Language of document : ECLI:EU:T:2014:1083

VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (apelācijas palāta)

2014. gada 11. decembrī (*)

Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumu noteikšana – Advokāta honorāri – Savienības iestādes pārstāvība ar advokātu – Iepriekš noteikta vienreizēja atlīdzība – Darbinieka ceļa un uzturēšanās izdevumi – Izdevumi par tulkošanu – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Prasītāja ekonomiskais stāvoklis

Lieta T‑283/08 P‑DEP

par lūgumu noteikt tiesāšanās izdevumus pēc 2011. gada 7. jūlija sprieduma lietā Longinidis/Cedefop (T‑283/08 P, Krājums‑CDL, EU:T:2011:338),

Pavlos Longinidis, ar dzīvesvietu Salonikos (Grieķija), ko pārstāv P. Yatagantzidis, advokāts,

apelācijas sūdzības iesniedzējs,

otrs lietas dalībnieks –

Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs (Cedefop), ko pārstāv M. Fuchs, pārstāve,

atbildētājs pirmajā instancē.

VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger], tiesneši M. Preks [M. Prek] un G. Berardis [G. Berardis] (referents),

sekretārs E. Kulons [E. Coulon],

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

 Fakti, tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

1        Ar procesuālu rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2008. gada 16. jūlijā, Pavlos Longinidis saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu I pielikuma 9. pantu iesniedza apelācijas sūdzību, prasot atcelt 2008. gada 24. aprīļa spriedumu lietā Longinidis/Cedefop (F‑74/06, Krājums‑CDL, EU:F:2008:48), ar kuru Civildienesta tiesa noraidīja viņa prasību cita starpā atcelt Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra (Cedefop) 2005. gada 30. novembra lēmumu, ar kuru tika izbeigts viņa pagaidu darbinieka līgums uz nenoteiktu laiku.

2        Ar 2011. gada 7. jūlija spriedumu lietā Longinidis/Cedefop (T‑283/08 P, Krājums‑CDL, EU:T:2011:338) Vispārējā tiesa noraidīja šo apelācijas sūdzību pilnībā, jo P. Longinidis būtībā seši izvirzītie pamati tika uzskatīti par nepieņemamiem, nepamatotiem vai nederīgiem. Tāpat Vispārējā tiesa piesprieda P. Longinidis segt savus, kā arī atlīdzināt Cedefop tiesāšanās izdevumus attiecīgajā tiesvedībā.

3        Ar 2011. gada 14. decembra vēstuli Cedefop prasīja P. Longinidis kopējās summas EUR 16 641,28 apmērā atmaksu kā izdevumus saistībā ar apelācijas tiesvedību, kas ietvēra summu, kura tika samaksāta advokātam P. Anestis, kurš tika uzaicināts kā pārstāvis minētajā tiesvedībā, Cedefop darbinieka ceļa un uzturēšanās izdevumus Luksemburgā (Luksemburga) saistībā ar tiesvedību un tulkošanas izdevumus.

4        Neraugoties uz vairākiem privāta pasta pakalpojumu sniedzēja mēģinājumiem piegādāt 2011. gada 14. decembra vēstuli, P. Longinidis to saņēma tikai kā pielikumu citai vēstulei, kuru viņam Cedefop nosūtījis 2012. gada 19. janvārī un kura arī skāra attiecīgos izdevumus. Ar šo pēdējo minēto vēstuli Cedefop aicināja P. Longinidis iesniegt tam apsvērumus vēlākais līdz 2012. gada 10. februārim.

5        Pēc e‑pastu apmaiņas ar Cedefop saņemot termiņa pagarinājumu, P. Longinidis uz 2012. gada 19. janvāra vēstuli atbildēja ar 2012. gada 2. marta vēstuli, kas bija datums, kad beidzās pagarinātais termiņš.

6        Šajā vēstulē P. Longinidis apgalvoja, pirmkārt, ka Cedefop direktora pienākumu izpildītājam, kurš bija parakstījis 2011. gada 14. decembra un 2012. gada 19. janvāra vēstules, ar viņu ir interešu konflikts. Otrkārt, viņš apgalvoja, ka minētās vēstules un to pielikumi ir pārāk neskaidri, jo, viņaprāt, tie neļauj saprast iemeslus, kāpēc Cedefop, no vienas puses, pārstāvēja ne tikai darbinieks, bet arī advokāts, kura stundas likme un nostrādāto stundu skaits nebija norādīts, un, no otras puses, radās tulkošanas izdevumi. Treškārt, viņš prasīja, lai tiesvedība par tiesāšanās izdevumiem, kuri viņam jāatmaksā Cedefop, tiktu apturēta līdz jauna direktora iecelšanai amatā.

7        Ar 2012. gada 23. marta e‑pastu Cedefop atbildēja P. Longinidis, ka summa EUR 16 641,28 ir pareiza un ka viņa iebildumi nav pamatoti. Tomēr P. Longinidis nedz atbildēja uz šo e‑pastu, nedz arī veica maksājumu.

8        Uzskatot, ka P. Longinidis apstrīd atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus Vispārējās tiesas Reglamenta 92. panta 1. punkta izpratnē, Cedefop ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2013. gada 30. septembrī, iesniedza šo pieteikumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, kurā tas aicināja Vispārējo tiesu noteikt summu EUR 16 641,28 kā atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus, kas tam radušies sakarā ar spriedumu lietā Longinidis/Cedefop (EU:T:2011:338), pieskaitot tai summu EUR 2061,25 apmērā kā izdevumus par šī pieteikuma tulkošanu no angļu valodas uz tiesvedības valodu.

9        Savos apsvērumos, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti 2013. gada 13. decembrī, P. Longinidis aicināja Vispārējo tiesu noraidīt Cedefop pieteikumu kā nepieņemamu vai nepamatotu un, pakārtoti, samazināt to tiesāšanās izdevumu summu, kuri tiek uzskatīti par atlīdzināmiem un kuri katrā ziņā nedrīkstot pārsniegt EUR [konfidenciāli] (1).

 Juridiskais pamatojums

 Par pieņemamību

10      Savos apsvērumos par šo pieteikumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu P. Longinidis apstrīd šī pieteikuma pieņemamību.

11      Pirmkārt, viņš apgalvo, ka šis pieteikums nav pieņemams, jo starp lietas dalībniekiem neesot bijis strīda par atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem. It īpaši viņš apgalvo, ka viņa 2012. gada 2. marta e‑pasts nevar tikt uzskatīts par pierādījumu, ka viņš apstrīd summu, kādu Cedefop prasa viņam atmaksā. Šis e‑pasts būtībā esot tikai lūgums apturēt administratīvo procedūru tiesāšanās izdevumu, kas radušies Cedefop, atlīdzināšanai, lai izvairītos no tā, ka to virza direktors, kurš, kā tiek apgalvots, nevar būt objektīvs attiecībā pret P. Longinidis.

12      Jāatgādina, ka atbilstoši Reglamenta 92. panta 1. punktam, ja pastāv domstarpības par atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem, Vispārējā tiesa pēc attiecīgā lietas dalībnieka pieteikuma un pēc pretējā lietas dalībnieka uzklausīšanas izdod rīkojumu, kas nav pārsūdzams.

13      Šajā ziņā nevar piekrist, ka strīds minētā panta izpratnē rodas vienīgi tad, ja lietas dalībnieks, kam ir ticis prasīts atmaksāt tiesāšanās izdevumus, kas radušies lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir labvēlīgs, pret to skaidri un pilnībā iebilst. Ja tas tā būtu, tad pietiktu ar to, ka lietas dalībnieks, kam strīdā ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies otram lietas dalībniekam, atturas no jebkādas reakcijas vai izmanto novilcināšanas taktiku, lai pieteikuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu iesniegšanu, piemērojot minēto pantu, padarītu neiespējamu. Šāds rezultāts atņemtu Reglamenta 92. pantā paredzētajai procedūrai lietderīgo iedarbību, kuras mērķis ir pieņemt galīgu nolēmumu par tiesāšanās izdevumiem attiecīgajā instancē (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2014. gada 25. marts, Marcuccio/Komisija, T‑126/11 P‑DEP, EU:T:2014:171, 13. punkts).

14      Otrkārt, P. Longinidis apgalvo, ka šis pieteikums ir pārāk neskaidrs, jo Cedefop nav precizējis, kāpēc tiesāšanās izdevumi, kas tam radās, bija nepieciešami un kāds bija tā advokāta darba stundu skaits un stundas likme.

15      Tāpat ir jānoraida arī šī iebilde par nepieņemamību, jo jautājums par to, vai pieteikums par tiesāšanās izdevumu noteikšanu ietver pietiekami daudz precizējumu par tiesāšanās izdevumu nepieciešamību, attiecas uz prasības būtību, nevis pieņemamību.

 Par lietas būtību

16      Kā tas izriet no iepriekš 3. un 8. punkta, Cedefop prasa, lai P. Longinidis viņam pārskaita summu EUR 18 702,53 apmērā, kas ietver šādus elementus:

–        EUR 8869,04, kas atbilst summai, kura samaksāta P. Anestis par apelācijas tiesvedību, no kuriem EUR 869,04 – par advokāta izdevumiem;

–        EUR 923,49, kas atbilst Cedefop darbinieka ceļa un uzturēšanās izdevumiem Luksemburgā, lai viņš varētu piedalīties minētajā tiesas sēdē;

–        EUR 6848,75, kas atbilst tulkošanas izdevumiem, kādi, kā tiek apgalvots, esot bijuši nepieciešami minētajā tiesvedībā;

–        EUR 2061,25, kas atbilst šī pieteikuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu tulkošanas no angļu valodas uz tiesvedības valodu izmaksām.

17      P. Longinidis apgalvo, pirmkārt, ka Cedefop nebija vajadzīgs ārštata advokāts, kas palīdz tā darbiniekam; otrkārt, ka šī advokāta honorāru summa nav ne pamatota, ne pārbaudāma; treškārt, ka nebija nepieciešams, ka minētais darbinieks piedalās tiesas sēdē Vispārējā tiesā, un, ceturtkārt, ka Cedefop tulkošanas izdevumi nav atlīdzināmi. Katrā ziņā viņš piebilst, ka viņa ekonomiskā situācija neļauj pārskaitīt Cedefop summu, kas pārsniedz EUR 4000.

 Sākotnējie apsvērumi

18      Atbilstoši Reglamenta 91. panta b) punktam par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem uzskata nepieciešamos izdevumus, kas lietas dalībniekiem radušies lietas vešanas sakarā, it īpaši ceļa un uzturēšanās izdevumus, kā arī atlīdzību pārstāvjiem, padomdevējiem vai advokātiem.

19      No šī noteikuma izriet, ka atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi ir ierobežoti, pirmkārt, ar tiesāšanās izdevumiem Vispārējā tiesā un, otrkārt, ar izdevumiem, kas bijuši nepieciešami šādiem mērķiem (rīkojumi, 2011. gada 31. marts, Tetra Laval/Komisija, T‑5/02 DEP un T‑80/02 DEP, EU:T:2011:129, 53. punkts, un 2012. gada 23. marts, Kerstens/Komisija, T‑498/09 P‑DEP, EU:T:2012:147, 13. punkts).

20      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, nepastāvot Savienības tiesību normām attiecībā uz tarifiem, Savienības tiesai ir brīvi jānovērtē lietas fakti, ņemot vērā strīda priekšmetu un raksturu, tā nozīmīgumu no Savienības tiesību viedokļa, kā arī lietas sarežģītību, darba apjomu, ko tiesvedība varēja radīt iesaistītajiem pārstāvjiem vai padomdevējiem, un strīda pamatā esošās lietas dalībnieku ekonomiskās intereses (rīkojumi, 2004. gada 28. jūnijs, Airtours/Komisija, T‑342/99 DEP, Krājums, EU:T:2004:192, 18. punkts, un Kerstens/Komisija, EU:T:2012:147, 14. punkts).

21      Nosakot atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus, Vispārējā tiesa ņem vērā visus lietas apstākļus līdz rīkojuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu izdošanas brīdim, tajā skaitā nepieciešamos izdevumus, kas radušies saistībā ar tiesāšanās izdevumu noteikšanas kārtību (rīkojums Kerstens/Komisija, EU:T:2012:147, 15. punkts).

 Par ārštata advokāta izmantošanu

22      Cedefop apgalvo, ka pretēji tam, ko P. Longinidis apgalvojis savā 2012. gada 2. marta vēstulē, tam bija nepieciešams, lai viņu pārstāvētu ne tikai darbinieks, bet arī advokāts, un ka šādu izvēli nevar apšaubīt lietas dalībnieks, kuram tiek piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Cedefop piebilst, ka runa esot par to pašu advokātu, kurš to jau pārstāvēja Civildienesta tiesā un kurš pārzina grieķu valodu, kuru P. Longinidis bija izvēlējies kā tiesvedības valodu, savukārt darbiniekam, kurš bija atbildīgs par lietu, nebija šādu zināšanu.

23      P. Longinidis apgalvo, ka Cedefop nav pierādījis, ka tam bija vajadzīgs ārštata advokāts, kurš palīdz par lietu atbildīgajam darbiniekam. It īpaši, pēc P. Longinidis domām, tā izvēle attiecībā uz tiesvedības valodu neļaujot uzskatīt, ka attiecīgā palīdzība bija nepieciešama.

24      Šajā ziņā no Tiesas statūtu, kas Vispārējā tiesā ir piemērojami saskaņā ar minēto Statūtu 53. panta pirmo daļu, 19. panta pirmās daļas izriet, ka Eiropas Savienības iestādes attiecībā uz veidu, kā tās tiek pārstāvētas Savienības tiesā, var brīvi izlemt, vai tās vēlas izmantot advokāta palīdzību. Tāpēc, ja tās izmanto advokāta palīdzību, par ko tām ir jāmaksā, atlīdzība advokātam ietilpst nepieciešamo izdevumu, kas radušies tiesvedības sakarā, jēdzienā un šai iestādei nav jāpierāda, ka šī advokāta vai personas iesaistīšanās bijusi objektīvi pamatota. Minētā Statūtu noteikuma piemērošanai Savienības iestādes, tādas kā Cedefop, ir jāpielīdzina minētajām iestādēm (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2013. gada 10. oktobris, OCVV/Schräder, C‑38/09 P‑DEP, EU:C:2013:679, 20.–22. punkts un tajos minētā judikatūra).

25      Turklāt, kaut arī fakts, ka Cedefop pārstāvēja darbinieks un ārštata advokāts, neietekmē attiecīgos potenciāli atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus, jo nekas principā neliedz šādu atlīdzināšanu, tas var ietekmēt tiesāšanās izdevumu, kas radušies sakarā ar tiesvedību un kuri galu galā var tikt atlīdzināti, apmēra noteikšanu. Tāpēc nevar būt runa par vienlīdzīgas attieksmes principa pret prasītājiem pārkāpumu, ja Savienības iestāde atbildētāja dažās lietās nolemj izmantot advokāta pakalpojumus, lai gan citās lietās to pārstāv tās pārstāvji (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2013. gada 28. maijs, Marcuccio/Komisija, T‑278/07 P‑DEP, Krājums, EU:T:2013:269, 14. punkts).

26      Jebkura cita novērtēšana, kas pakļautu Savienības iestādes tiesības prasīt pilnīgu vai daļēju advokātam samaksāto honorāru atlīdzināšanu “objektīvas” nepieciešamības izmantot tā pakalpojumus pierādīšanai, realitātē būtu netieša Tiesas statūtu 19. panta pirmajā daļā nodrošinātās brīvības ierobežošana un radītu Savienības tiesai pienākumu iestāžu un struktūru, kas atbildīgas par savu dienestu organizēšanu, vērtējumu aizstāt ar savu. Taču šāds uzdevums nav saderīgs ne ar Tiesas statūtu 19. pantu, ne arī ar Savienības iestāžu un struktūru pilnvarām pieņemt iekšējās kārtības noteikumus saistībā ar to lietu izskatīšanu Savienības tiesās (rīkojums Marcuccio/Komisija, EU:T:2013:269, 15. punkts).

27      No šīs judikatūras izriet, ka P. Longinidis arguments, ar kuru tiek apšaubīts Cedefop izmantotā ārštata advokāta nepieciešamais raksturs, nav atbalstāms (šajā ziņā skat. rīkojumus OCVV/Schräder, EU:C:2013:679, 23. punkts, un Marcuccio/Komisija, EU:T:2014:171, 30. punkts).

 Par Cedefop advokāta honorāriem

28      Lai, pamatojoties uz iepriekš 20. punktā izklāstītajiem kritērijiem, novērtētu tiesvedības sakarā faktiski radušos izdevumu nepieciešamo raksturu, prasītājam ir jāsniedz precīzas norādes. Lai arī šādas informācijas neesamība nerada šķēršļus Vispārējai tiesai, pamatojoties uz taisnīgu novērtējumu, noteikt atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru, tai tomēr novērtēšanas situācijā noteikti ir stingra pozīcija attiecībā uz prasītāja pretenzijām (skat. rīkojumu Marcuccio/Komisija, EU:T:2014:171, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

29      Šajā gadījumā Cedefop prasījums ir EUR 8000 apmērā, kas atbilst vienreizējam maksājumam, par kuru tas bija vienojies ar tā ārštata advokātu. Tas precizē, ka šāda vienreizēja atlīdzība atspoguļo honorāra apmēru, kādu parasti prasa advokāti, kas ir specializējušies Savienības tiesībās, un ka atlīdzība, kas tiek noteikta uz stundas likmes pamata, ļoti iespējams, būtu augstāka.

30      P. Longinidis vispirms apgalvo, ka Cedefop apelācijas tiesvedībā nav precizējis ne atlīdzības savam advokātam stundas likmi, ne arī advokāta nostrādāto darba stundu skaitu. Turpinājumā viņš uzsver, ka attiecīgā vienreizējā atlīdzība, par kuru bijusi panākta vienošanās starp Cedefop un viņa advokātu, pirms advokāts uzsāka prasīto darbu apelācijas tiesvedībā, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas atspoguļo padarītā darba faktisko vērtību. Visbeidzot, viņš norāda, ka pieteikumā par tiesāšanās izdevumu noteikšanu nav precizēts, kā Cedefop aizstāvībai nepieciešamie darbi tika sadalīti starp tā darbinieku un advokātu.

31      Vispirms ir jāatgādina, ka Savienības tiesa nav tiesīga noteikt honorāru, kāds lietas dalībniekiem ir jāmaksā viņu pašu advokātiem, bet ir tiesīga noteikt summu no šī honorāra, kāda ir jāatgūst no lietas dalībnieka, kam tiek piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tādā pašā veidā tas, ka atlīdzība ir iepriekš noteikta, neietekmē atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra novērtējumu, ko veic Vispārējā tiesa, pamatojoties uz iedibinātiem pretoriāņu kritērijiem un precīzām norādēm, kuras lietas dalībniekiem tai ir jāiesniedz. Ja šīs informācijas neesamība nav šķērslis, lai Vispārējā tiesa uz taisnīgas novērtēšanas pamata noteiktu atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru, tai tomēr novērtēšanas situācijā noteikti ir stingra pozīcija attiecībā uz prasītāja pretenzijām, kā tas tika norādīts iepriekš 28. punktā (rīkojumi Marcuccio/Komisija, EU:T:2013:269, 20. punkts, un Marcuccio/Komisija, EU:T:2014:171, 38. punkts).

32      Tā kā Cedefop nav sniedzis citus precizējumus, tad ir jāpiemēro iepriekš 20. punktā uzskaitītie kritēriji, pamatojoties tikai uz to informāciju, kas ir Vispārējās tiesas rīcībā.

33      Runājot, pirmkārt, par strīda raksturu, ir jānorāda, ka šī prasība attiecas uz tiesāšanās izdevumiem, kas radušies apelācijas tiesvedībā Vispārējā tiesā, proti, tiesvedībā, kura tās rakstura dēļ ir ierobežota ar tiesību jautājumiem un kuras mērķis nav konstatēt faktus (skat. rīkojumu Marcuccio/Komisija, EU:T:2014:171, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Tomēr ir jāņem vērā fakts, ka savā apelācijas sūdzībā P. Longinidis apgalvoja, ka Civildienesta tiesa, kā tas izriet no sprieduma lietā Longinidis/Cedefop (EU:T:2011:338) 32. un 35. punkta, ir sagrozījusi noteiktus pierādījumus. Tāpēc atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību Cedefop bija jāizsaka sava nostāja šajā jautājumā.

35      Otrkārt, runājot par strīda priekšmetu, grūtībām, kādas radušās lietā, un darba apjomu, kādu tiesvedība varēja radīt Cedefop, ir jāatgādina, ka P. Longinidis apelācijas sūdzībā, kas ietvēra 20 lapas un vairākus pielikumus, tika apstrīdēti vairāki punkti spriedumā lietā Longinidis/Cedefop (EU:F:2008:48) un tā ietvēra 185 punktus. Šajā apelācijas sūdzībā būtībā bija izvirzīti seši pamati, balstīti, pirmkārt, uz normu, kas regulē pierādījumu organizēšanu un sagrozīšanu, pārkāpumu, otrkārt, uz pienākuma norādīt pamatojumu, kāds ir tiesai, neievērošanu, treškārt, uz administrācijas pienākuma norādīt pamatojumu kļūdainu interpretāciju, ceturtkārt, uz acīmredzamas kļūdas vērtējumā neesamības kļūdainu kvalifikāciju, piektkārt, uz principa par tiesību uz aizstāvību ievērošanu kļūdainu interpretāciju un, sestkārt, uz objektivitātes principa pārkāpumu, kā tas ir izriet no sprieduma lietā Longinidis/Cedefop (EU:T:2011:338) 27. punkta.

36      Atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību, kas ietver 21 lapu, Cedefop izteica savu nostāju attiecībā uz visiem P. Longinidis izvirzītajiem pamatiem. Tomēr, kā to pamatoti norādījis P. Longinidis, darbu, ko veica P. Anestis, atviegloja fakts, ka viņam jau bija padziļinātas zināšanas par jautājumiem, kādi radās apelācijas tiesvedībā, jo viņš bija pārstāvējis Cedefop jau pirmajā instancē.

37      Tāpat ir jānorāda, ka sestajā pamatā bija izvirzīta pieņemamības problēma, kas lika Vispārējai tiesai uzdot lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus, un viņi uz tiem atbildēja, P. Longinidis atbildes rakstam esot uz 20 lapām, bet Cedefop – uz 10 lapām.

38      Turklāt pēc P. Longinidis lūguma Vispārējā tiesa nolēma rīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas, protams, prasīja sagatavošanās darbu no P. Anestis puses.

39      No minētā izriet, ka strīdam, kā to apstiprina arī sprieduma lietā Longinidis/Cedefop (EU:T:2011:338) garums, ietverot 133. punktus, bija zināma sarežģītības pakāpe.

40      Treškārt, runājot par strīda ekonomisko interesi, ir jānorāda, ka, kaut arī, kā to apgalvo P. Longinidis, lieta attiecās tikai uz vienu Cedefop darbinieku, runa bija par sprieduma –, ar kuru tika noraidīta prasība par atlīdzību, kas attiecās uz apgalvoto morālo kaitējumu EUR 50 000 apmērā un uz apgalvotajiem materiālajiem zaudējumiem, kas vienādi ar pamatalgu, piemaksām pie pamatalgas un pensiju tiesībām, ko P. Longinidis būtu saņēmis, ja viņš netiktu atlaists, – apstiprināšanu.

41      Tādējādi ir jāuzskata, ka pretēji tam, ko apgalvo P. Longinidis, strīds ietvēra zināmas ekonomiskas intereses ne tikai attiecībā pret P. Longinidis, bet arī attiecībā pret Cedefop.

42      Ceturtkārt, runājot par strīda nozīmīgumu no Savienības tiesību viedokļa, ir jānorāda, ka vairākus P. Longinidis izvirzītos apelācijas sūdzības pamatus Vispārējā tiesa noraidīja, vienkārši piemērojot judikatūru, kāda izriet no 2009. gada 8. septembra sprieduma lietā ETF/Landgren (T‑404/06 P, Krājums, EU:T:2009:313), attiecībā cita starpā uz administrācijas pienākumiem saistībā ar pagaidu darbinieka atlaišanu no darba, un iedibinātos principus par apelācijas tiesas kompetenci. Tomēr spriedums lietā Longinidis/Cedefop (EU:T:2011:338) ietver būtiskus precizējumus attiecībā cita starpā uz prezumpcijas par Savienības tiesību aktu likumību apjomu (39. punkts), iespēju, ka lēmums, ar kuru noraidīta sūdzība, papildina nelabvēlīga akta pamatojumu (72. punkts), kā arī attiecībā uz līdzvērtīgas iestādes, tādas kā Cedefop Apelāciju komisija, objektivitāti (115. punkts). Līdz ar to ir jāuzskata, ka strīdam bija zināma nozīme no Savienības tiesību viedokļa.

43      Ņemot vērā visus šos apsvērumus, Cedefop pieprasītā summa EUR 8000 apmērā, tam nesniedzot nekādu citu informāciju savu apgalvojumu pamatošanai, šķiet pārmērīgi augsta. Tāpēc, saprātīgi izvērtējot šīs lietas apstākļus, ir jānosaka vienreizēja summa EUR 6000 apmērā kā P. Anestis honorārs, kurš ir jāuzskata par atlīdzināmiem izdevumiem.

 Par Cedefop advokāta izdevumiem

44      Cedefop prasa, lai P. Longinidis atlīdzina ne tikai advokāta honorārus, bet arī advokāta izdevumus, kādi izriet no rēķiniem, kas pievienoti šim pieteikumam par tiesāšanās izdevumu noteikšanu.

45      P. Longinidis atbild, ka nav iesniegti nekādi rakstiski pierādījumi, kas pamatotu izdevumus, kuri radušies P. Anestis.

46      Šajā ziņā ir jānorāda, ka rēķinos, kurus Cedefop ir pievienojis pieteikuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu pielikumā, ir redzamas tikai divas summas, attiecīgi EUR 355,54 un EUR 513,50, kā P. Anestis izdevumi, nesniedzot šo izdevumu sadalījumu.

47      Tā kā Cedefop nav sniedzis citus precizējumus, šīs summas, kuru kopējais apmērs ir EUR 869,04, šķiet pārmērīgas. Tāpēc ir jānosaka vienreizēja summa EUR 300 apmērā kā Cedefop advokāta izdevumi, kas ir atlīdzināmi tiesāšanās izdevumi (šajā ziņā skat. rīkojumus, 2013. gada 1. oktobris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P‑DEP, Krājums, EU:C:2013:644, 26. punkts, un OCVV/Schräder, EU:C:2013:679, 41. punkts).

 Par Cedefop darbinieka ceļa izdevumiem

48      Cedefop apgalvo, ka tā darbinieka ceļa un uzturēšanās izdevumi Luksemburgā, lai apmeklētu 2010. gada 13. decembra tiesas sēdi, ir atlīdzināmi tiesāšanās izdevumi. Viens darbinieks un viens advokāts esot minimālā pārstāvība.

49      P. Longinidis apgalvo, ka minētajā tiesas sēdē būtu pieticis ar P. Anestis pārstāvību. Tādējādi šīs iestādes darbinieka ceļa un uzturēšanās izdevumi Luksemburgā neesot atlīdzināmi tiesāšanās izdevumi.

50      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka principā viena advokāta vai viena darbinieka izdevumi katram lietas dalībniekam var tikt uzskatīti par nepieciešamiem Reglamenta 91. panta b) punkta izpratnē. Līdz ar to izdevumi saistībā ar otra advokāta vai darbinieka iesaistīšanos lietā ir atlīdzināmi tikai tad, ja to pamato īpaši apstākļi, it īpaši saistībā ar attiecīgā strīda raksturu (skat. rīkojumu, 2014. gada 20. janvāris, Schönberger/Parlaments, T‑186/11 DEP, EU:T:2014:40, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

51      Līdz ar to ir jākonstatē, ka šajā lietā šādu īpašu apstākļu nav. Cedefop pats ir atzinis, ka tas ārštata advokāta pakalpojumus apelācijā, kuru bija iesniedzis P. Longinidis, izmantoja tāpēc, ka šim advokātam bija padziļinātas zināšanas par lietu, jo viņš bija pārstāvējis Cedefop jau pirmajā instancē (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. rīkojumu OCVV/Schräder, EU:C:2013:679, 40. punkts), viņš bija specializējies civildienesta jomā un Cedefop darbinieks nepietiekami pārzināja tiesvedības valodu.

52      Līdz ar to ir jāsecina, ka summa EUR 923,49, kas atbilst Cedefop darbinieka ceļa un uzturēšanās izdevumiem Luksemburgā, lai apmeklētu tiesas sēdi, nav atlīdzināmi izdevumi.

 Par tulkošanas izdevumiem

53      Cedefop apgalvo, ka, tā kā tiesvedības valoda, kuru bija izvēlējies P. Longinidis, bija grieķu valoda un šo valodu pietiekami nepārzināja ne tā darbinieks, ne direktors, tad atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi šajā gadījumā ietver, pirmkārt, izdevumus saistībā ar vairāku dokumentu apelācijas tiesvedībā tulkošanu uz angļu valodu un, otrkārt, pieteikuma šajā lietā par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, kuru angļu valodā bija uzrakstījis minētais darbinieks, tulkošanu uz grieķu valodu. Cedefop precizē, ka attiecīgos tulkojumus veica Eiropas Savienības iestāžu tulkošanas centrs, kura izrakstītie rēķini ir pievienoti minētajam pieteikumam.

54      P. Longinidis apgalvo, ka tulkošanas izdevumi, ņemot vērā cita starpā faktu, ka Cedefop izvēlējās izmantot ārštata advokātu, kurš pārzina grieķu valodu, un ka Cedefop bija iespējams pašam iztulkot dokumentus, nevar tikt uzskatīti par atlīdzināmiem izdevumiem.

55      Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar Reglamenta 35. panta 1. un 2. punktu, kas Civildienesta tiesai ir piemērojams saskaņā ar atsauci, kas ietverta tās Reglamenta 29. pantā, tiesvedības valodu lietā, izvēloties kādu no Savienības oficiālajām valodām, izvēlas prasītājs, ievērojot noteikumus par atkāpēm, kas šajā gadījumā nav atbilstoši.

56      No minētā izriet, ka P. Longinidis bija pilnībā tiesīgs izvēlēties grieķu valodu kā tiesvedības Civildienesta tiesā valodu.

57      Otrkārt, saskaņā ar Reglamenta 136. pantu tiesvedības valodai apelācijā, ko iesniedzis P. Longinidis, bija jābūt grieķu valodai, jo tā bija tiesvedības valoda Civildienesta tiesā, kad tā pieņēma nolēmumu, kuru viņš pārsūdzēja.

58      Treškārt, saskaņā ar Reglamenta 35. panta 3. punktu Cedefop bija pienākums izmantot P. Longinidis izvēlēto tiesvedības valodu.

59      Ceturtkārt, Padomes 1958. gada 15. aprīļa Regulas Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas Kopienā lietojamās valodas (OV 1958, 17, 385. lpp.), kas grozīta ar Padomes 2013. gada 13. maija Regulu (ES) Nr. 517/2013, ar ko pielāgo dažas regulas un lēmumus brīvas preču aprites, personu pārvietošanās brīvības, uzņēmējdarbības tiesību, konkurences politikas, lauksaimniecības, pārtikas nekaitīguma, veterinārijas un fitosanitārijas politikas, transporta politikas, enerģētikas, nodokļu, statistikas, Eiropas komunikāciju tīklu, tiesu iestāžu un pamattiesību, tiesiskuma, brīvības un drošības, vides, muitas savienības, ārējo attiecību, ārpolitikas, drošības un aizsardzības politikas un iestāžu jomā saistībā ar Horvātijas Republikas pievienošanos (OV L 158, 1. lpp.), 1. pantā bulgāru, horvātu, spāņu, čehu, dāņu, vācu, igauņu, grieķu, angļu, franču, īru, itāļu, latviešu, lietuviešu, ungāru, maltiešu, nīderlandiešu, poļu, portugāļu, rumāņu, slovāku, slovēņu, somu un zviedru valodas ir uzskaitītas ne tikai kā oficiālās valodas, bet arī kā darba valodas Savienības iestādēs (spriedums, 2013. gada 16. oktobris, Itālija/Komisija, T‑248/10, EU:T:2013:534, 29. punkts). Turklāt, kaut arī Regulas Nr. 1 6. pantā ir paredzēts, ka iestādes var noteikt valodu lietojuma noteikumus savos iekšējos reglamentos, Cedefop neapgalvo, ka tam būtu piemērojami šādi noteikumi un ka tie šajā gadījumā pamatotu tulkošanas izdevumu atlīdzināšanu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu Itālija/Komisija, EU:T:2013:534, 38. punkts).

60      Piektkārt, Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punktā ir paredzēts, ka, piemērojot šos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija, kas ir balstīta cita starpā uz valodu. Saskaņā ar šā panta 6. punkta pirmo teikumu jebkādam nediskriminācijas un samērīguma principa piemērošanas ierobežojumam ir jāsniedz objektīvs un saprātīgs pamatojums un tā mērķim ir jābūt likumīgam darbinieku politikas vispārējās interesēs (spriedums Itālija/Komisija, EU:T:2013:534, 30. punkts).

61      Šajā gadījumā, ja tiktu atzīts, ka tulkošanas izdevumi, kurus prasa atlīdzināt Cedefop, ir atlīdzināmi tiesāšanās izdevumi, tiktu piemērota diskriminācija attiecībā pret P. Longinidis, pamatojoties uz valodu, jo šādi izdevumi minētajai iestādei nerastos, ja P. Longinidis būtu izvēlējies citu tiesvedības valodu, piemēram, angļu, kurā un no kuras Cedefop īstenoja attiecīgos tulkojumus.

62      Runājot par dokumentu, kas attiecas uz apelācijas tiesvedību, tulkošanu, ir jānorāda, ka tādos apstākļos kā šajā lietā šāda diskriminācija nekādā ziņā nevar būt pamatota, jo Cedefop izmantoja ārštata advokātu, kurš pārzina tiesvedības valodu, ko Cedefop bija tiesīgs darīt saskaņā ar iepriekš 24.–26. punktā minēto judikatūru. Šī advokāta izmantošana ir jāuzskata par pietiekamu, lai ļautu Cedefop darboties tiesvedībā, kuru Vispārējā tiesā uzsāka P. Longinidis, grieķu valodā saskaņā ar pienākumiem, kas ir paredzēti noteikumos, kuri atgādināti iepriekš 58. un 59. punktā.

63      Runājot par šī pieteikuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu tulkošanu, ir jāuzsver, ka šāda veida procedūra vairāk prasa grāmatvedības, nevis juridiskas zināšanas (rīkojums, 2013. gada 26. septembris, Schräder/OCVV, T‑187/06 DEP, EU:T:2013:522, 68. punkts), kaut arī darbinieks, kas pārstāvēja Cedefop, būtu varējis rakstīt tiesvedības valodā – vajadzības gadījumā ar citu šīs iestādes darbinieku palīdzību, kuriem nav obligāti jābūt speciālām juridiskām zināšanām, bet kuri pārzina grieķu valodu.

64      Turklāt ir atbilstoši pēc analoģijas piemērot arī judikatūru, saskaņā ar kuru izdevumi par tulkošanu, kuri Savienības iestādēm ir jāiesniedz Vispārējā tiesā saskaņā ar Reglamenta 43. panta 2. punktu, nevar tikt uzskatīti par atlīdzināmiem izdevumiem (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2004. gada 26. novembris, EIB/De Nicola, C‑198/02 P(R)‑DEP, EU:C:2004:754, 21. un 22. punkts). Papildus jānorāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi, ka vienīgi lietas dalībnieku, kas iestājas lietā, gadījumā un noteiktos apstākļos atlīdzināmie izdevumi var ietvert arī tulkošanas izdevumus (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2006. gada 18. aprīlis, Euroalliages u.c./Komisija, T‑132/01 DEP, EU:T:2006:112, 46. punkts).

65      Šādos apstākļos no atlīdzināmiem izdevumiem ir jāizslēdz tulkošanas izdevumi, kādi radās Cedefop.

 Par P. Longinidis ekonomisko situāciju

66      P. Longinidis apgalvo, ka viņa ekonomiskā situācija katrā ziņā ir tāda, ka viņš nevar atlīdzināt Cedefop summu, kas pārsniedz EUR [konfidenciāli], neapdraudot savas ģimenes iztikas līdzekļus. Šajā ziņā viņš precizē, ka no viņa 2012. gada nodokļu deklarācijas, kas pievienota viņa apsvērumiem par šo pieteikumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, izriet, ka viņa ienākumi, kas radušies vienīgi no viņa advokāta prakses, sasniedz tikai EUR [konfidenciāli].

67      Šajā jautājumā ir jākonstatē, ka lietas dalībnieka, kuram ticis piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ekonomiskā situācija nav viens no kritērijiem, ņemot vērā kuru Savienības tiesa nosaka atlīdzināmo izdevumu summu tiesvedībā par tiesāšanās izdevumu noteikšanu. Līdz ar to šis P. Longinidis arguments nav atbilstošs.

68      Turklāt jānorāda, ka nodokļu deklarācija, uz kuru atsaucies P. Longinidis, uzrāda viņa ienākumus tikai par 2012. gadu un līdz ar to katrā ziņā neļauj uzzināt, kāds ir viņa finansiālās situācijas vispārējais stāvoklis.

69      Ņemot vērā iepriekš minēto, šajā gadījumā atlīdzināmie izdevumi, tostarp izdevumi saistībā ar šo tiesvedību par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, ir jānosaka EUR 6300 apmērā.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)

izdod rīkojumu:

noteikt kopējo tiesāšanās izdevumu summu, kāda Pavlos Longinidis ir jāatlīdzina Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centram (Cedefop), EUR 6300 apmērā.

Luksemburgā, 2014. gada 11. decembrī

Sekretārs

 

      Priekšsēdētājs

E. Coulon

 

      M. Jaeger


* Tiesvedības valoda – grieķu.


1 Izlaista konfidenciāla informācija.