Prasība, kas celta 2022. gada 18. februārī – Eiropas Komisija/Vācijas Federatīvā Republika
(lieta C-116/22)
Tiesvedības valoda – vācu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji: C. Hermes, M. Noll-Ehlers)
Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika
Prasītājas prasījumi
Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:
konstatēt, ka Vācijas Federālā Republika,
nepiešķirot īpaši aizsargājamās teritorijas statusu 88 no 4606 teritorijām, attiecībā uz kurām ir beidzies Direktīvas 92/43/EEK 1 4. panta 4. punktā paredzētais sešu gadu termiņš, ir pārkāpusi minēto tiesību normu;
nenoteikdama aizsardzības mērķus 88 no strīdīgajām 4606 teritorijām un, nosakot aizsardzības mērķus, vispārīgi un strukturāli ievērodama praksi, kas neatbilst šis tiesību normas tiesiskajām prasībām, attiecībā uz pārējām, ir pārkāpusi Direktīvas 92/43 4. panta 4. punktu;
neparedzēdama aizsardzības pasākumus 737 no strīdīgajām 4606 teritorijām un turklāt, aizsardzības pasākumu noteikšanā vispārīgi un stukturāli ievērodama praksi, kas neatbilst šis tiesību normas tiesiskajām prasībām, ir pārkāpusi Direktīvas 92/43 6. panta 1. punktu;
piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Ar šo prasību Eiropas Komisija apgalvo, ka Vācijas Federatīvā Republika neesot veikusi saskaņā ar Direktīvu 92/43/EEK vajadzīgos pasākumus tās Natura 2000 tīkla noteikšanai un pārvaldībai.
Pirmkārt, Vācija neesot ievērojusi tai direktīvas 4. panta 4. punktā paredzēto pienākumu, jo 88 no 4606 teritorijām, attiecībā uz kurām ir beidzies šajā tiesību normā paredzētais sešu gadu termiņš, attiecīgajā līguma pārkāpuma brīdī tā neesot bijusi piešķīrusi īpaši aizsargājamās teritorijas statusu.
Otrkārt, Vācija, nenoteikdama aizsardzības mērķus 88 no strīdīgajām 4606 teritorijām un turklāt, aizsardzības mērķu noteikšanā vispārīgi un strukturāli īstenodama praksi, kas neatbilst šis tiesību normas tiesiskajām prasībām, neesot ievērojusi tai direktīvas 4. panta 4. punktā paredzēto pienākumu definēt pietiekami specifiskus aizsardzības mērķus. Saskaņā ar direktīvas 4. panta 4. punktu aizsardzības mērķiem esot jābūt kvantitatīviem un aplēšamiem, ir skaidri jānošķir attiecīgās teritorijas aizsargājamo objektu “atjaunošanas” un “saglabāšanas” mērķi un tie ir jānosaka vispārpiemērojamos tiesību aktos. Vācijas prakse attiecībā uz aizsardzības mērķiem neatbilstot šīm prasībām.
Treškārt, Vācija nonākot pretrunā ar savu direktīvas 6. panta 1. punktā noteikto pienākumu noteikt vajadzīgos aizsardzības pasākumus. Vācija neesot noteikusi nekādus aizsardzības pasākumus attiecībā uz 737 no strīdīgajām 4606 teritorijām un turklāt aizsardzības pasākumu noteikšanā vispārīgi un strukturāli pārkāpjot direktīvas 6. panta 1. punkta prasību, saskaņā ar kuru aizsardzības pasākumiem esot jābalstās uz pietiekami konkrētiem aizsardzības mērķiem.
____________
1 Padomes Direktīva (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp.).