Lieta T‑170/06
Alrosa Company Ltd
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Konkurence – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Neapstrādāto dimantu ražošanas un piegādes pasaules tirgus – Lēmums, ar kuru tiek atzītas par saistošām saistības, ko piedāvājis uzņēmums, kas atrodas dominējošā stāvoklī – Regulas (EK) Nr. 1/2003 9. pants – Samērīguma princips – Līgumu slēgšanas brīvības princips – Tiesības tikt uzklausītam
Sprieduma kopsavilkums
1. Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli
(EKL 230. panta ceturtā daļa; Padomes Regulas Nr. 1/2003 9. pants)
2. Konkurence – Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Novērtējums, ko veic Komisija – Saistības, ko attiecīgie uzņēmumi uzņemas, lai novērstu Komisijas bažas saistībā ar konkurenci
(EKL 81., 82. un 85. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkts un 9. pants)
3. Konkurence – Administratīvais process – Pārkāpumu izbeigšana – Komisijas pilnvaras
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkts un 9. panta 1. punkts)
4. Konkurence – Administratīvais process – Pārkāpumu izbeigšana – Komisijas pilnvaras
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkts un 9. panta 1. punkts)
5. Konkurence – Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Komisijas pilnvaras
(EKL 82. pants)
6. Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvēšanos ievērošana
(EKL 81. un 82. pants; Komisijas Regulas Nr. 1/2003 9. pants)
1. Komisijas lēmums, ar kuru tiek atzītas par saistošām uzņēmuma, kas atrodas dominējošā stāvoklī, individuālās saistības un kurā paredzēts, ka līgumattiecības ar citu uzņēmumu vispirms tiek ierobežotas, bet pēc tam izbeigtas, tieši un individuāli skar šo citu uzņēmumu EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē, ja konkrētais lēmums tieši un nepastarpināti ietekmē minētā uzņēmuma tiesisko situāciju, šis uzņēmums minēts šā lēmuma noteikumos, šis lēmums pieņemts tādā procesā, kurā šis uzņēmums būtiski piedalījās, tas var nozīmīgi skart uzņēmuma konkurētspējas pozīciju konkrētajā tirgū un ja tā mērķis ir izbeigt ilgstošās tirdzniecības attiecības, kuras tam ir ar iepriekš minēto uzņēmumu.
(sal. ar 38.–40. punktu)
2. Ar Komisijas lēmumu, ar ko atzītas par saistošām uzņēmumu saistības, kuras tie piedāvā uzņemties, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 9. pantu, tiek izbeigts procesa, ar kuru konstatēts pārkāpums un uzlikts sods par konkurences normu pārkāpumu. Tādēļ minēto lēmumu nevar uzskatīt par tādu, ar ko Komisija vienkārši piekrīt sarunu partnera brīvi izteiktam piedāvājumam, bet tas ir saistošs pasākums, ar kuru tiek izbeigts pārkāpums vai potenciāls pārkāpums, attiecībā uz kuru Komisija izmanto visas tai ar EKL 81. un 82. pantu piešķirtās pilnvaras, ar vienu īpatnību – saistības, ko piedāvā uzņemties attiecīgie uzņēmumi, nozīmē to, ka Komisijai nav jāuzsāk EKL 85. pantā noteiktais process, lai it īpaši pierādītu pārkāpumu.
Atzīstot tirgus dalībnieka noteikta veida rīcību par saistošu attiecībā pret trešām personām, lēmumam, kas pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 9. pantu, var netieši būt juridiskas sekas erga omnes, kuras attiecīgais uzņēmums pats nebūtu varējis radīt. Tādējādi vienīgi Komisija rada šīs sekas no brīža, kad tā atzīst par saistošām attiecīgā uzņēmuma piedāvātās saistības, un attiecīgi vienīgā uzņemas par tām atbildību. Komisijai nav nekāda pienākuma ņemt vērā saistības, kādas tai piedāvā uzņemties attiecīgie uzņēmumi, un, a fortiori, nav pienākuma ņemt vērā šīs saistības tādā veidā, kādā tās ir piedāvātas. Tāpat Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punkts pieļauj, ka šāds lēmums tiek pieņemts uz nenoteiktu laiku.
Turklāt, kaut gan Regulas Nr. 1/2003 9. pantā nav minēts samērīguma princips, tas ir Kopienu tiesību vispārējais princips, kurš Komisijai ir jāievēro, kad tā pieņem lēmumus, ar kuriem tiek atzītas par saistošām saistības, kuras piedāvājuši uzņēmumi, pamatojoties uz minēto tiesību normu.
(sal. ar 87., 88., 91. un 92. punktu)
3. Tomēr, neraugoties uz Komisijas rīcības brīvību, kas tai ir attiecībā uz izvēli starp to, vai pieņemt lēmumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu vai uz minētās regulas 9. panta 1. punktu, un saistību, ko uzņēmumi piedāvā šīs pēdējās minētās normas ietvaros, brīvprātīgo raksturu, Komisijai ir jāievēro samērīguma princips, kad tā nolemj atzīt šādas saistības par saistošām.
Tā kā samērīguma pārbaude ir objektīva pārbaude, tas, vai Komisijas lēmums ir piemērots un nepieciešams, ir jāizvērtē, ņemot vērā tās izvirzīto mērķi, kurš Regulas Nr. 1/2003 7. panta kontekstā ir izbeigt konstatēto pārkāpumu un šīs pašas regulas 9. panta kontekstā – novērst bažas, ko Komisija paudusi savā sākotnējā vērtējumā. Lai gan, atšķirībā no lēmumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz minētā 7. panta 1. punktu, Komisijai, pamatojoties uz minētā 9. panta 1. punktu, nav formāli jāpierāda pārkāpuma esamība, tai tomēr ir jāpierāda konkurences problēmu pastāvēšana, kas tai ļautu paredzēt lēmuma pieņemšanu, pamatojoties uz EKL 81. un 82. pantu, un kas tai ļautu pieprasīt no attiecīgajiem uzņēmumiem pakļaušanos noteiktām saistībām, kas nozīmē tirgus analīzes veikšanu un pārkāpuma identificēšanu – pasākumus, kuriem, lai gan tie ir mazāk galīgi pasākumi nekā tie, kas ietilpst Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkta jomā, ir jābūt pietiekamiem, lai varētu veikt saistību piemērotības kontroli. Līdz ar to Komisija nevar, nepārsniedzot pilnvaras, kas tai piešķirtas gan ar Līguma konkurences normām, gan ar Regulu Nr. 1/2003, pieņemt, pamatojoties uz minētās regulas 7. panta 1. punktu vai 9. panta 1. punktu, lēmumu, ar kuru tiek pilnībā aizliegtas jebkādas tirdzniecības attiecības starp diviem uzņēmumiem nākotnē, ja vien šāds lēmums nav nepieciešams, lai atjaunotu situāciju, kāda pastāvēja pirms pārkāpuma.
Turklāt Pirmās instances tiesas pārbaudes apjoms pār Komisijas veiktajiem vērtējumiem, pamatojoties uz Līguma konkurences normām, ir atkarīgs no katra konkrēta lēmuma pamatā esošās rīcības brīvības, ko nosaka piemērojamo ekonomisko noteikumu sarežģītība. Šajā sakarā – lai gan analīzei, kas Komisijai jāveic, pamatojoties vai nu uz minētās Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu vai 9. panta 1. punktu, var būt nepieciešami sarežģīti ekonomiskie vērtējumi, tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka šo vērtējumu neesamības gadījumā pārbaude, ko Pirmās instances tiesas veic attiecībā uz Komisijas lēmumiem, var aprobežoties ar acīmredzamas kļūdas vērtējumu.
(sal. ar 95.–97., 99., 100., 103.–105. un 107.–110. punktu)
4. Veicot samērīguma pārbaudi, Komisijas lēmuma, ar ko atzītas par saistošām individuālās saistības, ko piedāvā uzņēmums, kurš atrodas dominējošā stāvoklī, un ar ko tiek paredzēts vispirms ierobežot, bet pēc tam izbeigt līgumattiecības, nepieciešamība ir jāizvērtē, ņemot vērā šī lēmuma mērķus, kas ir tādu tirdzniecības attiecību izbeigšana, kas traucē otrai līguma pusei kļūt par efektīvu konkurentu attiecīgajā tirgū un piedāvāt trešām personām alternatīvu piegādes avotu.
It īpaši samērīguma principa ievērošana nozīmē, ka iestādei, ja tai ir pieejami mazāk apgrūtinoši pasākumi nekā tie, kurus tā vēlas atzīt par saistošiem, un ja tie tai ir zināmi, ir jāizvērtē, vai šie pasākumi var novērst bažas, kas pamato tās rīcību, pirms tā veic, ja šie pasākumi izrādās nepiemēroti, apgrūtinošāku pasākumu. Šajā kontekstā, lai gan Komisija nevar iestāties pušu vietā, lai grozītu saistības, ko tās piedāvā uzņemties saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantu, lai šīs saistības novērstu tās sākotnējā vērtējumā paustās bažas, tā var atzīt šīs saistības par saistošām tikai kādā daļā vai atzīt tās par saistošām noteiktā apjomā. Tomēr Komisija nevar tiesiski piedāvāt pusēm, lai tās piedāvātu uzņemties saistības, kas pārsniedz lēmumu, kuru tā varētu pieņemt saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu.
Tikai tādi izņēmuma apstākļi kā konkrēto uzņēmumu dominējošais stāvoklis var pamatot lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktu, aizliegt uzņēmumiem – pilnībā un uz nenoteiktu laiku – dibināt savstarpējas līgumattiecības. Tādēļ, nepastāvot šādam apstāklim, Komisijas lēmums, ar kuru uzdots uz nenoteiktu laiku izbeigt jebkādas tiešas vai netiešas līgumattiecības starp uzņēmumiem, pārkāpj samērīguma principu.
(sal. ar 112., 119.–121., 131. un 139.–141. punktu)
5. Tā kā EKL 82. panta mērķis nav aizliegt atrašanos dominējošā stāvoklī, bet gan tikai aizliegt šāda stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, Komisija nevar pieprasīt no uzņēmuma, kas atrodas dominējošā stāvoklī, atturēties no pirkumu veikšanas, kas tam ļauj noturēt vai nostiprināt savu stāvokli tirgū, ja šis uzņēmums, to darot, neizmanto metodes, kas nav saderīgas ar konkurences normām. Kaut arī uz uzņēmumu, kas atrodas šādā stāvoklī, gulstas īpaši pienākumi, šie pienākumi nevar izpausties kā prasība, ar ko apstrīd dominējošā stāvokļa pastāvēšanu kā tādu.
(sal. ar 146. punktu)
6. Attiecībā uz Komisijas lēmumu, ar kuru uzdots izbeigt ilgstošas tirdzniecības attiecības starp diviem uzņēmumiem, kuri noslēguši tādu vienošanos, kas var radīt dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, – saistībai starp abiem procesiem, kurus Komisija uzsākusi, pamatojoties uz EKL 81. un 82. pantu, pēc paziņojuma par šo vienošanos, kā arī faktam, ka minētajā lēmumā ir skaidri minēts uzņēmums, kurš ir otra līguma puse, lai gan šis lēmums tam nav adresēts, jābūt pamatam, lai šim uzņēmumam attiecībā uz abiem procesiem kopumā tiktu piešķirtas “attiecīgā uzņēmuma” tiesības Regulas Nr. 1/2003 nozīmē, kaut gan stricto sensu tas neietilpst šajā kategorijā attiecībā uz procesu saskaņā ar EKL 82. pantu. Līdz ar to šim uzņēmumam ir tiesības tikt uzklausītam attiecībā uz individuālajām saistībām, kuras Komisija paredz atzīt par saistošām, pieņemot lēmumu procesā, kas uzsākts, pamatojoties uz EKL 82. pantu, un kuras piedāvā otrs uzņēmums, ar ko tam ir ilgstošas tirdzniecības attiecības, kuras tiek paredzēts izbeigt ar minēto lēmumu, un tam ir jābūt iespējai brīvi īstenot šīs tiesības. Tiesību tikt uzklausītam ievērošana prasa, lai, pirmkārt, uzņēmumi, kuri piedāvā uzņemties šīs saistības saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantu, tiktu informēti par būtiskajiem faktiskajiem apstākļiem, pamatojoties uz kuriem Komisija pieprasa jaunas saistības, tostarp Komisijas secinājumiem, kurus tā izdarīja, pamatojoties uz trešo personu apsvērumiem attiecībā uz piedāvātajām saistībām, un, otrkārt, lai šie uzņēmumi varētu paust savu viedokli šajā sakarā.
(sal. ar 187., 196. un 203. punktu)