Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2023. gada 18. augustā iesniedza Fővárosi Törvényszék (Ungārija) – Lear Corporation Hungary Autóipari Gyártó Kft./Nemzeti Adó- és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága
(Lieta C-532/23, sz. ügy, Lear Corporation Hungary)
Tiesvedības valoda – ungāru
Iesniedzējtiesa
Fővárosi Törvényszék
Pamatlietas puses
Prasītāja: Lear Corporation Hungary Autóipari Gyártó Kft.
Atbildētāja: Nemzeti Adó- és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága
Prejudiciālie jautājumi
Vai Padomes Direktīvas 2006/112/EK1 (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (PVN direktīva) 183. pants, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja nodokļa maksātājs lūdz atmaksāt pievienotās vērtības nodokli (PVN), ko iepriekš nevarēja prasīt, jo tika piemērots tiesību aktos paredzēts nosacījums, kas ar Tiesas spriedumu ir ticis atzīts par neatbilstošu Savienības tiesībām, ir jāuzskata, ka šajā gadījumā atmaksas pieteikums vienlaikus ir prasījums samaksāt nokavējuma procentus, ņemot vērā procentu papildinošo raksturu un apstākli, ka prasījumu samaksāt nokavējuma procentus reglamentē tā pati valsts tiesību norma, kas reglamentē PVN atmaksas pieteikumu, kura novēlota atmaksa ir radījusi nokavējumu?
Vai līdzvērtības un efektivitātes, kā arī it īpaši nodokļu neitralitātes principiem atbilst dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru atbilstoši dispozitivitātes principam nodokļu administratīvās procedūras ietvaros noraida nodokļa maksātāja vēlāku prasījumu samaksāt nokavējuma procentus tādēļ, ka viņa pirmajā prasījumā samaksāt nokavējuma procentus, pamatojoties uz kuru tika uzsākta procedūra, nebija ietverts papildu laikposms, kas bija norādīts vēlākajā prasījumā, tādējādi vēlākais prasījums tiek uzskatīts par jaunu prasījumu un to atzīst par noilgušu, lai gan pati nodokļu iestāde, pamatojoties uz dispozitivitātes principu, nav uzskatījusi, ka tai jebkādā veidā būtu saistošs nodokļa maksātāja pirmais prasījums, bet ir atsaukusies uz šo principu tikai attiecībā uz nokavējuma procentiem, kas tika pieprasīti par laikposmu, kas vēl nebija zināms tās prasījuma iesniegšanas brīdī, pamatojoties uz kuru tika uzsākta procedūra, jo šis laikposms bija noteikts judikatūrā, kamēr tika izskatīta šī procedūra?
Vai, ņemot vērā līdzvērtības, efektivitātes un nodokļu neitralitātes principus, ir uzskatāms, ka vēlākais prasījums, kas tika iesniegts nodokļu administratīvās procedūras ietvaros, pamatojoties uz tiesu iedibināto judikatūru, ir papildinājums pirmajam prasījumam, pamatojoties uz kuru tika uzsākta procedūra, vai arī tas ir šī pirmā prasījuma grozījums, pastāvot apstāklim, ka abi prasījumi atšķiras vienīgi attiecībā uz procentu samaksas laikposmu?
Vai līdzvērtības, efektivitātes un nodokļu neitralitātes principiem atbilst dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru prasījums, kas ir iesniegts pēc noilguma termiņa beigām, tiek atzīts par noilgušu, nepārbaudot, vai pastāv pieļaujami apstākļi, kas būtu varējuši apturēt vai pārtraukt noilgumu, ņemot vērā it īpaši pirmo prasījumu, ko prasītāja iesniedza 2014. gadā, kā arī apstākli, ka, lai gan noilguma termiņa tecējuma laikā netika grozīts spēkā esošais tiesiskais regulējums, tomēr, ņemot vērā, ka tajā bija tikai noteikti nosacījumi PVN atmaksas pieteikumam, Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija) un Tiesa, tā kā šis jautājums nav reglamentēts, judikatūrā noteica nosacījumus, lai prasītu samaksāt nokavējuma procentus, šauri interpretējot šo tiesisko regulējumu, tādējādi piecu gadu noilguma termiņa būtiskā daļā prasījuma samaksāt nokavējuma procentus regulējums ne tikai nebija zināms un skaidrs nodokļa maksātājiem, bet gan pat nepastāvēja tiesību normas veidā?
____________
1 OV 2006, L 347., 1. lpp.