EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2009. gada 30. aprīlī (*)
Civildienests – Parlamenta sesiju palīgdarbinieki – Pieņemamība – Pirmstiesas procedūra – EKL 283. pants – PDNK 78. pants – Iebilde par prettiesiskumu – Vienlīdzīga attieksme – Darba attiecību stabilitāte – Direktīva 1999/70 – Uz noteiktu laiku slēgti līgumi – Atsaukšanās iespēja
Lieta F‑65/07
par prasību, kas iesniegta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu,
Laleh Aayhan, ar dzīvesvietu Strasbūrā (Francija), un 79 citi bijušie sesiju palīgdarbinieki, kuru uzvārdi ir uzskaitīti pielikumā un kurus pārstāv R. Blindauers [R. Blindauer], advokāts,
prasītāji,
pret
Eiropas Parlamentu, ko sākotnēji pārstāvēja M. Mustafa‑Paša [M. Mustapha‑Pacha] un R. Ignatesku [R. Ignătescu], pārstāvji, pēc tam – R. Ignatesku un S. Seira [S. Seyr], pārstāves,
atbildētājs.
PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši I. Boruta [I. Boruta] un Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch] (referents),
sekretārs R. Šiano [R. Schiano], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 13. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā tika iesniegts 2007. gada 29. jūnijā, Aihana [Aayhan] un 79 citi bijušie Eiropas Parlamenta sesiju palīgdarbinieki lūdz cita starpā atcelt institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “AHCC”), 2007. gada 20. aprīļa lēmumu par viņu – kā tiek apgalvots – 2006. gada 19. septembra “sūdzību”, ar kuru lūgts uzskatīt starp katru no prasītājiem un Parlamentu uz noteiktu laiku noslēgtos secīgus darba līgumus par vienu līgumu uz nenoteiktu laiku un nepilnu darba laiku, atjaunot visas attiecīgās personas iepriekšējos amatos Parlamentā un piešķirt tām atlīdzību, kas “atspoguļo” tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu, ko tās esot ieguvušas par visiem nostrādātajiem laika posmiem.
Atbilstošās tiesību normas
1. Eiropas Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība
2 Saskaņā ar Eiropas Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 52. panta otro teikumu “pēc 2006. gada 31. decembra nepieņem jaunus palīgdarbiniekus”.
3 PDNK 58. panta pirmajā daļā ir paredzēts:
“Palīgdarbiniekiem ir tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu – divas darba dienas par katru nostrādāto mēnesi; dienestā nostrādātais laiks, kas ir mazāks nekā 15 dienas vai pusmēnesis, nedod tiesības uz atvaļinājumu.”
4 PDNK 78. pantā, kas ietilpst III sadaļā “Palīgdarbinieki”, ir noteikts:
“Atkāpjoties no šīs sadaļas noteikumiem, palīgdarbinieki, kas pieņemti darbā [..] Parlamentā uz tā sesiju darba laiku, ir pakļauti darbā pieņemšanas un atalgojuma nosacījumiem, kas, vienojoties Parlamentam, Eiropas Padomei un Rietumeiropas Savienības asamblejai, noteikti attiecībā uz šādu darbinieku pieņemšanu.
Šā nolīguma noteikumus un tā turpmākos grozījumus vismaz mēnesi pirms to spēkā stāšanās paziņo kompetentajām budžeta lēmējinstitūcijām.
Darbā pieņemšanas un atalgojuma nosacījumi, ko piemēro [..] Parlamenta darbā pieņemtajiem konferenču tulkiem, attiecas arī uz palīgdarbiniekiem, ko [Eiropas Kopienu] Komisija pieņēmusi darbā par konferenču tulkiem Kopienas iestāžu un struktūrvienību uzdevumā.
Šā panta noteikumus piemēro līdz 2006. gada 31. decembrim, līdz datumam, no kura attiecīgajiem darbiniekiem piemēro nosacījumus, kas noteikti saskaņā ar 90. pantā minēto kārtību.”
5 PDNK 90. pantā, kas iekļauts IV sadaļas “Līgumdarbinieki” 5. nodaļā “Īpaši noteikumi 3.b pantā minētajiem līgumdarbiniekiem”, ir paredzēts:
“Atkāpjoties no šīs sadaļas noteikumiem, [..] Parlamentā darbā pieņemtajiem konferenču tulkiem vai tiem, kurus Komisija pieņēmusi darbā par konferenču tulkiem Kopienas iestāžu un struktūrvienību uzdevumā, piemēro nosacījumus, kas izklāstīti 1999. gada 28. jūlija nolīgumā starp [..] Parlamentu, Komisiju un Eiropas Kopienu Tiesu iestāžu uzdevumā no vienas puses un profesiju pārstāvošajām apvienībām no otras puses.
Šā nolīguma grozījumi, kas nepieciešami līdz ar Padomes [2004. gada 22. marta] Regulas (EK, Euratom) Nr. 723/2004, [ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un PDNK (OV L 124, 1. lpp.)], stāšanos spēkā, pieņem pirms 2006. gada 31. decembra saskaņā ar 78. pantā [otrajā daļā] noteikto kārtību. Pēc 2006. gada 31. decembra grozījumus šim nolīgumam pieņem, iestādēm savstarpēji vienojoties.”
6 Saskaņā ar PDNK 91. pantu, kas ietilpst tās pašas IV sadaļas “Līgumdarbinieki” 6. nodaļā “Darba apstākļi”, “pēc analoģijas piemēro 16. līdz 18. pantu”. PDNK 16. panta pirmajā daļā it īpaši ir norāde – tostarp saistībā ar darba laiku – uz “[Eiropas Kopienu] Civildienesta noteikumu 55. līdz 61. pantu”; savukārt Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 55.a panta 4. punktā saistībā ar noteikumiem, kas regulē nepilna darba laika darbu, ir atsauce uz Civildienesta noteikumu IV a pielikumu, kura 1. panta trešās daļas trešajā teikumā ir paredzēts:
“Nepilna darba laika darbs nevar aizņemt mazāk kā pusi no parastā darba laika.”
2. Pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku
7 No 1999. gada 18. martā noslēgtā pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”), kas ietverts Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 43. lpp.) pielikumā, preambulas otrās un trešās daļas un vispārīgo apsvērumu 6.–8. punkta būtībā izriet, ka:
– pamatnolīguma puses atzīst, ka, no vienas puses, uz nenoteiktu laiku slēgti līgumi ir un joprojām būs vispārpieņemta darba attiecību forma, jo tie sekmē iesaistīto darba ņēmēju dzīves kvalitāti un uzlabo darba izpildi, un ka, no otras puses, uz noteiktu laiku slēgti darba līgumi attiecīgos apstākļos atbilst gan darba devēju, gan darba ņēmēju vajadzībām;
– pamatnolīgums nosaka vispārīgos principus un minimālās prasības attiecībā uz darbu uz noteiktu laiku, cita starpā izveidojot vispārējo sistēmu, kas nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret noteikta laika darba ņēmējiem, aizsargājot viņus pret diskrimināciju, un novērstu ļaunprātīgu rīcību saistībā ar secīgu uz noteiktu laiku iedibinātu darba attiecību izmantošanu, tomēr atstājot dalībvalstu un sociālo partneru kompetencē noteikt sīki izstrādātu kārtību minēto principu un prasību piemērošanai, lai ņemtu vērā īpašus apstākļus attiecīgajā valstī, nozarē un sezonā;
– pamatnolīguma parakstītājas puses uzskata, ka uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu objektīvi pamatota pielietošana ir veids, lai novērstu ļaunprātīgu rīcību par sliktu darba ņēmējiem.
8 Saskaņā ar pamatnolīguma 1. klauzulu tā mērķis ir:
“a) uzlabot noteikta darba laika darba kvalitāti, nodrošinot diskriminācijas aizlieguma principa ievērošanu;
b) radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot [secīgus] uz noteiktu laiku slēgtu[s] darba līgumu[s] vai attiecības [..].”
9 Pamatnolīguma 5. klauzulā ir noteikts:
“1. Lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības, dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem atbilstīgi valsts tiesību aktiem, koplīgumiem vai praksei un/vai darba devēji un darba ņēmēji, ja nav attiecīgu [līdzvērtīgu] tiesisku pasākumu, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, tā, lai ņemtu vērā konkrētu sektoru un/vai darba ņēmēju [kategoriju] vajadzības, ievieš vienu vai vairākus no šādiem pasākumiem:
a) objektīvus iemeslus, kas attaisno šādu [darba] līgumu vai darba attiecību atjaunošanu;
b) secīgu uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai darba attiecību kopējo maksimālo ilgumu;
c) šādu darba līgumu vai darba attiecību atjaunojumu skaitu.
2. Dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem un/vai darba devēji un darba ņēmēji, vajadzības gadījumā, nosaka, kādos apstākļos uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības:
a) uzskata par “secīgām”;
b) uzskata par uz nenoteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem vai darba attiecībām.”
Prāvas rašanās fakti
10 Visi prasītāji ir bijuši palīgdarbinieki, kurus vairākas reizes nodarbināja Parlaments – ikreiz saskaņā ar uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu – uz savu sesiju darba laiku atbilstoši PDNK 78. pantam, lai viņi pildītu bērnu silītes darbinieka, mazbērnu kopējas, mašīnrakstītāja, tehniķa, pavāra, valodu pasniedzēja, garderobes darbinieka, pārvadāšanas darbinieka, apmeklētāju sagaidītāja, kopējamās mašīnas operatora, asistenta un citas funkcijas.
11 Ņemot vērā iespēju, ka no 2007. gada 1. janvāra Parlaments izmantos pagaidu darba uzņēmumu piedāvātos darbiniekus, lai apmierinātu savas cilvēkresursu vajadzības sesiju laikā, prasītāja padomdevējs 2006. gada 18. septembrī adresēja Personāla ģenerāldirekcijas (ĢD) ģenerāldirektoram vēstuli, kurā bija ietverti daži iebildumi pret sistēmu, kas līdz šim bija piemērojama sesiju palīgdarbiniekiem, tostarp saistībā ar viņu līgumu darbības laiku un tiesībām uz apmaksātu atvaļinājumu, kā arī pret Parlamenta nodomu no 2007. gada 1. janvāra pārveidot agrākos sesiju palīgdarbinieku līgumus par darba līgumiem par pagaidu darba izpildi. Visbeidzot prasītāju padomdevējs pieprasīja, lai ar viņiem uz noteiktu laiku noslēgtie sesiju palīgdarbinieka līgumi tiktu pārkvalificēti par uz nenoteiktu laiku noslēgtiem līgumdarbinieka līgumiem par darbu uz nepilnu darba laiku (precīzāk – uz slodzes vienu ceturtdaļu) saskaņā ar PDNK 3.a vai 3.b pantu, lai viņa klientiem tiktu atjaunotas tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu un lai tiktu izbeigtas jebkādas līgumiskās attiecības ar pagaidu darba uzņēmumu, pie kura Parlaments plānoja vērsties.
12 Pēc 2006. gada 9. oktobra tikšanās ar prasītāju padomdevēju Personāla ĢD ģenerāldirektors būtībā atbildēja ar šā paša gada 26. oktobra vēstuli, ka nav iespējams pieņemt darbā sesiju palīgdarbiniekus kā līgumdarbiniekus saskaņā ar PDNK 3.a vai 3.b pantu un ka pagaidu darba uzņēmumu piedāvāto darbinieku izmantošana, lai nodrošinātu Parlamenta sesiju pienācīgu norisi Strasbūrā (Francija), ir likumīga gan atbilstoši PDNK, gan saskaņā ar Francijas tiesībām.
13 Ar 2006. gada 19. decembra vēstuli prasītāji iesniedza apgalvoto sūdzību par 2006. gada 26. oktobra lēmumu, ar kuru noraidīts 2006. gada 18. septembra lūgums, lūdzot AHCC atcelt minēto lēmumu un “līdz ar to [uzskatīt] visus starp [..] prasītājiem un [..] Parlamentu uz noteiktu laiku noslēgtos darba līgumus [..] par vienu līgumu uz nenoteiktu laiku, kas ir spēkā arī pēc 2007. gada 1. janvāra, [atjaunot] visus [šos] darbiniekus iepriekšējos amatos, [izmantojot] uz nenoteiktu laiku noslēgtu līgumu, un [piešķirt] katram prasītājam darbiniekam atlīdzību, kas atspoguļo tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu, ko viņš ir ieguvis ar savu darbu, par visiem nostrādātajiem laika posmiem kopš viņa darba uzsākšanas”.
14 2007. gada 20. aprīlī Personāla ĢD ģenerāldirektors pēc tam, kad bija pārkvalificējis 2006. gada 19. decembra vēstuli par “lūgumu” Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē, atbildēja, ka viņš nevar to apmierināt.
15 2007. gada 21. jūnijā prasītāji iesniedza sūdzību par 2007. gada 20. aprīļa noraidošo lēmumu.
16 Ar 2007. gada 25. oktobra lēmumu AHCC noraidīja šo pēdējo sūdzību.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
17 Ar atsevišķu dokumentu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 29. novembrī, Parlaments cēla iebildi par prasības nepieņemamību, piemērojot – kā uzskata Parlaments – Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. pantu, kas saskaņā ar Padomes 2004. gada 2. novembra Lēmuma 2004/752/EK, Euratom, ar ko izveido Eiropas Savienības Civildienesta tiesu (OV L 333, 7. lpp.), 3. panta 4. punktu ir piemērojams mutatis mutandis Civildienesta tiesai līdz brīdim, kad stājas spēkā šīs tiesas reglaments.
18 Ar vēstuli, kas Civildienesta tiesas kancelejai tika pārsūtīta 2008. gada 21. janvārī pa telefaksu (oriģināleksemplārs tika iesniegts 2008. gada 24. janvārī), prasītāji iesniedza apsvērumus par iebildi par nepieņemamību.
19 Ar 2008. gada 13. marta rīkojumu Civildienesta tiesa nolēma izskatīt Parlamenta celto iebildi par nepieņemamību līdz ar lietas izskatīšanu pēc būtības saskaņā ar Reglamenta 78. panta 3. punkta trešo daļu, kas piemērojama kopš 2007. gada 1. novembra, t.i., kopš datuma, kas ir agrāks nekā minētās iebildes par nepieņemamību iesniegšanas datums.
20 Prasītāju prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atcelt 2007. gada 20. aprīļa lēmumu, ar kuru Parlaments noraidījis viņu 2006. gada 19. decembra sūdzību.
Līdz ar to:
– pārkvalificēt visus starp prasītājiem un Parlamentu uz noteiktu laiku noslēgtos darba līgumus par vienu līgumu uz nenoteiktu laiku;
– atzīt, ka Parlamentam ir jāatjauno prasītāji iepriekšējos amatos, piemērojot uz nenoteiktu laiku noslēgtu līgumu;
– atzīt un nospriest, ka tā sauktajiem Parlamenta sesiju palīgdarbiniekiem ir tiesības saņemt atlīdzību, kas atspoguļo tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu, ko viņi ir ieguvuši ar savu darbu, par visiem nostrādātajiem laika posmiem kopš viņu darba uzsākšanas;
– piespriest Parlamentam samaksāt katram prasītājam summu EUR 2000 apmērā kā neatgūstamus tiesāšanās izdevumus, kas tika radīti prasītājam;
– piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.
21 Parlamenta prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atzīt iespējamo prasību sakarā ar bezdarbību par acīmredzami nepieņemamu;
– atzīt prasību atcelt tiesību aktu par nepamatotu;
– noraidīt kā nepieņemamu prasītāju prasījumu pārkvalificēt visus starp prasītājiem un Parlamentu uz noteiktu laiku noslēgtos līgumus par vienu līgumu uz nenoteiktu laiku;
– noraidīt kā nepieņemamu prasījumu atjaunot visus šos darbiniekus iepriekšējos amatos, piemērojot uz nenoteiktu laiku noslēgtu līgumu;
– noraidīt kā nepamatotu prasījumu piešķirt prasītājiem atlīdzību, kas atspoguļo tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu;
– atzīt par nepieņemamu prasījumu samaksāt katram prasītājam summu EUR 2000 apmērā kā viņa “neatgūstamus tiesāšanās izdevumus”;
– lemt par tiesāšanās izdevumiem atbilstoši tiesībām.
22 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā tika pārsūtīts 2008. gada 21. janvārī pa telefaksu (oriģināleksemplārs tika iesniegts tā paša gada 28. janvārī), prasītāji cita starpā lūdza atcelt 2007. gada 25. oktobra lēmumu, ar kuru noraidīta viņu 2007. gada 27. jūnija sūdzība (lieta, kas reģistrēta ar numuru F‑10/08).
23 Tiesas sēdes laikā Civildienesta tiesa lūdza prasītājus uzrādīt pēdējo sesiju palīgdarbinieka līgumu, ko viņi bija noslēguši ar Parlamentu pirms viņu apgalvotās 2006. gada 19. decembra sūdzības iesniegšanas. Šis lūgums tika apmierināts ar vēstuli, kas Civildienesta tiesas kancelejā tika pārsūtīta 2008. gada 26. novembrī pa telefaksu (oriģināleksemplārs tika iesniegts 2008. gada 1. decembrī). Parlaments iesniedza apsvērumus par minēto vēstuli 2008. gada 12. decembrī, t.i., datumā, kurā tika pabeigts mutvārdu process un uzsākta šīs lietas izvērtēšana.
Par prasības pieņemamību
1. Lietas dalībnieku argumenti
24 Parlaments uzskata, ka prasība ir acīmredzami nepieņemama.
25 Parlaments norāda, ka prasītāju padomdevēja pirmā 2006. gada 18. septembra vēstule ir vienīgi apsvērumu kopums, kas cita starpā attiecas uz PDNK 78. panta tiesiskumu, uz sesiju palīgdarbinieku tiesisko stāvokli un uz Parlamenta pieņemto risinājumu kopš 2007. gada 1. janvāra izmantot pagaidu darba uzņēmumu piedāvātos darbiniekus.
26 Šajā vēstulē nebija ietverts nekāds precīzs un formāls aicinājums AHCC pieņemt lēmumu attiecībā uz prasītājiem, un tā beidzās ar priekšlikumu tikties ar Personāla ĢD ģenerāldirektoru, lai apspriestos par dokumentiem. Šāda tikšanās turklāt notika 2006. gada 9. oktobrī.
27 Personāla ĢD ģenerāldirektora 2006. gada 26. oktobra atbildei neesot lēmuma rakstura, un tās vienīgais mērķis esot īsumā darīt zināmu Parlamenta nostāju attiecībā uz galvenajiem jautājumiem, kas tikuši izvirzīti šīs tikšanās laikā.
28 Savukārt prasītāju 2006. gada 19. decembra vēstulē ir ietvertas precīzas prasības un tā ir kvalificē kā lūgums Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē, nevis kā sūdzība, jo minētajā datumā Parlaments nebija pieņēmis nekādu lēmumu, kas būtu nelabvēlīgs prasītājiem.
29 Līdz ar to Parlaments norāda, ka prasītāji 2007. gada 21. jūnijā varēja pamatoti iesniegt sūdzību par AHCC 2007. gada 20. aprīļa lēmumu, ar kuru noraidīts minētais lūgums. Šī sūdzība tika noraidīta ar AHCC 2007. gada 25. oktobra lēmumu.
30 Šajos apstākļos 2007. gada 29. jūnijā iesniegtā prasība esot jāuzskata par priekšlaicīgu – jo minētajā datumā pirmstiesas procedūra vēl nebija pabeigta – un tātad par nepieņemamu.
31 Turpinājumā Parlaments apstrīd to prasības pieteikumā iekļauto prasījumu pieņemamību, kuros, pirmkārt, lūdz pārkvalificēt visus starp prasītājiem un Parlamentu uz noteiktu laiku noslēgtos līgumus par vienotiem līgumiem uz nenoteiktu laiku un, otrkārt, lūdz Pirmās instances tiesu noteikt Parlamentam pienākumu atjaunot visus attiecīgos darbiniekus iepriekšējos amatos, piemērojot uz nenoteiktu laiku noslēgtus līgumus.
32 Parlaments norāda, ka tikai AHCC ir tiesības pieņemt darbā pagaidu darbinieku vai palīgdarbinieku. Turklāt, īstenojot atcelšanas kompetenci, kas Kopienu tiesai piešķirta ar EKL 230. pantu, tai nav pilnvaru izdot rīkojumus iestādēm. Parlaments piebilst, ka EKL 233. pantā ir paredzēts kompetences sadalījums starp tiesu iestādi un administratīvo iestādi tādējādi, ka tieši iestādei, kuras akts ir atcelts, ir jānosaka pasākumi, kas nepieciešami, lai izpildītu spriedumu par atcelšanu, izmantojot – Kopienu tiesas kontrolē – rīcības brīvību, kas šajā sakarā tai ir, un ievērojot gan sprieduma, kas tai jāizpilda, rezolutīvo daļu un motīvu daļu, gan Kopienu tiesību normas.
33 Visbeidzot tiesas sēdes laikā Parlaments norādīja, ka prasība nav pieņemama arī tāpēc, ka uz noteiktu laiku noslēgtie pagaidu darbinieka līgumi starp prasītajiem un Parlamentu nekad nav bijuši apstrīdēti Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajos termiņos.
34 Turpretim prasītāji uzskata, ka 2006. gada 18. septembra vēstule ir lūgums Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē. Viņi tomēr norāda, ka ir iesnieguši prasību par 2007. gada 25. oktobra lēmumu gadījumam, ja 2006. gada 18. septembra vēstule būtu jākvalificē kā lūgums.
2. Civildienesta tiesas vērtējums
35 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kvalificēt vēstuli vai ziņojumu kā lūgumu Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē var tikai Pirmās instances tiesa, nevis lietas dalībnieki pēc saviem ieskatiem (Pirmās instances tiesas 1993. gada 15. jūlija rīkojums lietā T‑115/92 Hogan/Parlaments, Recueil, II‑895. lpp., 36. punkts, un 1998. gada 20. augusta rīkojums lietā T‑132/97 Collins/Reģionu komiteja, Recueil FP, I‑A‑469. un II‑1379. lpp., 12.–16. punkts).
36 Aplūkojamajā lietā ir skaidrs, ka ar 2006. gada 18. septembra vēstuli prasītāji ir lūguši, lai attiecībā uz katru no viņiem visi ar attiecīgu personu noslēgtie sesiju palīgdarbinieka līgumi tiktu pārkvalificēti par uz nenoteiktu laiku noslēgtu līgumdarbinieka līgumu uz nepilnu darba laiku atbilstoši PDNK 3.a vai 3.b pantam, un izmaksāt kompensējošu atlīdzību par apmaksātu atvaļinājumu par nostrādātajiem laika posmiem, kā arī lai tiktu izbeigtas jebkādas līgumiskās attiecības ar pagaidu darba uzņēmumu, pie kura Parlaments plānoja vērsties. Šāda vēstule ir jākvalificē par lūgumu Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē.
37 Apstāklis, ka šajā lūgumā bija ietverts aicinājums “apspriesties” par lietas materiāliem ar Parlamenta “cilvēkresursu direktoru”, nevar atspēkot tā juridisku kvalifikāciju.
38 Šajos apstākļos 2006. gada 19. septembra vēstule ir jākvalificē kā sūdzība par 2006. gada 26. oktobra lēmumu, ar kuru noraidīts 2006. gada 18. septembra lūgums, un šī sūdzība tika noraidīta ar iecēlējinstitūcijas 2007. gada 20. aprīļa lēmumu.
39 Otrkārt, ir jānoskaidro, vai prasītāji, iesniedzot tādējādi lūgumu Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē, ir pareizi īstenojuši iepriekšēju administratīvu procedūru, kas organizēta ar Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu, uz kuriem ir atsauce PDNK 46. pantā.
40 Šajā sakarā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja iecēlējinstitūcija ir pieņēmusi lēmumu, kas ir ierēdnim nelabvēlīgs akts, šim ierēdnim, ja viņam ir nolūks lūgt šā akta atcelšanu, grozīšanu vai atsaukšanu, ir nevis jāiesniedz lūgums Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē, bet ir jāizmanto sūdzības procedūra, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1991. gada 7. jūnija rīkojumu lietā T‑14/91 Weyrich/Komisija, Recueil, II‑235. lpp., 32. un 34. punkts; 2003. gada 1. aprīļa rīkojumu lietā T‑11/01 Mascetti/Komisija, Recueil FP, I‑A‑117. un II‑579. lpp., 33. punkts; Civildienesta tiesas 2006. gada 28. jūnija spriedumu lietā F‑27/05 Le Maire/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑47. un II‑A‑1‑159. lpp., 36. punkts).
41 Aplūkojamajā lietā – kā tas izriet no šā sprieduma 36. punkta – prasītāji ar savu 2006. gada 18. septembra lūgumu vēlējās panākt, ka administrācija, pirmkārt, pārveido ar viņiem noslēgtus secīgus sesiju palīgdarbinieka līgumus par vienotiem uz nenoteiktu laiku noslēgtiem līgumdarbinieka līgumiem atbilstoši PDNK 3.a vai 3.b pantam un, otrkārt, izmaksā atlīdzību par kaitējumu, kas nodarīts, nepiešķirot apmaksātus atvaļinājumus par iepriekš nostrādātajiem laika posmiem.
42 Attiecībā uz pirmo daļu Parlaments tiesas sēdē būtībā norādīja, ka prasītājiem noteiktajā termiņā bija jāizmanto Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzētā sūdzības procedūra – vismaz attiecībā uz viņu pēdējo sesiju palīgdarbinieka līgumu, ciktāl tas nebija noslēgts uz nenoteiktu laiku.
43 Ir tiesa, ka līgums parasti stājas spēkā līdz ar tā parakstīšanu. Tātad tieši no parakstīšanas datuma ir jāaprēķina termiņš savlaicīgai sūdzības iesniegšanai Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē (Pirmās instances tiesas 2002. gada 11. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑137/99 un T‑18/00 Martínez Páramo u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑119. un II‑639. lpp., 56. punkts). Tātad aplūkojamajā lietā būtu saprotams, ja prasītāji iesniegtu formālu sūdzību par vienu no viņu pēdējiem sesiju palīgdarbinieka līgumiem, ciktāl tas nebija noslēgts uz nenoteiktu laiku, ne arī balstīts uz PDNK 3.a vai 3.b pantu.
44 Tomēr, ņemot vērā prasītāju izvirzīto iebildumu būtību un to atbalstam izvirzītos argumentus, kā arī laikposmus kopumā, ko attiecīgās personas nostrādājušas Parlamentā sesiju palīgdarbinieku statusā, ir arī pilnīgi pieļaujams viņiem, ņemot vērā Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā organizēto prasības sistēmu, vispirms aicināt Parlamentu – iesniedzot lūgumu Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē – izmantot savu rīcības brīvību, pilnībā apzinoties tādējādi izvirzītos iebildumus un argumentus, un pieņemt formālu lēmumu attiecībā uz iespēju kvalificēt visus strīdīgos līgumus par uz nenoteiktu laiku noslēgtiem līgumiem, lēmumu, kas vēlāk varētu tikt apstrīdēts, iesniedzot sūdzību un pēc tam – attiecīgā gadījumā – prasību.
45 Katrā ziņā, pat ja būtu jāpiekrīt Parlamenta nostājai šajā jautājumā, ir jākonstatē, ka sūdzība, ko prasītāji iesniedza 2006. gada 19. decembrī, varētu – ņemot vērā tās priekšmetu un saturu – tikt interpretēta kā tāda, kas vērsta pret pēdējiem sesiju palīgdarbinieka līgumiem, kuri iepriekšējo trīs mēnešu laikā tikuši noslēgti starp Parlamentu un prasītājiem; šo līgumu eksemplāru prasītāji ir iesnieguši pēc Civildienesta tiesas lūguma. Apstāklis, ka šie līgumi tika iesniegti pēdējā mutvārdu procesa stadijā, turklāt atbildētājam neizvirzot iebildumus šajā sakarā, nevar būt pamats formāli atzīt prasību par nepieņemamu.
46 Attiecībā uz 2006. gada 18. septembra lūguma otro daļu, tā kā prasītāju prasījumi par atlīdzību ir saistīti ar apgalvoto Parlamenta nelikumīgu rīcību, ciktāl Parlaments daudzu gadu laikā esot liedzis prasītājiem jebkādas tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu, noslēdzot sesiju palīgdarbinieka līgumus uz ļoti īsu laiku, prasītājiem, iesniedzot lūgumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktam, bija jāaicina AHCC atlīdzināt apgalvoto kaitējumu un – attiecīgā gadījumā – bija jāierosina sūdzības procedūra attiecībā uz lēmumu, ar ko noraidīts lūgums. Tieši tas noticis aplūkojamajā lietā, kā izriet no šā sprieduma 41.–44. punkta.
47 Līdz ar to ir jāuzskata, ka šī prasība ir vērsta pret 2006. gada 26. oktobra lēmumu, ar kuru noraidīts 2006. gada 18. septembra lūgums (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), – gan attiecībā uz lūgumu pārkvalificēt katram no prasītājiem secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus sesiju palīgdarbinieka līgumus par uz nenoteiktu laiku noslēgtu līgumdarbinieka līgumu atbilstoši PDNK 3.a vai 3.b pantam, gan attiecībā uz prasījumu par atlīdzību.
48 Treškārt, visbeidzot, ir jālemj par noteiktu prasības prasījumu apjomu vai pieņemamību.
49 Prasītāji cita starpā lūdz Civildienesta tiesu:
“– atcelt tiešo 2007. gada 20. aprīļa lēmumu, ar kuru Parlaments noraidījis viņu 2006. gada 19. decembra sūdzību [..],
Līdz ar to:
– pārkvalificēt visus starp [viņiem] un [..] Parlamentu uz noteiktu laiku noslēgtos darba līgumus par vienu līgumu uz nenoteiktu laiku;
– atzīt, ka [..] Parlamentam ir jāatjauno [viņi] iepriekšējos amatos, piemērojot uz nenoteiktu laiku noslēgtu līgumu;
– atzīt un nospriest, ka tā sauktajiem [..] Parlamenta sesiju palīgdarbiniekiem ir tiesības saņemt atlīdzību, kas atspoguļo tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu, ko viņi ir ieguvuši ar savu darbu, par visiem nostrādātajiem laika posmiem kopš viņu darba uzsākšanas.”
50 Ar savu pirmo iepriekš minēto prasījumu prasītāji lūdz atcelt 2007. gada 20. aprīļa lēmumu, ar kuru noraidīta viņu sūdzība. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka atbilstoši judikatūrai administratīvā sūdzība un tās tiešs vai netiešs noraidījums, ko veic administrācija, ir kompleksas procedūras sastāvdaļa. Līdz ar to prasība, kas celta Civildienesta tiesā, pat ja tā formāli ir vērsta pret sūdzības noraidījumu, liek Civildienesta tiesai izskatīt nelabvēlīgo aktu, par kuru tikusi iesniegta sūdzība (Tiesas 1989. gada 17. janvāra spriedums lietā 293/87 Vainker/Parlaments, Recueil, 23. lpp., 8. punkts, un 1990. gada 7. februāra spriedums lietā C‑343/87 Culin/Komisija, Recueil, I‑225. lpp., 7. punkts; Pirmās instances tiesas 1996. gada 16. oktobra spriedums lietā T‑36/94 Capitanio/Komisija, Recueil FP, I‑A‑449. un II‑1279. lpp., 33. punkts, un 2005. gada 7. jūnija spriedums lietā T‑375/02 Cavallaro/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑151. un II‑673. lpp., 59. punkts). Tātad prasība aplūkojamajā lietā ir jāuzskata par vērstu pret 2006. gada 26. oktobra lēmumu, ar kuru noraidīts prasītāju 2006. gada 18. septembra lūgums.
51 Ar otro un trešo iepriekš minēto prasījumu prasītāji patiesībā lūdz Civildienesta tiesu izdot rīkojumus attiecīgajai iestādei vai nākt klajā ar juridiskiem paziņojumiem.
52 Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. pantu celtās prasības ietvaros Kopienu tiesa, nepārkāpjot administratīvās iestādes prerogatīvas, nevar izdarīt principiāla rakstura paziņojumus vai konstatējumus, nedz arī izdot rīkojumus Kopienu iestādēm (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1991. gada 27. jūnija spriedumu lietā T‑156/89 Valverde Mordt/Tiesa, Recueil, II‑407. lpp., 150. punkts, un 1995. gada 8. jūnija spriedumu lietā T‑583/93 P/Komisija, Recueil FP, I‑A‑137. un II‑433. lpp., 17. un 18. punkts; Civildienesta tiesas 2006. gada 16. maija rīkojumu lietā F‑55/05 Voigt/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑15. un II‑A‑1‑51. lpp., 25. punkts).
53 Tādējādi otrais un trešais iepriekš minētais prasījums ir jānoraida kā nepieņemami.
54 Visbeidzot attiecībā uz ceturto prasījumu ir jākonstatē, ka tajā vienīgi tiek atkārtots 2006. gada 18. septembra lūguma otrās daļas saturs, kas minēts šā sprieduma 36. un 46. punktā un kas noraidīts ar 2006. gada 26. oktobra lēmumu, pret kuru ir vērsta šī prasība. Tātad ceturtais prasījums sakrīt ar pirmo prasījumu, kas precizēts iepriekš.
Par atcelšanas prasību
1. Lietas dalībnieku argumenti
55 Argumenti, ko prasītāji ir izvirzījuši, lai pamatotu savu prasību par atcelšanu, ir jāinterpretē kā tādi, kas balstīti uz iebildi par PDNK 78. panta prettiesiskumu.
56 Prasītāji uzskata, ka, pakļaujot sesiju palīgdarbiniekus pieņemšanas darbā un atalgojuma nosacījumiem, kas paredzēti starp Parlamentu, Eiropas Padomi un Rietumeiropas Savienības (RES) asambleju noslēgtajā nolīgumā (turpmāk tekstā – “Nolīgums”), ar PDNK 78. pantu šī darbinieku kategorija tikusi izslēgta no ierēdņiem, līgumdarbiniekiem un palīgdarbiniekiem piemērojamā Kopienu tiesiskā regulējuma piemērošanas jomas un pat izslēgta no jebkādu – valsts vai Kopienu izcelsmes – tiesību avotu piemērošanas jomas.
57 Pēc prasītāju domām no tā izrietot, ka vairākus gadus sesiju palīgdarbinieki strādāja tiesiski nereglamentētā situācijā.
58 Eiropas Savienības Padomei saskaņā ar EKL 283. pantu būtu bijis jāattiecina uz šiem darbiniekiem Civildienesta noteikumi, lai arī pielāgojot tos viņu uzdevumu īpašiem apstākļiem, nevis viņus izslēdzot no jebkāda regulējuma, kā tas izriet no PDNK 78. panta piemērošanas.
59 Prasītāji piebilst, ka ļaut trim darba devējiem – lai arī publiskajiem darba devējiem – pilnīgi brīvi rīkoties ar aptuveni 300 darbiniekiem ir juridiska aberācija, jo nolīgums starp Parlamentu, Eiropas Padomi un RES asambleju nav tiesību avots. Šis nolīgums ir saistību tiesību avots tikai attiecībā uz šo trīs iestāžu savstarpējām attiecībām, bet nevis to attiecībām ar saviem darbiniekiem. Nolīgumam nav ne reglamentējoša, ne statūtu, ne līguma spēka.
60 Līdz ar to būtu jāatsakās no PDNK 78. panta noteikumu piemērošanas un, tā kā nepastāv piemērojamie valsts tiesību akti, jāpiemēro Eiropas Savienības pamatā esošie principi.
61 Šajā sakarā prasītāji norāda, pirmkārt, uz 1961. gada 18. oktobrī Turīnā parakstīto Eiropas Sociālo hartu, kas garantē taisnīgus darba apstākļus darba samaksas un darba laika jomā un ar kuru ir aizliegta jebkāda diskriminācija.
62 Šajā sakarā viņi uzsver, ka vienīgā objektīvā atšķirība, ko var konstatēt starp sesiju palīgdarbiniekiem un citu kategoriju darbiniekiem, ar kuriem noslēgts līgums uz nenoteiktu laiku, ir tā, kas izriet no Parlamenta plenārsēžu Strasbūrā īpašā norises veida. Tādējādi Parlamentam ir tiesības nodarbināt sesiju palīgdarbiniekus vienīgi uz piecām dienām mēnesī, ņemot vērā viņu uzdevumu īpašo raksturu. Tomēr tas nevar noteikt viņiem nestabilu statusu un ļaut trim publiskajiem darba devējiem pilnīgi brīvi rīkoties ar viņiem, lai gan kopīgi.
63 Tātad Parlaments ir pieļāvis diskrimināciju starp darbiniekiem, kas pilda viena un tā paša veida uzdevumus, lai gan nav nekāda objektīva pamata šai diskriminācijai un EKL 283. pants neļauj izslēgt kādu darbinieku kategoriju no tiesību normām, kas attiecas uz Civildienesta noteikumiem.
64 Prasītāji papildus norāda, ka sesiju palīgdarbiniekus pieņem darbā uz pastāvīgajām darba vietām atbilstoši īpašajam darba ciklam, nevis uz nestabilām darba vietām.
65 Otrkārt, prasītāji norāda uz Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1958. gada 25. jūnijā pieņemto Konvenciju Nr. 111 par diskrimināciju nodarbinātībā un profesijā un 1982. gada 22. jūnijā pieņemto SDO Konvenciju Nr. 158 par darba attiecību izbeigšanu pēc darba devēja iniciatīvas, un it īpaši šī pēdējās konvencijas 4. pantu, saskaņā ar kuru “darbinieku nevar atlaist, ja nepastāv atbilstošs atlaišanas pamatojums, kas saistīts ar darbinieka piemērotību vai uzvedību vai kas balstīts uz uzņēmuma, iestādes vai dienesta darbības vajadzībām”.
66 Aplūkojamajā lietā Parlamentam, izmantojot sistēmu, ko tas ieviesis attiecībā uz sesiju palīgdarbiniekiem, ir vismaz iespēja atbrīvoties no šiem darbiniekiem līdz ar katra piecu dienu līguma darbības beigām, un attiecīgajām personām nav pieejama efektīva tiesību aizsardzība tiesā. Turklāt viņu uzdevumu pārvēršana par ārpakalpojumiem par labu pagaidu darba aģentūrai tiktāl, ciktāl ar to tiek izbeigts darba līgums ar Parlamentu, ir atlaišana bez skaidri izteikta pamatojuma.
67 Treškārt, prasītāji norāda uz pamatnolīgumu, no kura preambulas otrās daļas izriet, ka uz nenoteiktu laiku noslēgti līgumi ir vispārpieņemta darba attiecību starp darba devējiem un darba ņēmējiem forma. Prasītāji uzsver, ka tikai darbs uz nenoteiktu laiku nodrošina darba ņēmējam reālo tiesisko stāvokli, nodarbinātības stabilitāti un viņa pamattiesību garantiju.
68 Visbeidzot, prasītāji norāda, ka Pirmās instances tiesas 1998. gada 16. jūlija spriedums lietā T‑109/96 Gebhard/Parlaments (Recueil, II‑2785. lpp.) tika pasludināts pirms Direktīvas 1999/70 un neattiecas uz sesiju palīgdarbinieku statusu. Turklāt atšķirībā no tā, kas izriet no minētā sprieduma 41. punkta, sesiju palīgdarbinieku amati neatbilst vienreizējām vajadzībām.
69 Parlaments uzskata, ka prasītāji ar savu prasību norāda uz to, ka Kopienu likumdevējs neesot izpildījis savu EKL 283. pantā paredzēto pienākumu pieņemt atbilstošus [civildienesta] noteikumus attiecībā uz sesiju palīgdarbiniekiem. Tātad šī prasība ir jāuzskata par prasību sakarā ar bezdarbību. Parlaments tomēr uzskata, ka šāda prasība ir jānoraida kā nepieņemama turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.
70 Pirmkārt, vismaz prasība būtu bijusi jāceļ pret Padomi, kas saskaņā ar EKL 283. pantu ir likumdevējs attiecīgajā jomā.
71 Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasību sakarā ar bezdarbību var celt tikai tad, ja attiecīgās iestādes bezdarbība turpinās arī pēc aicinājuma rīkoties un tātad ja iestāde klusē vai sniedz vilcināšanās atbildi. Prasību sakarā ar bezdarbību nevar celt tad, ja iestāde ir ieņēmusi nostāju, kas atšķiras no pieprasītās, un šajā gadījumā attiecīgai personai ir iespēja iesniegt prasību par atcelšanu.
72 Aplūkojamajā lietā, tā kā Parlaments pēc 2006. gada 19. decembra vēstules nosūtīšanas un 2007. gada 21. jūnija sūdzības iesniegšanas neklusēja un nesniedza vilcināšanās atbildi, vienīgā prasība, ko prasītāji bija tiesīgi celt, bija prasība atcelt tiesību aktu.
73 Treškārt, saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu prasība sakarā ar bezdarbību ir pieņemama tikai tad, ja prasītājs ir akta adresāts. Līdz ar to, kā izriet no pastāvīgās judikatūras, būtu jānoraida kā nepieņemama prasība sakarā ar bezdarbību, ar kuru tiecas panākt vispārīgā un normatīvā rakstura normas pieņemšanu, nevis aktu, kas prasītāju skar tieši un individuāli.
74 Aplūkojamajā lietā prasības mērķis ir jaunās sistēmas ieviešana, kas būtu piemērojama visiem sesiju palīgdarbiniekiem.
75 Ceturtkārt, Parlamentam ir šaubas par iespējamību celt prasību sakarā ar bezdarbību Civildienesta tiesā. Saskaņā ar Padomes 1988. gada 24. oktobra Lēmuma 88/591/EOTK, EEK, Euratom, ar ko izveido Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesu (OV L 319, 1. lpp.), 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu Pirmās instances tiesas kompetencē ir izskatīt prasības sakarā ar bezdarbību, ko pret kādu iestādi ceļ fiziskas vai juridiskas personas. Šķiet, ka šāds kompetences sadalījums nav ticis grozīts saistībā ar Civildienesta tiesa izveidi.
76 Pakārtoti, gadījumā, ja Pirmās instances tiesa atzīs prasību sakarā ar bezdarbību par pieņemamu, Parlaments uzskata, ka likumdevējs nav pieļāvis kādu bezdarbību un līdz ar to prasība ir jānoraida kā nepamatota. EKL 283. pants tika īstenots, Padomei pieņemot PDNK, kurā iekļauts 78. pants, kas īpaši attiecas uz sesiju palīgdarbinieku situāciju.
77 Prasītāju apgalvojums, ka sesiju palīgdarbinieki atrodas tiesiski nereglamentētā zonā, neatbilst patiesībai. Parlaments norāda, ka šie darbinieki ir daļa no palīgdarbinieku kategorijas, uz kuriem attiecas PDNK III sadaļa un kuriem, izņemot atkāpes normas attiecībā uz viņu pieņemšanu darbā un atalgojumu, ir visas palīgdarbinieku tiesības un pienākumi: piemēram, uz viņiem attiecas sociālais nodrošinājums, viņi maksā nodokļus, un, ja viņi vēlas, viņus tāpat kā citus palīgdarbiniekus var apdrošināt pret bezdarbu.
78 Turklāt saistībā ar prasītāju izvirzīto iebildi par prettiesiskumu, kas balstīta uz PDNK 78. panta nesaderību ar dažiem starptautiskiem dokumentiem, Parlamentam ir šaubas par šīs iebildes pieņemamību, nepastāvot juridiskai saiknei starp apstrīdētajiem individuālajiem lēmumiem un vispārīgo aktu, kura prettiesiskumu lūdz atzīt. Individuālie lēmumi, kas ir prasības priekšmets, ir AHCC 2007. gada 20. aprīļa atteikums pārkvalificēt prasītāju līgumus. Tomēr tolaik vairs nebija nekādas saiknes starp minēto administrācijas lēmumu un PDNK 78. pantu, kas vairs nav piemērojams kopš 2007. gada 1. janvāra.
79 Turklāt PDNK kā Kopienu likumdevēja pieņemtā regula ir saistoša visiem tiesību subjektiem, tostarp iestādēm. Līdz ar to Parlamentam bija jāīsteno PDNK normas saistībā ar sesiju palīgdarbinieku pieņemšanu darbā, ņemot vērā, ka saskaņā ar judikatūru uz Kopienu tiesību aktiem attiecas pieņēmums par spēkā esamību, kamēr Kopienu tiesa tos nav atcēlusi vai nav atzinusi par prettiesiskiem.
80 Katrā ziņā Parlaments norāda, ka 1961. gada 18. oktobrī Turīnā parakstītās Eiropas Sociālās hartas ievērošana ir pakļauta Eiropas Padomes Eiropas sociālo tiesību komitejas uzraudzībai un ka PDO konvencijas, kas ietilpst vispārējās starptautiskajās tiesībās, nav Kopienu tiesību avots, jo šīs konvencijas nav bijušas noslēgtas Kopienu līmenī. Ņemot vērā, ka šīs konvencijas nav saistošas Kopienai, prasītājiem nav tiesību atsaukties uz PDNK 78. panta nesaderību ar to normām. Turklāt, tā kā minētās konvencijas neietilpst Kopienu tiesību sistēmā, tās nevar piešķirt prasītājiem tiesības viņu attiecībās ar Parlamentu.
81 Visbeidzot Parlaments atsaucas uz iepriekš minēto spriedumu lietā Gebhard/Parlaments, no kura izriet, ka “PDNK 78. pants tātad ļauj Eiropas Kopienu parlamentārai institūcijai apmierināt vienreizējas un lielas vajadzības pēc papildu cilvēkresursiem, lai nodrošinātu tā dažādu apspriežu struktūru sēžu pienācīgu norisi” (41. punkts). Parlaments uzsver, ka minētajā spriedumā Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka “Parlaments nav pārsniedzis atkāpes, ko tam piešķīrusi Padome ar PDNK 78. pantu, robežas, saskaņā ar minēto normu pieņemot iekšējo regulējumu, kas piemērojams sesiju tulkiem” (43. punkts).
82 Šāds secinājums ir piemērojams arī regulējumam attiecībā uz sesiju palīgdarbiniekiem kopumā, jo PDNK 78. pantā paredzētā atkāpe attiecas uz visiem palīgdarbiniekiem, kurus Parlaments nodarbina uz sesiju laiku.
83 Parlaments piebilst, ka iepriekš minētais spriedums lietā Gebhard/Parlaments tika apstiprināts ar judikatūru, kas radusies pēc Direktīvas 1999/70 (Pirmās instances tiesas 2004. gada 10. jūnija spriedumi lietā T‑275/01 Alvarez Moreno/Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑171. un II‑765. lpp., kā arī lietā T‑276/01 Garroni/Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑177. un II‑795. lpp.; Civildienesta tiesas 2006. gada 14. decembra spriedums lietā F‑10/06 André/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑183. un II‑A‑1‑755. lpp.).
2. Civildienesta tiesas vērtējums
84 Lai pamatotu savu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl strīdīgie līgumi nav bijuši pārkvalificēti par uz nenoteiktu laiku noslēgtiem līgumiem uz nepilnu darba laiku, ne arī balstīti uz PDNK 3.a vai 3.b pantu, prasītāji izvirza iebildi par PDNK 78. panta prettiesiskumu.
85 Vispirms ir jāatgādina, ka PDNK 78. pants atļauj atkāpties no palīgdarbiniekiem piemērojamā režīma, kas noteikts PDNK III sadaļā, ļaujot Parlamentam ierobežot līdz tā sesiju darba laika ilgumam palīgdarbinieku, kas nepieciešami šo sesiju organizēšanai, nodarbināšanas laiku. Kā to norādījusi Tiesa savā 1985. gada 11. jūlija spriedumā lietā 43/84 Maag/Komisija (Recueil, 2581. lpp., 19. punkts) saistībā ar “ārštata” konferenču tulkiem, kurus pieņēmusi darbā Komisija, palīgdarbinieku režīms principā nevar būt piemērojams darba attiecībām, kas katra ilgst īsu laiku, bet ar noteiktu biežumu atkārtojas katru gadu. Tas pats attiektos, nepastāvot PDNK 78. pantā paredzētajai atkāpei, uz personu pieņemšanu darbā tikai uz Parlamenta sesiju darba laiku.
86 Kā to arī uzsvērusi Pirmās instances tiesa savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Gebhard/Parlaments (40. un 41. punkts), PDNK 78. pants ļauj Parlamentam apmierināt vienreizējas un lielas vajadzības pēc papildu cilvēkresursiem, lai nodrošinātu tā dažādu apspriežu struktūru sēžu pienācīgu norisi. Šajā sakarā attiecīgā norma atsaucas uz pieņemšanas darbā nosacījumiem, par kuriem – attiecībā uz papildu personālu, kas nepieciešams parlamentāro darbību atbalstam, – iepriekš bija vienojušās trīs Eiropas iestādes vai organizācijas, kas ir īpaši ieinteresētas šajā sakarā. PDNK 78. panta otrajā daļā ir precizēts, ka nolīguma noteikumus, kā arī tā turpmākos grozījumus vismaz mēnesi pirms to spēkā stāšanās paziņo kompetentajām budžeta lēmējinstitūcijām.
Par iebildes par prettiesiskumu pieņemamību
87 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, lai iebilde par prettiesiskumu būtu pieņemama, ir jābūt pietiekami ciešai saistībai starp individuālo aktu, kas ir strīda priekšmets, un normu, pret kuru ir izvirzīta iebilde, tādējādi, ka vienas normas nepiemērojamība noteikti ietekmēs otras normas tiesiskumu (šajā sakarā skat. Tiesas 1966. gada 13. jūlija spriedumu lietā 32/65 Itālija/Padome un Komisija, Recueil, 563. un 594. lpp., un 2000. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑432/98 P un C‑433/98 P Padome/Chvatal u.c., Recueil, I‑8535. lpp., 33. punkts).
88 Aplūkojamajā lietā, tā kā prasība ir vērsta pret atteikumu apmierināt prasītāju 2006. gada 18. septembra lūgumu pārkvalificēt ar viņiem uz noteiktu laiku noslēgtos secīgus sesiju palīgdarbinieka līgumus par vienu uz nenoteiktu laiku noslēgtu līgumdarbinieka līgumu uz nepilnu darba laiku atbilstoši PDNK 3.a vai 3.b pantam, ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums ir uzskatāms par pieņemtu uz PDNK 78. panta pamata un līdz ar to minētā panta prettiesiskums, ja pieņemtu, ka tas būtu pierādīts ar kādu pamatojumu, noteikti ietekmētu prasītāju lūguma noraidījumu.
89 Tomēr gadījumā, ja PDNK 78. pants būtu prettiesisks un tas būtu jāatzīst par nepiemērojamu konkrētajā lietā, ar prasītāju izvirzīto iebildi par prettiesiskumu tomēr nevarētu panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ja izrādītos, ka PDNK nav īpašas normas, kas varētu būt atbilstošs juridisks pamats, lai apmierinātu prasītāju lūgumu noslēgt līgumu uz nenoteiktu laiku un uz nepilnu darba laiku. Aplūkojamajā lietā prasītāji šajā sakarā ir balstījuši savu lūgumu uz PDNK 3.a vai 3.b pantu. Līdz ar to, lai gan šis jautājums attiecas drīzāk uz iebildes par prettiesiskumu piemērotību un tātad tās pamatotību, nevis uz tās pieņemamību, tomēr pieņemamības izskatīšanas stadijā ir lietderīgi pārbaudīt, vai sākotnēji šķietami 3.a un 3.b pants varētu veidot iepriekš minēto atbilstošo juridisku pamatu, lai noteiktu, kāds īstenībā ir šā strīda priekšmets.
90 Saskaņā ar PDNK tikai pagaidu darbinieka līgumu 2. panta a) vai c) apakšpunktā izpratnē vai līgumdarbinieka līgumu 3.a panta izpratnē var noslēgt uz nenoteiktu laiku saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti attiecīgi PDNK 8. un 85. pantā. Prasītāji acīmredzami nevarētu pretendēt uz līgumu, kas paredzēts PDNK 2. panta c) apakšpunktā, kurš attiecas uz tāda pagaidu darbinieka pieņemšanu darbā, kas veic uzdevumus, palīdzot personai, kura ieņem līgumos paredzēto amatu. Tāpat, ņemot vērā viņu darbību raksturu, kas atbilst periodiskajām un ļoti īsa ilguma vajadzībām, kas atkārtojas katru mēnesi, viņi nevar prasīt pagaidu darbinieka statusu PDNK 2. panta a) apakšpunkta izpratnē, kurš Kopienu administrācijā ieņem pastāvīgu amatu, “kas ir iekļauts katras iestādes budžeta iedaļai pievienotajā amatu sarakstā”, un kurš – kā to uzsvērusi Tiesa savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Maag/Komisija (17. punkts) – nav savietojams ar papildu personāla uzdevumiem.
91 Savukārt PDNK 3.a pants, kas arī ļauj noslēgt līgumus uz nenoteiktu laiku un uz nepilnu darba laiku, attiecas uz tāda darbinieka pieņemšanu darbā, kas nav iecelts amatā, kurš būtu “iekļauts attiecīgās iestādes budžeta iedaļai pievienotajā amatu sarakstā”, lai cita starpā “veiktu manuālus vai administratīvā atbalsta pakalpojumu uzdevumus”. Sākotnēji šķietami nevar izslēgt – gadījumā, ja PDNK 78. panta piemērojamība tiktu noraidīta tā prettiesiskuma dēļ, – ka ar PDNK 3.a panta izmantošanu varētu apmierināt prasītāju lūgumu piešķirt viņiem līgumu uz nenoteiktu laiku un uz vienu ceturtdaļu darba laika.
92 Parlaments tomēr norāda, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu IV a pielikuma 1. panta trešo daļu, uz kuru ir atsauce Civildienesta noteikumu 55.a panta 4. punktā, kas pēc analoģijas ir piemērojams līgumdarbiniekiem (kā arī turklāt pagaidu darbiniekiem) atbilstoši PDNK 16. un 91. pantam, tos aplūkojot kopsakarā, līgumdarbinieka nepilna darba laika darbs nevar aizņemt mazāk kā pusi no parastā darba laika. Tātad šī norma jebkurā gadījumā izslēdz iespēju Parlamentam noslēgt līgumdarbinieka līgumus uz vienu ceturtdaļu darba laika ar personālu, kas strādā tikai sesiju darba laikā.
93 Šai Civildienesta noteikumu IV a pielikuma 1. panta trešās daļas interpretācijai nevar piekrist. Civildienesta noteikumu 55.a pants, kura piemērošanas kārtība ir noteikta minētajā pielikumā, attiecas vienīgi uz ierēdņa lūgumu atļaut viņam strādāt nepilnu laiku. Tas nereglamentē nosacījumus, ar kādiem iestāde varētu nolemt noslēgt līgumu uz nepilnu darba laiku tādu iemeslu dēļ, kas izriet no paša ar šo līgumu aptverto darbību rakstura.
94 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītāju izvirzītās iebildes par prettiesiskumu priekšmets ir ne tikai PDNK 78. panta tiesiskuma apstrīdēšana, bet tās sekas – sakarā ar minētā panta nepiemērojamību – varētu būt tādas, ka Parlamentam, lai apmierinātu savas periodiskās un lielās vajadzības pēc cilvēkresursiem tā sesiju darba laikā, nāksies izmantot citus līgumiska rakstura risinājumus, no kuriem sākotnēji šķietami nevar izslēgt PDNK 3.a panta izmantošanu.
95 Tā kā pastāv pietiekami cieša saistība starp apstrīdēto lēmumu, no vienas puses, un PDNK 78. pantu, pret kuru celta iebilde, no otras puses, tātad ir jāuzskata par pieņemamu, ka prasītāji netieši apstrīd PDNK 78. panta tiesiskumu.
Par iebildes par prettiesiskumu pamatotību
96 Savā iebildē par PDNK 78. panta prettiesiskumu prasītāji pārmet Kopienu likumdevējam, ka tas neesot pieņēmis attiecībā uz sesiju palīgdarbiniekiem īpašu regulējumu, kas būtu pielāgots īpašiem viņu uzdevumu apstākļiem, un atteicies no civildienesta normu pieņemšanas, [tā vietā] izmantojot līgumiska rakstura nolīgumu starp Parlamentu, Eiropas Padomi un RES asambleju. Prasītāji tādējādi atradušies tiesiski nereglamentētā situācijā un nestabilās darba attiecībās, lai gan viņi tikuši pieņemti darbā, lai apmierinātu periodiskas, bet tomēr pastāvīgas vajadzības. Līdz ar to PDNK 78. pants esot prettiesisks dažādu iemeslu dēļ:
– pirmkārt, Kopienu likumdevējs ir tādējādi atteicies pildīt savus pienākumus civildienesta normu jomā, pārkāpjot EKL 283. pantu;
– otrkārt, tas ir pieļāvis diskrimināciju starp, no vienas puses, darbiniekiem, uz kuriem attiecas pilnīgs un stabils reglamentēšanas režīms, un, no otras puses, sesiju palīgdarbiniekiem, pārkāpjot 1961. gada 18. oktobrī Turīnā parakstīto Eiropas Sociālo hartu un PDO Konvenciju Nr. 111; un
– treškārt, tas ir kaitējis darba stabilitātei, kuru prasītāji varētu prasīt, pārkāpjot PDO Konvenciju Nr. 158 un Direktīvu 1999/70.
Par apgalvojumu par EKL 283. panta pārkāpumu
97 Šajā sakarā ir jānorāda, ka uz sesiju palīgdarbiniekiem attiecas PDNK III sadaļa par palīgdarbiniekiem, no kuras vienīgi ir izdarīta atkāpe attiecībā uz viņu pieņemšanas darbā un atalgojuma nosacījumiem, kas paredzēti nolīgumā. Tas nozīmē, ka pārējās III sadaļas normas, tostarp attiecībā uz darba apstākļiem un sociālo nodrošinājumu, paliek piemērojamas neatkarīgi no īpašiem iekšējiem noteikumiem, ko pieņem Parlamenta Prezidijs vai Ģenerālsekretārs un kas paredzēti PDNK normu īstenošanai vai papildināšanai.
98 Tātad sanāk, ka līdz 2006. gada 31. decembrim personāls, ko bija nodarbinājis Parlaments, lai apmierinātu savas vajadzības pēc cilvēkresursiem sesiju darba laikā, noteikti ietilpa PDNK normu piemērošanas jomā. Līdz ar to apgalvojums, ka Kopienu likumdevējs ir atteicies pildīt savus likumdošanas pienākumus civildienesta normu jomā, neatbilst patiesībai.
99 Apstāklis, ka likumdevējs saistībā ar sesiju palīgdarbinieku pieņemšanas darbā un atalgojuma nosacījumiem ir izmantojis nolīgumu, nevar būt uzskatāms par tā atteikšanos īstenot ar EKL 283. pantu piešķirto kompetenci pieņemt Civildienesta noteikumus un PDNK. Gluži otrādi, tieši īstenojot šo kompetenci, Padome, ņemot vērā trīs Eiropas organizāciju kopīgās intereses un vajadzības attiecībā uz to apspriežu struktūru sēžu pienācīgu norisi, ir uzskatījusi par nepieciešamu pielīdzināt darbinieku, kas pieņemti darbā uz Parlamenta sesiju darba laiku, pieņemšanas darbā un atalgojuma nosacījumus tiem, par ko vienojušās attiecīgās trīs iestādes vai organizācijas, [tomēr] ievērojot PDNK 78. panta otrajā daļā paredzēto budžeta kontroli. Vēl ir nepieciešams, lai pats nolīgums, uz kuru ir atsauce PDNK 78. pantā, nepārkāptu kādu Kopienu tiesību normu ar augstāku spēku, kas tiks pārbaudīts turpmāk šajā spriedumā saistībā ar citiem prasītāju izvirzītajiem iebildumiem.
100 Tādējādi ir jāatzīst, ka iebildums saistībā ar EKL 283. panta pārkāpumu neatbilst faktiem un līdz ar to ir noraidāms.
Par apgalvojumu par nediskriminācijas principa pārkāpumu
101 Attiecībā uz iebildumu par nediskriminācijas principa, kas garantēts ar 1961. gada 18. oktobrī Turīnā parakstīto Eiropas Sociālo hartu un SDO Konvenciju Nr. 111, pārkāpumu ir jāatgādina – bez nepieciešamības lemt par divu starptautisko dokumentu, uz kuriem tādējādi atsaukušies prasītāji, piemērojamību un saturu –, ka vienlīdzīgas attieksmes princips un nediskriminācijas princips ir Kopienu tiesību sistēmas pamatprincipi.
102 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips tiek pārkāpts cita starpā gadījumā, ja attiecībā uz divām personu kategorijām, kuru faktiskajā un tiesiskajā situācijā nav vērojamas būtiskas atšķirības, tiek piemērota atšķirīga attieksme un ja šāda attieksme nav objektīvi pamatota (Tiesas 2001. gada 11. janvāra spriedums lietā C‑389/98 P Gevaert/Komisija, Recueil, I‑65. lpp., 54. punkts; Pirmās instances tiesas 1994. gada 15. marta spriedums lietā T‑100/92 La Pietra/Komisija, Recueil FP, I‑A‑83. un II‑275. lpp., 50. punkts; 1997. gada 16. aprīļa spriedums lietā T‑66/95 Kuchlenz‑Winter/Komisija, Recueil, II‑637. lpp., 55. punkts, un 1998. gada 21. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑66/96 un T‑221/97 Mellett/Tiesa, Recueil FP, I‑A‑449. un II‑1305. lpp., 129. punkts; Pirmās instances tiesas 2007. gada 9. jūlija rīkojums lietā T‑415/06 P De Smedt/Komisija, Krājumā vēl nav publicēts, 52. punkts).
103 Tomēr darbinieku, kas pieņemti darbā, lai apmierinātu periodiskas un lielas vajadzības pēc papildu cilvēkresursiem, ar ko Parlaments sastopas tikai tā sesiju darba laikā, situācija nav salīdzināma ar situāciju, kādā atrodas darbinieki, kuri pieņemti darbā, lai apmierinātu nepārtrauktas un ikdienas vajadzības, kas prasa tādu personālu, kuru veido ierēdņi un, vajadzības gadījumā, pagaidu darbinieki vai līgumdarbinieki PDNK 3.a vai 3.b panta izpratnē.
104 Ir jāpiebilst, ka nevar apstrīdēt Civildienesta noteikumos paredzētās atšķirības starp dažādām Kopienu nodarbināto personu kategorijām tiktāl, ciktāl dažām no šīm kategorijām varētu būt priekšrocības, kas nav piešķirtas pārējām. Katras Kopienu nodarbināto personu kategorijas noteikšana atbilst Kopienu administrācijas likumīgajām vajadzībām un tās veicamo uzdevumu raksturam (Tiesas 1983. gada 6. oktobra spriedums apvienotajās lietās no 118/82 līdz 123/82 Celant u.c./Komisija, Recueil, 2995. lpp., 22. punkts; iepriekš minētais rīkojums lietā De Smedt/Komisija, 55. punkts).
105 Konkrēti, ieviešot specifisku sesiju palīgdarbinieku kategoriju, Padome ir izmantojusi tai piešķirto brīvību īpašā veidā reglamentēt šo darbinieku kategoriju, ņemot vērā Parlamenta īpašās vajadzības un tā veicamo uzdevumu raksturu, tāpat kā tā bija izmantojusi šo brīvību attiecībā uz specifisku konferenču tulku kategoriju, kuri arī var tikt piesaistīti darbam uz īsiem laikposmiem, lai apmierinātu periodiska vai pat gadījuma rakstura vajadzības.
106 Līdz ar to iebildums par nediskriminācijas principa pārkāpumu ir noraidāms.
Par darba attiecību stabilitāti
107 Vispirms ir jānorāda, ka iebildums par kaitējumu darba attiecību stabilitātei, ciktāl PDNK 78. pants ļauj Parlamentam atbrīvoties no sesiju darbinieka pēc katra līguma izbeigšanās, liedzot viņam vispārpieņemtu darba devēju un darba ņēmēju darba attiecību formu, kas ir līgumi uz nenoteiktu laiku, patiesībā rada jautājumu, vai kāda augstāka spēka tiesību norma vai princips uzliek Parlamentam pienākumu, nosakot sesiju palīgdarbinieku pieņemšanas darbā nosacījumus, izmantot darba attiecības uz nenoteiktu laiku, bet uz nepilnu darba laiku.
108 Šajā sakarā prasītāji būtībā norāda:
– pirmkārt, uz PDO Konvencijas Nr. 158 4. pantu, saskaņā ar kuru “darbinieku nevar atlaist, ja nepastāv atbilstošs atlaišanas pamatojums, kas saistīts ar darbinieka piemērotību vai uzvedību vai kas balstīts uz uzņēmuma, iestādes vai dienesta darbības vajadzībām”;
– otrkārt, uz pamatnolīgumu un it īpaši tās preambulas otro daļu un tā vispārīgo apsvērumu 6. punktu, no kuriem izriet, ka uz nenoteiktu laiku slēgti līgumi ir “vispārpieņemta darba attiecību forma starp darba devējiem un darba ņēmējiem”, ko raksturo darba attiecību stabilitāte, un tikai zināmos apstākļos uz noteiktu laiku noslēgtie darba līgumi var atbilst gan darba devēju, gan darba ņēmēju vajadzībām.
109 PDO Konvencijas Nr. 158 4. pantam kā tādam nevar būt nozīme aplūkojamajā lietā, jo tas pats par sevi neļauj atrisināt jautājumu, vai Parlamentam ir tiesības noslēgt palīgdarbinieka līgumu tikai uz Parlamenta sesijas darba laiku. Ja atbilde uz šo jautājumu būtu apstiprinoša, katra uz noteiktu laiku noslēgta līguma termiņa izbeigšanās tomēr nevar būt uzskatāma par atlaišanu, kas ir īpaši jāpamato ar darbinieka piemērotību vai uzvedību vai arī ar Parlamenta darbības vajadzībām, jo runa būtu par līguma izbeigšanos sakarā ar tā darbības termiņa beigām.
110 Saistībā ar argumentu par pamatnolīguma pārkāpumu, lai to izskatītu, vispirms ir jāpārbauda, vai uz Direktīvu 1999/70 var atsaukties attiecībā pret Kopienu iestādi.
– Iespēja ierēdnim vai darbiniekam atsaukties uz Direktīvu 1999/70 attiecībā pret Kopienu iestādi
111 Pirmām kārtām ir jānorāda, ka direktīvas tiek adresētas dalībvalstīm, nevis Kopienu iestādēm. Līdz ar to Direktīvas 1999/70 un tai pievienotā pamatnolīguma noteikumus nevar uzskatīt par tādiem, kas paši par sevi nosaka pienākumus iestādēm to attiecībās ar savu personālu (šajā sakarā skat. Tiesas 2003. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑25/02 Rinke, Recueil, I‑8349. lpp., 24. punkts; Pirmās instances tiesas 2008. gada 21. maija spriedumu lietā T‑495/04 Belfass/Padome, Krājums, II‑781. lpp., 43. punkts).
112 Tomēr šīs apsvērums nevar izslēgt jebkādu iespēju atsaukties uz direktīvu attiecībās starp iestādēm un to ierēdņiem vai darbiniekiem.
113 Pirmkārt, direktīvas noteikumi var būt netieši saistoši iestādei, ja tajos ir izpausts Kopienu tiesību vispārējs princips, kas iestādei ir jāpiemēro kā tāds (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Rinke, 25.–28. punkts, saistībā ar Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem; OV L 39, 40. lpp.).
114 Aplūkojamajā lietā darba attiecību stabilitāte, lai gan tā ir uzskatāma par darba ņēmēju aizsardzības būtisku elementu (skat. Tiesas 2005. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑144/04 Mangold, Krājums, I‑9981. lpp., 64. punkts, un 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C‑268/06 Impact, Krājums, I‑2483. lpp., 87. punkts), tomēr nav vispārējs tiesību princips, uz kuru balstoties varētu izvērtēt iestādes akta tiesiskumu. It īpaši no Direktīvas 1999/70 un no pamatnolīguma nemaz neizriet, ka darba attiecību stabilitāte ir kļuvusi par saistošu tiesību normu. Turklāt direktīvas preambulas sestajā un septītajā apsvērumā, kā arī paša pamatnolīguma preambulas pirmajā daļā un 5. apsvērumā ir uzsvērta nepieciešamība panākt līdzsvaru starp elastīgumu un drošību.
115 Savukārt darba attiecību stabilitāte ir mērķis, kuru tiecas sasniegt puses, kas parakstījušas pamatnolīgumu, kura 1. klauzulas b) punktā ir noteikts, ka tā mērķis ir “radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot [secīgus] uz noteiktu laiku slēgtu[s] darba līgumu[s] vai attiecības [..]”.
116 Otrkārt, direktīva var būt saistoša iestādei arī tad, ja iestāde, īstenojot savu organizatorisku autonomiju un ievērojot Civildienesta noteikumos paredzētās robežas, plāno izpildīt kādu konkrētu direktīvā noteikto pienākumu, vai arī tad, ja pašā vispārpiemērojamajā iekšējā tiesību aktā ir tieša norāde uz pasākumiem, ko noteicis Kopienu likumdevējs Līgumu piemērošanai. Piemēram, Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktā ir paredzēts, ka ierēdņiem “rada darba apstākļus, kas atbilst atbilstošiem veselības un drošības standartiem, kas vismaz ir vienlīdzīgi minimālajām prasībām, ko piemēro saskaņā ar šajos reģionos [šajās jomās] pieņemtajiem pasākumiem atbilstoši [L]īgumiem”. Šī pēdējā norma ir pēc analoģijas piemērojama pagaidu darbiniekiem un līgumdarbiniekiem saskaņā ar PDNK 10. panta pirmo daļu un 80. panta 4. punktu.
117 Tomēr ir jāatzīst, ka Direktīvas 1999/70 mērķis ir nevis uzlabot darba vidi, pastiprinot darba ņēmēju veselības aizsardzību un drošību pašu par sevi, bet gan tuvināt valsts tiesību aktus un praksi darba apstākļu jomā attiecībā uz darba attiecību ilgumu.
118 Treškārt, katrā ziņā ir jāatgādina, ka EKL 10. pantā paredzētais lojālas sadarbības princips nosaka pienākumu ne tikai dalībvalstīm veikt visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu Kopienu tiesību piemērojamību un efektivitāti (Tiesas 2000. gada 26. septembra spriedums lietā C‑262/97 Engelbrecht, Recueil, I‑7321. lpp., 38. punkts), bet tas arī nosaka Kopienu iestādēm pretpienākumu lojāli sadarboties ar dalībvalstīm (Tiesas 1983. gada 10. februāra spriedums lietā 230/81 Luksemburga/Parlaments, Recueil, 255. lpp., 37. punkts; 2002. gada 14. maija spriedums lietā C‑383/00 Komisija/Vācija, Recueil, I‑4219. lpp., 18. punkts; 2002. gada 26. novembra spriedums lietā C‑275/00 First un Franex, Recueil, I‑10943. lpp., 49. punkts; 2004. gada 4. marta spriedums lietā C‑344/01 Vācija/Komisija, Recueil, I‑2081. lpp., 79. punkts, un 2005. gada 20. oktobra spriedums lietā C‑511/03 Ten Kate Holding Musselkanaal u.c., Krājums, I‑8979. lpp., 28. punkts) un starp pašām iestādēm (šajā sakarā skat. Tiesas 1995. gada 30. marta spriedumu lietā C‑65/93 Parlaments/Padome, Recueil, I‑643. lpp., 23. punkts).
119 Šajā sakarā iestādēm ir, cik vien iespējams, jānodrošina saskanība starp to iekšējo politiku un to likumdošanas darbībām Kopienu līmenī, tostarp tām, kas adresētas dalībvalstīm. Piemēram, iestādēm, rīkojoties darba devēja statusā, ir jāņem vērā tiesību aktu noteikumi, kuros cita starpā ir paredzētas minimālās obligātas prasības, kuru mērķis ir uzlabot darba ņēmēju dzīves un darba apstākļus dalībvalstīs, tuvinot valsts tiesību aktus un praksi, un it īpaši Kopienu likumdevēja griba izvirzīt darba attiecību stabilitāti par galveno mērķi darba attiecību jomā Eiropas Savienībā. Šis pienākums ir saistošs vēl jo vairāk tāpēc, ka Regulā Nr. 723/2004 paredzētā administratīvā reforma ir uzsvērusi tendenci uz Eiropas civildienesta pāriešanu uz līgumiem.
120 Runājot konkrēti par pamatnolīgumu, kura mērķis ir tuvināt valsts tiesību aktus un praksi, paredzot minimālās obligātas prasības attiecībā uz darbu uz noteiktu laiku, Parlamentam tātad – saskaņā ar tam saistošu lojalitātes pienākumu – ir, cik vien iespējams, jāinterpretē PDNK normas atbilstoši pamatnolīguma tekstam un mērķim, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu.
121 Visbeidzot, iepriekš minētās lojalitātes pienākuma sekas aplūkojamajā gadījumā izriet arī no pastāvīgās judikatūras, saskaņā ar kuru, interpretējot Kopienu tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un regulējuma, kurā tā ietilpst, mērķi, kā arī Kopienu tiesību normas kopumā (šajā sakarā skat. Tiesas 1982. gada 6. oktobra spriedumu lietā 283/81 Cilfit u.c., Recueil, 3415. lpp., 20. punkts, un 1983. gada 17. novembra spriedumu lietā 292/82 Merck, Recueil, 3781. lpp., 12. punkts; un Pirmās instances tiesas 2005. gada 6. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑22/02 un T‑23/02 Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, Krājums, II‑4065. lpp., 47. punkts). Tātad nav pieļaujams, ka iestāde, piemērojot un interpretējot PDNK noteikumus par līgumu termiņu, neņem vērā Kopienu līmenī pieņemtās minimālās obligātās prasības attiecībā uz darbu uz noteiktu laiku.
122 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida iebilde par prettiesiskumu, ko prasītāji izvirzījuši pret PDNK 78. pantu, jo Direktīva 1999/70 pati par sevi nevar pamatot iebildumu par prettiesiskumu, kas vērsts pret Padomes regulas, kurā ir ietverti Civildienesta noteikumi un PDNK, normu, kas izrādās pretrunā pamatnolīgumam.
123 Tomēr prasītāji var atsaukties uz minēto direktīvu un pamatnolīgumu, kas ar to tiek ieviests, konkrētās lietas apstākļos un ievērojot šā sprieduma 118.–121. punktā noteiktās robežas, attiecībā pret Parlamentu, lai Civildienesta noteikumu un PDNK normas tiktu interpretētas cik vien iespējams atbilstoši pamatnolīgumā paredzētajām prasībām.
124 Tomēr katrā ziņā prasītāju norādīto pamatnolīguma normu pārbaude, kas tiks veikta turpmāk šajā spriedumā, neļauj secināt, ka Parlaments nav ievērojis PDNK 78. pantu, kas interpretēts atbilstoši minēto normu mērķiem un tajās paredzētajām minimālajām obligātajām prasībām.
– Par pamatnolīguma saturu
125 Pirmkārt, ir jānorāda, ka Direktīva 1999/70 un pamatnolīgums ir paredzēti piemērošanai ar pārvaldes iestādēm un citām publiskā sektora struktūrām uz noteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem un darba attiecībām (Tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑212/04 Adeneler u.c., Krājums, I‑6057. lpp., 54. punkts; 2006. gada 7. septembra spriedums lietā C‑53/04 Marrosu un Sardino, Krājums, I‑7213. lpp., 39. punkts, un spriedums lietā C‑180/04 Vassallo, Krājums, I‑7251. lpp., 32. punkts).
126 Šajā sakarā pamatnolīgums ir balstīts uz pieņēmumu, ka uz nenoteiktu laiku noslēgtie darba līgumi ir vispārpieņemta darba attiecību forma, lai gan atzīstot, ka uz noteiktu laiku noslēgtie darba līgumi ir raksturīgi nodarbinātībai noteiktās jomās vai attiecībā uz noteiktām profesijām un darbībām (skat. pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 6. un 8. punktu; iepriekš minēto spriedumu lietā Adeneler u.c., 61. punkts).
127 Līdz ar to darba attiecību stabilitāte tiek uzskatīta par darba ņēmēju aizsardzības būtisku elementu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Mangold, 64. punkts), un tikai zināmos apstākļos uz noteiktu laiku noslēgtie darba līgumi var atbilst gan darba devēju, gan darba ņēmēju vajadzībām (skat. pamatnolīguma preambulas otro daļu un tā vispārīgo apsvērumu 8. punktu; iepriekš minēto spriedumu lietā Adeneler u.c., 62. punkts).
128 No šī viedokļa raugoties, pamatnolīguma mērķis ir ierobežot pēdējās minētās kategorijas darba attiecību, kas ir uzskatāmas par iespējamu ļaunprātīgas izmantošanas līdzekli par sliktu darba ņēmējiem, sistemātisku lietošanu, paredzot noteiktu skaitu minimālo obligāto aizsardzības noteikumu, lai novērstu darba ņēmēju situācijas pārvēršanu par nedrošu (iepriekš minētais spriedums lietā Adeneler u.c., 63. punkts).
129 Piemēram, pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta īpašais mērķis ir “novērst ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības”.
130 Šajā sakarā ar minēto klauzulu dalībvalstīm tiek noteikts pienākums ieviest to tiesību sistēmā vienu vai vairākus no tās 1. punkta a)–c) apakšpunktā minētajiem pasākumiem, ja vien attiecīgajā dalībvalstī vēl nepastāv līdzvērtīgas tiesību normas, kuru mērķis ir efektīvi novērst secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu (iepriekš minētais spriedums lietā Adeneler u.c., 65. punkts). Savukārt pamatnolīgumā nav noteikts vispārējs dalībvalstu pienākums paredzēt, ka – pēc zināma skaita uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu pagarinājumu vai pēc zināma darba laika nostrādāšanas – darba attiecības tiek pārveidotas par uz nenoteiktu laiku noslēgtiem līgumiem, kā arī nav noteikti precīzi apstākļi, kuros tos var izmantot (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Adeneler u.c., 91. punkts, kā arī lietā Marrosu un Sardino, 47. punkts).
131 Starp 5. klauzulas 1. punktā uzskaitītajiem pasākumiem a) apakšpunktā ir minēti “objektīvi iemesli, kas attaisno šādu [darba] līgumu vai darba attiecību atjaunošanu”.
132 Puses, kas parakstījušas pamatnolīgumu, uzskatīja, ka objektīvi pamatotu uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu lietošana ir veids, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu (skat. pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 7. punktu).
133 Tomēr aplūkojamajā lietā no lietas materiāliem kopumā izriet, ka būtībā tieši uz “objektīviem iemesliem” ir norādījis Parlaments, lai pamatotu sesiju palīgdarbinieka līgumu atjaunošanu sakarā ar katras Parlamenta sesijas rīkošanu.
134 Šajā sakarā Tiesa savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Adeneler u.c. (69. punkts) jau nospriedusi, ka jēdziens “objektīvi iemesli” pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir jāsaprot kā tāds, kas ir saistīts ar precīziem un konkrētiem apstākļiem, kas raksturo noteiktu darbību un kas līdz ar to konkrētajā kontekstā var pamatot secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošanu. Šos apstākļus cita starpā var radīt to uzdevumu īpašais raksturs, kuru izpildei ir noslēgti šādi līgumi, un to raksturīgās iezīmes vai attiecīgos gadījumos likumīgais mērķis, ko dalībvalsts tiecas sasniegt sociālās politikas jomā (iepriekš minētais spriedums lietā Adeneler u.c., 70. punkts).
135 Aplūkojamajā lietā Parlaments ir pamatoti uzskatījis, ka uz noteiktu laiku noslēgto strīdīgo līgumu atjaunošana atbilda patiesām vajadzībām tādā ziņā, ka tā bija nepieciešama tam uzticēto uzdevumu izpildei. PDNK 78. panta izmantošana laikposmā līdz 2007. gada 1. janvārim ļāva Parlamentam apmierināt periodiskās un lielas vajadzības pēc cilvēkresursiem attiecībā uz laikposmu, kas ilgst tikai tā sesiju darba laikā. Ir skaidrs, ka darbību, ko veic Parlaments Strasbūrā, apjoma nozīmīgā palielināšanās ierobežotajā laikposmā, kas ilgst tikai četras vai piecas dienas mēnesī, izraisīja ievērojamas izmaiņas tā vajadzībās pēc cilvēkresursiem, kas tika izmantoti, lai pildītu gan precīzus, gan dažādus uzdevumus, tādus kā bērnu silītes darbinieka, mazbērnu kopējas, mašīnrakstītāja, tehniķa, pavāra, valodu pasniedzēja, tulkotāja, garderobes darbinieka, pārvadāšanas darbinieka un citus uzdevumus. Lai gan šādas vajadzības bija paredzamas, darbību apjoma pieaugums tomēr nebija ilgstošs un pastāvīgs. Šādi apstākļi, ievērojot pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunktu, varēja likumīgi pamatot secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu palīgdarbinieku līgumu izmantošanu.
136 Ir tiesa – kā uz to norādījuši prasītāji –, ka saskaņā ar PDNK 58. panta pirmo daļu palīgdarbinieks iegūst tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu tikai tad, ja viņš ir nostrādājis vismaz piecpadsmit dienas vai pusmēnesi viena mēneša dienesta laikposma ietvaros, un līdz ar to sesiju palīgdarbiniekiem ir liegtas jebkādas tiesības uz šādu atvaļinājumu tikai tāpēc, ka viņi ir pieņemti darbā saskaņā ar līgumiem, kuru darbības termiņš ir ļoti īss – mazāks par minimālo laikposmu.
137 Tomēr prasītāji nav izvirzījuši nekādu iebildi par PDNK 58. panta pirmās daļas prettiesiskumu. Tātad Civildienesta tiesa nevar izskatīt šo jautājumu, jo citādi tā būtu pārsniegusi prasītāju noteiktās strīda robežas.
138 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, prasītāju izvirzītā iebilde par PDNK 78. panta prettiesiskumu nevar tikt apmierināta arī tāpēc, ka Parlaments nav pārkāpis minētā panta saturu, to interpretējot atbilstoši Direktīvai 1999/70. Līdz ar to prasība atcelt tiesību aktu ir noraidāma.
Par prasību par atlīdzību
1. Lietas dalībnieku argumenti
139 Prasītāji lūdz piespriest Parlamentam samaksāt kompensējošu atlīdzību par apmaksātu atvaļinājumu par nostrādātajiem laika posmiem, kā arī samaksāt katram prasītājam summu EUR 2000 apmērā kā viņu “neatgūstamus” tiesāšanās izdevumus.
140 Parlaments iebilst, ka saskaņā ar PDNK 58. pantu palīgdarbiniekiem ir tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu – divas darba dienas par katru nostrādāto mēnesi – un nostrādātais laiks, kas ir mazāks nekā 15 dienas vai pusmēnesis, nedod tiesības uz atvaļinājumu. Šajos apstākļos sesiju palīgdarbinieki, kas strādā ilgākais piecas dienas mēnesī, nevar pretendēt uz apmaksātu atvaļinājumu. Līdz ar to nekāda kompensējoša atlīdzība prasītājiem nav jāpiešķir.
141 Turklāt Parlaments norāda, ka saskaņā ar Reglamenta 94. pantu tiesvedība [Civildienesta tiesā] ir bezmaksas. Turklāt šajā reglamentā nav paredzēta iespēja piespriest lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, atlīdzināt “neatgūstamus” tiesāšanās izdevumus. Līdz ar to prasība par šādu izdevumu samaksu ir jāatzīst par nepieņemamu.
2. Civildienesta tiesas vērtējums
142 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai iestātos Kopienas atbildība, ir jābūt izpildītam nosacījumu kopumam attiecībā uz iestādēm pārmestās rīcības prettiesiskumu, kaitējuma reālo pastāvēšanu un cēloņsakarības esamību starp rīcību un apgalvoto kaitējumu (Tiesas 1987. gada 16. decembra spriedums lietā 111/86 Delauche/Komisija, Recueil, 5345. lpp., 30. punkts; Pirmās instances tiesas 2003. gada 27. novembra spriedums apvienotajās lietās T‑331/00 un T‑115/01 Bories u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑309. un II‑1479. lpp., 192. punkts; Civildienesta tiesas 2007. gada 10. oktobra spriedums lietā F‑107/06 Berrisford/Komisija, Krājumā vēl nav publicēts, 109. punkts). Ja kāds no šiem nosacījumiem nav izpildīts, prasība par atlīdzību ir pilnībā jānoraida un nav nepieciešams pārbaudīt citus nosacījumus.
143 Saistībā ar Parlamentam pārmestās rīcības prettiesiskumu – prasītāji savā prasībā nav minējuši kādus citus argumentus papildus tiem, kas izvirzīti, lai atbalstītu viņu iebildi par PDNK 78. panta prettiesiskumu prasības atcelt tiesību aktu ietvaros. Kā tas izriet no šā sprieduma 96. punkta, minētā iebilde būtībā ir pamatota ar trīs iebildumiem, proti, EKL 283. panta pārkāpumu, nediskriminācijas principa pārkāpumu un kaitējumu darba attiecību stabilitātei. Tomēr iebilde par prettiesiskumu ir noraidīta, jo neviens no tās atbalstam izvirzītajiem iebildumiem nav apmierināts.
144 Līdz ar to prasība par atlīdzību ir jānoraida, jo prasītāji no juridiskā viedokļa nav pierādījuši Parlamentam pārmestās rīcības prettiesiskumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
145 Atbilstoši [Civildienesta tiesas] Reglamenta 122. pantam minētā reglamenta II sadaļas 8. nodaļas noteikumi par tiesāšanās izdevumiem un Civildienesta tiesai radītajiem izdevumiem ir piemērojami vienīgi lietām, kuras Civildienesta tiesā ir ierosinātas, sākot no šī reglamenta spēkā stāšanās dienas, proti, 2007. gada 1. novembra. Attiecīgie Pirmās instances tiesas Reglamenta noteikumi šajā jomā mutatis mutandis ir piemērojami lietām, kuras tiek izskatītas Civildienesta tiesā pirms šī datuma.
146 Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr atbilstoši tā paša reglamenta 88. pantam tiesvedībā, kurā lietas dalībnieki ir Kopienas un to darbinieki, iestādes sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Kanninen | Boruta | Van Raepenbusch |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 30. aprīlī.
Šī nolēmuma teksts, kā arī tajā minēto un Krājumā vēl nepublicēto Kopienu tiesu nolēmumu teksti ir pieejami Tiesas interneta vietnē www.curia.europa.eu
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normas
1. Eiropas Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība
2. Pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku
Prāvas rašanās fakti
Process un lietas dalībnieku prasījumi
Par prasības pieņemamību
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Civildienesta tiesas vērtējums
Par atcelšanas prasību
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Civildienesta tiesas vērtējums
Par iebildes par prettiesiskumu pieņemamību
Par iebildes par prettiesiskumu pamatotību
Par apgalvojumu par EKL 283. panta pārkāpumu
Par apgalvojumu par nediskriminācijas principa pārkāpumu
Par darba attiecību stabilitāti
– Iespēja ierēdnim vai darbiniekam atsaukties uz Direktīvu 1999/70 attiecībā pret Kopienu iestādi
– Par pamatnolīguma saturu
Par prasību par atlīdzību
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Civildienesta tiesas vērtējums
Par tiesāšanās izdevumiem
PIELIKUMS
Ņemot vērā prasītāju lielo skaitu šajā lietā, viņu vārdi un uzvārdi nav norādīti šajā pielikumā.