

76.      Ar apelācijas pirmo pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva vairākas tiesību kļūdas un sagrozīja pierādījumus, nepietiekama pamatojuma rezultātā secinot, ka Krka faktiski vairs neradīja konkurences spiedienu attiecībā uz Servier Krka nolīgumu noslēgšanas brīdī.

–       Par pamata pieņemamību un iedarbīgumu

77.      Vispirms ir jānoraida Servier iebildumi, saskaņā ar kuriem šis apelācijas pamats esot vienlaikus nepieņemams un neefektīvs.

78.      Pirmkārt, pretēji tam, ko apgalvo Servier, Komisija precīzi norāda pārsūdzētā sprieduma punktus, kuri minēti tās kritikā.

79.      Otrkārt, Komisija arī necenšas panākt, kā apgalvo Servier, lai Tiesa veiktu jaunu faktu vērtējumu. Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi noteikumus, ar kuriem tiek regulēta pierādījumu izskatīšana atbilstoši Savienības tiesībām, ka tā ir sagrozījusi pierādījumus un ka tās paskaidrojumiem šajā ziņā trūka pamatojuma. Šādas kļūdas var minēt Tiesā apelācijas tiesvedībā. Turklāt Komisijas kritika attiecas uz Vispārējās tiesas vērtēto faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskajām sekām, ko tā no šī vērtējuma secināja, un arī tas apelācijas tiesvedībā ir pakļauts Tiesas kontrolei (46).

80.      Treškārt, Servier argumentācija, saskaņā ar kuru šis apelācijas pamats esot neefektīvs, arī nav atbalstāma.

81.      Servier ieskatā, apstāklis, ka Vispārējā tiesa nevērtēja potenciālas konkurences esamību starp Servier un Krka, nevar likt apšaubīt pārsūdzētajā spriedumā izdarītos secinājumus par konkurences ierobežojuma mērķa dēļ neesamību, kuri esot balstīti uz citu pamatojumu, nevis uz Krka kvalifikāciju par Servier potenciālo konkurentu.

82.      Šis Servier iebildums atsaucas uz Vispārējās tiesas apsvērumu, kurš izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 1234. punktā un saskaņā ar kuru apstāklis, ka ir konstatēts, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas analīzi Krka nolīgumi nav ne konkurences ierobežojums mērķa dēļ, ne konkurences ierobežojums seku dēļ, darīja lieku to, ka Vispārējā tiesa vērtētu pamatu attiecībā uz potenciālo konkurenci starp Servier un Krka.

83.      Pretēji tam, kas, šķiet, ir uzskatīts minētajā punktā, un pretēji tam, ko apgalvo Servier, Vispārējā tiesa nenoraidīja Krka nolīgumu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ (ne arī minēto nolīgumu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu seku dēļ (47)) ar tādu pamatojumu, kas nebija saistīts ar Krka kvalifikāciju par Servier potenciālu konkurentu.

84.      Kā izriet no Vispārējās tiesas argumentācijas rezumējuma, kas minēts šo secinājumu 60., 63. un 67. punktā, Vispārējā tiesa pamatojās uz to, ka Krka, kā apgalvots, atzina patenta 947 spēkā esamību, lai noraidītu Krka nolīgumu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka pretēji tam, ko bija konstatējusi Komisija (šo secinājumu 58. punkts), Krka bija piekritusi nekonkurēt ar Servier 18/20 Savienības tirgos, uz kuriem attiecās izlīgums, nevis tādēļ, ka Servier tai piedāvāja licenci attiecībā uz septiņiem pārējiem tirgiem, bet tādēļ, ka tā uzskatīja patentu 947 par spēkā esošu.

85.      Vispārējās tiesas ieskatā, izlīguma nolīgums ar patentu saistītā strīdā, kurā ir ietverti neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi, ir jākvalificē par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ tikai gadījumā, ja tas ir pamatots nevis ar apstākli, ka puses atzīst patenta spēkā esamību, bet gan ar patenta īpašnieka pamudinājumu ģenērisko zāļu sabiedrībai (pārsūdzētā sprieduma 262.–265. punkts).

86.      Līdz ar to apgalvotais apstāklis, ka Krka atzīst patenta 947 spēkā esamību, bija – kopā ar līdzekļu nodošanas Krka, ko atklāja Krka licences nolīgums, kā apgalvots, ne‑pamudinošo raksturu (48)– Vispārējās tiesas argumentācijas vadmotīvs tās analīzē attiecībā uz Krka nolīgumu pretkonkurences mērķi (pārsūdzētā sprieduma 970., 971., 999., 1000., 1010.–1012. un 1026.–1028. punkts).

87.      Tomēr saistībā ar apelācijas pirmo pamatu Komisija tieši apgalvo, ka Vispārējā tiesa nevarēja izteikties par to, vai Krka atzīst patenta 947 spēkā esamību, iepriekš nepārbaudot jautājumu par potenciālas konkurences pastāvēšanu starp Servier un Krka. Tēzes, ka Krka bija Servier potenciāls konkurents, atbalstam Komisija esot izvirzījusi pierādījumus, kurus Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā un ar kuriem pierādīja, ka Krka tieši nebija pārliecināta par šā patenta spēkā esamību. Turklāt Vispārējā tiesa esot sagrozījusi Komisijas iesniegtos pierādījumus un tos esot izvēlējusies selektīvi, ar tiem pamatojot savu pārliecību par apgalvoto apstākli, ka Krka atzina minētā patenta spēkā esamību, un izvirzījusi alternatīvus, acīmredzami kļūdainus skaidrojumus, interpretējot minētos elementus.

88.      No šiem argumentiem izriet, ka Komisija ne tikai apgalvo, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāpārbauda, vai Servier un Krka bija potenciāli konkurenti Krka nolīgumu noslēgšanas brīdī, bet arī un it īpaši, ka Vispārējā tiesa savu analīzi par šo nolīgumu pretkonkurences mērķi balstīja uz daļēju, pat selektīvu vērtējumu un lietas materiālu sagrozīšanu.

89.      Nav nekādu šaubu par to, ka šādai kritikai ir nozīme, vērtējot pamatotību Vispārējās tiesas konstatējumam par Krka nolīgumu pretkonkurences rakstura neesamību, jo tā, ja izrādītos pamatota, varētu atklāt šā konstatējuma kļūdaino raksturu un izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu (49).

90.      No tā izriet, ka nepieņemamības pamats attiecībā uz apelācijas pirmā pamata apgalvoto neiedarbīgumu ir jānoraida.

–       Par lietas būtību

91.      Komisijas ieskatā, Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdas, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 970., 1026., 1028., 1154. un 1162. punktā uzskatot, ka Krka atzina patenta 947 spēkā esamību un ka tās rīcība pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma (50) nepierādīja to, ka šī sabiedrība bija apņēmusies turpināt centienus ieiet tirgū, neraugoties uz šo lēmumu.

92.      Iesākumā ir lietderīgi atgādināt, ka jautājumu par konkurences noteikumu pārkāpumu var pareizi vērtēt vienīgi tad, ja apstrīdētajā lēmumā minētos netiešos pierādījumus skata nevis izolēti, bet kopumā, ņemot vērā aplūkojamo preču tirgus raksturiezīmes (51). LESD 263. pantā paredzētās likumības pārbaudes tvērums attiecas uz visiem Komisijas lēmum[u] par LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūru [elementiem], [attiecībā uz kuriem] Vispārējā tiesa pušu izvirzīto pamatu gaismā nodrošina padziļinātu pārbaudi – kā tiesību, tā faktu (52).

93.      Turpinot, ir jāatgādina, ka Savienības tiesībās prioritāte ir brīvas pierādījumu novērtēšanas principam un vienīgais kritērijs to novērtēšanā ir uzrādīto pierādījumu ticamība (53). Lai Komisija izpildītu savu pierādīšanas pienākumu, tai ir jāsniedz pietiekami precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai radītu stingru pārliecību, ka apgalvotais pārkāpums ir ticis izdarīts (54).

94.      Tomēr katram Komisijas sniegtajam pierādījumam nav obligāti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru pārkāpuma elementu. Pietiek, ka vispārēji novērtēts pazīmju kopums, uz kuru atsaucas iestāde, atbilst šai prasībai (55). Ir jābūt iespējai papildināt pierādījumus, kas ir Komisijas rīcībā, ar secinājumiem, un par konkurenci traucējošas prakses vai nolīguma pastāvēšanu var secināt no noteikta to sakritību un norāžu daudzuma, kas, izvērtētas kopā, var tikt uzskatītas par pierādījumu konkurences noteikumu pārkāpumam, ja nav cita loģiska izskaidrojuma (56).

95.      Ja Komisija pamatojas uz pieņēmumu, ka konstatētos faktus nevar izskaidrot citādi kā ar pretkonkurences rīcību, pārkāpuma konstatējums nav pieņemams tad, ja attiecīgie uzņēmumi izvirza argumentāciju, kas sniedz atšķirīgu Komisijas konstatēto faktu skaidrojumu un kas tādējādi ļauj ticamu faktu skaidrojumu, kuru izmantojusi Komisija, aizstāt ar citu ticamu skaidrojumu (57).

96.      Visbeidzot, pierādījumu sagrozīšana pastāv tad, ja, neizmantojot jaunus pierādījumus, esošo pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains (58), jo Vispārējā tiesa ir acīmredzami pārsniegusi minēto pierādījumu saprātīgas novērtēšanas robežas (59).

97.      Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa uzskatīja pārsūdzētā sprieduma 1016. punktā, visus šos principus un it īpaši tos, kas rezumēti šo secinājumu 94. punktā, nepiemēro vienīgi tad, kad Komisijai ir jāsecina pati aizliegtas vienošanās vai pretkonkurences saziņas esamība, izmantojot fragmentārus un izkaisītus pierādījumus. Šiem principiem ir nozīme arī tādās situācijās kā šajā lietā, kad Komisija varēja izmantot aplūkojamo nolīgumu saturu (60).

98.      Šādā situācijā, protams, ne jau šo nolīgumu saturs ir jārestaurē, izmantojot secinājumus. Tomēr atbilde uz jautājumu par to, vai šā satura mērķis bija nelikumīga tirgus sadale, ir jāsecina ne tikai no minētā satura, bet arī no nolīgumu konteksta un attiecīgā gadījumā no pušu nodoma (61). Attiecībā uz konteksta elementu interpretāciju paliek spēkā iepriekš minētie principi.

99.      Šajā gadījumā Komisija vērtēja šādus konteksta elementus, lai noteiktu, vai Krka bija potenciāls Servier konkurents pirms Krka nolīgumu noslēgšanas. Šajā ziņā Komisija apstrīdētā lēmuma 1680.–1700. apsvērumā norādīja, ka Krka nenoliedzami bija pirmais konkurējošais ģenērisko zāļu uzņēmums, kas varēja stāties pretī Servier konkurences stāvoklim attiecībā uz perindoprila piegādi Čehijas Republikā, Ungārijā, Lietuvā, Polijā un Slovēnijā, un ka Krka bija potenciāls konkurents pārējos Savienības tirgos, jo, pirmām kārtām, tai bija gatavs produkts, ko šajos tirgos laist, otrām kārtām, šķēršļi patenta jomā nebija neuzveicami, trešām kārtām, tai bija zināms skaits sadarbības partneru attiecībā uz vairākiem tirgiem un, ceturtām kārtām, tā centās ieiet šajos tirgos.

100. Attiecībā konkrētāk uz to, kā Krka vērtēja Servier patentu spēkā esamību, Komisija konstatēja, ka, pirmām kārtām, daudzi dokumentāri pierādījumi pirms EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma apliecināja, ka Krka bija pārliecināta, ka tās prasība par spēkā neesamības atzīšanu tiks apmierināta (apstrīdētā lēmuma 1685. apsvērums).

101. Otrām kārtām, Komisija uzskatīja – Krka apgalvojums, ka EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums esot licis tai beigt centienus attiecībā uz alfa formas erbumīna perindoprila tirdzniecību, nav pieņemams un ka Krka izvirzītie elementi šajā ziņā nebija pārliecinoši, ņemot vērā zināmu skaitu pierādījumu, kas parādīja, ka Krka nepieņēma minēto lēmumu un palika pie pārliecības, ka ienāks tirgū ar savu produktu (apstrīdētā lēmuma 1686.–1691. apsvērums).

102. Komisija apgalvo, ka tad, ja Vispārējā tiesa būtu ņēmusi vērā pierādījumus un argumentus, kas minēti šo secinājumu 99.–101. punktā rezumētajos apstrīdētā lēmuma apsvērumos, tā nebūtu varējusi pārsūdzētā sprieduma 971., 1010., 1011. un 1017. punktā secināt, ka Krka atzina patenta 947 spēkā esamību un tas viņai lika atteikties no centieniem ienākt tirgū pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma un 2006. gada 3. oktobra pagaidu rīkojuma, kas tika pasludināts Apvienotajā Karalistē pret Krka (62).

103. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 970. un 1154. punktā vienīgi norādīja, ka “brīdī, kad tika noslēgti izlīguma un licences nolīgumi, savstarpēji atbilstoši netieši pierādījumi ļāva pusēm domāt, ka patents 947 ir spēkā esošs”, un šajā ziņā atsaucās uz minētā sprieduma 967. un 968. punktu. Šajos punktos tā rezumēja noteiktus faktus saistībā ar patenta 947 spēkā neesamības prasības celšanas procedūru EPI un tiesvedību starp Krka un Servier Anglijas tiesās (63).

104. Tomēr no šiem faktiem Vispārējā tiesa ņēma vērā tikai EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumu un pagaidu rīkojumu, ko High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) pasludināja pret Krka 2006. gada 3. oktobrī. Tā rīkojoties, Vispārējā tiesa neņēma vērā šādus elementus, ko Komisija ir norādījusi saistībā ar šo apelācijas sūdzību un kas ir atbilstīgi tam, kā Krka vērtēja patenta 947 spēkā esamību īsi pirms Krka izlīguma un licences nolīgumu parakstīšanas 2006. gada 27. oktobrī.

–        Dokumentāri pierādījumi par to, kā Krka vērtēja EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumu, rāda, ka Krka šo lēmumu uzskatīja par “šokējošu”, “briesmīgu” un tendenciozu, ka tā nepiekrita šā lēmuma argumentācijai un ka tā bija apņēmības pilna tam nepakļauties (apstrīdētā lēmuma 1688. apsvērums).

–        Krka ne tikai turpināja EPI apstrīdēt patenta 947 spēkā esamību pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma (64), bet tā 2006. gada septembrī cēla pretprasības par patentu 947 un 340 spēkā neesamību un iesniedza saīsinātas tiesvedības pieteikumu (motion of summary judgment) High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta) (65) (apstrīdētā lēmuma 1687. un 1688. apsvērums).

–        Augstās tiesas rīkojumā, kurš tika pasludināts minētajā tiesvedībā 2006. gada 3. oktobrī un ar kuru Servier tika piešķirts pagaidu rīkojums pret Krka un izdots rīkojums noturēt procesu pēc būtības (66), bija norādīts, ka Krka rīcībā bija stabils pamats, lai apstrīdētu patenta 947 spēkā esamību (apstrīdētā lēmuma 904. un 1689. apsvērums).

–        Ungārijā 2006. gada 13. oktobrī tika apmierināta Krka prasība tiesā par Servier iesniegtu lūgumu izdot pagaidu rīkojumu, kas tika noraidīts (67) (apstrīdētā lēmuma 1687. apsvērums).

–        Pierādījumu kopums rāda, ka patenta 947 iespējamo atzīšanu par spēkā neesošu Servier uzlūkoja nevis kā marginālu risku, bet kā reālu un konkrētu iespēju (apstrīdētā lēmuma 1691. apsvērums).

–        Krka Komisijai norādīja – Servier uzskatīja, ka tās rīcībā bija vieni no labākajiem un izsmeļošākajiem pierādījumiem attiecībā uz iebildumiem EPI un attiecībā uz atcelšanu Apvienotajā Karalistē (apstrīdētā lēmuma 912., 1688. un 1690. apsvērums).

105. Vispārējā tiesa neizskaidroja ne to, kādu iemeslu dēļ tā neņēma vērā šos elementus, ne arī a fortiori to, kādā veidā, tās ieskatā, šie elementi būtu saderīgi ar konstatējumu par to, ka Krka esot atzinusi patenta spēkā esamību pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma un pagaidu rīkojuma, ko Lielbritānijas tiesa pasludināja 2006. gada 3. oktobrī.

106. Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa neizvirzīja nevienu elementu, kas atspēkotu Komisijas apgalvojumu, ka nepastāvēja neviens nolīgumu laika dokuments, kas norādītu, ka minētais lēmums un pagaidu rīkojums būtu mainījuši to, kā Krka uztvēra patentu 947.

107. Apstrīdētā lēmuma 1688. un 1690. apsvērumā Komisija pieļāva, ka Krka, protams, nebija pilnīgi pārliecināta par savu pozīciju strīdā pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma un ka šis lēmums un pret Krka un Apotex Apvienotajā Karalistē izdotie rīkojumi (68) noteikti ietekmēja to, kā Krka novērtēja ar patentiem saistīto situāciju. Tomēr saskaņā ar Komisijas analīzi Krka nepavisam neatteicās uzsvērt patenta 947 spēkā neesamību, saņemot savu partneru atbalstu. Nekas neradīja šķēršļus reālai un konkrētai iespējai Krka censties panākt patenta 947 spēkā neesamību procesā pēc būtības.

108. Kā apgalvo Komisija, šo secinājumu 104. punktā minētie elementi apstiprina šo analīzi, savukārt Vispārējās tiesas pretējā nostāja nerod atbalstu lietas materiālos.

109. Otrām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 1010. un 1011. punktā Vispārējā tiesa pamatojās uz Krka atbildi, ko tā bija sniegusi uz Komisijas informācijas pieprasījumu un kas minēta apstrīdētā lēmuma 913. apsvērumā; tajā Krka it īpaši apstiprināja, ka “licences saņemšana un iebildumu atsaukšana šajā brīdī tika uzskatīta par labāko iespēju attiecībā uz Krka” un ka “saskaņā ar visiem pārējiem scenārijiem produkta laišana tirgū bija iespējama, ātrākais, divus gadus pēc 2006. gada jūlija un pat vēl pēc šī laikposma produkta laišana tirgū nebija garantēta (risks, ka patents 947 paliek spēkā, ne alfa formas izstrādes riski)”. Vispārējā tiesa konstatēja, ka šis fragments “apstiprina konstatējumu, saskaņā ar kuru Krka uzskatīja, ka nekāda palikšana un nekāda tūlītēja ienākšana septiņu dalībvalstu tirgos, uz kuriem attiecās licences nolīgums, neesot šim nolīgumam, nebija iespējama patenta 947 dēļ”.

110. Šādi paziņojumam, ko Krka izteica Komisijā notiekošās procedūras laikā, piešķirot lielāku nozīmi nekā pierādījumiem, kas apliecina Krka pārliecību pirms Krka nolīgumu noslēgšanas, Vispārējā tiesa pārkāpa principus, kuri regulē pierādījumu izskatīšanu Savienības tiesā. Saskaņā ar šiem principiem vēlākiem paziņojumiem, kas izdarīti Komisijā notiekošajā procedūrā, ir mazāks pierādījuma spēks nekā aplūkojamās pretkonkurences rīcības laika pierādījumiem un dokumentiem, kas iegūti in tempore non suspecto un tiešā saistībā ar aplūkojamajiem faktiem (69).

111. Trešām kārtām, tāpat ir grūti saprast, kādā veidā Krka apgalvojums, kurš izdarīts Komisijas izmeklēšanas laikā un minēts apstrīdētā lēmuma 1738. apsvērumā un saskaņā ar kuru “iespējas neslēgt Krka izlīguma nolīgumu izmaksas būtu bijušas līdzvērtīgas “* trīs gados vairāk nekā 10 miljoniem €” zaudētas peļņas”, varēja būt, kā Vispārējā tiesa norādīja pārsūdzētā sprieduma 1000. punktā, “papildu netiešs pierādījums tam, ka [Krka] uzskatīja patentu 947 par spēkā esošu”. Šī peļņa atbilda peļņai, kas plānota saistībā ar ienākšanu vai palikšanu septiņos tirgos, uz kuriem attiecās Krka licences nolīgums, un tātad licences komerciālās vērtības novērtējumam.

112. Tomēr Komisija pamatoti apgalvo, ka no apstākļa, ka Krka šādi novērtēja licences vērtību Komisijā notiekošās procedūras laikā, nevarēja secināt – kā to darīja Vispārējā tiesa –, ka Krka nolīgumu noslēgšanas brīdī šī sabiedrība uzskatīja patentu 947 par spēkā esošu. Šķiet, ka Vispārējā tiesa šo interpretāciju secina no domas, ka šis Krka apgalvojums nozīmēja, ka nolīgumu noslēgšanas brīdī tā bija pārliecināta, ka zaudēs šo summu, ja neiegūs no Servier licenci, jo nevarēs ienākt vai palikt minētajos tirgos bez šādas licences.

113. Tomēr, kā norāda Komisija, nav nevienas norādes, kas apstiprinātu šādu interpretāciju, un turpretī pastāv nopietnas norādes, kas rāda, ka Krka būtu palikusi tirgos, uz kuriem attiecās licence, ja nebūtu nolīgumu ar Servier, it īpaši tas, ka Krka turpināja tirgot savu produktu Ungārijā pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma un ka tā sekmīgi aizstāvējās pret Servier lūgumu izdot pagaidu rīkojumu Ungārijā (apstrīdētā lēmuma 1675. apsvērums).

114. Ceturtām kārtām, tāpat nav saprotams, kāda iemesla dēļ Vispārējā tiesa piešķīra īpašu nozīmi Servier panāktajam rīkojumam pret Krka Lielbritānijas tiesā 2006. gada 3. oktobrī, bet attiecīgajā pārsūdzētā sprieduma daļā, kas veltīta Krka nolīgumu mērķim, pat nepieminēja, ka līdzīgs Servier lūgums izdot rīkojumu pret Krka Ungārijā tika noraidīts 2006. gada 13. oktobrī (70).

115. Pārsūdzētā sprieduma 1155. punktā daļā, kas veltīta Krka nolīgumu sekām, Vispārējā tiesa noraidīja šo elementu ar pamatojumu, ka bija runa par procedūru, kas neattiecās uz kādu no valstīm, kurās Komisija bija konstatējusi konkurences ierobežojumu seku dēļ (Francija, Nīderlande un Apvienotā Karaliste (skat. šo secinājumu 39. punktu)). Tomēr šis arguments nav atbilstīgs, lai skaidrotu iemeslu, kura dēļ šāds Krka panākums tiesvedībā nebūtu ietekmējis to, kā tā uztvēra patenta 947 spēkā esamību, un tās pozīciju strīdā attiecībā uz šo patentu, kamēr, Vispārējās tiesas ieskatā, Servier panāktajam rīkojumam Apvienotajā Karalistē esot bijusi tik nozīmīga ietekme uz Krka skatījumu. Kā Komisija, izmantojot piemērus, izskaidroja apstrīdētā lēmuma 1690. un 1697. apsvērumā, apmierināta apstrīdēšana vienā instancē varēja izraisīt virkni apstrīdēšanu citās instancēs. To apstiprina tiesvedības, kurās piedalās Apotex un tās meitasuzņēmums Nīderlandē un kuras aprakstītas šo secinājumu 23.–25. punktā.

116. Turklāt Vispārējās tiesas norāde, kura minēta pārsūdzētā sprieduma 968. punktā un saskaņā ar kuru ar 2006. gada 3. oktobra rīkojumu Lielbritānijas tiesa “apmierināja Servier lūgumu izdot pagaidu rīkojumu un noraidīja pieteikumu, ko Krka bija iesniegusi 2006. gada 1. septembrī”, ir maldinoša. Šajā punktā Vispārējā tiesa min vienīgi faktu, ka Krka 2006. gada 1. septembrī iesniedza pretprasību par patenta 947 atcelšanu, kas liek domāt, ka tas ir pieteikums, kurš noraidīts 2006. gada 3. oktobrī. Tomēr tas neatbilst realitātei. Minētajā punktā Vispārējā tiesa neprecizē, ka Krka 2006. gada 1. septembrī iesniedza arī saīsinātas tiesvedības pieteikumu. Vienīgi šo saīsinātas tiesvedības pieteikumu Lielbritānijas tiesa noraidīja ar savu 2006. gada 3. oktobra rīkojumu, jo tā uzskatīja, ka patenta vērtējums prasa veikt procesu pēc būtības.  Turpretī tiesa šajā stadijā nekādi nenoraidīja Krka iesniegto pretprasību par patenta 947 atcelšanu, kas tika izskatīta, līdz lieta tika izbeigta pēc Krka izlīguma nolīguma noslēgšanas (pārsūdzētā sprieduma 23. punkts un apstrīdētā lēmuma 904. un 1689. apsvērums). Kā Komisija norādīja savos procesuālajos rakstos un tiesas sēdē šajā apelācijas tiesvedībā, tiesa ieteica, lai drīz notiktu patenta vērtējums pēc būtības, un noteica rīkot paātrinātu tiesvedību, procedūrai vajadzēja sākties 2007. gada 21. februārī.

117. Piektām kārtām, kā Komisija precizē, Vispārējās tiesas izvirzītā interpretācija, saskaņā ar kuru EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums un pagaidu rīkojums, ko Lielbritānijas tiesa piešķīra Servier pret Krka 2006. gada 3. oktobrī, esot bijuši noteicošie elementi, kas pārliecināja Krka par patenta 947 spēkā esamību un par to, ka ir jāatsakās no centieniem neatkarīgi ienākt tirgū, ir pretrunā citiem Vispārējās tiesas apgalvojumiem.

118. Tā pārsūdzētā sprieduma 366.–370. punktā Vispārējā tiesa skaidroja, ka šādi rīkojumi to pagaidu rakstura dēļ neliedza attīstīties potenciālai konkurencei, ka pat spriedumiem pēc būtības ir pagaidu raksturs, kamēr nav izmantotas visas pārsūdzības iespējas un ka tāds lēmums, ar kuru apstiprina patenta spēkā esamību, kā EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums (neņemot vērā apstākli, ka arī tas vēl bija pārsūdzams un turklāt vēlāk tika atcelts (71)) nekādi neliecina par to ģenērisko produktu pārkāpjošo vai nepārkāpjošo raksturu, kuru īpašnieks apgalvoja, ka ar tiem tiek pārkāpts minētais patents.

119. Sestām kārtām, alternatīvie skaidrojumi, ko Vispārējā tiesa ir izvirzījusi, lai pamatotu to, ka elementi, kurus tā ņēma vērā savā analīzē, neatspēkojot konstatējumu par to, ka Krka, kā apgalvots, atzina patenta 947 spēkā esamību, nepārliecina.

120. Pārsūdzētā sprieduma 1026. un 1162. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja – “apstāklis, ka Krka turpināja apstrīdēt Servier patentus un tirgot savu produktu, lai arī EPI Iebildumu nodaļa bija apstiprinājusi patenta 947 spēkā esamību, nav izšķirošs elements, lai secinātu, ka pastāvēja konkurences ierobežojums mērķa dēļ, jo to, ka Krka turpināja šādu konkurences spiedienu uz Servier, varēja izskaidrot ar Krka vēlmi, neraugoties uz tās paredzētajiem tiesvedības riskiem, nostiprināt savu pozīciju sarunās, ko tā varēja sākt ar Servier nolūkā noslēgt izlīguma nolīgumu”.

121. Komisija pamatoti apgalvo, ka, izdarot šādu secinājumu, Vispārējā tiesa veica acīmredzami kļūdainu vērtējumu attiecībā uz faktisko apstākli, ka Krka turpināja apstrīdēt patenta 947 spēkā esamību pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma, neņemot vērā visu iepriekš minēto Komisijas apkopoto norāžu kopumu un nesalīdzinot to ar sava alternatīvā skaidrojuma ticamību.

122. Tomēr, ņemot vērā Komisijas apkopotos pierādījumus, kas rezumēti šo secinājumu 104. punktā, nekas neļauj pamatot Vispārējās tiesas pārliecību, ka Krka esot bijusi pārliecināta par patenta 947 spēkā esamību un esot turpinājusi šā patenta spēkā esamības apstrīdēšanu tiesā vienīgi tādēļ, lai uzlabotu savu pozīciju sarunās ar Servier, un Vispārējā tiesa neizvirza nevienu norādi, no kuras tā būtu varējusi secināt šo interpretāciju.

123. Turklāt, kā Komisija pamatoti norāda, Vispārējā tiesa bija pretrunā pati sev, pirmām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 963. un 965.–968. punktā skaidrojot, ka tiesvedības starp Servier un Krka bija faktiski notiekošas, vienlaikus, no otras puses, pārsūdzētā sprieduma 1026. punktā uzskatot, ka apstāklis, ka Krka šīs tiesvedības turpināja, bija vienīgi stratēģiska pozīcija, lai uzlabotu savu situāciju sarunās ar Servier par izlīguma nolīgumu.

124. Septītām kārtām, tāpat nepārliecinošu skaidrojumu rezultātā Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas iebildumu, kas minēts apstrīdētā lēmuma 1747.–1756. apsvērumā un ko Komisija atgādināja saistībā ar šo apelācijas sūdzību, un saskaņā ar ko Krka izlīguma un licences nolīgumu saturs neatspoguļoja ar patentiem saistītās pozīcijas un riskus valstīs, uz kurām attiecās šie nolīgumi. Patenta 947 valsts līmeņa ekvivalents nebija piešķirts Polijā, Čehijas Republikā un Slovākijā (72), bet Servier piešķīra licenci šīm valstīm. Komisijas ieskatā, tas rāda, ka šo nolīgumu mērķis nebija panākt kompromisu, kas pamatotos uz šā patenta nopelniem, bet gan sadalīt un piešķirt tirgus vienīgi pušu ekonomiskajās interesēs. Nolīgumu pamatā tādējādi neesot bijušas “ar patentiem saistītā riska atšķirības attiecībā uz Krka, bet gan ekonomisko interešu zonas, Latvijai un Slovākijai esot daļai no Krka galvenajiem tirgiem”.

125. Vispārējā tiesa šo iebildumu neņēma vērā un šo jautājumu skāra tikai pārsūdzētā sprieduma 1007.–1009. un 1027. punktā, kuros tā uzskatīja, ka Krka licences nolīgumam esot bijusi labvēlīga ietekme uz konkurenci šajos septiņos tirgos, pat ja patenta 947 valsts līmeņa ekvivalents vēl nebija piešķirts dažos no minētajiem tirgiem un tādējādi Krka nebija nepieciešama licence, lai tajos ienāktu. Vispārējās tiesas ieskatā, licencei tomēr esot bijušas tādas labvēlīgas sekas, ka tās dēļ Krka nav bijis turpmākas tiesvedības riska gadījumā, ja Servier nākotnē tiktu piešķirti patenti attiecībā uz šiem tirgiem. Tomēr šī argumentācija ir nepietiekama, ne tikai lai noteiktu licences apgalvotās konkurenci veicinošās sekas (73), bet arī lai atspēkotu Komisijas interpretāciju, saskaņā ar kuru Krka nolīgumu pamatā nebija tas, kā puses uztvēra ar patentiem saistītos riskus dažādajos attiecīgajos tirgos.

126. Visbeidzot, astotām kārtām, Vispārējās tiesas apsvērums, kas būtībā minēts pārsūdzētā sprieduma 943.–947., 963., 965.–972., 1030. un 1157. punktā un saskaņā ar ko pati Krka licences nolīguma noslēgšana apstiprināja to, ka Krka atzina patenta 947 spēkā esamību, nav pieņemams.

127. Pārsūdzētā sprieduma 947., 1030. un 1157. punktā Vispārējā tiesa pamatoja šo secinājumu, norādot, ka licences nolīguma noslēgšana, kam attiecībā uz jebkuru licenciātu ir jēga vienīgi tad, ja licence faktiski tiek izmantota, balstās uz to, ka puses atzīst patenta spēkā esamību. Tomēr no apstākļa, ka licences nolīgumu pamato, principā vai vispārīgi, tās pamatā esošā patenta atzīšana, secināt, ka konkrētā gadījumā šāda nolīguma puses noteikti atzīst aplūkojamā patenta spēkā esamību, līdzinās riņķveida argumentācijai. Turklāt Savienības konkurences tiesību īstenošana tiktu ievērojami traucēta, ja pretkonkurences nolīgumu puses varētu izvairīties no LESD 101. panta piemērošanas, vienkārši piešķirot zināmu veidu šiem nolīgumiem (74).

128. Tā kā nolīguma veids nevar būt izšķirīgs, tad, kā izriet no šo secinājumu 92.–96. punktā minētās judikatūras, atbilstoši noteikumiem, kuri attiecas uz pierādījumu izskatīšanu, Komisijai un Savienības tiesai pamatojumam ir jāizmanto atbilstīgi, saskanīgi un pārliecinoši pierādījumi, lai pierādītu, ka konkrētajā gadījumā aplūkojamais nolīgums ir jākvalificē kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

129. Šajā gadījumā pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 1018., 1019. un 1025. punktā, no iepriekš minētā vērtējuma izriet, ka Komisija patiešām bija apkopojusi šādu norāžu kopumu, lai pierādītu, ka Krka izlīguma un licences nolīgumu noslēgšanas dienā Krka nebija pārliecināta par patenta 947 spēkā esamību un, gluži pretēji, bija apņēmusies turpināt tā apstrīdēšanu un censties ienākt vai palikt tirgū, neraugoties uz šo patentu. Minētajos punktos Vispārējā tiesa kļūdaini apgalvoja, ka Komisijas apkopotie pierādījumi esot fragmentāri un pārprotami, neveicot visu minēto pierādījumu pārbaudi un veicot acīmredzami kļūdainu vērtējumu attiecībā uz tās vērtētajiem pierādījumiem, kas tika izraudzīti selektīvi.

–       Starpsecinājumi

130. Šajos apstākļos Komisija pamatoti apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārkāpa principus, kuri regulē pierādījumu izskatīšanu un tiesas veiktu pārbaudi par to atbilstoši Savienības tiesībām. Kā tika atgādināts, atbilstoši šiem principiem pierādījumu vērtēšanai ir jābūt vispārējai un saskanīgai un to pārbaudei ir jāattiecas uz visiem Komisijas lēmumu par LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūru elementiem (75).

131. Šajā gadījumā Vispārējā tiesa veica acīmredzami selektīvu lietas materiālu vērtējumu, neņemot vērā daudzus atbilstīgus pierādījumus un attiecībā uz tās vērā ņemtajiem pierādījumiem piedāvājot interpretācijas, kas nav nostiprinātas lietas materiālos un nav pārliecinošas. Atšķirīgais skaidrojums, ko Vispārējā tiesa ir centusies sniegt Komisijas konstatētajiem faktiem, līdz ar to neļauj faktu ticamo skaidrojumu, ko izmantoja Komisija, aizstāt ar citu skaidrojumu.

132. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas pirmais pamats ir jāapmierina.

133. Ņemot vērā nozīmīgumu, ko Vispārējā tiesa savā analīzē par Krka nolīgumu pretkonkurences mērķi piešķīra konstatējumam – kurš izrādījās nepamatots – par to, ka, kā apgalvots, Krka atzina patenta 947 spēkā esamību, pirmā pamata pamatotība vien prasa atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl tajā ir konstatēts, ka minētajiem nolīgumiem nebija pierādīts konkurences ierobežojuma mērķa dēļ raksturs.

134. Tomēr ir lietderīgi pārbaudīt arī pārējos Komisijas izvirzītos apelācijas pamatus attiecībā uz Vispārējās tiesas veikto Krka nolīgumu pretkonkurences mērķa analīzi, it īpaši lai Tiesa varētu pieņemt galīgo nolēmumu lietā pēc pārsūdzētā sprieduma atcelšanas.

ii)    Par licenci kā pamudinājumu “Krka” pieņemt izlīgumā noteiktos ierobežojumus (apelācijas otrais pamats)

135. Ar apelācijas otro pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, pierādījumu sagrozīšanu, nepietiekamu pamatojumu un pamatojuma pretrunas, analizējot Krka licences nolīguma saturu un mērķus kā pamudinājumu Krka pieņemt Krka izlīguma nolīgumā ietvertos ierobežojumus.

136. Apstrīdētā lēmuma 1738. un nākamajos apsvērumos Komisija uzskatīja, ka licence, kuru Servier piešķīra Krka attiecībā uz septiņiem Centrāleiropas un Austrumeiropas tirgiem, bija nozīmīgs pamudinājums uz to, lai Krka atbilstoši izlīguma nolīgumam piekristu nekonkurēt ar Servier atlikušajos 18/20 Savienības tirgos.

137. Komisijas ieskatā, licence bija nozīmīgs pamudinājums uz to, lai Krka pieņemtu šos ierobežojumus, jo, pirmām kārtām, tā attiecās uz Savienības tirgiem, kuros Krka jau ilgstoši darbojās un kuros tā guva vislielāko peļņu, otrām kārtām, deva Krka pārliecību, ka Servier to vairs neapdraudēs, īstenojot patentu 947, un, trešām kārtām, bija runa par vienotu licenci, ar ko tika ieviests faktisks duopols starp Servier un Krka septiņos attiecīgajos tirgos. Krka tādējādi esot ieguvusi pārliecību par to, ka tā nodrošinās savu pārdošanas apjomu, pateicoties licencei, un gūs lielu peļņu, pateicoties ierobežotam konkurences spiedienam minētajos tirgos. Krka esot uzskatījusi, ka piešķirto priekšrocību vērtība naudas izteiksmē pārsniedz 10 miljonus EUR (apstrīdētā lēmuma 1738.–1742. apsvērums).

138. Savukārt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 948.–952. punktā uzskatīja – ņemot vērā to, ka principā esot pamatoti sasaistīt licences nolīgumu, kas ir balstīts uz patenta spēkā esamības atzīšanu, ar izlīguma nolīgumu, kurā ir ietverti netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumi, šāda sasaistīšana neesot “nopietns netiešs pierādījums” tam, ka pastāv apgriezts maksājums. Tādējādi Komisijai, lai pierādītu, ka licences nolīgums, kurš ir saistīts ar izlīguma nolīgumu, patiesībā slēpj patenta īpašnieka apgrieztu maksājumu ģenērisko zāļu sabiedrībai, esot jāpierāda, ka minētās sabiedrības maksājums minētajam patenta īpašniekam saistībā ar šo licences nolīgumu ir neatbilstoši zems un ka šis nolīgums tātad nav noslēgts parastos tirgus apstākļos.

139. Pārsūdzētā sprieduma 975.–984. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka šajā gadījumā atlīdzības, ko Krka samaksāja Servier atbilstoši Krka licences nolīgumam, summa nebija neatbilstoši zema un ka Komisija nebija pierādījusi, ka šis nolīgums nebija darījums, kas veikts parastos tirgus apstākļos. Vispārējās tiesas ieskatā, Komisija tādējādi nav pierādījusi tāda apgriezta maksājuma esamību, kas veido pamudinājumu atbilstoši Krka izlīguma nolīgumam un licences nolīgumam.

140. Iesākumā ir jāprecizē, ka pretēji tam, ko liek saprast Servier, jautājums par to, vai Vispārējā tiesa pamatoti secināja, ka līgumiskais kopums, kuru veidoja Krka izlīguma nolīgums un licences nolīgums, neietvēra tādu Servier līdzekļu nodošanu Krka, par kuru vienīgā šīs pēdējās minētās sabiedrības atlīdzība bija apņemšanās nekonkurēt, neattiecas uz faktiskiem vērtējumiem, izņemot sagrozīšanas gadījumā, jo tie ietilpst vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē. Gluži pretēji, šis jautājums attiecas uz Vispārējās tiesas veikto juridisko kvalificēšanu attiecībā uz atbilstošajiem faktiem un juridiskajām sekām, ko tā no tiem secinājusi, un uz to attiecas Tiesas pārbaude šajā apelācijas tiesvedībā (76).

141. Kā Tiesa ir konstatējusi (77), tādi izlīguma nolīgumi kā šajā lietā aplūkojamais ir konkurences ierobežojumi mērķa dēļ, ja no visiem pieejamajiem lietas materiāliem izriet, ka oriģinālo zāļu ražotāja veiktās līdzekļu nodošanas, vai tā būtu monetāra vai ne, ģenērisko zāļu sabiedrībai pozitīvā bilance ir izskaidrojama tikai ar šo nolīguma pušu komercinteresēm neiesaistīties konkurencē atbilstoši spējām. Lai pārbaudītu, vai tas tā ir, ir jānovērtē, vai oriģinālo zāļu ražotāja veiktās līdzekļu nodošanas ģenērisko zāļu sabiedrībai pozitīvo bilanci var pamatot iespējamas cita veida atlīdzības, nevis atturēšanās no konkurences, esamība. Pretējā gadījumā ir jānosaka, vai šī pozitīvā bilance ir pietiekami nozīmīga, lai faktiski pamudinātu attiecīgo ģenērisko zāļu sabiedrību atteikties no ienākšanas vai cenšanās ienākt attiecīgajā tirgū.

142. Tomēr, pretēji tam, ko nosprieda Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā, Komisija apstrīdētajā lēmumā pierādīja, ka tieši tāds bija līgumiskā kopuma, ko veidoja Krka izlīguma nolīgums un licences nolīgums, gadījums.

143. Kā būtībā norāda Komisija, Vispārējās tiesas šajā ziņā veiktajā analīzē bija pieļautas trīs kļūdas. Vispirms, Vispārējā tiesa neizdarīja vajadzīgo secinājumu, kas bija jāizdara no apstākļa, ka licence, kuru Servier piešķīra Krka attiecībā uz septiņiem Centrāleiropas un Austrumeiropas tirgiem, veidoja atlīdzību par Krka apņemšanos nekonkurēt ar Servier 18/20 atlikušajos Savienības tirgos. Turpinot, Vispārējā tiesa koncentrējās uz atlīdzības par licenci likmi un uz to, ka tās līgums esot noslēgts atbilstoši parastajiem tirgus apstākļiem, neņemot vērā kopējo līgumisko konstrukciju, ko veidoja Krka izlīguma nolīgums un licences nolīgums, tās mērķus un kontekstu. Visbeidzot, tā rīkojoties, Vispārējā tiesa neatzina, ka licence būtu ietvērusi ievērojamu līdzekļu nodošanu no Servier puses par labu Krka.

144. Kā norāda Komisija, šīs kļūdas izriet it īpaši no tā, ka Vispārējās tiesas analīze balstās uz tāda izlīguma fikciju, kurš balstīts uz tam pamatā esošā patenta piešķirtajām spējām, un uz atsevišķas, atbilstoši tirgus apstākļiem noslēgtas licences fikciju. Netieši balstoties uz šādu fikciju, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi principus, kuri turklāt ir apstiprināti pārsūdzētajā spriedumā un saskaņā ar kuriem, lai noteiktu, vai nolīgumam ir pretkonkurences mērķis, ir jāizvērtē tā noteikumu saturs, ar to sasniegt gribētie mērķi, kā arī saimnieciski tiesiskais konteksts, kurā tas ietilpst (78).

–       Par licenci kā atlīdzību par apņemšanos nekonkurēt

145. Pirmkārt, Vispārējās tiesas analīze ietver pretrunu pārsūdzētā sprieduma 1029. punktā. Vispārējā tiesa tajā uzskatīja, ka neapstrīdētais apstāklis, ka licence bija nosacījums tam, lai Krka pieņemtu Krka izlīguma nolīguma nepārdošanas un neapstrīdēšanas noteikumus (jo Krka bija norādījusi, ka “ziedo” Rietumeiropas tirgus par labu Centrāleiropas un Austrumeiropas tirgiem (apstrīdētā lēmuma 1748. apsvērums)), “neļauj pierādīt, ka licences nolīgums nebūtu bijis darījums, kas veikts parastos tirgus apstākļos”.

146. Tomēr tādu nolīgumu, saskaņā ar kuru patenta īpašnieks nodod ģenērisko zāļu sabiedrībai licenci attiecībā uz dažiem tirgiem, bet samaksa par to nav (vai nav tikai) šīs sabiedrības maksāta atlīdzība par šo nodošanu, bet gan šīs sabiedrības apņemšanās nekonkurēt ar patenta īpašnieku citos tirgos, nevar kvalificēt kā darījumu, kas veikts parastos tirgus apstākļos. Tas, ka samaksa par licenci noteiktos tirgos ir apņemšanās nekonkurēt citos tirgos, neatbilst parastiem tirgus apstākļiem, it īpaši tad, ja šādu vienošanos nepamato atšķirības pamatā esošajā patentu situācijā.

147. Šāda līgumiskā vienošanās, kas ietver līdzekļu nodošanu no patenta īpašnieka puses par labu ģenērisko zāļu sabiedrībai un ko veido licences nodošana attiecībā uz noteiktiem tirgiem, no vienas puses, un minētās sabiedrības apņemšanās neiesaistīties konkurencē ar minēto patenta īpašnieku citos tirgos, no otras puses, ir jāvērtē, izmantojot šo secinājumu 141. punktā norādīto Tiesas ieviesto analīzes shēmu, lai noteiktu, vai par līdzekļu nodošanu no patenta īpašnieka puses par labu ģenērisko zāļu sabiedrībai ir cita samaksa no šīs sabiedrības puses nekā apņemšanās nekonkurēt.

148. Kā pamatoti apgalvo Komisija, pretēji tam, kas it īpaši norādīts pārsūdzētā sprieduma 943., 956., 963. un 974. punktā, šajā gadījumā nav nekāda iemesla atkāpties no minētās analīzes shēmas ar pamatojumu, ka noslēgtais nolīgums ir izpaudies kā licence un līdzekļu nodošana bijusi nemonetāra, proti, tas, ka Servier ir nodevusi Krka daļu no savām tirgus daļām tirgos, uz kuru attiecas licence. Kā jau tika norādīts šo secinājumu 127. un 128. punktā, Savienības konkurences tiesību īstenošana būtu nopietni apdraudēta, ja pretkonkurences nolīgumu līgumslēdzējas puses varētu izvairīties no LESD 101. panta piemērošanas, tikai izvēloties noteiktu šo nolīgumu veidu. Izšķirīgs ir nevis nolīguma veids, bet gan tas, vai nolīguma saturs, mērķi un konteksts atklāj, ka tā mērķis ir ierobežot konkurenci.

149. Līdz ar to pārsūdzētā sprieduma 943.–948., 953. un 963.–969. punktā minētie apstākļi, proti, ka norisinājās faktiskas tiesvedības patentu jomā starp Servier un Krka un ka licence bija saistīta ar šīm tiesvedībām, neizslēdza, ka šādam nolīgumam var būt pretkonkurences raksturs, kā Komisija to pamatoti paskaidroja apstrīdētā lēmuma 1709. apsvērumā. Tas tā vēl jo vairāk ir tiktāl, ciktāl šo secinājumu 124. un 125. punktā jau tika parādīts, ka Krka izlīguma nolīgums un licences nolīgums neatspoguļoja stāvokli un riskus patentu jomā valstīs, uz kurām attiecās šie nolīgumi. Līdz ar to nešķiet, ka šie izlīguma un licences nolīgumi būtu atspoguļojuši kompromisu saistībā ar pamatā esošo situāciju patentu jomā (79).

–       Par licences pamudinošo raksturu

150. Otrkārt, pretnostatot [no vienas puses] Vispārējās tiesas analīzi par Krka izlīguma un licences nolīgumu un [no otras puses] analīzes shēmu un principus, kas norādīti šo secinājumu 141. un 144. punktā, atklājas, ka Komisija pamatoti apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 963., 973.–984. un 1029. punktā piešķīra pārāk lielu nozīmi tam, vai pati licence, neatkarīgi no izlīguma nolīguma, atbilda parastiem tirgus apstākļiem un vai atlīdzības likme bija neatbilstoši zema.

151. Kā pamatoti norāda Komisija, nav atbilstoši šo jautājumu analizēt atsevišķi. Tā iemesls ir tāds, ka, visaptveroši analizējot izlīguma nolīgumu un licences nolīgumu, atklājas, ka pati licences nodošana (neatkarīgi no atlīdzības likmes un jautājuma par to, vai tā atbilda parastiem tirgus apstākļiem) bija samaksa no Servier puses par labu Krka par šīs otrās sabiedrības apņemšanos neiesaistīties konkurencē 18/20 Rietumeiropas tirgos, uz kuriem attiecās izlīgums. Krka izlīguma nolīgumā nav minētas citas izmaksas vai pakalpojumi no Krka puses par labu Servier, ar ko varētu skaidrot iemeslu, kura dēļ Servier piešķīra Krka licenci (apstrīdētā lēmuma 1706. un 1735. apsvērums un 2354. zemsvītras piezīme).

152. Konteksts Krka izlīguma nolīgumam un licences nolīgumam, kuri bija cieši saistīti (apstrīdētā lēmuma 1701.–1704., 1710., 1745. un 1746. apsvērums), šo nolīgumu mērķi un pušu nodomi, kurus Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 1670.–1763. apsvērumā, atklāj faktiskos iemeslus un darbību Savienības tirgu sadalīšanai, ko veica Servier un Krka, un duopolam, kās izveidojās starp šiem abiem tirgus dalībniekiem septiņos tirgos, uz kuriem attiecās licence. Šie elementi, kurus Vispārējā tiesa nepietiekami ņēma vērā, parāda, ka licence, kas bija piešķirta Krka, bija atlīdzība par izlīguma nolīgumā ietverto apņemšanos nekonkurēt.

153. Krka bija Servier spēcīgākais potenciālais konkurents perindoprila piegādē Savienībā, it īpaši Servier lielākajos tirgos globālā mērogā, tādos kā Francija un Apvienotā Karaliste. Turklāt Krka jau bija faktisks konkurents vairākos no septiņiem tirgiem, uz kuriem attiecās licence; tie bija tās tradicionālie tirgi un tirgi, kuros tai bija nozīmīga komerciālā klātbūtne (apstrīdētā lēmuma 1673., 1674., 1676., 1681., 1716., 1721., 1738. un 1740. apsvērums). Līdz ar to nešķiet ticami, ka Krka būtu atteikusies no savas klātbūtnes šajos tirgos, kā arī no apņemšanās censties ienākt citos Savienības tirgos, pretī saņemot monetāru maksājumu, kā tas bija ar citām ģenērisko zāļu sabiedrībām, ar kurām Servier noslēdza izlīguma nolīgumus.

154. Kā man jau bija izdevība parādīt, līdzekļu nodošanai, kas izpaužas kā patenta īpašnieka piešķirta atļauja darboties kādā tirgū, ģenērisko zāļu sabiedrībai sniedz vērtības pieaugumu, salīdzinot tikai ar naudas līdzekļu nodošanu. Šis vērtības pieaugums izpaužas iespējā izplatīt pašai savu produktu un veidot vai saglabāt klientu loku, izplatīšanas tīklus un zīmola tēlu (80). Tas ir vēl jo svarīgāk “zīmolu ģenērisko zāļu” tirgū, kurā ārstu receptēs nav atsauces uz zāļu starptautisko nosaukumu, proti, to molekulu vai aktīvo vielu, bet gan uz zāļu zīmolu, un tādējādi ģenērisko zāļu sabiedrībām tajā ir jāveicina pašām savi zīmoli. Tā tas bija tirgos, uz kuriem attiecās Krka licences nolīgums (apstrīdētā lēmuma 1726. apsvērums).

155. Nespējot izslēgt Krka no tirgus līdzīgi kā pārējās ģenērisko zāļu sabiedrības, ar kurām Servier bija noslēgusi nolīgumus, Servier tai tādējādi piedāvāja daļu no rentes par monopolu, kas bija izveidojies, tieši izslēdzot no tirgus pārējos potenciālos konkurentus, ģenērisko zāļu ražotājus, un novēršot risku, ka tirgus tiktu atvērts ģenēriskajām zālēm, kā rezultātā nozīmīgi samazinātos cenas. Pateicoties tam, ka tika novērsts šis risks un ka Krka kontrolēti ienāca tikai daļā tirgus, Servier un Krka varēja saglabāt augstākas cenas un daudz lielāku peļņas daļu nekā tad, ja tirgus tiktu atvērts ģenēriskajām zālēm (apstrīdētā lēmuma 1721., 1724., 1728.–1730. un 1819. apsvērums). Kā apgalvo Komisija, bez atlīdzības par apņemšanos nekonkurēt tirgos, uz kuriem neattiecās licence, Servier nebūtu iemesla piešķirt Krka licenci, ko tā bija atteikusies piešķirt iepriekš.

156. Sabiedrībai Krka ienākšana tikai daļā tirgus, par ko bija vienošanās ar Servier, kopā ar pārliecību, ka Krka un Servier paliks vienīgie tirgus dalībnieki šajā tirgū un ka nebūs citu ģenērisko zāļu ražotāju, kas tajā ienāks (81), galu galā bija vēlamāka nekā Servier stāvokļa apstrīdēšanas turpināšana visā Savienībā. Tā iemesls it īpaši bija tas, ka uzvara patentu strīdā un neatkarīga ienākšana tirgū būtu atvērusi tirgu visām ģenērisko zāļu sabiedrībām, kā rezultātā notiktu ievērojama cenu krišana un sāktos konkurence starp šīm dažādajām sabiedrībām. Tādēļ iekšējā Krka saziņā, kas datēta ar 2005. gada augustu/septembri un 2006. gada aprīli, uz ko Komisija atsaucas šajā apelācijas tiesvedībā, bet ko Vispārējā tiesa neņēma vērā, tika norādīts, ka patenta 947 atcelšana “diemžēl [atvērtu] tirgu visiem” un ka “auglīga pretošanās faktiski atver tirgu visiem” (apstrīdētā lēmuma 844., 874., 914., 1759. un 1763. apsvērums).

157. Galu galā iespēja, ko Servier piedāvāja Krka, proti, būt pirmajai un vienīgajai ģenērisko zāļu sabiedrībai, kas paliek klātesoša vai ienāk daļā tirgus, Krka bija vēlamāka vēl jo vairāk tāpēc, ka, pateicoties nolīgumiem ar Servier, šī ienākšana bija droša, savukārt tiesvedības turpināšana un plāns neatkarīgi ienākt tirgos, kuros tā vēl nebija klātesoša, ietvēra riskus un tiem bija nepieciešami ieguldījumi un resursi (82). Apstāklis, ka ieguvumi, ko Krka varēja gūt no licences, atbilda ieguvumiem, kurus tā būtu varējusi cerēt gūt trijos lielākajos Rietumeiropas tirgos, no kuriem tā atteicās, apstiprina šo interpretāciju (apstrīdētā lēmuma 1733., 1739.–1744., 1748., 1753.–1756. un 1760. apsvērums, kā arī 2348. un 2368. zemsvītras piezīme).

158. Visaptveroša analīze par Krka izlīguma nolīgumu un licences nolīgumu, kā arī to kontekstu, ko veido it īpaši nolīgumi, kurus Servier noslēdza ar pārējām ģenērisko zāļu sabiedrībām, un Servier pret ģenērisko zāļu sabiedrībām vērstā vispārējā stratēģija (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 4.–9., 1819., 2774., 2919., 2929. un 2932. apsvērumu), tādējādi apstiprina, ka Krka nolīgumi veidoja “[Servier un Krka] kopēju rīcību nolūkā kontrolēt tirgu”, izmantojot formulējumu, kas minēts Krka elektroniskā pasta vēstulē, kura datēta ar 2005. gada 29. septembri. Krka turklāt plānoja noslēgt nolīgumu ar Servier attiecībā uz patentu 947 iekšējā saziņā, kura datēta ar 2006. gada aprīli un uz kuru atsaucas Komisija šajā apelācijas tiesvedībā (apstrīdētā lēmuma 849., 853., 873., 874., 1759., 1760. un 1763. apsvērums). Arī šos elementus Vispārējā tiesa neņēma vērā.

159. No tā izriet, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 1745. apsvērumā varēja pamatoti secināt – lai gan licence var būt leģitīms līdzeklis, kā patenta turētājam piešķirt citiem tirgus dalībniekiem tiesības izmantot ar patentu aizsargāto zinātību, Krka nolīgums bija problemātisks, jo tas kalpoja par pamudinājumu panākt konkurences ierobežojumus 18/20 tirgos, uz kuriem neattiecās licence, esot daļai no vienošanās par tirgus sadali. Komisijas izvirzīto elementu analīze šo secinājumu 145.–158. punktā parādīja – Komisija konstatēja, ka saistībā ar Krka licences nolīgumu no Servier par labu Krka notika līdzekļu nodošana, ko veidoja tirgus daļas, kuras Servier nodeva Krka, un ka atlīdzība par šo līdzekļu nodošanu bija Krka apņemšanās nekonkurēt ar Servier atlikušajos Savienības tirgos, uz kuriem neattiecās šis licences nolīgums.

–       Par, izmantojot licenci, “Krka” nodoto līdzekļu izteikšanu skaitļos

160. Treškārt, šajā ziņā Komisija arī pamatoti apgalvoja, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 963., 973.–984. un 1029. punktā koncentrējoties uz to, vai saistībā ar Krka licences nolīgumu maksājamās atlīdzības likme bija neatbilstoši zema, neanalizēja to, vai neto bilance līdzekļu nodošanai, ko veica Servier par labu Krka saistībā ar minēto nolīgumu, bija pietiekami nozīmīga, lai faktiski mudinātu Krka atteikties no ienākšanas vai cenšanās ienākt tirgos, uz kuriem neattiecās licence.

161. Ir jāatgādina, ka Krka uzskatīja, ka licences tirdzniecības vērtība, proti, vērtība tās klātbūtnei duopolistiskajos tirgos, uz kuriem attiecās licence, bija vairāk nekā 10 miljoni EUR trīs gadu laikā (apstrīdētā lēmuma 1738. un 3162. apsvērums un 4112. zemsvītras piezīme). Komisija uzskatīja, ka saimnieciskās darbības peļņas daļa, no kā Servier atteicās par labu Krka saistībā ar licenci, bija vēl lielāka (apstrīdētā lēmuma 1739. apsvērums).

162. Summa atlīdzībai, kas Krka bija jāmaksā Servier par licences izmantošanu, bija noteikta 3 % apmērā no Krka pārdošanas apjoma neto summas tirgos, uz kuriem attiecās licence (apstrīdētā lēmuma 910. apsvērums). Atlīdzības summas sasniedza apmēram 1,1 miljonu EUR četru gadu laikposmā par apmēram 30 miljonu EUR lielu apgrozījumu (apstrīdētā lēmuma 1739. apsvērums un 2350. zemsvītras piezīme).

163. No šiem skaitļiem izriet, ka neto bilance līdzekļu nodošanai, ko veica Servier par labu Krka saistībā ar Krka licences nolīgumu, sasniedza apmēram vismaz deviņus miljonus EUR atbilstoši licences vērtībai attiecībā uz Krka, ja pieņem, ka Krka aplēstajos 10 miljonos EUR peļņas vēl nebija ņemtas vērā atlīdzību izmaksas. Atbilstoši peļņai, ko ziedoja Servier un kas bija lielāka nekā Krka peļņa, ņemot vērā Servier augstākās cenas (apstrīdētā lēmuma 1739. apsvērums), neto bilances summa līdzekļu nodošanai, ko veica Servier par labu Krka atbilstoši licencei, būtu vēl lielāka.

164. Pārsūdzēta sprieduma 977.–981. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka ne vienmēr ir neatbilstoši, ka pamatdarbības pārpalikuma likme būtiski pārsniedz atlīdzības par licenci likmi, ka atlīdzība veido tikai nelielu daļu no licenciāta peļņas normas un ka šo likmi aprēķina, pamatojoties uz licenciāta produkta pārdošanas cenu. Turklāt licence neesot bijusi ekskluzīva, un tas esot ierobežojis tās sabiedrībai Krka labvēlīgo raksturu.

165. Tomēr šie vispārīgie apsvērumi neļauj noraidīt konstatējumu, ka konkrēti šajā gadījumā apmēram 9 miljonus EUR (atbilstoši licences vērtībai attiecībā uz Krka (skat. šo secinājumu 163. punktu)), ko Servier pārskaitīja Krka, nevar izskaidrot ne ar kādu citu atlīdzību no Krka puses, kā vien ar tās apņemšanos neiesaistīties konkurencē ar Servier 18/20 Savienības tirgos, uz kuriem neattiecās Krka licences nolīgums. Vispārējā tiesa, vienlaikus vairākās pārsūdzētā sprieduma vietās pieminot atlīdzības likmi 3 % (pārsūdzētā sprieduma 975., 977., 983. un 1029. punkts), no vienas puses, un Krka aplēses par peļņu atbilstoši licencei 10 miljonu EUR apmērā (pārsūdzētā sprieduma 1000. punkts), no otras puses, acīmredzot nav pretnostatījusi šos skaitļus, lai noteiktu neto bilanci līdzekļu nodošanai, ko veica Servier par labu Krka, un lai analizētu, vai šī bilance ir skaidrojama citādi kā ar Krka apņemšanos nekonkurēt atbilstoši Krka izlīguma nolīgumam.

166. Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa uzskatīja pārsūdzētā sprieduma 983. punktā, konstatējums, ka Servier veiktā līdzekļu nodošana par labu Krka atbilstoši licences nolīgumam nav skaidrojama ar apsvērumiem, kuri ierobežoti attiecas tikai uz patenta, kas ir licences priekšmets, ekonomisko vērtību, tādējādi nav apstrīdēts. Vispārējā tiesa tādējādi nav atspēkojusi Komisijas apstrīdētā lēmuma 1739. apsvērumā veikto konstatējumu, ka tad, ja Krka licences nolīgums būtu apspriests bez tādiem papildu apsvērumiem, kas saistīti ar tirgiem, uz kuriem neattiecās licence, racionāla licences piešķiršana no tirgū esoša patenta īpašnieka puses būtu saistīta vismaz ar tādu atlīdzību, kas ir tuva zaudētajai peļņas daļai no pārdošanas apjoma, kuru ir ieguvis licenciāts.

167. Kā pamatoti norāda Komisija, Vispārējās tiesas apsvērumos nav ņemts vērā, ka Servier zaudētā peļņa veidoja neto līdzekļu nodošanu no Servier puses sabiedrībai Krka, ka apstāklis, ka atlīdzība veidoja tikai nelielu daļu no Krka peļņas valstīs, uz kurām attiecās licence, parāda, ka licencei bija pietiekami nozīmīga vērtība, lai pārliecinātu Krka pamest 18/20 pārējos Savienības tirgus, un ka apstāklis, ka licence nebija juridiski ekskluzīva, nebija par šķērslim tam, lai tā sniegtu Krka faktisku duopolu ar Servier, kas nodrošināja ievērojamu konkurences priekšrocību un peļņas sadali (83) (apstrīdētā lēmuma 913. un 1738.–1742. apsvērums).

168. Pienācīgi neņemot vērā Krka izlīguma nolīguma un licences nolīguma mērķus kopumā, kā tos atklāj šo nolīgumu konteksts, kas izklāstīts šo secinājumu 145.–158. punktā, Vispārējā tiesa ne tikai atteicās atzīt, ka līdzekļu nodošanu atbilstoši licencei no Servier sabiedrībai Krka veidoja Servier par labu Krka ziedotā peļņa tirgos, uz kuriem licence attiecās. Vispārējā tiesa turklāt atteicās atzīt, ka šī vērtību nodošana izrietēja arī no apstākļa, ka Servier garantēja Krka, ka šī sabiedrība var saglabāt augstas cenas, pateicoties duopolam, kas izveidojās starp šiem abiem tirgus dalībniekiem, un pateicoties tirgus aizvēršanai pārējiem konkurentiem, ģenērisko zāļu ražotājiem. Līdzekļu nodošana no Servier sabiedrībai Krka tātad izpaudās arī kā šīs situācijas saglabāšana. Saskaņā ar starp Servier un Krka noslēgto līgumisko vienošanos Krka atļāva Servier saglabāt monopolu tirgos, uz kuriem neattiecās licence, un apmaiņā Servier dalījās monopola rentē ar Krka tirgos, uz kuriem attiecās licence.

169. No tā izriet, ka Komisijas iebildumi pret apsvērumiem, kurus Vispārējā tiesa ir izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 992.–997. punktā, arī ir jāapmierina.

170. Minētajos punktos Vispārējā tiesa skaidroja, ka Komisijas analīze, saskaņā ar kuru sabiedrībai Krka piešķirtā licence septiņos Centrāleiropas un Austrumeiropas tirgos esot veidojusi pamudinājumu tam, lai Krka apņemtos nekonkurēt ar Servier 18/20 pārējos Savienības tirgos, nav atbalstāma. Vispārējās tiesas ieskatā, piekrist šai tēzei nozīmētu atzīt, ka, jo plašāka būtu licences piemērošanas joma, jo lielāks būtu pamudinājums un līdz ar to jo vieglāk konstatēt konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Tomēr tas esot pretrunā apstāklim, ka licence pēc savas būtības esot konkurenci veicinoša. Turklāt piekrist Komisijas analīzei nozīmētu, ka, sasaistot izlīguma nolīgumu ar licences nolīgumu, patenta īpašniekam būtu pienākums piešķirt licenci attiecībā uz visu teritoriju, uz kuru attiecas izlīguma nolīgums. Tomēr tādējādi netiktu ievērotas viņa patenta tiesības.

171. Šie vispārīgie apsvērumi nav tādi, kas uzrādītu Komisijas pieļautu kļūdu tās veiktajā analīzē par Krka nolīgumiem. Šī analīze ir koncentrēta uz minēto nolīgumu īpašajiem un konkrētajiem mērķiem un nosacījumiem, kuri parāda, ka šīs lietas apstākļos Krka licences nolīgums veidoja atlīdzību par apņemšanos nekonkurēt saskaņā ar Krka izlīguma nolīgumu. Vienīgais, kā šis konstatējums attiecas uz turpmākiem nolīgumiem, ir tas, ka šie nolīgumi būs pret konkurenci vērsti, ja to analīze atklās, ka pastāv nozīmīga līdzekļu nodošana no patenta īpašnieka puses par labu potenciālajam konkurentam, ģenērisko zāļu ražotājam, kas nav skaidrojama citādi kā ar pēdējā minētā apņemšanos nekonkurēt ar patenta īpašnieku.

172. Noslēgumā, šajā ziņā Komisijas šī apelācijas pamata pēdējais iebildums, kas vērsts pret Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 998. punktā minētajiem konstatējumiem, arī ir jāapmierina. Šajā punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tāds “asimetrisks” licences nolīgums kā šajā lietā aplūkojamais, kurš neattiecas uz visu teritoriju, uz ko attiecas izlīguma nolīgums, neveido pietiekamu pamudinājumu, lai ģenērisko zāļu sabiedrība piekristu šā izlīguma nolīguma ierobežojumiem. Vispārējās tiesas ieskatā, lai šādu nolīgumu varētu uzskatīt par pamudinošu, “[tam] šai sabiedrībai būtu jāparedz kompensācija par noteiktiem paredzamās peļņas zaudējumiem, kas izrietēs no piekrišanas izlīgumam, kurā ietverti noteikumi, kas tai liedz ienākt noteiktās tirgus ģeogrāfiskajās daļās”.

173. Ar šo apgalvojumu Vispārējā tiesa ne tikai pieļāva to pašu kļūdu kā šo secinājumu 168. punktā minētā, bet arī neievēroja šajā lietā aplūkojamo nolīgumu patentu kontekstu, kurā potenciālās konkurences situāciju starp patenta īpašnieku, kurš darbojas tirgū, un viņa potenciālajiem konkurentiem, ģenērisko zāļu ražotājiem, kas gatavojas tirgū ienākt, raksturo tieši nedrošība attiecībā uz patenta spēkā esamību un attiecībā uz ģenērisko zāļu pārkāpjošo raksturu (84).

174. Šādā kontekstā netiek prasīts, lai konkurences iestāde pierādītu, ka, nepastāvot nolīgumiem, potenciālie konkurenti, ģenērisko zāļu ražotāji, noteikti būtu ienākuši tirgū un ka, noslēdzot nolīgumus, tie atteicās no drošas peļņas. Pietiek pierādīt, ka, nepastāvot nolīgumiem, šiem konkurentiem bija reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū un gūt tajā peļņu (85). Tomēr, lai šādas reālas un konkrētas iespējas īstenotos, ir nepieciešami ieguldījumi, pūles un riska uzņemšanās no ģenērisko zāļu sabiedrību puses. Tāpēc tām var izrādīties komerciāli izdevīgāk atteikties no šajā ziņā ieguldāmajām pūlēm, pretī saņemot daļu monopola rentes no patenta īpašnieka (86).

175. Līdz ar to Tiesa ir atzinusi, ka, lai raksturotu pietiekami pamudinošu līdzekļu nodošanu apmaiņā pret apņemšanos nekonkurēt tādā gadījumā kā šajā lietā aplūkojamais, nekādā ziņā nav prasīts, lai līdzekļu pārskaitījumi noteikti būtu lielāki nekā ienākumi, ko ģenērisko zāļu sabiedrība būtu guvusi, ja tā būtu uzvarējusi tiesvedībā par patentu. Nozīme ir tikai tam, ka šie līdzekļu pārskaitījumi izrādās pietiekami izdevīgi, lai mudinātu šo sabiedrību atteikties ieiet attiecīgajā tirgū un nekonkurēt atbilstoši spējām ar attiecīgo oriģinālo zāļu ražotāju (87). No šā apelācijas pamata analīzes izriet, ka Komisija tieši ir pierādījusi, ka tā tas bija šajā gadījumā.

–       Starpsecinājumi

176. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, atsakoties atzīt, ka Krka licences nolīgums ietvēra tādu līdzekļu nodošanu no Servier puses par labu Krka, kas veidoja atlīdzību par tās apņemšanos nekonkurēt ar Servier tirgos, uz kuriem attiecās Krka izlīguma nolīgums.

177. Tātad arī apelācijas otrais pamats ir jāapmierina.

178. Kā tika konstatēts šo secinājumu 133. un 134. punktā attiecībā uz apelācijas pirmo pamatu, arī attiecībā uz apelācijas otro pamatu ir jāprecizē, ka, lai arī tā pamatotība vien ir pietiekama, lai pamatotu pārsūdzētā sprieduma atcelšanu attiecībā uz Krka nolīgumu kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, tomēr ir lietderīgi pārbaudīt pārējos Komisijas apelācijas pamatus šajā ziņā, it īpaši saistībā ar to, ka Tiesa vēlāk pieņems galīgo nolēmumu lietā.

iii) Par konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdziena piemērošanu (apelācijas trešais pamats)

179. Trešais Komisijas apelācijas pamats attiecas uz vairākām tiesību kļūdām, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, piemērojot konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdzienu.

180. Tāpat kā attiecībā uz abiem pirmajiem apelācijas pamatiem arī te iesākumā ir jāprecizē, ka pretēji tam, ko apgalvo Servier, Komisijas izvirzītie iebildumi saistībā ar šo apelācijas pamatu neattiecas uz Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, bet uz šo faktu juridisko kvalifikāciju un uz noteikumu attiecībā uz pierādījumu izskatīšanu piemērošanu. Šīs juridiskās kvalifikācijas pamatotības un šo noteikumu ievērošanas pārbaude ir Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā (88).

–       Par “ciešas” tirgu sadales neesamību

181. Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 1003.–1006. punktā secinot, ka Krka nolīgumus nevar kvalificēt kā tirgus sadales nolīgumus, jo ar tiem netika ieviesta “cieša” tirgu sadale starp Servier un Krka. Vispārējā tiesa to secināja ar pamatojumu, ka Servier netika izslēgta no septiņiem tirgiem, uz kuriem attiecās Krka licences nolīgums un kuros šī sabiedrība un Krka konkurēja.

182. Kā Komisija pamatoti apgalvo, šis apstāklis nekādi neliedz kvalificēt Krka nolīgumus par tirgus sadales nolīgumiem. Kā tika analizēts šo secinājumu 141.–176. punktā saistībā ar apelācijas otrā pamata analīzi, Komisija pierādīja, ka Krka izlīguma nolīguma un licences nolīguma mērķis bija pamudināt Krka, izmantojot nozīmīgu līdzekļu nodošanu, kuru veidoja Krka licences nolīgums un kura tai ļāva būt klātesošai, neuzņemoties risku, un dalīt renti par monopolu ar Servier septiņos Savienības tirgos, atturēties no konkurences ar Servier 18/20 atlikušajos Savienības tirgos.

183. Šāda vienošanās ir jākvalificē kā tirgus sadales nolīgums, pat ja Servier netika izslēgta no septiņiem tirgiem, kuri ar licences nolīgumu tika piešķirti Krka un attiecībā uz kuriem ar Krka nolīgumiem bija ieviests faktisks duopols starp šiem diviem tirgus dalībniekiem. Tas tā vēl jo vairāk ir tiktāl, ciktāl analīze parādīja, ka Savienības tirgu sadale starp Servier un Krka nebija pielīdzināta atšķirībām attiecībā uz patentu situāciju, bet atbilda dažādu ekonomisko interešu zonu sadalei (89).

184. Judikatūra, kas saistīta ar tirgu sadales nolīgumiem, neprasa, lai būtu notikusi “cieša” tirgu sadale, lai nolīgumu kvalificētu par tirgu sadales nolīgumu. Šī lieta precīzi ilustrē, ka tirgus sadales nolīgumiem var būt daudz veidu. Līdz ar to, kā pamatoti norāda Komisija, ja būtu jāpieņem Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 1003.–1006. punktā veiktā interpretācija, tādi tirgus sadales nolīgumi kā tie, uz kuriem attiecas šī lieta, nebūtu kvalificējami par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ, un tas nepamatoti sašaurinātu LESD 101. panta tvērumu un nopietni apdraudētu Savienības konkurences tiesību īstenošanu (90).

–       Par pušu nodomiem un to pārliecību par patenta 947 spēkā esamību

185. Otrkārt, Komisija apstrīd pārsūdzētā sprieduma 1012. punktu, ciktāl tajā ir uzskatīts, ka “šāds līgumiskais kopums, kas pamatots ar patenta spēkā esamības atzīšanu, [..] nevar tikt kvalificēts kā nolīgums par izslēgšanu no tirgus”. Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi nozīmi ar pušu pārliecību par patenta spēkā esamību saistītajiem pierādījumiem. Šī argumentācija jau tika vērtēta un atzīta par pamatotu attiecībā uz Krka šo secinājumu 100.–130. punktā, vērtējot apelācijas pirmo pamatu.

186. Attiecībā uz Servier Komisija nemin pierādījumus, kurus Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi, un tādējādi Tiesai nav šāda sagrozīšana jāmeklē pēc savas ierosmes (91). Katrā ziņā Komisija pamatoti norāda, ka pat tad, ja Krka nolīgumu pamatā būtu tas, ka puses atzīst patentu 947, šādi nolīgumi tomēr nebūtu izslēgti no LESD 101. panta piemērošanas jomas, ja to mērķis ir tirgus sadale. Tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka Vispārējā tiesa pamatoja savus pārsūdzētā sprieduma 1012. punktā minētos konstatējumus ar to, ka nav pierādīts pamudinājums. Tomēr šo secinājumu 141.–176. punktā saistībā ar apelācijas otrā pamata vērtējumu tika atklāts, ka Vispārējā tiesa kļūdaini secināja, ka nebija Servier sniegta pamudinājuma Krka, pretī saņemot tās apņemšanos nekonkurēt.

187. Turklāt katram gadījumam var norādīt, ka pārsūdzētā sprieduma 1020.–1022. un 1024. punktā Vispārējā tiesa sagrozīja divus pierādījumus attiecībā uz Servier nodomiem, kas atklājas, vienīgi izlasot šos punktus, pat ja Komisija īpaši nenorāda uz sagrozīšanu šajā ziņā. Kā tika norādīts šo secinājumu 96. punktā, sagrozīšana pastāv tad, ja, neizmantojot jaunus pierādījumus, esošo pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains (92), jo Vispārējā tiesa ir acīmredzami pārsniegusi minēto pierādījumu saprātīgas novērtēšanas robežas (93).

188. Pirmām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 1020.–1022. punktā Vispārējā tiesa vērtēja izteikumu “četri iegūti gadi = liels panākums”, kurš minēts Servier augstākās vadības sanāksmes protokolā un kurš atsaucas uz Lielbritānijas tiesas 2007. gada 6. jūlija spriedumu, ar ko patents 947 tika atzīts par spēkā neesošu (94). Vispārējās tiesas ieskatā, pat pieņemot, ka no šā dokumenta, kas minēts apstrīdētā lēmuma 4., 112., 184., 244., 804., 1762. un 2984. apsvērumā, varētu secināt, ka Servier vadība pēc šā sprieduma bija uzskatījusi, ka patentam 947 vajadzēja tai ļaut iegūt papildu četrus aizsardzības gadus, tas neļautu secināt, ka 2006. gada 27. oktobrī, brīdī, kad tika parakstīti Krka izlīguma un licences nolīgumi, Servier bija nodoms parakstīt tirgus sadales nolīgumu vai nolīgumu par izslēgšanu no tirgus.

189. Tādējādi Vispārējā tiesa neņēma vērā pārējos elementus, kurus Komisija minējusi apstrīdētā lēmuma 4., 112., 184., 244., 804., 1762. un 2984. apsvērumā un saskaņā ar kuriem 2007. gadā patents 947 (ko iesniedza 2001. gadā (95)) būtu varējis sniegt Servier līdz 14 papildu gadiem ar patentu saistītas aizsardzības (līdz 2021. gadam). Līdz ar to būtu sagaidāma Servier vilšanās par šo spriedumu attiecībā uz minētā patenta spēkā neesamību Apvienotajā Karalistē 2007. gadā. Komisijas ieskatā, apstāklis, ka Servier, gluži otrādi, priecājās par “četriem iegūtiem gadiem” kopš brīža, kad 2003. gadā Apvienotajā Karalistē beidzās termiņš papildu aizsardzības sertifikātam attiecībā uz perindoprila molekulu (96), norāda uz to, ka Servier faktiski priecājās par to, ka ir bijusi veiksmīga tās stratēģija, kas izpaudās kā ģenērisko zāļu ienākšanas tirgū aizkavēšanu pēc tam, kad beigusies ar molekulas patentu nodrošinātā aizsardzība, un kas ietvēra it īpaši paņēmiena patenta 947 iesniegšanu un nolīgumu ar tās konkurentiem, ģenērisko zāļu ražotājiem, tostarp Krka, noslēgšanu.

190. Ņemot vērā visus lietas materiālus, it īpaši tos, kas minēti šo secinājumu 158. punktā un kas apstiprina šo analīzi, tātad izrādās, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi Servier izteikumu “četri iegūti gadi = liels panākums”, uzskatot, ka šis elements nevarēja apstiprināt Servier vēlmi kavēt perindoprila ģenērisko versiju laišanu tirgū, izmantojot it īpaši nolīgumu ar Krka noslēgšanu.

191. Otrām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 1024. punktā Vispārējā tiesa sagrozīja Servier dokumentu “Coversyl: aizsardzība pret ģenēriskajām zālēm”, kas datēts ar 2006. gada 19. jūniju un kas minēts apstrīdētā lēmuma 7., 111., 141., 605., 803., 886., 1007., 1183., 1250., 1368., 1474., 1621., 1761., 1991., 2768., 2779., 2962. un 2981. apsvērumā, kā arī 2386. un 2430. zemsvītras piezīmē. Vispārējās tiesas ieskatā, apstāklis, ka šis dokuments ir izstrādāts pirms EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma, ievērojami ierobežo tā atbilstību, jo šis lēmums esot būtiski grozījis kontekstu, it īpaši attiecībā uz to, kā Krka un Servier uztvēra patenta 947 spēkā esamību (pārsūdzētā sprieduma 1017. punkts).

192. Tomēr šo secinājumu 102.–130. punktā saistībā ar apelācijas pirmā pamata vērtējumu jau tika analizēts, ka Vispārējās tiesas konstatējums, ka minētais lēmums esot būtiski grozījis to, kā Krka uztvēra patenta 947 spēkā esamību, nebija pamatots. Tāpat Vispārējā tiesa nav paskaidrojusi, kādu iemeslu dēļ, pirmām kārtām, EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums būtu būtiski grozījis to, kā Servier uztvēra šo spēkā esamību, un, otrām kārtām, kādu iemeslu dēļ Krka nolīgumu noslēgšana pēc šā 2006. gada 27. oktobra lēmuma nebūtu veids, kā īstenot Servier pret ģenērisko zāļu sabiedrībām vērsto stratēģiju, kas bija ieplānota īsi pirms tam.

193. Turklāt nav skaidrs iemesls, kura dēļ Krka nolīgumi nebūtu minētās vispārējās stratēģijas daļa, jo šo secinājumu 191. punktā minētajā dokumentā nav skaidri minēta stratēģija attiecībā uz Krka, kā to liek domāt Vispārējā tiesa apstrīdētā sprieduma 1024. punktā. Ir acīmredzami, ka Krka nolīgumi, tāpat kā ar pārējām ģenērisko zāļu sabiedrībām noslēgtie nolīgumi, kuru pretkonkurences raksturu Vispārējā tiesa atzina (97), bija daļa no Servier pret ģenērisko zāļu sabiedrībām vērstās stratēģijas. Turklāt Vispārējā tiesa neminēja, ka aplūkojamajā dokumentā bija arī ietverts izteikums “Vai tas darbojās?” un bija norādīti visi līdz šā dokumenta izstrādei noslēgtie nolīgumi, savukārt Krka bija minēta starp ģenērisko zāļu ražotāju radītās konkurences avotiem, kuri šajā posmā joprojām pastāvēja.

194. Līdz ar to ir acīmredzami, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi arī šo dokumentu, uzskatot, ka ar to netika apstiprināts Servier nodoms noslēgt pretkonkurences nolīgumus ar Krka.

–       Par faktisko duopolu, kas ieviests ar licenci

195. Treškārt un ceturtkārt, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 987.–991. punktā uzskatot, ka faktisko duopolu starp Servier un Krka, kas izveidojās septiņos tirgos, uz kuriem attiecās Krka licences nolīgums, varēja uzskatīt ne vairāk kā par rezultātu Servier un Krka turpmākajām izvēlēm, kas nebija paredzamas, noslēdzot minēto nolīgumu. Vispārējās tiesas ieskatā, šādu turpmāku izvēļu ņemšana vērā līdzinātos nolīguma ietekmes ņemšanai vērā, kas nav prasīta nolīguma mērķa analīzei. Turklāt Krka licences nolīguma apgalvotā potenciālā iedarbība, kas noveda pie duopola izveidošanās starp Servier un Krka attiecīgajos tirgos, esot bijusi pamatota ar hipotētiskiem, nevis nolīguma noslēgšanas brīdī objektīvi paredzamiem apstākļiem.

196. Šis Vispārējās tiesas secinājums ir acīmredzami kļūdains. No Krka nolīgumu nosacījumu, kā arī to noslēgšanas konteksta analīzes, kas veikta šo secinājumu 145.–147., 150.–159. un 168. punktā, neapšaubāmi izriet, ka Servier un Krka bija skaidrs, ka šie nolīgumi bija paredzēti tam, lai organizētu Savienības tirgu struktūru tā, lai rezervētu 18/20 tirgus, uz kuriem neattiecās Krka licences nolīgums, Servier, bet septiņus tirgus, uz kuriem attiecās licence, – Servier un Krka. Pierādījumi, kas ir atbilstoši kopumā, ļauj skaidri nonākt pie šā secinājuma, savukārt Vispārējās tiesas alternatīvajam skaidrojumam, ka duopola izveidošanās esot izrietējusi no vēlākām, nolīgumu noslēgšanas brīdī neparedzamām izvēlēm, trūkst ticamības.

197. Protams, ir taisnība, ka saskaņā ar Krka licences nolīgumu Servier teorētiski bija ļauts nodot citu licenci vienai trešajai personai katrā valstī (pārsūdzētā sprieduma 46. punkts un apstrīdētā lēmuma 910. un 1744. apsvērums). Tomēr Komisija, ņemot vērā izvirzīto konteksta elementu kopumu, ir pārliecinoši pamatojusi, ka praksē sabiedrībai Krka bija skaidrs, ka Servier neizmantos šo iespēju un tādējādi tirgi, uz kuriem attiecās licence, paliks rezervēti Servier un Krka.

198. Tā, pirmām kārtām, Krka nolīgumu noslēgšanas brīdī nebija neviena cita tirgus dalībnieka, ģenērisko zāļu ražotāja, kas gatavotos ienākt šajos tirgos (apstrīdētā lēmuma 1739., 1742. un 1744. apsvērums). Otrām kārtām, kā tika analizēts šo secinājumu 155.–158. un 168. punktā, līgumiskā vienošanās starp Servier un Krka šiem abiem tirgus dalībniekiem bija izdevīga tieši tāpēc, ka tā tiem ļāva saglabāt augstas cenas, izvairoties no cenu krišanas, ko izraisītu tirgus atvēršana ģenēriskajām zālēm, un gūt peļņu no šīm cenām, kā arī no lielajām tirgus daļām (apstrīdētā lēmuma 1744. un 1755. apsvērums). Šī vienošanās tādējādi varēja darboties tikai tad, ja tirgū neienāk citi tirgus dalībnieki, ģenērisko zāļu ražotāji.

199. Pretēji tam, ko uzskatīja Vispārējā tiesa, faktiska duopola izveide starp Servier un Krka tirgos, uz kuriem attiecās licence, tātad nebija potenciālas, hipotētiskas Krka nolīgumu sekas, kas nebūtu paredzamas šo nolīgumu noslēgšanas brīdī, bet gan paredzams un ar šiem pašiem nolīgumiem īstenots scenārijs. Šā duopola izveides ņemšana vērā, analizējot minēto nolīgumu mērķi, nekādā ziņā neprasīja analizēt to sekas.

200. Turklāt Komisijai nav liegts atsaukties uz faktiskajiem apstākļiem pēc pretkonkurences rīcības, ciktāl šie apstākļi apstiprina kāda pierādījumu objektīvā elementa saturu (98). Tas, ka Komisija, lai apstiprinātu konstatējumu par to, ka Krka licences nolīguma mērķis bija izveidot duopolu starp Servier un Krka tirgos, uz kuriem attiecās licence, ņēma vērā apstākli, ka Servier pēc Krka nolīgumu noslēgšanas patiešām nepiešķīra licenci nevienai trešajai personai, nenozīmē, ka Komisija attiecībā uz šo jautājumu būtu veikusi šo nolīgumu seku analīzi.

201. Starp Servier un Krka valdošā naidīgā attieksme un sadarbības neesamība tirgos, uz kuriem attiecās licence, kā Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma 1725. apsvērumā, pretēji tam, ko pārsūdzētā sprieduma 991. punktā uzskatīja Vispārējā tiesa, tomēr neliek secināt, ka šajos tirgos netika izveidots duopols starp Servier un Krka. Apstrīdētā lēmuma 1728. un 1744. apsvērumā Komisija pierādīja, ka, neraugoties uz to, ka situācija, kāda izveidojās ar licences piešķiršanu, neizslēdza zināmu konkurences līmeni starp Servier un Krka, licences piešķiršana no Servier puses sabiedrībai Krka neizraisīja situāciju, kurā Servier un Krka ieņēmumus būtiski ietekmētu faktiska konkurence, bet gan tādu faktisku duopolu ar Krka, ko pati Servier centās saglabāt, lai pasargātu savus ieņēmumu avotus.

202. Tas atbilst šo secinājumu 155. punktā veiktajiem konstatējumiem par to, ka licence bija cena, ko Servier maksāja, lai Krka piekristu nekonkurēt ar to 18/20 tirgos, uz kuriem neattiecās licence, un lai turpmāk vairs to neapdraudētu ar tiesvedību, kas potenciāli varēja novest pie tirgus pilnīgas atvēršanas ģenēriskajām zālēm.

203. Šis konstatējums arī saskan ar Komisijas paskaidrojumiem, kuri sniegti apstrīdētā lēmuma 1725. apsvērumā un saskaņā ar kuriem Krka licences nolīgumā nebija paredzētas tādas tirdzniecības partnerattiecības starp Servier un Krka, kas pārsniegtu atlīdzību samaksu. Gluži pretēji, Servier izstrādāja un veica darbības, lai stātos pretī Krka ģenērisko zāļu ienākšanai tirgū, piemēram, Polijā, atbildot uz Servier pāreju uz arginīna perindoprilu, kas nav aizstājams ar Krka ražoto erbumīna perindoprilu. Šī pāreja bija daļa no Servier pret ģenēriskajām zālēm vērstās stratēģijas, kas izpaudās kā centieni panākt perindoprila nemitīgu atjaunināšanu (“evergreening”) (apstrīdētā lēmuma 239. apsvērums) (99).

204. No visiem apsvērumiem, kas minēti šo secinājumu 195.–203. punktā, izriet, ka Vispārējās tiesas konstatējumi pārsūdzētā sprieduma 987.–991. punktā par to, ka Krka nolīgumu mērķis neesot bijis izveidot faktisku duopolu starp Servier un Krka tirgos, uz kuriem attiecās licence, ir kļūdaini un nav atbalstāmi.

–       Par “Lupin” paziņojumu

205. Piektkārt, Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 1023. punktā atsakoties atzīt, ka paziņojums, ko Krka nolīgumu noslēgšanas brīdī izdarīja Lupin un kas minēts apstrīdētā lēmuma 1730. apsvērumā, varēja apstiprināt Krka paziņojumu par to, ka tā bija “ziedojusi” Rietumeiropas tirgus, kuros tā apņēmās nekonkurēt ar Servier, par labu septiņiem Centrāleiropas un Austrumeiropas tirgiem, attiecībā uz kuriem Servier tai piešķīra licenci.

206. Saskaņā ar aplūkojamo Lupin paziņojumu “šķiet, ka, Servier ieskatā, šī izlīguma pamatojums ir to galveno tirgu aizsardzība, kuros novēro, ka dominē aizstāšana vai [starptautisks nepatentēts nosaukums] (RU/Francija) izrakstīšana... Ļaujot Krka ienākt Centrāleiropas un Austrumeiropas zīmolu ģenērisko zāļu tirgū, Servier rada “zīmolu” konkurenci un kontrolētāku [cenu] kritumu, bet neizraisa radikālu pāreju uz ģenēriskajām zālēm”.

207. Vispārējā tiesa, kura pārsūdzētā sprieduma 1023. punktā citēja tikai pirmo šā paziņojuma daļu, uzskatīja, ka šis paziņojums neļauj secināt, ka pastāvētu Servier nodoms noslēgt ar Krka nolīgumus par tirgus sadali vai par izslēgšanu no tirgus. Tomēr Komisija neizmantoja Lupin paziņojumu, lai pierādītu Servier nodomu, bet lai norādītu, ka šā ārējā novērotāja uztvere sakrita ar konstatējumu par to, ka Krka nolīgumu mērķis bija panākt tirgus sadali starp šiem abiem tirgus dalībniekiem. Tomēr pretēji tam, ko uzskatīja Vispārējā tiesa, šis secinājums ir acīmredzams, kā Komisija to konstatēja apstrīdētā lēmuma 1755. apsvērumā un 2379. zemsvītras piezīmē, kurā tā norādīja, ka “izlīguma mērķis bija tik skaidrs, ka to varēja saprast konkurents, kuram nebija zināmas nolīguma detaļas”.

208. Līdz ar to ir jākonstatē, ka arī Vispārējās tiesas vērtējums par aplūkojamo Lupin paziņojumu ir sagrozīts, jo Vispārējā tiesa acīmredzami pārsniedza minētā pierādījuma saprātīga vērtējuma robežas (100).

–       Par 2004. gada pamatnostādnēm par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem un Regulu Nr. 772/2004 par [LESD 101. panta 3. punkta] piemērošanu tehnoloģijas nodošanas nolīgumu kategorijām

209. Sestkārt, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 248. un 958. punktā veicot kļūdainu interpretāciju 2004. gada pamatnostādnēm par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem (101) un Regulai (EK) Nr. 772/2004 (2004. gada 27. aprīlis) par [LESD 101. panta 3. punkta] piemērošanu tehnoloģijas nodošanas nolīgumu kategorijām (102), kā tādu, kas attaisno Krka izlīguma nolīguma un licences nolīguma sasaistīšanu. Minētajos pārsūdzētā sprieduma punktos Vispārējā tiesa būtībā skaidroja, ka no šīm normām izriet, ka izlīguma nolīgumi un licences nolīgumi principā var būt likumīgi un noteikti neveido LESD 101. panta pārkāpumu. Tā kā tas nav apstrīdēts, ir skaidrs – kā jau tas tika konstatēts šo secinājumu 126.–128., 148. un 149. punktā, vispārējie apsvērumi par veidu, kāds bija izraudzīts šajā lietā aplūkojamajiem nolīgumiem, nav atbilstīgi, lai noteiktu, vai šie nolīgumi konkrēti un atbilstoši šīs lietas apstākļiem bija konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

–       Starpsecinājumi

210. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka tāpat kā apelācijas pirmais un otrais pamats, arī apelācijas trešais pamats ir pamatots. Vispārējās tiesas pieļautās tiesību kļūdas, kas konstatētas, pārbaudot šo apelācijas pamatu, apvienojumā ar apelācijas pirmā un otrā pamata pārbaudē konstatētajām kļūdām, būtu pietiekamas, lai pamatotu pārsūdzētā sprieduma atcelšanu daļā, kas attiecas uz Krka nolīgumu mērķi. Tomēr, tāpat kā pēc apelācijas pirmā un otrā pamata vērtējuma tika minēts šo secinājumu 133., 134. un 178. punktā, pilnības labad un lai Tiesa varētu pieņemt galīgo nolēmumu lietā, vēl ir jāvērtē pārējie apelācijas pamati, ko Komisija ir izvirzījusi par minēto pārsūdzētā sprieduma daļu attiecībā uz Krka nolīgumu kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

iv)    Par pušu nodomu (apelācijas ceturtais pamats)

211. Saistībā ar apelācijas ceturto pamatu Komisija Vispārējai tiesai pārmet tiesību kļūdas, bezdarbību un sagrozīšanu, kas pieļautas, piemērojot pierādījumu izskatīšanas principus un vērtējot Komisijas apkopotos pierādījumus saistībā ar pušu nodomiem. Iebildumi, kurus Komisija ir izvirzījusi saistībā ar šo apelācijas pamatu, lielā mērā pārklājas ar kritiku, kas jau tika skatīta un atzīta par pamatotu, vērtējot apelācijas pirmo līdz trešo pamatu.

212. Iesākumā ir jāmin, ka, protams, kā Vispārējā tiesa atgādināja pārsūdzētā sprieduma 222. punktā, pušu nodoms ir vienīgi pakārtots uzņēmumu saskaņotās darbības konkurenci ierobežojošā rakstura noteikšanas elements (103). Tomēr, pretēji tam, ko uzskata Servier, tas neliek kvalificēt šo apelācijas pamatu kā neefektīvu. Kā jau tika paskaidrots, vērtējot apelācijas pirmā pamata iedarbīgumu šo secinājumu 80.–90. punktā, šajā gadījumā elementi, kas attiecas uz pušu nodomu un uztveri – it īpaši attiecībā uz to, ka Krka, kā apgalvots, atzina patenta 947 spēkā esamību, – bija viens no pamatiem Vispārējās tiesas analīzei par Krka nolīgumu konkurenci ierobežojošo raksturu.

–       Par pušu nodoma ņemšanu vērā

213. Saistībā ar šo apelācijas pamatu Komisija kritizē Vispārējo tiesu, pirmkārt, par to, ka tā pārsūdzētā sprieduma 1015. punktā Komisijai pārmet to, ka nav analizēts pušu nodoms, lai arī attiecībā uz konkurences ierobežojumu mērķa dēļ tas neesot bijis prasīts.

214. Paraugoties uzmanīgāk, tomēr atklājas, ka tā vietā, lai pārmestu Komisijai, ka tā nav analizējusi pušu nodomu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1015.–1026. punktā uzskatīja, ka Komisijas iesniegtie pierādījumi neļauj secināt, ka Komisija bija pierādījusi Servier un Krka nodomu noslēgt tirgus sadales nolīgumu vai nolīgumu par izslēgšanu no tirgus.

215. Tomēr šā apelācijas pamata analīze, kas tiks veikta turpmākajos punktos, parādīs, ka minētā apsvēruma pamatā ir nepilnīga pierādījumu analīze un nav ievēroti Savienības konkurences tiesībās noteiktie pierādījumu izskatīšanas un vērtēšanas principi.

–       Par pierādījumu izskatīšanas principu piemērošanu

216. Otrkārt, šajā ziņā Komisija kritizē to, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi interpretējusi tiesību principus, kuriem esot bijis jānosaka pierādījumu analīze un saskaņā ar kuriem šādai analīzei ir jābūt vispārējai. Šie principi tika atgādināti šo secinājumu 92.–96. punktā.

217. Pirmām kārtām, Komisija Vispārējai tiesai pārmet, ka tā nav vērtējusi visus faktiskos pierādījumus, kas ir apstrīdētā lēmuma pamatā, un ka tā pārsūdzētā sprieduma 1017.–1024. punktā ir vienīgi īsi atsaukusies uz dažiem dokumentiem, kas norādīti minētā lēmuma daļā attiecībā uz pušu nodomu. Vispārējā tiesa it īpaši neesot minējusi vai ņēmusi vērā ne pierādījumus, kas sniegti apstrīdētā lēmuma 873., 847., 1687.–1690. un 1758.–1760. apsvērumā, ne Servier pret ģenērisko zāļu sabiedrībām vērsto stratēģiju. Tāpat Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā Krka 2005. gada 29. septembra elektroniskā pasta vēstuli, kas minēta apstrīdētā lēmuma 849.–854. un 1760. apsvērumā, kā arī Lupin paziņojumu, kas minēts tā paša lēmuma 1730. un 1748. apsvērumā; tie savstarpēji apstiprinot un pastiprinot viens otru.

218. Šie iebildumi un pierādījumi jau tika vērtēti, un kritika šajā ziņā tika atzīta par pamatotu šo secinājumu 102.–130., 156., 158., 187.–194. un 205.–207. punktā, vērtējot apelācijas pirmo līdz trešo pamatu. Kā jau tika norādīts šo secinājumu 129. punktā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1018., 1019. un 1025. punktā apgalvoja, ka Komisijas apkopotie pierādījumi esot fragmentāri un pārprotami, neveicot visu atbilstīgo pierādījumu pārbaudi un veicot acīmredzami kļūdainu vērtējumu attiecībā uz tās vērtētajiem pierādījumiem, kas tika izraudzīti selektīvi.

219. Otrām kārtām, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1016. punktā, vērtējot pierādījumus, ir kļūdaini piemērojusi ar slēdzieniem saistīto judikatūru, uzskatot, ka tās piemērošana nav acīmredzama šajā gadījumā, kad Komisijai varēja būt zināms aplūkojamo nolīgumu saturs. Komisija šajā gadījumā apgalvo, ka šie nolīgumi nebija darīti publiski to noslēgšanas brīdī.

220. Tomēr apstrīdētā lēmuma 56. apsvērumā ir norādīts, ka nolīgumu teksts ir bijis starp Komisijas izmantotajiem pierādījumiem, un tā nenoliedz, ka tai bija piekļuve minētajiem nolīgumiem. Tomēr, kā jau tika norādīts šo secinājumu 97. un 98. punktā, neatkarīgi no jautājuma par to, vai Komisija varēja viegli piekļūt visam nolīgumu saturam, judikatūra saistībā ar slēdzieniem un secinājumiem katrā ziņā šajā lietā ir atbilstīga. Atbilde uz jautājumu par to, vai šā satura mērķis bija nelikumīga tirgus sadale, ir jāsecina ne tikai no minētā satura, bet arī no nolīgumu konteksta un pušu nodoma, un šīs analīzes nolūkā Komisija vērtēja daudzus dokumentārus pierādījumus.

221. Tāpat Komisija Vispārējai tiesai pārmet, ka tā pārsūdzētā sprieduma 1016. punktā uzskatīja, ka “secinājumi, kas izdarīti no elektroniskā pasta vēstuļu vai citu dokumentu daļējiem fragmentiem, ar kuriem it kā pierādot pušu nodomus”, neliek apšaubīt secinājumu, kura pamatā ir pats nolīgumu saturs.

222. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šo secinājumu 126.–129., 148. un 149. punktā jau tika konstatēts, ka Vispārējā tiesa izdarīja kļūdainus secinājumus no Krka nolīgumu veida, it īpaši no apstākļa, ka viens no šiem nolīgumiem bija licences nolīgums. Tāpat tika konstatēts, ka Vispārējā tiesa pieļāva kļūdu, analizējot Krka izlīguma nolīgumu un licences nolīgumu neatkarīgi vienu no otra un atrauti no to konteksta (šo secinājumu 144. punkts).

223. Visbeidzot ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 1016. punktā Vispārējā tiesa, šķiet, pārmet Komisijai, ka tā ir izdarījusi secinājumus “no elektroniskā pasta vēstuļu vai citu dokumentu daļējiem fragmentiem, ar kuriem it kā pierādot pušu nodomus”, lai arī it īpaši šo secinājumu 116., 188.–190., 193. un 205.–207. punktā tika konstatēts, ka pati Vispārējā tiesa pamatoja savu analīzi ar daļējiem dokumentu citātiem un apstākļiem, kuri apstrīdētajā lēmumā tika minēti in extenso. Tāpat, vērtējot apelācijas pirmos trīs pamatus, tika vairākkārt konstatēts, ka Vispārējās tiesas veiktās Krka nolīgumu analīzes pamatā ir apstāklis, ka tika nepietiekami un daļēji ņemti vērā pierādījumi un apstākļi saistībā ar nolīgumu kontekstu (skat. it īpaši šo secinājumu 102.–105., 114., 115., 152., 156., 158., 165. un 168. punktu). Turpretī šā pamata analīze parādīja, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa norādīja pārsūdzētā sprieduma 1025. punktā, Komisija apkopoja atbilstīgu un saskanīgu netiešo pierādījumu kopumu par labu savam konstatējumam, ka Krka nolīgumi bija tirgus sadales nolīgumi.

224. Līdz ar to Komisija pamatoti apgalvo, ka tad, ja Vispārējā tiesa būtu pareizi piemērojusi šo secinājumu 92.–96. un 110. punktā atgādinātos pierādījumu izskatīšanas principus, tā nebūtu varējusi izdarīt tādus secinājumus, kādus tā izdarīja. Iebildums attiecībā uz tiesību kļūdām, ko Vispārējā tiesa pieļāva, piemērojot šos principus, tātad arī ir pamatots.

–       Par pierādījumu ticamību, ņemot vērā to izstrādes datumu

225. Treškārt, Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 1017. un 1024. punktā ir pieļautas tiesību kļūdas, jo ir uzskatīts, ka EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums (104) un 2006. gada 3. oktobra pagaidu rīkojums, kas tika pasludināts Apvienotajā Karalistē pret Krka (105), bija būtiski grozījuši kontekstu, kādā tika noslēgti Krka nolīgumi, it īpaši attiecībā uz to, kā Krka un Servier uztvēra patenta 947 spēkā esamību. Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1017., 1018. un 1024. punktā uzskatīja, ka dokumenti, kas izstrādāti pēc šiem notikumiem, esot atbilstīgāki tam, lai vērtētu pušu nodomus, nekā dokumenti, kas izstrādāti pirms minētajiem notikumiem.

226. Šo secinājumu 101.–108. un 114.–123. punktā, vērtējot apelācijas pirmo pamatu, jau tika konstatēts, ka šie Vispārējās tiesas secinājumi tika veikti pēc Komisijas iesniegto pierādījumu daļējas, pat selektīvas analīzes un pēc acīmredzami kļūdaina, pat sagrozoša vērtējuma attiecībā uz pierādījumiem, kurus Vispārējā tiesa ņēma vērā.

–       Par vēlāku paziņojumu pierādījuma spēku

227. Ceturtkārt, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi pierādījumu izskatīšanas principus, pārsūdzētā sprieduma 999., 1000. un 1010. punktā piešķirot lielāku nozīmi Krka izteiktajiem apgalvojumiem pēc Krka nolīgumu noslēgšanas nekā tā laika pierādījumiem, kuri minēti pārsūdzētā sprieduma 1015.–1024. punktā. Šīs kritikas pamatotais raksturs jau tika atzīts šo secinājumu 109.–113. punktā.

–       Starpsecinājumi

228. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas ceturtais pamats arī ir pamatots. Šo secinājumu 133., 134., 178. un 210. punktā pēc pirmā, otrā un trešā pamata vērtējuma izklāstīto apsvērumu dēļ tomēr ir jāvērtē arī pārējie apelācijas pamati, kas saistīti ar Krka nolīgumu pretkonkurences mērķi.

v)      Par licences konkurenci veicinošo seku ņemšanu vērā (apelācijas piektais pamats)

229. Saistībā ar savu apelācijas piekto pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdu pārsūdzētā sprieduma 1007.–1009. un 1031. punktā, kad tā ņēma vērā licences pozitīvās sekas septiņās Centrāleiropas un Austrumeiropas dalībvalstīs, kurās tā tika piemērota.

230. Pretēji tam, ko apgalvo Servier, Komisija skaidri norāda kļūdas, ko tā Vispārējai tiesai šajā ziņā pārmet, un tādējādi šis apelācijas pamats ir pieņemams.

231. Pārsūdzētā sprieduma punktos, kas tiek kritizēti saistībā ar šo apelācijas pamatu, Vispārējā tiesa norādīja, ka Krka licences nolīgums veicināja Krka ienākšanu vai palikšanu septiņos tirgos, uz kuriem attiecās licence. Šim nolīgumam tātad esot bijusi labvēlīga ietekme uz konkurenci salīdzinājumā ar iepriekšējo situāciju, kurā Krka varēja palikt vai ienākt tirgū, tikai riskējot, vēl jo vairāk tāpēc, ka patenta 947 spēkā esamību apstiprināja kompetentās iestādes un pastāvēja risks, kuru Krka uzskatīja par nozīmīgu, ka tās produkts ir patentu pārkāpjošs.

232. Tomēr šīs Krka licences nolīguma apgalvotās labvēlīgās sekas uz konkurenci neliek apšaubīt konstatējumu, ka Krka izlīguma nolīgums un licences nolīgums bija tirgus sadales nolīgumi un līdz ar to konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

233. Pirmām kārtām, kā atgādina Komisija, apstrīdētā lēmuma 4. pantā pārkāpuma konstatējums attiecībā uz Servier un Krka bija ierobežots, ietverot tikai 18/20 Savienības tirgus, uz kuriem attiecās Krka izlīguma nolīgums, un tajā netika konstatēts pārkāpums septiņos tirgos, uz kuriem attiecās Krka licences nolīgums (skat. šo secinājumu 39. punktu). Kā Komisija pamatoti apgalvo saistībā ar šo apelācijas pamatu un kā tā to norādīja apstrīdētā lēmuma 1755. apsvērumā, Krka ienākšana vai turpināta klātbūtne šajās septiņās dalībvalstīs, uz ko ir atsauce pārsūdzētā sprieduma 1007. punktā, nemaina un arī nepamato apstākli, ka Krka kā potenciālas konkurences avots bija izslēgta no 18/20 tirgiem, uz kuriem attiecās Krka izlīguma nolīgums.

234. Šajā kontekstā pretēji tam, ko apgalvo Servier, spriedumi lietās Consten un Grundig/Komisija (106) un MasterCard u.c./Komisija (107), ko min Komisija, mutatis mutandis ir atbilstīgi šajā lietā. Minētajos spriedumos Tiesa būtībā uzskatīja, ka nolīguma konkurenci veicinošas sekas noteiktā tirgū nevar “kompensēt” šāda nolīguma konkurenci ierobežojošas sekas citā tirgū.

235. Otrām kārtām, pat pieņemot, ka ir jāņem vērā Krka licences nolīguma sekas tirgos, uz kuriem tā attiecās, lai vispārīgi novērtētu Krka izlīguma nolīgumu un licences nolīgumu to kopumā, šīs sekas nevarētu likt apšaubīt konstatējumu, ka šie nolīgumi bija konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

236.  Tādējādi, protams, ir taisnība, ka Tiesa spriedumā Generics (UK) u.c. (108) konstatēja, ka tad, ja tādas nolīguma puses kā tās, uz kurām attiecas šī lieta, atsaucas uz tam piemītošo konkurenci veicinošo ietekmi, šī ietekme kā šī nolīguma konteksta elements pienācīgi ir jāņem vērā kvalifikācijas par “ierobežojumu mērķa dēļ” nolūkā, ciktāl tā var atspēkot vispārējo vērtējumu par attiecīgo saskaņoto darbību pietiekamu kaitīguma pakāpi attiecībā uz konkurenci un līdz ar to tā kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ”.

237. Tomēr Tiesa minētajā spriedumā arī konstatēja, ka šādas, kā apgalvots, konkurenci veicinošas sekas liek apšaubīt konstatējumu par ierobežojumu mērķa dēļ vienīgi tad, ja tās ir skaidras, atbilstošas, raksturīgas attiecīgajam nolīgumam un pietiekami nozīmīgas, lai ļautu saprātīgi šaubīties par attiecīgā izlīguma nolīguma pietiekami kaitīgo raksturu attiecībā pret konkurenci un līdz ar to par tā pretkonkurences mērķi. Tiesa turpināja, ka tā tas nav tāda nolīguma gadījumā, ar kuru atļauj ģenērisko zāļu sabiedrības kontrolētu ienākšanu tirgū, kas saskaņota ar patenta īpašnieku nolūkā reorganizēt attiecīgo tirgu, kas nerada konkurences spiedienu uz minēto īpašnieku un patērētājiem sniedz vien nelielas, pat neskaidras priekšrocības (109).

238. Šajā gadījumā Krka ienākšana septiņos tirgos, uz kuriem attiecās licence, arī neradīja nozīmīgu konkurences spiedienu uz Servier (šo secinājumu 201. punkts). Turklāt šī ienākšana notika saistībā ar faktisku duopolu starp Servier un Krka, kura mērķis bija izvairīties no cenu krituma, ko būtu izraisījusi tirgus atvēršana, ģenērisko zāļu sabiedrībām neatkarīgi ienākot tirgū. Līdz ar to šī tirgus kontrolētā reorganizēšana ļāva Krka un Servier saglabāt augstākas cenas un tirgus daļas, nekā tas būtu gadījumā, ja notiktu neatkarīga tirgus atvēršana ģenēriskajām zālēm (šo secinājumu 155.–158. punkts). Priekšrocības, kas tika sniegtas patērētājiem ar Krka ienākšanu vai turpināto klātbūtni attiecīgajos tirgos, pateicoties licencei, līdz ar to bija ierobežotas salīdzinājumā ar priekšrocībām, kas būtu izrietējušas no šo tirgu neatkarīgas atvēršanas ģenēriskajām zālēm.

239. Turklāt dažos no minētajiem tirgiem vēl nebija piešķirti patenta 947 attiecīgo valstu ekvivalenti un tādējādi Krka nebija vajadzīga licence, lai ienāktu vai paliktu tajos. Tomēr Vispārējā tiesa uzskatīja, ka licencei esot bijusi labvēlīga ietekme, jo Krka esot izvairījusies no turpmākas tiesvedības riska gadījumā, ja Servier šajos tirgos tiktu piešķirti patenti nākotnē (pārsūdzētā sprieduma 1008. un 1027. punkts). No šiem apsvērumiem izriet, ka Krka licences nolīguma apgalvotās konkurenci veicinošās sekas bija ne tikai ierobežotas, bet arī hipotētiskas un neskaidras.

240. Noslēgumā – šajā gadījumā, tāpat kā lietā Generics (UK) u.c., kontrolēta, ar patenta īpašnieku saskaņota ģenērisko zāļu sabiedrības ienākšana tirgū notika apmaiņā pret to, ka šī sabiedrība atteicās no saviem centieniem neatkarīgi ienākt minētajā tirgū. Kā es uzsvēru savos secinājumos minētajā lietā, nelielu priekšrocību radīšana patērētājiem, pateicoties nebūtiskam cenu samazinājumam, nevar likt apšaubīt tāda nolīguma pretkonkurences mērķi, kura nolūks turklāt ir novērst konkurenci attiecībā uz noteiktu produktu vai tirgu (110).

241. Šajā kontekstā “konkurences” scenārijs, ar kuru ir jāsalīdzina saskaņotā situācija, kas radās nolīgumu rezultātā, nav scenārijs par kādu ģenērisko zāļu ražotāju drošu neatkarīgu ienākšanu tirgū, bet gan scenārijs par viņu centienu turpināšanu šajā nolūkā, ņemot vērā viņu autonomu vērtējumu par šajā ziņā esošajiem riskiem un iespējām. Līdz ar to apstāklis, ka ienākšana tirgū, kas saskaņota starp patenta īpašnieku un ģenērisko zāļu ražotāju, ir droša, kamēr neatkarīgas ienākšanas scenārijs ir atkarīgs no tiesvedības patentu jomā neparedzamības, nenozīmē, ka kontrolēta ienākšana noteikti ir “labākais scenārijs” attiecībā uz konkurenci. Proti, nozīme ir nevis ģenērisko zāļu ražotāju ienākšanai tirgū ar jebkādiem līdzekļiem, bet gan tam, ka šī ienākšana īstenojas vai neīstenojas brīvas konkurences dēļ, nevis konkurences vietā notikušas pušu veiktas saskaņošanas dēļ (111).

242. No šiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas piektais pamats attiecībā uz Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu, vērtējot Krka licences nolīguma konkurenci veicinošās ietekmes sekas nolūkā kvalificēt Krka nolīgumus par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, arī ir jāapmierina.

vi)    Par “Krka” cesijas un licences nolīgumu (apelācijas sestais pamats)

243. Ar savu apelācijas sesto pamatu, kas ir pēdējais, kurš attiecas uz Krka nolīgumu kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, Komisija Vispārējai tiesai pārmet tiesību kļūdu tajā, ka nav atzīts pretkonkurences raksturs Krka cesijas un licences nolīgumam, kas noslēgts 2007. gada 5. janvārī, proti, apmēram divus mēnešus pēc Krka izlīguma nolīguma un licences nolīguma noslēgšanas 2006. gada 27. oktobrī.

244. Kā tika norādīts šo secinājumu 59. punktā, Komisija konstatēja, ka Krka cesijas un licences nolīgums bija ļāvis nostiprināt Servier un Krka konkurences stāvokli, kas izrietēja no tirgu sadalīšanas atbilstoši to Krka nolīgumu kopumam, ar kuriem liedza Krka nodot savu konkurējošo, perindoprila ražošanai izmantojamo tehnoloģiju citām ģenērisko zāļu sabiedrībām. Ciktāl summas 30 miljonu EUR apmērā pārskaitījums atbilstoši šim nolīgumam nebija saistīts ar ieņēmumiem, ko Servier plānoja gūt vai guva no Krka nodotās tehnoloģijas komerciālas izmantošanas, Komisija šo maksājumu vērtēja kā tirgu sadalīšanas starp Servier un Krka rezultātā gūtās rentes sadalīšanu (112).

245. Savukārt Vispārējā tiesa it īpaši pārsūdzētā sprieduma 1053., 1054. un 1059. punktā uzskatīja, ka, ciktāl konstatējumu par to, ka Krka cesijas un licences nolīgums bija ierobežojums mērķa dēļ, Komisija bija pamatojusi ar konstatējumu par to, ka Krka izlīguma un licences nolīgumi bija ierobežojums mērķa dēļ, un ciktāl šo pēdējo konstatējumu Vispārējā tiesa bija atspēkojusi, arī konstatējums par to, ka minētais cesijas un licences nolīgums bija ierobežojums mērķa dēļ, bija jāatceļ.

246. Saistībā ar apelācijas pirmo piecu pamatu vērtējumu, kas tika veikts iepriekš šajos secinājumos, tika atzīts, ka Vispārējās tiesas konstatējumi par Krka izlīguma un licences nolīgumu pretkonkurences mērķi ir kļūdaini un ka Komisija varēja pamatoti secināt, ka šie nolīgumi bija konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

247. Līdz ar to, kā pamatoti apgalvo Komisija, to secinājumu pamatā, ko Vispārējā tiesa no šiem konstatējumiem izdarīja attiecībā uz Krka cesijas un licences nolīgumu, ir kļūdains pieņēmums.

248. Turklāt Komisija arī pamatoti apgalvoja, ka Vispārējās tiesas secinājumi par Krka cesijas un licences nolīgumu, kas izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 1041.–1060. punktā, ir nepietiekami pamatoti, ciktāl tajos nav skaidroti iemesli, kuru dēļ apstrīdētā lēmuma 1764.–1810. apsvērums, kas ir veltīti šim nolīgumam un ko Vispārējā tiesa pat nav analizējusi, būtu kļūdaini.

249. No tā izriet, ka apelācijas sestais pamats attiecībā uz kļūdām, kas pieļautas, Vispārējai tiesai analizējot Krka cesijas un licences nolīguma mērķi, arī ir jāapmierina.

3)      Secinājumi par “Krka” nolīgumu mērķi

250. No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, kas izdarīti, vērtējot pirmo līdz sesto Komisijas apelācijas pamatu (šo secinājumu 69.–249. punkts), izriet, ka Vispārējās tiesas konstatējumam, ka Krka nolīgumus nevajadzēja kvalificēt par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ (pārsūdzētā sprieduma 1032., 1060. un 1233. punkts), pamatā ir analīze, kurā pieļautas tiesību kļūdas, un tas ir jāatceļ.

251. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var pieņemt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

252. No apelācijas pirmā līdz sestā pamata vērtējuma izriet, ka tā tas ir šajā lietā attiecībā uz konstatējumu par Krka nolīgumu pretkonkurences mērķi. Šis vērtējums parādīja, ka Servier pirmajā instancē izvirzītais devītais pamats, kas ir pamatā Vispārējās tiesas analīzei (skat. pārsūdzētā sprieduma 910.–942. un 1033.–1040. punktu), neļauj atspēkot Komisijas konstatējumu, kas būtībā it īpaši minēts apstrīdētā lēmuma 1756., 1810. un 1812. apsvērumā un saskaņā ar ko šie nolīgumi bija viena un turpināta darbība, kuras mērķis bija sadalīt un piešķirt Savienības perindoprila tirgus starp Servier un Krka, ļaujot Krka turpināt tirgot vai laist tirgū ģenērisko perindoprilu faktiskā duopolā ar Servier septiņās dalībvalstīs kā kompensāciju par Krka apņemšanos atturēties no konkurences ar Servier 18/20 atlikušajos Savienības tirgos.

253. Līdz ar to Tiesa var izskatīt lietu un noraidīt Servier pirmajā instancē izvirzīto devīto pamatu attiecībā uz Krka nolīgumu mērķi, kas liks apstiprināt apstrīdēto lēmumu šajā ziņā.

b)      Par konkurences ierobežojumu seku dēļ (apelācijas septītais pamats)

254. Saistībā ar apelācijas septīto pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva virkni tiesību kļūdu, vērtējot Krka nolīgumu pretkonkurences sekas.

255. Iesākumā ir jāatgādina, ka nolīguma pretkonkurences mērķis un sekas ir nevis kumulatīvi, bet alternatīvi nosacījumi LESD 101. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma piemērošanai. Tātad nolīgums neatkarīgi no tā sekām ir aizliegts, ja ar to cenšas īstenot pret konkurenci vērstu mērķi. No tā izriet, ka tad, ja ir noteikts, ka mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū, ir lieki ņemt vērā nolīguma sekas (113).

256. Līdz ar to, ja šajā gadījumā saskaņā ar iepriekš minētajiem apsvērumiem un secinājumu, kas minēts šo secinājumu 252. un 253. punktā, Tiesa atzītu, ka Vispārējās tiesas konstatējumi par Krka nolīgumu pretkonkurences mērķa neesamību ir kļūdaini un ka līdz ar to Komisija pamatoti noteica šo nolīgumu pretkonkurences mērķa esamību, nebūtu nepieciešams vērtēt šo apelācijas pamatu, kas saistīts ar minēto nolīgumu pretkonkurences sekām.

257. Tomēr es vērtēšu šo apelācijas pamatu pilnības labad.

258. Pirms es veicu šo vērtējumu (2), ir lietderīgi īsi rezumēt, kādā veidā šīs sekas analizēja Komisija apstrīdētajā lēmumā un Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā (1).

1)      “Krka” nolīgumu seku analīze apstrīdētajā lēmumā un pārsūdzētajā spriedumā

i)      Apstrīdētais lēmums

259. Apstrīdētā lēmuma 1214.–1218. apsvērumā Komisija norādīja – lai vērtētu nolīguma ierobežojošās sekas, bija nepieciešams ņemt vērā konkrētos apstākļus, kuros šīs sekas rodas, un konkurences apstākļu vērtējuma konkrētā tirgū pamatā bija jābūt ne tikai konkurencei, kas pastāv starp konkrētajā tirgū jau esošajiem uzņēmumiem, bet arī potenciālajai konkurencei. Komisijas ieskatā, šajā gadījumā tai bija jāvērtē izlīguma nolīgumu, tostarp Krka nolīgumu, sekas uz potenciālo konkurenci, jo tie ietekmēja Servier konkurentu, ģenērisko zāļu ražotāju, pamudinājumus gatavoties ienākšanai vienā vai vairākos Savienības tirgos.

260. Apstrīdētā lēmuma 1219. un 1220. apsvērumā Komisija būtībā precizēja, ka vērtējums par izlīguma nolīgumu konkrētām ierobežojošām sekām attiecībā uz potenciālo konkurenci, kas izpaudās kā ģenērisko zāļu sabiedrību kā potenciālo konkurentu izslēgšana, un attiecībā uz konkurences struktūru attiecīgajos tirgos bija jāveic, pamatojoties uz faktiem šo izlīgumu brīdī, vienlaikus ņemot vērā to, kādā veidā nolīgumi faktiski tika īstenoti. Pārkāpuma kvalificēšana principā nevarot būt atkarīga no vēlākiem faktiskajiem apstākļiem. Komisijas ieskatā, ja tiek aplūkota potenciālas konkurences izslēgšana, “tam, ka tiek skatīts tas, kas faktiski notika, var būt maza saistība ar to, kas, iespējams, būtu noticis nolīguma neesamības gadījumā”. Tas tā vēl jo vairāk esot tad, ja nolīgums ievērojami groza vienas vai abu pušu pamudinājumus turpināt konkurenci.

261. Apstrīdētā lēmuma 1221. un 1226. apsvērumā Komisija norādīja, ka nolīguma ierobežojošās sekas ir jāvērtē salīdzinājumā ar faktisko ekonomisko un juridisko kontekstu, kurā būtu īstenota konkurence nolīguma neesamības gadījumā, un tas prasot pārbaudīt konkurences līmeni starp pusēm un trešo pušu konkurenci, it īpaši reālo un potenciālo konkurenci, kas būtu pastāvējusi nolīgumu neesamības gadījumā, un konkurences rīcību, kuru ģenētisko zāļu sabiedrības būtu varējušas īstenot šādā situācijā.

262. Attiecībā uz reālajām un konkrētajām iespējām, ka ģenērisko zāļu sabiedrības ienāk konkrētajos tirgos un konkurē ar Servier, Komisija atsaucās uz savu vērtējumu par potenciālo konkurenci starp Servier un ģenērisko zāļu sabiedrībām, kas bija veikts, vērtējot nolīgumu mērķi (apstrīdētā lēmuma 1222. apsvērums).

263. Visbeidzot, Komisija paskaidroja, ka tā vērtēs arī šo nolīgumu ierobežojošās sekas attiecībā uz konkurences struktūru, it īpaši analizējot pušu tirgus spējas un jautājumu par citu konkurences avotu esamību attiecībā uz Servier; šis jautājums ir atbilstīgs, kamēr tirgū nav jauna ienācēja (apstrīdētā lēmuma 1223.–1227. apsvērums).

264. Šajā ziņā Komisija apstrīdētā lēmuma 1228.–1240. apsvērumā it īpaši uzskatīja, ka konkurences spiedienam uz perindoprilu no citu zāļu puses bija ierobežota efektivitāte, un tā kontrastēja ar spiediena spēku, kas tika gaidīts (un visbeidzot ieviests) no ģenēriskā perindoprila puses. Komisijas ieskatā, šis ģenēriskā perindoprila izdarītais konkurences spiediens bija izšķirīgs, jo apstrīdēto darbību mērķis bija tieši šā spiediena neitralizēšana. Ja salīdzina ar ģenērisko zāļu konkurences spēku, pārējo zāļu ietekme uz perindoprilu esot bijusi nepietiekama, lai īstenotu efektīvu konkurences spiedienu.

265. Ģenērisko zāļu konkurences spiediena izslēgšanai līdz ar to esot bijušas nozīmīgas sekas attiecībā uz patērētāju kopējiem izdevumiem par perindoprilu. Ja ģenēriskās zāles tirgū neienāktu, Servier nebūtu saskārusies ar efektīvu konkurenci, jo, izņemot ģenērisko perindoprilu, attiecībā uz Servier nebūtu izdarīts cits nozīmīgs spiediens. Ciktāl Servier spēja noturēt virs konkurences līmeņa cenas esot bijusi saistīta ar izlīguma nolīgumiem, ko tā bija noslēgusi ar ģenērisko zāļu sabiedrībām, esot arī iespējams parādīt tiešas šo nolīgumu pretkonkurences sekas (apstrīdētā lēmuma 1240.–1243. apsvērums).

266. Apstrīdētā lēmuma 1244.–1269. apsvērumā Komisija skaidroja, ka brīdī, kad tika noslēgti nolīgumi starp Servier un ģenērisko zāļu sabiedrībām, tirgus struktūru raksturoja ierobežots skaits ģenērisko zāļu sabiedrību, kuras gatavojās ienākt tirgū. Izņemot puses, kuras noslēdza ar Servier šos nolīgumus, Servier esot palikuši tikai divi tieši būtiski apdraudējumi no ģenērisko zāļu sabiedrību puses. Komisija secināja, ka šādos apstākļos arī viena konkurenta izslēgšana nozīmīgi samazina iespēju ģenērisko zāļu ražotāju efektīvai un gribētajā laikā īstenotai ienākšanai tirgū.

267. Pēc tam apstrīdētā lēmuma 1813.–1850. apsvērumā (pēc 5.5. sadaļas) Komisija vērtēja jautājumu par to, vai Krka nolīgumi bija konkurences ierobežojums seku dēļ, un šis vērtējums ierobežoti attiecās tikai uz Francijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes tirgu (apstrīdētā lēmuma 1816. apsvērums).

268. Komisijas ieskatā, Krka bija potenciāls Servier konkurents šajos trīs tirgos un tai bija reālas un konkrētas iespējas tajos drīzumā ienākt. Krka esot bijusi perindoprila faktiskā piegādātāja piecos ģeogrāfiskajos tirgos un gatavojās ienākt vairākos citos tirgos, un tas esot parādījis tās nodomus šajā ziņā. Turklāt Krka esot varējusi ienākt tirgos, kuros tā nebija faktiskā piegādātāja, īsā laikposmā, jo tā bija pabeigusi sava produkta izstrādi. Krka arī esot aktīvi gatavojusi vietu savam produktam, izmantojot tiesvedību Apvienotajā Karalistē, un esot bijusi pārliecināta par patenta 947 spēkā neesamību (apstrīdētā lēmuma 1820. apsvērums).

269. Mudinot Krka apņemties neienākt minētajos tirgos, Krka nolīgumu sekas esot bijušas tādas, ka ar tiem tika izslēgtas šīs iespējas ienākt Francijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes tirgū. Ja Krka nolīgumu nebūtu, Krka būtu turpinājusi radīt konkurences draudus kā potenciālais ģenērisko zāļu ražotājs, kas ienāk šajos tirgos ar perindoprilu (apstrīdētā lēmuma 1824.–1834. apsvērums).

270. Tāpat Komisija uzskatīja, ka brīdī, kad tika noslēgti Krka nolīgumi, Krka bija viens no tūlītējiem Servier draudiem (apstrīdētā lēmuma 1843. un 1849. apsvērums) un ka, ņemot vērā tirgus struktūru, arī viena konkurenta izslēgšana nozīmīgi ierobežoja iespēju ģenērisko zāļu ražotājiem efektīvi un gribētajā laikā īstenot ienākšanu tirgū (apstrīdētā lēmuma 1844. apsvērums), un tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka Krka bija arī uz perindoprila bāzes ražoto produktu potenciāla piegādātāja pārējām ģenērisko zāļu sabiedrībām (apstrīdētā lēmuma 1848. apsvērums).

271. Līdz ar to Komisija secināja, ka Krka nolīgumu sekas bija tādas, ka ar tiem tika būtiski ierobežota potenciālā konkurence starp Servier un ģenērisko zāļu sabiedrībām (apstrīdētā lēmuma 1850. apsvērums).

ii)    Pārsūdzētais spriedums

272. Servier pirmajā instancē izvirzīto desmito pamatu, kas attiecas uz Krka nolīgumu kļūdainu kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu seku dēļ, Vispārējā tiesa vērtēja pārsūdzētā sprieduma 1075.–1232. punktā.

273. Pirmkārt, Vispārējā tiesa Komisijas izmantoto pieeju attiecībā uz konkurences ierobežojumu seku dēļ, kas rezumēta šo secinājumu 259.–263. punktā, kvalificēja kā “hipotētisku”, jo tā bija pamatota ar pieņēmumiem vai “iespējām”, nevis ar notikumu faktisko gaitu (pārsūdzētā sprieduma 1078.–1104. punkts).

274. Otrām kārtām, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka judikatūra, saskaņā ar kuru nolīgumu seku analīze ietver arī potenciālas sekas, nav piemērojama, ja ir runa par nolīgumu, kurš ir īstenots un par kuru Komisija ir piemērojusi sodu (pārsūdzētā sprieduma 1107.–1333. punkts).

275. Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 1140.–1217. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija bija pieļāvusi kļūdu vērtējumā, secinot Krka nolīgumu konkurences ierobežojuma seku dēļ raksturu.

276. Pirmām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 1142.–1187. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija nebija pierādījusi Krka izlīguma nolīguma netirgošanas noteikuma konkurenci ierobežojošās sekas. Komisija it īpaši neesot pierādījusi, ka, nepastāvot minētajam nolīgumam, Krka, iespējams, būtu ienākusi Francijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes tirgos. Šajā ziņā Komisija neesot ņēmusi vērā to, ka Krka atzina patenta 947 spēkā esamību. Attiecībā uz šo atzīšanu Vispārējā tiesa galvenokārt pārsūdzētā sprieduma 1148.–1169. punktā atkārtoti minēja tos pašus apsvērumus kā tie, ar kuriem tā pamatojās, vērtējot Krka nolīgumu mērķi un kuri jau tika analizēti, vērtējot apelācijas pirmo pamatu (114).

277. Vispārējās tiesas ieskatā, vienīgi atsaucoties uz “konkurences draudu”, ko Krka esot turpinājusi radīt, Komisija neesot pierādījusi, ka konkurence, kāda tā būtu bijusi, neesot nolīgumam, iespējams, būtu bijusi atvērtāka. Turklāt Komisijai esot bijis jāprecizē, kādas būtu bijušas iespējamās tā “konkurences drauda” sekas, it īpaši uz produktu cenām, ražīgumu, kvalitāti un dažādību, vai arī jauninājumiem, ko Krka būtu turpinājusi radīt attiecībā uz Servier Krka nolīgumu neesamības gadījumā (pārsūdzētā sprieduma 1174.–1179. punkts).

278. Otrām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 1192.–1213. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija nebija pierādījusi izlīguma nolīguma neapstrīdēšanas noteikuma konkurenci ierobežojošās sekas. Komisija it īpaši neesot pierādījusi, ka, nepastāvot minētajam nolīgumam, tiesvedību starp Krka un Servier turpināšanās būtu varbūtēji vai pat ticami ļāvusi notikt ātrākai vai pilnīgai patenta 947 atzīšanai par spēkā neesošu. Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Krka izstāšanās no procedūrām, kurās tā bija iesaistīta, proti, procedūrām Anglijas tiesā (115) un EPI (116), nebija radījusi sekas attiecībā uz patenta 947 izbeigšanu. Notikumi pēc nolīguma noslēgšanas, proti, patenta 947 atzīšana par spēkā neesošu Apvienotajā Karalistē tiesvedībā starp Servier un Apotex (117) un tas, ka EPI Tehnisko sūdzību palāta atcēla patentu 947 (118), esot parādījuši, ka šis patents katrā ziņā tika atcelts, neatkarīgi no Krka uzsāktajām darbībām. Komisija neesot pierādījusi, ka šo darbību turpināšana būtu ietekmējusi to, ka minētā patenta atzīšana par spēkā neesošu būtu notikusi ātrāk vai pilnīgāk (pārsūdzētā sprieduma 1194.–1207. punkts).

279. Visbeidzot, trešām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 1214. un 1215. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija nebija pierādījusi arī Krka cesijas un licences nolīguma konkurenci ierobežojošās sekas.

280. Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 1219.–1232. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija bija pieļāvusi tiesību kļūdu, neņemot vērā notikumu faktisko gaitu, kāda tā bija novērojama tās lēmuma pieņemšanas brīdī, un savu aprakstu par konkurenci nolīguma neesamības gadījumā pamatojot ar hipotētiskiem pieņēmumiem vai iespējām.

281. Līdz ar to Vispārējā tiesa secināja, ka Komisija nebija pierādījusi, ka Krka nolīgumi bija konkurences ierobežojums seku dēļ, un apmierināja Servier pirmajā instancē izvirzīto desmito pamatu (pārsūdzētā sprieduma 1217. un 1232. punkts).

2)      Apelācijas pamats attiecībā uz “Krka” nolīgumu sekām

282. Saistībā ar apelācijas septīto pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējās tiesas apsvērumos, kas rezumēti šo secinājumu 272.–281. punktā, ir pieļauta virkne tiesību kļūdu.

283. Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 1128., 1178., 1179. un 1227.–1231. punktā uzskatot, ka ar faktiskajām sekām, kas ir potenciālās konkurences ierobežošana starp Servier un Krka, nebija pietiekami, lai pierādītu, ka Krka nolīgumi bija konkurences ierobežojumi seku dēļ. Komisija esot parādījusi, ka šo nolīgumu noslēgšanas brīdī Krka bija reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū, un minētie nolīgumi tās esot izslēguši, un tas atbilstot judikatūrā prasītajai hipotētiskajai analīzei. Šis pierādīšanas standarts neesot jāmaina tāpēc, ka patenti bija spēkā un nebija paredzams ar patentiem saistīto strīdu iznākums.

284. Līdz ar to pārsūdzētā sprieduma 1123., 1160., 1161., 1165., 1168., 1169., 1173., 1174., 1178., 1179., 1183., 1204., 1206., 1207., 1209., 1221., 1226. un 1231. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka Komisijai esot bijis jāpierāda, ka, nepastāvot Krka nolīgumiem, Krka, iespējams, būtu ienākusi trīs attiecīgajos tirgos “riskējot”, un ka tai esot bijis jākonkretizē iespējamās sekas “konkurences draudam”, ko Krka esot turpinājusi radīt attiecībā uz cenām un citiem konkurences parametriem. Tāpat Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1198.–1207. punktā esot kļūdaini prasījusi, lai Komisija pierāda, ka apstāklis, ka Krka turpina notiekošās tiesvedības, ko tā pārtrauca saistībā ar Krka nolīgumiem, būtu ļāvis notikt ātrākai vai pilnīgākai patenta 947 atzīšanai par spēkā neesošu.

285. Tāpat Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 1107.–1128. un 1225. punktā pretkonkurences seku analīzē nošķirot īstenotos nolīgumus un neīstenotos nolīgumus, uzskatot, ka judikatūra attiecībā uz potenciālo seku ņemšanu vērā nav atbilstīga gadījumā, kad nolīgumi ir tikuši īstenoti.

286. Turklāt Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 1130., 1151., 1170., 1181., 1210. un 1219. punktā prasot, lai, vērtējot nolīguma sekas, tā ņemtu vērā visus faktiskos apstākļus, kas radās, pirms tā pieņēma savu lēmumu. Nolīguma pretkonkurences raksturs, gluži pretēji, esot jāvērtē tā noslēgšanas brīdī.

287. Visbeidzot Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdu un sagrozīja pierādījumus, pārsūdzētā sprieduma 1148.–1170. punktā uzskatot, ka, nepastāvot Krka nolīgumiem, Krka, iespējams, nebūtu ienākusi attiecīgajos tirgos, jo tā atzina patenta 947 spēkā esamību.

i)      Par hipotētisko analīzi

288. Lai vērtētu šo kritiku, ir jāsāk ar atgādinājumu – saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nolīguma konkurenci ierobežojošas sekas var būt gan faktiskas, gan potenciālas (119).

289. Lai vērtētu šīs sekas, konkurence ir jāizvērtē reālā kontekstā, kāds tas būtu attiecīgā nolīguma neesamības gadījumā (120).

290. Šajā nolūkā ir jāņem vērā tostarp preču – uz kurām attiecas nolīgums – raksturs, to ierobežotais vai neierobežotais daudzums, pušu stāvoklis un nozīmīgums attiecīgo preču tirgū, šī nolīguma izolēts raksturs vai, gluži pretēji, tā vieta kādā nolīgumu kopumā. Šajā ziņā līdzīgu nolīgumu pastāvēšana ir apstāklis, kas – lai gan tas ne vienmēr būs noteicošs – kopā ar citiem apstākļiem var veidot ekonomisko un juridisko kontekstu, kurā ir izvērtējams minētais nolīgums (121).

291. Scenārijam, kas ir ņemts vērā, balstoties uz pieņēmumu, ka attiecīgais nolīgums nepastāv, ir jābūt reālistiskam. Raugoties no šāda skatupunkta, attiecīgajā gadījumā ir likumīgi ņemt vērā varbūtējos notikumus, kas rastos tirgū šī nolīguma neesamības gadījumā (122).

292. Vērtējot nolīguma ierobežojošās sekas, it īpaši ir iespējams balstīties uz potenciālo konkurenci, kuru rada potenciāls ienācējs tirgū, kas ar šo nolīgumu ir izslēgts, un uz aplūkojamā tirgus struktūru (123).

293. Tādā situācijā kā šajā lietā aplūkojamā tas tā ir vēl jo vairāk, ka – kā Tiesa pasludināja spriedumā Generics (UK) u.c. – hipotētiska scenārija konstatēšana nenozīmē, ka ir jāizdara galīgs konstatējums par ģenērisko zāļu ražotāja iespējām uzvarēt tiesvedībā par patentu vai par mazāk ierobežojoša nolīguma noslēgšanas iespējamību (124).

294. Hipotētiska scenārija vienīgais mērķis ir konstatēt šīs sabiedrības reālas rīcības iespējas šā nolīguma neesamības gadījumā un noteikt iespējamos tirgus apstākļus, kā arī tā struktūru attiecīgā nolīguma neesamības gadījumā (125). Lai gan minētais hipotētiskais scenārijs nevar būt nesvarīgs attiecībā uz ģenērisko zāļu sabiedrības iespējām uzvarēt tiesvedībā par patentu vai arī attiecībā uz mazāk ierobežojoša nolīguma noslēgšanas iespējamību, šie elementi tomēr ir tikai vieni no tiem, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu iespējamos tirgus apstākļus, kā arī tā struktūru attiecīgā nolīguma nenoslēgšanas gadījumā (126).

295. Tādējādi, lai pierādītu, ka pastāv potenciāla vai reāla tādu nolīgumu par izlīgumu kā šajā gadījumā aplūkotie būtiska ietekme uz konkurenci, konkurences iestādei nav jākonstatē ne tas, ka ģenērisko zāļu sabiedrība, kas ir šī nolīguma puse, iespējams, būtu uzvarējusi tiesvedībā par patentu, ne arī – ka minētā nolīguma puses, iespējams, būtu noslēgušas mazāk ierobežojošu nolīgumu par izlīgumu (127).

296. Ir jākonstatē, ka Komisijas veiktais Krka nolīgumu seku vērtējums, kas rezumēts šo secinājumu 259.–271. punktā, atbilst ar šo judikatūru iedibinātajai metodoloģijai, kā analizēt iespējamu hipotētisko scenāriju šo nolīgumu neesamības gadījumā.

297. Iesākumā Komisija pareizi izklāstīja analīzes ietvaru, norādot, ka tā vērtēs strīdīgo nolīgumu sekas salīdzinājumā ar faktisko ekonomisko un juridisko kontekstu, kurā būtu īstenota konkurence nolīgumu neesamības gadījumā, un ka tā tātad vērtēs konkurences līmeni starp pusēm, kas būtu bijis, un konkurences rīcību, ko ģenērisko zāļu sabiedrības būtu varējušas īstenot nolīguma neesamības gadījumā (šo secinājumu 261. punkts).

298. Turklāt, kā to izceļ Komisija, attiecībā uz Krka nolīgumu juridisko un ekonomisko kontekstu tā pietiekami ņēma vērā faktiskos apstākļus, kuros tie iekļāvās, ņemot vērā patentus un ar patentiem saistītos strīdus, it īpaši apstrīdētā lēmuma 1826., 1829. un 1835.–1846. apsvērumā un 2445. zemsvītras piezīmē.

299. Attiecībā uz judikatūru, kas izklāstīta šo secinājumu 290. punktā, Komisija arī pamatoti ņēma vērā attiecīgo nolīgumu vietu to līgumu kopumā, kurus Servier noslēdza ar ģenērisko zāļu sabiedrībām, un Servier īstenoto stratēģiju, kā arī pušu stāvokli tirgū (šo secinājumu 263.–266. punkts).

300. Attiecībā uz Krka Komisija pareizi ņēma vērā apstākli, ka Krka bija nozīmīgs potenciālais konkurents, pat viens no tūlītējiem Servier draudiem trīs tirgos, kas tika aplūkoti, analizējot Krka nolīgumu sekas, un tai bija reālas un konkrētas iespējas ienākt šajos tirgos, un ka ar Krka nolīgumiem šīs iespējas tika izslēgtas, mudinot Krka izbeigt centienus ienākt minētajos tirgos un apstrīdēt Servier patentus (šo secinājumu 268.–270. punkts).

301. Pretēji tam, ko uzskatīja Vispārējā tiesa it īpaši pārsūdzētā sprieduma 1174.–1178., 1183. un 1226. punktā, pierādot, ka, neesot Krka nolīgumiem, Krka būtu turpinājusi savus centienus ienākt attiecīgajos tirgos un ka šo nolīgumu sekas bija tādas, ka Krka tika izslēgta kā Servier potenciālais konkurents un līdz ar to tika izslēgta arī iespēja, ka īstenojas reālas un konkrētas iespējas attiecībā uz Krka ienākšanu šajos tirgos, Komisija pietiekami pamatoja minēto nolīgumu konkurenci ierobežojošās sekas.

302. Šajā ziņā pretēji tam, ko uzskatīja Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1183. un 1226. punktā, apsvērumi, kuri izklāstīti spriedumā lietā Visa Europe un Visa International Service/Komisija (128) un saskaņā ar kuriem nolīguma seku analīzes pamatā var būt potenciāla konkurence, ko rada potenciāls ienācējs tirgū, kurš ar šo nolīgumu ir izslēgts, nav bez nozīmes šajā gadījumā, jo Servier ar ģenērisko zāļu sabiedrībām noslēgto nolīgumu kontekstu raksturoja patenta 947 esamība. No šo secinājumu 294. punktā minētās judikatūras izriet, ka ar patentiem saistītais tādu nolīgumu konteksts kā tie, kas attiecas uz šo lietu, ir tikai jāņem vērā starp citiem elementiem atbilstoši šo nolīgumu kontekstam. Vienlaikus no tā neizriet, ka judikatūras principi, ar kuriem regulē nolīguma seku hipotētisko analīzi, zaudē savu atbilstību.

303. Līdz ar to Komisija pamatoti apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdu, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 1160., 1168., 1169., 1173. un 1182. punktā (šo secinājumu 276. punkts) prasot, lai tā pierāda, ka, neesot Krka nolīgumiem, Krka “iespējams” būtu ienākusi riskējot attiecīgajos tirgos vai ka, neesot šiem nolīgumiem, puses būtu noslēgušas mazāk ierobežojošu nolīgumu.

304. Turklāt, kā norāda Komisija, Vispārējās tiesas analīzē, kura minēta pārsūdzētā sprieduma 1148.–1169. punktā (šo secinājumu 276. punkts) un saskaņā ar kuru, neesot Krka nolīgumiem, Krka, iespējams, nebūtu ienākusi šajos tirgos, jo tā bija pārliecināta par patenta 947 spēkā esamību, ir pieļautas tās pašas kļūdas kā tās, kas jau tika konstatētas, vērtējot apelācijas pirmo pamatu (129).

305. Tāpat Vispārējā tiesa kļūdaini uzskatīja, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 1192.–1213. punktā (šo secinājumu 278. punkts), ka tam, lai pierādītu izlīguma nolīgumā ietvertā neapstrīdēšanas noteikuma sekas, Komisijai esot vajadzējis pierādīt, ka to tiesvedību turpināšanās, kuras Krka pārtrauca saskaņā ar šo nolīgumu, iespējams, būtu ļāvusi notikt ātrākai vai pilnīgākai patenta 947 atzīšanai par spēkā neesošu.

306. Kā norādīts šo secinājumu 293. un 295. punktā, spriedumā Generics (UK) u.c. Tiesa precizēja, ka tādā situācijā kā šajā lietā aplūkojamā hipotētiska scenārija konstatēšana neliek pierādīt, ka minētā nolīguma puses, iespējams, būtu noslēgušas mazāk ierobežojošu izlīguma nolīgumu vai ka ģenērisko zāļu sabiedrība aplūkojamā nolīguma puse, iespējams, būtu uzvarējusi tiesvedībā par patentu.

307. Faktiski tas nozīmē, ka konkurences iestādei, veicot šādu hipotētisko analīzi, ir jāapraksta nevis situācija, kas, neesot nolīgumam, būtu pastāvējusi patentu jomā, bet gan situācija, kas būtu pastāvējusi konkurences jomā. Attiecībā uz konkurenci hipotētiskais scenārijs būtu situācija, kurā ģenērisko zāļu sabiedrība būtu turpinājusi, pamatojoties uz savu pašas vērtējumu par situāciju saistībā ar patentiem, autonomi veidot savu tirdzniecības un tiesvedības stratēģiju, lai gūtu lielāko labumu no savām reālajām un konkrētajām iespējām ienākt tirgū. Situācija, kas būtu pastāvējusi, neesot nolīgumiem, tātad būtu situācija, kurā šīs reālās un konkrētās iespējas būtu varējušas īstenoties (130).

308. Šajā gadījumā Krka nolīgumu konkurenci ierobežojošās sekas pastāvēja tieši tajā, ka tika izslēgts tas, ka šīs Krka reālās un konkrētās iespējas ienākt aplūkojamajos tirgos var īstenoties.

309. Tas, ka, veicot hipotētisko analīzi, nevar ar pārliecību noteikt, vai šīs iespējas patiešām būtu īstenojušās, neko neatņem to izslēgšanas faktiskajam raksturam. Runājot par ietekmi uz konkurenci, būtisks ir nevis apstāklis, ka Krka ar visiem līdzekļiem ienāk attiecīgajos tirgos vai liek atzīt patentu par spēkā neesošu, bet gan tas, ka tai bija spējas un ciešs nodoms ienākt tirgū un likt atzīt patentu par spēkā neesošu, lai varētu gūt labumu no brīvas konkurences, pirms veikt saskaņošanu ar Servier (131).

310. Pretēji tam, ko uzskatīja Vispārējā tiesa, šādā hipotētiskajā analīzē nav nekā “hipotētiska”. Sekas, ka tiek izslēgta potenciāla konkurence, nav mazāk reālas nekā tādas sekas, ka tiek izslēgta reāla jeb esoša konkurence, ņemot vērā, ka nolīgumu par neiesaistīšanos konkurencē var noslēgt gan ar potenciālu, gan ar faktisku konkurentu.

311. Vispārējās tiesas pieejā ir atstāts bez ievērības tas, ka ar LESD 101. pantu netiek aizsargāta vienīgi faktiskā konkurence, bet arī potenciālā konkurence, bez kuras jaunu uzņēmēju ieiešana tirgū nekad nevarētu konkrēti īstenoties (132).

312. Turklāt, kā apgalvo Komisija, Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 1179. punktā prasot, lai tā precizē nolīgumu iespējamās sekas attiecībā uz cenām un citiem konkurences parametriem, ir pārkāpusi principu, saskaņā ar kuru līdzīgi pārējām Līgumā iekļautajām konkurences tiesību normām LESD 101. panta mērķis ir ne vien aizsargāt konkurentu vai patērētāju tiešās intereses, bet arī aizsargāt tirgus struktūru un līdz ar to konkurenci pašu par sevi. Tādējādi Tiesa lēma, ka uzņēmumu saskaņotas darbības pret konkurenci vērsta mērķa konstatēšanu nevar pakārtot šīs darbības tiešās saiknes ar patērētājiem piemērojamām cenām konstatēšanai (133). Nevar būt citādi, kad tiek konstatētas uzņēmumu saskaņotas darbības pretkonkurences sekas.

313. Turklāt Komisija tāpat pamatoti apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 1180. un 1210. punktā Vispārējā tiesa kļūdaini noraidīja premisu, ka nozīmīga potenciālas konkurences avota izslēgšana pati par sevi var radīt sekas attiecībā uz cenām un citiem konkurences parametriem ar saprātīgu iespējamības pakāpi.

ii)    Par to, kurā brīdī ir jāveic hipotētiskā analīze

314. Komisija arī norāda, ka Vispārējā tiesa nepamatoti pieprasīja, ka īstenota nolīguma seku analīzei ir nepieciešams vērtēt visus faktiskos apstākļus pēc tā noslēgšanas. Komisijas ieskatā, lai analizētu hipotētisko scenāriju, gluži pretēji, ir [jāvērtē fakti] brīdī, kurā tika noslēgts nolīgums.

315. Nolīguma mērķa analīzes LESD 101. panta piemērošanas vajadzībām vietā ir jāveic analīze par šā nolīguma sekām, ja, ņemot vērā nolīguma veidu un mehānismus, kurus ar to ievieš, tos analizējot kontekstā, nav iespējams secināt, ka minētā nolīguma mērķis ir ierobežot konkurenci (134). Tādā gadījumā ir jāanalizē, vai mehānismi, kuri ieviesti ar nolīgumu, ņemot vērā to darbību, kontekstu un konkurences situāciju konkrētajā tirgū, tad, kad tie tiks piemēroti, radīs konkurenci ierobežojošas sekas.

316. Šāda nolīguma seku analīze ir nepieciešama, piemēram, tad, ja iestāde saskaras ar vienu vai vairākiem nolīgumiem, kuri veido sarežģītu kopumu, kas ietver gan konkurenci veicinošas, gan pret konkurenci vērstas daļas un tā pretkonkurences raksturu nav iespējams noteikt, nevērtējot sekas (135); tās mērķis ir noteikt, kādu ietekmi uz konkurenci nolīgums var radīt attiecīgajā tirgū (136).

317. No šo secinājumu 289. punktā minētās judikatūras izriet, ka hipotētiskā analīze nozīmē, ka konkurence ir jāizvērtē reālā kontekstā, kāds tas būtu strīdīgā nolīguma neesamības gadījumā. Tas noteikti nozīmē, ka ir jāvērtē, kas būtu noticis nolīguma neesamības gadījumā, nevis kas faktiski notika, nolīgumam esot. Faktiskie notikumi, kas ir notikuši nolīguma ieviešanas laikā un pēc tam, noteikti jau ir minētā nolīguma esamības ietekmēti. Tādējādi tāda hipotētiskā analīze, kas balstās uz šādu situāciju, kura jau ir ietekmējusi brīvu konkurenci, kā Vispārējās tiesas veiktā it īpaši pārsūdzētā sprieduma 1192.–1213. punktā (skat. šo secinājumu 278. punktu), ciktāl tajā ir secināts, ka faktiskajiem notikumiem, kas risinājās minētā nolīguma īstenošanas laikā, nebija ierobežojošu seku, līdzinās riņķveida argumentācijai, kurā nav ievēroti paši šādas analīzes pamati, kā tas prasīts šo secinājumu 289.–295. punktā minētajā judikatūrā.

318. Lai arī principā nav izslēgts, ka, veicot analīzi par nolīguma negatīvajām sekām tirgū, tiek ņemti vērā turpmākie notikumi, kas it īpaši saistīti ar tā īstenošanu, kā Komisija ir norādījusi (skat. apstrīdētā lēmuma 1220. apsvērumu un šo secinājumu 260. punktu), šos elementus nevar ņemt vērā, lai pierādītu hipotētisku scenāriju, kurš kļūdaini balstīts uz šāda nolīguma esamību pašu par sevi, lai gan minētajam scenārijam būtu jāizriet no tā neesamības.

319. Līdz ar to Vispārējā tiesa kļūdaini balstījās uz tiesvedību Apvienotās Karalistes tiesās un EPI norisi un rezultātiem pēc tam, kad Krka izstājās no šīm tiesvedībām, lai secinātu, ka Krka izlīguma nolīgumā iekļautajam neapstrīdēšanas noteikumam nebija ierobežojošu seku (skat. šo secinājumu 278. punktu). Pat tad, ja minēto tiesvedību turpināšana no Krka puses nebūtu novedusi pie atšķirīga rezultāta patentu un tiesvedību ziņā nekā rezultāts, ko ar tiesvedību turpināšanu panāca citi tirgus dalībnieki (un tas pat nav pierādīts), tam nebūtu nozīmes, veicot hipotētisku vērtējumu par minētā noteikuma sekām. Šim nolūkam svarīgs ir jautājums par to, vai šī noteikuma sekas bija tādas, ka Krka atteicās no saviem centieniem konkurēt ar Servier, it īpaši turpinot attiecīgās tiesvedības.

320. No tā izriet, ka Komisijas uzskats, ka hipotētiskā analīze ir jāveic nolīguma noslēgšanas brīdī, nav kļūdains. Gluži pretēji, kā Tiesa ir nospriedusi, kādas darbības pret konkurenci vērstās sekas ir jāizvērtē tās izdarīšanas brīdī (137). Tas ir atbilstoši, ciktāl ir runa par tādiem nolīgumiem, kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū un kuri ir aizliegti ar LESD 101. panta 1. punktu. Līdz ar to jautājums par to, vai nolīgumam ir pretkonkurences mērķis vai sekas, principā ir jāvērtē tā noslēgšanas brīdī.

321. Turpmākie notikumi, kas nav atkarīgi no pušu gribas un ar nolīgumu ieviestajiem mehānismiem, nevar atcelt tāda nolīguma pretkonkurences raksturu, kura sekas bija tādas, ka tika ierobežota konkurence tā noslēgšanas brīdī (138). Kā Komisija paskaidroja it īpaši tiesas sēdē šajā apelācijas tiesvedībā, turpmāks notikums, kas neitralizē nolīguma ietekmi, ir jāņem vērā tikai ex nunc, sākot ar tā iestāšanās brīdi, lai noteiktu ilgumu LESD 101. panta pārkāpumam, ko radīja nolīgums. Turklāt tieši tādā veidā Komisija šajā gadījumā ņēma vērā turpmākos notikumus, kas norisinājās pēc strīdīgo nolīgumu noslēgšanas, proti, patenta 947 atcelšanu Apvienotajā Karalistē, Nīderlandē, kā arī no EPI puses, lai noteiktu pārkāpumu attiecīgos beigu datumus (attiecībā uz Krka skat. apstrīdētā lēmuma 2126. apsvērumu).

322. Turklāt attiecībā uz šo jautājumu pārsūdzētajā spriedumā ir pretrunīgs pamatojums. Minētā sprieduma 856. punktā Vispārējā tiesa attiecībā uz nolīgumu, ko Servier bija noslēgusi ar Lupin, konstatēja, ka iespējami notikumi pēc šā nolīguma noslēgšanas nevar neitralizēt tā ierobežojošo raksturu un ka “ir jānošķir, pirmām kārtām, jautājums par pašu pārkāpuma esamību, ko nevar likt apstrīdēt tikai kādu nākotnes notikumu rašanās iespējamība, un, otrām kārtām, jautājums par pārkāpuma ilgumu, kas var būt atkarīgs no šo notikumu faktiskās rašanās”.

323. Šis apsvērums precīzi atbilst Komisijas argumentācijai attiecībā uz Krka nolīgumu sekām. Nav iespējams saprast iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa šo jautājumu vērtēja atšķirīgi attiecībā uz minētajiem nolīgumiem, no vienas puses, un nolīgumu starp Servier un Lupin, no otras puses.

iii) Par atbilstības neesamību nošķīrumam starp īstenotiem nolīgumiem un neīstenotiem nolīgumiem

324. No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējās tiesas veiktais nošķīrums starp tādu nolīgumu seku analīzi, kuri ir tikuši īstenoti, un tādu nolīgumu seku analīzi, kuri nav tikuši īstenoti (skat. pārsūdzētā sprieduma 1107.–1133. punktu un šo secinājumu 274. punktu), nav atbilstošs. Ciktāl hipotētisko analīzi veic nolīguma noslēgšanas brīdī, šim nošķīrumam nav nozīmes nolīguma seku noteikšanai, pat ja nav izslēgts, ka saistībā ar nolīguma kontekstu tiek ņemti vērā turpmāki notikumi, kas saistīti ar tā īstenošanu.

325. Turklāt no judikatūras izriet, ka arī tāds nošķīrums starp reālu un potenciālu ietekmi kā tas, ko Vispārējā tiesa izmantoja savā nošķīrumā starp īstenotiem nolīgumiem un neīstenotiem nolīgumiem, nav atbilstīgs, jo hipotētiskajā analīzē katrā ziņā ir jāņem vērā potenciālā ietekme tikpat lielā mērā kā reālā ietekme (139).

326. Turklāt Vispārējās tiesas secinājumi par apgalvoto nošķīrumu starp īstenotiem nolīgumiem un neīstenotiem nolīgumiem to seku analīzes vajadzībām neizriet arī no judikatūras, kuru Vispārējā tiesa šajā nolūkā analizēja pārsūdzētā sprieduma 1107.–1133. punktā (šo secinājumu 274. punkts). Vēl bez Vispārējās tiesas piedāvātās interpretācijas attiecībā uz šo judikatūru pārāk kazuistiskā rakstura tā ne tikai ir pretrunā LESD 101. panta sistēmai un mērķim (skat. šo secinājumu 320. punktu), bet arī tajā no šīs judikatūras ir izdarīti secinājumi, kas nav saderīgi ar tajā skaidri paustajām atziņām, kuras atsaucas gan uz vērtēto nolīgumu reālajām, gan potenciālajām sekām.

3)      Secinājumi par “Krka” nolīgumu sekām

327. No iepriekš minētajiem apsvērumiem, kas veikti, vērtējot Komisijas apelācijas septīto pamatu (skat. šo secinājumu 282.–326. punktu), izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kvalificējot par “hipotētisku” un noraidot pieeju, kura nozīmēja balstīties uz reālajām sekām, kādas rada Krka kā potenciāla konkurences avota izslēgšana, lai pierādītu Krka nolīgumu konkurenci ierobežojošās sekas. Vispārējās tiesas konstatējums, ka šie nolīgumi nav kvalificējami kā konkurences ierobežojums seku dēļ (pārsūdzētā sprieduma 1217. un 1232. punkts), tātad ir balstīts uz analīzi, kurā ir pieļautas tiesību kļūdas, un ir jānoraida.

328. Kā jau tika atgādināts šo secinājumu 251. punktā, atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var pieņemt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

329. No apelācijas septītā pamata vērtējuma izriet, ka tā tas ir šajā lietā attiecībā uz konstatējumu par Krka nolīgumu pretkonkurences sekām. Šis vērtējums parādīja, ka desmitais pamats, kuru pirmajā instancē bija izvirzījusi Servier un uz kuru balstās Vispārējās tiesas analīze (skat. pārsūdzētā sprieduma 1217. un 1232. punktu), neļauj atspēkot Komisijas konstatējumu par to, ka Krka nolīgumu sekas bija tādas, ka tika būtiski ierobežota potenciālā konkurence starp Servier un ģenērisko zāļu sabiedrībām (apstrīdētā lēmuma 1850. apsvērums).

330. Līdz ar to Tiesa var izskatīt lietu un noraidīt Servier pirmajā instancē izvirzīto desmito pamatu attiecībā uz Krka nolīgumu sekām, kas liks apstiprināt apstrīdēto lēmumu šajā ziņā.

c)      Secinājumi par pārkāpuma esamību atbilstoši LESD 101. panta 1. punktam attiecībā uz “Krka” nolīgumiem

331. No šo secinājumu 250.–253. un 327.–330. punktā minētajiem konstatējumiem izriet, ka Vispārējās tiesas secinājumi par Krka nolīgumu pretkonkurences mērķa un pretkonkurences seku neesamību (pārsūdzētā sprieduma 1217. un 1232.–1234. punkts) ir jāatceļ un ka Tiesa var skatīt lietu šajā ziņā un noraidīt pirmajā instancē izvirzītos pamatus par šo nolīgumu pretkonkurences mērķa un pretkonkurences seku neesamību. Līdz ar to Tiesa var apstiprināt apstrīdētā lēmuma konstatējumu, ka šie nolīgumi bija vienots un turpināts LESD 101. panta pārkāpums, kā arī Servier šajā ziņā uzlikto naudas sodu (apstrīdētā lēmuma 4. pants un 7. panta 4. punkts).

2.      Par LESD 102. pantu

332. Ar apelācijas astoto līdz vienpadsmito pamatu Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, atceļot apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz konstatējumu par Servier izdarītu LESD 102. panta pārkāpumu.

333. Vispārējā tiesa apmierināja visus Servier pirmajā instancē izvirzītos pamatus (četrpadsmito līdz septiņpadsmito pamatu) par LESD 102. panta pārkāpumu, pamatojoties uz savu konstatējumu par to, ka Komisija bija kļūdaini noteikusi konkrēto gala produktu tirgu kā tādu, kurš ierobežoti attiecas tikai uz perindoprila molekulu tā oriģinālajā un ģenēriskajā versijā.

334. Pirms tiek vērtēti Komisijas apelācijas pamati, ar kuriem apstrīd šo konstatējumu (b), ir lietderīgi rezumēt apstrīdētā lēmuma un pārsūdzētā sprieduma konstatējumus šajā ziņā (a).

a)      Apstrīdētajā lēmumā un pārsūdzētajā spriedumā veiktie konstatējumi par LESD 102. pantu

1)      Apstrīdētais lēmums

335. Pirmkārt, Komisija konstatēja, ka konkrētajā gala produktu tirgū ietilpa tikai perindoprils gan tā oriģinālajā, gan ģenēriskajā versijā. Tā veica šo konstatējumu attiecībā uz četrām vērtētajām dalībvalstīm, proti, Franciju, Nīderlandi, Poliju un Apvienoto Karalisti, laikā no 2000. līdz 2009. gadam (apstrīdētā lēmuma 6. sadaļa, 2128.–2549. apsvērums).

336. Lai nonāktu pie šā secinājuma, Komisija vispirms paskaidroja, ka perindoprils, ko lieto hipertensijas ārstēšanai, protams, pieder pie “angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoru (AKEI) klases”; tie attiecīgajā laikposmā veidoja grupu, kurā ietilpa sešpadsmit dažādas molekulas ar tādu pašu iedarbības veidu un bieži vien līdzīgām ārstnieciskajām indikācijām un blakusparādībām. Tomēr visi AKEI neveidojot pilnīgi homogēnu zāļu grupu un perindoprilu atzīstot noteiktu tādu īpašību dēļ, kuras to atšķir no pārējiem AKEI. Tirgus noteikšanai atbilstīgā laikposma sākumā, 2000. gadā, AKEI klase jau bija piesātināta un lielākā daļa AKEI jau bija pieejami ģenēriskajā versijā. AKEI ģenēriskās versijas, ko uzskata par vistuvākajām perindoprilam, bija kļuvušas pieejamas laikā no 1999. līdz 2005. gadam (apstrīdētā lēmuma 92., 93., 2144., 2145., 2149., 2165.–2171., 2449. un 2537. apsvērums un 21., 24., 27. un 30. tabula).

337. Turpinot, vērtējot konkurences spiedienu, kādam bija pakļauts perindoprils, Komisija konstatēja, ka Servier bija balstījusies uz atšķirībām starp AKEI un perindoprila īpašajām pazīmēm, savos veicināšanas pasākumos attiecībā uz ārstiem, kas izraksta zāles, īstenojot diferenciācijas politiku (apstrīdētā lēmuma 2445.–2457. apsvērums).

338. Turklāt un it īpaši Komisija konstatēja, ka pārējo AKEI cenu ļoti ievērojamā pazemināšanās pēc to ģenērisko versiju ienākšanas tirgū neizraisīja ne perindoprila cenu pazemināšanos, ne Servier veicināšanas pasākumu izmaksu pazemināšanos – tās attiecīgajā laikposmā palika nemainīgas, ne arī pārdotā perindoprila apjoma samazināšanos – tas pastāvīgi pieauga. Pārējo AKEI cenu ievērojamā pazemināšanās tātad neizraisīja perindoprila aizstāšanu ar šiem citiem AKEI. Komisija no tā secināja, ka laikposmā, par kuru notika izmeklēšana, perindoprils nebija pakļauts nekādam nozīmīgam konkurences spiedienam, ko izraisītu pārējie AKEI, un ka Servier tādējādi ievērojamā mērā varēja rīkoties neatkarīgi no pārējiem AKEI ražotājiem (apstrīdētā lēmuma 2460.–2495., 2521. un 2544. apsvērums).

339. Visbeidzot Komisija konstatēja, ka pārējo AKEI radītais ierobežotais konkurences spiediens uz perindoprilu būtiski kontrastēja ar spēcīgo spiedienu, kāds bija gaidāms un, iespējams, radīsies no perindoprila ģenērisko versiju ienākšanas tirgū, jo tās varēja konkurēt ar visu pastāvošo oriģinālā perindoprila pārdošanas apjomu. Turklāt Komisija aplēsa, ka perindoprila ģenērisko versiju radītais konkurences spiediens ir jāuzskata par izšķirīgu aplūkojamo produktu tirgus vērtējumā, kamēr apstrīdēto darbību mērķis bija neitralizēt šo pašu spiedienu (apstrīdētā lēmuma 2528.–2546. apsvērums).

340. Otrkārt, Komisija analizēja Servier stāvokli konkrētajā gala produktu tirgū un secināja, ka attiecīgajā laikposmā Servier atradās dominējošā stāvoklī LESD 102. panta izpratnē oriģinālā un ģenēriskā perindoprila tirgū Apvienotajā Karalistē, Nīderlandē, Francijā un Polijā (apstrīdētā lēmuma 6. sadaļa, 2550.–2600. apsvērums).

341. Treškārt, Komisija konstatēja, ka konkrētais augšupējais tirgus attiecībā pret gala produktu tirgu, proti, tehnoloģijas tirgus, ierobežoti ietvēra tikai perindoprila tehnoloģiju un ka Servier ieņēma dominējošu stāvokli arī šajā konkrētajā tehnoloģijas tirgū (apstrīdētā lēmuma 7. sadaļa, 2601.–2758. apsvērums).

342. Visbeidzot, ceturtkārt, Komisija vērtēja Servier rīcību un secināja, ka Servier vienotā un turpinātā stratēģija, kas it īpaši apvienoja AFS tehnoloģijas iegādi un izlīguma nolīgumus patentu jomā, pretī saņemot apgrieztu maksājumu, bija vienots un turpināts LESD 102. panta pārkāpums (apstrīdētā lēmuma 8. sadaļa, 2759.–2998. apsvērums).

2)      Pārsūdzētais spriedums

343. Vispārējā tiesa savukārt apmierināja, pirmkārt, Servier pirmajā instancē izvirzīto četrpadsmito pamatu par konkrētā gala produktu tirgus noteikšanu LESD 102. panta piemērošanas vajadzībām. Vispārēja tiesa uzskatīja, ka Komisija bija kļūdaini noteikusi konkrēto tirgu kā tādu, kas ierobežoti ietver tikai perindoprila molekulu (pārsūdzētā sprieduma 1367.–1592. punkts).

344. Šis Servier pirmajā instancē izvirzītais četrpadsmitais pamats bija sadalīts trīs iebildumos (pārsūdzētā sprieduma 1367.–1370. punkts).

345. Vispirms veikusi ievada apsvērumus (pārsūdzētā sprieduma 1371.–1405. punkts), Vispārējā tiesa, pirmām kārtām, vērtēja un noraidīja pirmā iebilduma pirmo daļu attiecībā uz to, ka nebija ņemti vērā visi ekonomiskā konteksta elementi (pārsūdzētā sprieduma 1406.–1417. punkts). Otrām kārtām, Vispārējā tiesa vērtēja un apmierināja otro iebildumu attiecībā uz to, ka Komisija nebija atzinusi AKEI terapeitiskās iedarbības aizstājamību (pārsūdzētā sprieduma 1418.–1566. punkts). Trešām kārtām, Vispārējā tiesa vērtēja un apmierināja pirmā iebilduma otro daļu attiecībā uz pārāk lielo nozīmi, kas tirgus analīzē piedēvēta cenas kritērijam (pārsūdzētā sprieduma 1567.–1585. punkts). Ceturtām kārtām, Vispārējā tiesa konstatēja, ka nebija vairs jāatbild uz trešo iebildumu attiecībā uz to, ka Komisijas veiktajā cenu ekonometriskajā analīzē bija pieļauta metodoloģiska kļūda (pārsūdzētā sprieduma 1586. punkts).

346. Šī vērtējuma noslēgumā Vispārējā tiesa, vienlaikus pārsūdzētā sprieduma 1374. punktā atgādinājusi principu, ka tiesas veiktā Komisijas izdarīto sarežģīto ekonomisko vērtējumu kontrole ietver vienīgi pārbaudi par to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi un noteikumi par pamatojuma norādīšanu, kā arī vai fakti ir saturiski pareizi, vai nav pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (140), secināja, ka šajā gadījumā Komisija bija pieļāvusi virkni “kļūdu” konkrētā tirgus noteikšanas analīzē un tādējādi bija kļūdaini sašaurinājusi konkrēto gala produktu tirgu vienīgi līdz perindoprila molekulai, kā rezultātā bija jāapmierina pirmajā instancē izvirzītais četrpadsmitais pamats (pārsūdzētā sprieduma 1589.–1592. punkts).

347. Turpinot, otrkārt, Vispārējā tiesa apmierināja Servier pirmajā instancē izvirzīto piecpadsmito pamatu un atcēla apstrīdētajā lēmumā veikto konstatējumu, ka Servier šajā gala produktu tirgū atradās dominējošā stāvoklī (pārsūdzētā sprieduma 1595.–1608. punkts).

348. Treškārt, Vispārējā tiesa arī apmierināja Servier pirmajā instancē izvirzīto sešpadsmito pamatu un atcēla konstatējumu par Servier dominējošo stāvokli augšupējā gala produktu tirgū, proti, tehnoloģijas tirgū (pārsūdzētā sprieduma 1611.–1622. punkts).

349. Trūkstot pareizai tirgus definīcijai, Vispārējā tiesa visbeidzot, ceturtkārt, apmierināja Servier pirmajā instancē izvirzīto septiņpadsmito pamatu un atcēla apstrīdētajā lēmumā veikto konstatējumu par Servier ļaunprātīgo rīcību (pārsūdzētā sprieduma 1625.–1632. punkts).

350. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Vispārējā tiesa atcēla apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 6. pantu (konstatējums par Servier izdarīto LESD 102. panta pārkāpumu) un 7. panta 6. punktu (naudas sods par šo pārkāpumu) (pārsūdzētā sprieduma 1633. un 1963. punkts, kā arī rezolutīvās daļas 2. un 3. punkts).

b)      Apelācijas pamati saistībā ar LESD 102. pantu

351. Komisija izvirza četrus apelācijas pamatus par Vispārējās tiesas konstatējumiem saistībā ar konkrētā tirgus noteikšanu.

352. Saistībā ar savu astoto apelācijas pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva vairākas tiesību kļūdas, uzskatot, ka Komisija bija piešķīrusi pārāk lielu nozīmi cenām, nosakot gala produktu tirgu (1).

353. Ar savu devīto apelācijas pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdas gan savā konceptuālajā pieejā, gan īpašajos konstatējumos attiecībā uz ārstēšanas aizstājamību (2).

354. Komisijas desmito apelācijas pamats ir vērsts uz to, lai konstatētu, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdas, atzīstot par pieņemamiem prasības pieteikuma pielikumus A 286 un A 287 un replikas raksta pielikumu C 29 (3).

355. Visbeidzot saistībā ar savu vienpadsmito un pēdējo apelācijas pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdas, kad tā, pamatojoties uz saviem konstatējumiem par gala produktu tirgu, atcēla Komisijas konstatējumus par perindoprila AFS tehnoloģijas konkrēto tirgu (4).

1)      Par to, kāda ir cenu vieta gala produktu konkrētā tirgus noteikšanā (apelācijas astotais pamats)

356. Saistībā ar savu astoto apelācijas pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdas, it īpaši kļūdaini piemērojot konkrētā tirgus jēdzienu un sniedzot nepietiekamu un/vai pretrunīgu pamatojumu, kad tā pārsūdzētā sprieduma 1567.–1586. punktā apmierināja Servier pirmajā instancē izvirzītā četrpadsmitā pamata pirmā iebilduma otro daļu, ar ko tika kritizēts tas, ka Komisija esot piešķīrusi pārāk lielu nozīmi zāļu cenu izmaiņām, nosakot produktu konkrēto tirgu (šo secinājumu 344. un 345. punkts).

357. Kā atgādina Komisija un kā ir norādīts šo secinājumu 345. punktā, Vispārējā tiesa noraidīja Servier pirmajā instancē izvirzītā četrpadsmitā pamata pirmā iebilduma pirmo daļu (pārsūdzētā sprieduma 1406.–1417. punkts). Tādējādi Vispārējā tiesa apstiprināja, ka Komisija savā analīzē par konkrēto tirgu patiešām bija ņēmusi vērā visu ekonomisko kontekstu, tostarp zāļu ārstniecisko lietojumu un ar cenām saistītās izmaiņas (pārsūdzētā sprieduma 1411.–1415. punkts). Tāpat Vispārējā tiesa kā faktus atzina to, ka perindoprilu maz ietekmēja pārējo AKEI cenu izmaiņas, un Servier to nav apstrīdējusi, kā arī apstākļus, ka Servier tirgotā perindoprila apjoms bija pastāvīgi audzis un ka Servier rentabilitāte aplūkojamajā laikposmā bija palikusi ļoti augsta (pārsūdzētā sprieduma 1499., 1500., 1559., 1573., 1579. un 1583. punkts).

358. Kā norāda Komisija, Vispārējā tiesa tātad uzskatīja, ka Komisija bija ņēmusi vērā visus atbilstīgos elementus, bet ka tā bija piešķīrusi pārāk lielu nozīmi cenu izmaiņām kontekstā, kurā šīs izmaiņas, kas izpaudās kā pārējo AKEI, kuri, kā apgalvots, konkurēja ar perindoprilu, cenu krasa samazināšanās, sasniedzot pat 90 % (141), neietekmēja ne Servier tirgotā perindoprila cenas, ne apjomu, ne arī šīs sabiedrības rentabilitāti deviņu gadu laikposmā.

359. Komisija apgalvo, ka tādējādi Vispārējā tiesa pieļāva virkni tiesību kļūdu attiecībā uz faktoriem, kas saistīti ar cenām, nosakot konkrēto tirgu (i), zāļu izrakstītāju nepietiekamu jutīgums attiecībā uz cenām (ii), kā arī to, ka tika ņemta vērā konkurence, ko radīja ģenēriskais perindoprils (iii).

i)      Par faktoriem, kas saistīti ar cenām, nosakot konkrēto tirgu (apelācijas astotā pamata pirmā un otrā daļa)

360. Saistībā ar apelācijas astotā pamata pirmo un otro daļu Komisija apgalvo, pirmām kārtām, ka it īpaši pārsūdzētā sprieduma 1380.–1405. un 1567.–1586. punktā Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdu, uzskatot, ka ar cenu saistītajiem faktoriem bija piešķirta pārāk liela nozīme, nosakot konkrēto tirgu, vienlaikus pašai nepiešķirot nekādu faktisku nozīmi cenas faktoram savā analīzē. Otrām kārtām, Komisija apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā nav pietiekami norādīts pamatojums un tajā ir pretrunīgs pamatojums attiecībā uz faktoriem, kas saistīti ar cenām.

361. Ir jākonstatē, ka, vienīgi izlasot Vispārējās tiesas apsvērumus, no tiem šajā ziņā izriet, ka Komisija pamatoti apgalvo, ka to pamatojums ir nepietiekams un pretrunīgs.

362. Vispārējās tiesas apsvērumi par cenu faktoru pārsūdzētā sprieduma 1390.–1404. punktā sākas ar virkni vispārēju pārdomu attiecībā uz “produktu konkrētā tirgus noteikšanu farmācijas nozarē” (142). Vispārējā tiesa būtībā norādīja, ka konkurences spiediens, izmantojot cenas, farmācijas nozarē lielā mērā bija samazināts saistībā ar nozīmi, kādu zāļu izrakstītāji piešķīra zāļu ārstnieciskajiem aspektiem, un saistībā ar tiesisko regulējumu attiecībā uz cenām un zāļu kompensēšanas kārtību (pārsūdzētā sprieduma 1390.–1394. punkts).

363. Vispārējās tiesas ieskatā, ārstu izvēles brīvība un uzmanība, ko tie pievērš ārstnieciskajiem aspektiem, ļauj rasties būtiskam ar kvalitāti, nevis ar cenām saistītam konkurences spiedienam ārpus cenu spiediena ierastajiem mehānismiem (pārsūdzētā sprieduma 1395.–1397. punkts).

364. Vienlaikus pārsūdzētā sprieduma 1392. un 1398. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka cenu svārstības varēja būt nozīmīgas konkrētā tirgus noteikšanā farmācijas nozarē. Tas, ka zāļu cenas būtiskam samazinājumam nebija ietekmes uz zālēm, kas bija uzskatītas par aizstājamām, tātad varēja būt norāde par minēto zāļu konkurences spiediena vājumu.

365. Tāpat pārsūdzētā sprieduma 1578. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka ekonomiskā aizstājamība var pastāvēt tad, ja izmaiņas, kas ietekmē citus svarīgus ekonomikas mainīgos lielumus, nevis cenas, novirza nozīmīgu kāda produkta pārdošanas apjoma daļu uz citu produktu.

366. Tomēr Vispārējā tiesa nepaskaidroja, kādu iemeslu dēļ, tās ieskatā, apstāklis, kas atzīts pārsūdzētā sprieduma 1573.–1575. punktā, ka pārējo AKEI cenu būtisks samazinājums nekādi neietekmēja perindoprilu un ka tieši nebija notikusi nekāda perindoprila pārdošanas apjoma novirzīšanās uz citiem AKEI, nebija norāde par citu AKEI radīta konkurences spiediena uz perindoprilu neesamību.

367. Tāpat Vispārējā tiesa nepaskaidroja savu secinājumu, kas minēts pārsūdzētā sprieduma 1579. punktā un sākas ar formulējumu “līdz ar to”, lai arī iepriekšējie punkti neļauj pamatot šā punkta saturu. Saskaņā ar šo nepaskaidroto secinājumu apstāklis, ka perindoprila pārdošanas apjoms un cena samazinājās tikai pēc ģenēriskā perindoprila ienākšanas tirgū un ka tie savukārt palika nemainīgi, kad samazinājās cena pārējiem AKEI, neļāva secināt, ka nepastāvēja konkurences spiediens pirms ģenēriskā perindoprila laišanas tirgū.

368. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1577. punktā vienīgi apstiprināja, ka farmācijas nozarē bija jāņem vērā konkurences spiediens, kas nav saistīts ar cenām, un šajā ziņā atsaucās uz saviem apsvērumiem pārsūdzētā sprieduma 1418.–1566. punktā, kas veltīti tam, lai atbildētu uz Servier pirmajā instancē izvirzītā četrpadsmitā pamata otro iebildumu attiecībā uz terapeitiskās iedarbības aizstājamību starp perindoprilu un pārējiem AKEI (pārsūdzētā sprieduma 1369. punkts).

369. Tomēr šāda vispārēja atsaukšanās uz pārsūdzētā sprieduma 148 punktos izklāstītajiem apsvērumiem, kurai nav paskaidrojumu, ne tikai neļauj pusēm un Tiesai saprast Vispārējās tiesas pamatojumu. Vispārējās tiesas apgalvojumi arī neļauj saprast iemeslus, kuru dēļ ar cenām nesaistītais konkurences spiediens, ko, kā apgalvots, uz perindoprilu izdarīja pārējie AKEI, lai arī tā esamība bija pietiekami pamatota šajos 148 punktos, nekādi netika atspoguļots perindoprila cenas un apjoma izmaiņās, uz ko norādīja Komisija, kura, gluži pretēji, liek domāt, ka perindoprils bija pasargāts no konkurences spiediena no pārējo AKEI puses.

370. Kā pamatoti kritizē Komisija, Vispārējās tiesas pamatojums attiecībā uz cenas faktoru ir ne tikai nepietiekams, jo tas neļauj saprast šā faktora vietu tās analīzes kopumā, bet šis pamatojums ir arī pretrunīgs, ciktāl Vispārējā tiesa principā sākumā piekrīt cenas faktora lomai, vienlaikus vēlāk, neminot iemeslus tā atbalstam, to no šīs pašas analīzes izslēdzot.

371. Galu galā, kā norāda Komisija, Vispārējā tiesa, šķiet, ir apstrīdējusi cenas faktora nozīmīgumu kā tādu savā analīzē par konkrēto tirgu. Vispārējā tiesa nav izveidojusi sasaisti starp apsvērumiem attiecībā uz, pirmām kārtām, spiedienu, kas nav saistīts ar cenām, un, otrām kārtām, cenām, vienīgi norādot, ka pirmais no tiem pastāvēja un ka tā ietekmes neesamībai uz otrajām nebija nozīmes attiecībā uz veikto analīzi.

372. Komisija pamatoti apgalvo, ka tādējādi Vispārējā tiesa pārkāpa judikatūras noteiktos principus attiecībā uz konkrētā tirgus noteikšanu LESD 102. panta piemērošanas nolūkos.

373. Saskaņā ar šiem principiem aplūkojamo tirgu līdz ar to nosaka tāpēc, lai noteiktu robežas, kuru iekšienē ir jāvērtē jautājums par to, vai attiecīgais uzņēmums lielā mērā spēj rīkoties neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un patērētājiem (143).

374. Citiem vārdiem, ir jāpārbauda, vai pastāv konkurējoši produkti, kas rada ievērojamu konkurences spiedienu uz aplūkojamajiem uzņēmumiem (144). Lai veiktu šādu analīzi, ir jāņem vērā ne tikai aplūkojamo produktu objektīvās īpašības, šajā gadījumā terapeitiskās iedarbības aizstājamība starp perindoprilu un pārējiem AKEI, bet arī konkurences apstākļi un pieprasījuma un piedāvājuma struktūra tirgū, un tātad visi iespējamie konkurences spiediena rādītāji (145).

375. Kā Vispārējā tiesa to ir atzinusi savā spriedumā lietā AstraZeneca/Komisija (146), šie principi ir spēkā arī attiecībā uz farmācijas tirgiem, jo šo tirgu īpašību nozīmīgumu nenosaka ar cenu pamatoti rādītāji.

376. Nosakot konkrēto tirgu, līdz ar to ir sistemātiski jāidentificē konkurences spiediens, ar kuru sastopas attiecīgie uzņēmumi, lai noteiktu, vai pastāv reāli konkurenti, kas spēj ietekmēt attiecīgo uzņēmumu rīcību un neļaut tiem darboties neatkarīgi no faktiskas konkurences radīta spiediena (147).

377. Šajā analīzē var ņemt vērā gan dabiskus notikumus tirgū aplūkojamajā laikposmā (148), gan faktus, kas minēti kā ļaunprātīga rīcība (149).

378. Šādā praksē nav iespējams neņemt vērā tādus faktorus kā šajā gadījumā perindoprila un pārējo AKEI cenu izmaiņas, kas norāda, ka produkti, ar kuriem teorētiski var aizvietot aplūkojamo produktu, nav izdarījuši būtisku konkurences spiedienu uz minēto produktu. Tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka šīs izmaiņas rāda, ka jau tikai pati ģenēriskā perindoprila ienākšana tirgū ietekmēja šo pēdējo. Tieši Servier noslēgtie nolīgumi nolūkā aizkavēt šo ģenērisko zāļu ienākšanu tirgū šajā gadījumā pamato pārmetumu par ļaunprātīgu izmantošanu.

379. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas apelācijas astotā pamata pirmā un otrā daļa attiecībā uz nepietiekamo un pretrunīgo pamatojumu un tiesību kļūdām tajā, kā Vispārējā tiesa konkrētā tirgus analīzē ņēma vērā cenas faktoru, ir pamatotas.

ii)    Par apstākli, ka ārstus, zāļu izrakstītājus, neietekmēja cenas (apelācijas astotā pamata trešā un ceturtā daļa)

380. Ar apelācijas astotā pamata trešo un ceturto daļu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas savos apsvērumos par to, ka ārstus, zāļu izrakstītājus, neietekmēja cenas, kā arī sniedzot nepietiekamu un/vai pretrunīgu pamatojumu šajā ziņā.

381. Vispirms ir jākonstatē, ka – un to kritizē arī Komisija – šis pārsūdzētā sprieduma pamatojums patiešām ir pretrunīgs un neļauj saprast, kādas sekas Vispārējā tiesa ir secinājusi no apstākļa, ka ārstus neietekmēja cenas.

382. Tādējādi, pirmām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 1390. punktā Vispārējā tiesa norādīja – apstāklis, ka konkurences spiediens, izmantojot cenas, farmācijas nozarē esot samazinājies saistībā ar nozīmi, kādu ārsti piešķir zāļu ārstnieciskajiem aspektiem, varētu pamatot maza tirgus noteikšanu. Otrām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 1575.–1578. punktā Vispārējā tiesa balstījās uz apstākli, ka ārstus neietekmē cenas, lai pamatotu tirgus plašu definīciju, balstoties uz konkurences spiedienu, kas nav saistīts ar cenu un ko uz perindoprilu izdarīja pārējie AKEI.

383. Turklāt, pārsūdzētā sprieduma 1393.–1395. punktā norādot, ka pieprasījumu farmācijas nozarē galvenokārt noteica ārsti, zāļu izrakstītāji, Vispārējā tiesa it īpaši pārsūdzētā sprieduma 1398. un 1464. punktā atzina, ka pieprasījumu šajā nozarē noteica arī sociālā nodrošinājuma sistēmas, kas varēja veicināt tādu zāļu, kuras tika uztvertas par līdzvērtīgām, ģenērisko versiju izrakstīšanu.

384. Ņemot vērā šo nepietiekamo un pretrunīgo pamatojumu, tātad nav iespējams saprast secinājumus, ko Vispārējā tiesa izdara attiecībā uz pieprasījuma ietekmi farmācijas nozarē.

385. Turklāt Komisija arī pamatoti apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdu, neatzīstot pašu tirgus noteikšanas uzdevumu, kas ir identificēt nozīmīgu konkurences spiedienu, kūrš tiek izdarīts uz uzņēmumiem, šajā gadījumā Servier. Kā apgalvo Komisija, apstāklis, ka ārstus neietekmē cenas, drīzāk vājina uz Servier izdarīto konkurences spiedienu, ciktāl tas šai sabiedrībai ļauj brīvāk noteikt cenas, nevis pretēji, ko Vispārējā tiesa turklāt konstatēja pārsūdzētā sprieduma 1390. punktā (150).

386. Kā to kritizēja Komisija it īpaši tiesas sēdē šajā apelācijas tiesvedībā, Vispārējā tiesa neievēroja konkrētā tirgus jēdzienu, ilgi koncentrējoties uz spiedienu, kas izdarīts uz ārstiem, nevis analizējot spiedienu, kas izdarīts uz Servier. Kā Komisija arī norādīja tiesas sēdē, tirgus noteikšanas mērķis nav pievērsties ārstu izvēlēm kā tādām, bet gan analizēt to ietekmi uz tā konkurences spiediena apjomu, kas tika izdarīts uz Servier.

387. No tā izriet, ka apelācijas astotā pamata trešā un ceturtā daļa attiecībā uz tiesību kļūdām un nepietiekamu pamatojumu tajā, kā Vispārējā tiesa ņēma vērā ārstu izvēles, nosakot konkrēto tirgu, arī ir pamatotas.

iii) Par ģenēriskā perindoprila radīto konkurenci (apelācijas astotā pamata piektā un sestā daļa)

388. Visbeidzot ar apelācijas astotā pamata piekto un sesto daļu Komisija izsaka kritiku, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pietiekami neņemot vērā ģenēriskā perindoprila radīto konkurenci un šajā ziņā sniedzot nepietiekamu un/vai pretrunīgu pamatojumu.

389. Šī kritika daļēji pārklājas ar dažiem iebildumiem, kas jau tika skatīti saistībā ar apelācijas astotā pamata pirmo un otro daļu.

390. Kā jau tika konstatēts šo secinājumu 367. un 369. punktā, Vispārējās tiesas pamatojums ir nepietiekams, ciktāl tas neļauj saprast secinājumus, ko Vispārējā tiesa izdarīja no apstākļa, kas turklāt atzīts pārsūdzētā sprieduma 1392. un 1579. punktā, ka perindoprila cena krasi samazinājās, tirgū ienākot šo zāļu ģenēriskajai versijai, bet tā savukārt palika nemainīga, tirgū ienākot pārējo AKEI ģenēriskajām versijām.

391. Tāpat nav iespējams saprast secinājumus, ko Vispārējā tiesa izdarīja no apstākļa, kas atzīts pārsūdzētā sprieduma 1392. un 1398. punktā, ka sociālā nodrošinājuma sistēmas varēja veicināt ģenērisko zāļu izrakstīšanu, vai būtu runa par pašu aplūkojamo zāļu ģenērisko versiju, vai par to zāļu ģenērisko versiju, kas tika atzītas par līdzvērtīgām.

392. Komisija norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 1392. punkts liek domāt, ka konkurences spiedienu, ko izdarīja dažu zāļu ģenēriskās versijas, varēja ņemt vērā tikai pēc to faktiskas ienākšanas tirgū, bet tas esot kļūdaini. Tomēr, lasot pārsūdzētā sprieduma 1392. punktu, tas neļauj saprast, vai Vispārējā tiesa faktiski sašaurināja to, kā tiek ņemts vērā dažu zāļu ģenērisko versiju izdarītais konkurences spiediens.

393. Katrā ziņā spriedumā Generics (UK) u.c. Tiesa precizēja, ka noteiktu zāļu ģenēriskās versijas var ņemt vērā, nosakot konkrēto tirgu, pat ja tās vēl faktiski netiek tirgotas tirgū un ar patentu saistītā situācija nav skaidra, ja attiecīgie ģenērisko zāļu ražotāji ir spējīgi īsā termiņā ienākt attiecīgajā tirgū ar pietiekamu spēku, lai radītu būtisku pretspēku oriģinālo zāļu ražotājam, kas jau darbojas šajā tirgū (151).

394. Vērtējot šo jautājumu, atbilstīgi ir arī elementi, kas liecina par to, ka patenta īpašnieks uztver ģenēriskās zāles kā draudu (152). Līdz ar to šajā gadījumā, kā jau tika norādīts šo secinājumu 378. punktā, apstāklis, ka prakse, kas tika sodīta ar apstrīdēto lēmumu, bija Servier īstenotā stratēģija, lai kavētu ģenērisko zāļu ienākšanu tirgū, ir nozīmīgs elements, analizējot konkrēto tirgu.

395. Kā pamatoti uzsver Komisija, Vispārējā tiesa nav paskaidrojusi, kādu nozīmi tā savā analīzē piešķīra ģenēriskā perindoprila radītajam konkurences spiedienam.

396. Gluži pretēji, Vispārējā tiesa savu analīzi koncentrēja uz terapeitiskās iedarbības aizstājamību starp perindoprilu un pārējiem AKEI, pietiekami neņemot vērā Komisijas norādīto apstākli, ka šī aizstājamība, kas, protams, pastāvēja teorētiski, praksē neatspoguļojās faktiskā aizstājamībā starp šīm zālēm.

397. No iepriekšminētā izriet, ka apelācijas astotā pamata piektā un sestā daļa attiecībā uz to, ka ir nepietiekami ņemts vērā ģenēriskā perindoprila radītais konkurences spiediens, kā arī attiecībā uz nepietiekamo pamatojumu šajā ziņā arī ir jāapmierina.

iv)    Starpsecinājumi

398. No iepriekš minētajiem apsvērumiem, kas izdarīti, vērtējot apelācijas astoto pamatu, izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas un pārkāpusi pienākumu norādīt sava sprieduma pamatojumu, konstatējot, ka Komisija bija piešķīrusi pārāk lielu nozīmi cenas faktoram, nosakot gala produktu konkrēto tirgu.

399. Ar šīm kļūdām pašām par sevi ir pietiekami, lai apstrīdētu Vispārējās tiesas secinājumus pārsūdzētā sprieduma 1589.–1591. punktā, saskaņā ar kuriem Komisija esot kļūdaini noteikusi gala produktu konkrēto tirgu un neesot pierādīts, ka šis tirgus attiecās vienīgi uz oriģinālo un ģenērisko perindoprilu (šo secinājumu 346. punkts).

400. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 1589. punktā Vispārējā tiesa, protams, nosauca piecas atsevišķas kļūdas, ko, kā apgalvots, Komisija esot pieļāvusi, nosakot gala produktu konkrēto tirgu. Starp šīm kļūdām pirmās četras attiecas uz terapeitiskās iedarbības aizstājamību starp perindoprilu un pārējiem AKEI un ar cenām nesaistītu konkurences spiedienu, savukārt vienīgi piektā attiecas uz to, kā tiek ņemts vērā cenas faktors.

401. Tomēr, ņemot vērā minētā cenas faktora analīzes nozīmīgumu Komisijas vispārējā analīzē (šo secinājumu 338. punkts) un tā savstarpējo saistību ar pārējiem faktoriem (šo secinājumu 369., 371. un 378. punkts), konstatējums par Vispārējās tiesas secinājumu kļūdaino un nepietiekami pamatoto raksturu šajā ziņā dara kļūdainu visu tās veikto analīzi par konkrētā tirgus noteikšanu, un nav nepieciešams vērtēt Komisijas apelācijas devīto pamatu attiecībā uz Vispārējās tiesas kļūdām, ņemot vērā terapeitiskās iedarbības aizstājamību, nosakot gala produktu konkrēto tirgu.

402. Līdz ar to Vispārējās tiesas kļūdas, kas konstatētas, vērtējot apelācijas astoto pamatu, pašas par sevi pamato pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, ciktāl ar to, pamatojoties uz konstatējumu par Komisijas veiktās produktu konkrētā tirgus noteikšanas, kā apgalvots, kļūdaino raksturu, Vispārējā tiesa apmierināja Servier pirmajā instancē izvirzīto četrpadsmito līdz septiņpadsmito pamatu un atcēla apstrīdētā lēmuma 6. pantu un 7. panta 6. punktu (šo secinājumu 343.–350. punkts).

403. Līdz ar to tikai pilnības labad es vērtēšu pārējos Komisijas apelācijas pamatus attiecībā uz LESD 102. pantu.

2)      Par terapeitiskās iedarbības aizstājamības ņemšanu vērā gala produktu konkrētā tirgus noteikšanā (apelācijas devītais pamats)

404. Ar apelācijas devīto pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdas gan savā konceptuālajā pieejā, gan īpašajos konstatējumos attiecībā uz terapeitiskās iedarbības aizstājamību.

405. Saistībā ar šā pamata pirmo daļu attiecībā uz Vispārējās tiesas pieļautajām kļūdām, analizējot terapeitiskās iedarbības aizstājamības lomu gala produktu konkrētā tirgus noteikšanā, Komisija galvenokārt apstrīd apsvērumus, kas minēti pārsūdzētā sprieduma daļā, kura veltīta pirmajā instancē izvirzītā četrpadsmitā pamata pirmā iebilduma otrās daļas – kas attiecas uz cenas faktoram piešķirto pārāk lielo nozīmi tirgus analīzē – vērtējumam (pārsūdzētā sprieduma 1567.–1585. punkts) (skat. šo secinājumu 345. punktu) (i).

406. Saistībā ar šā pamata otro līdz sesto daļu attiecībā uz Vispārējās tiesas pieļautajām kļūdām, ņemot vērā vai analizējot zināmu skaitu pierādījumu, Komisija kritizē apsvērumus, kas minēti pārsūdzētā sprieduma daļā, kura veltīta Servier pirmajā instancē izvirzītā četrpadsmitā pamata otrā iebilduma, kas attiecās uz terapeitiskās iedarbības aizstājamību starp perindoprilu un pārējiem AKEI, vērtējumam (pārsūdzētā sprieduma 1418.–1566. punkts) (skat. šo secinājumu 345. punktu) (ii).

i)      Par terapeitiskās iedarbības aizstājamības lomu gala produktu konkrētā tirgus noteikšanā (apelācijas devītā pamata pirmā daļa)

407. Ar apelācijas devītā pamata pirmo daļu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdas, analizējot terapeitiskās iedarbības aizstājamības lomu gala produktu konkrētā tirgus noteikšanā.

408. Pretēji tam, ko apgalvo Servier, šī daļa nav nepieņemama, tāpēc ka attiektos tikai uz Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu. Gluži pretēji, šī daļa attiecas uz Vispārējās tiesas veikto juridisko kvalificēšanu attiecībā uz faktiem un juridiskajām sekām, ko tā no tiem secinājusi, un uz to attiecas Tiesas pārbaude apelācijas tiesvedībā (153).

409. Kritika, ko Komisija ir izvirzījusi saistībā ar šā pamata pirmo daļu attiecībā uz to, ka Vispārējās tiesas veiktajā analīzē par gala produktu konkrēto tirgu ir piešķirta pārāk liela nozīme konkurences faktoriem, kas nav saistīti ar cenām, atspoguļo Komisijas izvirzīto kritiku saistībā ar apelācijas astoto pamatu attiecībā uz to, ka Vispārējā tiesa savā analīzē cenas faktoru novērtēja nepietiekami.

410. Līdz ar to Komisijas argumenti saistībā ar šo apelācijas devītā pamata daļu pārklājas ar daļu argumentu, kas jau tika vērtēti un atzīti par pamatotiem, vērtējot apelācijas astoto pamatu.

411. Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdas, ņemot vērā terapeitiskās iedarbības aizstājamību starp perindoprilu un pārējiem AKEI. Komisijas ieskatā, Vispārējā tiesa no šīs terapeitiskās aizstājamības vien secināja ar cenām nesaistīta tāda faktiska konkurences spiediena esamību, ko pārējie AKEI izdarīja uz perindoprilu.

412. Komisija apstrīd pārsūdzētā sprieduma 1385., 1395., 1397., 1574.–1577., 1579. un 1584. punktu, kas jau tika vērtēti galvenokārt šo secinājumu 362.–369. punktā. Šajos punktos Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka ārstus viņu izvēlēs attiecībā uz zāļu izrakstīšanu galvenokārt vadīja ar cenām nesaistīti faktori un ka analīze attiecībā uz dabiskajiem notikumiem saistībā ar cenām neļāva secināt, ka nepastāv ar kvalitāti, nevis cenām saistīts konkurences spiediens.

413. Kā jau tika konstatēts šo secinājumu 361. un 370.–378. punktā, Komisija pamatoti apgalvoja, ka, veicot šos konstatējumus, Vispārējā tiesa ne tikai nepietiekami pamatoja savu spriedumu, bet arī pārkāpa principus, kas regulē konkrētā tirgus noteikšanu. Saskaņā ar šiem principiem, veicot šo noteikšanu, nevar pārbaudīt tikai aplūkojamo produktu objektīvās īpašības, šajā gadījumā terapeitiskās iedarbības aizstājamību (154).

414. Kā to kritizē Komisija, Vispārējā tiesa, šķiet, tikai no terapeitiskās iedarbības aizstājamības starp perindoprilu un pārējiem AKEI un tātad no šo zāļu objektīvajām īpašībām secināja, ka pēdējās noteikti izdarīja ar cenām nesaistītu konkurences spiedienu uz pirmo.

415. Tomēr, kā norāda Komisija, divu produktu lietošanas aizstājamība un it īpaši divu zāļu lietošanas aizstājamība ir tikai izejas punkts, lai vērtētu jautājumu par to, vai tie ir daļa no tā paša produktu konkrētā tirgus (155). Šī lietošanas aizstājamība turpretī nevar būt šā vērtējuma gala punkts; šim vērtējumam, gluži pretēji, vēl ir jāturpinās, lai noteiktu, vai minētā lietošanas aizstājamība, ņemot vērā konkurences apstākļus un pieprasījuma un piedāvājuma struktūru konkrētajā tirgū, atspoguļojas faktiskā konkurences spiedienā.

416. No tā izriet, ka Komisija pamatoti apgalvoja, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdu sakarā ar veidu, kā tā ņēma vērā terapeitiskās iedarbības aizstājamību starp perindoprilu un pārējiem AKEI savā analīzē par gala produktu konkrēto tirgu. Līdz ar to apelācijas devītā pamata pirmā daļa ir jāapmierina.

ii)    Par noteikta skaita pierādījumu ņemšanu vērā vai analīzi (apelācijas devītā pamata otrā līdz sestā daļa)

417. Ar apelācijas devītā pamata otro, trešo, ceturto, piekto un sesto daļu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, ņemot vērā vai analizējot noteiktu skaitu elementu.

418. Kā jau tika norādīts šo secinājumu 406. punktā, šajās daļās minētie elementi ir daļa no tiem, kurus Vispārējā tiesa analizēja, vērtējot Servier pirmajā instancē izvirzītā četrpadsmitā pamata otro daļu attiecībā uz terapeitiskās iedarbības aizstājamību starp perindoprilu un pārējiem AKEI, kā izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 1418.–1566. punktā (skat. šo secinājumu 345. punktu).

419. Saistībā ar apelācijas devītā pamata otro daļu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdu, vērtējot pētījumus par perindoprilu, kā izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 1435. un 1446. punktā. Vienlaikus šis vērtējums attiecas uz medicīniska rakstura ieteikumu un pētījumu par perindoprilu interpretāciju, un uz to attiecas Vispārējās tiesas veikts faktu un pierādījumu vērtējums. Līdz ar to šī daļa ir nepieņemama (156).

420. Lai arī, kā norāda Komisija, Tiesa pārbauda faktu atbilstību un to, kā Vispārējā tiesa tos izmantojusi konkrētā tirgus noteikšanai, kā arī attiecīgo nozīmi, ko tā piešķīrusi faktiem un saistībai starp tiem (157), pats šo faktu vērtējums, izņemot sagrozīšanas gadījumā, ietilpst vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē.

421. Protams, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi arī konceptuālas kļūdas, it īpaši sajaucot diferenciācijas un pārākuma jēdzienus (pārsūdzētā sprieduma 1446. punkts). Tāpat Vispārējā tiesa esot pieļāvusi šādas kļūdas, vērtējot secinājumus, kas izdarāmi no Servier veiktajiem veicināšanas pasākumiem (pārsūdzētā sprieduma 1541.–1566. punkts), un vērtējot attiecībā uz pārējiem AKEI veikto pētījumu atbilstību perindoprila diferenciācijai no šiem pārējiem AKEI (pārsūdzētā sprieduma 1448. un 1449. punkts). Tomēr Komisija nepaskaidro, kādas ir šo konceptuālo kļūdu sekas attiecībā uz analīzi par to, vai pārējie AKEI izdarīja ar cenām nesaistītu konkurences spiedienu uz perindoprilu. Līdz ar to nav skaidrs, kādu konstatējumu no Tiesas puses Komisija vēlas gūt ar šo apelācijas devītā pamata otro daļu.

422. Ar apelācijas devītā pamata trešo daļu Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 1466.–1473. punktā Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdu, ņemot vērā Servier iekšējos stratēģijas dokumentus un tos saistot ar medicīniska rakstura ieteikumiem, kā arī profesora V. ekspertīzi (pārsūdzētā sprieduma 1455.–1457. punkts). Šī kritika galvenokārt attiecas uz Vispārējās tiesas veikto pierādījumu vērtējumu, neminot nevienu sagrozīšanas piemēru, un tas apelācijā ir nepieņemami.

423. Protams, Komisija, šķiet, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, vērtējot secinājumus, kas jāizdara attiecībā uz konkurences spiedienu, kuru, kā apgalvots, uz perindoprilu izdarīja pārējie AKEI, Servier veicināšanas pasākumiem un to, ka šie pasākumi netika izbeigti ar ģenēriskā perindoprila ienākšanu tirgū. Tomēr arī te nav sīkāk paskaidrots, kādas ir šīs kļūdas sekas un kādu konstatējumu no Tiesas puses Komisija vēlas saņemt gadījumā, ja šī apelācijas devītā pamata daļa tiktu apmierināta.

424. Saistībā ar apelācijas devītā pamata ceturto daļu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdas, ņemot vērā neatbilstīgus faktus. Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ņēma vērā pārējo AKEI pacientu bāzes lielumu (pārsūdzētā sprieduma 1494., 1495., 1499. un 1500. punkts), pārējo AKEI apgrozījumu (pārsūdzētā sprieduma 1497. un 1498. punkts) un perindoprila tirgus daļas Vācijas tirgū (pārsūdzētā sprieduma 1497. punkts), kas neietilpa tajos četros valstu tirgos, kas tika analizēti LESD 102. panta piemērošanas nolūkos. Turklāt Vispārējā tiesa esot nepareizi piemērojusi šo tiesību normu, konstatējot, ka izmaiņas attiecībā uz dažādiem AKEI varēja likt apstrīdēt konstatējumu par ārstu inertuma mehānismu (pārsūdzētā sprieduma 1502., 1506. un 1507. punkts).

425. Ir jākonstatē, ka šajos pārsūdzētā sprieduma punktos izklāstītais pamatojums neļauj saprast, kādā veidā šie Vispārējās tiesas konstatējumi saistībā ar pārējiem AKEI ir atbilstīgi attiecībā uz konstatējumu par perindoprila pārdošanas apjoma pastāvīgo pieaugumu un ārstu “inertuma” fenomenu, kura analīzē ietilpa minētie konstatējumi (pārsūdzētā sprieduma 1488. punkts). Nekļūst skaidrs, kādā veidā apstāklis, ka arī šāds fenomens varēja pastāvēt attiecībā uz pārējiem AKEI un ka arī to apjoms pieauga, ļauj pamatot konstatējumu, ka pārējie AKEI izdarīja uz perindoprilu konkurences spiedienu un ietilpa tajā pašā tirgū kā perindoprils. Pārsūdzētā sprieduma 1507. punktā Vispārējā tiesa atsaucās uz AKEI relatīvo pārdošanas apjomu svārstībām laikā kā tādām, kas var likt apstrīdēt konstatējumu par ārstu “inertuma” fenomenu, bet to nesasaistot ar konstatējumu par perindoprila pārdošanas apjoma pastāvīgo pieaugumu, kurš turklāt ir atzīts pārsūdzētā sprieduma 1499., 1500., 1579. un 1583. punktā.

426. Kā norāda Komisija, Vispārējās tiesas konstatējumos par pārējo AKEI tirgus daļām ir pieņemts apstāklis, kas ir jāpierāda, proti, kopēja pārējo AKEI un perindoprila tirgus pastāvēšana (158), ko turklāt Vispārējā tiesa ir atzinusi pārsūdzētā sprieduma 1506. punktā.

427. No tā izriet, ka pārsūdzētajam spriedumam ir nepietiekams pamatojums attiecībā uz to, kā ir ņemti vērā dati par pārējiem AKEI, vērtējot ārstu “inertuma” fenomenu, kas vērtēts pārsūdzētā sprieduma 1483.–1513. punktā. Līdz ar to Vispārējās tiesas konstatējums, kas minēts pārsūdzētā sprieduma 1513. punktā, nav atbalstāms. Saskaņā ar šo konstatējumu Komisija nav pierādījusi, ka ārstu “inertuma” fenomens un pieaugošas perindoprilam “uzticīgo” ārstu, zāļu izrakstītāju, grupas esamība būtiski ierobežoja konkurences spiedienu, ko uz perindoprilu izdarīja pārējie AKEI attiecībā uz jaunajiem pacientiem.

428. Līdz ar to apelācijas devītā pamata ceturtā daļa ir jāapmierina.

429. Saistībā ar apelācijas devītā pamata piekto daļu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, pārsūdzētā sprieduma 1519. punktā konstatējot – “tā kā starp AKEI nav atšķirību iedarbīguma un panesamības ziņā, nav pierādīts, ka ārstēšanas veida maiņa starp AKEI ārstos radītu īpašas bažas”.

430. Vienīgi izlasot apstrīdētā lēmuma 2181., 2187., 2379., 2436., 2497. un 2499. apsvērumu, kā arī 3303. zemsvītras piezīmi, uz kuriem Komisija atsaucas, atklājas, ka Vispārējās tiesas konstatējums, kas atkārtots šo secinājumu 429. punktā, tos sagroza (159). No šiem apsvērumiem un no šīs piezīmes izriet, ka Komisija nepamatoja konstatējumu par ārstu bažām attiecībā uz ārstēšanas veida maiņu pacientiem, kam ir hipertensīvi sarežģījumi, ar AKEI iedarbīguma un panesamības atšķirībām. Komisija šo konstatējumu pamatoja drīzāk ar to, ka process jaunas ārstēšanas atrašanai var būt ilgs, ka līdzsvars starp normālu asinsspiedienu un katram pacientam piemērotu individuālu ārstēšanu var būt grūti atrodams un ka ārstēšanas veida maiņa, ciktāl tā noteikti paredz laikposmu bez hipertensijas pārbaudes, ietver nozīmīgus riskus, kas var pat izraisīt attiecīgo pacientu nāvi.

431. Līdz ar to arī apelācijas devītā pamata piektā daļa attiecībā uz Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 1519. punktā veikto sagrozīšanu ir jāapmierina.

432. Visbeidzot ar apelācijas devītā pamata sesto un pēdējo daļu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdas un sagrozīja pierādījumus, pārsūdzētā sprieduma 1520.–1522. punktā ņemot vērā pētījumus Thalès.

433. Šajos pētījumos tika analizēti ģimenes ārstu zāļu izrakstīšanas paradumi zināmā laikposmā Francijā un Apvienotajā Karalistē, un tika konstatēts, ka vairāk nekā 90 % perindoprila izrakstīšanas gadījumu bija tādi, kuros lietošana tiek pagarināta. No šo pētījumu rezultātiem Komisija apstrīdētā lēmuma 2380.–2385. apsvērumā secina, ka pastāv “uzticības” līmenis, augstāks par 90 %, un tas apstiprinot bloķēšanas iedarbības pastāvēšanu.

434. Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1520.–1522. punktā relativizēja šo pētījumu atbilstību, konstatējot, ka tādu recepšu, ar kurām pagarina [perindoprila] lietošanu, proporcija kopējā recepšu skaitā sniedz tikai daļēju informāciju par pacientu, kas saņem ārstēšanu ar perindoprilu, gatavību pārmaiņām, it īpaši tādēļ, ka recepšu, ar kurām pagarina [perindoprila] lietošanu, daudzums esot atkarīgs no tā, cik bieži pacienti apmeklē ārstu kabinetus.

435. Pat nevērtējot Komisijas iebildumu par to, ka tā nav varējusi pieņemt nostāju attiecībā uz šo argumentu, ko Vispārējā tiesa pirmo reizi izvirza pārsūdzētajā spriedumā, ir jākonstatē, ka vēl bez sagrozīšanas aplūkojamajiem apsvērumiem trūkst pamatojuma, jo tie nav saprotami. Tādējādi nav skaidrs, kādā veidā recepšu, ar kurām pagarina [perindoprila] lietošanu, izrakstīšanas 90 % līmenis attiecībā uz visām izrakstītajām receptēm var nebūt norāde uz ārstu un pacientu uzticību un nevēlēšanos izdarīt izmaiņas. No tā arī neizriet iemesls, kura dēļ tas, cik bieži pacienti apmeklē ārstu kabinetus, varētu ietekmēt šo secinājumu, ņemot vērā to, ka drīzāk šķiet ticami, ka, atšķirībā no sākotnējas receptes izrakstīšanas, recepšu, ar kurām pagarina zāļu lietošanu, izrakstīšana noteikti neprasa jaunu ārsta kabineta apmeklējumu. Tāpat ir grūti saprast Vispārējās tiesas argumentu, ka “ar recepšu, ar kurām pagarina [perindoprila] lietošanu, skaitu attiecībā pret kopējo recepšu skaitu nemēra pacientu uzticības līmeni tādā nozīmē kā to pacientu daļu, kas saņem ārstēšanu ar perindoprilu laikposmā N un turpina saņemt ārstēšanu ar perindoprilu laikposmā N + 1”.

436. No tā izriet, ka apelācijas devītā pamata sestā un pēdējā daļa attiecībā uz Vispārējās tiesas kļūdām, ņemot vērā pētījumus Thalès, arī ir pamatota.

iii) Starpsecinājumi

437. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka no apelācijas devītā pamata sešām daļām četras ir jāapmierina (šo secinājumu 416., 428., 431. un 436. punkts).

438. Ar šajā saistībā konstatētajām kļūdām ir pietiekami, lai to dēļ vien apstrīdētu Vispārējās tiesas secinājumus pārsūdzētā sprieduma 1589.–1591. punktā, ciktāl tie ir pamatoti ar Komisijas, kā apgalvots, pieļautām kļūdām, analizējot un ņemot vērā terapeitiskās iedarbības aizstājamību starp perindoprilu un pārējiem AKEI, lai noteiktu gala produktu konkrēto tirgu.

439. Šo konstatējumu neliek apstrīdēt Servier it īpaši šīs apelācijas tiesvedības tiesas sēdē minētais apstāklis, ka Komisija neapstrīd – vai sekmīgi neapstrīd (skat. šo secinājumu 419.–423. punktu) – visus Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 1418.–1566. punktā izdarītos apsvērumus, vērtējot Servier pirmajā instancē izvirzītā četrpadsmitā pamata otro daļu attiecībā uz terapeitiskās iedarbības aizstājamību starp perindoprilu un pārējiem AKEI (skat. šo secinājumu 345. punktu).

440. Protams, kā jau tika norādīts šo secinājumu 400. punktā, pārsūdzētā sprieduma 1589. punktā Vispārējā tiesa nosauca piecas atsevišķas kļūdas, ko, kā apgalvots, Komisija esot pieļāvusi, nosakot gala produktu konkrēto tirgu, no kurām pirmās četras attiecas uz terapeitiskās iedarbības aizstājamību starp perindoprilu un pārējiem AKEI un konkurences spiedienu, kas nav saistīts ar cenām. Pamatojoties uz apelācijas devītā pamata vērtējumu, nav iespējams precīzi noteikt, kuras no šīm apgalvotajām kļūdām ir tikušas apstrīdētas apelācijā.

441. Tomēr tas arī nav jāvērtē.

442. Kā pati Vispārējā tiesa ir norādījusi minētajā pārsūdzētā sprieduma 1589. punktā, tajā sniegtie konstatējumi izriet no vispārējas analīzes par elementiem, ar kuriem Komisija pamatoja savu vērtējumu par gala produktu konkrēto tirgu. Līdz ar to, ciktāl apelācijas devītā pamata vērtējums parādīja, ka šajā vispārējā analīzē ir pieļautas kļūdas attiecībā uz galvenajiem punktiem, minētās analīzes rezultāts noteikti izrādās kļūdains kopumā.

443. Tas tā vēl jo vairāk ir tādēļ – kā tika norādīts šo secinājumu 368. punktā –, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1577. punktā ir vienīgi atsaukusies uz pārsūdzētā sprieduma 1418.–1566. punktu attiecībā uz terapeitiskās iedarbības aizstājamību,lai atbalstītu savu apgalvojumu, ka perindoprils varēja būt pakļauts ar kvalitāti, nevis ar cenām saistītam konkurences spiedienam no pārējo AKEI puses.

444. Tomēr, pirmām kārtām, šī vispārējā atsaukšanās uz apsvērumiem, kas izklāstīti 148 pamatojuma punktos, nesniedzot citus paskaidrojumus, neļauj Tiesai saprast, kādā veidā izpaudās šis spiediens un vai tas faktiski pastāvēja.

445. Otrām kārtām, katrā ziņā, kā jau tika norādīts šo secinājumu 369. un 371. punktā, Vispārējās tiesas apgalvojumi neļauj saprast, kā tā skaidro to, ka ar cenām nesaistīts konkurences spiediens, ko, kā apgalvots, uz perindoprilu izdarīja pārējie AKEI, nekādi neizpaudās perindoprila cenas un apjoma izmaiņās.

446. Šajā ziņā, visbeidzot, ir jāatgādina, ka apelācijas astotā pamata vērtējumā atklājās, ka Vispārējā tiesa bija arī pieļāvusi tiesību kļūdas un pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, konstatējot, ka Komisija bija piešķīrusi pārāk lielu nozīmi cenas faktoram, nosakot gala produktu konkrēto tirgu, un ka dažādie faktori, kas ņemti vērā šajā noteikšanā, ir savstarpēji saistīti (šo secinājumu 398. un 401. punkts).

447. Kā tika konstatēts pēc apelācijas astotā pamata vērtējuma, devītā apelācijas pamata daļējai apmierināšanai – vienai pašai vai vēl jo vairāk kopā ar astotā pamata apmierināšanu – ir jāizraisa visu Vispārējās tiesas konstatējumu attiecībā uz LESD 102. pantu atcelšana, jo tie visi izriet no gala produktu konkrētā tirgus noteikšanas, kā apgalvots, kļūdainā rakstura (skat. šo secinājumu 343.–350. un 402. punktu).

448. Līdz ar to tikai pilnības labad es turpināšu vērtēt pārējos Komisijas apelācijas pamatus attiecībā uz LESD 102. pantu.

3)      Par dažu pirmajā instancē iesniegto pielikumu nepieņemamību (apelācijas desmitais pamats)

449. Apelācijas desmitajā pamatā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, atzīstot par pieņemamiem prasības pieteikuma pielikumus A 286 un A 287, kā arī replikas raksta pielikumu C 29, kuru nepieņemamību Komisija jau bija izvirzījusi pirmajā instancē.

450. Ir jāatgādina – lai Vispārējā tiesā celta prasība būtu pieņemama, ir nepieciešams, lai visi būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem prasība balstīta, izrietētu – vismaz kopsavilkuma veidā un tomēr saskaņoti un saprotami – no paša prasības pieteikuma teksta. Kaut arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikumu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz noteiktām tam pievienoto materiālu rindkopām, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar kompensēt galveno juridisko argumentu neesamību, kam ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā. Tātad Vispārējai tiesai nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido prasības pamatojumu (160).

451. Attiecībā uz pierādījumiem, kas iesniegti kopā ar replikas rakstu, jāatzīst, ka tie ir pieņemami tikai tad, ja ir pierādījumu atspēkojumi vai pierādījumu papildinājumi, kas iesniegti, atbildot uz pretējās puses pierādījumu atspēkojumiem (161).

452. Šajā gadījumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1459.–1463. punktā uzskatīja, pirmām kārtām, ka pielikums C 29 ir pieņemams, jo tas atbild uz kritiku, kuru Komisija izvirzīja iebildumu rakstā. Otrām kārtām, Vispārējā tiesa secināja, ka pielikumi A 286, A 287 un C 29 ir pieņemami, jo tie pamato faktiskos un tiesiskos argumentus, kas minēti prasības pieteikumā un replikas rakstā.

453. Tomēr ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 1462. punktā Vispārējās tiesas sniegtie norādījumi neļauj Tiesai saprast, kādā ziņā pielikumu A 286, A 287 un C 29 iesniegšana pirmajā instancē atbilstu šo secinājumu 450. punktā atgādinātajiem nosacījumiem. Vispārējā tiesa vienīgi norādīja, ka šie pielikumi ir pieņemami, tomēr pietiekami nepamatoja šo konstatējumu, un līdz ar to Tiesa nevar pārbaudīt tā pamatotību.

454. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 1462. punktā Vispārējā tiesa tikai norādīja – lai arī pielikumi A 286, A 287 un C 29 ir apjomīgi un ietver virkni dokumentu, Servier savu procesuālo rakstu tekstā norādīja minētos argumentus. Vispārējās tiesas ieskatā, iesniedzot šos pielikumus, kuros ir dokumenti no Apvienotās Karalistes reģionālajām organizācijām, Servier pamatoja savu argumentāciju, ar ko tiecas pierādīt, ka šīs organizācijas pauda viedokli par perindoprila un pārējo AKEI terapeitisko līdzvērtību un mudināja ģimenes ārstus aizstāt perindoprilu ar citiem AKEI, kā arī pauda to, ka šai politikai, kas nebija individuāla rakstura, bija faktiska ietekme uz pieprasījumu vietējā līmenī.

455. Šajos paskaidrojumos Vispārējā tiesa neminēja ne pirmās instances procesuālo rakstu punktus, ne aplūkojamo pielikumu punktus, uz kuriem rakstītais attiektos. Tādējādi Vispārējās tiesas apgalvojums, ka šie pielikumi ir pieņemami, nav pietiekami pamatots. Protams, savos procesuālajos rakstos šajā apelācijas tiesvedībā Servier norāda savu procesuālo rakstu pirmajā instancē punktus, kuros esot bijis minēts arguments, ko pamatojot aplūkojamie pielikumi, un atsauci uz šo pielikumu attiecīgajiem fragmentiem. Tomēr Tiesai apelācijas tiesvedībā nav pienākuma pārbaudīt, vai un cik lielā mērā minētie pielikumi patiešām pamatoja prasības pieteikumā minētus argumentus, un tādējādi pašai vērtēt šo pirmajā instancē iesniegto pielikumu pieņemamību.

456. Turklāt Tiesai nav iespējams pārbaudīt, vai un cik lielā mērā Vispārējā tiesa balstījās uz pielikumiem A 286, A 287 un C 29 savos turpmākajos apsvērumos. Lai arī Vispārējā tiesa, protams, atsaucas uz šajos pielikumos ietvertajiem dokumentiem, minēto pielikumu numuri nav minēti citos pārsūdzētā sprieduma punktos, kā vienīgi 1345. punktā (rezumējot Komisijas argumentāciju) un 1459.–1463. punktā (pārbaudot aplūkojamo pielikumu pieņemamību).

457. Līdz ar to ir jākonstatē, ka šajā ziņā pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta pamatojuma nepietiekamība, uz ko norāda arī Komisija un ko Tiesa katrā ziņā var izvirzīt pēc savas ierosmes (162). Kā norāda Komisija, veids, kā Vispārējā tiesa vērtēja pieņemamību pielikumiem A 286, A 287 un C 29, atšķiras no veida, kā tā vērtēja pieņemamību pielikumiem A 2 un A 3, – to Vispārējā tiesa analizēja detalizēti pārsūdzētā sprieduma 107.–116. punktā.

458. Šajos apstākļos apelācijas desmitais pamats ir jāapmierina, neesot nepieciešamībai vērtēt pielikuma C 29 pieņemamību, ņemot vērā šo secinājumu 451. punktā atgādinātos principus.

4)      Par tehnoloģijas konkrēto tirgu (apelācijas vienpadsmitais pamats)

459. Apelācijas vienpadsmitajā pamatā Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, atceļot apstrīdētā lēmuma konstatējumus par perindoprila AFS tehnoloģijas konkrēto tirgu un par dominējošo stāvokli, kāds tajā bija Servier (šo secinājumu 341. punkts).

460. Pārsūdzētā sprieduma 1611.–1622. punktā Vispārējā tiesa atzina kļūdaino raksturu Komisijas konstatējumiem par perindoprila AFS tehnoloģijas konkrēto tirgu un par Servier stāvokli tajā, pamatojoties pati uz saviem konstatējumiem par Komisijas veiktās konkrētā gala produktu tirgus definīcijas kļūdaino raksturu.

461. Ciktāl apelācijas astotā un devītā pamata vērtējums atklāja, ka šie konstatējumi ir kļūdaini un ir jāatceļ (skat. šo secinājumu 398.–403. un 437.–448. punktu), arī Vispārējās tiesas apsvērumos par perindoprila AFS tehnoloģijas konkrēto tirgu ir pieļautas tiesību kļūdas.

462. Šajos apstākļos apelācijas vienpadsmitais pamats ir jāapmierina, neesot nepieciešamībai vērtēt Komisijas argumentus, ar kuriem tiecas pierādīt, ka Vispārējā tiesa savos apsvērumos par perindoprila AFS tehnoloģijas konkrēto tirgu ir pieļāvusi vēl citas tiesību kļūdas, kas nav atkarīgas no kļūdām, kuras pieļautas saistībā ar konkrētā gala produktu tirgus definīciju.

463. Tomēr ir jākonstatē – ciktāl ar Vispārējās tiesas konstatējumiem par gala produktu tirgu to kļūdainā rakstura dēļ nevar pamatot tās konstatējumus par tehnoloģijas tirgu, Komisija pamatoti apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi patstāvīgu tiesību kļūdu, nevērtējot īpašos apsvērumus, kas apstrīdētajā lēmumā bija izklāstīti attiecībā uz tehnoloģijas tirgu. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1616. punktā pati konstatēja, ka Komisija savā vērtējumā par tehnoloģijas tirgu bija izmantojusi citus faktus, nekā nosakot konkrēto gala produktu tirgu.

c)      Secinājumi par apelācijas pamatiem attiecībā uz LESD 102. pantu

464. No apelācijas astotā līdz vienpadsmitā pamata vērtējuma, kas veikts šo secinājumu 351.–463. punktā, izriet, ka visi Vispārējās tiesas konstatējumi par to, kā Komisija piemēroja LESD 102. pantu (šo secinājumu 343.–350. punkts), ir jāatceļ.

465. Kā jau tika atgādināts šo secinājumu 251. un 328. punktā, atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var pieņemt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

466. Tomēr šīs lietas tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo nolēmumu attiecībā uz pamatiem, kurus Servier ir izvirzījusi pirmajā instancē attiecībā uz LESD 102. pantu.

467. Pirmām kārtām, attiecībā uz Servier pirmajā instancē izvirzīto četrpadsmito pamatu par konkrētā gala produktu tirgus kļūdaino definīciju apelācijas astotā līdz desmitā pamata vērtējums atklāja pārsūdzētā sprieduma pamatojuma nepietiekamību. Turklāt Vispārējā tiesa nav vērtējusi Servier pirmajā instancē izvirzītā četrpadsmitā pamata trešo iebildumu par to, ka Komisijas veiktajā cenu ekonometriskajā analīzē bija pieļauta metodoloģiska kļūda. Šajos apstākļos Tiesa nevar pati galīgi spriest par minēto Servier pirmajā instancē izvirzīto četrpadsmito pamatu, pati no jauna neveicot lietas materiālu pilnīgu izpēti.

468. Otrām kārtām, Vispārējā tiesa apmierināja Servier pirmajā instancē izvirzīto piecpadsmito līdz septiņpadsmito pamatu, balstoties uz saviem konstatējumiem par četrpadsmito pamatu (šo secinājumu 347.–349. punkts). Līdz ar to Tiesa nevar arī lemt par šiem pamatiem, neveicot lietas materiālu pirmo pilnīgo izpēti.

B.      Par prasība izskatīšanu Vispārējā tiesā

469. No šo secinājumu 251.–253., 328.–330. un 331. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka šī tiesvedība ir izskatāmā stadijā attiecībā uz Krka nolīgumu kvalifikāciju par vienotu un turpinātu LESD 101. panta pārkāpumu gan saistībā ar šo nolīgumu pretkonkurences mērķi, gan pretkonkurences sekām.

470. Tiesa tādējādi var izskatīt lietu un noraidīt Servier pirmajā instancē izvirzīto devīto un desmito pamatu, kā arī prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 4. pantu un 7. panta 4. punkta b) apakšpunktu.

471. Turpretī no šo secinājumu 466.–468. punktā minētajiem apsvērumiem izriet, ka tiesvedība nav izskatāmā stadijā ne attiecībā uz Servier pirmajā instancē izvirzīto četrpadsmito līdz septiņpadsmito pamatu, kā arī prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 6. pantu un 7. panta 6. punktu, ne attiecībā uz Komisijas pirmajā instancē iesniegto prasību atzīt par nepieņemamiem pielikumus A 286, A 287 un C 29.

472. Līdz ar to lieta ir jānosūta atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā no jauna lemj par šiem pamatiem un prasībām.

473. Šajā kontekstā Komisija lūdz Tiesu nosūtīt lietu atpakaļ Vispārējai tiesai izskatīšanai citā iztiesāšanas sastāvā nekā tad, kad tā pasludināja pārsūdzēto spriedumu.

474. Tomēr ir jānorāda, ka atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 216. panta 1. punktam lēmumu attiecīgā gadījumā pēc tam, kad Tiesa ir atcēlusi spriedumu, nodot lietu izskatīšanai citā palātā pieņem Vispārējās tiesas priekšsēdētājs.

475. Šajā ziņā Tiesai jau ir bijusi izdevība paskaidrot, ka apstāklis, ka viens un tas pats tiesnesis ietilpst divos iztiesāšanas sastāvos, kas ir izskatījuši to pašu lietu, pats par sevi, nepastāvot citiem objektīviem faktoriem, nevar radīt šaubas par Pirmās instances tiesas objektivitāti (163).

V.      Tiesāšanās izdevumi

476. Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja prasības pieteikums nav pamatots vai ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

477. Vispirms, šajā gadījumā no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasība ir pilnīgi pamatota un ka gan Vispārējās tiesas apsvērumi par Krka nolīgumu kvalifikāciju par LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, gan Vispārējās tiesas apsvērumi par LESD 102. panta pārkāpumu ir jāatceļ.

478. Līdz ar to ir jāpiespriež Servier SAS, Servier Laboratories Ltd un Les Laboratoires Servier SAS solidāri segt visus pašu tiesāšanās izdevumus, kā arī Komisijas tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar šo apelācijas tiesvedību.

479. Attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē ir jānorāda – pirmām kārtām, ka tie ir saistīti ar šo apelācijas tiesvedību tikai tiktāl, ciktāl tie attiecas uz Servier pirmajā instancē izvirzīto devīto, desmito un četrpadsmito līdz septiņpadsmito pamatu, kā arī uz Komisijas pirmajā instancē iesniegto prasību atzīt par nepieņemamiem pielikumus A 286, A 287 un C 29.

480. Otrām kārtām, ir jānorāda, ka tiesvedība ir izskatāmā stadijā tikai attiecībā uz Servier pirmajā instancē izvirzīto devīto un desmito pamatu par Krka nolīgumu kvalificēšanu par LESD 101. panta pārkāpumu, kā arī attiecībā uz Servier pirmajā instancē izvirzīto prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 4. pantu un 7. panta 4. punkta b) apakšpunktu. Līdz ar to Tiesa var izskatīt lietu un taisīt galīgo nolēmumu lietā tikai attiecībā uz šiem pirmajā instancē izvirzītajiem pamatiem un prasībām (skat. šo secinājumu 469. un 470. punktu).

481. Turpretī tiesvedība nav izskatāmā stadijā attiecībā uz Servier pirmajā instancē izvirzīto četrpadsmito līdz septiņpadsmito pamatu par tās rīcības kvalificēšanu par LESD 102. panta pārkāpumu attiecībā uz Servier pirmajā instancē iesniegto prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 6. pantu un 7. panta 6. punktu, kā arī attiecībā uz Komisijas pirmajā instancē iesniegto prasību atzīt par nepieņemamiem pielikumus A 286, A 287 un C 29. Tādējādi lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā no jauna lemj par šiem pamatiem un prasībām (skat. šo secinājumu 471. un 472. punktu).

482. Līdz ar to ir jāpieņem lēmums, ka Servier SAS, Servier Laboratories Ltd un Les Laboratoires Servier SAS solidāri sedz pašu tiesāšanās izdevumus, kā arī Komisijas tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē saistībā ar pirmās instances devīto un desmito pamatu, bet ir jāatliek lēmuma pieņemšana attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem, kādi bija Servier un Komisijai pirmajā instancē saistībā ar Servier pirmajā instancē izvirzīto četrpadsmito līdz septiņpadsmito pamatu, kā arī Komisijas pirmajā instancē izvirzīto prasību atzīt par nepieņemamiem pielikumus A 286, A 287 un C 29.

483. Turpinot, saskaņā ar Reglamenta 184. panta 4. punktu Tiesa var nolemt, ka persona, kura ir iestājusies lietā pirmajā instancē un kura ir piedalījusies tiesvedības Tiesā rakstveida vai mutvārdu daļā, pati sedz savus tiesāšanās izdevumus. Tā kā EFPIA piedalījās šīs apelācijas tiesvedības rakstveida daļā, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar apelācijas tiesvedību.

484. Visbeidzot no Reglamenta 140. panta 1. punkta un 184. panta 1. punkta, tos skatot kopsakarā, izriet, ka dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to ir jānolemj, ka Apvienotā Karaliste sedz pati savus tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar apelācijas tiesvedību.

VI.    Secinājumi

485. Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, es iesaku Tiesai nospriest šādi:

1)      Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 12. decembra sprieduma Servier u.c./Komisija (T‑691/14, EU:T:2018:922) rezolutīvās daļas 1.–3. punktu.

2)      Atcelt 2018. gada 12. decembra sprieduma Servier u.c./Komisija (T‑691/14, EU:T:2018:922) rezolutīvās daļas 6. punktu, ciktāl tas attiecas uz Servier SAS, Servier Laboratories Ltd, Les Laboratoires Servier SAS un Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumiem saistībā ar pirmajā instancē izvirzīto devīto, desmito un četrpadsmito līdz septiņpadsmito pamatu, kā arī tiesāšanās izdevumiem saistībā ar Komisijas pirmajā instancē iesniegto prasību atzīt par nepieņemamiem pielikumus A 286, A 287 un C 29.

3)      Noraidīt Servier SAS, Servier Laboratories Ltd un Les Laboratoires Servier SAS pirmajā instancē izvirzīto devīto un desmito pamatu, kā arī prasību atcelt Komisijas Lēmuma C(2014) 4955 final (2014. gada 9. jūlijs) par procedūru saskaņā ar LESD 101. un 102. pantu (Lieta AT.39612 – Perindopril (Servier)) 4. pantu un 7. panta 4. punkta b) apakšpunktu.

4)      Nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā, lai tā no jauna lemj par Servier SAS, Servier Laboratories Ltd un Les Laboratoires Servier SAS pirmajā instancē izvirzīto četrpadsmito līdz septiņpadsmito pamatu un prasību atcelt Lēmuma C(2014) 4955 final 6. pantu un 7. panta 6. punktu, kā arī par Komisijas pirmajā instancē iesniegto prasību atzīt par nepieņemamiem pielikumus A 286, A 287 un C 29.

5)      Servier SAS, Servier Laboratories Ltd un Les Laboratoires Servier SAS solidāri sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī Komisijas tiesāšanās izdevumus saistībā ar apelācijas tiesvedību.

6)      Servier SAS, Servier Laboratories Ltd un Les Laboratoires Servier SAS solidāri sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī Komisijas tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē, ciktāl tie attiecas uz Servier SAS, Servier Laboratories Ltd un Les Laboratoires Servier SAS pirmajā instancē izvirzīto devīto un desmito pamatu, kā arī prasību atcelt Lēmuma C(2014) 4955 final 4. pantu un 7. panta 4. punkta b) apakšpunktu.

7)      Atlikt lēmuma par Servier SAS, Servier Laboratories Ltd, Les Laboratoires Servier SAS un Komisijas tiesāšanās izdevumiem saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē pieņemšanu, ciktāl tie attiecas uz Servier SAS, Servier Laboratories Ltd un Les Laboratoires Servier SAS pirmajā instancē izvirzīto četrpadsmito līdz septiņpadsmito pamatu un prasību atcelt Lēmuma C(2014) 4955 final 6. pantu un 7. panta 6. punktu, kā arī uz Komisijas pirmajā instancē izvirzīto prasību atzīt par nepieņemamiem pielikumus A 286, A 287 un C 29.

8)      European Federation of Pharmaceutical Industries and Associations un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste katra sedz pati savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar apelācijas tiesvedību.

1      Oriģinālvaloda – franču.

2      Spriedums, 2020. gada 30. janvāris (C‑307/18, turpmāk tekstā – “spriedums Generics (UK) u.c.”, EU:C:2020:52).  

3      Spriedumi, 2021. gada 25. marts (C‑591/16 P, turpmāk tekstā – “spriedums Lundbeck/Komisija”, EU:C:2021:243); Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija (C‑586/16 P, nav publicēts, EU:C:2021:241); Generics (UK)/Komisija (C‑588/16 P, nav publicēts, EU:C:2021:242); Arrow Group un Arrow Generics/Komisija (C‑601/16 P, nav publicēts, EU:C:2021:244); Xellia Pharmaceuticals un Alpharma/Komisija (C‑611/16 P, EU:C:2021:245) un Merck/Komisija (C‑614/16 P, nav publicēts, EU:C:2021:246).

4      Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumi, 2018. gada 12. decembris, Servier u.c./Komisija (T‑691/14, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2018:922) (apstrīdēts ar šo apelācijas sūdzību, kā arī apelācijas sūdzību lietā C‑201/19 P, Servier u.c./Komisija); Biogaran/Komisija (T‑677/14, EU:T:2018:910) (apelācija C‑207/19 P, Biogaran/Komisija); Teva UK u.c./Komisija (T‑679/14, nav publicēts, EU:T:2018:919) (apelācija C‑198/19 P, Teva UK u.c./Komisija); Lupin/Komisija (T‑680/14, nav publicēts, EU:T:2018:908) (apelācija C‑144/19 P, Lupin/Komisija); Mylan Laboratories un Mylan/Komisija (T‑682/14, nav publicēts, EU:T:2018:907) (apelācija C‑197/19 P, Mylan Laboratories un Mylan/Komisija); Krka/Komisija (T‑684/14, nav publicēts, EU:T:2018:918) (apelācija C‑151/19 P, Komisija/Krka); Niche Generics/Komisija (T‑701/14, nav publicēts, EU:T:2018:921) (apelācija C‑164/19 P, Niche Generics/Komisija) un Unichem Laboratories/Komisija (T‑705/14, nav publicēts, EU:T:2018:915) (apelācija C‑166/19 P, Unichem Laboratories/Komisija).

5      Komisijas Lēmums C(2014) 4955 final (2014. gada 9. jūlijs) par procedūru saskaņā ar LESD 101. un 102. pantu (Lieta AT.39612 – Perindopril (Servier) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

6      Pārsūdzētā sprieduma 1. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 11. un nākamie apsvērumi.

7      Apstrīdētā lēmuma 14. apsvērums.

8      2018. gada 12. decembra sprieduma Krka/Komisija (T‑684/14, nav publicēts, EU:T:2018:918), 8. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 19. un nākamie apsvērumi.

9      Pārsūdzētā sprieduma 2. un 3. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 1. un nākamie, 86. un nākamie, kā arī 2143. un nākamie apsvērumi.

10      Saskaņā ar to, kas bija atļauts ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 1768/92 (1992. gada 18. jūnijs) par papildu aizsardzības sertifikāta izstrādi zālēm (OV 1992, L 182, 1. lpp.).

11      Pārsūdzētā sprieduma 4. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 92. un nākamie apsvērumi.

12      Apstrīdētā lēmuma 98. apsvērums.

13      Pārsūdzētā sprieduma 5.–8. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 94., 118. un nākamie, kā arī 124. un nākamie apsvērumi.

14      Pārsūdzētā sprieduma 8. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 120. apsvērums.

15      Pārsūdzētā sprieduma 9. un 10. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 8., 88. un 218. un nākamie apsvērumi.

16      Apstrīdētā lēmuma 100. apsvērums.

17      Apstrīdētā lēmuma 821., 1674. un 1755. apsvērums.

18      Pārsūdzētā sprieduma 11.–27. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 129., 151. un nākamie, 157. un nākamie apsvērumi, kā arī tabulas apstrīdētā lēmuma 156. un 201. apsvērumā.

19      Pārsūdzētā sprieduma 11. un 12. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 158.–161. un 164. apsvērums; konkrētāk attiecībā uz Krka – apstrīdētā lēmuma 830. apsvērums.

20      Pārsūdzētā sprieduma 12. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 162.–170. un 962. apsvērums.

21      Pārsūdzētā sprieduma 16.–21. un 24.–27. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 171.–202. apsvērums.

22      Pārsūdzētā sprieduma 25. un 26. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 175. un nākamie apsvērumi.

23      Pārsūdzētā sprieduma 27. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 193. un nākamie apsvērumi.

24      Apstrīdētā lēmuma 410. apsvērums.

25      Pārsūdzētā sprieduma 22. punkts un apstrīdētā lēmuma 156. apsvērums (pārsūdzētā sprieduma 22. punktā ir norādīts, ka šis lūgums esot noraidīts 2006. gada septembrī, tomēr šajos secinājumos es balstos uz apstrīdētā lēmuma 156. apsvērumu, kurā norādītais datums ir 2006. gada 13. oktobris).

26      Pārsūdzētā sprieduma 23. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 156., 898.–904., 909. un 1689. apsvērums.

27      Pārsūdzētā sprieduma 45. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 908. apsvērums.

28      Pārsūdzētā sprieduma 46. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 910. apsvērums.

29      Apstrīdētā lēmuma 843., 886., 1248. un 1755. apsvērums.

30      Pārsūdzētā sprieduma 47.–51. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 400. un 923.–928. apsvērums.

31      Skat. šo secinājumu 5. zemsvītras piezīmi.

32      Skat. apstrīdētā lēmuma 1.–6. pantu un pārsūdzētā sprieduma 71. punktu.

33      Tajās ir ietvertas visas pārējās Savienības dalībvalstis (laikā no 2004. līdz 2009. gadam, tātad izņemot Horvātiju, skat. apstrīdētā lēmuma 3134. apsvērumu, 1. zemsvītras piezīmi un 4. pantu), nevis tās septiņas dalībvalstis, uz kurām attiecas Krka licences nolīgums. Apstrīdētajā lēmumā ir atsauce uz “18/20 dalībvalstīm” sakarā ar to, ka Rumānija un Bulgārija pievienojās Eiropas Savienībai 2007. gada 1. janvārī, divus mēnešus pēc tam, kad tika noslēgts Krka izlīguma nolīgums, un tā rezultātā no 18 uz 20 palielinājās to tirgu skaits, uz kuriem neattiecās licence (apstrīdētā lēmuma 1677. apsvērums un 2243. zemsvītras piezīme).

34      Apstrīdētā lēmuma 1816. un 1858. apsvērums.

35      Skat. pārsūdzētā sprieduma 1004. punktu, kā arī apstrīdētā lēmuma 2451. zemsvītras piezīmi un 4. pantu.

36      Apstrīdētā lēmuma 1670. apsvērums.

37      Skat. apstrīdētā lēmuma 7. pantu, kā arī pārsūdzētā sprieduma 72. un 73. punktu.

38      Skat. šo secinājumu 4. zemsvītras piezīmi.

39      Spriedumi, 2021. gada 25. marts, Lundbeck/Komisija; Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija (C‑586/16 P, nav publicēts, EU:C:2021:241); Generics (UK)/Komisija (C‑588/16 P, nav publicēts, EU:C:2021:242); Arrow Group un Arrow Generics/Komisija (C‑601/16 P, nav publicēts, EU:C:2021:244); Xellia Pharmaceuticals un Alpharma/Komisija (C‑611/16 P, EU:C:2021:245) un Merck/Komisija (C‑614/16 P, nav publicēts, EU:C:2021:246).

40      Servier kā sava atbildes raksta pielikumus iesniedz Vispārējās tiesas sēdes debašu stenogrammas. Replikas rakstā Komisija apstrīd to pieņemamību ar pamatojumu, ka šīs stenogrammas sagatavoja Servier pati savām vajadzībām un Komisija tādējādi nevar pārbaudīt to uzticamību. Servier apstrīd šo elementu nepieņemamību. Tomēr jautājumu par šo elementu pieņemamību nav vajadzības skatīt. Sekojošā apelācijas sūdzības pamatu analīze parādīs, ka apgalvojumi, kuru atbalstam Servier iesniedz šos pielikumus, ir neefektīvi (attiecībā uz apgalvojumu, ka strīdi starp Servier un ģenērisko zāļu sabiedrībām bija faktiski notiekoši, skat. šo secinājumu 149. punktu, attiecībā uz apgalvojumu, ka Komisija esot piekritusi, ka licence, kuru Servier piešķīra Krka, ir noslēgta parastos tirgus apstākļos, skat. šo secinājumu 151. punktu, savukārt attiecībā uz apgalvojumu, ka Komisija esot varējusi paust nostāju par argumentāciju, kas saistīta ar mediķu apmeklējumiem, skat. šo secinājumu 435. punktu).

41      Apstrīdētā lēmuma 1811. un 1812. apsvērums.

42      Apstrīdētā lēmuma 1753., 1756., 1760. un 1763. apsvērums.

43      Apstrīdētā lēmuma 1738.–1749. apsvērums, jo īpaši 1745. apsvērums.

44      Apstrīdētā lēmuma 1766. un 1803.–1811. apsvērums.

45      Šo secinājumu 21. punkts.

46      Skat. rīkojumu, 2010. gada 29. septembris, EREF/Komisija (C‑74/10 P un C‑75/10 P, nav publicēts, EU:C:2010:557, 41. un 42. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra), un spriedumu, 2011. gada 9. jūnijs, (C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 152. un 153. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

47      Šajā nozīmē skat. apelācijas septīto pamatu (šo secinājumu 304. punkts).

48      Šajā nozīmē skat. apelācijas otro pamatu (šo secinājumu 135.–176. punkts).

49      Attiecībā uz šo pamata iedarbīguma definīciju skat. spriedumu, 2000. gada 21. septembris, EFMA/Padome (C‑46/98 P, EU:C:2000:474, 38. punkts), kas minēts pārsūdzētā sprieduma 1257. punktā.

50      Šo secinājumu 21. punkts.

51      Spriedums, 1972. gada 14. jūlijs, Imperial Chemical Industries/Komisija (48/69, EU:C:1972:70, 68. punkts).

52      Spriedumi, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija (C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 44. punkts), un 2016. gada 21. janvāris, (C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 72. punkts).

53      Spriedumi, 2007. gada 25. janvāris, Dalmine/Komisija (C‑407/04 P, EU:C:2007:53, 49. un 63. punkts); 2013. gada 19. decembris, (C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866, 128. punkts), un 2017. gada 27. aprīlis, (C‑469/15 P, EU:C:2017:308, 38. punkts).

54      Spriedumi, 1984. gada 28. marts, Compagnie royale asturienne des mines un Rheinzink/Komisija (29/83 un 30/83, EU:C:1984:130, 20. punkts), un 1993. gada 31. marts, (C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85, EU:C:1993:120, 127. punkts); skat. arī spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, (T‑655/11, EU:T:2015:383, 176. punkts).

55      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 513.–523. punkts); skat. arī spriedumu, 2006. gada 27. septembris, (T‑44/02 OP, T‑54/02 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP, EU:T:2006:271, 63. punkts).

56      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija (C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 55.–57. punkts), un 2006. gada 27. septembris, (T‑44/02 OP, T‑54/02 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP, EU:T:2006:271, 64. un 65. punkts).

57      Spriedumi, 1984. gada 28. marts, Compagnie royale asturienne des mines un Rheinzink/Komisija (29/83 un 30/83, EU:C:1984:130, 16. punkts); 1993. gada 31. marts, (C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85, EU:C:1993:120, 126. un 127. punkts), un 2012. gada 22. novembris, (C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 74. punkts).

58      Spriedumi, 2007. gada 18. janvāris, PKK un KNK/Padome (C‑229/05 P, EU:C:2007:32, 37. punkts); 2007. gada 22. novembris, (C‑260/05 P, EU:C:2007:700, 37. punkts), un 2010. gada 17. jūnijs, (C‑413/08 P, EU:C:2010:346, 17. punkts).

59      Spriedumi, 2013. gada 4. jūlijs, Komisija/Aalberts Industries u.c. (C‑287/11 P, EU:C:2013:445, 52. punkts), un 2019. gada 17. oktobris, (C‑403/18 P, EU:C:2019:870, 64. punkts).

60      Apstrīdētā lēmuma 56. apsvērumā ir norādīts, ka starp Servier un ģenērisko zāļu sabiedrībām noslēgto nolīgumu teksts bija viens no elementiem, ko Komisija izmantoja.

61      Spriedums, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija (C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 53. un 54. punkts).

62      Šo secinājumu 30. punkts.

63      Šo secinājumu 20., 21., 29. un 30. punkts.

64      Šo secinājumu 21. punkts.

65      Šo secinājumu 29. punkts.

66      Šo secinājumu 30. punkts.

67      Šo secinājumu 28. punkts.

68      Šo secinājumu 24. punkts.

69      Skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, FSL u.c./Komisija (T‑655/11, EU:T:2015:383, 183., 380. un 381. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

70      Šo secinājumu 28. punkts.

71      Šo secinājumu 21. punkts.

72      Skat. šo secinājumu 35. punktu.

73      Šajā nozīmē skat. apelācijas piekto pamatu (šo secinājumu 229.–242. punkts, it īpaši 239. punkts).

74      Par šo jautājumu skat. spriedumu, 1966. gada 30. jūnijs, LTM (56/65, EU:C:1966:38, 358. lpp.), kā arī manus secinājumus lietā (C‑307/18, EU:C:2020:28, 133. punkts un tajā minētā judikatūra).

75      Skat. šo secinājumu 92.–96. punktu.

76      Skat. rīkojumu, 2010. gada 29. septembris, EREF/Komisija (C‑74/10 P un C‑75/10 P, nav publicēts, EU:C:2010:557, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

77      Spriedumi Generics (UK) u.c. (87.–94. un 111. punkts) un Lundbeck/Komisija (114. un 115. punkts).

78      Skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija (C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 53. punkts un tajā minētā judikatūra); skat. arī pārsūdzētā sprieduma 193. punktā minēto judikatūru.

79      Par šo jautājumu skat. manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 134.–139. punkts).

80      Šajā nozīmē skat. manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 171. un 172. punkts).

81      Attiecībā uz licences ekskluzīvo raksturu un faktiska duopola starp Servier un Krka izveidošanos, tai pateicoties, skat. šo secinājumu 195.–204. punktu.

82      Par šo jautājumu skat. manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 118.–120. punkts).

83      Attiecībā uz licences ekskluzīvo raksturu un faktiska duopola starp Servier un Krka izveidošanos, tai pateicoties, skat. šo secinājumu 195.–204. punktu.

84      Skat. manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 66.–70. punkts).

85      Spriedums Generics (UK) u.c. (38. punkts) un mani secinājumi lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 82.–84., 122.–127. un 176.–178. punkts).

86      Skat. manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 119. punkts).

87      Spriedums Generics (UK) u.c. (94. punkts) un mani secinājumi lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 120. punkts).

88      Šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2010. gada 29. septembris, EREF/Komisija (C‑74/10 P un C‑75/10 P, nav publicēts, EU:C:2010:557, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

89      Skat. šo secinājumu 124., 125. un 149. punktu.

90      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, ACTreuhand/Komisija (C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 36. punkts).

91      Spriedumi, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija (C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 50. punkts), un 2007. gada 25. oktobris, (C‑167/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:633, 41. punkts).

92      Spriedumi, 2007. gada 18. janvāris, PKK un KNK/Padome (C‑229/05 P, EU:C:2007:32, 37. punkts); 2007. gada 22. novembris, (C‑260/05 P, EU:C:2007:700, 37. punkts), un 2010. gada 17. jūnijs, (C‑413/08 P, EU:C:2010:346, 17. punkts).

93      Spriedumi, 2013. gada 4. jūlijs, Komisija/Aalberts Industries u.c. (C‑287/11 P, EU:C:2013:445, 52. punkts), un 2019. gada 17. oktobris, Alcogroup un Alcodis/Komisija (C‑403/18 P, EU:C:2019:870, 64. punkts).

94      Šo secinājumu 24. punkts.

95      Šo secinājumu 15. punkts.

96      Šo secinājumu 14. punkts un 10. zemsvītras piezīme.

97      Skat. it īpaši pārsūdzētā sprieduma 564. punktu (attiecībā uz nolīgumiem, kas noslēgti ar Niche un Matrix), 707. punktu (attiecībā uz nolīgumu, kas noslēgts ar Teva) un 869. un 879. punktu (attiecībā uz nolīgumu, kas noslēgts ar Lupin).

98      Spriedums, 2012. gada 27. septembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (T‑82/08, EU:T:2012:494, 55. punkts) (šajā ziņā nav apstrīdēts apelācijas tiesvedībā; skat. spriedumu, 2014. gada 12. novembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363); šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2012. gada 2. februāris, Denki Kagaku Kogyo un Denka Chemicals/Komisija (T‑83/08, nav publicēts, EU:T:2012:48, 193. punkts), un 2015. gada 16. jūnijs, FSL u.c./Komisija (T‑655/11, EU:T:2015:383, 178. un 217. punkts).

99      Attiecībā uz Servier stratēģiju pāriet uz arginīna perindoprilu erbumīna perindoprila ģenērisko versiju dēļ skat. arī it īpaši apstrīdētā lēmuma 8., 58., 89., 100., 217., 220., 222., 225., 233.–242., 1183., 1924., 2089., 2156., 2530., 2532., 2533., 2912. un 2971. apsvērumu.

100      Attiecībā uz sagrozīšanas definīciju skat. šo secinājumu 96. un 187. punktu.

101      Komisijas Paziņojums. Vadlīnijas par [LESD 101.] panta piemērošanu tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem (OV 2004, C 101, 2. lpp.)

102      OV 2004, L 123, 11. lpp.

103      Spriedums, 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija (C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 118. punkts).

104      Šo secinājumu 21. punkts.

105      Šo secinājumu 30. punkts.

106      Spriedums, 1966. gada 13. jūlijs, Consten un Grundig/Komisija (56/64 un 58/64, EU:C:1966:41, Krāj., 496. lpp.).

107      Spriedums, 2014. gada 11. septembris,. MasterCard u.c./Komisija (C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 242. punkts).

108      Minētā sprieduma 103. punkts; skat. arī manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 158.–166. punkts).

109      Spriedums Generics (UK) u.c. (105.–111. punkts); skat. arī manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 168.–172., 175. un 179. punkts).

110      Skat. manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 175. punkts).

111      Skat. manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 176.–178. punkts).

112      Apstrīdētā lēmuma 1766. un 1803.–1811. apsvērums.

113      Spriedumi, 1966. gada 30. jūnijs, LTM (56/65, EU:C:1966:38, Krāj. 359. lpp.), 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c. (C‑8/08, EU:C:2009:343, 28. punkts), un 2015. gada 16. jūlijs, ING Pensii (C‑172/14, EU:C:2015:484, 29. un 30. punkts); skat. arī manus secinājumus lietā T‑Mobile Netherlands u.c. (C‑8/08, EU:C:2009:110, 42. punkts).

114      Skat. šo secinājumu 102.–129. punktu.

115      Skat. šo secinājumu 29. un 30. punktu.

116      Skat. šo secinājumu 20. un 21. punktu.

117      Skat. šo secinājumu 24. punktu.

118      Skat. šo secinājumu 21. punktu.

119      Skat. it īpaši spriedumus, 1998. gada 28. maijs, Deere/Komisija (C‑7/95 P, EU:C:1998:256, 77. punkts), un (C‑8/95 P, EU:C:1998:257, 91. punkts); 2006. gada 23. novembris, (C‑238/05, EU:C:2006:734, 50. punkts); (117. punkts), un 2021. gada 18. novembris, (C‑306/20, EU:C:2021:935, 73. punkts). Mans izcēlums.

120      Spriedumi, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija (C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 161. punkts); Generics (UK) u.c. (118. punkts), un 2021. gada 18. novembris, (C‑306/20, EU:C:2021:935, 74. punkts).

121      Skat. spriedumu, 2021. gada 18. novembris, Visma Enterprise (C‑306/20, EU:C:2021:935, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

122      Spriedums, 2014. gada 11. septembris,. MasterCard u.c./Komisija (C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 166. punkts).

123      Spriedums, 2011. gada 14. aprīlis, Visa Europe un Visa International Service/Komisija (T‑461/07, EU:T:2011:181, 127. punkts).

124      Minētā sprieduma 119. punkts.

125      Spriedumi Generics (UK) u.c. (120. punkts), un 2021. gada 18. novembris, Visma Enterprise (C‑306/20, EU:C:2021:935, 76. punkts).

126      Spriedums Generics (UK) u.c. (120. punkts).

127      Šajā nozīmē skat. spriedumu, Generics (UK) u.c. (121. un 122. punkts); skat. arī manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 189.–202. punkts).

128      Spriedums, 2011. gada 14. aprīlis, Visa Europe un Visa International Service/Komisija (T‑461/07, EU:T:2011:181, 127., 187. un 191. punkts).

129      Skat. šo secinājumu 102.–129. punktu. Pārsūdzētā sprieduma 1148.–1169. punktā Vispārējā tiesa, vērtējot Krka nolīgumu sekas, atkārtoti minēja galvenokārt tos pašus apsvērumus kā tie, kas jau iepriekš bija izklāstīti it īpaši pārsūdzētā sprieduma 970., 971., 1011., 1017., 1026. un 1027. punktā, analizējot šo nolīgumu mērķi.

130      Skat. manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 117., 118. un 122.–129. punkts).

131      Šajā nozīmē skat. manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 128. punkts).

132      Skat. manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 76. un 198. punkts).

133      Spriedumi, 2009. gada 4. jūnijs,T‑Mobile Netherlands u.c. (C‑8/08, EU:C:2009:343, 38. un 39. punkts), 2009. gada 6. oktobris, GlaxoSmithKline Services u.c./Komisija u.c. (C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P, EU:C:2009:610, 63. punkts), kā arī 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija (C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 125. punkts); skat. arī manus secinājumus lietā T‑Mobile Netherlands u.c. (C‑8/08, EU:C:2009:110, 58.–60. punkts). Šajā nozīmē attiecībā uz LESD 102. panta īstenošanu skat. arī spriedumu, 2022. gada 12. maijs, Servizio Elettrico Nazionale u.c. (C‑377/20, EU:C:2022:379, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

134      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija (C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 52. punkts); 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52, 66. un 115. punkts), un 2020. gada 2. aprīlis, Budapest Bank u.c. (C‑228/18, EU:C:2020:265, 55. punkts).

135      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija (C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 74. un nākamie punkti), un 2015. gada 26. novembris, Maxima Latvija (C‑345/14, EU:C:2015:784, 22.–24. punkts), kā arī manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307,18, EU:C:2020:28, 164. un 171. punkts); skat. arī ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumus lietā Budapest Bank u.c. (C‑228/18, EU:C:2019:678, 48.–50. punkts).

136      Ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumi lietā Budapest Bank u.c. (C‑228/18, EU:C:2019:678, 50. punkts).

137      Spriedums, 2012. gada 6. decembris, AstraZeneca/Komisija (C‑457/10 P, EU:C:2012:770, 110. punkts).

138      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, AstraZeneca/Komisija  (T‑321/05, EU:T:2010:266, 360. punkts).

139      Spriedumi Generics (UK) u.c. (115.–122. punkts, it īpaši 117., 121. un 122. punkts), un 2021. gada 18. novembris, Visma Enterprise (C‑306/20, EU:C:2021:935, 73. un 74. punkts).

140      Skat. spriedumus, 2012. gada 6. decembris, AstraZeneca/Komisija (C‑457/10 P, EU:C:2012:770, 29., 39., 49., 56. un 58. punkts), un 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija (T‑201/04, EU:T:2007:289, 87., 534., 557. un 618. punkts).

141      Apstrīdētā lēmuma 2286., 2305., 2324. un 2345. apsvērums.

142      Virsraksts pirms pārsūdzētā sprieduma 1380. punkta.

143      Spriedumi, 1979. gada 13. februāris, Hoffmann‑La Roche/Komisija (85/76, EU:C:1979:36, 28. punkts), un 2018. gada 23. janvāris, F. Hoffmann‑La Roche u.c. (C‑179/16, EU:C:2018:25, 51. punkts).

144      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, AstraZeneca/Komisija (C‑457/10 P, EU:C:2012:770, 38. un nākamie punkti).

145      Skat. spriedumus, 1983. gada 9. novembris, Nederlandsche Banden‑Industrie‑Michelin/Komisija (322/81, EU:C:1983:313, 37. punkts); 2008. gada 1. jūlijs, MOTOE (C‑49/07, EU:C:2008:376, 32. punkts); 2018. gada 23. janvāris, F. Hoffmann‑La Roche u.c. (C‑179/16, EU:C:2018:25, 51. punkts); 2010. gada 1. jūlijs, AstraZeneca/Komisija (T‑321/05, EU:T:2010:266, 30. punkts), un 2012. gada 29. marts, Telefónica un Telefónica de España/Komisija (T‑336/07, EU:T:2012:172, 111. punkts). Šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 1973. gada 21. februāris, Europemballage un Continental Can/Komisija (6/72, EU:C:1973:22, 32. punkts), un 1996. gada 14. novembris, Tetra Pak/Komisija (C‑333/94 P, EU:C:1996:436, 13. punkts).

146      Spriedums, 2010. gada 1. jūlijs, AstraZeneca/Komisija (T‑321/05, EU:T:2010:266, 183. un 203. punkts).

147      Skat. 2. punktu Komisijas Paziņojumā par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Kopienas konkurences tiesībās (OV 1997, C 372, 5. lpp.).

148      Piemēram, skat. spriedumu, 1991. gada 12. decembris, Hilti/Komisija (T‑30/89, EU:T:1991:70, 71. punkts).

149      Spriedums, 1978. gada 14. februāris, United Brands un United Brands Continentaal/Komisija (27/76, EU:C:1978:22, 68. punkts); skat. arī manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 239. punkts).

150      Šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, AstraZeneca/Komisija  (T‑321/05, EU:T:2010:266, 174. un 191. punkts).

151      Spriedums Generics (UK) u.c. (140. punkts); skat. arī manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 229.–240. punkts).

152      Spriedums Generics (UK) u.c. (135. punkts); skat. arī manus secinājumus lietā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:28, 239. punkts).

153      Skat. šo secinājumu 79. un 140. punktu.

154      Skat. šo secinājumu 145. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

155      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 23. janvāris, F. Hoffmann‑La Roche u.c. (C‑179/16, EU:C:2018:25, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

156      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, AstraZeneca/Komisija (C‑457/10 P, EU:C:2012:770, 51. punkts).

157      Skat., piemēram, spriedumu, 2012. gada 6. decembris, AstraZeneca/Komisija (C‑457/10 P, EU:C:2012:770, 36.–50. punkts).

158      Skat. mutatis mutandis spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, AstraZeneca/Komisija  (T‑321/05, EU:T:2010:266, 208. punkts). Protams, minētajā lietā abas attiecīgo zāļu grupas tika izmantotas atšķirīgi, bet tāds savukārt nebija perindoprila un pārējo AKEI gadījums. Tomēr tas nekādi nemazina atbilstību konstatējumam, ka tam, lai izdarītu secinājumus no šo zāļu attiecīgo tirgus daļu izmaiņām, ir nepieciešams iepriekšējs konstatējums, ka šīs zāles ietilpst tajā pašā tirgū.

159      Attiecībā uz sagrozīšanas definīciju skat. šo secinājumu 96. un 187. punktu.

160      Skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija (C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 40. un 41. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

161      Spriedums, 1998. gada 17. decembris, Baustahlgewebe/Komisija (C‑185/95 P, EU:C:1998:608, 71. un 72. punkts).

162      Skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, EUIPO/European Dynamics Luxembourg u.c. (C‑677/15 P, EU:C:2017:998, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

163      Spriedums, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c. (C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 56. punkts).